“Baznīcas paziņojums sakarā ar K. Damberga aizturēšanu”, katolis.lv, 21.04.2023: https://katolis.lv/2023/04/baznicas-pazinojums-sakara-ar-k-damberga-aizturesanu
Romas Katoliskā Baznīca Latvijā ir patiesi satraukta par situāciju, kāda ir izveidojusies saistībā ar Rīgas svētā Alberta draudzes prāvesta Krišjāņa Damberga OFMCap aizturēšanu. Līdz šim Baznīcai nebija nekādas informācijas par konkrētā prāvesta iespējamiem pārkāpumiem, kas saistīti ar seksuālo uzmākšanos nepilngadīgiem vai neaizsargātām personām. Šobrīd Baznīca vēlas pēc iespējas ātrāk noskaidrot patiesību, tādēļ no savas puses cenšas sadarboties ar Latvijas Republikas tiesībsargājošām iestādēm un aicina to darīt ikvienam, kuram ir kāda informācija par minētā prāvesta iespējamiem pārkāpumiem.
Šī paziņojuma saturu pienākas uzteikt par pareizu, taisnīgu, pietiekami lakonisku un situācijai atbilstošu komunikāciju. Nav pateikts ne par daudz, ne par maz. Baznīca sadarbojas ar izmeklētājiem, nekādas neapstiprinātas versijas netiek piedāvātas, aicina saglabāt prāvesta Krišjāņa labo slavu, kamēr izmeklēšana nav noslēgusies, un aicina arī atsaukties citus cietušos, ja gadījumā tādi ir.
Vārdi “patiesi satraukta” ir ļoti eifēmistisks apzīmējums šoka stāvoklim, kādā šobrīd atrodas sv. Alberta baznīcas lielā, rosīgā un bērniem ļoti pretīmnākošā draudze, kā arī Latvijas franciskāņi. Tā kā Baznīcas paziņojumā ir iekļauts aicinājums palūgties par priesteri Krišjāni un “konkrēto situāciju, lai patiesība uzvar un pēc iespējas ātrāk patiesība tiktu noskaidrota”, būtu labi pievienot arī aicinājumu palūgties par konkrēto bērnu, kurš ir apsūdzējis priesteri, kā arī šī bērna ģimeni, kura acīmredzami pieder pie šīs pašas draudzes un kuras ciešanas, visdrīzāk, ir šausmīgas. Šajā gadījumā apsūdzība nenāk no cilvēkiem ārpus baznīcas; tā nāk no iekšienes.
Vai bērni dažkārt melo? Ja ticam Baznīcas seksuālo skandālu ilggadīga pētnieka Ričarda Saipa apkopotajiem datiem, – jā, bet diezgan reti. 8% no apsūdzībām ir melīgas viegli pierādāmā veidā, proti, bērns apsūdz cilvēku, ar kuru viņam pat nav bijusi saskarsme vai ar kuru viņš nekad nav bijis tādos apstākļos, lai varētu notikt seksuāla uzmākšanās. 22% gadījumu apsūdzība ir mazticama, jo tai nevar atrast nekādus ne tiešos, ne netiešos pierādījumus.[1] Visos pārējos gadījumos tā ir drīzāk ticama vai pierādāmi patiesa. Vēl var gadīties, ka seksuāla izmantošana ir notikusi, taču bērns apsūdz nepareizo cilvēku vai ir kaut ko sajaucis.
Vai pedofilija katoļu baznīcas priesteru starpā ir izplatītāka nekā pārējā populācijā, tādējādi baznīcu padarot par bīstamāku vietu nepilngadīgajiem nekā pašu ģimene, bērnudārzi, skolas, sporta klubi un tamlīdzīgi? Nē. Vēlreiz pēc šiem pašiem Saipa apkopotiem datiem, kuru iegūšanas veids skaidrots grāmatā, ko nekādā mērā nevar apsūdzēt vēlmē baznīcu piesegt: priesteru, nepilngadīgo izmantotāju, skaits esot 6%. 2% var saukt par pedofiliem stingrā nozīmē: viņi ir seksuāli izmantojuši tikai pubertāti nesasniegušus bērnus, 2/3 gadījumu zēnus. 4% ir seksuāli ieinteresēti pubertāti sasniegušos pusaudžos, bet drīzāk tāpēc, ka pieaugušām sievietēm vai vīriešiem “netiek klāt”; pusaudži ir vieglāk manipulējami un nodarījums ir vieglāk noslēpjams – arī tāpēc, ka Baznīca vēl līdz salīdzinoši nesenam laikam pusaudžu sūdzībām neticēja (nespēja noticēt) vai vienkārši negribēja tās dzirdēt.[2] Dati par pārējo populāciju ir šādi: īsto pedofilu – pubertāti nesasniegušu bērnu seksuālo izmantotāju – skaits esot zemāks par 5% un tuvāks 2%.[3] Ja šiem pieskaita visus tos, kas ir seksuāli izmantojuši vai mēģinājuši izmantot pubertāti sasniegušos un legāli nepilngadīgos, skaitlis būtu jāpareizina vismaz ar 3, bet, visdrīzāk, ar daudz vairāk, jo no seksuālas izmantošanas nepilngadīgā vecumā globāli esot cietuši 12,7–18% meiteņu un 7,6% zēnu.[4]
Īsajā Baznīcas paziņojumā ir trīs reizes lietots vārds “patiesība”. Tas ir labs vārds un princips, ar kuru sākt. Vispirms ir jānoskaidro patiesība un tad, tajā balstoties, jārīkojas taisnīgi. Diemžēl var gadīties, ka šī patiesība nekad netiek noskaidrota, jo kāds no iesaistītajiem – apsūdzētais, apsūdzētājs, izmeklētāji – nerīkojas taisnīgi. Proti, nesaka patiesību.
“Francija galīgi nav līdzīgs piemērs. Turklāt, tur biežāk informācija būs pieejama arābu val”, Twitter, 02.03.2023: https://twitter.com/curiha/status/1631345041057751055
Šī ir replika sarunā par krievu valodas nepieciešamību Latvijas slimnīcās. Tā interesantā kārtā ilustrē kādu citu, diemžēl vairs neatrodamu Nasima N. Taleba tvītu ar novērojumu “Ziņa ir viltusziņa, bet vēstījums ir patiess”. Nav tiesa, ka Francijas slimnīcās jau oficiāli būtu pieejama informācija ne tikai franču, bet arī arābu valodā (tā ir viltusziņa), taču ir nopietns pamats bažām, ka Francija pakāpeniski dodas šajā – divvalodības – virzienā (vēstījums ir patiess). Arābu valoda jau ir otrā runātākā Francijas teritorijā. Pat nevienai no vēsturiskajām reģionālajām valodām (alemaņu, basku, bretoņu u. c.), kuru sargāšanā un saglabāšanā pēdējās desmitgadēs ieguldītas lielas pūles, šobrīd vairs nav tik liela runātāju skaita. Turklāt runātāju skaits reģionālajās valodās ar katru gadu samazinās, turpretī runātāju skaits arābu valodā pieaug.
Šāda veida viltusziņas no cilvēkiem, kuri atbalsta oficiālu vai neoficiālu divvalodību lielākas iekļaušanas un pretīmnākšanas vārdā (un nedomājot par iespējamām ilgtermiņa sekām – integrācijai, asimilācijai un valsts valodas statusam kā tādam), ar ironisku zemtekstu apliecina, ka tā dēvētajiem “galēji labējiem”, “ksenofobiem” un “islamofobiem”, kuri jau vairākās Francijas vēlēšanās pēc kārtas mēģina izspēlēt maigās okupācijas – arabizācijas draudu kārti, ir vairāk taisnības, nekā viņu oponenti būtu gatavi atzīt.
Vai varbūt divvalodība Francijā (ne tikai Latvijā) būtu sava veida neapzinātas un skaidri nenoformulētas vēlmju domāšanas izpausme? “Būtu labi, ja Francijā būtu divvalodība, jo tad, sekojot Rietumu kursam, mums Latvijā arī būtu vieglāk stiprināt divvalodību”? Un vispār, kāds interesants pāris, ja atceramies vēsturiskās ekspansijas mērogus, – arābi un krievi!
Elita Kļaviņa, “Tradicionālo ģimeni es redzēju cietumā”, Satori.lv, 25.04.23: https://satori.lv/article/tradicionalo-gimeni-es-redzeju-cietuma
Jūs varat man neticēt, saukt to par aktrises uzstāšanos, bet aizejiet uz filmu, kino pustumsā ieskatieties acīs šīm sievietēm un godīgi atbildiet uz jautājumu: kā tieši Stambulas konvencijas neratificēšana var palīdzēt Latvijas valstij un šīm sievietēm? Vai jūs paši tam ticat?
Vai arī gadu gaitā šī konvencija kļuvusi par ērtu politisko rīku, lai vairotu politisko kapitālu, zem iluzoriem saukļiem apvienojot lētticīgākus vēlētājus? Šai konvencijai nav it nekāda sakara ar geju jautājumu. Starp citu, tā pieņemta pat valstīs, kur nav kopdzīves likuma. Bet jums ir izdevīgi šos jautājumus apvienot. Jums ir izdevīgi maldināt, sakot, ka konvencija apdraud tradicionālo ģimeni. Tieši kādā veidā apdraud? Kādā?
Eiropas Padomes izstrādātā Stambulas konvencija, kuru nodeva parakstīšanai 2011. gadā Stambulā, Turcijā un no kuras Turcija, kura to ratificēja pati pirmā, tagad jau atteikusies, savas garās, atvainojiet, “muļļāšanas” un daudzo tai veltīto komentāru dēļ jau gandrīz ir kļuvusi par zīmīgu, veselu laikmetu raksturojošu dokumentu, kurš kādreiz varbūt pat nonāks vēstures grāmatās. Tagad vēlreiz ar svaigu skatu to pārlasot, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.[5]
Austrumeiropas zemes konvencijas nosodītās “dzimumu lomas, kas padarītas par stereotipiem” attiecināja uz savām paražām, iztēlojoties, ka konvenciju mēģinās izmantot, lai, piemēram, apšaubītu prasību, ka bērna primārajam aprūpētājam pirmajā dzīves gadā, cik vien iespējams, jābūt mātei, un tamlīdzīgi. Daži pat vaicāja, vai latviešu folklorā atrodamie priekšstati par dzimumu lomām tagad tikšot apkaroti. Kreisā spārna aktīvisti, kas atbalsta konvenciju, uz ko tādu droši vien stipri cer, tomēr nešķiet, ka tāds bija konvencijas sarakstītāju mērķis.
Kad jau pirmajos pantos lasām par nepieciešamību izskaust tādas prakses kā “piespiedu laulības, noziegumus, kas izdarīti, aizstāvot tā saukto “godu”, un dzimumorgānu kropļošanu”, par ko šeit ir runa? Kurās ES zemēs, kuros reģionos, kuros sabiedrības slāņos pastāv šāda veida vardarbības akti pret sievietēm un meitenēm? Un kāpēc pastāv? Kopš kura laika pastāv? Lai gan konvencijas preambula savirknē veselu penteri ar “atzīstot”, “ņemot vērā”, “atgādinot” un tamlīdzīgi, nekur neatrodas vieta godprātīgajai un negļēvai norādei, ka šāda veida noziegumi kontinentā parādījušies tikai pēdējās desmitgadēs un tos šeit ir ievedušas konkrētas tautas no Āfrikas un arābu zemēm. “Dzimumorgānu kropļošana”, piemēram, ir klitora izgriešana meitenēm, kas tiek tradicionāli praktizēta pietiekami daudzās vietās pasaulē, taču nebija pazīstama eiropiešiem. Kad romiešu vēsturnieks Tacits pirms 2000 gadiem aprakstīja ģermāņu cilšu paražas, tur bija arī baisas lietas, piemēram, verdzība un tirgošanās ar sievām, – bet ne kaut kas tāds.
Vēlreiz iztēlosimies hipotētisku nākotni, kurā vēsturnieki Stambulas konvencijas tekstu ar visiem komentāriem lieti varēs izmantot saviem semināriem. Tajā kā labā rentgenattēlā atklājas vairāki idejiskie slāņi, dziļā savstarpējā pretrunā. No vienas puses tātad ir jaunienākušās svešzemju ciltis – meiteņu klitoru izgriezējas; tās plānots apkarot ar vislielāko bardzību. No otras puses, kā veikli iezīmēts konvencijas tekstā lietotajā nošķīrumā starp “dzimumu” un “dzimuma identitāti”, kas acīmredzot nav viens un tas pats, tiek piesardzīgi likti pamati ražīgam laukam klitoru izgriešanai pareizo ideju vārdā: tām personām, kurām “dzimums” nesakrīt ar “dzimuma identitāti” un kuras veic pāreju. Kā noprotams, šajos gadījumos nepavisam nav runa par asi nosodīto “dzimumorgānu kropļošanu”, bet gan par aizliegumu diskriminēt “dzimuma identitāti”.
Pazīstamās aktrises Elitas Kļaviņas emocionālajā uzsaukumā nekavējoties ratificēt konvenciju iezīmējas nākamais kognitīvās disonanses, lasi, putrošanās slānis – tuvāks Latvijas šībrīža “aktualitātēm”. Ar uzsaukuma virsrakstu Elita Kļaviņa pavēsta, ka jēdziens “tradicionālās ģimenes” zīmējas uz sievietēm – jāsaprot, pietiekami lielā skaitā –, kuras nepārtrauktā ģimenē saņemtā sišana ir novedusi līdz noziegumiem un attiecīgi līdz cietumam. Bet ko šeit nozīmē “tradicionālā”? Vai to, ka šīs sievietes dzīvojušas laulībā? Vai heteroseksuālā pārī? Vai arī “ģimene” šeit nozīmē tikai mājsaimniecību un, sakot “tradicionāls”, vienkārši tiek uzsvērts, ka Latvijā ir tāda tautas un attiecīgi mājsaimniecību tradīcija – sist?
Dažas rindkopas tālāk ievērojam pavisam citu jēdziena “tradicionālā ģimene” nojēgumu. Izrādās, ka tradicionālā ģimene ir jāskata kā kaut kas pretstatīts “geju jautājumam” un “kopdzīves likumam”, respektīvi, tā drīzāk ir savienība – laulāti vecāki ar vai bez bērniem. Tālāk atkal lasām, ka konvencijas ratificēšana neapdraudēšot “tradicionālās ģimenes”. Bet, ja “tradicionālās ģimenes” ir tās, kurās sit, novedot sisto līdz noziegumam un cietumam, tad taču tieši vajag tās apdraudēt, tas ir, apkarot, ne?
Pēc Valsts policijas 2022. gada apkopotajiem datiem pagaidu aizsardzību no vīriešiem sitējiem Latvijā biežāk meklē pret kopdzīves partneri nekā pret vīru. Ekstrapolējot šos datus uz visu sabiedrību: tā kā laulātā pārī dzīvojošo ir piecas reizes vairāk nekā nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošo, var aprēķināt, ka sievietei iespēja tikt sistai no nereģistrētas kopdzīves partnera ir 5.75 reizes lielāka nekā no vīra.[6] Ja spriež pēc piemērotā aizsardzības līdzekļa – sitēja pagaidu nošķiršanas, varbūtība sievai meklēt pagaidu aizsardzību no vīra ir 0.09%, savukārt varbūtība sievietei meklēt pagaidu aizsardzību no nereģistrētas kopdzīves partnera ir 0.51%. Ir otrādi: ja par “tradicionālo ģimeni” sauc laulātu savienību ar vai bez bērniem, šajā savienībā sit retāk. Laulātām sievietēm dzīve ģimenē ir drošāka. Tradicionālās vērtības ir labākas. Turklāt mūsējās tradicionālās – nevis kādu svešu zemju vai cilšu.
“Kāpēc Bēthovens slimoja? DNS no viņa mata sniedz atbildes”, AP News, 23.03.2023: https://apnews.com/article/beethoven-dna-hair-deaf-liver-d2d8c50fdd951eb5f5b9fdae00f795a3
Gandrīz 200 gadus pēc Ludviga van Bēthovena nāves pētniekiem izdevās iegūt DNS paraugu no viņa matu šķipsnas. Viņi meklēja atbildes uz jautājumiem par Bēthovena veselības problēmām un dzirdes zudumu. Pētniekiem diemžēl neizdevās noskaidrot, kāds bija cēlonis kurlumam un smagajiem vēdera darbības traucējumiem, taču viņi atrada ģenētisku uzņēmību pret aknu slimībām, kā arī aknas bojājošu B hepatīta infekciju, no kuras komponists cieta pēdējos dzīves mēnešos.
Bēthovena aknu kaites ir tik labi dokumentētas, ka portretos viņu droši vien būtu vajadzējis attēlot dzeltenā krāsā. Un šīs aknu kaites ir vēl tikai daļa no kopējā komplekta – citiem vēdera darbības traucējumiem, kurluma un vispārēja nelaimīguma. Citētajā pētījumā vērtīgs droši vien ir netiešais atzinums, ka Bēthovens, lai arī smagi cieta, tomēr nenodzērās – tas ir, pie viņa aknu bojājumiem, visdrīzāk, nav vainojams alkoholiķa dzīvesveids, kuru arī būtu grūti savienot ar satriecoši plašo un augstvērtīgo radošo devumu.
Amerikāņu filozofs Kristofers Kačors savā grāmatā par mākslīgo abortu kā ētisko problēmu apakšnodaļā par gadījumiem, kad abortu pamato ar drošticami paredzamiem baismīgi sliktiem apstākļiem, kādos augs bērns, kā arī bērnam draudošām veselības problēmām, Bēthovenu izvēlas kā vienu no piemēriem. Šī rindkopa – viena no jaudīgākajām visā grāmatā – skan šādi:
“Iztēlojieties situāciju, kurā vīrietis cieš no sifilisa un viņa sieva – no hroniskas tuberkulozes. Viņa uzzina, ka ir stāvoklī ar piekto bērnu. No pārējiem bērniem pirmais ir akls, otrais jau miris, trešais ir kurls un ceturtajam arī ir tuberkuloze. Mākslīgais aborts šādos apstākļos dažiem varētu šķist gandrīz vai pienākums. Tagad iztēlojieties, ka šai grūtniecei ir kristāla lode, kas ļauj viņai zināmā mērā, bet ne pilnībā redzēt nākotni. Tajā ieskatoties, viņa uzzina, ka viņas dēls, ja tas piedzims, augs nelabvēlīgos apstākļos, cietīs no ļoti smagas depresijas, kaislīgi mīlēs kādu cilvēku, kurš viņam neatbildēs uz šo mīlestību, un vēlāk kļūs pilnībā kurls, kas viņam būs ārkārtīgi smagi, ņemot vērā viņa kaislību uz mūziku un mūziķa profesiju.
Šajā paragrāfā aprakstītais cilvēks ir Ludvigs van Bēthovens.”[7]
[1] A. W. Richard Sipe, Celibacy in Crisis: A Secret World Revisited, New York/Hove: Brunner-Routledge, 2003, p. 204.
[2] Ibid., pp. 52–53; p. 203.
[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Pedophilia#Epidemiology
[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Child_sexual_abuse#Prevalence
[5] Konvencijas teksts latviešu valodā: https://rm.coe.int/1680462538
[6] Centrālā Statistikas pārvalde, Ģimenes kodola veids: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MV__MVG/MVG020; Valsts policijas 2022. gada pārskats, “Pagaidu aizsardzība pret vardarbību” (25. lpp.): https://www.vp.gov.lv/lv/media/15759/download?attachment. Paldies Alīnai Ozoliņai par aprēķinu un norādi.
[7] Christopher Kaczor, The Ethics of Abortion. Women’s Rights, Humans Life, and the Question of Justice. Second edition, New York/London: Routledge, 2015, pp. 193–194.
