Nevienam no dažādajiem “valodas noteikumiem”, kas bija rūpīgi izdomāti, lai maskētu un maldinātu, nebija izšķirošākas ietekmes uz slepkavu mentalitāti kā šim pirmajam Hitlera kara rīkojumam, kurā vārdu “slepkavot” aizstāja ar frāzi “nodrošināt žēlsirdīgu nāvi”.

Aigars Freimanis intervijā ieslīgst bezcerībā un kā vienīgo izeju no strupceļa redz “melno gulbi” – kādu ārkārtēju, neprognozējamu, ārpussistēmisku notikumu, kas salauž esošo lietu gaitu. Latvijas gadījumā tas varētu būt Krievijas uzbrukums vai piepešs Eiropas Savienības vai eiro valūtas sabrukums, vai citplanētiešu iebrukums, vai vismaz spēcīga reliģiskā atmoda. Taču tikpat labi “melnais gulbis” varētu būt iepriekš norādītais trešais punkts: ja Latvijā dusmīgam opozīcijas populismam vispār ir kāda nākotne, tad tikai latviskās un nacionālās formās. 

“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par valsts plānoto izglītības kvalitātes celšanas projektu, kas skolotāju atalgojuma uzlabošanas nolūkos paredz atņemt valsts dotācijas tām lauku un mazpilsētu skolām, kurās nav pietiekams bērnu skaits.

“Varbūt Pumpuriņš bija kaut kas, ko viņš nevarēja iegūt vai ko viņš bija zaudējis,” saka Tomsons – reportieris, kuram uzticēta Keina pirmsnāves vārda mīklas atminēšana. “Jebkurā gadījumā tas neko neizskaidrotu.”

Ņemot vērā mūsdienu valdošo filozofiju vai, pareizāk, filozofijas trūkumu, izglītība ir pavērsusies pati pret sevi, iznīcinot tieši to daudzveidības un proporcijas izjūtu, kuru izglītībai būtu jāsniedz. Cilvēks, kurš pielūdz izglītību, nav ieguvis no izglītības labāko; cilvēks, kurš visu upurē izglītībai, nav pat izglītots.