Fragments no Edvarta Virzas slavenās poēmas prozā Straumēni. Vecā Zemgales māja gada gaitās (1933), no nodaļas “Vasara”. Teksts no Virzas raksti piecos sējumos, IV sējums, izd. Vitauts Kalve, Rīga: Tilta apgāds, 1966.
Virzas publicistiku un esejas Telos krātuvē meklējiet šeit: https://telos.lv/author/edvarts-virza/
Kādu dienu saimniece vaļīgā brīdī bij iznākusi dārza malā un skatījās uz tālajām pļavām. Redzēdama, ka smilgas tajās jau tik gaŗas izaugušas, ka veļ brūnganus viļņus palēnajā vējā, viņa nojauta, ka vasara ir atnākusi. Lai gan Straumēnu ļaudīm nebija vaļas piegriezt vērību tam, kas notikās ārpus viņu darbiem, ikviens, kam gadījās nogulties kaut brītiņu uz zemes zālē vai krūmos, piecēlās no turienes it kā apreibis. Viņš redzēja zaros putnus, kas, galvas atpakaļ atliekuši, dziedāja pie savām ligzdām, puķes, kas sakļāvās cita ar citu un atkal atraisījās, un dzirdēja vienskanīgu, nezin no kurienes plūstošu dūkšanu. Tā iesākās, kad rasa pakrēšļos nožuva, skanēja visapkārt pusdienās un izbeidzās vakaros līdz ar pirmo griezes brēcienu.
Turpat aiz rijas iesākās lauks, un pelēki zilgans tas reizēm iepūta mājās tik saldu smaržu, ka Straumēnu ļaudis pārsteigti apstājās. Tā bij vienīgā reize, kur viņi skaņi nopriecās par Dieva pasaules skaistumu, jo viņi pie tā bij pieraduši, un tas viņos iegāja līdz ar katru elpas vilcienu. Kādu svētdienas rītu, kad saimnieks istabas priekšā bij sapulcējis ļaudis pātaros, visi redzēja, ka mazs pelēks mākonītis atraisās no rudzu lauka vidus, un vienā acumirklī pār visu druvu gāja pelēki putekļi, atraisījušies no neskaitāmām vārpām. Tie pārsviedās rudzu laukam pāri, ietina uz brīdi dievlūdzējus savā miglā, apbirdinādami viņu kailās galvas un svētās grāmatas. Pātaru skaitītāji apklusa, jo viņi skaidri redzēja, ka pats Dievs viņiem bij pāri gājis, aizkardams tos ar savām platajām drēbēm.
Istabas, ko sildīja saule un krāsnis, tagad bij tukšas, jo visi pārgāja dzīvot klētīs, kur gaisma ietika tikai pa durvīm. Guļot klēts tumšumā, pusdienās varēja dzirdēt, kā saules stari staigā pa baļķu sienām, un kad karstums bij sevišķi liels, baļķi skaņi plaisāja. Te ļaudis gulēja sen pazīstamu un radniecīgu smaržu apdvesti, kas nāca no vaļējām miltu tīnēm un graudu maisiem. Visapkārt gar sienām karājās viņu darba rīki, koka divzaru un trejzaru sekumi, grābekļi un daudzas citas lietas, kuŗu taisīšanas mākslu viņi bij iemācījušies no tēviem. Tā kā vīri pārnāca no lauka arvienu vēlu, darba un saules izžāvēti, sievām no viņiem bija miers, jo, iekrituši gultā, viņi tūlīt aizmiga. Platas kā lāvas gulēja sievas blakus vīriem, domādamas par tiem laikiem, kad vīri viņas valstīja, un aizmigdamas tikai tad, kad uz klēts augšas bezdelīgas iečivinājās savās ligzdās, jūtot rītu.
Visvairāk darba šinīs dienās bija vectēvam, jo bitēm tuvojās bērnu laišanas laiks. Tagad viņš vairs negulēja klētī, bet birzī, īpaši celtā būdā, starp saviem bišu kokiem. Tur vakarā viņš klausījās saimju dūkšanā, kas turpinājās vēl tad, kad bites jau sen bij salīdušas kokos. Viņš pazina katru kluci pēc tajā skanošās dziesmas, un visa drava viņam likās liels koris, un lai gan katra balss tajā skanēja savādi, bet no tām vajadzēja rasties kopīgai un saskanīgai meldijai. Par visām lietām tur vajadzēja skanēt mieram, un ja kādā klucī bij dzirdama nemierīgāka dziesma, tad tā bija zīme, ka bites nākamā dienā laidīs bērnus. Tādiem gadījumiem vectēvam arvienu birzs dažādās vietās bij nolikti spaiņi ar ūdeni, un līdz ko bišu kamols, atraisījies no stropa, salaidās kādā zarā, no savas priedes koka šļīcenes viņš tām uzlaida virsū ūdeni, un tās kļuva rāmas tāpat kā govis, kad bizojot tām uzgāž virsū spaini velguma. Tad vectēvs tās ar karoti salika ar palagu apsegtā kurvī, kur tās palika līdz pat vakaram, kad tās salaida jaunajā klucī – skaidrās un ērtās mājās. Gadījās arī, ka zars izrādījās par vāju pārāk smagam un lielam spietam, tāpēc atlūza, un bites nogāzās zemē. Bet vectēvs prata viņas nomierināt, un likās, ka tās viņu pazīst, slepeni raudzīdamās viņā savām brūnajām un nekustīgajām acīm. Tā vectēvs še rīkojās siltajās jūnija dienās, un kā bites no puķēm savāca medu, tā viņš no tām savāca savu gudrību, apbrīnodams stropa dzīvi un uzstādīdams to visiem par paraugu, jo uz pilnīgas kārtības meklēšanu virzās visas cilvēku domas.
Šinīs dienās, kur vakara blāzma vēl nebij izdzisusi, kad rītos dusošo mākoņu malas jau zeltīja vēl neredzamā rīta saule, Straumēnu saimnieces plakstiņi kā noguruša putna spārni sakļāvās naktīs tikai uz īsu dusu. No klētīm jau nāca diktas krākšanas troksnis, kad viņa pēdējā atgriezās no laidara, kur govis beidza ēst redelēs nomesto sēku. Pa cieti nomītu celiņu, kas vēl bij pilns saules siltuma, viņa devās uz klēti, kamēr sikspārņi, šie nakts vientuļie lidotāji, laidās pār pagalmu krustām un šķērsām, un pūces uzsāka savus skrējienus caur koku zariem. Bet, arī nogulusies gultā, viņa uzreizi nepadevās miegam. Kā gleznotājs, kad glezna jau nobeigta, ilgi tajā vēl nolūkojas, meklēdams pielaistās kļūdas, tā viņa pārlaida skatu padarītam dienas darbam, nekad ar to nebūdama mierā, līdz beidzot iemiga, rokas uz krūtīm salikusi, kā mēdz gulēt tie, kas aizgājuši Dieva priekšā.
Viņas rīcībā bija divas meitas un atraitne, un viņām visām bija darba diezgan, jo nevienās mājās nebij tik liels ganāmpulks kā Straumēnos. Pusdienās un vakaros pienu nesa nēšiem uz pagrabu, kur to izkāsa un nolika rūgšanai. Vesels lērums lielu un mazu koka trauku kalpoja šīm vajadzībām, un kamēr vieni skaidri noberzti žuva uz sētas, citi stāvēja pagrabā. Sviesta kulšana parasti notika pusdienās, un abas meitas ņēmās ap to, mazgādamas un sālīdamas, līdz toveŗos sakrauts tas, ar rasu apsvīdis, laistījās kā saule pagraba tumsā. Viss, ko deva Straumēnu pļavas, āboliņa lauki un Zemgales saule, sakrājās šajos toveŗos, smaržojot kluso pārticības un piemīlības smaržu. Šis pagrabs bija visklusākā vieta visā Straumēnu mājā, tur bij dzirdams tikai rūcošais sviesta kulšanas troksnis un piena liešana. No šīs vietas izgāja pati Māŗa, nesdama svētību visām Straumēnu mājas gaitām. Divi lieli vītoli apēnoja pagraba ieeju. [..]
Nākošā diena iesākās ar lielu karstumu, un jau no paša rīta pēdējais mitrums izgaroja arī zemākās vietās. Bišu dūkšana birzī apstājās, bites tūkstošiem drūzmējās ap ūdens silēm, ko vectēvs bij nolicis starp stropiem. Viss gaiss ap birzi bij pilns vasku smaržas, un dažos stropos medus tecēja laukā no izkusušām šūnām. Gadījās, ka uz sētas izbira dēlīši piena toveŗiem, jo saule tos bij izkaltējusi. Bezdelīgas bij kļuvušas tik drošas, ka nebaidījās cilvēka un sametās pie akas ap lopu silēm. Lapas koku galotnēs lēnām sagriezās, un varēja dzirdēt saules staru klusu skanēšanu, kas meklēja sev ceļu. Ja kādam bij drosme iet tālāk par māju ēnu, tas redzēja, ka stari krīt pār laukiem platām baltām svītrām, neizturami spilgti spīguļodami uz ceļiem. Kā pavasarī ūdens plūdi, tā tagad karstākie saules plūdi ielenca Straumēnus, neļaudami ļaudīm iziet ārā no mājas koku un ēku pakrēšļiem. Tas bij Dieva gaismas klusums, kuŗā ietērpies Viņš neredzams lidoja pār laukiem un mājām. Un ka Viņš bija tagad šinī klajumu versmē, to Straumēnu ļaudis skaidri nojauta, jo vectēvs puikām neļāva skriet uz upīti peldēties, sacīdams: “Tādā laikā labāk neejiet no mājas laukā.”
Bet ap pašu pusdienas laiku, kad kāda vārna, skriedama pār māju, nespēkā bij nokritusi pagalmā, Straumēnu ļaudis ieraudzīja no apvāršņa dūmājiem izlīdušus divus baltus mākoņu galus sarkani nokaitētām virsotnēm. Sievas, kas karstuma dēļ bij savus svārkus nometušas, atstādamas mugurā tikai gaŗos kreklus, un vīri baltās pakulu biksēs izgāja sētsvidū pie vārtiem, un visi sprieda, vai tas ir lietus mākonis jeb tikai tie padebeši, ko Dievs dažreiz mīl sacelt ap Zemgales apvāršņiem kā baltus kalnus. Pa to laiku tādi pat mākoņu ragi bij izlīduši blakus arī citās vietās, un tikko dzirdams pērkons iebubinājās, kā iebubinās zirgs, kad tam aiz redelēm noliek ēdamo.
Likās, ka tur, lielajā debesu malas abrā, rūgst spēcīga rudzu maize, jo mākoņi, līdzīgi mīklai cēlās arvienu augstāk, biezi un necaurredzami. Beidzot tie galīgi pārvēlās apvāršņa malai, un katrs pērkona rībiens tos pasvieda arvienu vairāk pret debesu vidu. Tie zaudēja savu sapņainumu, kļūdami melni, un varēja redzēt, ka vairs tikai viens vienīgs mākonis bij izplēties no vakariem līdz rītiem un devās augšup. Bet tas vēl bij tik tālu, jo viss klajums ar mājām un Lielupi dega tāpat kā senāk saules versmē. Beidzot, atstādams abus galus nopakaļ, mākoņa vidus kā apaļš kalns ātri sāka doties uz priekšu, katru mirkli mezdams zibeņus, kuŗi vai nu salūza gaisā, vai skrēja taisni zemē. Mākoņa apaļā ēna devās tam vairākas verstes papriekšu, un varēja redzēt, ka tālumā lauki, pļavas un upes zaudē savu mirdzumu. Tā lielas nelaimes nojauta izdzēš cilvēku sirdīs visu prieku vēl pirms posta patiesas atnākšanas. Atsevišķi mākoņi, atraisījušies no padebeša gaitas, nikni vārīdamies, joņoja šurpu un turpu, beidzot pazuzdami tā tumsā. Kāds mākoņa zars gāja taisni pretī saulei, un pirms tā nozuda, mākoņa malas iemirdzējās visskaidrākā zeltā. Kamēr apgabali, ko padebeša ēna vēl nebij skārusi, laistījās un mirdzēja, aiz tās jau locījās galotnes, un straumes lija bez apstāšanās un, dodamās tālāk, nolieca pļavas un druvas. Piepeši liels pērkona spēriens nodimdēja taisni aiz dārza, un pēc vislielākā klusuma mirkļa vējš vienā rāvienā nolieca galotnes, nesdams pa gaisu, ko varēja pacelt. Piepeši visi redzēja, ka liels zibens nokrīt birzī. Tam tūlīt sekoja tāds pērkona grāviens, ka ērzelis aplokā aiz bailēm pakrita un tad, uzlēcis kājās, aizaulekšoja, izskatīdamies it kā liesmojošs zibeņu gaismā. Un tūlīt sāka līt lietus stāvām, pirkstu resnām straumēm un lija gandrīz veselu stundu. Nekas nebija redzams tā blāvajā spīdumā, ne arī dzirdams, vienīgi ūdens līšana un pērkona rībieni. Un kad tas beidzot mitējās un atspīdēja saule, no laukiem nāca it kā rubeņu rubināšanas, jo grāvji bij atdabūjuši savas pavasaŗa balsis un ūdeņu pilni vēla tos lēzenajās pļavās. Apvāršņi atkal atguva plašumu, un šur tur stāvi dūmi cēlās gaisā no ēkām, kuŗās pērkons bij iespēris. Arī Straumēniem šis negaiss bij postu nodarījis: lielais bērzs birzs malā bija pāršķelts no augšas līdz apakšai, un tā norautā miza gulēja tāli izsvaidīta visapkārt. Tikai bišu klucis uz apakšējā zara bij palicis neaizkarts un, lietum mitoties, bites no jauna izskrēja klajumā.