Margarita Zieda, “Anthropolis – Cilvēku pilsēta”, kroders.lv, 07.02.2024: https://www.kroders.lv/viedokli/2027 
Pandēmija, plaisājošā daba un cilvēku dzīves izdzēsošie kari, kuru klātbūtnē dzīvojam visi mēs, ir būtiski izmainījusi mūsdienu pasaules sajūtu. Tik jocīgi, ka lielākā daļa teātri veidojošo to nav sajutuši, turpinot vecās spēles, kas tikai izskatās mūsdienīgas. Un visdīvainākais ir tas, ka pavisam jaunie režisori pat nemaz nemēģina atbrīvoties no šī tuneļa skatiena. Bet labticīgi iet šajā tunelī iekšā kā vienīgajā iespējamajā teātra radīšanas veidā. Un paradoksālā veidā jauniem, svaigiem spēkiem turpina būtībā vecišķu teātri, kas tikai vairs pašiem liekas laikmetīgs. Tā droši vien varētu turpināt mūžīgi, ja vien Vācijas skatītājam tas viss reiz nepiegrieztos. Un cilvēki masveidā nedotos prom no teātra uz koncertzālēm, kino, atpakaļ pie draugiem un sarunām, kam ir sakars ar viņiem pašiem un dzīves izjūtu. Vērts padomāt, kas tad ir tas, kas atrodams koncertzālēs un kinoteātros, bet teātrī vairs ne.

Ieteicams izlasīt visu rakstu, kurā Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja cita starpā norāda uz modernā teātra diletantismu un profesionālo nevarību, ko maskē ar “konceptuālu pieeju”. Līdz ar to raksts nav tikai par mūsdienu teātra mākslas strupceļu, bet sasaucas ar kopējo laikmetīgās mākslas kvalitātes un estētiskās izjūtas pagrimumu, ko jau ilgstoši apraksta un kritizē dažādu nokrāsu konservatīvie. Slavenākā britu pēckara konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona izejas punkts ir estētisks,[1] savukārt jaunākās skandināvu konservatīvisma vēsmas lielā mērā izriet no modernās bezpersoniskās un digitalizētās arhitektūras noraidījuma, aicinot atgriezties pie klasiskām būvmākslas formām un paņēmieniem.[2] Rakstā arī trāpīgi atzīmēts, ka Rietumos teātri, it īpaši pēc pandēmijas, paliek arvien tukšāki, to skatītāji “nesajūt pilnīgi neko”, un ka mākslas baudītāji šodien daudz vairāk iegūst no klasiskās vai populārās mūzikas koncertiem vai filmu skatīšanās. Kino un mūzikas ietekmē skatītājā vai klausītājā “kaut kas notiek” un viņš “paliek citādāks”.

Rakstā iezīmēti arī daži iespējamie risinājumi vai vismaz radošo, saturisko meklējumu virzieni teātra atdzīvināšanai – atgriezties pie lielajiem cilvēces pamatjautājumiem, pie senajiem grieķiem, mācīties no Dziesmu svētku vēriena un kultiskās funkcijas un, jo īpaši, izbeigt nemitīgo ironiju, dekonstrukciju un pasmiešanos, ko Skrūtons nosauktu par modernās mākslas perverso dzinuli “apgānīt svētās, mīļās, godājamās un lolojamās lietas”. Zieda pie skaidras atbildes nenonāk, tāpēc jautā: “Kā izsist tos griestus, kuros ir iestrēdzis mūsdienu teātris? Kā atdzīvināt saikni ar debesīm, ļaujot to sajust arī skatītāju zālē sēdošajiem?”

Jāpiebilst, ka teātrī šis uzdevums tiešām varētu būt grūtāks nekā mūzikā, kino, arhitektūrā vai tēlotājā mākslā. Vairuma mākslas žanru atdzīvināšanai un skaistu, labu lietu radīšanai šodien pietiek kaut vai ar vienkāršas mimēzes jeb apkārtējās īstenības atdarināšanu. Samudžinātu prāta konstrukciju, protesta sajūtu vai svārstīgas pašizpausmes sprādzienu vietā likt no apziņas neatkarīgu īstenību, cilvēku, lietu dabas un to kopsakarību tēlojumu. Uzsvaros pietiek no spēles, nojaukšanas vai bezformības atgriezties pie nopietnības, konstrukcijas, formas. Taču teātrī tas nav tik vienkārši panākams. Ja citos žanros izmantotie tehniski līdzekļi un paņēmieni jau pēc būtības ļauj atgādināt par mākslu kā reprezentāciju, kā dabas atdarinājumu, izcēlumu vai papildinājumu, tad teātrī jūsu priekšā burtiski nostājas kails cilvēks ar vārdiem, kuri norāda uz izlikšanos noteiktā skatuviska iekārtojuma rāmjos. Teātrī, vismaz tā pēdējo simtgažu veidolā, joprojām trūkst distances, attāluma starp skatītājiem un attēlojuma. Tēlotājmākslā, kino, mūzikā šāds attālums ir daudz vieglāk panākams, tas ir gandrīz vai iebūvēts pašos žanru nosacījumos. Taču teātrim piemīt dabiska sliecība uz tuvību, intimitāti, familiaritāti. Pareizāk sakot – familiaritātes apmānu. Jo teātris taču ir izlikšanās, nevis dzīve. Latvijā, zemē ar vēsturiski nozīmīgu teātra kultūru, aktieri ir “kā draugi” vai “paziņas”. Ieraudzīt filmā izsenis noskatītu un teātrī “iepazītu” aktieri ir kā satikt senu draugu.

Raksta autore jautā: kā šodien atgūt saikni ar teātra skatītājiem? Tomēr vienlaikus jautā: kā atgūt saikni ar dieviem? Dievi ir svēti, nepieskarami, nepieradināmi, īpatnējā veidā svešādi. Starp dievišķo un cilvēku ir distance, attālums, plaisa. Dievi nav cilvēki. Grieķu tempļa mērķtiecīgi asās līnijas nevis “atdarina” dabu vai tuvina to, bet savādā veidā izgaismo un piesien aci konkrētām, skaidrām formām, kuras izceļas no dabas veidolu nejaušā vijīguma. Grieķu templis katrā ziņā nepārstāv tuvību vai familiaritāti. Templis, dievu miteklis, ir lūzums dabas rimtajā un paredzamajā plūdumā. Doriskais kapitelis it kā “krīt ārā” no dabas, tomēr nezaudējot ar to saikni, novietotību dabā. Grieķu tempļa “smagums” un “pamatīgums” vienlaikus ir pašas zemes smagums, taču tai pat laikā nav īsti no šīs pasaules. Kolonnu un proporciju samērīgā skaidrība ir līdzīga blakus plūstošā avota skaidrībai, taču nav tas pats. Dievišķais ir neaizskarams.

Platons un, sekojot viņam, arī Augustīns sava laika teātri kritizēja un pat noliedza tieši vulgārā dievu attēlojuma dēļ. Ja pašas augstākās, valdošās, noslēpumainās būtnes plītē, mauko, melo, viļ, tad šāds tēlojums ne tikai melo par dievišķā dabu, bet arī rāda aplamu morālo piemēru skatītājiem. Kā var būt netikumīgi dievi? Vai tad dievi ir tikai cilvēka salauzītās apziņas projekcijas dabā? Jā, ir arī tādi viltus dievi jeb dievekļi. Ap dievekļiem un elkiem uzbūvēts teātris vienmēr būs tikai lieku rēgaino pasauļu pavairošana, kur jau tā mūsdienu kultūras vide cilvēku nogurdina ar savu pārsātinājumu.

Tāpēc glābiņš laikmetīgajam teātrim nevar būt tikai atgriešanās pie klasiskām formām, pie tradīcijas, pie vienkāršas lielo pamatjautājumu risināšanas. Teātrī nepieciešama arī atgūtai nopietnībai līdzi nākošā objektivitāte, distance un dievišķā neaizskaramības apjauta. Bet vairāk par visu – elku un dievekļu familiaritātes noraidījums. Skatuves priekšā notiek atduršanās pret svešādu, grūti pieradināmu patiesību, nevis pazīstamās dzīves remdenību. Jaunajiem dramaturgiem un režisoriem šādu principiālu vizuālo elku noraidījuma iedvesmu meklēt ieteicams ne tik daudz pie izsmalcinātās, baudāmi košās islāma kaligrāfijas, bet gan Jeruzālemes ortodoksālo jūdu apkaimē Meašearīmā, kur sienas noklātas ar skarbām, melnbaltām “paškevilām”. Islāma mākslā ornamentu ritmiskais dekoratīvisms sniedz estētisku baudu. Islāmiskais elkdievības noraidījums ir gandrīz muzikāls. Bet jūdu paškevilas ir tikai nepielūdzams dažāda izmēra ivrita burtu sakopojums treknā, melnā drukā uz balta fona. Tas nesniedz baudu, bet gan pēc pirmā atgrūšanas brīža liek sasprindzināt uzmanību – kas tur ir rakstīts? Kas tur ir tik svarīgs? Ko nozīmē šie skaidros, uzkrītošos nogriežnos iegrebtie, kīļrakstam līdzīgie, pieticīgie burti? Ko tie saka? Acīmredzot, ortodoksālajā jūdaismā vizuālie tēli noraidīti tik lielā mērā, ka to vietā stājas tikai burts, vēsts, Vārds, kas ir visa iesākumā, kas ierunāja lietas esamībā. Elkdievību noraidošā teātrī aktieri nemaz nevar attēlot dievišķās mistērijas, nedz pašus dievus. Ir tikai izredzēts vai nolādēts cilvēks, svētību vai postu nesošs darbs viņam atvēlētā zemē un paaudžu mija, kas pārtop rūpīgi izplānotā vēsturē, kura virzās pretim savam piepildījumam. Kas gan ir teātris, kad viss liekais, nenopietnais un elkdievīgais noskaldīts nost? Cilvēks, vārds un skatuves sienas.

“Nra.lv sarunas. Aigars Freimanis: Vara Latvijā sāk irt pa visām vīlēm”, 03.02.2024, https://nra.lv/politika/446136-nra-lv-sarunas-aigars-freimanis-vara-latvija-sak-irt-pa-visam-vilem.htm 
Aigars Freimanis: Es domāju, ka [šī valdība] ir stabila, jo nav opozīcijā reāla līdera un nosacīti alternatīvas politiskās dūres.

Aigars Freimanis nav pirmais sociologs vai politologs, kurš pēdējā laikā sniedzis šādu vienkāršu atbildi uz jautājumu, kāpēc Jaunā Vienotība Latvijā ir tik varena un ilgi valdoša partija par spīti regulāriem skandāliem, nekompetencei, nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošanai, stabilai tautsaimniecības stagnācijai, sistēmiskām problēmām valsts aizsardzības, iekšējās drošības, izglītības, transporta, demogrāfijas, nodokļu iekasēšanas nozarēs un hroniski zemai sabiedrības uzticībai parlamentam, partijām, valdībai un kopējam valsts kursam. Pagājušā novembrī līdzīgu domu par opozīcijas vājumu pauda arī sociologs Arnis Kaktiņš[3] un ik pa laikam uz to norāda arī politologs Jānis Ikstens.[4]

Tā kā dažādās “krievvalodīgo” partijas par īstu opozīciju parlamentā nevar nosaukt (svešas, naidīgas kaimiņvalsts ārpolitikas interešu lobēšana nav īsta parlamentārā opozīcija klasiskā izpratnē), līdz ar Saskaņas centra izkrišanu no Saeimas bezspēcība t. s. “latvisko” (vai arī “daudz maz latvisko”) opozīcijas partiju starpā iezīmējas jo spilgtāk. Kā redzams, ZZS nekad nav bijusi īsta opozīcijas partija un stabili piedalās ierastajā Latvijas tehnokrātiskās pārvaldes kursā, šoreiz pat piekrītot tādiem Vienotības un tās “fārmkluba” (Alvja Hermaņa vārdiem) Progresīvo jauninājumiem kā klimata ministrija, viendzimuma “partnerības” pakotne, Stambulas konvencija un ārzemju darbaspēka piesaistīšana. Savukārt Apvienotais Saraksts un pat Nacionālā apvienība, šķiet, joprojām būtu gatavi atgriezties stabilā koalīcijā ar Vienotību.

Kas atliek? Vai nu dažādās par “populistiem” nokristītās latviešu pretkorupcijas partijas, kas būvētas ap tādiem harizmātiskiem censoņiem kā Artuss Kaimiņš vai Aldis Gobzems, vai arī Latvijas politikas klasiķa Aināra Šlesera piedāvātais sociālais konservatīvisms viegli prokrieviskās nokrāsās – kas atkal nav pievilcīgas lielai daļai “protesta balsotāju.” Tā kā Kaimiņa-Gobzema stils un piedāvājums Latvijas politikā šķiet izsapņots, opozīcijā atliek tikai Šlesera saraksts ar saviem dabīgajiem ierobežojumiem.

Kādas ir iespējamās pretvaras, ko likt pretī Vienotības spēkam, pieņemot, ka Latvijas, it īpaši latviešu sabiedrības vairākums joprojām ir daudz maz sociāli konservatīvs, ir pretkrievisks un nav apmierināts ar Vienotības stabili iestaigāto taku?

1. Apvienotais Saraksts vai Nacionālā apvienība savā stājā, retorikā, uzstādījumos kļūst agresīvāki, vairāk uzvedas kā opozīcijas partijas un kļūst “populistiskāki”, t. i., mazajam, neapmierinātajam cilvēkam tuvāki, viņu aizstāvot pret Vienotības elitāro patvaļu un snobismu. Šāds scenārijs ir iespējams, bet Latvijas politiskajai kultūrai raksturīgo stipro ieradumu un inerces dēļ mazticams.
2. Šlesera partija atsakās no prokrieviskām nostādnēm un kļūst nedaudz nacionālistiskāka. Šāds scenārijs arī ir mazticams, ņemot vērā attiecīgās partijas elektorātu, kuram, saskaņā ar Providus datiem, vismaz 60% ģimenes sarunvaloda ir krievu.
3. Latviešu nacionāli noskaņoto, sociāli konservatīvo un viegli populistiski noskaņoto disidentu pulciņi iemācās sadarboties, apvienojas un izveido nopietnu opozīcijas partiju ar skaidri definētu politisko mērķi – sakaut Vienotību un reformēt visu valsts pārvaldi. Atkal mazticams, bet ne neiespējams scenārijs.

Aigars Freimanis intervijā ieslīgst bezcerībā un kā vienīgo izeju no strupceļa redz “melno gulbi” – kādu ārkārtēju, neprognozējamu, ārpussistēmisku notikumu, kas salauž esošo lietu gaitu. Latvijas gadījumā tas varētu būt Krievijas uzbrukums vai piepešs Eiropas Savienības vai eiro valūtas sabrukums, vai citplanētiešu iebrukums, vai vismaz spēcīga reliģiskā atmoda. Taču tikpat labi “melnais gulbis” varētu būt iepriekš norādītais trešais punkts: ja Latvijā dusmīgam opozīcijas populismam vispār ir kāda nākotne, tad tikai latviskās un nacionālās formās. 

Jaunie, neapmierinātie Latvijas politiķi varētu pamācīties no ASV prezidenta kandidāta Rona Desantisa kampaņas izgāšanās,[5] mēģinot konkurēt ar nerimstoši populāro Donaldu Trampu. Kāds Desantisa bijušais padomnieks sakāvnieciski atzīst, ka, lai gan kampaņas atslēgas frāzes un pats kandidāts uz papīra izskatījās nevainojami, komanda kopumā bija ignorējusi, “kā normāli cilvēki domā”. Desantiss piedāvāja plānu, bet Tramps piedāvāja sajūtu. Kampaņas stratēģis atzīst, ka uzsvars uz sajūtām nepadara Trampa piedāvājumu mazāk leģitīmu. Lojalitāte, solidaritāte, savstarpēja nodošanās un gatavība upurēties ir masu politisko kustību asinsrite. Taču tās ir balstītas kopīgā mērķī un kopīgas identitātes politikā, ko Desantiss nebija spējīgs piedāvāt, – tās ir balstītas “nevis grāmatu politikā, bet sirds politikā”. Autors izceļ Trampa “praktisko konservatīvismu” – nevis intelektuālo, ideoloģizēto konservatīvismu, kas sastopams ASV konservatīvo elites domnīcās, bet sirds konservatīvismu, kas raksturīgs vidusmēra republikāņu vēlētājam. Tas ir drīzāk ieintriģēts nekā argumentēts konservatīvisms. Tomēr Latvijas opozīcija var mācīties ne tikai trampisko stilu, bet arī Desantisa taktisko un institucionālo pieeju, kopā ar Kristoferu Rufo pieķeroties pakāpeniskai liberālo institūciju demontāžai, konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem un klasiskās izglītības modeļu piedāvāšanai.

Tātad, lai “gāztu” Vienotību, ir nepieciešama stipra opozīcija. Tāda būtu iespējama tikai tad, ja, pirmkārt, dažādie disidenti pārvarētu savstarpējos aizvainojumus, aizspriedumus un iemācītos sadarboties – organizatoriski koordinēt savas darbības. Otrkārt, Latvijas opozīcijas “nacionālpopulismam” ir jābūt latviski autentiskam. Trampiska pieeja politiskajai retorikai un politikas vešanai izrādījās veiksmīga arī Argentīnā Havjera Mileja personā nevis tāpēc, ka akli tika pārņemti un kopēti kādi amerikāņu saukļi, bet gan tāpēc, ka šī argentīniešu politiskās opozīcijas veiktā revolūcija pret peronistu stabilo stagnāciju bija izteikti argentīniska un izauga no vietējās argentīniešu augsnes un parasto ļaužu rūpēm.

Elmārs Barkāns, “Arhibīskapa Jāņa Vanaga laikmets: skandāli, idejiskie kari, finanšu nedienas, sliktāk nekā padomju laikā”, Jauns.lv, 13.12.2023: https://jauns.lv/raksts/zinas/587044-arhibiskapa-jana-vanaga-laikmets-skandali-idejiskie-kari-finansu-nedienas-sliktak-neka-padomijas-laika  
Iespējams, ka luterāņu sadrumstalotība nebūtu tik izteikta, ja Jāņa Vanaga valdīšanas laikā LELB nebūtu tik “cietpauraini” turējusies pie savām “konservatīvajām vērtībām”, kas izraisīja vairākas skaļas šķelšanās, kuru rezultātā LELB pameta vai bija spiesti pamest prāvs pulciņš ticīgo. Un tas nav saistīts tikai ar visiem labi zināmo sieviešu un geju jautājumu.

Varam tikai priecāties, ka vismaz viens Latvijas plašsaziņas medijs regulāri seko dažādu baznīcu norisēm Latvijā, arī ārpus ierastajiem kultūrkaru jautājumiem. Protams, jauns.lv šo regulāro sekošanu ietur vieglās padomju preses tradīcijās, izmantojot tādus apzīmējumus kā “melnsvārči” vai “melnā konservatīvisma klints”, taču tik un tā var uzteikt par regularitāti un interesi, ko reti izrāda citi mediji.

Taču vēl bez citām apšaubāmām lietām šajā rakstā jānorāda tikai uz vienu lielu un būtisku pārpratumu. Proti: “1996. gadā no LELB izstājās Ķekavas draudze mācītāja Ilāra Plūmes vadībā, jo uzskatīja, ka LELB pietiekami konsekventi neseko Mārtiņa Lutera noteiktajām vadlīnijām. Tagad uz savulaik atšķēlušās Ķekavas draudzes bāzes ir nodibināta Latvijas Konfesionāli luteriskā baznīca ar vairākām draudzēm.”

Kā norāda pats nosaukums, “Konfesionāli luteriskā baznīca” izveidojās ne tik daudz “Mārtiņa Lutera vadlīniju” dēļ, cik t. s. Vienprātības grāmatas doktrināli normatīvā rakstura un kanoniskā pielietojuma dēļ. Vienprātības grāmata sevī ietver dažādas luterāņu ticības apliecības (no turienes arī apzīmējums “konfesionālā baznīca”), t. sk. arī dažus Mārtiņa Lutera rakstītus tekstus, bet ne tikai. Vienprātības grāmata ir luterāņu atbilde jautājumam, ko Jēzus uzdod saviem mācekļiem: “Ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” (Mt. 16:13-19). Luterāņu ticības apliecības, kas apkopotas Vienprātības grāmatā, tādējādi apkopo luterāņu izpratni par to, ko, viņuprāt, māca Bībele kā Svētā Gara iedvesti, nemaldīgi Raksti. Nepietiek tikai piesaukt sola scriptura (latīniski: “tikai raksti” kā vienīgā mēraukla Baznīcas mācībai, dzīvei un morālei), vajag arī saprast un vienprātīgi apliecināt, ko Raksti īsti māca par pestīšanai izšķirošajiem jautājumiem.

Strīds starp tolaik tautā sauktajiem “augsburģeriem” un Jāni Vanagu bija nevis par teoloģiskā liberālisma vietu luterāņu baznīcā, t. i., cilvēka prāta un laikmeta gara autoritāti pār Svēto Garu Viņa dvestajos Rakstos, kas ir ierastais scenārijs “konservatīvās” LELB vadības sadursmei ar “liberālās” Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēkiem, studentiem un trimdas latviešu luterāņu organizācijām. 1990. gadu lielais strīds starp LELB vadību un “konfesionāļiem” bija teoloģisks, nevis socioloģisks vai par “cilvēktiesību jautājumiem”. Ko māca Raksti? Kāda ir ticības apliecību loma un autoritāte Baznīcas dzīvē? Kas Baznīcu padara par patiesi evaņģēlisku (jeb, kā iegājies teikt, “luterisku”)?

Raksta autors Barkāns Vanagam piedēvē “cietpaurību”, taču savulaik cietpaurība tika pārmesta arī “šķeltniekiem” konfesionāļiem, kuri spītīgi turējās pie luterāņu ticības apliecību normatīvā rakstura baznīcas institucionālajā dzīvē. Kas šajā strīdā izrādījās patiesi “konservatīvie” (teoloģiskā izpratnē, kā tādi, kuri uzticami saglabā un nodod tālāk Dieva Vārda gaismu un veselīgo mācību) – to rādīs laiks un pats laika pavēlnieks. Taču šajā vienā gadījumā vismaz dažu luterāņu acīs “melnais konservatīvais” Vanags drīzāk bija “pārāk liberāls” un “pārāk laikmetīgs”.

Neatkarīgās Latvijas LELB konfesionālās identitātes jautājums, neskaitot 1990. gadus, ir pacelts tikai vēl vienu reizi – skandālā, kas izcēlās ap Rīgas Lutera baznīcas jeb vienkārši tautā sauktās Torņakalna baznīcas mācītāja Jura Rubeņa atvaļināšanos no kalpošanas amata.[6] Toreiz daži konservatīvi un konfesionāli noskaņoti mācītāji oficiālās vadības līmenī jautāja par Jura Rubeņa iespējamo heterodoksiju morāles un baznīcas mācībā – piemēram, par pareizu Rakstu interpretāciju un autoritāti, kā arī pārlieku kristīgās mācības psiholoģizāciju ne tikai Rubeņa, bet visā Torņakalna baznīcas mācītāju darbībā. Sāka klīst runas par LELB šķelšanos, ņemot vērā Jura Rubeņa ievērojamo autoritāti lielā Latvijas sabiedrības daļā, kā arī faktu, ka Rīgas Lutera draudze tolaik bija skaitliski lielākā Latvijas luterāņu draudze. Tika pat sarīkota diskusija [7], kurā pirmo reizi kopš 1990. gadiem LELB ietvaros pacēla jautājumu par mācītāju sludinātā un rakstītā atbilstību ne tikai Bībelei, bet arī luterāņu ticības apliecībām, kas apkopotas Vienprātības grāmatā.

Gan “konfesionāli konservatīvā” puse, gan Rubeņa piekritēju puse apelēja pie LELB “vēsturiskās teoloģijas tradīcijas”. Tikai “konfesionāļi” šo tradīciju saistīja ar luteriskajām ticības apliecībām un nosacītu atturību pret teoloģiskajiem eksperimentiem padomju okupācijas laikā, savukārt Rubeņa sekotāji LELB īsto tradīciju saistīja ar starpkaru periodā latviešu teologu iecienīto vācu teoloģiskā liberālisma un reliģiju vēstures skolu. Kuram ir taisnība? Kurš pareizi māca Dieva vārdu? Ko par Rubeņa mācību saka Vienprātības grāmata, kas taču LELB Satversmes preambulā noteikta kā “Baznīcas mācībai un dzīvei saistoša kopības izpausme”, kurā parādās “vienprātība un norobežošanās no herēzēm un shizmām”?[8] Kā tas attiecas uz baznīcas, mācītāju un draudzes dzīvi un institucionālo kārtību? Taču, iejaucoties LELB vadībai un arhibīskapa Vanaga samiernieciskajai autoritātei, potenciāli izšķirīgais teoloģiskais strīds tā arī norima, pieļaujot grūti savienojamu teoloģisko viedokļu dažādību vienas iekļaujošas un brālīgas baznīcas paspārnē. Vai šajā gadījumā arī Vanaga pieeja bija pārlieku “cietpaurīga” un konservatīva? Jeb drīzāk cietpauri, melnsvārči un neiecietīgie bija vēl tālāk, politiskā valodā izsakoties, “pa labi” no Vanaga? Publicistikā un pašā LELB šis izšķiroši svarīgais jautājums par galējo, neapelējamo, kanonisko un normatīvo autoritāti tālāk nav risināts, tā arī paliekot savstarpējas klusas pieņemšanas, pieciešanas, tolerēšanas un gruzdošu aizvainojumu līmenī.

[1] 2009. gada BBC dokumentālā filma ar Rodžeru Skrūtonu “Kāpēc skaistums ir svarīgs?”: https://vimeo.com/549715999

[2] https://www.architecturaluprising.com/; https://www.arkitekturopproret.no/om

[3] https://nra.lv/latvija/435952-nra-lv-sarunas-jurgis-liepnieks-un-arnis-kaktins.htm

[4] https://www.youtube.com/watch?v=QrawvoVKai0

[5] https://www.theamericanconservative.com/what-i-saw-inside-the-desantis-campaign/

[6] https://jauns.lv/raksts/zinas/269930-revolucija-baznica-rubenis-aiziet-no-macitaja-amata-bet-tauta-sasutusi-par-baznicas-agresivitati-un-neiecietibu ; https://www.delfi.lv/193/politics/49786581/14-luteranu-macitaji-pazino-baznica-tiek-nozagta-vanags-noliedz-korupciju#google_vignette

[7] 2018. g. 12. martā Rīgas Lutera draudzes centrā notikušo diskusiju pilnā apjomā var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=SNJ8JqFvdgc

[8] https://www.lelb.lv/lv/box/files/lelb_satversme29.10.202229sinodearvacunodur.pdf