Mūslaiku arheoloģija starp karotāju bandām un jaunajiem gaismas bruņiniekiem (klausies arī Audiorakstos)

Raksts tulkots un publicēts no vietnes https://stoneageherbalist.substack.com/p/broken-open ar autora atļauju. Pats autors ir britu ā€œdisidentu arheologsā€, kas publicējas un internetā ir sastopams ar segvārdu ā€œStone Age Herbalistā€, ko atveidojam kā Akmens laikmeta ZāļuvÄ«rs.

2018. gada 7. februārÄ« Lielbritānijas sabiedrÄ«ba saņēma ziņu, ka publicēta mezolÄ«ta laikmeta cilvēka Ä£enētiskā analÄ«ze. Å is cilvēks dzÄ«voja Čedaras aizā pirms aptuveni 9000 gadiem. Normālos apstākļos Ŕī bÅ«tu bijusi klusa un mazzināma preses ziņa, kas raisÄ«tu interesi un izsauktu kādas replikas tikai vispasaules tÄ«mekļa specializētajos nostÅ«ros. Taču Å”is izrādÄ«jās pavisam citādāks stāsts, jo ziņas priekÅ”plānā un centrā lÄ«ksmā un triumfālā tonÄ« izskanēja jaunā mantra: ā€œMÅ«su senči bija melnie.ā€

Pēc Ä£enētiÄ·u domām, mezolÄ«ta laikmeta cilvēkam, iespējams, bija tumÅ”a vai ļoti tumÅ”a ādas krāsa un zaļas vai zilas acis. Ar Ŕādu tēlu jau izsenis un nemainÄ«gi asociējas Rietumu mednieki vācēji. Tā tagad ir kļuvusi par atklāsmei lÄ«dzÄ«gu patiesÄ«bu, kuru uzskata par jauno Lielbritānijas multikulturālās pagātnes folkloras sastāvdaļu. Viedokļu slejās, sociālo zinātņu žurnālos un doktora disertācijās ir izlieti okeānu okeāni digitālās tintes, drukājot Ŕādus paÅ”apmierinātus paziņojumus: ā€œbriti ir rasistiā€, ā€œbritiem joprojām ir problēmas ar rasiā€ un ā€œmÅ«su melnādainie senči sagrauj mÄ«tus par baltajiem britiemā€. Ziņa par melno mezolÄ«ta vÄ«ru nav unikāls vai rets notikums. Tagad gandrÄ«z katru nedēļu Rietumu plaÅ”saziņas lÄ«dzekļi raksta par arheoloÄ£iskiem atradumiem, kas dÄ«vainā kārtā nevainojami sakrÄ«t ar Ŕībrīža morāles prasÄ«bām: tiek atklāti transseksuāļu skeleti, sievietes mednieces, paleolÄ«ta laikmeta geji, nebināri vikingi, jaunavas ar vairogiem, melnādainie romieÅ”i… Saraksts, Ŕķiet, nekad nebeidzas.

Kā mēs nonācām vietā, kur arheoloÄ£iju ir kolonizējuÅ”i tik politizēti un acÄ«mredzami Å”aubÄ«gi secinājumi? Kas notika ar Å”o disciplÄ«nu, ka tā tagad par labu osteoloÄ£isku slēdzienu uzskata dÄ«vainus dzimtes politikas lasÄ«jumus? Å ajā rakstā es centīŔos atklāt dažas no galvenajām pārmaiņām un pretrunām, kas arheoloÄ£iju skāruÅ”as pēdējo desmitgažu laikā, un to, kā tās paredzami attÄ«stÄ«sies nākotnē.

Vecā paradigma

Pēckara gados arheoloÄ£ijā notika bÅ«tiskas virziena maiņas, reaģējot uz militārā konflikta emocionālajām un intelektuālajām sekām, jo Ä«paÅ”i ā€œdomājoÅ”oā€ aprindu vidÅ«. Tās norādÄ«ja uz nacionālismu un rasismu kā slaktiņa ierosinātājiem. Pirms kara arheoloÄ£ija bija attÄ«stÄ«jusies pa tādu trajektoriju, kas atzina noteiktu arheoloÄ£isko ā€œkultÅ«ruā€ pastāvēŔanu. Å Ä«s ā€œkultÅ«rasā€ varēja identificēt pēc to Ä«paŔā materiālās kultÅ«ras veida (keramikas, ēku, ieroču, mākslas utt.) un apbedīŔanas prakses. Ideja, ka kultÅ«ras var viegli identificēt pēc to artefaktu atŔķirÄ«bām, pamazām bija nostiprinājusies kopÅ” 1700. gadu vidus. Vēlāk to sāka dēvēt par ā€œkultÅ«rvēsturiskoā€ modeli vai pieeju.

KultÅ«rvēsture skaidroja, kā noteiktas cilvēku grupas spēj saglabāt Ä«paÅ”u dzÄ«vesveidu, un bija cieÅ”i saistÄ«ta ar etniskās identitātes jēdziena raÅ”anos. Skandināvu, vācu un britu domātāji bija ieviesuÅ”i noŔķīrumu starp ā€œKulturā€ un civilizāciju, saistot ā€œVolkā€ ar Ä«patnu uzvedÄ«bas modeli, kuru Edvards B. Teilors definēja kā ā€œkompleksu veselumu, kas ietver zināŔanas, ticÄ«bu, mākslu, morāli, likumus, paražas un citas spējas un ieradumus, ko cilvēks iegÅ«st kā sabiedrÄ«bas loceklisā€. Tādos darbos kā Klemma Vispārējā cilvēces kultÅ«rvēsture, kas publicēts 1843.–1852. gadā kā desmit daļu sērija, Ŕī ideja tika paplaÅ”ināta un pasaule tika iedalÄ«ta ā€œaktÄ«vajāsā€ un ā€œpasÄ«vajāsā€ rasēs, kuru virsotnes attiecÄ«gi bija vācieÅ”i no vienas puses un negroÄ«di un somi, no otras. Tomēr tā laika nozÄ«mÄ«gākā personÄ«ba, iespējams, bija Gustavs Kosinna.

Kosinna (1858–1931) bija BerlÄ«nes Universitātes arheoloÄ£ijas profesors un aizsāka metodoloÄ£isko pieeju arheoloÄ£ijai, kuru mÅ«sdienās pazÄ«st kā ā€œapmetņu” vai “dzÄ«vesvietu” arheoloÄ£iju (SiedlungsarchƤologie). ViņŔ uzskatÄ«ja, ka Eiropa aizvēsturē bija dažādu kultÅ«ru kopums, katra ar Ä«paÅ”u materiālās kultÅ«ras tipu. ViņŔ apgalvoja, ka kultÅ«ra ir lÄ«dzvērtÄ«ga etnicitātes izpausme, tāpēc Eiropa ir ne tikai atŔķirÄ«gu kultÅ«ras grupu sajaukums, bet katrai grupai ir arÄ« unikāla rases un etniskā izcelsme, kuru var izŔķirt, sekojot materiālajai kultÅ«rai atpakaļ un uz priekÅ”u laikā. Viņaprāt, indoeiropieÅ”i izcēluÅ”ies no vairākiem migrācijas viļņiem, kas ļāva radoÅ”ajai un dominējoÅ”ai kultÅ«rai pacelties pāri pasÄ«vajai un vājajai. MÅ«sdienās Ŕīs idejas vairāk nekā jebkuras citas nosoda kā pseidozinātni, rasismu, sliktas pētniecÄ«bas augli un apkaunojumu. Pie Ŕīs teorijas vēlāk vēl atgriezÄ«simies, lai parādÄ«tu, kā Kosinnam galu galā izrādÄ«jās taisnÄ«ba.

Britu arheologs V. Gordons Čailds pārņēma Kosinnas idejas un izstrādāja spēcÄ«gu un noturÄ«gu metodoloÄ£isko pieeju aizvēstures arheoloÄ£ijai. Savos 1925. gada darbos Eiropas civilizācijas rÄ«tausma un Donava aizvēsturiskos laikos Čailds piedāvāja izvērstu un noapaļotu Eiropas aizvēstures hipotēzi. ViņŔ izŔķīra dažādas kultÅ«ras grupas, balstoties to materiālajā kultÅ«rā un veidā, kā dažādas tehnoloÄ£ijas bija ienākuÅ”as Eiropā no Tuvajiem Austrumiem. Tas bija nozÄ«mÄ«gs atklājums, un daudzas no Ŕīm kultÅ«rām, arÄ« zvankausu kultÅ«ra un HalÅ”tates kultÅ«ra, ir iekļautas standarta arheoloÄ£iskajā modelÄ«.

KultÅ«rvēsturiskās pieejas triumfs ir redzams arÄ« Å”odien. Tas joprojām ir dominējoÅ”ais analÄ«zes veids lielākajā daļā pasaules valstu. Tās stiprās puses ir spēja sniegt mÅ«sdienu cilvēkiem un grupām saikni ar pagātnes kultÅ«rām un nepārtrauktÄ«bas sajÅ«tu ar pagātni. Tā arÄ« ļauj tautām atsaukties uz aizvēstures posmiem un apzināti saistÄ«t paÅ”reizējo kārtÄ«bu ar iepriekŔējo un senāko. Ar labām vai sliktām sekām. Taču tieÅ”i Ŕī Ä«paŔība Å”ausmināja pēckara zinātnieku paaudzi, un kopÅ” tā laika akadēmiskā vide uz kultÅ«rvēsturi skatās noraidoÅ”i.

Jaunās paradigmas dzimŔana

NebÅ«tu godÄ«gi kultÅ«rvēsturiskās pieejas noraidÄ«jumu aprakstÄ«t tikai kā pēckara pētnieku bailÄ«gumu. Gadu desmitiem ilgi teoriju ir papildinājuÅ”as jaunas idejas, tādas kā sociālā antropoloÄ£ija, pozitÄ«visms, funkcionālisms, ekoloÄ£iskā pieeja un marksisms, ja minam tikai dažas. LasÄ«tājam nebÅ«s interesanti iedziļināties izklāstā, kā Ŕīs idejas sekojoÅ”o aptuveni 60 gadu laikā cita pēc citas aizslaucÄ«ja iepriekŔējās un tad paÅ”as tika aizslaucÄ«tas. BÅ«s gana, ja pateiksim, ka arheoloÄ£ija daudzas desmitgades atradās intelektuālā virpulÄ«, vienām idejām konkurējot ar citām un zinātniskajām tehnoloÄ£ijām strauji uzlabojoties.

Senākus pētīŔanas paņēmienus noraidÄ«ja – arÄ« tādus kā kraniometrija un filoloÄ£ija. Nozarē ienāca radioaktÄ«vā oglekļa (C-14) datēŔana, zinātniskā objektivitāte un milzÄ«gs datu pieplÅ«dums no dabas zinātnēm, arÄ« Ä£eoloÄ£ijas, bioloÄ£ijas, ekoloÄ£ijas, Ä·Ä«mijas, eksperimentālās replikācijas un paleontoloÄ£ijas. Jaunā pētnieka iespēju apvārsnis Ŕķita bezgalÄ«gs, jo parādÄ«jās jaunas metodes, kā pētÄ«t augsnes paraugus, datēt artefaktus un izzināt uz keramikas izstrādājumiem un darbarÄ«kiem atstāto nogulŔņu molekulāro sastāvu. Eksperimentālās arheoloÄ£ijas pārstāvji sāka bÅ«vēt kuÄ£us, aplenkuma ierÄ«ces, apstrādāt kramu un iekārtot veselus apdzÄ«vojamus ciemus, lai eksperimentētu ar lauksaimniecÄ«bas metodēm un koka arhitektÅ«ru. AntropoloÄ£iju integrēja jaunos un aizraujoÅ”os projektos, un tādi pētnieki kā MarÅ”als Sālinss, Kolins Tērnbuls un LÅ«iss Binfords pierādÄ«ja, ka mednieki un vācēji dzÄ«voja nevis Tomasa Hobsa ļaunajā murgā, bet gan veda daudzpusÄ«gu un veselÄ«gu dzÄ«vi, jo bija lielā mērā brÄ«vi no zemkopju tautu raizēm.

1966. gadā pēc simpozija ā€œCilvēks mednieksā€ literatÅ«ras priekÅ”plānā izvirzÄ«jās dzimtes jautājumi, senās tehnoloÄ£ijas, kas ļāva izvairÄ«ties no mežu ugunsgrēkiem, un augstas kvalitātes antropoloÄ£iskie dati. Marksisms iestÅ«ma ekonomiku daudzu debaÅ”u priekÅ”plānā, ļaujot materiālismu uztvert nopietni. TirdzniecÄ«bas, monētu kalÅ”anas, tirgu un materiālā patēriņa pētÄ«jumi kļuva vadoÅ”ie visās jomās no neolÄ«ta lÄ«dz Romas impērijai. Daudzas no Ŕīm intelektuālajām kustÄ«bām, protams, notika plaŔākā sociālā kontekstā, jo 60. gadu kultÅ«ras revolÅ«cija universitātēs ieveda feminisma, identitātes, varas un hierarhijas, kolektÄ«vās atbrÄ«voÅ”anās cīņas, pakļauto populāciju studiju, dekolonizācijas un lÄ«dzÄ«gas idejas. Arheologi un antropologi izmantoja arÄ« tādas evolÅ«cijas teorijas kā sociobioloÄ£ija un evolucionārā psiholoÄ£ija – klasisks piemērs tam ir Napoleons Å egnons.

Tomēr Å”o ideju un teoriju sajaukumu vadÄ«ja arÄ« kopÄ«ga apņemÅ”anās. Vecākās kultÅ«rvēstures intelektuālās tradÄ«cijas un koloniālās un rasu antropoloÄ£ijas formas tika nosodÄ«tas un lielā mērā izravētas no akadēmiskās vides. KultÅ«rvēsture bija pirmais un galvenais dusmu objekts, jo daudzi faÅ”istiskie domātāji un viņu kustÄ«bas bija tieÅ”i izmantojuÅ”as Å”o pieeju, nemaz nerunājot par Ŕīs paaudzes arheologu simpātijām pret nacismu un lÄ«dzÄ«gām ideoloÄ£ijām.

Kosinna pats bija spēlējis izŔķiroÅ”u lomu, attÄ«stot ideju par bioloÄ£iski augstāk attÄ«stÄ«to ārieÅ”u rasi un vācu nāciju, lai gan iekŔēji un ārēji sadrumstalotu, kā Ŕīs lÄ«nijas mantinieci. Nacisti bija nodibinājuÅ”i asociāciju ā€œAhnenerbeā€, kas nodarbojās ar ārieÅ”u hipotēzi apstiprinoÅ”u pierādÄ«jumu meklēŔanu. Viņi organizēja ekspedÄ«cijas uz SÄ«riju, Tibetu, Antarktiku, analizēja rÅ«nas Skandināvijā un meklēja AtlantÄ«du. Ņemot vērā Å”o vēsturi, pēckara arheoloÄ£ijas disciplÄ«na attÄ«rÄ«ja savu metodoloÄ£iju un pieeju no visa, kas atgādināja rasismu un etniski atŔķirÄ«gu un pārāku kultÅ«ru meklēŔanu. Veltot tam vairākas desmitgades, arheoloÄ£ija, balstoties pilnÄ«gā rasu zinātnes noraidÄ«jumā, izveidoja nestabilu, bet dedzÄ«gi aizstāvētu intelektuālās aizsardzÄ«bas cietoksni pret daļu sava mantojuma. Å Ä« cietokŔņa daļa bija jebkādu tādu teoriju noraidīŔana vai noniecināŔana, kas balstās migrācijā vai iekaroÅ”anā. Å is cietoksnis ietvēra arÄ« diezgan radikāla subjektÄ«visma veicināŔanu ar mērÄ·i iznÄ«cināt ideju par ā€œaugstākiemā€ vai ā€œzemākiemā€ cilvēces dzÄ«ves posmiem, lai varētu iezemieÅ”us un medniekus vācējus iekļaut cilvēces stāstā, nepazeminot tos lÄ«dz zemākam eksistences lÄ«menim.

Kopumā 1990. gados un 2000. gadu sākumā Rietumu arheoloģija lielākoties lepojās ar to, ka savu disciplīnu ir attīrījusi no rasu, nacionālisma, patriarhālisma un koloniālisma teorijām un retorikas.

Divi atskaites punkti: vouks un stepe

Taču tad Å”ajā ērtajā vienprātÄ«bā ielauzās divas satricinoÅ”as kustÄ«bas. Å ie divi izaicinājumi bija amerikanizēta karojoÅ”a apsēstÄ«ba ar identitāti un varu no vienas puses un dramatiska kultÅ«rvēsturiskā modeļa atgrieÅ”anās 2015. gadā, no otras. Pirmā Å”odien ir visiem labi pazÄ«stama, un tai nav nepiecieÅ”ami Ä«paÅ”i paskaidrojumi. Taču tās konkrētā izpausme arheoloÄ£ijā ir bijusi sarežģīta un neveikla. Tā vēl nav pilnÄ«bā apjēgta, taču daži acÄ«mredzami vouka piemēri bÅ«tu Ŕādi:

• Vēsturnieku un arheologu sadarbÄ«ba, lai mazinātu un pat noliegtu sakÅ”u iebrukumu Lielbritānijā, balstoties sakÅ”u pārākuma koloniālajā mantojumā un migrācijas hipotēzē.

• Vikingu arheoloÄ£ijas ā€œkvÄ«riskoÅ”anaā€; norvēģu mitoloÄ£ijas skaidroÅ”ana tādā veidā, lai tajā redzētu atbalstu LGBT; tāda apbedÄ«jumu interpretācija, kas liecina, ka nav kopÄ«gu priekÅ”teču ar vikingu karotājiem; sievieÅ”u karotāju un nebināru vai transseksuālu indivÄ«du atklāŔana apbedÄ«jumos.

• Vairāku ievērojamu romieÅ”u laikmeta skeletu atzīŔana par Subsahāras sievieÅ”u skeletiem.

• Uzsvars uz dzimumu lÄ«dztiesÄ«bu paleolÄ«ta un mezolÄ«ta aizvēsturē.

• KvÄ«ru, invaliditātes un feminisma teoriju ievieÅ”ana aizvēstures arheoloÄ£ijā kā standarta mācÄ«bu prakse.

• Arheologu publiska apņemÅ”anās nodroÅ”ināt, lai viņu darbs neatbalstÄ«tu ā€œnatÄ«vismuā€ vai nacionālistiskas vēstures interpretācijas.

Å os nesenos pētÄ«jumus ir virzÄ«juÅ”i centieni atrisināt vairākas problēmas: jo Ä«paÅ”i veicināt rases un seksuālās identitātes politiku, iepriekŔējā viļņa feminisma uzstāŔanu uz vienlÄ«dzÄ«bu un pÅ«liņus nostiprināt daudzrasu naratÄ«vu, saskaroties ar masveida migrāciju, kas sākās 1990. gadu vidÅ«. Aktualizējoties Å”iem jautājumiem, ir mazinājusies tradicionālāku tēmu nozÄ«me, kuru centrā bija vardarbÄ«ba, iebrukumi, migrācija un iekarojumi.

AttiecÄ«gi ir izveidojusies hibrÄ«da pieeja aizvēsturei. Tā lielā mērā ir saglabājusi vecākās kultÅ«rvēstures, tādas kā solutrieÅ”u un Maglemozes kultÅ«ras, bet galvenā uzmanÄ«ba ir pievērsta indivÄ«diem, viņu konkrētajām dzÄ«vēm, priekÅ”metu vēsturei un seno ā€œdzÄ«vesveiduā€ subjektivitātēm. Var pamanÄ«t, ka aizvēsturei trÅ«kst jebkāda plaÅ”a un vispārÄ«ga naratÄ«va, kas bieži vien samulsina studentus un neļauj viņiem kontekstualizēt vēstures procesus un pārmaiņas. Tomēr pats skumjākais Å”ajā procesā ir teorētisko instrumentu iznÄ«cināŔana, saduroties ar vouka pieeju. Piemēram, kraniometrijas izmantoÅ”ana, lai pierādÄ«tu romieÅ”u skeletu izcelsmi, vai mēģinājums diagnosticēt ā€œdzimtes identitātiā€ pēc kapu priekÅ”metiem nepieder pie mÅ«sdienÄ«ga to arheoloÄ£ijas metožu izmantojuma, kāds bija pazÄ«stams kopÅ” 1960. gadiem. To raksturo mākslÄ«ga un sveÅ”a pieeja arheoloÄ£iskajai datu interpretācijai. Tā liek pētniekiem tīŔi deformēt vecās metodes, lai tās atbilstu jaunajām vajadzÄ«bām.

BioarheoloÄ£iskie pētÄ«jumi par tā dēvētajām ā€œtreÅ”ajāmā€ vai ā€œceturtajāmā€ dzimtēm atsaucas uz etnogrāfiskajiem avotiem, meklējot piemērus par vÄ«rieÅ”iem, kas uzvedas kā sievietes, un otrādi. Tādi patieŔām pastāv, bet jaunajā paradigmā tie paļaujas uz cilvēka kaulu diagnostikas modeļiem, lai atklātu pretrunu starp indivÄ«da dzÄ«ves veidu un bioloÄ£isko dzimumu. No Ŕādas pieejas smagi cieÅ” disciplÄ«na, kas ir nenogurstoÅ”i strādājusi, lai neizdarÄ«tu pārsteidzÄ«gus pieņēmumus par dzimumu lomām, taču tagad citos osteoloÄ£iskajos pētÄ«jumos mēģina apgāzt pati savus secinājumus. Piemēram, sievietes skeletu, kurā konstatēta augŔējo ekstremitāŔu izstiepÅ”anās, kas liecina par priekÅ”metu meÅ”anu, senāk ar prieku atzÄ«tu par sievieti mednieci, taču tagad, piespiedu kārtā pieņemot ā€œtreÅ”oā€ dzimti, var nākties secināt, ka ā€œpatiesÄ«bÄā€ tas ir vÄ«rietis, kurÅ” piedzimis nepareizā Ä·ermenÄ«.

Laikā, kad Ŕīs debates un intelektuālie strāvojumi ir pakāpeniski iekļāvuÅ”ies akadēmiskās arheoloÄ£ijas leÄ£itÄ«majā daļā, ir parādÄ«jies cits, vēl biedējoŔāks spoks: ir atgriezies ā€œkultÅ«rvēsturesā€ rēgs, turklāt pilns atriebÄ«bas. 2015. gadā tika publicēti divi raksti: Hāka[1] un Allentofta,[2] abi ar lÄ«dztrādnieku grupu. Abos pētÄ«jumos pacēlās nocirstā pēckara arheoloÄ£ijas galva un lika priekŔā Ŕādus secinājumus:

LÄ«dzās Rietumu medniekiem vācējiem un agrÄ«najiem Eiropas zemniekiem pastāvēja vēl treŔā eiropieÅ”u grupa, kas bija vai nu tieÅ”ie Jamnajas stepes kultÅ«ru pēcteči, vai ļoti lÄ«dzÄ«ga grupa. Å Ä« grupa migrēja uz Eiropu no Melnās un Kaspijas jÅ«ras reÄ£iona un, visticamāk, aizsāka indoeiropieÅ”u valodu izplatÄ«bu.

LÄ«dz ar Å”iem diviem pētÄ«jumiem parādÄ«jās vēl vairāki citi (Mathieson et al. 2015[3] un Poznik et al. 2015[4]). Tie secināja, ka Jamnajas iebrucēji bija gaiÅ”as ādas krāsas, daudz lielāka auguma un pārsvarā vÄ«rieÅ”u dzimuma indivÄ«di.

Ir grÅ«ti pārspÄ«lēt satraukumu un nemieru, ko Å”ie rezultāti izraisÄ«ja arheoloÄ£ijas pasaulē – teorētiskais spridzeklis nule kā bija satricinājis visas mÅ«sdienu zinātnes pamatu. Iebrukumi bija reāli; Eiropā dominēja vÄ«rieÅ”u kārtas karotāji; viņi bija balti, milzÄ«ga auguma un agresÄ«vi; viņi sagrāba vietējās sievietes un nogalināja vai pakļāva vÄ«rieÅ”us; viņiem bija kara simboli; viņi bija agrākās paaudzes biedējoÅ”ie ārieÅ”i. Tas viss bija pa Ä«stam. Vēl pirms Hāka raksts tika publicēts, vairāki lÄ«dzautori aizgāja no darba, satraukti par sava pētÄ«juma sekām. Galvenajiem autoriem nācās uzrakstÄ«t 141 lappusi garu pielikumu, kurā viņi noliedza jebkādu saistÄ«bu starp saviem atklājumiem un kultÅ«rvēsturisko pieeju… Bet kaÄ·is jau bija izsprucis no maisa.

Volkers Heids 2017. gadā publicētajā rakstā ā€œKosinnas smaidsā€[5] rezumēja vairāku gadu laikā zinātniskajās konferencēs izteiktos žēlÄ«gos spriedumus: ā€œLai gan es neÅ”aubos, ka abiem pētÄ«jumiem bÅ«tÄ«bā ir taisnÄ«ba, tie neatspoguļo pagātnes sarežģītÄ«bu. TieÅ”i Å”eit arheoloÄ£ijai un arheologiem, kas piedalās DNS pētÄ«jumos, ir jāspēlē sava loma; tā vietā, lai vienkārÅ”i nodotu paraugus un konsultētu par hronoloÄ£iju, un tā vietā, lai ļautu Ä£enētiÄ·iem noteikt darba kārtÄ«bu un izstrādāt vēstÄ«jumus, mÅ«su pienākums ir mācÄ«t viņiem par pagātnes cilvēku darbÄ«bu un mijiedarbÄ«bu sarežģītÄ«bu.ā€ Visā pasaules arheologu kopienā valdÄ«ja neapmierinātÄ«ba. Āfrikas aizvēstures pētniece Anna Horsburga, pilna rÅ«gtuma, uzsvēra: ā€œÅ Äds molekulārais Å”ovinisms kavē jēgpilnu iesaistīŔanos pētniecÄ«bas darbā. Nav tā, ka Ä£enētiskie dati, ja tos radÄ«juÅ”i cilvēki laboratorijas halātos, spēj izteikt kādu galēju patiesÄ«bu par Visumu.ā€

Taču spridzekļi turpināja krist. 2018. gadā Olalde ar lÄ«dzstrādniekiem[6] secināja, ka lÄ«dz pat 90% Lielbritānijas neolÄ«ta laikmeta iedzÄ«votāju aizstāja un nomainÄ«ja iebrukuÅ”ie zvankausu kultÅ«ras migranti no stepēm. Nebija nekā postoŔāka vecajai gvardei, no kuras daudzi visu savu mūžu bija veltÄ«juÅ”i Ä«paÅ”ai zvanveida kausu kultÅ«ras migrācijas teorijai, kas izteikta ievadlekcijas frāzē: ā€œpodi ir podi, nevis cilvēkiā€. Kosinnas un viņa ā€œapmetņu arheoloÄ£ijasā€ atgrieÅ”anos ātri vien noraidÄ«ja kā ā€œGalda spēles “Risks” arheoloÄ£ijuā€, taču par spÄ«ti pētnieku lÅ«gumiem, atlÅ«gumu iesniegÅ”anām un prasÄ«bām, Kosinna patieŔām smejas pēdējais.

Tuvojas vētra

AcÄ«gākie lasÄ«tāji starp reakcijām uz 2015. gada publikācijām bÅ«s pamanÄ«juÅ”i Å”o zÄ«mÄ«go frāzi: ā€œMÅ«su pienākums ir mācÄ«t viņiem par pagātnes cilvēku darbÄ«bu un mijiedarbÄ«bu sarežģītÄ«bu.ā€ Tā domāta arheologiem, kuru pienākums esot mācÄ«t Ä£enētiÄ·us par sarežģītÄ«bu. Citiem vārdiem sakot, ā€œmums nepatÄ«k jÅ«su pētÄ«jumu rezultāti, tāpēc mÅ«su pienākums ir jums iemācÄ«t, kā iegÅ«t labākus rezultātusā€.

Å ie draudi, visticamāk, ir sākums jaunam karam, kura mērÄ·is ir atgÅ«t naratÄ«vu no zinātniekiem un atgriezt to tradicionālās arheoloÄ£ijas tekstu namā. Å is saspÄ«lējums starp Ä£enētiku un senākām interpretācijas metodēm ir tikai savā sākuma stadijā. Pirmais senais skelets, kura genoms tika pilnÄ«bā sekvenēts, bija grenlandieÅ”a. To izdarÄ«ja Eske Villerslevs 2010. gadā, un mums priekŔā ir vēl daudzi gadi.

Laba norāde uz gaidāmo cīņu atrodama FrÄ«mana un Hofmana 2019. gadā publicētajā pētÄ«jumā ā€œÄ¢enētikas arheoloÄ£ijas tagadnes pagātneā€.[7] Tajā autori asi vērÅ”as pret 2015. gada pētÄ«jumos sniegto Jamnajas stepju karotāju grupu interpretāciju. Viņi liek priekŔā lÄ«dz absurdam komisku argumentu, ka plaÅ”saziņas lÄ«dzekļi esot ā€œrasizējuÅ”iā€ jamnajieÅ”us. Viņi asi nosoda Ziemeļamerikā lietotā jēdziena ā€œbandÄ«tiā€ (thugs) lietojumu kā rasistisku (raksts publicēts Dānijā) un žēlojas par indoeiropieÅ”u karotāju bandu apzÄ«mējuma iztulkoÅ”anu armēņu valodā kā ā€œmelnā jaunatneā€ (Black Youth). Viņi pieprasa, lai literatÅ«rā netiktu sniegta tāda Ä£enētiskā informācija kā acu krāsa un ādas krāsa. Viņi apgalvo, ka mājas DNS testēŔanas komplekti esot veicinājuÅ”i apsēstÄ«bu ar ārējo izskatu un ka Ä£enētiskajiem pētÄ«jumiem pienākoties neņemt vērā faktu, ka aizvēsturē dominējoÅ”ie vÄ«rieÅ”i labāk vairojās. Viņi apgalvo: ā€œIr pienācis laiks apÅ”aubÄ«t, vai gandrÄ«z ekskluzÄ«vais uzsvars, kas mÅ«su stāstos par pagātni likts uz veiksmÄ«giem, iekarotājiem, aizvien baltākiem vÄ«rieÅ”u kārtas indivÄ«diem, proti, klasiskajiem (aiz)vēstures uzvarētājiem, ir rÅ«pÄ«gi pārdomāts un patieŔām objektÄ«vs.ā€

Taču visa pētÄ«juma sāls ir raksta beigās, kur viņi izvirza virkni tālāku prasÄ«bu, lai arheoÄ£enētika pakļautos varenajam tradicionālās arheoloÄ£ijas interpretācijas spēkam. Viņi pieprasa, lai pētnieki, kas nav Ä£enētiÄ·i, tiktu pieņemti darbā un rakstÄ«tu garus un sarežģītus rakstu pielikumus, lai publikāciju standarti tiktu mainÄ«ti, universitāŔu preses darbinieki – izglÄ«toti un tā tālāk. Cīņa ir sākusies.

LÄ«dzÄ«gi histēriskā rakstā Hākenbeks[8] pastiprina spiedienu uz Ä£enētiÄ·iem un cenÅ”as pat panākt komerciālo DNS testēŔanas uzņēmumu likvidēŔanu. ViņŔ apgalvo, ka baltie nacionālisti apmeklē tieÅ”saistes forumus, lai salÄ«dzinātu senču rezultātus, meklējot Y hromosomas haplotipus, kas varētu viņus identificēt kā piederoÅ”us jamnajieÅ”iem. Ir sagaidāms, ka arheoloÄ£ijā notiks vēl un aizvien vairāk Ŕādu institucionālu pārmaiņu, lai mēģinātu panākt minēto Ä£enētisko pētÄ«jumu rezultātu vājināŔanu un problematizēŔanu. Å os pētÄ«jumus nevarēs pilnÄ«bā aizliegt, jo gandrÄ«z viss arheoloÄ£ijas finansējums tagad tiek novirzÄ«ts Ŕādiem eksakto zinātņu darbiem. Taču var pastiprināt centienus iegÅ«tos rezultātus padarÄ«t pēc iespējas nesaprotamākus.

Secinājumi

ArheoloÄ£ija kopÅ” 19. gadsimta beigām lÄ«dz 21. gadsimta sākumam ir apmetusi pilnu loku. Vecākie domātāji, kas pievērsās izrakumos iegÅ«tajiem materiālajiem artefaktiem un rÅ«pÄ«gi tos iedalÄ«ja pēc tipa un vecuma, ir izkļuvuÅ”i no aizmirstÄ«bas un pelna plaŔāku atzinÄ«bu. Pateicoties absolÅ«tajai Ä£enētikas precizitātei, viņu vārdi un idejas ir atdzimuÅ”i. ArheoloÄ£ijai priekŔā ir interesanta nākotne, kurā migrācijas, iekarojumi un noteiktu grupu vitalitāte atkal bÅ«s aktuāli. BÅ«t tradicionāli liberālam akadēmiÄ·im, kas nodarbojas ar arheoloÄ£iju, Å”odien nozÄ«mē bÅ«t iesprostotam starp kultÅ«rvēstures rēgiem un viņu zilmatainajiem studentiem, kuri pieprasa, lai skeletus atzÄ«tu par treŔās dzimtes kvÄ«riem.

Pēdējai kustÄ«bai ir institucionāls atbalsts, bet tai trÅ«kst publiskā atbalsta un gandrÄ«z nav reālu pētniecÄ«bas rezultātu. Pirmā grupa iekaro jaunu teritoriju un atstāj aiz muguras veco gvardi, kas dreboŔās rokās tur zvanveida kausus. Nesenā vienprātÄ«ba ir izzudusi, sākoties jaunai cīņai, un arheoloÄ£ijas potenciālais virziens tagad ir bÅ«tiski mainÄ«jies. Ja apmācÄ«tu un ļautu ienākt Å”ajā profesijā vairāk Ä£enētiÄ·iem, kas interesējas par kultÅ«rvēsturi un vēlas noskaidrot patiesÄ«bu par indoeiropieÅ”u un citām lielajām migrācijām, nākotnē mēs sagaidÄ«tu jaunu, spēcÄ«gu zinātnes virzienu. Protams, Å”o entuziasmu ir jāpiebremzē, ņemot vērā realitāti, kuru nosaka darbs ideoloÄ£iski sagÅ«stÄ«tā un naidÄ«gi noskaņotā institÅ«cijā. Taču pirmo reizi vairāku gadu desmitu laikā mÅ«rÄ« ir parādÄ«jusies sprauga, un mums vajadzētu to pilnÄ«bā izmantot.



[1] https://www.nature.com/articles/nature14317?source=post_page

[2] https://www.nature.com/articles/nature14507?fbclid=IwAR2jt9fatni5B_LbOFhzX7g9lgOAtrHCnk0FXHinCCrWpj6r-j-SSyBl–U

[3] https://www.nature.com/articles/nature16152

[4] https://www.nature.com/articles/ng.3559

[5] https://www.cambridge.org/core/journals/antiquity/article/abs/kossinnas-smile/8ABA3BD9132B7605E8871236065CD4E3

[6] https://www.nature.com/articles/nature25738?fbclid=IwAR2uLNDtE-25T4NbShyQN8uhyOGwKE5kcpks-IyvaTmi9AGW-ur9qhrQM80

[7] https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/00438243.2019.1627907

[8]https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/00438243.2019.1617189?casa_token=rVTjdETOV7UAAAAA%3AmGGBnUczFsDe7BKr5Qy7_8C70U7mAaGxOp4NLwb47vT16B86leaYaHJr2M70uzjMM1YCY7-KXSHpeLg

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: