Sienas avīze

Aiz loga gaudo vējš. Šovakar stipri putina. Sēžu savā mansarda istabā un klausos vēja gaudās. Ir silti un omulīgi. Blakus glāzīte armēņu konjaka. Nu jau trešā šovakar. Rīt medicīniskā pārbaude. Man tagad ir “iesaucamais vecums” – katru brīdi var atnākt pavēste. Nāves spriedums var atskanēt jau rīt, ar vecišķu rentgenologa balsi: “Jums būs jāatnāk uz papildus pārbaudi.” Un viss. Drusciņ jau ir bailes, ko tur? Bet kādreiz tas notiks. Dzīve ir kā kara lauks, kurā svilpj lodes, rīb sprādzieni. Līdz piecdesmit gadiem mēs sēžam ierakumos. Lodes svilpj pāri. Tikai reta, reta negaidīti trāpa kādam biedram. Mašīna pēkšņi izbrauca… bēres. Kas to būtu domājis, tik agri un jau vēzis? Bet pēc piecdesmit mēs pieceļamies pilnā augumā un ejam uzbrukumā. Mēs zinām, ka nekad nesasniegsim ienaidnieka tranšeju. Bet ir jāiet. Lodes svilpj arvien tuvāk un tuvāk. Ienaidnieks šauj arvien precīzāk. Ai! Viens saķer galvu. Gatavs! Ai! Otram trāpa vēderā. Vēl vakar dzērām kāzās. Gatavs! Ai! Kādam trāpa dibenā. Droši vien nekad negaidīja, ka tur trāpīs. Bet tur sāp ne mazāk. Un tāpat – gatavs! Neviens no mums nesasniegs ienaidnieka tranšeju. Visi mēs paliksim kaujas laukā. Bet ir jāiet.

Zinu, ka šonakt atkal visu nakti staigāšu pelēkajā šinelī. Seržants Beridze atkal brēks savā āža balsī: “Zdesj vam ņe doma! Zdesj sovetskij armija!” (“Šeit jums nav mājās, te ir padomju armija!”) Un bagātīgi piemetinās neiztrūkstošos nenoteiktos artikulus: “blē nahui”. Atkal būs sniegs, spērieni, nemitīgas lamas. Un galvā doma: “Man jāiztur! Man jāatgriežas mājās. Es nedrīkstu šeit mirt! Pagājušas jau trīs dienas. Tas ir jau 0.4%. Vēl tikpat un būs procents. Gan viss paies tāpat kā šīs trīs dienas!”

Es sēžu pie bagātīgi klāta galda. It kā māsīcas kāzas. Kā tik uz galda nav! Kūpināta vistiņa, gaļas ruletītes, kūpināts šķiņķis, desas. Es palūdzu, lai man pasniedz vistu. Ēdu, ēdu, bet vista kaut kur pazūd. Paņemu desu. Bet desa pa ceļam pazūd, un man atkal tukšs šķīvis. Es saprotu, ka tas ir sapnī, bet tā gribas ēst, ka sāku lūgties: “Ak, nu kāpēc es nevarētu apēst kaut vienu gabaliņu?” “Celies! Celies!”, mani purina aiz pleca. Ar pūlēm atjēdzos. Kur es atrodos? Es atrodos 2000 kilometrus no mājām. Neganti aukstas un sniegotas Kazahijas stepes vidū. Es esmu ellē! Es esmu pašā elles dibenā! Es esmu Padomju Armijas soda bataljonā!

Man pretī stāv divi biedri pelēkos šineļos. Lietuvietis Ralis un latvietis Kivcāns. Mēs atrodamies Ļeņina istabā. Ir nedaudz pāri desmitiem. Caur netālajām durvīm dzirdama “vakara junda”. Mani biedri nostādīti divās rindās, un pa vidu staigā seržanti ar siksnām, aptītām ap roku ērtākai sišanai. Skan zvēriski rēcieni, sāpju kliedzieni, lamas. Uz grīdas asinis, izmētātas vēstules, diegu spolītes, baltas drēbes gabali. Kāds atkal turējis to visu kabatās. Tā nedrīkst. Bet, ja ieliksi skapītī, rītā tur nekā vairāk nebūs. Un, ja nebūs piešūta apkaklīte, būs “profilakse”. Meistarkandidāts boksā ar neslēptu prieku notrieks nokdaunā vaininieku un vēl piecus pēc viņa. Un būs jāceļas pēdējiem spēkiem, lai nesaspārdītu ribas. Neskaitāmie “gulties, celties” un lamas, nemitīgas lamas. Es to neredzu, bet tas ir tikai šovakar. Citus vakarus es tāpat tur esmu stāvējis. Šovakar man ir īpašs uzdevums – jāsataisa rītam sienas avīze. Abus biedrus man lika izvēlēties kā palīgus. Es zināju, ka viņiem ies garām vakara asins nolaišana, un izvēlējos divus, kuri jau nu likās tie tuvākie. Uz galda ir lielais A2 papīrs, bagātīgi apslacīts ar guaša krāsas miglu. Kaut kādu dizainu jau vajag. Biedri mērcēja zobu birstīti guaša krāsā un, velkot pa to ar pirkstu, izsmidzināja uz papīra. Ja smidzina uzmanīgi, kaut kā jau sanāk. Vismaz nav balts papīrs. Ralis ar redīsspalvām ir uzvilcis virsrakstu. Ar sarkano tušu skaisti sanāk. Kaut kāds mākslinieka talants viņam ir. Es pa to laiku esmu drusku “atslēdzies”, jo svarīga katra minūte, kad vari pagulēt. Skatos, ka biedri nav taupījuši sarkano krāsu. Es jau pieteicu – sarkano vairāk. Sarkanais te patīk. Tāpat kā mūsu asinis.

Biedri savu ir izdarījuši, un es redzu, ka viņi neko vairāk nevar man palīdzēt. Viņi ir vāji izglītoti, pārsvarā no mazgadīgo kolonijām un dažādām specskolām. Viņi skaitās “kriminālie”, es “politiskais”. Esam savākti no daudzām republikām kā “pēdējie mēsli, kuriem vajag mācīt Dzimteni mīlēt”. Apmēram tādu definīciju mums atskaņoja pirmajā dienā. Un apsolījās iztaisīt no mums cilvēkus. Ar ņirdzīgu piebildi “ja izturēsim”… Jā! Ne visi atgriezās mājās.

Piedāvāju biedriem vēl pasēdēt, jo guļamtelpā nupat ir sākusies “vakara vingrošana”. Atskan komanda: “Nogi sorok pjat gradus!” (“Kājas četrdesmit pieci grādi!”) Guļot uz muguras, jāpaceļ kājas dotajā leņķī un jātur. Minūti, divas. Vēders sāk neganti sāpēt, bet ir jātur. Kurš pirmais nolaiž kājas, tam ar siksnas sprādzi pa vēderu! Dzirdu, ka pirmais neiztur mazais Ahundovs. Skan sitieni, kliedzieni. Maza atpūta, kuras laikā populāri skaidro, ka mēs ne ar ko neatšķiramies no dzīvniekiem un ka mūs vajag tā un šitā… Atkal “gradus”. Mani biedri man blakus ir diezgan apmierināti, ka vismaz šovakar tas iet garām, bet viņu acīs tāpat ir satraukums un bailes.

Es sāku domāt, ko nu rakstīt? Avīzei vajag ievadrakstu. Cik labi, ka no bērnības esmu lasījis padomju avīzes. Tagad nav grūti atsaukt atmiņā vajadzīgos štampus. Tā nu sāku. “Sagaidot PSKP XXVI kongresu, mūsu īpašā celtniecības bataljona kareivji visi kā viens lielā sajūsmā pilda ikdienas uzdevumus. Mums jāpaaugstina mūsu tehniskā un idejiskā gatavība…” un tā tālāk. Nodomāju pie sevis: “Tu gan vareni māki pļūtīt. Pēc armijas jāstājas partijā.” Biedri skatās un ironiski pavīpsnā. Mēs saprotam viens otru bez vārdiem. Nupat seržanti norimuši aiziet, jautri tērzēdami un izmezdami pa kādam ņirdzīgam jokam. Es atlaižu biedrus, jo neko viņi man nevar palīdzēt. Pašam priekšā gara nakts, bet jāstrādā ātri. Jau pāri vienpadsmitiem, bet sešos jāceļas. Viss jāraksta krieviski, vēlams bez lielām kļūdām. Man sanāk labi. Sarakstu zampolita (“politiskās daļas priekšnieka”) dotos datus. Kurš jau nu kā tur izcēlies. Tad paliek vēl puse lapas. Zampolits pasūtīja “kaut ko humoristisku”. Izdomā nu! Stipri nāk miegs. Acis veras ciet, galva smaga un tukša. Bet ir jāizdomā kaut kas. Krieviski. Politiski pareizi. Smieklīgi. Cilvēciski. Un tas jāuzraksta elles vidū. Par dzīvi ellē. Jā!… Beidzot atlido Pegazs, laikam nobijies par saimnieka veselību.

Uzrakstu tīri jocīgu stāstiņu. Biedriem rīt patiks. Vismaz kaut kas, vismaz kāda dažādība. Pārskatu, vai nav saskatāma kāda slēpta ķecerība, vai nav izrāvies kas no sirds dziļumiem? Nē, viss labi. Piespraužu avīzi pie dēļa. Tualete ārā. Jāiet. Krietni simts metri pāri placim. Negants putenis. Kaut kur zem 40, jo termometrs sasalis un visu laiku rāda -38 C. Skatos, Kivcāns skrien pretī vienā apakšveļā. “Tu arī?”, noprasu. Viņš priecīgs māj ar galvu. Mums ir apsaldēti pūšļi un jāskrien uz tualeti reizi divās stundās. Arī naktī. Ieeju tualetē. Tā nedaudz atgādina autobusa pieturu ar caurumiem grīdā. Sasaluši urīna un fekāliju blāķi. Atvieglojos. Sasodīti sāp, bet tur es neko nevaru darīt. Atgriežos kazarmā. Ir trīs. Noģērbjos un palienu zem segas. Kazarmā ir auksti. Toverī sasalst ūdens. Virsū varu uzklāt tikai palagu, plāno flaneļa segu un vateni. Vatenis ir jāklāj uz gurniem. Ir nežēlīgi auksti, bet miegs ir stiprāks un momentā aizmiegu.

Spēcīgs spēriens mani izsviež no gultas. Neesmu dzirdējis celšanās komandu. Es neko nejūtu, es vienkārši redzu, kā manas rokas norauj segu, steigā kampj zaļās vatētās bikses, krampjaini bāž zaļo siksniņu sprādzē. Pamanu, ka man slapjas bikses. Esmu apčurājies. Modinātājs nav nostrādājis. Tas ir pirmo reizi. Biedri to redz, bet neviens nesmejas. Visi saprot. Šorīt pagalam neveicas un jūtu, ka nokavēšu. Tā arī ir. Pienāk seržants Mogiļenko un sāk brēkt āža balsī savu “blē nahui”. Trāpa divi sitieni pa galvu. Ne stipri, nieks. Kad jau stājos ierindā, trāpa vēl viens. Padusē. Pārplīst milzu augonis, kurš man tur izaudzis. Stāvu ierindā. Gar sānu siltā straumītē tek strutas un asinis. Kustēties nedrīkst. Tas vēl nav nekas. Man ir netīra apkaklīte. Vakar man nebija laika. Bet teikt to ir bezjēdzīgi. Arī uz kakla man ir pāris augoņi. Tie asiņo un smērē apkaklīti. Atskan komanda: “Apkaklītes!” Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka. Protams, sitiens pa žokli. Nokritu biedriem pie kājām un dabūju vēl ar zābaku pa gurnu, jo neesmu ātri piecēlies. Šoreiz blakus biedrus nesit. Nav bokseris. Tam gan šī izprieca patīk.

Skatos uz konjaku. Laikam jāielej ceturtā glāzīte. Naktī viss atkal ies juku jukām. Atkal pelēkie šineļi, sitieni, spērieni. Un atkal pamodīšos šausmās. Es to izgāju. Un izturēju. Ko tad es tagad drebu? Tāds nieka rentgens vien ir.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: