Ģimenes likumdošanas attīstība Eiropā

Fundamentālu un universālu cilvēka tiesību kontekstā mūsdienās arvien aktuālākas kļūst debates par ģimenes tiesībām un to iespējamajām izmaiņām. Kopš seniem laikiem tradicionālas ģimenes pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti. Ģimenes locekļus saista arī asinsradniecība un atsevišķos gadījumos arī adopcija. Laulības mērķis ir veidot ģimeni, radīt un audzināt bērnus. Šo mērķi atbalsta dabīgais likums, kas nosaka, ka ģimenes un laulības tiesībām jābalstās saprāta principos, kuru pamatā ir objektivitāte, nevis subjektivitāte. Saprāta principi nosaka arī to, ka vīrieši un sievietes visā pasaulē gadsimtiem ilgi atzinuši pašsaprotamas patiesības par cilvēka dabu un sabiedrības labumu.

Tomēr bieži sabiedrībā vērojami centieni diskutēt par citiem iespējamiem ģimenes un laulības veidiem, izvirzot tēzi, ka ģimenes modeļi laika gaitā mainoties. Lai gan mūsdienās joprojām esot izplatītas ģimenes, kurās ir dzīvesbiedri ar bērnu, šāds modelis pakāpeniski aizejot pagātnē un parādoties jauni ģimenes modeļi – māte ar bērnu, tēvs ar bērnu, nereģistrēti pāri. Arvien vairāk esot ģimeņu, kurās ir tikai vecvecāki ar mazbērniem. Pieaugot arī citu veidu ģimeņu skaits, ieskaitot viendzimuma partnerus. Lai noskaidrotu, vai šādi centieni mainīt ģimenes un laulības definīciju ir objektīvajā realitātē pamatoti un saprātīgi, ir noderīgi analizēt seno un ne tik seno Eiropas ģimenes tiesību vēsturi. Tajā iespējams rast atbildes uz daudziem jautājumiem, jo cilvēce ar līdzīgām debatēm jau ir saskārusies. Eiropas ģimenes likumdošana vēstures gaitā spēcīgi ietekmējusies no jūdaisma un Romas Katoļu baznīcas izplatītās kristietības tradīcijām, kā arī no senās Grieķijas un Romas likumiem. Tas viss, kopā sakausējies, veido mūsdienās pastāvošās Eiropas ģimenes likumdošanas pamatus.

Romiešu likumi

Romas impērijas ģimenes likumdošana paredzēja dažādas kopdzīves iespējas, kas vēsturiskā kontekstā tiek vērtēts neviennozīmīgi. No vienas puses, kopdzīves formu dažādība tiek uzskatīta par “varbūt pašu iespaidīgāko romiešu juridiskā ģēnija sasniegumu”. No otras puses, uzskata arī, ka Romas impērijas ģimenes likumdošanas attīstība sniedz “patiesu skaidrojumu tam, kā senāk tik spēcīgo Romas impēriju varēja viegli sagraut, jo tās sabiedrības pamats – ģimene – bija salauzts”.[1]

Romiešu laulību (latīņu val. matrimonium) raksturo 3. gadsimta romiešu jurista Modestīna definīcija, pēc kuras laulība ir vīrieša un sievietes monogāma savienība, pilnīga dzīves kopība saskaņā ar cilvēku un dievišķajiem likumiem. Šīs definīcijas centrā ir ideja par laulību kā dzīves biedru dalību laulībā uz mūžu (latīņu val. consortium omnis vitae). Laulība nav savienība ar nolūku apmierināt ierobežotas vajadzības, piemēram, laulības partneru seksuālās vēlmes. Modestīna laulības definīcijā ietverts priekšstats par ideālu romiešu laulību. Pats laulības jēdziens ir balstīts ne tikai uz pozitīvajām tiesībām (latīņu val. ius positum; tas ir sistematizētu normu kopums, kas nosaka sociāli pieņemamu uzvedības modeli personām, ko pieņem attiecīgi pilnvarotas valsts institūcijas), bet arī uz dabīgajām tiesībām (latīņu val. ius naturale, dabīgās un neatņemamās cilvēka tiesības, kuras izceļas no dabas, Dieva likuma, sirdsapziņas, taisnīguma un saprāta neatkarīgi no valsts varas). Romiešu klasiskajai laulībai, salīdzinot ar mūsdienām, bija mazāk juridisku seku. Kāzām un laulības šķiršanai nebija nepieciešama sadarbība ar jebkādu valsts iestādi un ar to saistītu formalitāšu ievērošana.[2] 

Laulība bija viena no romiešu sabiedrības pamatinstitūcijām, kas apvienoja ne tikai divas personas, bet arī divas ģimenes. Tikai legālā laulībā (latīņu val. iustum matrimonium) varēja dzimt leģitīmi bērni, kuri būtu sava tēva mantinieki. Līdz ar to viens no svarīgākajiem laulības slēgšanas mērķiem bija pēcnācēju radīšana. Laulība tika slēgta saskaņā ar dabīgo likumu dzimtas turpināšanai. Romiešu jurists Ulpiāns (170–223) to raksturoja sekojoši: “Dabīgie likumi ir tie, kas nāk no dabas un māca visus dzīvniekus; šie likumi nepārvalda tikai cilvēci, bet arī visus dzīvniekus un putnus, kas dzīvo uz zemes vai jūrā. No tiem izriet vīriešu un sieviešu apvienošanās, kuru mēs saucam par laulību, no tiem izriet bērnu radīšana un viņu audzināšana. Mēs nenoliedzami redzam visus dzīvniekus, pat savvaļas zvērus, ievērojam šos likumus.” Arī romiešu jurists Kalistrāts (198–211) uzsvēra laulības īpašo nozīmi bērnu un dzimtas turpināšanā: “Sauksim par bērniem visus, kas cēlušies no mums, jo mēs nevaram atrast mūsu mazbērniem citu, vēl mīļāku vārdu. Tieši tāpēc mēs ieņemam un audzinām dēlus un meitas, lai caur mūsu pēcnācējiem atstātu par sevi piemiņu uz visiem laikiem.”[3] Romiešu likumi noteica, ka kopā dzīvošana un seksuāli sakari paši par sevi vien nerada legālu laulību. Laulību nodibina apzināta tiekšanās to nodibināt (latīņu val. affectio maritalis). Apzināta tieksme izveidot laulību parasti tika skaidrota kā partneru domu stāvoklis, kas īstenojas caur pāra noteiktiem nolūkiem kļūt par vīru un sievu.[4]

Senajā Romā vēsturiski pastāvēja divi galvenie laulības veidi. Sākotnēji dominējošais laulības veids bija likumīgā laulība, kuru latīniski dēvēja par cum manu. Šajā laulībā sieviete pameta sava tēva namu un kļuva par vīra autoritātes subjektu.[5] Sievietes tēvs savukārt zaudēja to tēva varu, kas viņam bija pār meitu. Cum manu laulībā izšķīra trīs formas. Confarreatio laulības formu parasti izmantoja aristokrāti; tai bija raksturīga reliģioza un svinīga noskaņa. Laulībās piedalījās divi augstākie priesteri un desmit liecinieki, to laikā notika upurēšana Jupiteram, kurš tika uzskatīts par jaunlaulāto aizgādni. Principāta periodā (27. p.m.ē.–m.ē. 284.) confarreatio laulības forma bija praktiski izzudusi. Savukārt coemptio laulības forma norisinājās kā simboliska sievietes pārdošana vīram vienkāršas ceremonijas veidā. Laulībās piedalījās pieci liecinieki un līgavas pircējs (latīņu val. libripens). Parasti šo laulības formu izmantoja plebeji un tā bija visizplatītākā Romas republikas beigu periodā. Arī šīs laulību formas izplatība strauji samazinājās Principāta laikā.[6] Visbeidzot, usus laulības forma paredzēja, ka pārim nepieciešams nodzīvot kopā vienu gadu. Pēc šī termiņa stājās spēka cum manu laulība. Praksē laulātajam pārim bija viegli dzīvot tādā veidā, lai usus laulība nekļūtu par cum manu laulību. Lai tas notiktu, pietika sievietei nebūt kopā ar vīrieti un neatrasties viņa namā trīs diennaktis (latīņu val. trinoctium) pēc kārtas gada laikā, lai cum manu laulība nestātos spēkā.[7] Gadījumā, ja pāris turpināja dzīvot kopā arī pēc trīs diennakšu šķirtības, atskaites periods sākās no jauna. Trīs diennakšu principa stāšanās spēkā bija pilnībā atkarīga no sievietes un viņas nodomiem. Teorētiski usus laulības mērķis bija noslēgt cum manu laulību, bet praktiski bija iespējams usus laulības periodu nepārtraukti pagarināt. Tas nodrošināja, ka nestājās spēkā cum manu laulības juridiskās sekas – sievas īpašuma nonākšana vīra rīcībā. Tādā veidā, nepārtraukti pagarinot usus laulības periodu, sieviete varēja pastāvīgi dzīvot kopā ar vīrieti, nestājoties cum manu laulībā, neiekļaujoties vīra ģimenē un nepakļaujoties viņa autoritātei. Uzskata, ka usus laulības formu izmantota kā brīvās laulības modeli laikmetā, kad romiešu dzīvē teorētiski dominēja cum manu laulības forma.[8]

Otrais Senās Romas laulības veids bija brīvā laulība sine manu, kas guva plašu izplatību Principāta laikmeta sākumā, kad notika ievērojamas izmaiņas romiešu ģimenes veidošanas tradīcijās.[9] Šis laikmets pazīstams ar dziļu romiešu ģimenes vērtību krīzi. Impērijas veidošanās laikā iegūtās bagātības bija demoralizējušas aristokrātu ģimenes jau Principāta sākuma posmā – imperatora Augusta laikā, kurš centās cīnīties pret aristokrātisko ģimeņu morālo pagrimumu. Šajā laikā parastie Romas pilsoņi lielāko tiesu vēl bija saglabājuši uzticību tradicionālajām ģimenes vērtībām. Sākotnēji romiešu ģimenes vērtību krīzei nebija smagas sekas. Bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai demoralizācija un sociālā anarhija izplatītos arvien lielākā impērijas teritorijā un pārņemtu visus sabiedrības slāņus.[10]

Laulību skaits samazinājās un pieauga šķirto laulību skaits. Aizvien vairāk romiešu sāka dzīvot vieni paši, vai arī izveidoja īslaicīgas ārlaulības attiecības. Rezultātā samazinājās jaundzimušo skaits un līdz ar to arī impērijas iedzīvotāju skaits. Vienkārša kopā dzīvošana kļuva arvien izplatītāka, kā rezultātā tradicionālā cum manu laulība gandrīz pilnībā izzuda – turklāt tas nenotika likumdošanas izmaiņu rezultātā. Daži pētnieki uzskata, ka atteikšanos no cum manu laulības sekmēja grieķu individuālistiskās stoicisma filozofijas izplatība, uzskati par sieviešu atbrīvošanos un cum manu laulības stāvokļa neatbilstību šiem principiem.[11]

Tradicionālās laulības izzušanā būtiska ietekme bija arī tam, ka valsts likumdošana nekādā veidā nekontrolēja pilsoņu laulības. Katrs varēja netraucēti izvēlēties vēlamo laulības veidu. Tādējādi, paātrinoties romiešu sabiedrības lejupslīdei, aizvien vairāk cilvēku atbilstoši saviem uzskatiem izvēlējās brīvo laulību sine manu, kas neradīja juridiskas sekas. Kā jau rakstījām, netika mainīts sievietes īpašuma statuss, laulības slēgšana neparedzēja nekādas formalitātes un nebija nepieciešama pat laulāto klātbūtne. Likumiskā kontrole par sievu un viņas īpašumu palika viņas tēva autoritātes subjekts, bet gadījumā, kad sieviete neatradās tēva aizbildniecībā, viņa pati likuma ietvaros brīvi rīkojās ar savu īpašumu.[12] 

Raksturojot romiešu ģimenes sabrukumu Principāta laikmetā, romiešu filozofs Seneka Jaunākais (4. p.m.ē.–65.) norādīja, ka daudzas sievietes gadus esot skaitījušas nevis pēc ievēlētajiem konsuliem, bet gan pēc saviem nomainītajiem vīriem.[13] Savukārt par vīriešu vieglprātību Seneka izsakās šādi: “Mēs zinām par sievietēm, kuras laulības otrajā dienā šķīrās, un pēc tam uzreiz apprecējās vēlreiz. Par to ir jāpārmet arī vīriem – gan tam, kurš tik ātri kļuva neapmierināts, gan tam, kurš tik ātri aizrāvās ar precībām.”[14]

Principāta laikmeta sākumā brīvā laulība sine manu šāda dzīves veida praktizētājiem šķita pievilcīga tādēļ, ka tā, kā jau sacījām, neietvēra nekādus likumā paredzētus pienākumus un tiesības un arī neradīja ekonomisku pāra vienotību. Katram palika savs īpašums; katrs pats atbildēja par saviem parādiem; pārim nebija pienākuma savstarpēji palīdzēt. Atšķirībā no cum manu laulības, personas juridiskās saistības brīvajā laulībā bija minimālas. Sieva netika pakļauta vīra varai un bija pilnīgi neatkarīga. Brīvo laulību sine manu varēja viegli noslēgt un izšķirt; laulības noslēgšana un šķiršana notika bez laicīgo un reliģisko autoritāšu iejaukšanās; pietika tikai ar abu pušu paziņojumu. Brīvajā laulībā dzimušajiem bērniem bija likumīgs statuss. Tie kļuva par Romas pilsoņiem un varēja mantot tēva un citu viņa ģimenes locekļu īpašumu.[15] Taču šādā laulībā dzimušie bērni nevarēja mantot mātes un viņas ģimenes īpašumu.[16]

Senajā Romā pastāvēja arī ārlaulības attiecības – konkubināts (latīņu val. concubinatus), kas kalpoja kā alternatīva laulībām. Romiešu vīrietim varēja būt pastāvīgas attiecības ar nelaulātu partneri. Tās netika uzskatītas par nelikumīgām gadījumā, ja viņš jau nebija laulājies ar citu sievieti. Taču šāda veida attiecībās nestājās spēkā laulības pienākumi un tiesības, un tajās dzimušajiem bērniem nebija mantošanas tiesību.[17] Ārlaulības partnerēm parasti bija zemāks sociālais statuss nekā vīrietim. Attiecības tika uzskatītas par pastāvošām, ja abiem partneriem bija nolūks tādas izveidot. 1. gadsimtā konkubināts Romas impērijā kļuva plaši izplatīts.[18]

Šķiršanās iespējas Romas republikas beigu periodā bija ļoti liberālas. Šķiršanos varēja ierosināt abi partneri gan cum manu, gan sine manu laulībās, turklāt pietika tikai ar vienas puses iniciatīvu. Par faktisku šķiršanos romieši uzskatīja stāvokli, kad pāris vairs nedzīvoja kopā. Piemēram, pārim turpinot dzīvot kopīgā mājā, laulība netika uzskatīta par šķirtu. Šķiršanās stājās spēkā arī pēc paziņojuma par nolūku šķirties. Laulības šķiršana bija ierasta un regulāra parādība romiešu dzīvē. Nav saglabājušies dati, cik bieži to ierosināja vīri, cik bieži – sievas.[19]

Senās Romas ģimenes likumdošanas attīstības gaitai bija raksturīga senākā tradicionālā laulību veida cum manu izzušana un tā aizvietošana ar brīvo laulību sine manu un kopā dzīvošanu konkubinātā. Minētie jaunie laulības veidi paredzēja būtiski mazākus ģimeņu locekļu pienākumus un tiesības un tajās dzimušie bērni nebaudīja visas tradicionālajā laulībā dzimušo privilēģijas. Romas impērijas ģimenes likumi minimāli iejaucās ģimenes autonomijā. Laulātajiem bija iespējas brīvi slēgt dažādus laulības līgumus pēc saviem ieskatiem, ja vien tie nebija pretrunā ar citās dzīves sfērās pastāvošo likumdošanu. Bija iespējams noslēgt līgumu par pilnīgu pāra savstarpējo ekonomisko nodalīšanos. Likumdošana nodrošināja arī vieglu laulības šķiršanu. Tā netika apgrūtināta ar objektīviem pamatojumiem šādas izvēles veikšanai. Pietika tikai ar subjektīvu vienas vai abu pušu izteiktu apzinātu nolūku šķirties, kopdzīves izbeigšanu vai jaunu attiecību uzsākšanu.

Sine manu brīvajām laulībām un konkubinātam kļūstot par dominējošajiem laulības veidiem, tika iznīcināta dabīgā kārtība ģimenes attiecībās. Tas izraisīja dažādu netikumu attīstīšanos, kas izplatījās visos sabiedrības līmeņos. Šie netikumi veicināja vispārēju morālu degradāciju un dzimstības samazināšanos. Šeit, iespējams, meklējams izskaidrojums, kāpēc agrāk tik spēcīgā Romas impērija, kuras sabiedrības pamats bija romiešu ģimene, viegli sabruka un tika iznīcināta. Izvirtušos romiešus bez acīmredzamām grūtībām pakļāva barbaru iebrucēji.

Kanoniskie likumi

Romiešu ģimenes krīze, kas bija viens no Romas impērijas sabrukuma iemesliem, radīja atbalsi agrīno kristiešu polemikā. Pazīstamākais šajā ziņā ir svētais Augustīns (354–430), kurš nosodīja romiešu morālo pagrimumu un salīdzinājumam norādīja uz barbaru tautu morālo pārākumu. Uz impērijas drupām izcēlās jauni spēki, kas centās atjaunot bijušo varenību un izprata ģimenes stiprināšanas nozīmi savu mērķu sasniegšanā. Tie bija kristīgie valdnieki. Viņiem bija nepieciešami pavalstnieki pietiekami lielā skaitā, lai viņu valstis varētu pildīt savas sociālās un militārās funkcijas. Savukārt lielajiem zemes īpašniekiem bija nepieciešams darbaspēks. Daudzi bijušās impērijas teritorijā dzīvojošie barbari nevēlējās atmest savu ģimeņu sistēmu un likumu kodeksu, kuru ietekme dominēja no 6. gadsimta līdz 9. gadsimtam. Šajā laikā neizdevās izveidot vienotu ģimenes tiesību sistēmu. Pēc tam valdošo ietekmi ieguva kristīgā Baznīca, kuras ietekmē tika sakārtota un attīstīta turpmākā ģimenes likumdošana.[20]

Laulība bija viens no galvenajiem likumdošanas regulējuma objektiem visā kristīgajā pasaulē. Kristieši uzskatīja, ka nepieciešams laulību tiesiskais regulējums saskaņā ar kristīgu pasaules uzskatu un tā ieviešana ir Baznīcas likumīgais uzdevums. Kristīgās Baznīcas ietekmē ģimenes likumdošana iejaucās ģimenes autonomijā vairāk, nekā to bija darījusi romiešu likumdošana. Tas atspoguļoja nevēlēšanos atkārtot Romas impērijas beigu perioda sociālo anarhiju ar visām izrietošajām sekām. Ģimenes likumdošanu viduslaiku Eiropā mērķtiecīgi attīstīja Baznīcas likumu pētnieki. Lielāko ieguldījumu deva Gratiāns 1140. gadā ar kanonisko likumu krājumu Concordantia discordantium canonum un pāvests Aleksandrs III (1159–1181), kurš sāka veidot kanonisko likumdošanas sistēmu Liber Extra. Šie kanoniskie likumi ir ietekmējuši arī mūsdienu ģimenes tiesības.[21]

Kristietība ģimenes likumdošanā turpināja balstīties uz romiešu atziņu par universālām dabīgajām tiesībām. Laulību uzskatīja par daļu no Dieva dotās pasaules radīšanas kārtības. Akvīnas Toms (1225–1274) savā grāmatā Summa Theologiae formulēja divas dabīgā likuma galvenās iezīmes, kuru atzīšanu veidoja viņa diskusija par dabīgo likumu Prima Secundae 94. jautājumā. Dabīgais likums tika formulēts šādi. Pirmkārt, koncentrējoties uz Dieva kā dabīgā likuma devēja lomu, dabīgais likums ir tikai viens no Dievišķās providences aspektiem. Tāpēc dabīgo tiesību teorija no šī viedokļa ir tikai daļa no Dievišķās providences teorijas. Otrkārt, koncentrējoties uz cilvēka kā dabīgo likumu saņēmēja lomu, dabīgais likums veido praktiskās racionalitātes principus. Tie ir principi, pēc kuriem cilvēka rīcība ir vērtējama kā saprātīga vai nesaprātīga. Tāpēc dabīgo tiesību teorija no šī viedokļa ir praktiskās racionalitātes teorijas galvenā daļa. No morālfilozofijas viedokļa tas noteica, ka dabīgā likuma atzīšana nav savienojama ar cilvēcisko labumu (vērtību) noraidīšanu. Dieva dotā universālā dabīgā likuma atzīšana tāpat nav savienojama ar relatīvistiskiem uzskatiem, kuru vērtības statuss ir balstīts tikai uz atsevišķu kopienu uzskatiem un noteikts ar dažādām to paradumos balstītām normām. Šādā veidā tika likts teorētisks pamatojums arī uzskatam, ka nevar būt dažādi laulības veidi un formas, bet ir iespējama tikai viena vienīga forma, kura ir saskaņā ar dabīgo likumu un racionāli balstīta cilvēciskos labumos.[22]

Kanonisko likumu būtiski nosacījumi bija laulības nešķiramība un tās leģitimizācija no Romas Katoļu baznīcas puses. Baznīcas ģimenes kanoniskās likumdošanas attīstību var iedalīt divos laika periodos, par robežšķirtni izvēloties Tridentas koncilu 1563. gadā. Pastāvēja divi vēsturiski pēctecīgi laulības slēgšanas veidi. Obligāta laulību ceremonija Baznīcā tika paredzēta tikai ar Tridentas koncila lēmumu; pirms tam šādas prasības nebija. Tas izskaidrojams ar stāvokli, ka kristīgās Baznīcas rašanās laikā pastāvēja jau iepriekš noslēgtas laulības, kuras Baznīca atzina par leģitīmām. Turklāt Bībelē nebija aprakstīts kāds noteikts laulības slēgšanas veids. Šādā veidā par legālu tika atzīta kopdzīve, kas ieguva laulības statusu un kuras slēgšanā Baznīca nebija piedalījusies.

Kanonisko likumu laulības definīcijā izteikti izpaudās romiešu likumu ietekme, par laulību uzskatot monogāmu kopdzīvi un par tās svarīgāko mērķi – pēcnācēju radīšanu. Atšķirīgā iezīme no romiešu likumiem bija laulības atzīšana par nešķiramu. Laulības nešķiramība tika pamatota ar Baznīcas teoloģiskajām atziņām par sakramentālo laulību, atzīstot, ka laulātie kļūst par “vienu miesu” (latīņu val. una caro) un šo miesu ir savienojis Dievs, līdz ar to cilvēkam nav iespējams to šķirt (latīņu val. quod ergo Deus conjunxit, homo non separet). Tāpat kā romiešu likumos, pieļāva tikai monogāmu laulību, teoloģiski šo principu pamatojot ar 1. Mozus grāmatas vēstījumu par Ādamu un Ievu. Šāda laulība bija vienīgais likumīgais kopdzīves veids.[23] Lai gan kanoniskajā likumdošanā bija deklarēta laulības nešķiramība, atsevišķos, īpašos gadījumos pastāvēja iespēja to anulēt, atzīstot laulību par spēkā neesošu jau slēgšanas brīdī.[24]

Sākotnēji bija divas laulības stadijas. Par galveno priekšnoteikumu pirmās laulības stadijas leģitimizācijai tika atzīts abpusējs nolūks stāties laulībā (latīņu val. voluntas facit matrimonium). Uzskatīja, ka laulību šajā stadijā var šķirt. Laulības otrās stadijas leģitimizācijas pazīme bija dzimumakts (latīņu val. copula carnalis) partneru starpā, caur to saņemot laulības sakramentālo statusu un teoloģiskajā izpratnē kļūstot par vienu miesu. Tieši šis akts pabeidza laulības noslēgšanu un padarīja to par nešķiramu. Tomēr par abām laulības stadijām turpinājās teologu strīdi, kas ietekmēja laulības leģitimizāciju. Piemēram, Pāvests Aleksandrs III (1151–1181) noteica, ka pietiek vienīgi ar partneru abpusēju vēlēšanos (latīņu val. consensus), lai laulību atzītu par leģitīmu.[25]

Ārpus Baznīcas slēgtās laulības radīja dažādas problēmas saistībā ar to pierādīšanu. Noteikta laulības slēgšanas veida trūkums izsauca daudzus ļaunprātīgus mēģinājumus to izmantot savā labā; izplatījās arī slēpta bigāmija. Lai to novērstu, Tridentas koncils noteica, ka laulība par leģitīmu tiek atzīta tikai tad, ja tā ir noslēgta noteiktā veidā Romas Katoļu baznīcā. Lēmums bija pretrunīgs, jo nebija vienprātības par to, vai Baznīcai ir tiesības prasīt laulības slēgšanu, ņemot vērā to, ka pats Kristus Svētajos Rakstos neko tādu nebija noteicis. Tomēr šie pretrunīgi vērtētie noteikumi tika ieviesti praksē. Jaunais laulības slēgšanas veids “Forma Tridentina” paredzēja priestera un divu vai trīs liecinieku klātbūtni laulības ceremonijā. Attiecīgi visas citas laulības formas tika atzītas par neleģitīmām.[26]

Ģimenes likumdošana tika iekļauta stingri noteiktā, kristīgās vērtībās balstītā formā, kas nepieļāva atkāpes. Kanoniskajos likumos paredzēja universālu vienādas likumdošanas piemērošanu visām tiesiskajām personām. Nodrošinot lielāku kontroli pār laulību slēgšanu, Baznīca praksē panāca pastāvošās bigāmijas ierobežošanu un novērsa laulību patvaļīgu šķiršanu. Izveidojās situācija, kurā durvis uz laulību stāvēja atvērtas visiem, savukārt izejas durvis principā bija slēgtas. Tas novērsa sociālā haosa rašanos, kas bija bijusi liktenīga Romas impērijas sabiedrībai. Pastāvot ļoti ierobežotām iespējām šķirt laulību, likumi efektīvi nodrošināja bērnu dabīgās tiesības uz abiem vecākiem, kuriem šādā laulībā bija grūti izvairīties no pienākuma bērnus audzināt un uzturēt.

Prasība pēc noteikta laulības slēgšanas veida kļuva par obligātu tiesību sistēmas sastāvdaļu lielākajā daļā Eiropas valstu un kristīgajā pasaulē. Eiropas kultūrā līdz mūsdienām pastāv noteikta laulības slēgšanas ceremonija, kas ir būtiska laulības iezīme. Tādā veidā kanoniskā likumdošana, neskatoties uz mūsdienu sabiebrības sekularizāciju, joprojām ietekmē daudzu cilvēku nostājas. Personiskā līmenī laulību un reliģisku ceremoniju bieži uzlūko kā savstarpēji saistītas.

Kanoniskie likumi dominēja Eiropā līdz pat Franču revolūcijai, kad 1792. gada 20. septembrī Likumdošanas asambleja pēdējā sesijā pieņēma dekrētu, kas laulības šķiršanu padarīja par civiltiesisku, nevis reliģisku procesu. Laulības šķiršanu tādējādi būtiski atviegloja. Ikviens no laulātajiem varēja šķirties, pamatojoties uz vienkāršu apgalvojumu par temperamenta vai rakstura nesaderību.[27] Pat pēc mūsdienu standartiem tas bija ārkārtīgi liberāls laulības šķiršanas likums. Šis laulības šķiršanas likums atspoguļoja revolucionāru ideoloģijā balstīto apņemšanos ievērot indivīda tiesības, kā arī izrādīja dziļas antipātijas pret Romas Katoļu baznīcu. Sekularizācija radīja valsts iestāžu centienus ielauzties indivīdu privātajā dzīvē un centienus viņus pievērst kalpošanai valsts labā, ģimeni atstājot otrajā vietā. Jaunā likuma rezultātā laika posmā no 1792. līdz 1803. gadam, kad laulības šķiršanas likumi joprojām bija visliberālākie, Francijā tika šķirtas 30 000 laulības. Eiropā tas ievadīja jaunu, laulībai un ģimenei nelabvēlīgu laikmetu.

Lielais šķirto laulību skaits radīja bažas, ka sociālais eksperiments varētu izgāzties. Samazinoties Francijas revolūcijas ideālismam, atkal tika noteikti lielāki ierobežojumi laulības šķiršanai.[28] Napoleona Bonaparta Civillikuma izveides ietvaros 1803. gadā likumu atkal padarīja prasīgāku, par attaisnojošiem laulības šķiršanas iemesliem nosakot laulības pārkāpšanu, sliktu izturēšanos, sodāmību ar reputāciju graujošiem soda veidiem. Laulības šķiršanai, savstarpēji vienojoties, bija nepieciešama ģimenes locekļu atļauja. Apgalvojums par temperamenta vai rakstura nesaderību tika pilnībā izsvītrots no attaisnojošajiem laulības šķiršanas iemesliem. Laulības šķiršanu padarīja dārgāku un procesuāli sarežģītāku. Likuma izmaiņas panāca vēlamo efektu: tās nostiprināja ģimenes autoritāti un krasi samazināja šķiršanās gadījumu skaitu līdz aptuveni vienai desmitdaļai no to personu skaita, kuras bija šķīrušās saskaņā ar 1792. gada likumu.[29] 

Tomēr pēc Franču revolūcijas un sekojošās liberalizācijas atcelšanas kreiso revolucionāru un reformatoru uzbrukumi laulībai un ģimenei Eiropā neizzuda. Kad boļševiki nāca pie varas Krievijā 1917. gadā, viņi pret laulību un ģimeni izjuta asu naidu un vēlējās to sagraut kā jebkuru citu “buržuāzisko” institūciju. Viens no pirmajiem padomju valdības dekrētiem bija likums, kas paredzēja laulības šķiršanu dažu minūšu laikā, pēc viena laulātā iniciatīvas. Rezultātā atkal bija vērojams sociālais haoss. Piemēram, dažiem vīriešiem gada laikā bija pat divdesmit sievas. Daudziem bija bērni, kuri tika izmesti uz ielas, jo vecāki nevēlējās par viņiem rūpēties. 1921. gadā Krievijas pilsētās un laukos tika uzskaitīti septiņi miljoni klaiņojošu nepieskatītu bērnu bez zināmiem vecākiem.[30] Reformu procesa rezultāts Padomju Krievijā bija līdzīgs Franču revolūcijas atplūdu laikmetam, kad kļuva skaidrs, ka pretdabīgais sociālais eksperiments tuvina valsts un sabiedrības sabrukumu. Augstākās Padomes prezidijs 1936. un 1944. gadā pieņēma ģimenes likumus, kas iezīmēja atgriešanos pie konservatīvās tradīcijas. Likumi piedāvāja dažāda veida materiālus atbalstus ģimenēm, centās saglabāt ģimenes vienību un atkal padarīt šķiršanos grūtāku. Tika palielināti sodi par amorālu uzvedību, un laulātajiem bieži vien tika pavēlēts samierināties. Šķiršanās kļuva par publisku lietu: laulātajiem viss šķiršanās process bija jārisina tiesā un viņu nodoms tika publicēts vietējā laikrakstā.[31]

Franču un krievu revolucionāru reformas un to izgāšanās pierādīja, ka atteikšanās no dabīgajā likumā balstītās ģimenes nevar sniegt pozitīvas sekas. Progresīvās ideoloģijas aizstāvji bija spiesti kļūt par reālistiem un ierobežotā apjomā atgriezties pie konservatīvām ģimenes vērtībām, lai novērstu sabiedrību degradāciju. Tomēr šī atgriešanās notika pārāk neizlēmīgi un nepietiekamā apmērā. Amerikāņu sociologs K. Cimermans savā grāmatā Ģimene un civilizācija aprakstīja, kā ģimenes novājināšanās senajā Grieķijā un Romā kalpoja par šo civilizāciju sabrukuma priekšvēstnesi. Viņš norādīja, ka līdzīgas problēmas apdraud arī mūsdienu sabiedrības. Modernajā Eiropā dzimstība dažādu sociālo eksperimentu rezultātā sāka kristies jau 19. gadsimta beigās. 1930. gados daudzās vietās tā jau bija paslīdējusi zem iedzīvotāju atražošanās līmeņa. Šis process ir ģimenes kā sabiedrības sociālās institūcijas noraidīšanas sekas. Ticības zudums ģimenei Eiropā pēdējo divu paaudžu laikā ir līdzīgs procesiem antīkajā pasaulē. Cimermans šajā sakarībā raksta: “Abos gadījumos šis ticības zudums ģimenes institūcijai ir radījis izteiktu dzimstības krišanos, pieaugošu atbalstu perversiem seksuālās uzvedības veidiem un galu galā arī milzīgu šo civilizāciju krīzi.”

Lai gan tautu kultūra un demogrāfija ir svarīga, tomēr tās šajā procesā nenosaka pilnīgi visu. Bieži vien ģimenes sabrukums rodas tiešas un apzinātas valsts rīcības rezultātā. Cimermans norāda, ka mūsdienās valsts dažkārt neatkarīgu ģimeni uzskata par draudu savai varai. Tas noved pie tā, ka ģimene apzināti tiek novājināta. Valsts atbalsta un pat sponsorē pret ģimeni noskaņotu intelektuāļu darbību. Šādā ziņā pati nelabvēlīgākā ģimenei ir izteikti centralizēta valsts vara, jo tās iejaukšanās padara ģimenes iekšēju saliedētību un atbalstu aizvien nevajadzīgāku. Līdzko ģimenē rodas problēmas, valsts nekavējoties cenšas iejaukties. Tas noved pie tā, ka netiek cienīta ģimenes autonomija un ģimene kļūst tikai par instrumentu valsts rokās.

Ļoti svarīga dabīgas laulības un ģimenes saglabāšanai ir arī politiskā ideoloģija. Radikālas izmaiņas ģimenes izpratnē bieži vien ir notikušas reizē ar radikālām izmaiņām valstī. Gan Francijas, gan Krievijas revolūciju laikā laulības šķiršanu atļāva bez otra laulātā piekrišanas vai pat viņam nezinot. Šīs tālejošās izmaiņas pakāpeniski pārņēma arī citas valstis, un tās tika eksportētas uz Rietumu demokrātijām, kuras vietumis jau vārds vārdā ir pieņēmušas jakobīņu un boļševiku ģimenes likumdošanu.

Te arī slēpjas atšķirība starp seno Romu un mūsdienu valstīm. Lai gan romiešu intelektuāļi nereti veda laulībai un ģimenei naidīgu dzīvesveidu, viņi neradīja un nesludināja sistemātisku pret ģimenēm vērstu ideoloģiju.[32] Šādas ideoloģijas pastāvēšana būtiski pasliktina laulības un ģimenes aizsardzības iespējas mūsdienās.



[1] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 39.

[2] Ibid., pp. 32–33.

[3] J. E. Grubbs, Women and the Law in the Roman Empire, London: Routledge, 2002, p. 81.

[4] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 55.

[5] M. L. Colish, The Stoic Tradition from Antiquity to the Early Middle Ages, Leiden: Brill Academic Publishers, 1985, p. 383.

[6] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, pp. 37–39.

[7] M. L. Colish, The Stoic Tradition from Antiquity to the Early Middle Ages, Leiden: Brill Academic Publishers, 1985, p. 383.

[8] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, pp. 35–38.

[9] Ibid., p. 48.

[10] C. C. Zimmerman, Family and Civilization. Pieejams: https://books.google.lv/books?id=s0pcAwAAQBAJ&pg=PT259&lpg=PT259&dq=roman+family+crisis&source=bl&ots=WVrxBkpeM2&sig=ACfU3U3bEPwErP3NdoAOXxzVmQeQB9M-YA&hl=lv&sa=X&ved=2ahUKEwiBosP7s6LzAhXws4sKHe7BDqY4ChDoAXoECA8QAw#v=onepage&q=roman%20family%20crisis&f=false

[11] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 48.

[12] M.L. Colish M. L., The Stoic Tradition from Antiquity to the Early Middle Ages, Leiden: Brill Academic Publishers, 1985, p. 383.

[13] G. Lind, Common Law Marriage A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 48.

[14] L. Gloyn, The Ethics of the Family in Seneca, III: The Mystery of Marriage. Pieejams: https://howtobeastoic.wordpress.com/2018/05/14/the-ethics-of-the-family-in-seneca-iii-the-mystery-of-marriage/

[15] G. Lind, Common Law Marriage A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 48.

[16] S. Treggiari, Roman Marriage: Iusti Coniuges, New York: Oxford University Press, 1993, p. 32.

[17] G. Lind, Common Law Marriage A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 52.

[18] M.L. Colish, The Stoic Tradition from Antiquity to the Early Middle Ages, Leiden: Brill Academic Publishers, 1985, p. 151.

[19] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, p. 65.

[20] C. C. Zimmerman, Family and Civilization. Pieejams: https://books.google.lv/books?id=s0pcAwAAQBAJ&pg=PT259&lpg=PT259&dq=roman+family+crisis&source=bl&ots=WVrxBkpeM2&sig=ACfU3U3bEPwErP3NdoAOXxzVmQeQB9M-YA&hl=lv&sa=X&ved=2ahUKEwiBosP7s6LzAhXws4sKHe7BDqY4ChDoAXoECA8QAw#v=onepage&q=roman%20family%20crisis&f=false

[21] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, pp. 89–90.

[22] “The Natural Law Tradition in Ethics”, Stanford Encyclopedia of Philosophy. Pieejams: https://plato.stanford.edu/entries/natural-law-ethics/

[23] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, pp. 90–104.

[24] E. Westermarck, The History of Human Marriage Vol. 3, London; Macmillan And Co, 1921, p. 330.

[25] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, pp. 97–116.

[26] G. Lind, Common Law Marriage: A Legal Institution for Cohabitation, New York: Oxford University Press, 2008, pp. 117–121.

[27] “The Legislative Assembly reforms ­– Divorce law “(1792). Pieejams: https://alphahistory.com/frenchrevolution/legislative-assembly-divorce-law-1792/

[28] “Divorce and Women in France”. Pieejams: https://www.ohio.edu/chastain/dh/divorce.htm

[29] “Divorce and The French Revolution”. Pieejams: https://lifetakeslemons.wordpress.com/2011/12/22/divorce-and-the-french-revolution/

[30] “The Russian Effort to Abolish Marriage”. Pieejams: https://www.theatlantic.com/magazine/archive/1926/07/the-russian-effort-to-abolish-marriage/306295/

[31] D.A.  Field, Irreconcilable Differences: Divorce and Conceptions of Private Life in the Krushchev Era. Pieejams: https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/0036-0341.00047

[32] C.C. Zimmerman, Family and Civilization. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/225853781_Carle_C_Zimmerman_Family_and_Civilization

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: