Par aizejošo prezidenti

11. oktobrī Igaunijā stājās amatā jaunievēlētais prezidents Alars Kariss. No malas raugoties, viņa ievēlēšana ir samērā negaidīts solis. Aizejošā prezidente Kersti Kaljulaida bija starptautiski ļoti atpazīta, un ārpus Igaunijas liekas neticami, ka viņa atstāj prezidentes amatu.

Izskaidrojums slēpjas Igaunijas prezidenta vēlēšanu kārtībā un Kersti Kaljulaidas piekoptajā iekšpolitikā.    

Pēc būtības igauņu tautai prezidenta vēlēšanās nav lielas teikšanas. Tāpat kā Latvijā prezidentu izvēl parlaments. Bet atšķirībā no Latvijas igauņu parlamenta – Rīgikogu darbībai ir ierobežojumi. Nākamajam prezidentam jāiegūst vismaz 2/3 no visām parlamentāriešu balsīm, tas ir, 68 no 101. Ja trijās, cita citai sekojošās kārtās parlaments neizdara izvēli, tad nākamās divas kārtas ir “Tautas sapulces” kompetencē. “Tautas sapulce” ir īpaša, īslaicīga politiska apvienība, kurā piedalās 101 parlamenta loceklis un pārstāvis no katras pašvaldības. Pašvaldību pārstāvji nedrīkst būt parlamentārieši – tos speciāli šai sapulcei ievēl vietējās padomes no sava vidus. “Tautas sapulcē” izvirzītie prezidenta kandidāti var arī nebūt tie, starp kuriem parlaments iepriekš nespēja izdarīt vienotu izvēli. Ir iespējams noteiktā kārtībā piedāvāt un reizēm arī piedāvā pavisam citus. Ja divās sekojošās sesijās prezidentu neievēl “Tautas sapulce”, tad process atgriežas parlamentā un sākas no gala.[1] Ja arī tad parlaments nespēj vienoties par prezidenta kandidatūru, tam pienākas demisionēt kā rīcībnespējīgam.

Igaunijas prezidents gandrīz vienmēr tiek ievēlēts “Tautas sapulcē”. Vēlēšanas notiek parlamentārā cikla vidū un tieši pirms pašvaldību vēlēšanām. Vietējo pašvaldību pārstāvju pārliecības un noskaņojums parāda jaunāko politisko spēku samēru, kas principā ir grūti prognozējams. Piemēram, 2016. gada pieredze parādīja “Tautas sapulces” un vēlēšanu iznākuma neparedzamību. Tad pēc neveiksmīgām “Tautas sapulces” sesijām parlaments par jauno Igaunijas prezidenti izvēlēja Eiropas Revīzijas palātas pārstāvi Kersti Kaljulaidu.

Nebūtu godīgi teikt, ka tā bija slikta izvēle. No ārpolitikas viedokļa raugoties, noteikti nē. Savukārt no iekšpolitikas viedokļa – grūts jautājums. 2016. gada prezidenta vēlēšanu politiskās manipulācijas noteikti padziļināja visāda veida politiskās šķirtnes Igaunijā.

Vispirms burtiski gaisā karājoties palika jautājums par “Tautas sapulcē” izvirzītajiem kandidātiem. 2016. gada sākumā par savu vēlmi kandidēt bija paziņojis bijušais premjers, Reformu partijas dibinātājs Sīms Kallass. Igaunijas centra partijas kandidāte bija vairākkārtējā izglītības ministre Mailisa Repsa. Igaunijas Konservatīvās Tautas partijas kandidāts bija bijušais diplomāts, partijas toreizējais priekšsēdētājs Marts Helme. Divi bezpartejiskie kandidāti bija jurists, bijušais tieslietu kanclers Allars Jikss un diplomāte, ārlietu ministre Marina Kaljuranda. Visi minētie bija veselu gadu piedalījušies diskusijās, raidījumos, snieguši intervijas, un viņu dzīves bija vārda tiešā nozīmē izķidātas. Aptaujas liecināja, ka iedzīvotāju vidū populārākā kandidāte bija Marina Kaljuranda. “Tautas sapulces” pirmajā balsošanā uzvarēja Sīms Kallass un Allars Jikss. Otrajā sesijā vispār tika nodotas tikai 172 balsis (138 par Sīmu Kallasu un 134 par Allaru Jiksu) no “Tautas sapulces” 332 balsīm. Attiecīgi 24. septembrī balsošana bija atgriezusies parlamentā un tās toreizējā priekšsēdētāja Eiki Nestora atbildībā.

Tas bija negaidīts rezultāts, taču uzskatāmi atklāja prezidenta vēlēšanu aktīvās lobēšanas un dažādu savstarpējo nesaskaņu radīto situāciju. Par iestājušos politisko krīzi runāja Sīms Kallass.[2] Bijušais tieslietu ministrs Jiri Adamss norādīja, ka Igaunijas konstitucionālā asambleja neparedz prezidenta vēlēšanu izgāšanos “Tautas sapulcē”.[3] Toreizējais Valsts Tiesas priekšsēdētājs Prīts Pikamē gan noliedza konstitucionālo krīzi, taču ieteica veikt tādas izmaiņas likumdošanā, kas garantētu prezidenta ievēlēšanu “Tautas sapulcē”.[4]

Jau trešajā dienā, 27. septembrī, parlamenta priekšsēdētājs sociāldemokrāts Eiki Nestors (un viņa vietnieki, un frakciju priekšsēdētāji) uzaicināja kandidēt Kersti Kaljulaidu. Viņas kandidatūru atbalstīja 90 parlamenta locekļi. 

Grūti aptverams likās fakts, kā tik ātri varēja atrast kandidāti, par kuru pēkšņi nobalsoja absolūtais vairākums. Gribot negribot nācās pieņemt atziņu, ka parlaments labāk ievēlēja maz zināmu un, kā tobrīd likās, neitrālu kandidāti nekā riskēja ar ārkārtas vēlēšanām. Kersti Kaljulaida bija iesaistījusies politiskajā dzīvē jau 1999.–2002. gados kā Igaunijas premjera Marta Lāra padomniece ekonomiskajos jautājumos. Viņas augstākais ieņemtais amats uzņēmējdarbībā bija Iru elektrostacijas direktores postenis 2004. gadā. 2004.–2016. gadā Kaljulaida bija Igaunijas pārstāve Eiropas Revīzijas palātā.[5] Neskatoties uz Kaljulaidas nepārtrūkušo saiti ar Igaunijas politisko dzīvi (no 2002. gada līdz 2016. gadam viņa bija viena no Kuku radio ļoti populārā politikas raidījuma “Pusdienlaika stunda” veidotājām), 2016. gada rudenī viņa bija mazpazīstama eiropolitiķe. Ielas aptaujas liecināja, ka viņu atpazīst tikai trešā daļa no apjautātajiem.[6] Daļa parlamentāriešu, iespējams, bija pārliecināti, ka 12 gadus Eiropas Revīzijas palātā pavadījusī Kersti Kaljulaida būs pateicīga par viegli iegūto amatu, iekšpolitikā nejauksies, un viņas pieredze noderēs ārpolitikā.

Igaunijas prezidenta amats ir reprezentatīvs. Vai vismaz tādam tam vajadzētu būt. Runājot par ārpolitiku, Kersti Kaljulaida lielā mērā īstenoja to, ko no viņas gaidīja. Iekšpolitikā prezidenta kompetencē ir izsludināt vai noraidīt likumprojektus. Reāli igauņi no sava prezidenta gaida līdzsvarojošu darbību – gaida kādu, kurš stāvētu pāri partiju īstermiņa politikai. Vai te viņas ievēlēšana attaisnojās? Atbildes dalās. Pēdējo nedēļu masu mediji ir pilni ar superlatīviem slavinājumiem, stāstot, cik ļoti igauņiem paveicies ar aizejošo prezidenti. Taču vesela rinda politisko spēku paliek pie viedokļa, ka viņas iejaukšanās iekšpolitikā balansēja uz impīčmenta robežas. Visspilgtāk tas izpaudās Kersti Kaljulaidas milzīgajā neiecietībā pret 19% no igauņu Parlamenta – pret Igaunijas Konservatīvo Tautas partiju (latviski: IKTP, igauniski: EKRE).[7]

2019. gada marta parlamenta vēlēšanās konservatīvie bija ieguvuši 17,8% no visām balsīm un varēja rēķināties ar 19 vietām no 101. Aprīlī sāka darbu centrista Jiri Ratasa jaunā koalīcija, kurā 5 ministri (1/3 daļa) bija no IKTP. Kersti Kaljulaida ieradās ceremonijā, ģērbusies sporta kreklā ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”, un demonstratīvi aizgāja no zāles, kad IKTP ministri nodeva zvērestu.  

To, ko Kersti Kaljulaida izjuta pret konservatīviem, var nosaukt par atklātu naidu. Igaunijas politikas vēsturē viņa tā arī ieies, kā “I-Hate-Them prezidente” no intervijas žurnālam Foreign Policy.[8] Jau paša raksta “Igaunija cīnās ar ievēlētajiem rasistiem” apakšvirsraksts “Igaunijas prezidente stāsta, kā cīnīties ar galēji labējiem” liek samulst.[9] Žurnālists uzdeva jautājumu: “Cik norūpējusies Jūs esat par [konservatīvo] izturēšanos un viņu klātbūtni valdībā?”[10] Prezidente atbildēja: “I hate them for their behavior”, ko varētu tulkot: “Es viņus ienīstu viņu uzvedības dēļ”. Taču izteikums “I hate them” rakstā atkārtojās vairākkārt, un noteiktā kontekstā to var saprast kā ienaidu pret konservatīvajiem politiķiem kā tādiem. Nelīdzēja vēlāk pieaicināto tulku un padomnieku komentāri par nepieciešamu skatīt visu teikumu kontekstā un norādes, ka darbības vārds “hate”, tāpat kā “love”, angļu valodā ir ar pavisam citu emocionālo lādiņu nekā igauņu.[11] Paliekošais tēls, ko radīja šī intervija, bija un paliek tāds, ka prezidente ienīst konservatīvos parlamenta locekļus un tādējādi, šķiet, arī viņu vēlētājus, kas ir 20% no igauņiem.

Jau tūlīt pēc ievēlēšanas prezidente atteicās atbalstīt Igaunijas Centra partijas virzīto ienākumu nodokļa reformu. Tomēr vēlāk viņa bija spiesta to izsludināt. Tieši tāpat notika ar likumu par tā sauktajiem “brīvprātīgajiem” pensiju uzkrājumiem, kurus tautai pieejamus padarīja tēvzemieši, tas ir, Par Tēvzemi un Res Publica apvienība (igauniski “Isamaa”). Arī šo ilgi gatavoto likumprojektu prezidente sākumā noraidīja. Konservatīvo spēku ierosināto ģimenes jēdziena referendumu viņa ieteica parlamentam saistīt ar uzticības balsojumu.[12] Jāsaprot: ja tauta nobalsotu pret tradicionālo ģimenes jēdzienu, tad parlamentam vajadzētu atkāpties. Atgādināšu, ka referendums netika izsludināts.[13] Visus šeit minētos likumprojektus asi kritizēja kā reformisti, tā sociāldemokrāti, un tas bija loģiski un sagaidāmi. Negaidīta bija prezidentes ieņemtā nostāja.

Aizejošā prezidente pati vairākkārt minējusi, ka viņas vājums ir impulsivitāte. Visvairāk tā izpaudās viņas uzrunās, paziņojumos un intervijās. Un te kā pirmās būtu jāmin attiecības ar reliģiju. Igauņu Evaņģēliski luteriskās Baznīcas (IELB) arhibīskaps Urmass Vīlma, apsveicot tikko ievēlēto Kersti Kaljulaidu, apjautājās par tradicionālā inaugurācijas dievkalpojuma laiku un norisi. Prezidente deva nenoteiktu atbildi, bet pēc pāris dienām dievkalpojumā piedalīties atteicās, pamatojot noraidījumu ar savu nepiederēšanu pie reliģijas. Kaljulaidas atteikums radīja izbrīnu ne tikai ticīgo aprindās. Igauņu sabiedrība visumā ir pieradusi pie dievkalpojumu pārraidēm valsts un lielajos baznīcas svētkos, par spīti tam, ka Igaunija pazīstama kā ļoti sekulāra valsts. Inaugurācijas un citu svinīgu dievkalpojumu tradīciju un to translāciju iedibināja Lennarts Meri, tā uzsverot atkalatgūto ticības brīvību un baznīcas lomu tautas garīguma saglabāšanā cauri padomju gadiem.[14]

Gan lielākoties nebūdami draudžu locekļi, igauņi nav kristietības nozīmes, vērtību un mantojuma noliedzēji. Pēc prezidentes izvēles nerīkot inaugurācijas dievkalpojumu aizsākās diskusija, cik lielā mērā attiecībās ar kristīgo baznīcu prezidente ir “institūcija” un cik lielā mērā – privātpersona.[15] Vairākas publikācijas presē radīja iespaidu, ka ar savu atteikumu Kaljulaida jau pirmajās dienās ir sevi pretnostatījusi daļai igauņu tautas – un ne tikai praktizējošajiem kristiešiem. Izjusto aizvainojumu varbūt vislabāk izteica Janeka Megi komentārs: “Prezidentei nelika svētīt baznīcu – baznīca gribēja dot savu svētību viņai.”[16]

Atsevišķā samierinošā rakstā prezidente sniedza paskaidrojumus par savām attiecībām ar baznīcu: “Es cienu ticības brīvību. [..] Es cienu cilvēku vēlmi iesaistīt baznīcu savā ikdienā. Ja mani aicina uz kāzām vai bērēm baznīcā, tad es, protams, eju. Ja notiek kritušo karavīru piemiņas dievkalpojums Tori Svētā Jura baznīcā, tad es eju. Pirms pāris gadiem kopā ar citiem Eiropas Revīzijas palātas locekļiem tikos ar pāvestu un šajā tikšanās reizē sekoju visām baznīcas tradīcijām. Mani uzaicināja, un tā pieklājas. Bet baznīcas apmeklējumi valsts svētkos, tāpat kristīgajos svētkos, būtu no manas puses liekulīgi situācijā, kad es nekad agrāk baznīcu neesmu apmeklējusi.”[17]

Ar šo konflikts būtu varējis beigties. Vēl 2016. gada beigās prezidente veica virkni braucienu pa Igauniju un viena brauciena laikā, 16. decembrī, apmeklēja Harju-Risti baznīcu.[18] Bet 17. decembra intervijā viņa paziņoja, ka Ziemassvētki ir seni svētki, kas nebūt nav saistīti ar kristietību.[19] Jādomā, ka draudžu locekļiem bija grūti šo uztvert citādāk kā nākamo apvainojumu. Konservatīvāk noskaņotie luterāņi arī neaizmirsa pieminēt, ka dienu iepriekš apmeklētās Harju-Risti IELB mācītāja Annika Lātsa ir aktīva liberāli progresīvo ideju, arī LGBT adopciju un laulību aizstāve.

Igauņu politikas komentētāji ir vienisprātis, ka nākamā negaidītā uzruna sekoja 2018. gadā, kad centristi nomainīja divus no saviem ministriem. Oficiālajā preses konferencē prezidente nopēla premjeru Jiri Ratasu par vienu no viņa izvēlēm, respektīvi, Janeku Megi, nosaucot pēdējo par lobistu un šovinistu.[20] Iepriekš nekas neliecināja par šāda paziņojuma iespējamību. Ir diezgan grūti mūsdienu politikā novilkt robežu starp politiķa un lobista darbību; un jājautā, vai šādam nošķīrumam vispār ir kāda nozīme. Dzirdot šos izteikumus, premjers jutās redzami samulsis. Izteikta distancēšanās abu starpā pieauga Jiri Ratasa nākošās, centristu–tēvzemiešu–konservatīvo koalīcijas laikā. Kersti Kaljulaidai bija nepieņemamas Ratasa partneru konservatīvās nostājas, piemēram, abortu un imigrācijas jautājumos. Savukārt Jiri Ratass uz saviem konservatīvajiem partneriem pirmkārt un galvenokārt skatījās kā uz 20% igauņu vēlētāju pārstāvjiem.

2019. gada 16. decembrī prezidente vēlējās sniegt interviju Igaunijas lielākajai dienas avīzei Postimees no parlamenta lielās sēžu zāles. Viņa nāca klajā ar paziņojumu, ka Jiri Ratasa valdība ir “nopietns drauds Igaunijas konstitucionālajam valstiskumam.”[21] Iemesls šim ārkārtējam paziņojumam bija toreizējā IKTP priekšsēdētāja, Iekšlietu ministra Marta Helmes neizdevušies izteicieni par Somijas premjeri Sannu Marinu. Sarunas brīdī Marts Helme bija jau atvainojies un vēlāk arī samaksāja par savu izteicienu ar amatu. Tā kā man nav juridiskās izglītības, tad neņemos spriest, cik konstitucionāli valstisks bija prezidentes pašas paziņojums. Bet tas bija izteikti pārspīlēts.         

Prezidentes kritika neaprobežojās ar konservatīvajiem un centristiem. 2020. gadā Neatkarības atgūšanai veltītajā pieņemšanā prezidente uzticēja teikt svētku uzrunu jaunajai, daudzsološajai dzejniecei Svetai Grigorjevai.[22] Dzejnieces emocionālajos vārdos par nemanāmo segregāciju starp igauņiem un neigauņiem un sociālo nevienlīdzību ir sava daļa taisnības. Taču šī uzruna bija tik negaidīta svētku brīdī, kad parasti atceramies Baltijas ceļu un Tautas Frontes laikus, ka daudzi uzaicinātie jutās šokēti.[23] Protams, nekavējoties izvērsās diskusija, vai svētku uzrunām ir jābūt slavinošām, vai arī tām ir jāvērš uzmanība uz sabiedrības sāpju punktiem. Piemetināja arī, ka uzruna nebija prezidentes uzruna, kaut arī prezidente to pieteica savā vārdā. Komentētāji jautāja, ko darīt, ja jūties aizskarts: turpināt klausīties vai aiziet. Ap šo laiku vesela rinda centra un konservatīvo politiķu jau bija izvēlējušies neierasties uz prezidentes pieņemšanām, nevēlēdamies sevi nostādīt nepatīkamas dilemmas – klausīties vai aiziet – priekšā.

Līdzīgā garā pagāja Kersti Kaljulaidas piecu gadu prezidentūra. 2020. gada beigās vispārējā nostāja Igaunijā bija šāda: 2021. gada rudenī ievēlēsim jaunu. Iespējamos un mazticamos prezidenta kandidātus cēla priekšā un profilēja. Gan daudz mazāk gan 2016. gadā. Vesela rinda politiski spējīgu personu vienkārši atteicās piedalīties vēlēšanu karuselī. Vadošie masu mediji uzmanīgi mēģināja piedāvāt arī Kersti Kaljulaidas kandidatūru. Taču parlamentā šī kandidatūra pat netika apsvērta, zinot, ka vismaz 68 parlamentārieši to noteikti neatbalstīs. Un zinot, ka mēs nevaram atļauties prezidenti, kura ienīst daļu tautas.

Aizejošā prezidente kaut kādā ziņā kļuva par upuri pati sev. Viņa nesaprata, ko viņa kā prezidente var un nevar atļauties. Un ka viņas emocionālos izteikumus var saprast kā naidīgus un šķeļošus pat tad, kad tie tā nav domāti. Viņas vārdi par rokdarbiem kā iespēju mazizglītotajiem, nestudējušajiem cilvēkiem bija sacīti interneta tirdzniecības kontekstā,[24] bet aizvainoja pašmāju amatniekus, kurus Igaunijā skolo divas universitātes, viena no tām Tartu. Viņas vārdi par lauksaimniecības piemaksu diferencēto optimizāciju Eiropā nokaitināja igauņu lauksaimniekus. Viņas emocionālie izvirdumi parādīja pasaulei Igauniju kā depresīvu nomali. Un katru reizi, kad viņa uzbruka konservatīvi domājošajiem, cilvēki pieminēja viņas pašas krekliņu ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”.

Kersti Kaljulaidas prezidentūras pēdējā mēnesī “I-Hate-Them” partija – Igaunijas Konservatīvā Tautas partija – pirmo reizi kļuva par populārāko partiju Igaunijā. Septembrī tā jau varēja rēķināties ar 25,2 % tautas atbalsta.      



[1] https://www.riigiteataja.ee/akt/25096?leiaKehtiv

[2] https://www.err.ee/574352/kallas-sai-teises-voorus-138-haalt-valimised-lahevad-taas-riigikokku

[3] https://www.postimees.ee/3849333/mis-saab-edasi-loe-poliitikute-kommentaare

[4] https://et.wikipedia.org/wiki/2016._aasta_Eesti_presidendivalimised

[5] https://www.president.ee/et/vabariigi-president/elulugu/index.html

[6] https://www.delfi.ee/artikkel/75742315/delfi-tanavakusitlus-kui-tuntud-on-kersti-kaljulaid-rahva-seas?

[7] Sīkāk par Igaunijas Konservatīvo Tautas partiju skat.: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Humanities_and_social_sciences_2017_1__internetam.pdf

[8] https://foreignpolicy.com/2019/07/18/estonia-battles-its-elected-racists/

[9] “Estonia Battles Its Elected Racists. Estonian President Kersti Kaljulaid speaks on how to stand up against the far-right”.

[10]How concerned are you about their behavior and them being in government?

[11] https://www.delfi.ee/artikkel/86908423/sunkroontolk-kaljulaidi-ja-ekre-konfliktist-presidendi-vihasonumi-taga-on-tegelikult-ekslik-tolge

[12] https://www.err.ee/1608069850/kaljulaid-soovitab-siduda-abielu-rahvahaaletus-riigikogu-usaldusega

[13] Par to sīkāk skat. https://telos.lv/piezimes-par-kadu-diskusiju-igaunu-prese/

[14] https://www.postimees.ee/3902967/presidendi-kirikus-kaimise-traditsioone-asus-muutma-juba-ilves

[15] https://www.postimees.ee/3895381/viilma-presidendi-kantseleiga-ei-tekkinud-dialoogi#_ga=2.250139780.341517457.1631880479-1346255502.1425899985 https://leht.postimees.ee/3894573/kaljulaid-utles-kirikule-ara#_ga=2.247517317.341517457.1631880479-1346255502.1425899985
https://www.postimees.ee/3898991/taarausulised-tervitavad-kaljulaidi-otsust-mitte-minna-kirikusse
https://arvamus.postimees.ee/3901055/priit-rohtmets-kas-president-peaks-kirikus-kaima#_ga=2.209770647.341517457.1631880479-1346255502.1425899985

[16] https://arvamus.postimees.ee/3914627/janek-maggi-miks-president-kersti-kaljulaid-jumalat-kardab

[17] https://www.postimees.ee/3898429/kaljulaid-selgitas-oma-suhet-kirikuga

[18] https://www.ohtuleht.ee/777010/president-kaljulaid-kulastas-harjumaa-visiidi-ajal-risti-kirikut

[19] https://www.delfi.ee/artikkel/76631248/president-kaljulaid-ajalehes-meie-maa-joul-on-uks-vana-sona-mis-seostub-pooripaevaga

[20] https://www.levila.ee/tekstid/kuhu-kadus-kersti-kaljulaid

[21] https://kuku.postimees.ee/podcast/intervjuu-president-kersti-kaljulaid-holger-roonemaa/

[22] https://www.delfi.ee/artikkel/90796107/video-sveta-grigorjeva-eesti-on-vaga-kaugel-riigist-kus-muujatudrukust-voib-saada-peaminister-eriti-kui-nimeks-on-masa-vera-voi-sveta

[23] https://www.ohtuleht.ee/1010061/seisukoht-kes-on-tegelikult-sveta-grigorjeva

[24] https://www.postimees.ee/4245999/kasitootegijad-solvusid-president-kaljulaidi-valjautlemise-peale

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: