Pēc kara pāri Alsungas ezera dumbrainajam augšgalam veda posmaina, veca, gara laipa, ko veidoja divas blakus uzliktas biezas koka plankas. To gali balstījās uz šķēršļiem, kas turējās pie dažādu garumu pāļiem. Dievs vien zina, kā tie dzīti. Laipa meta cilpas.
Sadaļas arhīvs: Stāsti
Mij-krēslī
13.03.2021Citkārt vienkāršais, praktiski bez domāšanas paveicamais uzdevums šoreiz bija tālu pāri iespēju robežām. Vēl vienreiz, nu jau drīzāk, lai pārbaudītu nepielūdzamo, Zigis pamēģināja pacelt plecus, atbalstoties uz labās rokas elkoņa, – lai vēlreiz atskārstu, ka viņam vairs nemaz nav labā elkoņa. Ja gribētos būt ļoti godīgam un precīzam, tad varētu sacīt, ka nebija visas labās rokas.
“Bil!” sauca žurnālists klusinātā balsī, kuru tūlīt apslāpēja milzīgās, bet tukšās baznīcas apgarotā atbalss. “Vai varat mūs dzirdēt?” Bils varēja un dāsni veltīja savu laiku, lai iezīmētu radikālās izmaiņas, ar kurām cilvēcei nāksies sadurties nākamajos trīsdesmit gados. To klausoties, man pamazām atausa, ka vietai, kurā saka sprediķi, tiešām ir liela nozīme.
Mana sirds nedaudz iedrebas
06.03.2021Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir!
Pelnu trešdiena
28.02.2021Tētis nomira 2020. gada 26. oktobrī. Viņam bija deviņdesmit divi gadi. Viņš nebija runīgs. Izrādījās, ka astoņdesmit gadu vecumā viņš sācis rakstīt dzejas un nevienam tās nerādīt.