Svētruna 1923. gada 18. novembrī (klausies arī Audiorakstos)

Arhibīskaps Jānis (Pommers), Svētais svētmoceklis Rīgas Jānis (1876–1934), bija latviešu garīdznieks, teologs, mūks, arhimandrīts, Lietuvas Garīgā semināra rektors un Viļņas Svētās Trijādības klostera pārzinis, bīskaps Odesā, Tverā, arhibīskaps Penzā. Pēc 1917. gada revolūcijas Baznīcas vajāšanās piedzīvojis uzbrukumus, ieslodzījumu, spīdzināšanu un pat nāves spriedumu, tomēr atbrīvots un pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas iecelts par Rīgas un visas Latvijas Pareizticīgo Arhibīskapu. 1921. gadā viņš atgriezās Rīgā un atsāka dievkalpojumus Rīgas katedrālē, pats apmezdamies katedrāles pagrabā, kuru uzskatīja par atbilstošu savam mūka stāvoklim. Nesaudzīgs kreiso politisko ideju pretinieks. 1934. gada 11. oktobra vakarā savā vasaras mītnē Šmerlī kāda joprojām nenoskaidrota persona viņu nogalināja, aplejot ar petroleju un aizdedzinot. 2001. gadā Latvijas Pareizticīgā Baznīca Arhibīskapu kanonizēja kā Svēto svētmocekli Rīgas Jāni – pirmo un pagaidām vienīgo latvieti starp svētajiem. Sv. Rīgas Jāņa relikvijas glabājas Rīgā, Kristus Piedzimšanas katedrālē.

I

Sveicinu jūs, dārgie ticības brāļi un līdzpilsoņi, tautas svētkos, valsts svētkos. Piesaucu pār dārgo tautu un valsti Dieva svētību. Novēlu tautai un valstij visu, kas var veicināt un kuplināt tautas un valsts spējas, veiksmi, vispusēju labklājību, bet it īpaši sirsnīgi, Dievu lūgdams, novēlu mīļai Latvijai, lai ikkatra pilsoņa un pilsones sirdī, lai ikkatrā ģimenē, ikkatrā sabiedrībā un savienībā, lai Latvijā viņas visumā dziļi iesakņojas, pieņemas plašumā un spēkā Dieva valstība, kura ir vienīgais tautu un valstu, ģimeņu un atsevišķu personu patiesas labklājības, krietnības, tikumības, vispusējas svēti košas attīstības pamats.

Tālu, tālu no mums ir tas laiks un tā zeme, kur Kristus bija sējis pirmo Dieva valstības sēkliņu. Sēkliņa uzdīga. Dīglis pieņēmās spēkā, un tagad mūsu acu priekšā ir varens augs, kas ar savām milzu saknēm dziļi pārņēmis un apjozis visu zemi, kas ar saviem ziedainiem un auglīgiem zariem apēno, apsmaržo un garīgi uztur milzu tautas un valstis, kura svētā paēna, smarža un augļi dod svētīgu atspirdzināšanu, spēkus svētam darbam un veiksmi svētos pasākumos. Pat Kristus valstības pretinieki ir spiesti atzīt, ka šis augs ir Dieva augs, ka viņu pabalsta pārdabīgi, dievišķi spēki, ka cīņa pret viņu ir bijusi un paliek veltīga. Tās valstis un tautas ir bijušas un ir spēcīgas un varenas, kas savus spēkus ir smēlušas no šā Dieva auga. Lai minam šeit tagadējās visu varenās Anglijas, un Savienotās Valstis. Sāka nīkuļot un nīkst lielā krievu tauta un valsts, kas pameta sv. Dieva auga pavēni.

Caur ko tad Kristus valstība dara spēcīgas un varenas tās tautas, valstis un personas, kas sevi viņai padod, kas savā dzīvē viņu sirsnīgi uzņem? Viņa tos pārdzemdē un pārveido Kristus garā, pēc Kristus parauga. Šo pārdzemdēšanas un pārveidošanas darbu Kristus tēlo līdzībā par raugu un rūgšanu. Milti – nedzīva, pasīva masa, puteklītis blakus puteklīšam, guļ milti nekustamā vienaldzībā. Bet, kad šinī masā ieliek raugu, raugs maz pa mazam pārņem visu miltu masu līdz pēdējam puteklīšam (atomam), padara to aktīvu, rūgstošu, pārdzemdē, pārveido to, dod viņai citu nokrāsu, smaržu, nozīmi. Līdzības milti, miltu puteklīši ir cilvēki, viņu sabiedrības, valstis, tautas, visa cilvēce. Sv. Kristus evaņģēlijs ir tas raugs, kuru Dieva roka ir metusi šajos pasaules putekļos. Zem debešķīga rauga iespaida šie puteklīši un viņu savienības pārdzimst, pārveidojas, top par jaunu labāku būtni (Mt. 13, 33).

Ieskatieties pagātnē, vēsturē. Līdz Kristum – pagānīga cilvēka, pagānīgo tautu un valstu dzīve bija tumsas un grēka dzīve. No šīs svētās vietas un šinī svinīgā brīdī es neiedrošinos celt jūsu gara acu priekšā tās nekrietnības, nešķīstības, netiklības, neprātības ainas, kādas ir uzglabājusi vēsture un vecā dzeja. Šeit atgādināšu tikai to, ko stāsta mums par pagānību un pagāniem Sv. Raksti, – “Dieva patiesību tie ir pārvērtuši melos… Viņu sievieši to sadzīvi, kas ir pēc dabas, ir pārvērtuši par tādu, kas ir pret dabu. Tāpat arīdzan tie vīrieši… Viņi pārpildīti ar visādu netaisnību, maucību, blēdību, mantas kārību, niknumu, skaudību, slepkavību, ķildām, viltību, netiklību, melnešanu, apmelošanu, dievpretību, varmācību, lepnību, lielību, ļauna izgudrošanu, nepaklausību vecākiem, neprātību, derības pārkāpšanu, cietsirdību, nežēlību, zinādami to Dieva likumu, ka tie, kas tādus darbus dara, nāvi pelna, ne vien tādas lietas dara, bet ar labpatikšanu uzskata tos, kas tā dara” (Rom. 1, 25–32). Par cilvēka personības cieņu un vērtību tiem nebija nekādas saprašanas. Tie šķiroja cilvēkus vergos un brīvos, pie kam pat augstākie pagānības prātnieki vergu uzskatīja par darba rīku, pielīdzināja darba lopam, kā zvērus tos medīja, kā lopus tos pirka un pārdeva, mocīja darbos un izpriecās un nonāvēja tos arī kā lopus. Pat tāds prātnieks kā Aristotelis kautrējas atzīt vergā cilvēka personu un dēvē tos ar zinisku nosaukumu “vīrišķa miesa” (vergs), “sievišķa miesa” (verdzene). Tiešām “cietsirdīga un nežēlīga” ir bijusi šī pagānība. Un kur viņai bija smelties augstākus jēdzienus un rīcības paraugus? No “dieviem”? Lasiet cauri senatnes dzejniekus, rakstniekus, lasiet cauri slavenā Lukiāna “Dieva runas”, un jūs redzēsiet, ka arī šo pagānu dievināmām fantāzijas būtnēm piemīt gan skaudība, gan greizsirdība, gan atriebība, gan rupjas kaislības, gan visas citas tās pašas netiklības un neprātības, kas ir pagāniem, tikai plašākā apjomā. No saviem dieviem un viņu kalpiem tie varēja smelties tikai neprātību, netiklību, cietsirdību un nežēlību.

Ņemiet rokā no jauna vēsturi un novērojiet, kā Kristus valstības gars un spējas visu to pārdzemdē, pārveido, pārvērš. Kur tikai Kristus valstības gars sāk dvest, kur tikai Kristus mācības graudiņš krīt sirdī un prātā, kur tikai Kristus dzīves paraugs sāk spīdēt, tūdaļ sākas lēnīga, mierīga, bet neapturama pārdzimšanas rūgšana. Kur viss bija nebrīvs un sastindzis, rodas svēta, rosīga dzīvība un attīstīdamās kāpj līdz visaugstiem augstumiem. Kur bija neaprobežota miesas kundzība un vara, tur tagad mostas un plaukst gara dzīve. Lepnība pārdzimst pazemībā, ļaunsirdība, cietsirdība, nežēlība pārdzimst mīlestībā, žēlsirdībā, līdzjūtībā. Kas bija zemisks, top debešķīgs. Kas bija cilvēcisks, top dievišķīgs. No plēsīga muitnieka Kristus gars dzemdē Dieva valstības sludinātāju, no sīva vajātāja Saula izveidojas mīlestības varonis Pāvils, no slepkavnieka – padevīgais Dieva bērns…

Paši Kristus valstības nīdētāji un vajātāji atzīmē šo viņas dzīvinošo, pārdzemdējošo, visu daiļinošo spēku. Novērodami vakarējo pagānu, šodien kristīgo savu līdzcilvēku dzīvi, viņi brīnījās. Plīnijs raksta imperatoram Trojanam, kā kristīgie zem zvēresta apsolot cits citam atturēties no visa ļauna un grēcīga: no zādzības, maukošanās, plītēšanas, viltības, apņemdamies neatlaidīgi turēties pie taisnības un uzticības. Pēc sīkas izmeklēšanas Plīnijs pie kristīgiem neatradis nevienas citas vainas, bet tikai to, ka viņi ir kristīgi (Plin. 97. vēst. 7. p.). Plaši izslavētais Kristus draudzes nosmējējs Lukiāns rakstīja par kristīgiem: “Viņu pirmais likumdevējs (Kristus) iedvesis viņos pārliecību, ka viņi visi savā starpā ir brāļi. Kad kas draud kristīgiem, tad viņi visi uzstājas par apdraudēto interesēm un nekāds spēks nevar viņus atturēt no pienākuma izpildīšanas (Lukiān. Par Perigina nāvi 13). Slavenais senatnes zinātnieks ārsts Galēns (arī pagāns) liecina: kristīgie iet nāvei pretī kā prātnieki. Savā sadzīvē pārvar kaislības, piekopj kaunību un tikumu. Pat vīri un sievas nereti pilnīgi atturas no ģimenes baudām (Galen). Grūti uzstādīt nozīmīgākus lieciniekus (Garnak par missiju 158). “Mūsu rūpes par trūkumcietējiem, nevarīgiem ir tapušas,” saka Tertulliāns, “priekš mūsu pretiniekiem par mūsu pazīšanas zīmēm. Paskatieties, kā viņi mīlē cits citu (bet šie paši neieredz cits citu), viņi gatavi viens otra dēļ mirt (bet šie paši gatavi cits citu saplēst un aprīt)” (Tertullian Apologia 39). Pēc nezināmām pazīmēm kristīgie sajūt viens otru un mīlē cits citu jau tad, kad vēl nav iepazinušies (M. Felir. Octav. 9).

Apoloģēti – kristības aizstāvji – Justīns, Origens, Tertulliāns un citi savos rakstos aizrāda vajātājiem uz šo svēto, cildinošo, pārdzemdējošo kristības spēku. “Novērojat mūsu dzīvi un darbus un spriediet, kas te būtu teicams un pieņemams, kas nopeļams un atmetams? Jūs neieredziet, gūstiet, mociet, nāvējiet, bet sakiet, vai jūs spējiet jel vienu no tiem, ko jūs stādiet tiesas priekšā, apvainot noziegumos? Jūs neieredziet mūs tādēļ, ka mēs kristīgi, bet ko vēl jūs spējat mums pārmest?” Viens no izglītotiem pagānības augstmaņiem griezās pie kāda no kristīgiem ar pieprasījumu iepazīstināt viņu ar kristību. Kristīgais sniedz jautātājam ne plašus un dziļus prātojumus, bet vienkārši aizrāda: “Novēro kristīgos: viņi neatšķiras no saviem līdzpilsoņiem ne valodas, ne tēvijas, ne ārējās dzīvošanas iekārtas ziņā. Viņi nedara nekā ārkārtēja. Ne apģērbā, ne uzturā tie neatšķiras no saviem apkārtējiem. Bet novēro dziļāk. Tie dzīvo virs zemes, bet viņu ceļš ved uz debesīm; tie dzīvo miesā, bet ne pēc miesas kārumiem; viņus vajā, bet viņi mīlē savus vajātājus; viņi nabagi, bet dara daudzus bagātus; viņi tiek nicināti, bet svētī savus nicinātājus. Tādi ir kristīgie… Tikai Dievs ar Savu spēku, mācību un piemēru varēja iedvest viņos spēku un saprašanu šādiem darbiem. Šis nav cilvēcisks, bet dievišķīgs spēks un darbs” (Diogoneta p.).

II

Ar cildinātāja prātu un sirdi mēs novērojam šo košo, sirmo kristības pagātni. Materiāls šeit nepārredzami plašs. Bet vienu var atzīmēt kā pamata nokrāsu un valdošo toni visā šai kristīgas pagātnes dzīvē: tā ir mīlestība. Viņa visu šeit saista un vieno, visu šeit pārņem. Senais kristīgais visiem tuvojas ar mīlestību, gan brālim, gan nebrālim, gan ienaidniekam. Pats Pestītājs saka: no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jūs mīlēsiet cits citu (Jņ. 13, 35). Mīlējiet savus ienaidniekus, svētiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jums kaitē un vajā (Mt. 5, 44), šis ir visu sprediķu sākums, saturs un beigas. “Man sirds iežēlojas par Šiem ļaudīm” (Mt. 15, 32); šis ir darbības pamudinājums pie Kristus. Mācekļi seko dievišķīgam Mācītājam. “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man trūktu mīlestības, tad es būtu skanīgs varš” (1. Kor. 13, 1). Tā sludināja Pāvils. “Mīlējiet cits citu, jo Dievs ir mīlestība” (1. Jņ. 4, 4), tā saka sv. Jānis.

Ja gribat zināt, kā kristīgie vadīja dzīvē šo bausli, tad lasiet sv. Ap. Darbus. “Tā draudze, kas ticēja, bija vienā sirdī un vienā dvēselē” (Ap. d. 4, 32). Lasiet sv. mocekļa Ignatija rakstus. Viens no mūsu laiku dziļdomīgiem pētniekiem rakstīja: “Mīlestības un žēlsirdības pasaule mums rēgojas pretim, kad mēs tuvojamies šiem laikiem” (Garnak. M. 142). Bet nedomājiet, ka šī ir tā slābā mīlestības juteklība, kura vaid un vaimanā, bet patiesu palīdzību pasniegt cietējam brālim nav spējīga, vai arī ka tā jūtu uzbudinājumā šķiež palīdzību, kam gadās un kā gadās. Šī mīlestība ir apzinīga un saprātīga. “Darbaspējīgais nedrīkst izmantot žēlsirdības palīdzību vairāk, kā divas trīs dienas. Darbaspējīgais lai darbā pelna maizi, bet, ja viņš slinko un negrib nekā darīt, tad viņš necienīgi izmanto Kristu” (Ap. d. 12). “Kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst” (2. Tes. 3, 10). “Darba spējīgiem darbs, nevarīgiem žēlastība.”

Un kā šī žēlastība tika vadīta dzīvē?! Ap. Darbos, Tertulliāna rakstos un citur mēs atrodam ziņas, ka kristīgie ik nedēļas ziedojuši no saviem ienākumiem nabagiem, atraitnēm un bāreņiem par labu (Apolog. 39). Romieši 96. gadā raksta korintiešiem: “Kam nav pazīstama jūsu viesmīlība? Kas nezin, ka jūs labāk ziedojiet kā ņemiet? Kas nav dzirdējis par jūsu nepiekūstošo labdarību? Visa pasaule zin, ka jūs dienām un naktīm piekopiet sacenšanos labos darbos.” Uz viena no vecākiem kristīgo kapa pieminekļiem rakstīts: “Viņš izpirka vaņģiniekus.” Vergus viņi sauc par brāļiem (Aristīd. Apol. 15; Evsev. vēst., 7). Mēra laikā Aleksandrijā pagāni dzina laukā no mājām pat vistuvākos sasirgušos radiniekus, pusdzīvus pameta tos bez palīdzības; mirušie neapbedīti tūkstošiem vārtījās uz ielām. Kristīgie ar saviem ganiem priekšgalā apmeklēja sasirgušos, kopa tos un mira kopā ar tiem. Pat pagāni tad apbrīnoja kristīgo tikumu un dievbijību (Evsev. 9, 9). Vēsture zin piemērus, kad kristīgie savu brīvību, savu dzīvību upurējuši tuvāko labklājībai. Sv. Paulins pārdeva sevi verdzībā, lai ar iegūto naudu nopirktu piena govi atraitnei un viņas bērniem. Beidzot ienaidnieka mīlestība. Cik daudz kristības vēsturē košu piemēru, sākot no sv. Stefana un viscauri kristības mūžam. Kas mācīja šai mīlestībai? Kas deva spēkus viņu vadīt dzīvē? Tas, Kas lūdza: “Tēvs piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara.” Tā pārdzimst cilvēks un cilvēce caur Kristu, caur Viņa dievišķīgo mīlestības bausli un spēku.

Kristus vakar un šodien, un vienmēr tas pats. Viņa mācība un bauslība nenovecojas, Viņa spēks neizsīkst. Arī šobaltdien mūžīgais Kristus spēks ir darbā. Arī šobaltdien mēs savām acīm redzam Kristus spēkā atdzimušas varonīgas dvēseles, kas brauc pār bangojošo okeānu, lai Kristus vārdā sniegtu mīlestības dāvanas svešiem bada cietējiem, lai personīgi, Kristus vārdā apkopjot, izrautu no bālās nāves nagiem mēra, holeras un tīfa upurus, nelūkojoties uz to, ka daudzi no šiem upuriem pieder pie Kristus nīdētājiem, cilvēces postītājiem. Arī šobaltdien mēs redzam uz vēstures skatuves visvarenas tautas un valstis, kas savu spēku smeļ no Kristus spēka avotiem, kas Kristu uzskata par savas dzīves vienīgo un svēto pamatu. Un līdzās tām redzam tautas, lielas tautas un valstis, lielas valstis, kas, Kristu atmetušas, sabrūk, nīkuļo un ubago pa visu pasauli un milzu soļiem iet izdzimšanai, izmiršanai pretī. Bet mēs kā personas, kā tauta, kā valsts pie kādas grupas gribam piederēt? Pie kādas grupas piederam šodien? Lai gan savstarpējais naids un skaudība, nesaprašanās un pārprašanas, vecā ļauna pieminēšana un atriebšanās kāre, varas kāre un mantas kāre nežēlīgi, neprātīgi skalda mūsu rindas, man tomēr gribētos domāt un ticēt, ka mūsu līdzpilsoņu lielum lielais vairums, mūsu tauta savā visumā grib būt un palikt sv. vienībā ar Kristu, pie Viņa smelties sadzīves un dzīves pamatus, pēc Viņa prāta radīt un veidot dzīvi un sadzīvi. Ņemat par paraugu Kristu, kristības varoņus pagātnē un tagadnē, kristīgas tautas, valstis. Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.

Tāpēc, mīļie līdzpilsoņi, tēvijas labvēļi, lai ikkatrs no mums, kas mīl savu tēviju un vēlas viņu izveidot pēc vareno, slaveno kristīgo tautu un valstu parauga, lai šo izveidošanu uzsāk no savas personas un savas dzīves. Kā tas izdarāms? Jāķeras pie tiem pašiem ieročiem, kas jau pārbaudīti pirmos kristības laikos, kas tiek izmantoti arī šobaltdien kristīgās tautās un valstīs. Lai katrs iesvētī savu dvēseli ar Kristus mīlestības svētību; apgaismo ar Kristus mācības gaismu, ar Kristus piemēra košumu. Lai sv. Kristus raugs pārņem un pārdzemdē mūsu sirdis, mūsu dzīvi un sadzīvi, tad mēs tapsim par jaunu pārdzimšanas brīnumu lieciniekiem; mēs tapsim labsirdīgāki, žēlsirdīgāki, pacietīgāki, pazemīgāki, sirsnīgāki, pieticīgāki, piemīlīgāki, saticīgāki. Šī ir pirmā un visgalvenā tautas dzīves reforma, kura jāveic ikkatram tautiešam, ikkatram mūsu valsts pilsonim. Tā ir košas pārdzemdēšanas neapšaubāms pamats. Tā dzemdēs tautas iekšējo mieru. Tā darīs mūs apvienotus, stiprus. Kad mums visiem, pēc sena parauga, pie visiem apstākļiem būs “viena sirds un viena dvēsele”, tad visu veidu uzvaras pušķos mūsu tautas un valsts ceļu.

Tiek celtas ierunas pret šo svēto reformu. Ne aiz kristīgas pazemības, bet aiz kūtrības un viltības tiek runāts par mūsu dienu gribas vājību, par garīgu mazspēcību. Kad jāved dzīvē svētā reforma, svētais pasākums, tad spēka trūkst, gribas trūkst… Bet par ko tad ne spēka, ne gribas netrūkst, kad jūs vediet dzīvē naidu, šķelšanos, kad cits citu apkarojiet, kad savtīgos, personīgos mērķus cauri vadiet, kad karojiet par šķiru, slāņu mērķiem. Un, ja tiešām tu esi mazspēcīgs un vājš, neaizmirsti, ka arī tādiem Kristus mīlestības valstība ir pieejama. Tev nav to mīlestības ērgļa spārnu kā Jānim, Pēterim un Pāvilam, kas tevi paceltu līdz debess augstumiem? Ej godīgi un mierīgi to šauro dzīves stidziņu, kas tev lemta, un Kristus arī tevi pieņems savā mīlestības valstībā. “Uzticīgais kalps,” Viņš sacīs, “savā mazā darīšanā tu esi bijis uzticīgs. Es tavi paaugstināšu pār daudziem.” Neaizmirsti, ka pārdzimšana Kristus mīlestībā bija lemta ne tikai tiem trim izredzētajiem apustuļiem, kas Tabora kalnā redzēja Viņa dievišķīgo spožumu, bet arī tiem deviņiem, kas bija pamesti pakalnē, bet arī velna apsēstam.

Apzinājušies sv. Kristus mīlestības pienākumu, naida un šķelšanās ļaunās sekas, sava slinkuma un viltības nekrietnību, ziedosim visus savus spēkus kristīgas mīlestības veicināšanai, vērsīsimies ar sirsnīgu lūgšanu pie Dieva Mīlestības, lai viņa pati nosūta mūsu sirdīs, dzīvē, sadzīvē, tautā, valstī šo svēto debess raugu un lai rūgst un rūgdama pārdzimst mūsu tautas un valsts dzīve ne naidā, ļaunā skaudībā, šķelšanās, bet svētā, vienojošā, spēcinošā, laimojošā mīlestībā.


Pārpublicēts no: ‘Rīgas un visas Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers), Svētrunas, raksti un uzstāšanās’, sast. priesteris Jānis Kalniņš, Labvēsts, Rīga, 1993. Saglabāta oriģinālā rakstība un atsauču sistēma.


Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: