Raksta pirmo daļu, kas veltīta opija un opiātu lietošanas un tās apkarošanas vēsturiskam apskatam līdz 21. gadsimtam, lasiet šeit: https://telos.lv/opiatu-vesture-1/

Lai gan vēsturiski narkotiku lietošana ir pierādījusi savu kaitīgumu, kā redzams raksta pirmajā daļā apskatītajos piemēros, mūsdienās parādās tendence starptautiskās likumdošanas ietvaros atkal mēģināt dekriminalizēt narkotikas. Lai izvērtētu šāda aicinājuma lietderību, šajā pētījuma daļā pievērsīsimies spēkā esošajam narkotiku aprites starptautiskajam regulējumam, kā arī pazīstamākajiem narkotiku dekriminalizācijas modeļiem un to rezultātiem.

Pašreizējais narkotiku aprites starptautiskais regulējums

Mūsdienās narkotisko vielu aprites politiku, tajā skaitā atbildību par narkotiku glabāšanu personiskai lietošanai, valstis cenšas regulēt starptautiskā līmenī.

Pastāv divas galvenās ANO sistēmas struktūras, kurām ir atšķirīgas lomas starptautiskajā narkotiku politikā un nav vienprātības jautājumos, kas saistīti ar dekriminalizāciju.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības birojs (UNODC) ir ANO aģentūra cīņā pret nelegālajām narkotikām un starptautisko noziedzību. Tā atbalsta dalībvalstis starptautisko narkotiku kontroles līgumu īstenošanā, narkotiku kontrabandas apkarošanā un narkotiku lietošanas izraisīto veselības un sociālo problēmu risināšanā.[1]

Narkotisko vielu komisija (CND) ir viena no ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes (ECOSOC) komisijām, kas ir centrālā narkotiku politikas veidošanas iestāde ANO sistēmā. Tieši šī komisija ir pilnvarota lemt par narkotisko vielu kontroles apjomu saskaņā ar trim starptautiskajām narkotiku kontroles konvencijām.[2]

CND tradicionāli ir uzturējusi aizliedzošu nostāju, ko ietekmējušas konservatīvākas dalībvalstis, bet UNODC ir bijusi atvērtāka progresīvām pieejām, tostarp kaitējuma mazināšanai un dekriminalizācijai, jo īpaši sabiedrības veselības un cilvēktiesību kontekstā.

Pašreiz narkotisko vielu apriti starptautiskā līmenī regulē trīs konvencijas. Pirmā ir 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām (Single Convention on Narcotic Drugs). Tā tika izstrādāta, lai kontrolētu un regulētu narkotisko vielu, tajā skaitā sintētisko opiātu ražošanu, izplatīšanu un lietošanu, ierobežojot to izmantošanu tikai medicīniskiem un zinātniskiem nolūkiem. Šo konvenciju ir ratificējušas 186 valstis.

Saskaņā ar Vienotās konvencijas 9. pantu Starptautiskajai Narkotiku kontroles padomei (International Narcotics Control Board – INCB) ir piešķirtas pilnvaras sodīt narkotiku eksportētāju valsti, kas nekontrolē savu nelegālo apriti, piemērojot ekonomiskas sankcijas. Vienotajai konvencijai ir vara pat pār tām valstīm, kuras to nav ratificējušas.[3]

Vispretrunīgākie INCB lēmumi ir tie, kuros tā uzņemas tiesības interpretēt Vienoto konvenciju. Vācija, Nīderlande, Šveice un Spānija turpina eksperimentēt ar medicīniski uzraudzītām injekciju telpām, neskatoties uz INCB iebildumiem, ka Vienotās konvencijas atļauja “narkotiku lietošanai zinātniskiem mērķiem” attiecas tikai uz farmaceitiskas kvalitātes zāļu klīniskajiem izmēģinājumiem, nevis sabiedrības veselības pasākumiem.[4]

INCB ir izteikts narkotiku legalizācijas pretinieks. Organizācijas 2002. gada ziņojumā lasāms: “Personas, kas atbalsta nelegālo narkotiku lietošanas legalizāciju, apgalvo, ka nedrīkst pārkāpt narkotiku lietotāju pamattiesības; tomēr šīm personām, šķiet, nav ienācis prātā, ka paši narkotiku lietotāji pārkāpj savu ģimenes locekļu un sabiedrības pamattiesības.” Ziņojumā tiek noraidītas bažas, ka narkotiku kontrole būtu pretrunā ar ierobežotas valdības un pašnoteikšanās principiem, apgalvojot: “Valsts morāls un juridisks pienākums ir aizsargāt narkotiku lietotājus no turpmākas pašiznīcināšanās.” Ziņojumā minēts arī, ka ir jāņem vērā sabiedrības vairākuma viedoklis: “Valdībām ir jārespektē vairuma likumīgo pilsoņu viedoklis, un šie pilsoņi ir pret nelegālu narkotiku lietošanu.”[5]

Tomēr no konvencijas nav saprotams, vai tā paredz kriminālatbildību par narkotiku glabāšanu personiskai lietošanai, jo tās izteiksmes veids šajā punktā ir neskaidrs. Turklāt juridiskās komisijas, kas šo problēmu analizēja, nonāca pie diametrāli pretējiem secinājumiem. Kanādas Ledēna komisija (Le Dain Commission), analizējot konvencijā teikto par narkotiku lietošanu nemedicīniskai lietošanai, savā 1972. gada ziņojumā atzīmēja, ka konvencija netieši norādot uz valstu pienākumu aizliegt narkotiku glabāšanu personiskai lietošanai.[6] Turpretī ASV Šeifera komisija (Shafer Commission) 1972. gadā nonāca pie pretēja secinājuma, konstatējot, ka vārda “valdījums” interpretācija konvencijas 36. pantā attiecoties nevis uz glabāšanu personiskai lietošanai, bet gan uz tādu valdījumu, kas saistīts ar nelegālu tirdzniecību.[7]

Otrs būtisks starptautiskais līgums ir 1971. gada Konvencija par psihotropajām vielām (Convention on Psychotropic Substances). Šī konvencija pievēršas tādu psihotropo vielu kontrolei, kas nav ietvertas 1961. gada Vienotajā konvencijā. Konvenciju ir ratificējušas 184 valstis. Konvencija par psihotropajām vielām atļauj psihoaktīvo vielu zinātnisku un medicīnisku lietošanu, vienlaikus aizliedzot citus lietošanas veidus, kā arī ļauj izdarīt dekriminalizācijas izņēmumus attiecībā uz narkotiku lietotājiem, aizstājot ieslodzījumu ar “ārstēšanu, izglītošanu, pēcaprūpi, rehabilitāciju un sociālo reintegrāciju”. Šādā ziņā konvencija atstāj valstu valdībām brīvu izvēli, vai noteikt kriminālatbildību narkotiku lietotājiem vai arī ne.[8]

Trešais, pats jaunākais starptautiskais līgums ir 1988. gada Konvencija pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu tirdzniecību (United Nations Convention Against Illicit Traffic in Narcotic Drugs and Psychotropic Substances). To pieņēma, lai apkarotu nelegālo narkotiku tirdzniecību un cīnītos pret noziedzību, arī naudas atmazgāšanu, un uzlabotu starptautisko sadarbību šajā jomā. Šo konvenciju ir ratificējusi 191 valsts.[9]

Pieaugošais pieprasījums pēc marihuānas, kokaīna un heroīna izklaides vajadzībām, galvenokārt attīstītajā pasaulē, izraisīja nelegālās audzēšanas uzplaukumu ražotājvalstīs, kurās tradicionāli kultivēja kaņepes, koku un opiju.[10] Starptautiskā Narkotiku kontroles padome interpretē 1988. gada konvenciju kā prasību, lai to ratificējušās valstis kriminalizētu narkotiku glabāšanu. Konvencijas 3. pants var pieprasīt valstīm aizliegt narkotiku glabāšanu personiskai lietošanai: “Ievērojot konstitucionālos principus un savas tiesību sistēmas pamatjēdzienus, katra valsts veic nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar tās tiesību aktiem atzītu par noziedzīgu nodarījumu tīšu narkotisko vai psihotropo vielu glabāšanu, iegādi vai audzēšanu personīgam patēriņam. Tas attiecas uz vielām, kas minētas 1961. gada konvencijā un tās grozījumos, kā arī 1971. gada konvencijas noteikumos.”

Iepriekšējie narkotiku kontroles līgumi bija vērsti pret narkotiku ražotājvalstīm, nevis patērētājvalstīm, tāpēc 1988. gada konvencija bija mēģinājums panākt politisko līdzsvaru. Ražotājvalstu, piemēram, Āzijas un Dienvidamerikas, pienākums ir apkarot nelegālo piegādi, savukārt patērētājvalstu – rūpnieciski attīstītās Eiropas un Ziemeļamerikas – apkarot pieprasījumu.[11]

Nav gan skaidrs, vai 1988. gada konvencija patiešām nosaka pilnīgu aizliegumu narkotiku glabāšanai personiskai lietošanai, jo tajā ir atruna, ka konvencijas ierobežojumi narkotiku lietošanā un glabāšanā nedrīkst būt pretrunā ar abām iepriekš pieņemtajām konvencijām. Problēma slēpjas apstāklī, ka pirmā konvencija ir pārāk plaši interpretējama, bet otrā pēc būtības viennozīmīgi neaizliedz narkotiku glabāšanu personiskām vajadzībām.[12] Pastāv arī atruna, ka gadījumos, kad starptautiskais narkotiku glabāšanas aizliegums pārkāpj kādas valsts konstitūciju, šie noteikumi attiecīgajai valstij nav saistoši.[13]

Kopumā nākas secināt, ka trīs konvencijas, kas ir galvenie starptautiskie instrumenti cīņā pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un to ļaunprātīgu izmantošanu, nesniedz skaidru formulējumu, vai nepieciešams kriminalizēt narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai. Pretrunīgās iespējas interpretēt tur rakstīto novedušas pie stāvokļa, ka konvencijas parakstījušajām valstīm var būt diametrāli pretēja narkotiku aprites politika. Daudzās valstīs par narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai iestājas kriminālatbildība, bet dažās šāda rīcība ir dekriminalizēta.

Politisko ideoloģiju ietekme uz narkotiku aprites regulāciju

Būtiskas atšķirības valstu noteiktajā narkotiku aprites politikā rada ne tikai neskaidrie formulējumi konvencijās, bet arī 21. gadsimtā sākumā aizsākusies aizvien krasākā atšķirība starp labējo un kreiso politisko spēku pieejām.

Tradicionālā konservatīvā perspektīva uzsver likuma un kārtības nozīmi, argumentējot, ka stingri narkotiku likumi ir nepieciešami, lai saglabātu sociālo stabilitāti, veselību un drošību. Narkotiku lietošanu uzskata par morāli nosodāmu un uzsver, ka kriminālsodi kalpo kā preventīvs līdzeklis. Uzskata, ka dekriminalizācija izraisīs narkotiku lietošanas, noziedzības un citu sociālo problēmu pieaugumu, tāpēc ir nepieciešami kriminālsodi. Programmas centrā ir kopienu aizsardzība no narkotiku lietošanas un ar to saistītiem noziegumiem. Konservatīvie uzsver katra indivīda atbildību par savu rīcību – arī par narkotiku lietošanu.[14]

20. gs. otrajā pusē lielākā daļa politiskā spektra partiju iestājās par cīņu pret narkotikām un noraidīja dekriminalizāciju, tāpēc šajā ziņā nebija būtisku atšķirību starp labējiem un kreisajiem. Piemēram, ASV prezidenta demokrāta Bila Klintona administrācija turpināja republikāņu prezidenta Ronalda Reigana administrācijas laikā uzsākto stingro pieeju cīņā pret narkotikām, kas izpaudās kā dāsns finansējums tiesībsargājošajām iestādēm. Administrācija nostiprināja federālos likumus, kas paredzēja smagus sodus par narkotiku lietošanu. Šādā ziņā demokrātu partijas pieeja toreiz neatšķīrās no republikāņu pieejas.

21. gs. sākumā iezīmējās politikas pagrieziena punkts ar Eiropas Apvienoto kreiso/Ziemeļvalstu zaļo kreiso (European United Left–Nordic Green Left) un Zaļo/Eiropas Brīvās apvienības (The Greens/European Free Alliance) politisko grupu iniciatīvu. Tās iespaidā 2003. gadā Eiropas Parlamenta komiteja ieteica atcelt 1988. gada Konvenciju pret nelegālo narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecību. Viņuprāt, neskatoties uz milzīgo policijas un citu resursu izmantošanu, lai īstenotu šo ANO līgumu, aizliegto vielu ražošana, tirdzniecība un patēriņš pēdējo 30 gadu laikā esot eksponenciāli pieaudzis. Narkotiku aizlieguma politika, sekojot 1961., 1971. un 1988. gada konvencijām, esot patiesais iemesls pieaugošajam kaitējumam. 2003. gada Eiropas Parlamenta komitejas ieteikums neizraisīja 1988. gada konvencijas atcelšanu. Taču tam bija nozīme, jo tas uzsāka diskusiju par narkotiku politikas reformu atbilstoši kreiso politisko spēku programmai.[15]

Līdztekus ASV prezidenta Obamas administrācijas laikā (2009–2017) bija vērojama ievērojami atšķirīga pieeja narkotiku politikai salīdzinājumā ar iepriekšējiem prezidentiem. Lai gan Obamas administrācija neveica pilnīgu narkotiku dekriminalizāciju federālā līmenī, tās politika atspoguļoja pārmaiņas virzienā uz “sabiedrības veselības pieeju” ar mazāku uzsvaru uz sodu piemērošanu. Obamas administrācija netieši atbalstīja marihuānas dekriminalizācijas un legalizācijas centienus – piemēram, Kolorādo un Vašingtonas štatā. Lai gan marihuāna palika nelikumīga federālā līmenī, 2013. gadā izdotās administrācijas vadlīnijas “Cole Memorandum” lika federālajām tiesībsargājošajām iestādēm neiejaukties pavalstu veiktajos narkotiku dekriminalizācijas un legalizācijas procesos, ja vien netiek pārkāpti noteikti federālo interešu jautājumi, piemēram, narkotiku piegāde nepilngadīgajiem vai marihuānas kontrabanda uz pavalstīm, kurās tā joprojām ir nelikumīga.[16]

Šāds politisks pavērsiens izskaidrojams ar to, ka 21. gs. sākumā notika būtiska kreiso politisko partiju radikalizācija. No neomarksisma kreisajā “meinstrīmā” pārņemtais intersekcionālisms sāka ieņemt nozīmīgu vietu kreisās politikas diskursā, īpaši progresīvajās un sociāldemokrātiskajās partijās. Jauni ideoloģiski uzstādījumi aicināja uzsvērt dažādu sabiedrības grupu “apspiestības stāvokli”. Kreisās partijas un kustības masveidā sāka pielietot intersekcionālismu un pozitīvo diskrimināciju, īpaši tādās jomās kā dzimumu līdztiesība, LGBTQ+ tiesības, antirasisma politika un sociālais taisnīgums. Pozitīvā diskriminācija paredzēja ne tikai ar valsts varas palīdzību radīt politisko un ekonomisko kvotu sistēmu “diskriminētām sabiedrības grupām”, bet arī veikt dažādu agrāk nevēlamu uzvedības modeļu dekriminalizāciju, kas intersekcionālisma aizstāvju ieskatā bija saistītas ar šo grupu īpašo dzīvesveidu.[17]

Rietumu kreisie politiķi sāka uzskatīt, ka narkotiku lietošanas dekriminalizācija ir veids, kā samazināt nodarīto kaitējumu un sistēmiski veicināt sociālo iekļaušanu, izmantojot labklājības valsts mehānismus. Viņuprāt, atteikšanās no narkotiku lietošanas kriminalizācijas samazinātu krimināltiesību sistēmas slogu un vajadzību pēc ieslodzījuma vietām. Kriminalizācija nesamērīgi un netaisni ietekmējot “marginalizētās kopienas”, pie kurām pieskaitīja arī narkomānus. Dekriminalizācijas rezultātā atbrīvošoties valsts līdzekļi, kurus varēšot ieguldīt brīvprātīgas ārstēšanas, rehabilitācijas un kaitējuma mazināšanas pakalpojumos.[18]

Atsevišķi kreisie politiķi kriminālatbildību par narkotiku lietošanu uzskatīja par sociālās kontroles mehānismu, kuru izmanto kapitālistiskās sabiedrības, lai apspiestu minoritātes. Narkotiku dekriminalizācijas vietā viņi deva priekšroku legalizācijai un brīvai pieejai. Piemēram, tā saucamais “psihodēliskais sociālisms” ir utopiska politiska un kultūras kustība, kas apvieno sociālisma principus ar “pārveidojošo un apziņu paplašinošo pieredzi”, kas saistīta ar psihodēlisko vielu lietošanu. Šī kustība iestājas par tādu sabiedrību, kas, viņuprāt, veicinās labklājību, sociālo taisnīgumu un ekonomisko vienlīdzību, izmantojot arī psihodēlisko līdzekļu potenciālu indivīdu un sabiedrības apziņas transformācijai. Narkotiku lietošanas psihodēliskā pieredze palīdzēšot indivīdiem atbrīvoties no iesakņojušamies domāšanas un uzvedības modeļiem, izraisot lielāku empātiju. Psihodēliskos līdzekļus uzskata par instrumentiem taisnīgākas un vienlīdzīgākas sabiedrības radīšanai.[19]

Pazīstamākie narkotiku dekriminalizācijas modeļi mūsdienās

Portugāle

2001. gadā Portugāles Sociālistiskās partijas premjera Antonio Gutereša vadītā valdība Portugālē dekriminalizēja visa veida narkotikas – ne tikai marihuānu, bet arī kokaīnu un heroīnu. Tas bija pirmais šāda veida dekriminalizācijas modelis Eiropā. Narkotiku lietošana kļuva par administratīvu pārkāpumu, par kuru var sodīt ar naudas sodu. Narkotiku lietošana ir atzīta kā veselības problēma, bet atkarība no narkotikām – kā daudzfaktoru veselības traucējums, kas jāārstē. Šī iemesla dēļ lietotājus un glabātājus var nosūtīt ārstēties vai uz konsultācijām. Portugāles likums definē maksimālo narkotiku daudzumu, kuru cilvēks drīkst glabāt personīgai lietošanai, balstoties uz 10 dienu patēriņa normu – konkrēti, 25 g marihuānas, 1 g heroīna, 2 g kokaīna, 1 g amfetamīna.

Naudas sods mainās atkarībā no narkotiku stipruma atbilstoši oficiālai klasifikācijai. Ja cilvēku pieķer ar narkotikām, viņu uzaicina uz Komisiju narkotiku atkarības novēršanai (Comissão para a Dissuasão da Toxicodependência). Komisija sastāv no trim cilvēkiem – sociālā darbinieka, jurista un veselības speciālista. Komisija izvērtē indivīda situāciju un nosaka atbilstošu rīcību. Iespējamās sankcijas var būt fiksēta naudas soda uzlikšana, neapmaksāts sabiedriskais darbs, regulāra ziņošana komisijai, sociālo pabalstu ieturēšana vai ārstnieciskā grupu terapija. Recidīva gadījumā sankcijas tiek koriģētas. Naudas soda gadījumā maksājamā summa pakāpeniski palielinās. Ja indivīdu pieķer ar narkotiku daudzumu, kas pārsniedz personīgās lietošanas limitu, pret viņu var uzsākt kriminālvajāšanu par narkotiku glabāšanu vai izplatīšanu.[20]

Portugāles narkotiku dekriminalizācijas modeli sākotnēji plaši atzina kā veiksmīgu piemēru, kas esot novedis pie narkotiku lietošanas izplatības ierobežošanas un retākas mirstības. Samazinājās arī HIV infekciju izplatība starp narkotiku lietotājiem. Atslogoja tiesu sistēmu un cietumus. No 2000. līdz 2008. gadam cietumnieku narkomānu skaits samazinājās par 16,5%. Pārdozēšanas rādītāji kritās, jo valsts līdzekļi tika novirzīti no cietumiem uz rehabilitāciju. Nebija pazīmju par gaidāmu narkotiku lietošanas pieaugumu.

Taču 20 gadus pēc leģendārā lēmuma arvien biežāki kļūst aicinājumi pārdomāt politiku, kas ilgu laiku bija Portugāles kreiso valdību lepnums. Valsts policija norādījusi, ka narkotiku problēma pilsētās ir sasniegusi sliktāko punktu pēdējo desmitgažu laikā. Pie noziedzības pieauguma tā vaino arvien lielāku narkotiku lietotāju skaitu. Piemēram, Porto pilsētā policija palielināja patruļas narkotiku lietotāju pārpludinātajos rajonos.

Nesen publicēta valsts mēroga aptauja liecina, ka pieaugušo skaits, kuri lietojuši narkotikas, 2022. gadā ir palielinājies līdz 12,8 procentiem, salīdzinot ar 7,8 procentiem 2001. gadā.[21] Augsta riska opiātu lietošanas izplatība Portugālē ir augstāka nekā Vācijā, kur lietošana ir krimināli sodāma.

Pārdozēšanas rādītāji ir sasnieguši 12 gadu augstāko līmeni un Lisabonā laikā no 2019. līdz 2023. gadam gandrīz dubultojušies. Notekūdeņu paraugi Lisabonā liecina, ka kokaīna un ketamīna daudzums tur ir viens no lielākajiem Eiropā. Īpaši paaugstināts nedēļas nogales rādītājs liecina par intensīvu “narkotiku ballīšu” rīkošanu. Porto ar narkotikām saistīto gružu savākšana no pilsētas ielām laikā no 2021. līdz 2022. gadam pieauga par 24 procentiem. Noziedzība, tostarp laupīšana sabiedriskās vietās, laikā no 2021. līdz 2022. gadam pieauga par 14 procentiem; policija pie tā daļēji vaino pieaugošo narkotiku lietošanu.[22]

Stāvoklis ir pasliktinājies tādā mērā, ka pat atsevišķi dekriminalizācijas ideoloģiskie atbalstītāji sākuši saprast Portugāles modeļa ilgtspējas trūkumu. Kā norādījis Stenfordas Universitātes psihiatrijas profesors Kīts Hemfrijs, bijušais Obamas administrācijas vecākais padomnieks narkotiku politikas jautājumos: “Kad pirmo reizi dekriminalizējat kādu pārkāpumu, sākumā nav daudz cilvēku, kas šķērsotu izzudušo līniju. Un sabiedrība domā, ka jaunievedums darbojas patiešām labi. Bet tad pakāpeniski izplatās atziņa, ka pastāv atvērts narkotiku tirgus, ir atcelti sodi, un jaunie apstākļi sāk piesaistīt arvien vairāk narkotiku lietotāju. Rodas vēl stabilāka narkotiku kultūra un tas, atklāti sakot, vairs neizskatās labi.”[23]

Šis profesora secinājums labi parāda, kādā veidā caur dekriminalizāciju cilvēki narkotiku lietošanu pakāpeniski sāk uzskatīt par normālu uzvedību. Normalizējot un trivializējot lietošanu, pieaug arī narkotiku lietotāju skaits. Kā redzams, tas nenotiek īsā laikā – process var risināties vairāk nekā divdesmit gadu garumā.

Paradoksāli, ka mūsdienu kreisajai ideoloģijai raksturīga tieksme ar “mātes valsts” gādīgo roku aizliegt dažādus nevēlamus paradumus, kas raksturīgi lielākajai iedzīvotāju daļai, taču dekriminalizēt un normalizēt sabiedrībai ārkārtīgi kaitīgu uzvedību, lai “iekļautu marginalizētās kopienas”. Uz to precīzi norādījis Porto mērs Rui Moreira: “Mūsdienās Portugālē ir aizliegts smēķēt tabaku pie skolas vai slimnīcas. Aizliegts tur reklamēt saldējumu un konfektes. Bet tajā pašā laikā cilvēkiem ir atļauts tur atrasties un injicēt narkotikas. Mēs to esam normalizējuši.”[24]

Papildus narkotiku lietošanas normalizācijai narkotiku lietotāju skaita pieaugumu veicina arī vairākas sistēmiskas problēmas. Policija ir mazāk motivēta ierosināt administratīvus procesus un reģistrēt lietotājus, it īpaši apstākļos, kad ir samazināti resursi kriminālnoziegumu izmeklēšanai.

Portugālē tās ir valsts finansētas nevalstiskās organizācijas, kas lielākoties ir uzņēmušās atbildību par atkarīgajiem un viņu ārstēšanu. Taču, pieaugot ideoloģiskajam kreisajam progresīvismam, ārstēšanās aicinājumu vietā tās ir sākušas proponēt, ka narkotiku lietošana mūža garumā ir jāuztver kā cilvēktiesības.[25] Tas ir būtiski samazinājis ārstēties gribētāju skaitu. Piemēram, to lietotāju skaits, kuri tiek novirzīti uz ārstēšanu, no 1150 maksimuma 2015. gadā ir krities līdz 352 personām 2021. gadā, kas ir pēdējais statistikā pieejamais gads. Pēc gadiem ilgas ekonomiskās krīzes Portugāle 2012. gadā decentralizēja narkotiku uzraudzības darbību. Gadskārtējā finansējuma samazināšanās no 76 miljoniem eiro līdz 16 miljoniem eiro arī nav nākusi par labu ārstniecības programmām, kuru pieejamību vēl vairāk kavē neefektīvā valsts apmaksātās medicīnas sistēma. Šobrīd Portugālē uz valsts apmaksātu ārstēšanu no narkotiku atkarības ir jāgaida aptuveni gads, lai gan palīdzības meklētāju skaits ir dramatiski samazinājies.[26]

Vairums analītiķu ir vienisprātis, ka Portugāles narkotiku apkarošanas modelis ir izgāzies. Strīds šobrīd ir par to, cik lielā mērā atjaunot narkotiku kriminalizāciju. Problēmu padziļina apstāklis, ka dažiem kreisajiem politiķiem Portugāles modelis ir nonācis sava veida “svētās govs” lomā.[27]

Vērtējot modeli, var secināt, ka narkotiku dekriminalizācija ilgstošā laika posmā rada lietošanas normalizāciju. Vēl sliktāk – narkotiku lietošanu daudzi sāk uzskatīt par “cilvēktiesību” sastāvdaļu un dzīvesveidu. Tas neveicina brīvprātīgo rehabilitācijas programmu spēju aptvert plašu atkarīgo personu skaitu. Līdz ar to ieguldītā nauda nedod pienācīgu atdevi, bet tie līdzekļi, kas ietaupīti uz ieslodzīto uzturēšanas rēķina, ar laiku jāsāk tērēt pieaugošās narkomānu noziedzības apkarošanai. Jāņem vērā, ka pieaugoša noziedzība nodara sabiedrībai ne tikai materiālus, bet arī morālus zaudējumus, radot visaptverošu nedrošības sajūtu, kuru visai grūti “pragmatiski” izmērīt naudā.

Čehija

Čehija sekoja Portugāles piemēram 2009. gada 14. decembrī, kad valdošā koalīcija, kuras sastāvā bija kreisās Zaļā partija un Čehijas sociāldemokrātiskā partija, pieņēma likumu par narkotiku glabāšanas privātai lietošanai dekriminalizāciju. Būtiska Čehijas likumdošanas īpatnība ir tāda, ka narkotiku lietošana likumā nav minēta kā pārkāpums. Likums regulē tikai narkotiku glabāšanu. Tādu narkotiku kā kokaīna, ekstazī un marihuānas glabāšana pašpatēriņam ir dekriminalizēta sekojošā apmērā – 15 g marihuānas (pieci kaņepju stādi), 1 g kokaīna, 1,5 g heroīna un četras ekstazī tabletes. Personas var audzēt līdz 5 marihuānas augiem savām vajadzībām, neriskējot saņemt kriminālsodu. Šī audzēšana tiek uzskatīta par administratīvu pārkāpumu, nevis kriminālu nodarījumu. Ja kāds audzē vairāk nekā 5 augus vai audzē komerciālos nolūkos, tas ir kriminālpārkāpums.

Neliela narkotiku daudzuma glabāšana privātai lietošanai ir sodāma administratīvā kārtībā ar naudas sodu līdz 15 000 CZK (aptuveni 600 eiro). Narkotiku glabāšana personiskai lietošanai “lielākā daudzumā par mazu” ir sodāma saskaņā ar Kriminālkodeksu, bet soda apmērs atšķiras atkarībā no glabātajām narkotikām. Par kaņepju (vai citu THC saturošu vielu) glabāšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 1 gadam; par citu narkotiku glabāšanu soda ar brīvības atņemšanu līdz 2 gadiem. Ieslodzījums ir no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem, ja narkotiku daudzums ir “lielāks”, un līdz 2–8 gadiem, ja daudzums ir “nozīmīgs”. Krimināllikumā ir paredzēta virkne soda atvieglojumu – kriminālvajāšanas nosacīta pārtraukšana ar pārbaudes laiku vai bez tā un nosacīta atteikšanās no sodīšanas ar pārbaudes laiku vai bez tā. Atvieglojumu gūšana iespējama, atkarīgajai personai piekrītot ārstēties.[28]

2010. gada lēmums dekriminalizēt narkotiku glabāšanu personiskām vajadzībām ir radījis rentablu nelegālo ekonomiku. Nelegālie marihuānas audzētāji Čehijā izmanto dekriminalizācijas priekšrocības, lai attīstītu savu rūpalu. Daži nelegālie audzētāji var audzēt marihuānu mazos daudzumos, cenšoties palikt zem noteiktā piecu augu limita. Lai apietu likumu, daži audzētāji izmanto vairākas audzēšanas vietas. Ar šādu uzņēmējdarbības modeli narkotikas tiek izplatītas nelielos apjomos caur draugu vai paziņu tīklu, narkotiku kopējo apjomu sadalot mazākās porcijās, kuras pircējiem tiek piegādātas kā atsevišķas devas. Tirgotāji izmanto starpniekus, kas nēsā tikai dekriminalizētā apjoma robežās esošu narkotiku daudzumu.

Veikli izmanto arī likuma juridiskās nepilnības. Piemēram, likums paredz kriminālatbildību par narkotiku tirdzniecību, tāpēc izmanto tā saucamās “klientu lojalitātes programmas”: pircējs saņem nelielu daudzumu narkotiku kā “aizdevumu” vai arī “dāvanā” pēc vairāku pirkumu veikšanas, tādējādi radot iespaidu, ka nav tiešas tirdzniecības.

Līdzīgi kā Portugālē, dekriminalizācija ir radījusi stāvokli, kurā administratīvajiem narkotiku aprites pārkāpumiem ir zems prioritātes līmenis. Policija nepievērš pienācīgu uzmanību mazāka apjoma narkotiku glabāšanai un audzēšanai, koncentrējoties uz lielajiem audzētājiem un tirgotājiem. Tas rada situāciju, kurā maza mēroga nelegālie audzētāji darbojas netraucēti, kopumā sekmējot narkotiku lietošanas pieaugumu visā sabiedrībā.[29]

Vērtējot pēc narkomānu skaita pieauguma statistikas, nevar apgalvot, ka Čehijas narkotiku aprites politika sekmētu lietotāju skaita samazināšanos. 2010. gadā ap 0,5% Čehijas pilngadīgo personu lietoja stiprās narkotikas, bet aptuveni 1,0–1,5% pieaugušo bija augsta riska marihuānas lietotāju grupā.[30] Savukārt 2022. gadā 13,8% pilngadīgo Čehijā pēdējā gada laikā bija lietojuši narkotikas, kas ir augstākais rādītājs Eiropas valstīs.[31]

2022. gadā psihiatriskajos stacionāros saistībā ar narkotiku lietošanu atradās aptuveni 5 tūkstoši cilvēku. Tomēr 2022. gadā kopā tikai 399 cilvēki ārstēti 10 rehabilitācijas terapeitiskajās kopienās, kuras subsidē Čehijas valdība. Tas liecina, ka politiķu izreklamētie rehabilitācijas pasākumi praksē neaptver pat vairumu smagi atkarīgo, nemaz nerunājot par pārējiem narkotiku lietotājiem (13% no 9 285 594 pieaugušajiem ir 1 207 127).[32]

Čehijas narkotiku apkarošanas modeļa problēmas ir visai līdzīgas Portugāles problēmām. Taču stāvokli pasliktina atbildības neesamība par narkotiku lietošanu, kas Portugālē tomēr tiek sodīta kā administratīvs pārkāpums. Tas ir viens no narkotiku lietošanas pieaugošas normalizācijas papildfaktoriem. Attiecīgi Čehijā ir lielākais narkotiku lietotāju skaits Eiropā, ko nekādi nevar nosaukt par labu rezultātu. Ir izveidojoties liels narkotisko vielu “melnais tirgus”, kas veicina noziedzību. Valsts organizētās brīvprātīgās rehabilitācijas programmas aptver nelielu skaitu atkarīgo, tāpēc to efektivitāte lielos mērogos ir apšaubāma. Prognozējams, ka ilgtermiņā problēmas tikai pieaugs, uz ko norāda Portugāles pieredze.

Amerikas Savienotās Valstis

ASV opiātu un bīstamā sintētiskā opiāta – fentanila izraisīto nāves gadījumu skaits 2021. gadā un 2022. gadā pārsniedza 100 000. Tas ir divreiz vairāk nekā 2015. gadā. Fentanils ir īpaši bīstama narkotika, kas 50 reizes stiprāka par heroīnu un 100 reizes stiprāka par morfiju. Saskaņā ar Nacionālā veselības institūta datiem, 85% ASV ieslodzīto ir narkomāni vai arī tikuši ieslodzīti par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām.[33]

2020. gadā 13,5% amerikāņu, kas ir 12 gadus veci un vecāki, pēdējo 30 dienu laikā bija lietojuši dažāda veida narkotikas, kas norāda uz regulāru lietošanu.[34]

Pirmais un pagaidām vienīgais mēģinājums dekriminalizēt narkotiku glabāšanu personiskām vajadzībām veikts Oregonas pavalstī, pēc demokrātu partijas iniciatīvas un vadoties no Portugāles parauga. Šeit jāpiezīmē, ka marihuāna Oregonā ir legalizēta kopš 2015. gada.[35] Likums ar nosaukumu “Pasākums 110” (Measure 110) dekriminalizēja visas par marihuānu stiprākas narkotikas un mudināja uz veselības aprūpē balstītu pieeju cīņā pret lietošanu, tā cerot samazināt arestēto un notiesāto narkomānu skaitu.

Likums stājās spēkā 2021. gada februārī. Oregonā tika izveidoti “Uzvedības veselības resursu tīkli” (Behavioral Health Resource Networks – BHRN), kas paredzēti visaptverošu kopienas pakalpojumu sniegšanai un atbalstam atkarīgajiem. BHRN saņēma valsts dotācijas simtiem miljonu dolāru vērtībā. Cilvēki, kurus pieķēra ar narkotikām sabiedriskajās vietās, joprojām bija administratīvi atbildīgi par vielu glabāšanu un saņēma 100 ASV dolāru naudas sodu, taču viņiem piedāvāja valsts apmaksātas ārstēšanās iespējas. Kā liecina pavalsts lielākās pilsētas Portlendas dati, pēc trim gadiem bija reģistrēti vairāk nekā 7600 narkotiku glabāšanas pārkāpumi, taču uz rehabilitāciju bija pieteikušās tikai aptuveni 200 personas.

Līdzīgi kā Portugālē un Čehijā, administratīvās lietas par narkotiku glabāšanu policija uzskatīja par otršķirīgām un nebija motivēta ar tām nodarboties. Ārstēšanas dotācijas administratīvi birokrātiskajā sistēmā bieži kavējās. Ļoti maz cilvēku bija ieinteresēti meklēt brīvprātīgu rehabilitāciju. Lai gan informatīvās grupas par valsts naudu tika izveidotas un darbojās gandrīz trīs gadus, to darbinieki bija spiesti atzīt, ka ir grūtības panākt, lai cilvēki uzticētos viņu pakalpojumiem. Tikmēr pārdozēšanas gadījumu skaits 2024. gadā Portlendā pieauga par 46%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Savukārt Oregonas pavalsts Malnoumas apgabalā šī gada sākumā valdība izsludināja “medicīnisko ārkārtas stāvokli”. Saskaņā ar ASV Slimību kontroles un profilakses centra datiem laikā no 2022. līdz 2023. gadam opiātu (ieskaitot fentanila) pārdozēšanas nāves gadījumu skaits pieauga par gandrīz 42%.

Atklātie narkotiku lietošanas gadījumi dekriminalizācijas apstākļos pastiprinājuši Oregonas iedzīvotāju bažas par viņu drošību un radījuši nepieciešamību pēc arvien biežākām policijas patruļām. “Pasākums 110” savulaik tika apstiprināts ar 58% balsu vairākumu. Pagājušajā gadā iedzīvotāju aptauja atklāja, ka 64% Oregonas iedzīvotāju atbalsta likuma daļēju atcelšanu, 56% vēlas pilnīgu atcelšanu un 54% uzskata, ka likums palielina narkomānu bezpajumtnieku klātbūtni viņu pilsētās.

2024. gada martā dekriminalizācijas eksperiments Oregonā tika izbeigts. Pieņēma likumu, ka, sākot ar 1. septembri, policijai narkotiku lietotāji ir vai nu tieši jānogādā pie ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem, vai jānogādā pie tiesneša, kur viņiem tiks piemērots pārbaudes laiks. Atkārtoti likumpārkāpēji saņems ilgāku pārbaudes laiku, un galu galā viņiem var nākties izciest līdz 180 dienām cietumā.[36]

Narkotiku dekriminalizācijas eksperiments Oregonā beidzās daudz ātrāk nekā analogie dekriminalizācijas modeļi Eiropā. To iespējams skaidrot ar apstākli, ka ASV narkotiku lietošanas tradīcijas ir senākas nekā Eiropas valstīs. Nebija nepieciešams gaidīt 10 vai 20 gadus, līdz narkotiku lietošanu pietiekami plašos sabiedrības slāņos sāka uzskatīt par pieņemamu uzvedību. Jau pēc trīs eksperimenta gadiem bija skaidrs, ka ir sasniegta kritiskā robeža.

Kopumā vērtējot, jāsecina, ka visi minētie narkotiku dekriminalizācijas modeļi bijuši neveiksmīgi. Ir pieaudzis narkotiku lietotāju skaits, vielu aprite un noziedzības līmenis. Visos dekriminalizācijas modeļos atkarīgo cilvēku brīvprātīga iesaistīšanās ārstniecības procesā bija problemātiska. Nevēlēšanos, šķiet, radīja skepse pret valsts iestādēm, bet jo īpaši narkotiku lietošanas normalizācija sabiedrībā. Liberālās autonomijas ideju iespaidā aizvien lielāks cilvēku skaits sāka uzskatīt, ka valsts nedrīkst ierobežot ne viņu tiesības apreibināties, ne tiesības uz pašdestrukciju.

[1] United Nations Office on Drugs and Crime (UNODC). Pieejams: https://thegfce.org/member-and-partner/united-nations-office-on-drugs-and-crime-unodc/

[2] “CND Wrap-up”. Pieejams: https://dpnsee.org/tag/cnd-2019/

[3] “Road to Vienna: British Government Chides International Narcotics Control Board on Cannabis Rescheduling Critique”. Pieejams: https://web.archive.org/web/20081122083709/http://www.stopthedrugwar.org/chronicle/280/roadtovienna.shtml

[4] B. Bush, “An anniversary to regret: 40 years of failure of the Single Convention on Narcotic Drugs”. Pieejams:

https://web.archive.org/web/20050615164310/http://ffdlr.org.au/commentary/Single%20convention.htm

[5] “Report of the INCB for 2004”. Pieejams: https://web.archive.org/web/20050414083225/http://www.incb.org/e/ind_ar.htm

[6] D. Riley, “Drugs and Drug Policy in Canada: A Brief Review & Commentary”. Pieejams: http://www.cfdp.ca/sen1841.htm

[7] “The Single Convention and Its Implications for Canadian Cannabis Policy”. Pieejams: http://www.cfdp.ca/canrep/appendix_a.htm

[8] “The UN Drug Control Conventions”. Pieejams: https://www.tni.org/en/publication/the-un-drug-control-conventions#4

[9] “Single Convention on Narcotic Drugs of 1961 and that Convention as amended by the 1972 Protocol”. Pieejams: https://web.archive.org/web/20071107135518/http://www.unodc.org/unodc/en/treaty_adherence.html

[10] “The UN Drug Control Conventions”. Pieejams: https://www.tni.org/en/publication/the-un-drug-control-conventions#5

[11] “Forward Thinking On Drugs Review”. Pieejams: https://web.archive.org/web/20110927152127/http://www.forward-thinking-on-drugs.org/review1.html

[12] “The Single Convention and Its Implications for Canadian Cannabis Policy”. Pieejams: http://www.cfdp.ca/canrep/appendix_a.htm

[13] C. Fazey, “The UN drug policies and prospects for change”. Pieejams: https://web.archive.org/web/20150423160616/http://www.fuoriluogo.it/arretrati/2003/apr_17_en.htm

[14] Katherine Beckett, Making Crime Pay: Law and Order in Contemporary American Politics (1999 Revised ed.). London: Oxford University Press, 1997, pp. 52–53, p. 167.

[15] “Recommendation on the reform of the conventions on drugs”. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/B-5-2002-0541_EN.html?redirect

[16] A. Southall, “U.S. Won’t Sue to Reverse States’ Legalization of Marijuana”. Pieejams: https://www.nytimes.com/2013/08/30/us/politics/us-says-it-wont-sue-to-undo-state-marijuana-laws.html

[17] J. Lindsay, “Intersectionality Is American Maoism”. Pieejams: https://newdiscourses.com/2023/05/intersectionality-is-american-maoism/

[18] “Social Democrats Drug Reform” Pieejams: https://www.socialdemocrats.ie/our-policies/drug-reform/#:~:text=The%20Social%20Democrats%20believe%20that,of%20drugs%20for%20personal%20consumption

[19] J. Gilbert, “Psychedelic socialism”. Pieejams: https://www.opendemocracy.net/en/psychedelic-socialism/

[20] “Penalties for drug law offences in Europe at a glance”. Pieejams: https://www.euda.europa.eu/publications/topic-overviews/content/drug-law-penalties-at-a-glance_en

[21] A. Faiola, C. F. Martins, “Once hailed for decriminalizing drugs, Portugal is now having doubts.” Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[22] Ibid. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[23] Ibid. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[24] Ibid. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[25] Ibid. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[26] Ibid. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[27] Ibid. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/2023/07/07/portugal-drugs-decriminalization-heroin-crack/

[28] “Penalties for drug law offences in Europe at a glance”. Pieejams: https://www.euda.europa.eu/publications/topic-overviews/content/drug-law-penalties-at-a-glance_en

[29] C. Scheuermann, “The Losers of Prague’s Drug Liberalization”. Pieejams: https://www.spiegel.de/international/europe/the-winners-and-losers-of-drug-liberalization-in-the-czech-republic-a-888618.html

[30] “2010 Annual Report: The Czech Republic Drug Situation”. Pieejams: https://www.drogy-info.cz/en/publications/annual-reports/2010-annual-report-the-czech-republic-drug-situation/

[31] “Prevalence of illicit drug use in Europe in 2022, by country “. Pieejams: https://www.statista.com/statistics/597788/problem-drug-use-prevalence-europe-by-country/#:~:text=As%20of%202022%2C%2013.8%20percent,the%20selected%20European%20countries%20shown

[32] “Report on Illicit Drugs in the Czech Republic 2023”. Pieejams: https://www.drogy-info.cz/en/publications/annual-reports/report-on-illicit-drugs-in-the-czech-republic-2023/

[33] Z. Fannin, J. LoCascio, “Oregon’s drug decriminalization law rolled back as homelessness, overdoses on the rise”. Pieejams: https://abcnews.go.com/US/oregons-drug-decriminalization-law-rolled-back-homeless-overdoses/story?id=107841625

[34] “USA Addiction Statistics”. Pieejams: https://www.addictionhelp.com/addiction/statistics/#:~:text=General%20Addiction%20Statistics&text=As%20of%202020%2C%20over%2037,from%20drug%20dependency%20or%20addiction

[35] “Recreational marijuana in Oregon – Frequently Asked Questions”. Pieejams: https://www.oregon.gov/olcc/marijuana/pages/frequently-asked-questions.aspx#:~:text=As%20of%20July%201%2C%202015%2C%20anyone%20at%20least%2021%20years,That%20includes%20home%20consumption

[36] Z. Fannin, J. LoCascio, “Oregon’s drug decriminalization law rolled back as homelessness, overdoses on the rise”. Pieejams: https://abcnews.go.com/US/oregons-drug-decriminalization-law-rolled-back-homeless-overdoses/story?id=107841625