Līdzko satumsa vakars, gandrīz visi mūsējie aizbrauca uz baznīcu. Mājās palikām mēs tikai divi: māte un es. Man ļoti gribējās tikt uz baznīcu. Jau divus Ziemas svētku vakarus es tur biju. Tad līksmība bija liela. Brauciens kamanām ir bērnam ievērojams jautājiens. Pats sēdi kā “vīrs”, silti saģērbts, lielā, mīkstā villainē ietīts, tā ka drusku acis vaļā. Žiglais sirmis priekšā; ilkses pulkstens skan, it kā manā vietā izskaņodams jūtas, kuras tev klusi vai sirdi grib nospiest. Pagriez acis sāņus: šur tur logā paspīd svece, gaisma izliekas pavisam savāda, tik mīlīga, ka silti, silti paliek ap sirdi. Pie baznīcas ir liela drūzmēšanās. Labi, ja vēl viņā dabū kādu vietu, kur iespiesties. Bet, ja nē, tad stāvi saldams baznīcas priekšā. Durvis paliek vaļā. Gan dzirdi ērģeļu skaņas, dziedi i pats līdzi, bet svētku līksmība nesasniedz to pakāpienu kā baznīcā pašā, kur visu pats redzi. Es nu gan abas reizas līdz ar tēvu un māti caur mācītāja kambari ietiku pie paša altāra. Sēdēt nedabūjām. Cilvēks stāvēja pie cilvēka. Es ar vienu kāju pakāpos uz pērmindera soliņa stūra. Tēvs mani pieturēja, tā ka es gluži brangi varēju ilgāku laiku nostāvēt un aplūkot abas altāra priekšā stāvošās eglītes, kuras savām mazām svecīšu liesmām acis apžilbināja. Šīs Ziemas svētku eglītes svecīšu liesmas ir pavisam savāda gaisma. Kamēr tās vēl nav labi padegušas, t. i., tikko aizdegtas, tikmēr tās raugās uz tevi kā baltliesmaini spulgojošas brīnuma actiņas. Sapņains spirgtums, liekas, viņās staro. Vēlāku, labi padegušas, viņas šo burvīgumu zaudē. Daža liesmiņa metas neskaidra, sāk raustīties un kūpēt. Tad ap sirdi paliek žēli…
Draudze dzied. Dvaša garaiņu veidā izplūst saltajā gaisā. Es paskatos drīzi uz ērģelēm, drīzi uz eglīti un arī dziedu. Bet man balss ir gluži niecīga, sīciņa pret vareno ērģeļu bazūnēšanu un draudzes dziedāšanu. Pārlaižu skatus arī pār draudzi. Ieraugu dažus pazīstamus. Trešajā solā sēd Saulītes tēvs ar dēlu Mārtiņu. Tas ir tas pats Saulītes tēvs, kurš savam lopu ganam pārsita kāju, kurš šo nabaga zēnu, slimu esošu, izrāva no gultas un brēca: “Pagāns, ko mānies, tikai slinkums!” Šis tēvs ir tas pats, kurš pieņem panīkušus, muļķīšus par dienestniekiem, tāpēc ka tie strādā par pusalgas, atrauj tiem, kur tik varēdams, no algas, izlamādams tos par sliņķiem, netikļiem, blēžiem, un iepērk vienu vērtspapīru pēc otra. Bet šovakar viņš, lūk, sēd tik rāms pelēkajos svētdienas svārkos, glīti noskūtu zodu, raibu katūna lakatiņu ap kaklu un dzied ar tādu sirds mieru, it kā tas visu cauru gadu būtu tikai pie bauslības un Kristus saldā evanģelijuma turējies! Netālu no Saulītes tēva sēž Birņa tēvs, kurš katrā tiesas dienā meklē pagasta namā “taisnību”. Viņš dzied sparīgi līdzi Ziemas svētku dziesmu…
Raibi ļaužu mudžeklis, draugi un ienaidnieki te kopīgi slavē Dievu. Bet vai daudziem lido Kristus tēls priekš gara acīm, un kurš no šiem saprot Kristus evanģelijuma pamatus? Vai sirds šķīstība, lēnprātība šiem ļaudīm vismazāk še izliekas būt par cilvēcības paraugu un svētumu, jeb arī še tiem akls burts ir vairāk nekā Kristus dievišķās domas un centieni?…
Šovakar man bija jāpaliek mājā. Visi teica, ka es esot slims, lai gan es domāju, ka es esmu vesels. Sāpju nekādu nesajutu. Vienīgi gurdenums bija mani pārņēmis. No aukstuma mani ļoti sargāja. Es gulēju gultā, priekš pāra stundām nomazgāts, baltā krekliņā, pacēlu rokas starp degošo sveci un balti novitēto sienu, veidodams uz tās dažādus ēnu tēlus. Bet rokas man noslīdēja uz deķa, tām trūka spēka. Kas gan man varēja kaitēt? Reizām man deva vīnu dzert. Tas mani spēcināja, un es ilgi, ilgi klausījos, kad māte manim lasīja priekšā, kā Kristus, Jeruzalemi uzlūkodams, raudājis… Brīnums, kad esmu vājš, tad man šie stāstiņi patīk, bet, kad esmu vesels, tad man nav vaļas! Pāri nedēļas atpakaļ es tikai domāju, ka jāiet būtu ar ragaviņām no kalna laisties, ka jāizjoko žīds, kurš dažādām mantām apkārt braukā, vajadzētu arī sniedzes ķert cilpām. Bet tagad šis gurdenums…
Māte ilgāku laiku, pie manas gultas sēdēdama, lasīja stiprā balsī. Vienu no stāstiem beiguse, tā lūkojās klusi grāmatā. Tad viņa pacēla lēni galvu, palūkojās asarainām acīm uz mani un teica: “Vai vēlies, lai tev pastāstu mazu stāstiņu”?”
“Stāsti, mammiņ!”
“Es viņu lasīju kādā mazā grāmatiņā. Grāmatiņas vairs nav, bet, cik atmiņā, tad tā bijis… Bijis, tāpat kā tagad, Ziemas svētku vakars. Ļaudis braukuši steigšus un gājuši steigšus uz baznīcu. Ubadzītei Dārtai arī iegribējies aiziet. Viens pajūgs pēc otra aizlaidis viņai garām, kad tā pa piesnigušo ceļu briduse. Viņa gribējuse paprasīt, lai to ieņemtu kamanās. Baznīca vairs nebijuse tāļu, bet Dārtai pūtis stiprs vējš pretī. Viņa saļimuse ceļmalā un skaitījuse lūgšanu. Te viņa ieraudzījuse, ka pa ceļu nāk sieviete – viegliņām, it kā sniega nemaz nebūtu bijis.
“Meitiņ, meitiņ, pagaidi!” Dārta gribēja saukt. Bet sieviete jau apstājās, brida pa sniegu līdz Dārtai.
“Ko tu te, māmiņ, dari?” sieviete mīlīgi vaicāja.
“Piekusu… nevaru līdz baznīciņai…”
“Nāc, iesim… Es tev palīdzēšu…”
Sieviete sniedza roku Dārtai. Dārta sajuta sevī jaunus spēkus. Viņa labprāt būtu svešinieces seju zīmējuse, bet tumsā vairāk nekā neredzēja kā viņas bālumu.
“Kā tad tu, māmiņ, iedomā iet vakarā uz baznīcu? Ceļš piesnidzis. Vējš stiprs.”
“Gribējās, meitiņ, uz baznīciņu… Paņēmu maizes doniņu līdz… Reiz es jau pie ķestera mātes pārgulēju. Šoreiz ar tāpat nodomāju… Rītiņā tad pate pirmā baznīciņā…” Dārta piekusa runāt. Viņai bija brīnums, cik viegli tā šoreiz pie svešnieces rokas kāpa baznīcas kalnā.
“Vai, kas ļautiņu!” Dārta izsaucās.
Baznīcas durvju priekšā stāvēja kāds simts ļaužu. No iekšā tikšanas baznīcā nevarēja būt ne runa.
“Kāpēc tad tu, meitiņ, ar tik vēlu?” Dārta vaicāja.
“Bija, māmiņ, jāapciemo divi slimnieki… aizkavējos…”
“Nu jau baznīciņā netiksim… bet kas tad tu tāda esi? Tāda pazīstama balss…”
Dārtiņa vērās ziņkārīgi svešnieces sejā, kad tās abas nostājās gaismā, kura izplūda pār ļaužu galvām iz baznīcas.
Svešniece pieliecās pie Dārtiņas.
“Es jau esmu tā Mīlestība!” viņa Dārtiņai čukstēja.”