Ilze Kuzmina, “Steigšus jāpievēršas dzimumaudzināšanai”, Latvijas avīze, 08.02.2024. 
Attiecībā uz SENSOA karogu sistēmas metodi, kas aprakstīta “Papardes zieda” izdotajā grāmatā, tiesībsargs aicina valsts iestādes vairs nepieļaut šīs metodes izmantošanu darbā ar bērniem. Iemesls šādam aicinājumam: grāmatā sniegtie padomi, kā reaģēt uz bērnu seksuālu uzvedību, ir pretrunā Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, saskaņā ar kuriem bērnus līdz 16 gadu vecumam nedrīkst iesaistīt seksuālās darbībās.

Tiesībsarga pievēršanās “Papardes zieda” darbībai un izplatītajiem materiāliem ir svarīgs pavērsiens jau vairāk nekā 30 gadus ilgušajā neoficiālajā kritikā, kas vērsta pret šo organizāciju. Šī kritika līdz šim vienmēr tikusi noraidīta ar paviršu vēzienu, ka tādu izsakot cilvēki, kas ir “pret” dzimumaudzināšanu skolās kā tādu (muļķības), ir “puritāņi”, pārstāv baznīcas un tamlīdzīgi.

Patiesībā “Papardes zieds” darbojas noteiktas ideoloģijas gultnē, kuru viņi paši līdz galam neapzinās un neizprot un par to arī nav īpaši domājuši. Šīs ideoloģijas pamatā ir Austrumeiropas postpadomju sabiedrībai pielāgota 1960. gadu ASV seksuālās revolūcijas programma ar šādām tēzēm: (1) seksuālas darbības (savu un citu cilvēku ģenitāliju un citu erogēnu zonu aizskaršana un stimulēšana) ir vai nu morālā nozīmē neitrālas, vai arī morālā nozīmē pozitīvas (jo sniedz ķermenisku apmierinājumu un uzlabo veselību); (2) nozīmīgs sabiedrības locekļu ciešanu un nelaimīguma cēlonis ir seksuālas liberalizācijas trūkums; liberalizācija un novecojušo sociālo normu noārdīšana – tādu kā dzimumdzīve tikai laulībā, piemēram – atnesīšot lielāku laimi, labākas attiecības starp dzimumiem, līdztiesību, atvērtību un pieņemšanu. Attiecīgi vienīgā problēma, ar kuru jācīnas šai programmai, ir tāda, ka seksuāliem kontaktiem ir virkne negatīvu blakusefektu – seksuāli transmisīvas slimības, no kurām dažas ir nāvējošas, negribēta grūtniecība, grūtības noskaidrot “piekrišanu” un tās robežas, izlaidības un neuzticības radītas emocionālas ciešanas, cilvēktirdzniecības risks (ja seksuālus kontaktus neregulē morāli imperatīvi un sociālas normas, tie pārvēršas par preci, kuru pērk un pārdod brīvajā tirgū), kā arī, protams, tā dēvētais “sociālais konservatīvisms” jeb “patriarhāts”, kurš jau kopš 1960. gadiem mēģina pretoties liberalizācijas procesam.   

Tā kā “Papardes zieds” darbojas noteiktā ideoloģiskā gultnē, kuras pamata tēžu pamatotību nekad nav apdomājis, ir tikai likumsakarīgi, ka dzīvespriecīgi naivais, “sekspozitīvais” 1960. gadu liberālisms nemanot pāraug progresīvismā ar daudz destruktīvāku programmu. Šis progresīvisms ir gatavs nekritiski pieņemt ne tikai dažādas pseidozinātniskas atziņas, bet arī pamazām izpleš “piekrišanas” robežas – līdz brīdim, kad izrādās, ka arī nepilngadīgs bērns var un drīkst “piekrist”.      

Alex Byrne, “Philosophy’s No-Go Zone” (“Filozofijas aizliegtā zona”), Quillette, 17.04.2021: https://quillette.com/2023/04/17/philosophys-no-go-zone/
Šobrīd dzimuma un dzimtes jautājumi sociālajā un politiskajā arēnā ir ārkārtīgi aktuāli. Filozofi lepojas ar to, ka spēj atklāt un atspēkot nejēdzības, un šīs abas tēmas piedāvā neizsmeļamu avotu. Turklāt filozofi labprāt popularizē “publisko filozofiju”, iepazīstinot ar attiecīgo jautājumu plašāku sabiedrību. Diskusijai par dzimumu un dzimti vajadzēja būt filozofijas zvaigžņu stundai, kurā mūsu profesija spēj dot savu ieguldījumu plašākā sarunā, atklājot domstarpības tādā veidā, lai tās visiem būtu saprotamas. Taču tā vietā filozofijas disciplīnu lēnām nosmacē neiecietīga minoritāte, virzot to aizvien tuvāk nenozīmīgumam.

Esejas “Filozofijas aizliegtā zona” autors ir Alekss Bērnss, kuru var nosaukt par vienu no mūsdienu analītiskās filozofijas zvaigznēm. Viņš ir filozofijas un lingvistikas pasniedzējs Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā – turpat, kur senos laikos savu lingvista karjeru izveidoja Noams Čomskis. Bērnss nodarbojas ar apziņas filozofiju, epistemoloģiju un metafiziku. Droši vien var sacīt, ka viņš lielā mērā ir cilvēks no “ziloņkaula troņa” (vai “melnkoka torņa”), kurš līdz salīdzinoši nesenam laikam nesekoja nekādiem “tviteriem” un nebija iesaistīts nekādā apšaubāmā un ar torņiem/troņiem nesavienojamā “politizācijā”.

2020. gadā, ievērojis dažas savādības kolēģu karjerā, viņš mēģināja nopublicēt akadēmisku rakstu par dzimuma un dzimtes jautājumu pieklājīgā filozofijas izdevumā Philosophical Studies. Rakstā aizstāvētā tēze bija: “Sievietes ir pieaugušas cilvēku sugas mātītes”, sniedzot sešus argumentus tās aizstāvībai. Žurnāls šo nosvērto un analītisko rakstu publicēja, taču tas izraisīja tādu skandālu, ka žurnāla redaktors atkāpās no amata. Vienīgā pieņemamā tēze, ko aizstāvēt ikvienam, kurš izsakās par tēmu, šķiet, bija šāda: “Sievietes ir visi cilvēki, kuri identificējas kā sievietes”. Taču šī definīcija, kā tūlīt konstatētu jebkurš, kurš mācījies par definīcijām, nav derīga, jo ir apļveida: jēdziens, kas tiek skaidrots, parādās abās definīcijas pusēs; tas būtu līdzīgi kā sacīt: “Koki ir jebkas, ko mēs saucam par kokiem.” 

Bērnsa publicētā eseja ir garš pārskats par viņa tālākām gaitām, mēģinot aizstāvēt savu pozīciju izvērstākā veidā un atbildot uz pārmetumiem, ka tā liecinot par tēmas nepārzināšanu, neprofesionalitāti un “amatierisku pieeju”. 2020. gadā viņš noslēdza līgumu ar vienu no senākajām un prestižākajām akadēmiskajām izdevniecībām pasaulē – Oxford University Press – par grāmatu Problēma ar dzimti (Trouble With Gender). Paralēli viņam bija līgums ar to pašu Oxford University Press par indivīda pašizvēlētu personu vietniekvārdu problēmai veltītu rakstu plašai publikai domātā krājumā Oksfordas Lietišķās valodas filozofijas rokasgrāmata.

Abas publikācijas – gan grāmata, gan raksts – tika noraidītas bez izvērstām recenzijām un iespējas tekstus uzlabot vai papildināt. Tās tika noraidītas procesā, kuru Bērnss sarunā ar Luīzi Periju apraksta kā “absolūti, absolūti dīvainu” (“completely, completely bizarre”).[1] Grāmatas manuskriptu vēlāk izdeva privāta izdevniecība Polity Press, savukārt raksts par personvietniekvārdiem nonāca pavisam ēnainā vietā: austrāļu filozofa Pītera Singera izveidotā žurnālā Journal of Controversial Ideas, kas radīts ar mērķi ļaut publicēties tiem, kurus citur neņem pretī viņu ekstrēmisma un nostājas nepopularitātes dēļ.

Ironiski, ka Singera vadītā puspagrīdes izdevuma jaunākajā numurā kāds anonīms autors aicina noņemt tabū seksam ar dzīvniekiem un legalizēt zoofīliju kā morāli pieļaujamu (protams, ja vien dzīvnieks netiek traumēts!). Tādējādi Rietumu akadēmiskās filozofijas šībrīža stāvokli svarīgajā jautājumā par dzimumu gandrīz var aprakstīt šādi: tēze, ka ir tikai divi dzimumi un pastāv nopietni iemesli, kāpēc vienskaitlī ir tikai divi dzimumu apzīmējoši personu vietniekvārdi (‘viņš’ un ‘viņa’), šobrīd atrodas tajos pašos margināļu džungļos, kur sekss ar dzīvniekiem.

“Pāvests iedrošina marksistus un kristiešus cīnīties pret korupciju un aizstāvēt tiesiskumu”, Vatican News, 11.01.2024: https://www.vaticannews.va/en/pope/news/2024-01/marxists-and-christians-to-fight-together-corruption-illegality.html  
Trešdien pāvests Francisks savā uzrunā kopā ar starpnozaru dialoga projekta DIALOP pārstāvjiem atkārtoti uzsvēra neaizsargāto personu centrālo nozīmi, kā arī to, ka ir steidzami jācīnās pret trīskāršo “postu” – korupciju, varas ļaunprātīgu izmantošanu un nelikumībām – gan politikā, gan sabiedrībā. Tas ir sociālistu/marksistu, komunistu un kristiešu dialoga projekts ar mērķi formulēt kopīgu sociālo ētiku, kuru varētu piedāvāt kā jaunu naratīvu savu identitāti meklējošajai Eiropai un kuras centrā būtu Baznīcas sociālās mācības un marksistiskās sociālās kritikas integrāla ekoloģija.

Pāvesta Franciska aicinājumi katoļiem tuvināties sociālistiem, marksistiem un komunistiem dažādās formās izskan jau vismaz kopš 2014. gada, katru reizi izsaucot bezpalīdzīgu sašutumu – jo īpaši zemēs, kas piedzīvojušas marksistu un komunistu valdīšanu. Nav runa tikai par to, ka komunistu režīmi 20. un 21. gadsimtā ir bijuši lielākie un nežēlīgākie kristiešu un Baznīcas vajātāji. Kristietības pretišķīgums marksismam un komunismam ir daudz dziļāks. 19. gadsimtā, pirms marksismam vispār radās iespēja savas tēzes pārbaudīt praksē, šo ideju plūsmu ar lielu bardzību nosodīja virkne pāvestu. Pāvests Pijs IX rakstīja par komunisma doktrīnu, kas ir “radikāli pretēja dabīgajam likumam kā tādam”; Leons XIII rakstīja, ka sociālajai demokrātijai un kristīgajai demokrātijai nav “pilnīgi nekā kopīga”; Pijs X rakstīja par “pārprastu cilvēka cieņu”; Pijs XI – par sociālisma “sabiedrības konceptu”, kas ir “pilnīgi svešs kristīgajai patiesībai”. 20. gadsimtā pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka sociālisma fundamentālā kļūda pēc būtības ir “antropoloģiska”, tāpēc kompromiss starp marksismu un kristietību nav iespējams; Benedikts XVI norādīja, ka cilvēki, atsaucoties aicinājumam palīdzēt nabadzīgajiem un dzirdot šo aicinājumu no marksistiem, ir gatavi pieļaut kļūdu, domājot, ka nabadzīgajiem ir vajadzīga nevis žēlastība, bet gan “taisnīgums” – tā dēvētais sociālais taisnīgums, kas paģērē valsts veiktu bagātību pārdalīšanu nabadzīgo labā un vispasaules revolūciju, kurā, kā rakstīja pāvests, “šobrīd dzīvie cilvēki tiek upurēti nākotnes Moloham”. 1949. gadā Vatikāns pat izlaida “Dekrētu pret komunismu”, kas pasludināja, ka par komunisma aizstāvību katoļticīgos var ekskomunicēt kā atkritējus no Baznīcas; dažos gadījumos tas arī tika izdarīts. 

Daudzu mūsdienu ticīgo neizpratni, kas būtu slikts marksisma apvienojumā ar kristietību, visdrīzāk, rada nevis apzināti ļauni nolūki, bet gan zināšanu trūkums un pašas kristīgās ticības pārveidošanās par subjektīvu sajūtu, kas ir gatava respektēt jebkādas citas sajūtas. Tikai tā droši vien var izskaidrot gatavību sadarboties un vienoties ar ideoloģiju, kas balstās materiālistiskā un ateistiskā pasaules uzskatā, kurš ir burtiski pretējs gan klasiskajam teismam, gan bibliskajai atklāsmei. Uzsvars uz nepieciešamību panākt “sociālo taisnīgumu”, pārdalot kopīgos līdzekļus, ir naidīgs gan stingrajai privātīpašuma kā dabīgo tiesību aizstāvībai Baznīcas doktrīnā, gan subsidiaritātes principam, kas nozīmē mazāka izmēra kopībām dot maksimālu pašnoteikšanos un augstākā organizācijas līmenī pārvirzīt tikai tos uzdevumus, kurus mazākas kopības nespēj veikt. Pati mazākā kopība, protams, ir mājsaimniecība jeb ģimene. Un valstisko kopienu veido nevis indivīdi, bet gan ģimenes un dzimtas. Naidīgums pret ģimeni un tās pašnoteikšanos kā mūsdienu sociālismā, tā arī marksisma ļeņiniskajā versijā ir tik dziļš un ir bijis tik ietekmīgs, ka lielākoties to vairs pat neapzinās. Kopīgo bagātību var pārdalīt tikai tad, kad ģimenes un dzimtas ir izšķīdinātas sabiedrībā kā veselumā, uzliekot visiem atbildību par visiem, kas īstenībā nozīmē – nevienam ne par vienu. Pāvesta Franciska uzrunā minētajai “neaizsargāto personu centrālajai nozīmei” pilnībā var piekrist – Kristus nāca pie vājajiem –, taču pirmais pienākums un atbildība par šīm personām ir viņu piederīgajiem – nevis valstij vai kādai globalizētai cilvēku brālībai. Tāpat “korupcija, varas ļaunprātīga izmantošana un nelikumības” arī visupirms ir šajā zemākajā, ģimenes līmenī, un tikai tad tās kā audzējs izplatās tālāk un augstāk.    

“Pornonoziedzība: šokējošais ziņojums, kas atklāj sērgas izplatību”, Le Figaro, 26.08.2023, https://www.lefigaro.fr/actualite-france/pornocriminalite-le-rapport-choc-qui-revele-l-ampleur-du-fleau-20230926
Sieviešu un vīriešu līdztiesības augstās padomes (HCE) ziņojumā, kas tika nopludināts tīmekļa vietnē L’informé, pausts biedējošs novērojums par vardarbības pieaugumu pornogrāfiska satura izplatīšanas platformās. “Tas ir noziedzīgs slaktiņš peļņas gūšanas nolūkā. Miljonos videomateriālu ir redzami saušalīgi spīdzināšanas un barbarisma akti,” uzsver Francijas Sieviešu un vīriešu līdztiesības augstās padomes priekšsēdētāja Silvija Pjēra-Brosoleta. “Vienaldzības plīvurs, kas ir apsedzis vardarbības pieaugumu pornogrāfijā, ir absolūti nepieņemams. Mums ir jāizkļūst no nolieguma.”

Sieviešu un vīriešu līdztiesības augstā padome, kas pakļauta premjerministram, pagājušajā gadā laida atklātībā 220 lappuses biezu ziņojumu ar nosaukumu “Pornonoziedzība: Pieliksim punktu pornogrāfijas industrijas nesodāmībai”.[2] Padome sagaidīja enerģisku valdības rīcību, taču tā pagaidām ir bijusi gausa; toties Francijas sabiedrībā ir izskanējuši dažādi samulsuši komentāri.

Mulsumu, šķiet, rada tas, ka vispārējā cīņā pret seksismu un vardarbību tieši pornoindustrijai un tās plaši patērētajiem materiāliem (tādās vietnēs kā XVideos, Pornhub, Xhamster un citās) vajadzētu būt vienam no pirmajiem mērķiem. Taču uzbrukšana šim mērķim vairumam rada kognitīvo disonansi (“Bet kā tad ar izteiksmes brīvību un pašnoteikšanos?” “Ja dalībnieki ir pilngadīgi un paši piekrituši…?”).      

Izpētot 50 visvairāk skatītās videofilmas, padome secinājusi, ka 90% no tām satur “fiziskus un verbālus vardarbības aktus”. Fiziskie vardarbības akti ir sitieni, pļaukas, žņaugšana, smacēšana un redzami miesas bojājumi, savukārt verbālie ir tādi izsaucieni kā “kuce”, “mauka” un draudi par nepakļaušanos. Padome pieprasa nevis aizliegt pornogrāfisku materiālu izgatavošanu un izplatīšanu kā tādu (šādam solim, kā pie mums mēdz sacīt, “sabiedrība vēl nav gatava”), bet gan vardarbīgo materiālu izvākšanu vai bloķēšanu, kā arī dzelžainus mērus, kas neļautu šīm vietnēm piekļūt bērniem (“Francijā 2,3 miljoni nepilngadīgo katru mēnesi patērē pornogrāfiskus materiālus tīmeklī.”). 

Padomes priekšsēdētājas arguments, komentējot ziņojuma saturu, ir pamācošs un ar tālejošām sekām. “Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.” Nozīmīgs šajā tekstā ir apgalvojums, ka nevienam nav tiesību piekrist sava ķermeņa izmantojuma pārdošanai un vardarbības aktam pret sevi. Tā gan. Nevienam nav tiesību piekrist arī sevis pakļaušanai verdzībai, spīdzināšanai un nogalināšanai. Klupšanas akmens gan ir tajā, ka, aprobējot šos dabīgo tiesību principus, kas savulaik veidoja civilizētas sabiedrības pamatu, tajos, visdrīzāk, nāktos ietilpināt arī vēl dažus: vai cilvēkam ir tiesības piekrist sava ķermeņa izmantošanai citu un pilnīgi nepazīstamu personu masturbācijas nolūkiem? Vai cilvēkam ir tiesības piekrist seksuāliem sakariem ārpus mīlošām un noturīgām attiecībām? Ne velti pašā ziņojumā ir runāts par “cilvēka cieņas aizskārumu”, un tie, lai cik bieži tukši skandēti, tomēr nav tukši vārdi.

Drosmīgajam Sieviešu un vīriešu vienlīdzības padomes ziņojumam diemžēl var pārmest nevajadzīgo un nepārliecinošo feministisko ievirzi: kārtējo, tipisko līdz galam neizdomāto domu, kas virzīja arī bēdīgi slaveno pieminekli “tekošā gada” muļķībai – Stambulas konvenciju. Kāds gan ir pamats domāt, ka pornoindustrija atspoguļo vīriešu kā šķiras veiktu sistēmisku sieviešu kā šķiras pakļaušanu? Vai ka upuri tajā būtu tikai sievietes un tikai tāpēc, ka ir sievietes? Pretdabisku un bieži vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar penetrāciju šo vietņu materiālos masveidā veic arī vīriešiem. Ja pornoindustrijas galvenā problēma būtu vardarbība pret sievietēm, tad varētu sagaidīt, ka, izvācot no pornovietnēm visus video ar sievietēm, industrija kļūtu mazāk vardarbīga un “cilvēka cieņu aizskaroša”.

No fakta, ka vardarbības aktu veicēji lielākoties ir vīrieši un pornogrāfijas patērētāji lielākoties ir vīrieši, var izsecināt noteiktas sociobioloģiskas tendences, taču šo tendenču dominēšana vienā cilvēku apakšgrupā tās nedz attaisno, nedz pašu grupu padara sliktāku; tas ir socioloģisks novērojums bez morālas dimensijas, nekas vairāk. Savukārt morālā dimensijā dalība cilvēku priekšmetiskošanā, tirgošanā, pazemošanā un izmantošanā ir slikta kā upurim, tā arī pāridarītājam. Starp citu, Sokrats Platona dialogos savulaik mēģināja pierādīt, ka varmākam viņa nekrietnība kaitē daudz vairāk nekā upurim. Ja piekrītam Sokratam, tad statistiskā nozīmē lielākais cietējs no pornoindustrijas ir vīrieši.         

Lasot tiešām šaušalīgo franču padomes ziņojumu, var uzzināt arī ko jaunu. Piemēram, ka ir tāds pornožanrs – iegurņa orgānu prolapss. Un ka, Ukrainas karam sākoties, tika izveidotas apakšsadaļas tieši par Ukrainas tēmu. Tās ir sadaļas ar tādiem video rullīšu nosaukumiem kā “Kara porns: krievu kareivis nežēlo ukraiņu meiteni” un “Krievu karavīri izdrāž ukraiņu mauku”.

[1] “Trouble with Philosophy” – Alex Byrne: https://www.youtube.com/watch?v=mBZamsLoFks

[2] Rapport No. 2023-09-27 VIO-59, “Pornocriminalité: Mettons fin à l’impunité de l’industrie pornographique”: https://haut-conseil-egalite.gouv.fr/IMG/pdf/hce-vio-rapport_pornocriminalite-v11-bdef.pdf