Pārdomas Valsts valodas dienā

Pēc būtības mūsdienu valsts ir mākslīgs, bezpersonisks veidojums, kura primārais uzdevums ir varas nodrošināšana. Valsts varas pamata darbi ir kārtības uzturēšana, aizsardzība un, protams, arī sevis uzturēšana. Tomass Hobss savā darbā Leviatāns (1651) izvirzīja tēzi, ka publiskās varas avots ir cilvēku savstarpējā vienošanās jeb līgums. Hobs rakstīja, ka valsts vara, protams, ir cilvēka individuālo brīvību ierobežojoša, taču cilvēki no šī ļaunuma nevar izvairīties, jo citādi iestātos haoss, kas būtu vēl lielāks ļaunums. Vieni filozofi kopš tiem laikiem šo teoriju par sabiedrisko līgumu ir attīstījuši un pilnveidojuši (piemēram, Žans Žaks Ruso). Taču citi ir kritizējuši pašu valsts būtību, uzskatīdami, ka cilvēks bez šīs vardarbības mašīnas var iztikt (piemēram, Nikolajs Bakuņins). Galu galā esam tur, kur esam. Statistu lomā atrodoties, mums atliek vien novērot. Pasauli ir pārklājusi pārnacionālu organizāciju un pārnacionālu korporāciju tīklojums, kurā lielās valstis iegūst aizvien lielāku varu, bet mazām valstīm, tādām kā Latvijas Republika, kļūst arvien grūtāk saglabāt savu nacionālo identitāti.

Latvijas Republika ir latviešu tautas izcīnīta nacionāla valsts. Brīnumainā kārtā mēs esam spējuši to izveidot, tad zaudēt un tad atkal atgūt. Par sabiedrisko līgumu varam uzskatīt atjaunoto 1922. gada 15. februāra Satversmi, kas ir augstākais juridiskais dokuments valstī. Atbilstoši konstitucionālajai teorijai tas nosaka valsts ideoloģisko, ekonomisko un politisko pamatu. Sākotnējā Satversme, salīdzinot ar šobrīd spēkā esošo, bija lakonisks dokuments. To ar 15 Satversmes grozījumiem esam palielinājuši par aptuveni 1/3 daļu. Konstitucionālais likumdevējs[1] divus no jaunpievienotajiem jēdzieniem atkārto vairākkārt, tiem piešķirot lielāku nozīmi nekā pārējiem. Šie divi jēdzieni ir “labklājība”, kas atkārtojas trīs reizes,[2] un “latviešu valoda”, kas Satversmē iekļauta veselas astoņas reizes.[3]

Protams, šo jēdzienu ietveršana Satversmē un arī atkārtošanās nav nejauša. Valsts atjaunošanas jēga bija un ir Latvijas kā nacionālas un pārtikušas labklājības valsts pastāvēšana. Lai arī abiem jēdzieniem Satversmes normās ir sava juridiskā slodze, ir nepārprotams arī to ideoloģiski simboliskais vēstījums.

Saeimas deputāti, kas, pieņemot Satversmes grozījumus, atkal un atkal izmantoja šos jēdzienus, manuprāt, ne tikai pilnveidoja mūsu valsts konstitucionālo regulējumu, bet arī sūtīja vēlētājiem konkrētus signālus. Neatkarīgi no konstitucionālo likumu satura tie ir tulkojami kā rūpes par latvisku un nacionālu Latviju un valdības nepagurstošo darbu pie ekonomikas izaugsmes – labklājības. Vispār šādiem “signāliem” likumu veidolā ir savs apzīmējums – tos sauc par “simbolu likumiem”. Tie ir tādi tiesību akti, kuriem var būt (bet bieži var arī nebūt) zināms praktisks pielietojums, taču to mērķis ir cits – tie ir vērtības formējoši, politiska vai sociāla rakstura vēstījumi.

Savulaik pirmskara Saeimā bija apzīmējums “runāt pa logu ārā”. Ar to mēdza raksturot politiķu runas, kuras bija drīzāk domātas presei nekā citiem Saeimas debatētājiem. Šos simboliskos likumus arī varētu šādi raksturot. Labs piemērs ir likumu preambulas, kuras Latvijā gan izmanto diezgan reti.[4] Visspilgtākais piemērs laikam būtu trīspadsmitais Satversmes grozījums (2014), kas atklāj Latvijas valsts būtību. Satversmes grozījumi Satversmes ievadu no 13 vārdiem palielināja līdz 220 vārdiem un bija, idejas autora Egila Levita vārdiem runājot, “morāls aicinājums sabiedrībai” un “inspirācijas avots tiesību piemērotājiem”.

Vēl viens Latvijas simbolu likums ir likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”.[5] Likums nosaka valsts apmaksātas svētku dienas un no pieņemšanas brīža ir kā “atvērtais logs”, caur kuru Latvijas elite sūta savus vēstījumus visai sabiedrībai vai kādai īpašai profesionālai vai sociālai grupai[6] un pat starptautiskajai sabiedrībai.[7] Neesmu konkrētā likuma atbalstītājs, jo jebkuras (arī vērtīgas) lietas pārliecīga ekspluatēšana rada pretēju efektu. Politiķu aizraušanās, iekļaujot arvien jaunas atceres dienām komplektā ar administratīviem sodiem par karoga neizkāršanu sēru noformējumā, kā zināms, izraisīja juristu protestus, kas galu galā pārauga konstitucionālā sūdzībā Satversmes tiesā un karoga izkāršanas obligātuma atcelšanā vispār.[8] Tikmēr “Kalendāra likums” pieaug apjomā, jo, ietverot vienu profesiju vai notikumu, likumdevējam nevar būt pamatotu iebildumu pret citām profesijām un notikumiem. Tā, soli pa solim, arvien jaunas dienas nokļūst atzīmējamu dienu statusā.

Šogad likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” ir papildināts ar jaunu – Valsts valodas dienu. Pateicoties Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvai, tā noteikta 15. oktobrī. Iniciatīvas autora ieskatā tieši šis datums vislabāk uzsvērs latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas simbolisko un konstitucionālo vērtību. Vienlaikus tas stiprinās arī valodas pozīcijas un veicinās modernas, atvērtas latvietības koncepcijas iedzīvināšanu, kā arī sekmēs mazākumtautību iesaisti.[9]  

Lai arī valodnieku ieskatā 13. maijs, kas ir Jura Alunāna dzimšanas diena, būtu piemērotāks, domāju, ka 15. oktobris ir gana zīmīgs datums. 1998. gadā šajā dienā 7. Saeimai trešajā lasījumā izdevās apstiprināt Satversmes 4. panta grozījumus. Satversmē tika ietverts jauns teikums: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Šeit vietā paskaidrojums, ka, Satversmi pieņemot, latviešu valodu tur neizdevās iekļaut,[10] tādēļ 7. Saeimas veikums ir ievērības cienīgs notikums.

15. oktobra atzīmēšanai ir simbolu likumu pazīmes. Tas ir varas sūtīts signāls nācijai, kas nenes finansiālas vai cita rakstura sekas. Vai šāda diena ir vajadzīga? Domāju, ka noteikti ir vajadzīga, jo nacionālas valsts varai ir pienākums rūpēties par nacionālas valsts identitāti, bet latviešu valoda ir identitātes košākā sastāvdaļa. Valsts valoda ir latviešu nāciju un pilsoņus saistošais elements. Tas ir tilts, kas saista nācijas iepriekšējās paaudzes ar nākamajām un ārpus Latvijas robežām dzīvojošos, latvju tautai piederīgos ar dzimtenē dzīvojošajiem tautiešiem.

Grūtāk ir atbildēt uz jautājumu, ko gaidām no šīs dienas. Drīzāk varētu atbildēt, ko negribētos sagaidīt. Ļoti negribētos, lai Valodas diena klusi ierindotos kaut kur starp Policijas, Medicīnas darbinieku, Robežsargu, Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes, Sieviešu, Tēva, Zinību, Jūras un daudzām citām “kalendārā likuma” dienām. Valodas dienai vajadzētu kļūt par dinamisku pārdomu dienu, kurā dažādu nozaru zinātnieki, jo īpaši valodnieki, valsts ierēdņi, diasporas pārstāvji un arī Latvijas mazākumtautību pārstāvji atklātās debatēs veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu. Jaunā atzīmējamā diena ir lieliska iespēja iedibināt stabilu tradīciju dialoga uzturēšanai un ikgadējām diskusijām par valodas vietu un lomu. Rūpes par valodu un konstitucionālās identitātes kopšanu nevar atstāt tikai ierēdņu ziņā.

Latviešu valoda nav tikai valsts pārvaldes komunikācijas līdzeklis ar valsts un pašvaldību institūcijām. Tā pirmām kārtām ir latviešu nācijas valoda, kas ir Latvijas valsts pilsoņu vairākuma dzimtā valoda. Tās izplatības teritorija sakrīt ar Latvijas valsts robežām. Tiesības uz savas valodas lietošanu latviešu nācija ieguva līdz ar savas valsts proklamēšanu, taču tās statusu bija jāizcīna parlamentārās cīņās abos neatkarības periodos un jānosargā valodas referendumā. Valsts valoda ir valsts suverenitātes izpausme. Tā ir saistāma ar nacionālo drošību. Tādēļ arī pēc ievēlēšanas tautas priekšstāvji savus mandātus iegūst tikai pēc svinīgā zvēresta, kurā ietverts solījums stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Valsts valoda ir nacionālas valsts elements un simbols vienlaikus – tāpat kā Satversme, valsts karogs, himna un ģērbonis. Tādēļ tās saglabāšana, uzturēšana un pētniecība valsts augstākā līmenī ir jāatbalsta. Nacionālā attīstības plānā latviešu valodas un kultūras pastāvēšana savā zemē identificēta kā valsts pastāvēšanas jēga.

Taču realitātē valsts valodu saglabāt kļūst arvien grūtāk. Tam par iemeslu ir ne tikai globalizācijas tendences. Nesen dzejniece Liāna Langa komentēja, ka “Valsts valodas stāvoklis nebūt nav tik pašsaprotami stabils, un Satvermes pants drīzāk ir teorētisks, nevis praktisks nodrošinājums […] Praksē notiek gan divvalodības nostiprināšanās, īpaši Rīgā un Daugavpilī, gan valodas degradācija, kas acīmredzama portālos, sociālajos tīklos un ikdienā visapkārt.”[11]

Dzejnieces teiktajam var piemetināt, ka atsevišķi, tikai Latvijai kā nacionālai valstij svarīgi humanitāro un sociālo zinātņu virzieni (piemēram, valodniecība un jurisprudence) ar valdības un parlamenta svētību tiek virzīti prom no pētniecības latviešu valodā. Nacionālai sistēmai būtisku (specifisku) jautājumu vietā zinātnieki ir spiesti savas publikācijas orientēt uz aprakstošām (vispārīgām) lietām, jo starptautiskās datu bāzes interesē pamatā globāli jautājumi. Kāpēc tā? Tāpēc, ka, lai saglabātu savu statusu, zinātniekiem jāizpilda īpašā regulējumā noteiktie normatīvi, kuros par pamatu ņemta zinātniskā un pedagoģiskā kvalifikācija, kas savukārt balstās obligātā prasībā zinātniekiem publicēties digitalizētās, attiecīgi indeksētās datu bāzēs (Web of Science, SCOPUS vai ERIH+) un iegūt Hirša indeksu. Nešauboties, ka zinātnieku pasaulē Hirša indekss ir viens no objektīvākajiem starptautiskā zinātniskā pienesuma indikatoriem, tieši Latvijai vajadzīgās zinātnes ir nonākušas zināmā krustceļā, jo publicēties latviešu valodā (izņēmumu kārtā) var, taču tad publikācijai ir krietni zemāks rangs.

Valdības motivācija visumā ir saprotama. Augstskolu reitingiem būtisks ir augstskolu indeksācijas kritērijs, no kura var izsecināt zinātnes un atsevišķā pētnieka lietderīgumu. Šāda“Prokrusta gulta” un pastāvīgā prasība – visu rakstīt ārzemēm, nevis savai tautai, nesekmē pilnvērtīgu pētniecību un vērtējama ļoti kritiski. Skaidrs, ka jādomā ilgstpējīgi un jāstrādā pie valsts, augstskolas un katra atsevišķa zinātnieka atpazīstamības, tomēr šai virzībai ir jābūt arī jēgpilnai. Tai jābalstās aksiomā, ka nacionālā zinātne ir, pirmkārt, orientēta uz nacionālas valsts – mūsu valsts – attīstību, nevis abstraktas, globālas zinātnes attīstību. Un nešaubīgi pieejā ir jābūt ievērotam samērīgumam, citādi viss izskatās pēc birokratizēta mēģinājuma zinātni pilnībā “pārcelt” uz angliski runājošo vidi, jo tas atvieglos atskaišu rakstīšanu Briseles pārbaudītājiem. Rezumējot, ieviestais zinātnes normatīvu algoritms ir pretrunā ar Satversmi un valsts valodas konceptu. Skumdina arī tas, ka process sāk atgādināt sen aizgājušos padomijas laikus, kad, neskatoties uz to, ka “Latvijas PSR teritorijā latviešu valoda ir iedzīvotāju vairākuma dzimtā valoda”,[12] tā nebija PSRS “starpnacionālā saziņas valoda”un kļuva par“ķēķa valodu”. Bija gadījumi, kad divi latviešu zinātnieki savā starpā profesionālus jautājumus apsprieda krievu valodā, jo bija pārāk grūti jēdzienus sarunas laikā pārtulkot latviski.

Kopēju tendenču sarakstā kā piemērs ir minama arī valsts pētījumu programma Letonika. Sākotnēji tā tika veidota kā būtisks finansiāls dzinulis latviešu valodas padziļinātai  pētniecībai. Šobrīd projekts ir kļuvis par varas ielāpu daudziem ar valodas pētniecību nesaistītiem jautājumiem. Būtisks atbalsta samazinājums valsts valodas izpētei un attīstībai arī iezīmē izpētes norietu. Klusēt par to nevar, un Valsts valodas dienas ieskaņā būtu labi pašiem sev atbildēt uz jautājumu – kurš pateiks, kur ir tā robeža, līdz kurai varam pieļaut nemitīgās atkāpes? Riski nacionālai zinātnei ir ievērojami. Kā norāda profesore Ina Druviete,  dažādu disciplīnu galvenajos virzienos viegli var sākt dominēt pārstāvji no angliski runājošām valstīm un tad viņi, nevis mēs, noteiks tēmas un problēmas, kuras uzskatīs par būtiskākajām.[13] To pierāda citu valstu pieredze. Šāds process gala rezultātā ietekmē gan finansējuma piešķiršanu, gan arī aizvirzīšanos no nacionāli svarīgām temām. Kā norāda profesore – par to ir jārunā, jo īstais provinciālisms ir dzīvot paniskās bailēs no savas identitātes un nespēt pastāvēt uz savām vērtībām. Valodas politikai, līdztekus ekonomikas un drošības politikas virzieniem, ir jābūt vienam no galvenajiem valsts iekšpolitikas virzieniem.

Noslēdzot šo apcerējumu, vēlos uzsvērt, ka pievienojos mūsu prezidenta Egila Levita teiktajam par valsts valodu kā vienu no Saeimas prioritātēm. Tikai cienot sevi, savu valodu un valsti, spēsim pacelt savu nacionālo pašapziņu. Taču ir viens būtisks “bet”. Prezidenta institūcijai aizsākot Valodas dienas tradīciju, tai noteikti vajadzētu uzņemties valsts valodas patronāžu. Pretējā gadījumā Valodu likuma diena atkal būs izrādījies vien kārtējais formālais varas signāls – simboliskais likums, taču tie, ņemot vērā zemo tautas uzticību varai, jau sen vairs īsti nedarbojas.



[1] Latvijā ir divi konstitucionālie likumdevēji – tauta un Saeima, taču jāņem vērā, ka kopš 2012. gada valodu referenduma Saeima tiesisko regulējumu ir tik būtiski sarežģījusi, ka tauta Satversmi grozīt var vien tikai teorētiski. Vairāk skat. https://lvportals.lv/viedokli/331821-vai-latvija-ir-iespejams-sarikot-iedzivotaju-inicietu-referendumu-2021#_ftn1 un https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Juridiskas-konferences/JUZK-79-2021/juzk.79.46_Balodis.pdf

[2] Jau Satversmes ievada pirmajā rindkopā “labklājība” ietverta valsts dibināšanas nolūkā. “Labklājība” Satversmē vēl divas reizes minēta 40. pantā, kurā noteikts Valsts prezidenta zvērests. Prezidentam ir jāzvēr, ka viņš darīs visu, kas būs viņa spēkos, “lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību”. Visbeidzot, “labklājība” ir ietverta 116. pantā, kur valstij dota iespēja ierobežot dažas noteiktas tiesības, lai aizsargātu labklājību.

[3] Latviešu valoda, tāpat kā labklājība sākotnēji 1922. gada 15. februārī pieņemtajā Satversmē nav pieminēta ne reizi, taču šībrīža versijā – astoņas reizes. Satversmes ievadā trīsreiz (pirmajā rindkopā vienreiz un piektajā rindkopā divreiz) un piecos Satversmes pantos (4., 18., 21., 101. un 104. pantā). Saeima kā konstitucionālais likumdevējs šos lasījumus noteica ar 1998., 2002., 2004. un 2014. gada Satversmes grozījumiem.

[4] Ir arī daži likumi ar preambulām, kurās lasāms sociāli politisks vēstījums. Piemēram, Dzīvnieku aizsardzības likuma, konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, Repatriācijas likuma un arī “Par militāros noziegumus izdarījušo personu amnestiju” likumu ievadi.

[5] https://likumi.lv/ta/id/72608-par-svetku-atceres-un-atzimejamam-dienam

[6] Piemēram, šā likumā 1. panta pirmspēdējā rindkopā teikts: “Pareizticīgie, vecticībnieki un pie citām konfesijām piederošie ticīgie Lieldienas, Vasarsvētkus un Ziemassvētkus atzīmē šo konfesiju noteiktajās dienās”, ko, izsakot saprotamā valodā, var tulkot arī šādi: “Valsts respektē un ļoti ciena arī pareizticīgos un vecticībniekus, taču jūsu reliģiskie svētki nebūs valsts apmaksātas brīvdienas”. Kā zināms, jautājums par “pareizticīgo Ziemassvētkiem” ik gadus tiek pacelts Saeimā no krievu vēlētājus piesaistošām politiskām partijām un līdz šim ik reizi tikpat regulāri arī noraidīts.

[7] Šajā ziņā labs piemērs ir “Latviešu karavīru atceres diena” (16. marts), kuru Saeima likumā iekļāva, bet pēc brīža starptautiskā spiediena rezultātā izsvītroja. Šogad likumā ir ietverta “Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena” (17. marts), kas, manuprāt, ir mēģinājums veikt tradīciju pārformulēšanu vienlaicīgi ar nelielu kalendāru nobīdi.

[8] Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija spriedums lietā Nr.2015-01-01: https://likumi.lv/ta/id/275124-par-latvijas-valsts-karoga-likuma-7-panta-pirmas-un-otras-dalas-un-latvijas-administrativo-parkapumu-kodeksa-201-43-panta-atbil

[9] Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita 2019. gada 1. oktobra vēstule Nr. 212 Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai; prezidenta Egila Levita 2021. gada 5. maija paziņojums Nr. 11. Latvijas Vēstnesis 2021. gada 5. maijs Nr. 84: https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidents-rosina-saeimu-noteikt-17-martu-ka-nacionalas-pretosanas-kustibas-piemcinas-dienu-un-15-oktobri-ka-valsts-valodas-dienu

[10] Satversmes projekts tika pieņemts divos piegājienos – sākumā pirmā daļa (1.–88. panti) un tad otrā daļa (89.–117. panti). Valsts valoda bija ietverta 115. pantā, bet to neizdevās pieņemt, jo Satversmes otrajai daļai pietrūka  apstiprināšanai nepieciešamo Saeimas locekļu balsu (05.04.1922.). Tad vēl otrreiz to mēģināja pieņemt 1934. gada pavasarī, lai ierakstītu 4. pantā, bet līdz trešajam lasījumam tā arī neizdevās nonākt, jo Kārlis Ulmanis gāza parlamentāro sistēmu Latvijā, solot Satversmes reformu.

[11] https://lvportals.lv/norises/309148-valoda-svarigaka-par-karogu-2019

[12] Skat. preambulu. Latvijas PSR Augstākās Padomes Lēmums par latviešu valodu (pieņemts 06.10.1988.): http://www.vvk.lv/index.php?sadala=135&id=167

[13] https://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/223208-druviete-cik-ilgi-apsaubisim-valsts-valodas-vertibu.htm

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: