Starp vakardienu un rītdienu

1998. gada 19. jūnijā Rīgas Latviešu biedrība, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Inteliģences apvienība, Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Teātra darbinieku savienība un Latvijas Profesoru asociācija rīkoja sanāksmi “Pēdējo mēnešu norises Latvijā un mūsu pašcieņa”. Šajā sanāksmē vēsturnieks Heinrihs Strods, Prof. Dr. habil. his. (1925–2012) nolasīja referātu, kas vēlāk tika publicēts Latvijas Vēstnesī. Teksta pirmajā rindkopā minētie “3. marta notikumi” ir atsauce uz 1998. gada nesankcionētu krievu pensionāru piketu pie Rīgas Domes, kurā piedalījās aptuveni 2000 cilvēku. Piketā notika grūstīšanās un mēģinājums izkliedēt pūli, kas izraisīja Latvijas un Krievijas attiecību saasināšanos. Krievija piemēroja ekonomiskās sankcijas pret Latviju, lai gan oficiāli to noliedza.

Pēc latviešu nacionālās atmodas un latviešu nācijas izveidošanās 19. gadsimta vidū nācijai pastāvējušas trīs politiskas alternatīvas, kas sevišķi atklājās Latvijas valsts dibināšanas posmā. Viena, tā sauktā kreisā alternatīva, Latviju paredzēja kopā ar Krieviju. Arī šodien Latvijā diezgan atklāti runā par šo alternatīvu. Otra, labējā alternatīva, paredzēja savienoties ar Rietumiem, pirmkārt ar Vāciju. Šo alternatīvu paredzēja niedristi. Trešā alternatīva – nacionālās neatkarības alternatīva – prasīja cīnīties tikai zem pašu karogiem un Latvijā uzvarēja, taču 20. gadsimta beigās tā kļuvusi grūti īstenojama. Neraugoties uz to, ka tauta vairākumā neatbalsta pirmo orientāciju, cīņa ar ārzemju palīdzību starp šīm trim orientācijām notiek. Pēc 3. marta notikumiem daudzi cenšas pārvilkt segu par labu orientācijai uz Austrumiem, sevišķi ievērojot, ka Centrāleiropa cenšas tēlot neitrālu draugu, bet situācijas Baltijā īstie arhitekti teritoriāli atrodas tālu.

Lai saprastu mūsu politiķu runas, rakstus un noklusējumus, vienmēr jāuzstāda seno romiešu tiesnešu jautājums “cui bono?”, “cui prodest?” – kam par labu notiek darītais, runātais un nedarītais. Cīņā par šīm Latvijas attīstības alternatīvām 20. gadsimta beigās jāievēro vēl vismaz trīs faktori: pirmkārt, pieaugošā starptautisko jautājumu risināšana neformālā ceļā; otrkārt, tas, ka ideoloģijas diktatūras vietā arvien vairāk stājas naudas diktatūra; un, treškārt, tautu tiesību vietā arvien vairāk nostāda cilvēktiesības. Jaunas metodes rodas arī seno ģeopolitisko plānu īstenošanā.

Blakus mums okupācijas laikā iekaltajam “Drang nach Osten” ir vienmēr pastāvējis arī “Drang nach Westen”.[1] 1990. gados jaunā formā ir atjaunojusies cīņa par kundzību pie Baltijas jūras (Dominium maris Baltici). Šajā cīņā Latvija tās ģeopolitiskā, stratēģiskā stāvokļa dēļ vienmēr ir ieņēmusi pirmo vietu Baltijā visos uzbrukumos no Austrumiem, sākot no 12. gadsimta, kā arī 16., 18. un vēlāk. Arī pašreiz pārdzīvojamais Austrumu spiediens ir tikai viens posms šajā simtiem gadu ilgajā impēriskajā cīņā “Drang nach Westen”. Ja Krievija pret Baltiju šodien nav vismaz liberāla, tad tā joprojām ir impērija. Bet politiski liberāla Krievijas impērija nav iespējama. 1997. gadā Maskavā publicētajā Aleksandra Dugina darbā Ģeopolitikas pamati atklāti rakstīts: “Viena no neatliekamajām Krievijas prasībām ir impērijas savākšana no Vladivostokas līdz Dublinai, kurā krievi spēlētu vadošo lomu, jo tie ir īpašas civilizācijas nesēji.”[2] Autors diezgan atklāti pasaka seno teicienu “Vita Baltici – mors imperii Rossici”.[3] Kaut arī šīs idejas šodien ir bezcerīgi novecojušas, tomēr tās pastāv un izpaužas šīs valsts atbildīgu amatpersonu runās un darbībā.

Nupat Vācijā iznākusi grāmata Karš, kurā Hitlers uzvarēja. Te ir runa par nacistu propagandas karu savu mērķu sasniegšanai. Komunistiskā PSRS savā propagandā ne tikai neatpalika no nacistiskās Vācijas propagandas, bet arī to pārspēja, radot daudzus mītus, kuri pastāv vēl šodien. Viens no komunistu dezinformācijas radītajiem mītiem ir uzskats, ka visas PSRS tautas lielās krievu tautas vadībā cīnījušās pret nacismu, bet pret PSRS cīnījušies tikai fašisti. Arī mēs dažkārt uz savu vēsturi skatāmies ar uzvarētāju brillēm. Patiesībā pret PSRS cīnījās vienpadsmit PSRS tautu slēgtas bruņotas vienības apmēram 1,5 miljonu vīru sastāvā – krievi, ukraiņi, Donas, Kubaņas un Terekas kazaki, azerbaidžāņu leģions, gruzīnu leģions, Ziemeļkaukāzu tautu leģions, tatāru leģions; Ukrainas atbrīvošanas armijā bija ap 180 000 vīru. Krievi bija noorganizējuši 75 policijas bataljonus, no tiem 7 policijas bataljonus Latvijā ar 7641 vīru.[4] Tikai Krievijas atbrīvošanas armijā ģenerāļa Vlasova vadībā bija ap pusmiljona krievu. Katrā Latgales apriņķī darbojās t. s. Krievijas komitejas vlasoviešu un citu brīvprātīgo krievu vervēšanai. Blakus brīvprātīgajiem 75 policijas bataljoniem, ROA un UPA ap 75 000 krievu bija Vācijas armijas palīgdienestā. “Boļševisms ir krievu tautas ienaidnieks,” rakstīja Krievijas komitejas priekšsēdētājs, ģenerālis Andrejs Vlasovs 1942. gada 27. decembrī savā Smoļenskas deklarācijā.[5] Tādā gadījumā latviešu cīņa pret boļševismu arī no nacionālo krievu viedokļa bija pareiza izvēle.

Latviešu nacionālās atbrīvošanās cīņās ir bijušas divas visai netradicionālas aktīvās cīņas formas – cīņa zem viena ienaidnieka svešā karoga pret otru ienaidnieku (Ziemeļu karš, Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš) un partizānu cīņas, kad atklātas cīņas formas pret okupantiem nebija vairāk iespējamas. Tā tas bija arī Otrajā pasaules karā un pēc tā. Taču latviešu leģiona vērtējumā pastāv vismaz trīs viedokļi. Pirmais ir latviešu tautas vairākuma viedoklis: leģionāri bija mobilizēti un cīnījās par Latvijas neatkarību. Otrais ir krievu komunistu vērtējums: latviešu leģionāri bija brīvprātīgie fašisti un cīnījās par Hitlera uzvaru. Trešais ir Rietumu viedoklis: latviešu leģionāri bija mobilizēti okupētajā teritorijā un bija spiesti cīnīties vērmahta rindās. Sākoties nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS karam, Anglijas premjers Vinstons Čērčils teica: “Ja Hitlers uzvarēs ellē, es lūgšu parlamentu noslēgt līgumu ar pašu nelabo cīņai pret Hitleru.” Arī mūsu tauta toreiz bija spiesta slēgt līgumu ar vienu ļaunumu cīņai pret otru, lielāku ļaunumu. Taču mūsu leģionu starptautiski dažreiz nosoda, bet PSRS sadarbību ar Vāciju un ASV un Anglijas sadarbību ar imperatoru Staļinu neviens nenosoda, kaut arī, pateicoties Rietumu atbalstam, šis imperators uzvarēja un kļuva par visu laiku lielāko Krievijas imperatoru. Divi secinājumi: 1) pretboļševistisko PSRS tautu vienību cīņu pret komunismu viennozīmīga nosodīšana ir komunisma reabilitācijas mēģinājums; 2) pretboļševistisko cīnītāju nosodīšanas mēģinājums ir komunistu mēģinājums izvairīties no Nirnbergas II.

Vēsture ir viennozīmīgi pierādījusi, ka politisko pārmaiņu rezultātā, mainoties minoritāšu politiskajam un sociālajam stāvoklim no augšas uz leju, minoritātes vienmēr ir bijušas neapmierinātas un protestējušas – sevišķi, ja šīs prasības atbalstījušas šo minoritāšu pamatvalstis. “Čehijas palikusī daļa katrā ziņā jāsagrauj, ja tā uzdrīkstētos veikt vāciešiem nedaudz naidīgu politiku,” savā 1938. gada 21. oktobra slepenajā pavēlē noteica Ādolfs Hitlers.[6] Šie draudi nāk prātā katram Latvijas iedzīvotājam visus pēdējos gadus, dzirdot mūsu lielā Austrumu kaimiņa valstsvīru līdzīgus apgalvojumus savā zemē un ārzemēs. Šāds nacionālisms savienībā ar militārismu un imperiālismu ir vēsturē sen pazīstama trīsvienība. Šī trīsvienība ne tikai radīja impērijas, bet arī tās sagrāva.

Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā. Šo viltus modernizāciju pie mums veicina kultūras globalizācija, Eiropas deeiropeizācija. Kad Šarlam de Gollam žurnālisti jautāja, ko viņš domā par nodevēju Petēnu, prezidents atbildēja: “Arī Petēns ir Francija.” Domāju, ka arī mums šodien jāatbild, ka arī Rubiks un senā krievu minoritāte Latvijā ir Latvija. Latvijas inteliģence neatrisinās nekādus jautājumus, ja tā atklāti nerunās un nestrādās ar tautu; ja tā nespēs to pārliecināt, kaut arī patiesībā ejot pret kādu tās daļu. Domāju, ka Latvijas valstij bez Latvijas sabiedrības neiztikt, arī bez Rietumu integrācijas.

Noslēgumā pāris vārdi par mūsu vēstures apziņu un Latvijas vēstures mācīšanu. “Lai kādai tautai iznīcinātu tās nacionālo identitāti, viņai jāatņem tās vēsturiskā pagātne,” rakstīja Gunārs Rode 1983. gadā.[7] Šodienas Latvijas vēstures veidotāju bezatbildība vēstures pētīšanā un mācīšanā agri vai vēlu pārvērtīsies par morālo, saimniecisko un citu bezatbildību. “Katra pilsoņa svēts un neatliekams pienākums ir sacelties un ar visiem spēkiem cīnīties pret tautas brīvības apspiedējiem,” teikts Francijas Republikas satversmē. Ne jau labi ieroči vai apgāde deva pārliecību 20 000 latviešu nacionālo partizānu divpadsmit gadus ilgajai cīņai pret okupantu pārsvaru, nesaņemot nekādu ārzemju palīdzību. To nodrošināja patriotisms un mīlestība pret demokrātisku Latviju. Mēs diezgan droši nosodām agresiju 1940., 1941., 1944./1945. gadā, bet gandrīz vienmēr pieņemam un cenšamies attaisnot agresijas un inkorporācijas rezultātus.

Atšķirībā no Lietuvas, kur Lietuvas vēsture blakus lietuviešu valodai jau gadiem ilgi pasludināta par prioritāti, blakus Igaunijai, kur vidusskolas pēdējās klasēs mācās tikai Igaunijas vēsturi, blakus Krievijai, kur Krievijas vēsture pastāv kā obligāts priekšmets ar gala eksāmenu, mūsu demokrātiskajā valstī skolēni var brīvi izvēlēties, kārtot vai nekārtot eksāmenu vēsturē, nerunājot nemaz par Latvijas vēsturi. Okupantu iesāktā latviešu tautas mankurtizācija ar latviešu vēstures, latviešu literatūras un valodas nemācīšanu turpinās arī neatkarības gados. Latvijas vēsturi nevienam nemāca, un to neviens nezina, ieskaitot daudzus žurnālistus un politiķus, tai skaitā 80 Saeimas deputātus. Latvijas vēstures nezināšanu nav pieprasījusi ne EDSO, ne Rietumu augstie komisāri, bet viņi nav pieprasījuši arī nepieciešamību veidot tautas vēsturisko apziņu.

Nepilsoņiem rodas jautājums, kāpēc viņiem jāzina kaut kas no tās 200 lappušu biezās Latvijas vēstures un tiesību pamatu brošūras, bet Latvijas pilsoņiem šis eksāmens ir pēc izvēles? Šī brošūra, kuru esmu rediģējis, ir īsāka nekā satiksmes noteikumi autovadītājiem. Ja šie eksāmeni Latvijā ir pārāk plaši, jājautā Maksim van der Stūla kungam, vai Nīderlandē pilnīgi visi brauc bez autovadītāja tiesībām. Tāpēc es nepiekrītu apgalvotajam, ka pie mums pastāv “iedzīvotāju vidējam līmenim sakāpinātas eksaminācijas programmas”. Domāju, ka tādus rezultātus, kādi ir naturalizācijas jomā, lielā mērā nosaka faktiska latviešu valodas un vēstures nemācīšana skolās. Lietuvieši un igauņi guvuši lielākus panākumus arī tāpēc, ka viņi lietuviešu un igauņu valodu mācījuši ikdienā gadu desmitus, bet mēs to nedarām vēl šodien pat skolās.

Okupācijas vēstures sastāvā viens no svarīgākajiem tematiem, kuru paredzēts šeit pārrunāt, ir genocīda vēsture. Jau Tautas frontes laikā rakstiski tika ierosināts Būmana kungam organizēt (pēc parauga, kā to 1942. gadā darīja Tautas palīdzība) visu Latvijas pēdējos okupācijas gados arestēto, izsūtīto, nošauto, izsūtījumā mirušo cilvēku sarakstus, izdarot oficiālas aptaujas visos Latvijas pagastos un pilsētās. Tas netika izdarīts. Rezultātā mēs par 7 gadiem atpaliekam no 1942. gadā veiktās genocīda uzskaites. Mēs šodien īsti nezinām, cik Latvijas iedzīvotāju pratināti, sēdināti cietumos, nošauti bez tiesas sprieduma, spīdzināti; cik un kad atgriezušies no izsūtījuma, kādus materiālus un garīgus zaudējumus tie nesuši. Tāpēc bijušie politieslodzītie un cietušie Latvijā pašreiz ir pārliecināti, ka nāve pienāks ātrāk nekā taisnība – zinātniski un politiski.

Okupācijas laiku, vai vēl sliktāk – 20. gadsimtu – nevar sākt pētīt kopumā. Šeit jāveic monogrāfiski pētījumi, ekspertu pētījumi starptautisko tiesību jomā, pretošanās kustības jomā, kolonizācijas jeb t. s. internacionalizācijas un citās jomās. Tikai tad varēs uzcelt okupācijas vēstures celtni un par tās patiesību pārliecināt savu tautu un citas tautas.

Kaut arī Latvijas vēstures izpēte un vēstures apziņas ieaudzināšana nav panaceja visos jautājumos, par Latvijas vēstures okupācijas posma nepētīšanu mēs saņemam smagus iekšpolitiskus un starptautiskus sitienus. Ne Zinātņu akadēmijā, ne Latvijas Universitātē, ne Okupācijas muzejā nekur nepastāv organizēta, profesionāla vēsturnieku grupa, nodaļa okupācijas laika vēstures izpētei. Vēsture tikai tiktāl ir zinātne, ciktāl tā balstās uz neapstrīdamiem vēstures faktiem, kas atspoguļo vēstures īstenības būtību. Okupētās Latvijas vēsturi vēsturnieki nekad neuzrakstīs, pirms nebūs nodibināta Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija ar tiesībām savstarpēji izmantot visus starptautiski pieejamo arhīvu materiālus, kuriem izbeidzies 30 gadu noilguma laiks.

Mūsu valsts atrašanos starp atpalikušākajām postkomunisma valstīm savas okupācijas vēstures apzināšanā un šīs vēstures pārvarēšanā ievērojami ietekmē fakts, ka daudzi mūsu pašreizējie politiķi pārāk tuvu stāvējuši sabrūkošajai komunisma celtnei vai pat tajā dzīvojuši. Viņi uzskata, ka ir cietuši no šī sabrukuma un vēl vairāk cietīs, ja vēsturnieki sāks pētīt šo komunisma celtnes drupu kaudzi. Tāpēc bieži dzirdami saucieni: tikai uz priekšu, uz Eiropu, uz NATO, neļaujot tautai paskatīties uz pēdējā pusgadsimtā noieto ceļu.

Atsevišķi ieteikumi:

1. Šodien notiekošās un agrāk notikušās norises (arī leģionu) skatīt plašākā hronoloģiskā un starptautiskā, teritoriālā kontekstā.
2. Pie Okupācijas muzeja, LU Latvijas vēstures katedras vai Vēstures institūta nekavējoši nodibināt profesionālu vēsturnieku ekspertu grupu no latviešu un trimdas valodnieciski sagatavotiem (latviešu, krievu, vācu, angļu valodā) vēsturniekiem un sākt veidot grāmatu “Latvija Vācijas un PSRS kara laikā”, “Latvijas kolonizācijas vēsture”, “Genocīda vēsture” u. c. uzrakstīšanu.
3. Visās skolās kā obligātu priekšmetu ieviest latviešu valodu un Latvijas vēsturi ar eksāmeniem šajos priekšmetos.
4. Sākt izdot rakstu krājumu “Genocīds un pretošanās Latvijā”.

Latvijas vēsture ir latviešu tautas biogrāfija, bet arī – dzīves skolas teorija. “Pirms tālāk eji, atskaties uz noieto,” rakstīja Rainis.

Dažas pārdomas:

1. Mūsu okupācijas laiku vēstures pārvērtēšanā jādominē kā antinacistiskajai, tā antikomunistiskajai tendencei atbilstoši nacistu un komunistu nodarījumiem Latvijas tautai un zemei. Antinacistiskās kritikas pārspīlēšana noved pie antikomunistiskās kritikas mazināšanās.
2. Vienas tautas genocīda pārmērīga nosodīšana noved pie citu tautu genocīda nenovērtēšanas.
3. Sākumā minētā Austrumu alternatīva Latvijas attīstībā (šoreiz ar Rietumu atbalstu un mūsu politikas neizdarības rezultātā) garīgi sāk gūt pārsvaru, kā rezultātā komunistiskās okupācijas sekas Latvijā, tai skaitā kolonizācija, arvien vairāk tiek leģitimizētas.
4. Pašreizējie notikumi Latvijā kopš 3. marta atspoguļo visā Eiropā jau agrāk 1990. gados novērojamo nacisma nosodīšanas un komunisma reabilitācijas tendenci.


Ar izdevēju atļauju pārpublicēts no Latvijas Vēstneša, Nr. 186/187, 26. jūnijs, 1998 (https://www.vestnesis.lv/ta/id/48864).


[1] “Tiecība uz Austrumiem”, “Tiecība uz Rietumiem” (vācu val.).

[2] Александр Дугин, Основы Геополитики, Москва: Арктогея, 1997, c. 171., 188. Sal. ar E. E. C. Thaden, Russification in the Baltic Provinces and Finland, 1885–1914. New Jersey, 1981.

[3] “Baltijas dzīve – Krievijas impērijas nāve” (latīņu val.)

[4] V. Samsons, Suverenitātes ideja likteņgriežos. Rīga, 1990, 191. lpp.

[5] C. Andrejev, Vlasov and the Russion Liberation Movement. Cambridge, p. 207.

[6] Geheime Komandosache. Berlin, 1938. Der Führer und Oberste Befehshaber der Wehrmacht; Der Nazionalsozialismus. Dokumente 1933–1945. Hrsg. Walter Hofa. Fr./M., 1957.

[7] G. Rode, “Noslēptās Latvijas vēstures lappuses”, Kara invalīds, Nr. 28, 1983, 43.–47. lpp.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: