Valsts un laulība

Jau šīs nedēļas beigās Jāņa Rozes grāmatnīcā būs nopērkama izdevniecības KODOKA tulkotā un izdotā grāmata Kas ir laulība? Vīrieša un sievietes savienības aizstāvība. Publicējam nelielu, viegli īsinātu fragmentu ieskatam.

Jo intīmākas ir cilvēku attiecības, jo mazāk tās saista valsts uzmanību. Uzņēmējdarbības attiecības tiek regulētas, taču likums neparedz nosacījumus, piemēram, draudzībai un neļauj iesūdzēt kādu draugu tiesā par atstāšanu novārtā. Nav nekādu civilu ceremoniju draudzības dibināšanai vai juridisku šķēršļu tās izbeigšanai. Tad kāpēc ar laulību ir citādi? Tāpēc, ka draudzība neietekmē kopīgo labumu tādā strukturētā veidā, kas prasītu juridisku atzīšanu un regulāciju, savukārt laulība to šādi ietekmē.

Tas arī ir vienīgais iemesls ievērības cienīgajam faktam, ka gandrīz visās zināmajās kultūrās vīriešu un sieviešu seksuālajām attiecībām ir pastāvējis kāds regulējums. Tā tas ir tādēļ, ka šīs ir vienīgās attiecības, kuras rada jaunus cilvēkus. Un šādiem maziem un no citu rūpēm vēl ļoti atkarīgiem cilvēkiem nav citu veidu, kā sasniegt fizisku, morālu un kulturālu briedumu, kā vien ilgstošas, uzmanīgas rūpes un uzraudzība, ko sniedz vīrietis un sieviete, katrs no savas puses pienesot kaut ko atšķirīgu. Jo tuvāka ir viņu radniecība bērnam, jo labāk viņi šo aprūpi spēj veikt. Ja bērni neizaugs veseli, morāli un intelektuāli nobrieduši, viņi nevarēs būt godprātīgi un dažādās nozīmēs ražīgi sabiedrības locekļi; savukārt tas ekonomiskās un sociālās attīstības stāvoklis, kuru dēvējam par “civilizāciju”, ir atkarīgs no garīgi un fiziski veseliem, godprātīgiem un ražīgiem cilvēkiem. Ir gandrīz neiespējami izaudzināt šādus cilvēkus, ja vīrietis un sieviete nenolemj veltīt dzīvi viens otram un saviem bērniem. Varbūt tas izklausās nedaudz pārsteidzīgi, taču nešķiet pārspīlēti apgalvot, ka civilizācijas pastāvēšana ir atkarīga no spēcīgām un noturīgām laulībām.

Megija Galahera šo skatījumu veiksmīgi ietvērusi vienkāršā sauklī: “Sekss rada bērnus, sabiedrībai vajag bērnus, un bērniem vajag māti un tēvu.” Viņa šo ideju izvērš, rakstot, ka “svarīgais sociālais jeb pilsoniskais laulības uzdevums ir regulēt seksuālās attiecības starp vīriešiem un sievietēm, lai mazinātu iespēju, ka bērni (un viņu mātes, un sabiedrība) cieš no tēvu trūkuma, un paaugstinātu iespēju, ka nākamo paaudzi audzinās māte un tēvs vienā ģimenē, kurā abi vecāki ir nodevušies viens otram un saviem bērniem”.[1]  

Šis apgalvojums neatspoguļo tikai vienas politiskas partijas nostāju. Līdzīgi izsakās arī, piemēram, Deivids Blankenhorns, kurš ir liberāls demokrāts: “Ja kāds ir mācīts, kā tas parasti ir ar antropologiem, sākt no paša sākuma – no fundamentālajiem jautājumiem –, tad viņš pamanīs vairāku saistītu faktu kopumu: cilvēki ir sociāli; viņi dzīvo grupās; viņiem ir spēcīga vēlme vairoties; viņi ir seksuālas dzīvas būtnes; viņi vairojas dzimumsakaru, nevis šūnu dalīšanās ceļā. Un viņi ir izveidojuši institūciju, lai mazinātu abu dzimumu nošķīrumu, sekmētu dzīvošanu kopā un nodrošinātu vairošanos. Visās cilvēku sabiedrībās pastāv šāda institūcija. To dēvē par “laulību”.”[2]  

Lai arī laulība it visur ir nepieciešama, tā arīdzan it visur ir dārga un trausla. Cilvēkiem bieži ir nepieciešams sociāls konteksts, lai laulātos un paliktu laulībā. Ir nepieciešama spēcīga laulības kultūra. Citējot Pensilvānijas Universitātes tieslietu profesori Eimiju Vaksu, šāda kultūra rada un uztur “vienkāršus noteikumus vienkāršiem ļaudīm”.[3] Tā piedāvā iedibinātus domāšanas un darbību paraugus un motīvus – scenāriju, kas vadītu cilvēku izvēli kopīgā labuma un arīdzan viņu pašu ilgtermiņa interešu virzienā.

Tas ir īpaši svarīgi tajās dzīves jomās, kurās mūsu spēcīgākās dziņas dabiski nekalpo mūsu patiesajam labumam. Kā raksta nu jau nelaiķis, ievērojamais sociologs Džeimss K. Vilsons, “laulība ir sociāli sakārtots risinājums cilvēku kopā palikšanas un bērnu aprūpēšanas problēmai, ko pati dziņa pēc bērniem un dziņa pēc dzimumattiecībām (kas padara bērnu radīšanu iespējamu) nespēj risināt”.[4] Personīgas problēmas ved pie personīgiem risinājumiem, turpretī laulība (kā jebkurš sabiedrības iedibinājums) pievēršas vajadzībām, kuras var risināt vienīgi sociālā veidā. Vispārējā sociālā vajadzība pēc attiecībām, kuras rada jaunus, mazus un no aprūpes atkarīgus cilvēkus, izskaidro, kāpēc gandrīz visas sabiedrības cilvēces vēsturē, atzīstot laulību, ir regulējušas vīrieša un sievietes seksuālās attiecības.

Jāatzīst gan, ka lielāko slogu (mūsu skatījumā gan – tieši godu) laulības kultūras uzturēšanā vajadzētu uzņemties dažādām pilsoniskām biedrībām un apvienībām. Baznīcas, sinagogas, mošejas un tempļi, skolas un sporta līgas, skauti un gaidas, un neskaitāmas citas brīvprātīgas indivīdu asociācijas veido katras paaudzes racionālo un emocionālo attieksmi pret laulību (un, protams, daudz ko citu). Neskatoties uz to, arī valstij vajadzētu sniegt atbalstu. Regulējot stāšanos laulībā un šķiršanos, palīdzot un dažkārt pieprasot valdībai, indivīdiem un pilsoniskiem iedibinājumiem attiekties pret noteiktiem pāriem kā vienu veselu, laulības likums sniedz svarīgu publisku vēstījumu par to, kas ir nepieciešams, lai kaut ko dēvētu par laulību. Tas sniedz vēstījumu par to, kas ir laulība. Šis vēstījums savukārt iespaido cilvēku uzskatus un tādējādi arī to, ko viņi gaida un izvēlas savas laulības – gaidāmas vai jau esošas – sakarā. Abpusējo likuma un kultūras mijiedarbību apstiprina bezstrīdus laulības šķiršanas likumu seku empīriskie pierādījumi.[5] Ja šķiršanās juridisko šķēršļu atvieglošanai ir bijusi kāda ietekme, tad arī jebkādu juridiskās šķiršanās apgrūtinājumu vai stigmas atcelšanai noteikti būtu vēl lielāka ietekme. Valsts ietekme uz laulības iedibinājumu ir plaša un dziļa.

Diez vai tas vispār var būt citādi, jo civilās laulības atcelšana ir praktiski neiespējama. Vārda “laulība” svītrošana no likumdošanas neko daudz nemainītu; valsts tāpat atļautu veidot noteiktas saites, uzliktu tām pienākumus un sniegtu atbalstu. Laulības regulācijas formu atcelšana tikai novestu pie haotiskas retroaktīvas regulācijas. Tie būtu strīdi par īpašumu, aizbildniecību, bērnu apmeklēšanu un bērnu pabalstiem. Šādā situācijā to, ko valsts reiz darīja, izmantojot pārbaudītus, iedarbīgus juridiskos regulējumus, tagad tā veiktu apgrūtinātā veidā, skatot katru gadījumu atsevišķi, lai varētu noteikt, piemēram, vecāku (jo īpaši tēva) atbildību un pienākumus.[6]

Valsts ar šādiem uzdevumiem var tikt galā labāk vai sliktāk, tas ir, iejaucoties vairāk vai mazāk. Taču valsts nevar no tiem izbēgt. Un kāpēc tad nevar? Tāpēc, ka laulības publisko funkciju nodrošināšanai – gan pieprasot vecākiem (jo īpaši tēvam) rūpēties par bērniem un vienam par otru, gan arī to ļaujot – vajadzīga visas sabiedrības mēroga koordinācija. Nepietiek ar, piemēram, kādas reliģijas pieņēmumu, ka vīrs ir sievas bērnu tēvs vai ka vīrietim ir tiesības un pienākumi pret bērnu māti; nepietiek arī ar to, ka, piemēram, vīrs un sieva, parakstot attiecīgu līgumu, vienojas veikt noteiktas darbības. Tā tas ir tāpēc, ka privāti iedibinājumi un privāti līgumi ir saistoši tikai tajos iesaistītajām pusēm. Viena no svarīgākajām laulības likumu funkcijām ir likt visām trešajām pusēm (skolām, bāriņtiesām, bērnu nometnēm, slimnīcām, draugiem, radiniekiem un svešiniekiem) domāt un uztvert vīrieti kā savas sievas bērnu tēvu, pieņemt, ka vīram un sievai ir noteiktas privilēģijas un noteikti seksuāli ierobežojumi u. tml. Tikai valsts spēj konsekventi veikt šādu darbu.

Tas ir ne tikai nenovēršami vai nepieciešami. Valstij arī pienākas uzņemties šo uzdevumu. Salīdzinājumam varētu jautāt: kāpēc pat paši lielākie libertārieši neiestājas pret ceļu satiksmes noteikumiem? Tāpēc, ka, pirmkārt, sakārtota satiksme pasargā tās dalībnieku veselību un veicina efektivitāti, un abas šīs lietas ir nozīmīgi labumi. Otrkārt, šie labumi ir sabiedriski labumi divējādā ziņā: privāti centieni nevar tos pienācīgi nodrošināt, un nespēja tos nodrošināt var novest pie sabiedriski nozīmīgām sekām. Ja droša un veiksmīga ceļu satiksme būtu atkarīga no cilvēku brīvas izvēles, kad apstāties – pie zaļas gaismas vai sarkanas –, tad satiksme noteikti nebūtu ne tikpat droša, nedz arī nedaudz mazāk droša kā tad, ja to organizē visiem saistoši ceļu satiksmes noteikumi. Arī konkrētā negadījuma vaininieki nebūtu vienīgie, kuri ciestu satiksmes negadījumu radītos zaudējumus (gan tiešos, gan arī netiešos, piemēram, piegādes ķēžu palēnināšanos utt.). Lai nodrošinātu visiem drošu un veiksmīgu pārvietošanos un samazinātu apdraudējumu trešajām pusēm, ir nepieciešama juridiski saistoša kārtība. Nav arī pārspīlēti sacīt, ka valstij ir pienākums nodrošināt saviem pilsoņiem drošības un kārtības minimumu – mums kā pilsoņiem ir tiesības to gaidīt un pieprasīt. Visbeidzot, valsts atšķirībā no privātām apvienībām var šos labumus nodrošināt bez nepanesami smagām blaknēm. Viss minētais padara valsti piemērotu tam, lai noteiktu mums saistošus ceļu satiksmes noteikumus.

Ja šī būtu eseja politikas teorijā, tad varētu strīdēties par argumentācijas detaļām un niansēm, taču šīs grāmatas sakarā ar šo piemēru varam izcelt plaši atzītu principu: ja kaut kas kalpo kādam svarīgam labumam, ja cilvēkiem ir tiesības to gaidīt un pieprasīt, ja privātas grupas nespēj to pienācīgi nodrošināt, ja visi iesaistītie cieš no tā zuduma un trūkuma un ja valsts spēj to nodrošināt bez nepamatotiem zaudējumiem citās jomās, tad valsts ne tikai drīkst iejaukties – tas tai arī jādara.

Visi šie nosacījumi atbilst laulības gadījumam. Ar privātiem risinājumiem pietiek, lai regulētu privātas problēmas un atlīdzību kaitējuma gadījumā, taču laulība ir kas vairāk. Uz spēles ir liktas tiesības, kā arī dažādi ieguldījumi un ieguvumi (ārējie faktori) visai sabiedrībai. Tiesības ir liktas uz spēles tāpēc, ka vecāki, kad vien iespējams, ir tiesīgi audzināt savus bērnus un bērniem ir tiesības saņemt abu vecāku rūpes un mīlestību (kā tas apstiprināts ANO Bērnu tiesību konvencijā).[7] Savukārt ārējie faktori ietekmē sabiedrību tāpēc, ka izjukusi laulība apgrūtina visus – gan bērnus, gan visu pārējo sabiedrību. Kā redzam, privātas savienības nespēj atrisināt minētos jautājumus. Valsts to spēj daudz veiksmīgāk, mazāk iejaucoties un ar mazākiem zaudējumiem citās jomās, vienkārši stiprinot laulības normas, nevis cenšoties kaut ko salasīt no sagrautas laulības kultūras druskām. Visbeidzot, konjugālā laulības skatījuma veicināšana nekādā veidā neietver citu labprātīgi izveidotu attiecību aizliegumu vai ierobežošanu.

Pievērsīsim uzmanību sociālajiem ieguvumiem. Gan veselais saprāts, gan arī ticami empīriski pierādījumi rāda, ka laulība atnes labumu gan bērniem, gan pašiem laulātajiem, laulība palīdz vairot labklājību un turību, īpaši palīdzot tieši nabadzīgajiem, un tā iegrožo valsts varu.

Pirmkārt, bērnu radīšana spēj unikālā veidā vienlaikus gan paplašināt, gan pilnveidot laulību. Arī atzīstamākie sociālo zinātņu pētījumi liecina, ka bērniem klājas vislabāk, ja tos audzina māte un tēvs, kuri ir laulībā. Pētījumi, kuri ņem vērā arī citus faktorus, tādus kā nabadzība un iedzimtība, liecina, ka nešķirtās ģimenēs uzaugušiem bērniem vislabāk veicas šādās jomās:[8]

  • Izglītības sasniegumi: labāka lasītprasme un sekmīgāka skolas absolvēšana;
  • Emocionālā veselība: mazāk trauksmes, depresiju, apreibinošo vielu lietošanas, pašnāvību;
  • Ģimeniskā un seksuālā attīstība: spēcīga savas identitātes izjūta, vēlāks pubertātes iestāšanās laiks, mazāk pusaudžu un ārlaulības grūtniecību, mazāk seksuālas vardarbības;
  • Bērna un pieaugušā uzvedība: mazāks agresijas, uzmanības deficīta, nekārtīguma un nesavāktības, noziedzības risks, mazāks risks nonākt ieslodzījumā.

Pievērsīsimies kreisi orientētās izpētes institūcijas “Bērnu attīstības tendences” (Child Trends) secinājumiem šajā sakarā:
“Pētījumi skaidri pierāda, ka ģimenes struktūra bērniem ir nozīmīga un ka bērniem visvēlamākā ir ģimene, kuru veido abi bioloģiskie vecāki ar retiem savstarpējiem strīdiem. Vientuļo vecāku bērniem, neprecēto māšu bērniem un bērniem, kuru vecāki precējušies otrreiz vai vienkārši ir kopdzīves attiecībās, ir lielāka nelabvēlīga iznākuma iespēja. [..] Tātad bērnu labākajās interesēs ir veicināt stipru un stabilu laulību starp bioloģiskajiem vecākiem. [..] Tā nav vienkārši divu vecāku klātbūtne, … bet gan abu bioloģisko vecāku klātbūtne, kas acīmredzami labvēlīgi ietekmē bērna attīstību.”[9]

Vēl cits, Laulības un ģimenes žurnāla (Journal of Marriage and Family) pētījums vēsta, ka “laulības priekšrocības parādās galvenokārt tad, kad bērns ir abu vecāku bioloģiskais pēcnācējs”.[10] Dažādu organizāciju nesen veiktie pētnieciskās literatūras apskati apstiprina nešķirtas laulības nozīmīgumu bērniem.[11]

Vientuļās mātes, nelaulāto kopdzīve, dalītā aizbildniecība pēc šķiršanās un atkārtota laulība ar citiem partneriem ir visai plaši pētītas parādības, un pētījumu rezultāti ir acīmredzami. Bērniem ikvienā no šiem variantiem klājas daudz sliktāk nekā bioloģisko vecāku laulībā. Padarīt laulību stabilāku nozīmē dot bērniem labāko iespēju izaugt par krietniem un ražīgiem sabiedrības locekļiem. Jāpievērš uzmanība arī saiknei starp laulību un bērniem abās mūsu argumenta daļās – gan tajā, ka tā piedāvā pārliecinošu pamatojumu, kāpēc nenoraidīt konjugālo laulības skatījumu, gan arī tajā, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc laulībai jābūt nozīmīgai visai sabiedrībai.

Taču šī saikne nebūt nav šīs grāmatas autoru skatījuma īpatnība – to pietiekami apstiprina arī pastāvošie likumi. Jau labu laiku pirms tam, kad sākās runas par viendzimuma laulību, tiesas apstiprināja, ka laulība ir “ģimenes un sabiedrības pamats, bez kura nevar būt nedz civilizācijas, nedz attīstības”.[12] Tās norādīja, ka “praktiski ikviena Augstākā tiesa, atzīstot tiesības laulāties kā fundamentālas tiesības, uzsver, ka šī secinājuma pamatā ir laulības kā iedibinājuma nesaraujamā saikne ar bērnu radīšanu”.[13] Ne tikai šīs grāmatas autoru skatījumā, bet arī likuma skatījumā “laulības galvenais mērķis, kas izriet no dabas un sabiedrības likumiem, ir bērnu radīšana”;[14] “bērnu radīšana likuma aizsardzībā un ar tā sniegto atzīšanu” ir viens no “diviem galvenajiem laulības mērķiem”.[15] “Laulība pastāv kā aizsargāts juridisks iedibinājums galvenokārt sabiedrībai būtisku vērtību dēļ, kuras saistītas ar cilvēku dzimuma turpināšanos”[16] – šādus piemērus var turpināt uzskaitīt vēl un vēl.

Otrs sabiedriski nozīmīgs laulības labums ir palīdzība laulātajiem daudzās nozīmīgās jomās – emocionālajā, fiziskajā, finansiālajā un sabiedriskajā. Kā rakstīja nu jau mirušais Virdžīnijas Universitātes sociologs Stīvens Noks, nav gluži tā, ka tiem cilvēkiem, kuriem labāk klājas, ir lielāka iespēja un vēlme laulāties; drīzāk laulība atnes cilvēku dzīvē lielāku labklājību. Laulība ne tikai vēsta par briedumu – tā var to arī veicināt. Piemēram, pēc stāšanās laulībā vīriešiem ir raksturīgi vairāk laika pavadīt darbā, mazāk bāros, biežāk piedalīties reliģiskos pasākumos, biežāk būt ar ģimeni, un viņi daudz retāk nonāk apcietinājumā.[17]

Laulība kā pastāvīga un citus partnerus izslēdzoša savienība, pakārtota ģimenes dzīvei, palīdz izskaidrot šos ieguvumus. Laulātie gūst emocionālu drošību dzīves grūtību priekšā, fundamentāli nododoties šīm attiecībām, kuru normas veido to piemērotība ģimenes dzīvei. Laulāto savstarpēja nodošanās izslēdz citus partnerus, laulātie pamet seksuālo attiecību “tirgu” un tādējādi izbēg no tam raksturīgajiem riskiem. Cītīgāk un mērķtiecīgāk strādājot savā profesijā, tie sasniedz labākus rezultātus. Tādējādi valsts ieinteresētība iedzīvotāju ražīgumā un sabiedriskajā kārtībā motivē arī tās ieinteresētību laulības institūtā.[18]  

Treškārt, abi minētie laulības labumi – bērnu un laulāto labklājība – pamato secinājumus, kuri izteikti Virdžīnijas Universitātes “Nacionālā laulības projekta” profesora V. Bredforda Vilkoksa pētījumā. Tur sacīts: “Nāciju labklājība ir lielā mērā atkarīga no ģimenes veselības. Tāds ir mūsu galvenais atzinums.”[19] Tas pats pētījums norāda, ka laulātības un pēcnācēju radīšanas tendencēm “ir nepietiekami novērtēta un svarīga loma ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, labklājības valsts pastāvēšanā, darbaspēka kvalitātē un daudzu mūsdienu ekonomikas sektoru darbaspējā”.[20] Ja kādas no valsts interesēm var tiešām dēvēt par pamatotām, tad tās noteikti ir šīs – laulība un ģimene.

Ceturtkārt, ņemot vērā ekonomiskos ieguvumus, nav nekāds pārsteigums, ka laulības noriets vissmagāk skar tieši trūcīgākos. Kā grāmatā Laulība un šķira Amerikā parāda Kejs Haimovics, laulības kultūras noriets vissliktāk ir ietekmējis tieši nabadzīgās kopienas un visvairāk – afroamerikāņus.[21] Vēl vairāk, viens no galvenajiem rādītājiem cilvēka paredzamajai nabadzībai vai pārticībai ir tas, vai viņš uzaugot saņēmis laulātu vecāku mīlestību un rūpes.

Visbeidzot, tā kā spēcīga laulības kultūra ir laba gan bērniem, gan laulātajiem un arīdzan visai ekonomikai kopumā (jo īpaši trūcīgajiem), tā attaisno noteiktu un zināmās robežās ieturētu valsts iejaukšanos. Ja laulība neizveidojas vai izjūk, tad valsts ir tā, kura ieņem izveidojušos vakuumu ar dažādu tiesvedību palīdzību, lai noteiktu aizbildniecību, apmeklējuma tiesības, bērnu pabalstus, alimentus u. tml.  

Taču pastarpinātā iedarbība ir vēl plašāka un nozīmīgāka. Pieaugot ārpuslaulības grūtniecību skaitam un to tēvu skaitam, kuri nerūpējas par bērniem, pieaug arī dažādu sabiedrības patoloģiju skaits un līdz ar to lielāka vajadzība pēc valsts iejaukšanās un sociālā atbalsta. Sociologu Deivida Popeno un Alana Vulfa pētījums par skandināvu valstīm vēsta, ka, laulības kultūrai norietot, pieaug valsts varas un tēriņu mērogs.[22]

Kreisi orientētais Brukingsa Institūts vēsta, ka sociālajos pabalstos laikposmā no 1970. līdz 1996. gadam ASV ir iztērēti 229 miljardi dolāru. Organizācija norāda, ka šos tēriņus var saistīt ar laulības kultūras sabrukumu un no tā izrietošo sabiedrības nelaimju pieaugumu – pusaudžu grūtniecību, nabadzību, noziedzību, narkotiku lietošanu un veselības problēmām.[23] 2008. gada pētījums vēsta, ka šķiršanās un bērnu dzemdēšana ārpus laulības nodokļu maksātājiem izmaksā 112 miljardus dolāru gadā.[24] Jūtas Pavalsts Universitātes profesors Deivids Šramms lēš, ka laulību šķiršana vien pašvaldībām, pavalstu valdībām un federālajai valdībai izmaksā 33 miljardus dolāru gadā.[25]  

Lai arī daži libertārieši mēdz iebilst, ka laulībai nevajadzētu sniegt lielāku juridisku atzīšanu kā kristībai vai barmicvai,[26] ir skaidri redzams, ka valsts izslēgšanai no laulības institūta būtu katastrofālas sekas. Ja var pamatot valsts ieinteresētību tādās privātpersonu lietās kā cilvēku veselība, drošība, izglītība un sabiedriskā kārtība, tāpat var pamatot ieinteresētību tiesiskā laulības regulācijā. Valsts, kas neatbalsta laulību, ir kā ārsts, kurš neatbalsta veselīgu uzturu un vingrošanu. Abos gadījumos tiek palaists garām kaut kas ļoti svarīgs un būtisks.


[1] Gallagher Corvino, Debating Same-Sex Marriage, op. cit., p. 96.

[2] David Blankenhorn, The Future of Marriage (2007; New York: Encounter Books, 2009), p. 5.

[3] Amy L. Wax, “Diverging Family Structure and ‘Rational’ Behavior: The Decline in Marriage as a Disorder of Choice”, Research Handbook on the Economics of Family Law, ed. Lloyd R. Cohen and Joshua D. Wright, pp. 15–71 (Cheltenham, U.K., Northampton, Mass.: Elgar, 2011), p. 59, p. 61.

[4] James Q. Wilson, The Marriage Problem: How Our Culture Has Weakened Families (New York: Harper Collins, 2002), p. 41.

[5] Douglas W. Allen, Maggie Gallagher, “Does Divorce Law Affect the Divorce Rate? A Review of Empirical Research, 1995–2006”, IMAP Research Brief 1, no. 1 (July 2007): http://www.marriagedebate.com/pdf/imapp.nofault.divrate.pdf

[6] Jennifer Roback Morse, “Privatizing Marriage Is Impossible”, Public Discourse, 02.04.2012: http://www.thepublicdiscourse.com/2012/04/5069.

[7] Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bērna tiesībām: http://www.unicef.org/crc.

[8] Līdzīgu pētījumu skat. Marriage and the Public Good: Ten Principles (Princeton, N.J.: The Witherspoon Institute, 2008), pp. 9–19: http://www.winst.org/family_marriage_and_democracy/WI_Marriage.pdf.

[9] Kristin Anderson Moore, Susan M. Jekielek, Carol Emig, “Marriage from a Child’s Perspective: How Does Family Structure Affect Children, and What Can We Do about It?”, Child Trends Research Brief (June 2002). pp. 1–2, p. 6: http://www.childtrends.org/files/MarriageRB602.pdf.

[10] Wendy D. Manning, Kathleen A. Lamb, “Adolescent Well-Being in Cohabiting, Married, and Single-Parent Families”, Journal of Marriage and Family 65, no. 4 (November 2003), p. 876, p. 890.

[11] Skat. Sara McLanahan, Elisabeth Donahue, Ron Haskins, “Introducing the Issue”, The Future of Children 15 (2005), p. 3; Mary Parke, “Are Married Parents Really Better for Children?: What Research Says about the Effects of Family Structure on Child Well-Being”, CLASP Policy Brief, no. 3 (May 2003); W. Bradford Wilcox, William J. Doherty, Helen Fisher, et al., Why Marriage Matters: Twenty-Six Conclusions from the Social Sciences, 2nd ed. (New York: Institute for American Values, 2005), p. 6.

[12] Maynard v. Hill, 125 U.S. 190, 211 (1888).

[13] Conaway v. Deane, 903 A.2d 416, 620 (Md. 2007).

[14] Baker v. Baker, 13 Cal. 87, 103 (1859).

[15] Sharon v. Sharon, 75 Cal. 1, 33 (1888) (citējot Stjuartu par Marriage and Divorce, 103).

[16] Singer v. Hara, 522 P.2d 1187, 1195 (Wash. App. 1974).

[17] Steven Nock, Marriage in Men’s Lives (New York: Oxford University Press, 1998).

[18] Nekas no teiktā, protams, nenozīmē, ka kāda laulība ir nevainojama vai ka laulātie nekad nekļūdās zvēresta izpildē. Šeit mēs runājam vispārīgi, balstoties uzkrātajos sociālo zinātņu pētījumos.

[19] W. Bradford Wilcox, Carlos Cavallé, The Sustainable Demographic Dividend: What Do Marriage and Fertility Have to Do with the Economy? (Charlottesville, Va.: The National Marriage Project):http://sustaindemographicdividend.org/articles/the-sustainabledemographic .

[20] W. Bradford Wilcox, citēts H. Brevy Cannon, “New Report: Falling Birth, Marriage Rates Linked to Global Economic Slowdown”, 03.10.2011: http://www.virginia.edu/uvatoday/newsRelease.php?id=16244.

[21] Kay S. Hymowitz, Marriage and Caste in America: Seperate and Unequal Families in a Post-Marital Age (Chicago: Ivan R. Dee, 2006). Skat. arīW. Bradford Wilcox, “The Evolution of Divorce”, National Affairs 1 (2009):p.81, pp. 88–93.

[22] David Popenoe, Disturbing the Nest: Family Change and Decline in Modern Societies (New York: A. De Gruyter, 1988), pp. xiv–xv; Alan Wolfe, Whose Keeper? Social Science and Moral Obligation (Berkley: University of CaliforniaPress, 1989), pp. 132–142.

[23] Isabel V. Sawhill, “Families at Risk”, Setting National Priorities: The 2000 Election and Beyond, eds. Henry J. Aaron, Robert D. Reischauer (Washington,D. C.: Brookings Institution Press, 1999), p. 97, p. 108.

[24] Benjamin Scafidi, The Taxpayer Costs of Divorce and Unwed Childbearing: First-Ever Estimates for the Nation and for All Fifty States (New York:Institute for American Values, 2008): http://www.americanvalues.org/pdfs/COFF.pdf.

[25] David Schramm, Preliminary Estimates of the Economic Consequences of Divorce (Utah State University, 2003).

[26] David Boaz, “Privatize Marriage: A Simple Solution to the Gay-Marriage Debate”, Slate, 25.04.1997: http://www.slate.com/articles/briefing/articles/1997/04/privatize_marriage.html.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: