Raksts tulkots un publicēts no vietnes https://stoneageherbalist.substack.com/p/broken-open ar autora atļauju. Pats autors ir britu “disidentu arheologs”, kas publicējas un internetā ir sastopams ar segvārdu “Stone Age Herbalist”, ko atveidojam kā Akmens laikmeta Zāļuvīrs.
2018. gada 7. februārī Lielbritānijas sabiedrība saņēma ziņu, ka publicēta mezolīta laikmeta cilvēka ģenētiskā analīze. Šis cilvēks dzīvoja Čedaras aizā pirms aptuveni 9000 gadiem. Normālos apstākļos šī būtu bijusi klusa un mazzināma preses ziņa, kas raisītu interesi un izsauktu kādas replikas tikai vispasaules tīmekļa specializētajos nostūros. Taču šis izrādījās pavisam citādāks stāsts, jo ziņas priekšplānā un centrā līksmā un triumfālā tonī izskanēja jaunā mantra: “Mūsu senči bija melnie.”
Pēc ģenētiķu domām, mezolīta laikmeta cilvēkam, iespējams, bija tumša vai ļoti tumša ādas krāsa un zaļas vai zilas acis. Ar šādu tēlu jau izsenis un nemainīgi asociējas Rietumu mednieki vācēji. Tā tagad ir kļuvusi par atklāsmei līdzīgu patiesību, kuru uzskata par jauno Lielbritānijas multikulturālās pagātnes folkloras sastāvdaļu. Viedokļu slejās, sociālo zinātņu žurnālos un doktora disertācijās ir izlieti okeānu okeāni digitālās tintes, drukājot šādus pašapmierinātus paziņojumus: “briti ir rasisti”, “britiem joprojām ir problēmas ar rasi” un “mūsu melnādainie senči sagrauj mītus par baltajiem britiem”. Ziņa par melno mezolīta vīru nav unikāls vai rets notikums. Tagad gandrīz katru nedēļu Rietumu plašsaziņas līdzekļi raksta par arheoloģiskiem atradumiem, kas dīvainā kārtā nevainojami sakrīt ar šībrīža morāles prasībām: tiek atklāti transseksuāļu skeleti, sievietes mednieces, paleolīta laikmeta geji, nebināri vikingi, jaunavas ar vairogiem, melnādainie romieši… Saraksts, šķiet, nekad nebeidzas.
Kā mēs nonācām vietā, kur arheoloģiju ir kolonizējuši tik politizēti un acīmredzami šaubīgi secinājumi? Kas notika ar šo disciplīnu, ka tā tagad par labu osteoloģisku slēdzienu uzskata dīvainus dzimtes politikas lasījumus? Šajā rakstā es centīšos atklāt dažas no galvenajām pārmaiņām un pretrunām, kas arheoloģiju skārušas pēdējo desmitgažu laikā, un to, kā tās paredzami attīstīsies nākotnē.
Vecā paradigma
Pēckara gados arheoloģijā notika būtiskas virziena maiņas, reaģējot uz militārā konflikta emocionālajām un intelektuālajām sekām, jo īpaši “domājošo” aprindu vidū. Tās norādīja uz nacionālismu un rasismu kā slaktiņa ierosinātājiem. Pirms kara arheoloģija bija attīstījusies pa tādu trajektoriju, kas atzina noteiktu arheoloģisko “kultūru” pastāvēšanu. Šīs “kultūras” varēja identificēt pēc to īpašā materiālās kultūras veida (keramikas, ēku, ieroču, mākslas utt.) un apbedīšanas prakses. Ideja, ka kultūras var viegli identificēt pēc to artefaktu atšķirībām, pamazām bija nostiprinājusies kopš 1700. gadu vidus. Vēlāk to sāka dēvēt par “kultūrvēsturisko” modeli vai pieeju.
Kultūrvēsture skaidroja, kā noteiktas cilvēku grupas spēj saglabāt īpašu dzīvesveidu, un bija cieši saistīta ar etniskās identitātes jēdziena rašanos. Skandināvu, vācu un britu domātāji bija ieviesuši nošķīrumu starp “Kultur” un civilizāciju, saistot “Volk” ar īpatnu uzvedības modeli, kuru Edvards B. Teilors definēja kā “kompleksu veselumu, kas ietver zināšanas, ticību, mākslu, morāli, likumus, paražas un citas spējas un ieradumus, ko cilvēks iegūst kā sabiedrības loceklis”. Tādos darbos kā Klemma Vispārējā cilvēces kultūrvēsture, kas publicēts 1843.–1852. gadā kā desmit daļu sērija, šī ideja tika paplašināta un pasaule tika iedalīta “aktīvajās” un “pasīvajās” rasēs, kuru virsotnes attiecīgi bija vācieši no vienas puses un negroīdi un somi, no otras. Tomēr tā laika nozīmīgākā personība, iespējams, bija Gustavs Kosinna.
Kosinna (1858–1931) bija Berlīnes Universitātes arheoloģijas profesors un aizsāka metodoloģisko pieeju arheoloģijai, kuru mūsdienās pazīst kā “apmetņu” vai “dzīvesvietu” arheoloģiju (Siedlungsarchäologie). Viņš uzskatīja, ka Eiropa aizvēsturē bija dažādu kultūru kopums, katra ar īpašu materiālās kultūras tipu. Viņš apgalvoja, ka kultūra ir līdzvērtīga etnicitātes izpausme, tāpēc Eiropa ir ne tikai atšķirīgu kultūras grupu sajaukums, bet katrai grupai ir arī unikāla rases un etniskā izcelsme, kuru var izšķirt, sekojot materiālajai kultūrai atpakaļ un uz priekšu laikā. Viņaprāt, indoeiropieši izcēlušies no vairākiem migrācijas viļņiem, kas ļāva radošajai un dominējošai kultūrai pacelties pāri pasīvajai un vājajai. Mūsdienās šīs idejas vairāk nekā jebkuras citas nosoda kā pseidozinātni, rasismu, sliktas pētniecības augli un apkaunojumu. Pie šīs teorijas vēlāk vēl atgriezīsimies, lai parādītu, kā Kosinnam galu galā izrādījās taisnība.
Britu arheologs V. Gordons Čailds pārņēma Kosinnas idejas un izstrādāja spēcīgu un noturīgu metodoloģisko pieeju aizvēstures arheoloģijai. Savos 1925. gada darbos Eiropas civilizācijas rītausma un Donava aizvēsturiskos laikos Čailds piedāvāja izvērstu un noapaļotu Eiropas aizvēstures hipotēzi. Viņš izšķīra dažādas kultūras grupas, balstoties to materiālajā kultūrā un veidā, kā dažādas tehnoloģijas bija ienākušas Eiropā no Tuvajiem Austrumiem. Tas bija nozīmīgs atklājums, un daudzas no šīm kultūrām, arī zvankausu kultūra un Halštates kultūra, ir iekļautas standarta arheoloģiskajā modelī.
Kultūrvēsturiskās pieejas triumfs ir redzams arī šodien. Tas joprojām ir dominējošais analīzes veids lielākajā daļā pasaules valstu. Tās stiprās puses ir spēja sniegt mūsdienu cilvēkiem un grupām saikni ar pagātnes kultūrām un nepārtrauktības sajūtu ar pagātni. Tā arī ļauj tautām atsaukties uz aizvēstures posmiem un apzināti saistīt pašreizējo kārtību ar iepriekšējo un senāko. Ar labām vai sliktām sekām. Taču tieši šī īpašība šausmināja pēckara zinātnieku paaudzi, un kopš tā laika akadēmiskā vide uz kultūrvēsturi skatās noraidoši.
Jaunās paradigmas dzimšana
Nebūtu godīgi kultūrvēsturiskās pieejas noraidījumu aprakstīt tikai kā pēckara pētnieku bailīgumu. Gadu desmitiem ilgi teoriju ir papildinājušas jaunas idejas, tādas kā sociālā antropoloģija, pozitīvisms, funkcionālisms, ekoloģiskā pieeja un marksisms, ja minam tikai dažas. Lasītājam nebūs interesanti iedziļināties izklāstā, kā šīs idejas sekojošo aptuveni 60 gadu laikā cita pēc citas aizslaucīja iepriekšējās un tad pašas tika aizslaucītas. Būs gana, ja pateiksim, ka arheoloģija daudzas desmitgades atradās intelektuālā virpulī, vienām idejām konkurējot ar citām un zinātniskajām tehnoloģijām strauji uzlabojoties.
Senākus pētīšanas paņēmienus noraidīja – arī tādus kā kraniometrija un filoloģija. Nozarē ienāca radioaktīvā oglekļa (C-14) datēšana, zinātniskā objektivitāte un milzīgs datu pieplūdums no dabas zinātnēm, arī ģeoloģijas, bioloģijas, ekoloģijas, ķīmijas, eksperimentālās replikācijas un paleontoloģijas. Jaunā pētnieka iespēju apvārsnis šķita bezgalīgs, jo parādījās jaunas metodes, kā pētīt augsnes paraugus, datēt artefaktus un izzināt uz keramikas izstrādājumiem un darbarīkiem atstāto nogulšņu molekulāro sastāvu. Eksperimentālās arheoloģijas pārstāvji sāka būvēt kuģus, aplenkuma ierīces, apstrādāt kramu un iekārtot veselus apdzīvojamus ciemus, lai eksperimentētu ar lauksaimniecības metodēm un koka arhitektūru. Antropoloģiju integrēja jaunos un aizraujošos projektos, un tādi pētnieki kā Maršals Sālinss, Kolins Tērnbuls un Lūiss Binfords pierādīja, ka mednieki un vācēji dzīvoja nevis Tomasa Hobsa ļaunajā murgā, bet gan veda daudzpusīgu un veselīgu dzīvi, jo bija lielā mērā brīvi no zemkopju tautu raizēm.
1966. gadā pēc simpozija “Cilvēks mednieks” literatūras priekšplānā izvirzījās dzimtes jautājumi, senās tehnoloģijas, kas ļāva izvairīties no mežu ugunsgrēkiem, un augstas kvalitātes antropoloģiskie dati. Marksisms iestūma ekonomiku daudzu debašu priekšplānā, ļaujot materiālismu uztvert nopietni. Tirdzniecības, monētu kalšanas, tirgu un materiālā patēriņa pētījumi kļuva vadošie visās jomās no neolīta līdz Romas impērijai. Daudzas no šīm intelektuālajām kustībām, protams, notika plašākā sociālā kontekstā, jo 60. gadu kultūras revolūcija universitātēs ieveda feminisma, identitātes, varas un hierarhijas, kolektīvās atbrīvošanās cīņas, pakļauto populāciju studiju, dekolonizācijas un līdzīgas idejas. Arheologi un antropologi izmantoja arī tādas evolūcijas teorijas kā sociobioloģija un evolucionārā psiholoģija – klasisks piemērs tam ir Napoleons Šegnons.
Tomēr šo ideju un teoriju sajaukumu vadīja arī kopīga apņemšanās. Vecākās kultūrvēstures intelektuālās tradīcijas un koloniālās un rasu antropoloģijas formas tika nosodītas un lielā mērā izravētas no akadēmiskās vides. Kultūrvēsture bija pirmais un galvenais dusmu objekts, jo daudzi fašistiskie domātāji un viņu kustības bija tieši izmantojušas šo pieeju, nemaz nerunājot par šīs paaudzes arheologu simpātijām pret nacismu un līdzīgām ideoloģijām.
Kosinna pats bija spēlējis izšķirošu lomu, attīstot ideju par bioloģiski augstāk attīstīto āriešu rasi un vācu nāciju, lai gan iekšēji un ārēji sadrumstalotu, kā šīs līnijas mantinieci. Nacisti bija nodibinājuši asociāciju “Ahnenerbe”, kas nodarbojās ar āriešu hipotēzi apstiprinošu pierādījumu meklēšanu. Viņi organizēja ekspedīcijas uz Sīriju, Tibetu, Antarktiku, analizēja rūnas Skandināvijā un meklēja Atlantīdu. Ņemot vērā šo vēsturi, pēckara arheoloģijas disciplīna attīrīja savu metodoloģiju un pieeju no visa, kas atgādināja rasismu un etniski atšķirīgu un pārāku kultūru meklēšanu. Veltot tam vairākas desmitgades, arheoloģija, balstoties pilnīgā rasu zinātnes noraidījumā, izveidoja nestabilu, bet dedzīgi aizstāvētu intelektuālās aizsardzības cietoksni pret daļu sava mantojuma. Šī cietokšņa daļa bija jebkādu tādu teoriju noraidīšana vai noniecināšana, kas balstās migrācijā vai iekarošanā. Šis cietoksnis ietvēra arī diezgan radikāla subjektīvisma veicināšanu ar mērķi iznīcināt ideju par “augstākiem” vai “zemākiem” cilvēces dzīves posmiem, lai varētu iezemiešus un medniekus vācējus iekļaut cilvēces stāstā, nepazeminot tos līdz zemākam eksistences līmenim.
Kopumā 1990. gados un 2000. gadu sākumā Rietumu arheoloģija lielākoties lepojās ar to, ka savu disciplīnu ir attīrījusi no rasu, nacionālisma, patriarhālisma un koloniālisma teorijām un retorikas.
Divi atskaites punkti: vouks un stepe
Taču tad šajā ērtajā vienprātībā ielauzās divas satricinošas kustības. Šie divi izaicinājumi bija amerikanizēta karojoša apsēstība ar identitāti un varu no vienas puses un dramatiska kultūrvēsturiskā modeļa atgriešanās 2015. gadā, no otras. Pirmā šodien ir visiem labi pazīstama, un tai nav nepieciešami īpaši paskaidrojumi. Taču tās konkrētā izpausme arheoloģijā ir bijusi sarežģīta un neveikla. Tā vēl nav pilnībā apjēgta, taču daži acīmredzami vouka piemēri būtu šādi:
• Vēsturnieku un arheologu sadarbība, lai mazinātu un pat noliegtu sakšu iebrukumu Lielbritānijā, balstoties sakšu pārākuma koloniālajā mantojumā un migrācijas hipotēzē.
• Vikingu arheoloģijas “kvīriskošana”; norvēģu mitoloģijas skaidrošana tādā veidā, lai tajā redzētu atbalstu LGBT; tāda apbedījumu interpretācija, kas liecina, ka nav kopīgu priekšteču ar vikingu karotājiem; sieviešu karotāju un nebināru vai transseksuālu indivīdu atklāšana apbedījumos.
• Vairāku ievērojamu romiešu laikmeta skeletu atzīšana par Subsahāras sieviešu skeletiem.
• Uzsvars uz dzimumu līdztiesību paleolīta un mezolīta aizvēsturē.
• Kvīru, invaliditātes un feminisma teoriju ieviešana aizvēstures arheoloģijā kā standarta mācību prakse.
• Arheologu publiska apņemšanās nodrošināt, lai viņu darbs neatbalstītu “natīvismu” vai nacionālistiskas vēstures interpretācijas.
Šos nesenos pētījumus ir virzījuši centieni atrisināt vairākas problēmas: jo īpaši veicināt rases un seksuālās identitātes politiku, iepriekšējā viļņa feminisma uzstāšanu uz vienlīdzību un pūliņus nostiprināt daudzrasu naratīvu, saskaroties ar masveida migrāciju, kas sākās 1990. gadu vidū. Aktualizējoties šiem jautājumiem, ir mazinājusies tradicionālāku tēmu nozīme, kuru centrā bija vardarbība, iebrukumi, migrācija un iekarojumi.
Attiecīgi ir izveidojusies hibrīda pieeja aizvēsturei. Tā lielā mērā ir saglabājusi vecākās kultūrvēstures, tādas kā solutriešu un Maglemozes kultūras, bet galvenā uzmanība ir pievērsta indivīdiem, viņu konkrētajām dzīvēm, priekšmetu vēsturei un seno “dzīvesveidu” subjektivitātēm. Var pamanīt, ka aizvēsturei trūkst jebkāda plaša un vispārīga naratīva, kas bieži vien samulsina studentus un neļauj viņiem kontekstualizēt vēstures procesus un pārmaiņas. Tomēr pats skumjākais šajā procesā ir teorētisko instrumentu iznīcināšana, saduroties ar vouka pieeju. Piemēram, kraniometrijas izmantošana, lai pierādītu romiešu skeletu izcelsmi, vai mēģinājums diagnosticēt “dzimtes identitāti” pēc kapu priekšmetiem nepieder pie mūsdienīga to arheoloģijas metožu izmantojuma, kāds bija pazīstams kopš 1960. gadiem. To raksturo mākslīga un sveša pieeja arheoloģiskajai datu interpretācijai. Tā liek pētniekiem tīši deformēt vecās metodes, lai tās atbilstu jaunajām vajadzībām.
Bioarheoloģiskie pētījumi par tā dēvētajām “trešajām” vai “ceturtajām” dzimtēm atsaucas uz etnogrāfiskajiem avotiem, meklējot piemērus par vīriešiem, kas uzvedas kā sievietes, un otrādi. Tādi patiešām pastāv, bet jaunajā paradigmā tie paļaujas uz cilvēka kaulu diagnostikas modeļiem, lai atklātu pretrunu starp indivīda dzīves veidu un bioloģisko dzimumu. No šādas pieejas smagi cieš disciplīna, kas ir nenogurstoši strādājusi, lai neizdarītu pārsteidzīgus pieņēmumus par dzimumu lomām, taču tagad citos osteoloģiskajos pētījumos mēģina apgāzt pati savus secinājumus. Piemēram, sievietes skeletu, kurā konstatēta augšējo ekstremitāšu izstiepšanās, kas liecina par priekšmetu mešanu, senāk ar prieku atzītu par sievieti mednieci, taču tagad, piespiedu kārtā pieņemot “trešo” dzimti, var nākties secināt, ka “patiesībā” tas ir vīrietis, kurš piedzimis nepareizā ķermenī.
Laikā, kad šīs debates un intelektuālie strāvojumi ir pakāpeniski iekļāvušies akadēmiskās arheoloģijas leģitīmajā daļā, ir parādījies cits, vēl biedējošāks spoks: ir atgriezies “kultūrvēstures” rēgs, turklāt pilns atriebības. 2015. gadā tika publicēti divi raksti: Hāka[1] un Allentofta,[2] abi ar līdztrādnieku grupu. Abos pētījumos pacēlās nocirstā pēckara arheoloģijas galva un lika priekšā šādus secinājumus:
Līdzās Rietumu medniekiem vācējiem un agrīnajiem Eiropas zemniekiem pastāvēja vēl trešā eiropiešu grupa, kas bija vai nu tiešie Jamnajas stepes kultūru pēcteči, vai ļoti līdzīga grupa. Šī grupa migrēja uz Eiropu no Melnās un Kaspijas jūras reģiona un, visticamāk, aizsāka indoeiropiešu valodu izplatību.
Līdz ar šiem diviem pētījumiem parādījās vēl vairāki citi (Mathieson et al. 2015[3] un Poznik et al. 2015[4]). Tie secināja, ka Jamnajas iebrucēji bija gaišas ādas krāsas, daudz lielāka auguma un pārsvarā vīriešu dzimuma indivīdi.
Ir grūti pārspīlēt satraukumu un nemieru, ko šie rezultāti izraisīja arheoloģijas pasaulē – teorētiskais spridzeklis nule kā bija satricinājis visas mūsdienu zinātnes pamatu. Iebrukumi bija reāli; Eiropā dominēja vīriešu kārtas karotāji; viņi bija balti, milzīga auguma un agresīvi; viņi sagrāba vietējās sievietes un nogalināja vai pakļāva vīriešus; viņiem bija kara simboli; viņi bija agrākās paaudzes biedējošie ārieši. Tas viss bija pa īstam. Vēl pirms Hāka raksts tika publicēts, vairāki līdzautori aizgāja no darba, satraukti par sava pētījuma sekām. Galvenajiem autoriem nācās uzrakstīt 141 lappusi garu pielikumu, kurā viņi noliedza jebkādu saistību starp saviem atklājumiem un kultūrvēsturisko pieeju… Bet kaķis jau bija izsprucis no maisa.
Volkers Heids 2017. gadā publicētajā rakstā “Kosinnas smaids”[5] rezumēja vairāku gadu laikā zinātniskajās konferencēs izteiktos žēlīgos spriedumus: “Lai gan es nešaubos, ka abiem pētījumiem būtībā ir taisnība, tie neatspoguļo pagātnes sarežģītību. Tieši šeit arheoloģijai un arheologiem, kas piedalās DNS pētījumos, ir jāspēlē sava loma; tā vietā, lai vienkārši nodotu paraugus un konsultētu par hronoloģiju, un tā vietā, lai ļautu ģenētiķiem noteikt darba kārtību un izstrādāt vēstījumus, mūsu pienākums ir mācīt viņiem par pagātnes cilvēku darbību un mijiedarbību sarežģītību.” Visā pasaules arheologu kopienā valdīja neapmierinātība. Āfrikas aizvēstures pētniece Anna Horsburga, pilna rūgtuma, uzsvēra: “Šāds molekulārais šovinisms kavē jēgpilnu iesaistīšanos pētniecības darbā. Nav tā, ka ģenētiskie dati, ja tos radījuši cilvēki laboratorijas halātos, spēj izteikt kādu galēju patiesību par Visumu.”
Taču spridzekļi turpināja krist. 2018. gadā Olalde ar līdzstrādniekiem[6] secināja, ka līdz pat 90% Lielbritānijas neolīta laikmeta iedzīvotāju aizstāja un nomainīja iebrukušie zvankausu kultūras migranti no stepēm. Nebija nekā postošāka vecajai gvardei, no kuras daudzi visu savu mūžu bija veltījuši īpašai zvanveida kausu kultūras migrācijas teorijai, kas izteikta ievadlekcijas frāzē: “podi ir podi, nevis cilvēki”. Kosinnas un viņa “apmetņu arheoloģijas” atgriešanos ātri vien noraidīja kā “Galda spēles “Risks” arheoloģiju”, taču par spīti pētnieku lūgumiem, atlūgumu iesniegšanām un prasībām, Kosinna patiešām smejas pēdējais.
Tuvojas vētra
Acīgākie lasītāji starp reakcijām uz 2015. gada publikācijām būs pamanījuši šo zīmīgo frāzi: “Mūsu pienākums ir mācīt viņiem par pagātnes cilvēku darbību un mijiedarbību sarežģītību.” Tā domāta arheologiem, kuru pienākums esot mācīt ģenētiķus par sarežģītību. Citiem vārdiem sakot, “mums nepatīk jūsu pētījumu rezultāti, tāpēc mūsu pienākums ir jums iemācīt, kā iegūt labākus rezultātus”.
Šie draudi, visticamāk, ir sākums jaunam karam, kura mērķis ir atgūt naratīvu no zinātniekiem un atgriezt to tradicionālās arheoloģijas tekstu namā. Šis saspīlējums starp ģenētiku un senākām interpretācijas metodēm ir tikai savā sākuma stadijā. Pirmais senais skelets, kura genoms tika pilnībā sekvenēts, bija grenlandieša. To izdarīja Eske Villerslevs 2010. gadā, un mums priekšā ir vēl daudzi gadi.
Laba norāde uz gaidāmo cīņu atrodama Frīmana un Hofmana 2019. gadā publicētajā pētījumā “Ģenētikas arheoloģijas tagadnes pagātne”.[7] Tajā autori asi vēršas pret 2015. gada pētījumos sniegto Jamnajas stepju karotāju grupu interpretāciju. Viņi liek priekšā līdz absurdam komisku argumentu, ka plašsaziņas līdzekļi esot “rasizējuši” jamnajiešus. Viņi asi nosoda Ziemeļamerikā lietotā jēdziena “bandīti” (thugs) lietojumu kā rasistisku (raksts publicēts Dānijā) un žēlojas par indoeiropiešu karotāju bandu apzīmējuma iztulkošanu armēņu valodā kā “melnā jaunatne” (Black Youth). Viņi pieprasa, lai literatūrā netiktu sniegta tāda ģenētiskā informācija kā acu krāsa un ādas krāsa. Viņi apgalvo, ka mājas DNS testēšanas komplekti esot veicinājuši apsēstību ar ārējo izskatu un ka ģenētiskajiem pētījumiem pienākoties neņemt vērā faktu, ka aizvēsturē dominējošie vīrieši labāk vairojās. Viņi apgalvo: “Ir pienācis laiks apšaubīt, vai gandrīz ekskluzīvais uzsvars, kas mūsu stāstos par pagātni likts uz veiksmīgiem, iekarotājiem, aizvien baltākiem vīriešu kārtas indivīdiem, proti, klasiskajiem (aiz)vēstures uzvarētājiem, ir rūpīgi pārdomāts un patiešām objektīvs.”
Taču visa pētījuma sāls ir raksta beigās, kur viņi izvirza virkni tālāku prasību, lai arheoģenētika pakļautos varenajam tradicionālās arheoloģijas interpretācijas spēkam. Viņi pieprasa, lai pētnieki, kas nav ģenētiķi, tiktu pieņemti darbā un rakstītu garus un sarežģītus rakstu pielikumus, lai publikāciju standarti tiktu mainīti, universitāšu preses darbinieki – izglītoti un tā tālāk. Cīņa ir sākusies.
Līdzīgi histēriskā rakstā Hākenbeks[8] pastiprina spiedienu uz ģenētiķiem un cenšas pat panākt komerciālo DNS testēšanas uzņēmumu likvidēšanu. Viņš apgalvo, ka baltie nacionālisti apmeklē tiešsaistes forumus, lai salīdzinātu senču rezultātus, meklējot Y hromosomas haplotipus, kas varētu viņus identificēt kā piederošus jamnajiešiem. Ir sagaidāms, ka arheoloģijā notiks vēl un aizvien vairāk šādu institucionālu pārmaiņu, lai mēģinātu panākt minēto ģenētisko pētījumu rezultātu vājināšanu un problematizēšanu. Šos pētījumus nevarēs pilnībā aizliegt, jo gandrīz viss arheoloģijas finansējums tagad tiek novirzīts šādiem eksakto zinātņu darbiem. Taču var pastiprināt centienus iegūtos rezultātus padarīt pēc iespējas nesaprotamākus.
Secinājumi
Arheoloģija kopš 19. gadsimta beigām līdz 21. gadsimta sākumam ir apmetusi pilnu loku. Vecākie domātāji, kas pievērsās izrakumos iegūtajiem materiālajiem artefaktiem un rūpīgi tos iedalīja pēc tipa un vecuma, ir izkļuvuši no aizmirstības un pelna plašāku atzinību. Pateicoties absolūtajai ģenētikas precizitātei, viņu vārdi un idejas ir atdzimuši. Arheoloģijai priekšā ir interesanta nākotne, kurā migrācijas, iekarojumi un noteiktu grupu vitalitāte atkal būs aktuāli. Būt tradicionāli liberālam akadēmiķim, kas nodarbojas ar arheoloģiju, šodien nozīmē būt iesprostotam starp kultūrvēstures rēgiem un viņu zilmatainajiem studentiem, kuri pieprasa, lai skeletus atzītu par trešās dzimtes kvīriem.
Pēdējai kustībai ir institucionāls atbalsts, bet tai trūkst publiskā atbalsta un gandrīz nav reālu pētniecības rezultātu. Pirmā grupa iekaro jaunu teritoriju un atstāj aiz muguras veco gvardi, kas drebošās rokās tur zvanveida kausus. Nesenā vienprātība ir izzudusi, sākoties jaunai cīņai, un arheoloģijas potenciālais virziens tagad ir būtiski mainījies. Ja apmācītu un ļautu ienākt šajā profesijā vairāk ģenētiķiem, kas interesējas par kultūrvēsturi un vēlas noskaidrot patiesību par indoeiropiešu un citām lielajām migrācijām, nākotnē mēs sagaidītu jaunu, spēcīgu zinātnes virzienu. Protams, šo entuziasmu ir jāpiebremzē, ņemot vērā realitāti, kuru nosaka darbs ideoloģiski sagūstītā un naidīgi noskaņotā institūcijā. Taču pirmo reizi vairāku gadu desmitu laikā mūrī ir parādījusies sprauga, un mums vajadzētu to pilnībā izmantot.
[1] https://www.nature.com/articles/nature14317?source=post_page
[2] https://www.nature.com/articles/nature14507?fbclid=IwAR2jt9fatni5B_LbOFhzX7g9lgOAtrHCnk0FXHinCCrWpj6r-j-SSyBl–U
[3] https://www.nature.com/articles/nature16152
[4] https://www.nature.com/articles/ng.3559
[5] https://www.cambridge.org/core/journals/antiquity/article/abs/kossinnas-smile/8ABA3BD9132B7605E8871236065CD4E3
[6] https://www.nature.com/articles/nature25738?fbclid=IwAR2uLNDtE-25T4NbShyQN8uhyOGwKE5kcpks-IyvaTmi9AGW-ur9qhrQM80
[7] https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/00438243.2019.1627907
[8]https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/00438243.2019.1617189?casa_token=rVTjdETOV7UAAAAA%3AmGGBnUczFsDe7BKr5Qy7_8C70U7mAaGxOp4NLwb47vT16B86leaYaHJr2M70uzjMM1YCY7-KXSHpeLg