San Vanna

Eju pa rudenīgu mežu, pilnu ar trūdošām lapām. Sausās lapas šalc man zem kājām. Egles ar samtainām ķepām noglauž seju. Lūk – pie celma baravika! Pat divas! Es nogriežu baravikas un jūtu sēņu smaržu. To cepurīšu gaiši brūnajās grumbās paslēpusies rasa. Ielieku sēnes grozā un pieceļos. Līst lietutiņš. Spraucos cauri jaunajiem bērziņiem, un to slapjie zari noslīd pār seju. Lietus lāses krīt uz neapsegtās galvas un lēnām tek lejup pa seju. Smeldz sirds. Es strauji pamostos. Ir tveicīga dienvidu nakts. Visa seja asarās. Spilvens pilnīgi slapjš. Sirds tiešām smeldz. No radiotranslācijas aparāta klusi skan dziesma. Latviski. “Rasa, mana sidrabrasa, tā kā lietus novizēja, tā kā lietus nozibēja, raidiraidaidā.” Saprotu, kāpēc esmu salijis. Tas ir dzimtenes lietutiņš. “Viss! Bēgšu!” – es stingri nolemju. Paldies Dievam, tas pagaidām nav ne cietums, ne armija. Tās ir Tuapses hidrometeoroloģiskā tehnikuma kopmītnes. Tuapse ir neliela pilsētiņa Melnās jūras krastā. Pārdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Sočiem. Bet kā es tur nokļuvu?

Pēc nepavisam ne jautriem bērnības piedzīvojumiem, kurus jau reiz aprakstīju, biju neapskaužamā situācijā. Rokās man bija dokumenti – astotās klases atestāts, pase un raksturojums, kuru izsniedza skola un kuru noteikti prasīja iesniegt nākamajā mācību iestādē. Parasti šīs mācību iestādes direktore paņēma sarkano atestātu un, skatīdamās piecinieku rindā, teica: “O, jā! Labi, ļoti labi!” Ar tādām pašām gaišām cerībām viņa paņēma raksturojumu, un te nu debesis satumsa. Raksturojums bija uz trim lapām. Tur bija sarakstīts viss sliktais, ko vien par mani varēja atcerēties lielais pedagogu kolektīvs. “Beziemesla smīns stundās” bija nieks, bet zemiskā veidā tur bija izmantoti košākie fragmenti no mana sacerējuma – pašraksturojuma. Kā cilvēks ar tieksmi uz paššaustīšanu, biju tur izrakstījies no visas sirds. Tagad visa šī nežēlīgā, pārspīlētā paškritika kā krāšņa puķe uzplauka manā raksturojumā. “Fizisku darbu nemīl un strādā tikai nepieciešamības spiests”, “daiļliteratūru lasa maz, obligāto literatūru nelasa vispār”, “mājas darbus nepilda, stundās izlīdzas ar melošanu”, “neregulāri apmeklē skolu – vienkārši guļ, izmantojot vecāku prombūtni”. Un tamlīdzīgi. Bet bija arī pāris citādas rindiņas: “Vairākkārt ar labām sekmēm piedalījies republikas ķīmijas, fizikas un matemātikas olimpiādēs. Labas zināšanas tehniskajos priekšmetos.” Tomēr punktu tam visam pielika pēdējā rindkopa, kurā bija īsumā aprakstīti visi mani pēdējā gada “varoņdarbi”. Īsi sakot – Dzimtenes nodevējs! Parasti šajā vietā direktores lūpas sakniebās, un viņa cieti atteica: “Nē, nē! Šādu cilvēku mēs nevaram pieņemt savā skolā.” Un aiz manis aizvērās kārtējās mācību iestādes durvis.

Cilvēki ap mani bija sadalījušies divās daļās. Vieni bēga kā no mēra apsēstā. Tie vismaz bija godīgi cilvēki. Zināju, ka uz tiem varētu paļauties. Otri nāca klāt un jautāja: “Ko tu tagad darīsi? Kā pats vērtē notikušo?” Un beigās, it kā nejauši: “Kāpēc tu tik slikti domā par padomju varu?” Jāatzīstas, uz pēdējo jautājumu es bieži atbildēju diezgan atklāti. Es zināju, ka tas viss tiks pierakstīts. Bet zināju arī to, ka tas nevienu nepārsteigs. Galu galā viņi taču paši taujā manas domas. Varbūt kāds cits būtu sācis purpināt par “maldu ceļiem, kurus esmu gājis, un tagad visu esmu apzinājies, un nekad vairāk tā nedarīšu”, bet kurš gan tam ticētu? Tāpēc droši teicu, ka esmu par neatkarīgu Latviju. Teicu, ka komunisms varbūt arī nav slikts, bet demokrātija tomēr ir nepieciešama, un līdzīgas ķecerības. Saprotams, ka ne visur un ne vienmēr. Bija situācijas, kad bija “jātēlo slima govs pie aptiekas durvīm”. Tas bija iecienīts manas māmiņas izteiciens.

Kaut kas bija jādara. Padomju jaunietim pēc pamatskolas bija četras izvēles. Darbs, profesionāli tehniskā vidusskola, tehnikums vai dienas vidusskola. Pirmo iespēju es noraidīju pats. Izstrādāties vienmēr paspēšu. Tāpat arī kļūt par traktoristu cēlajās padomju druvās īpaši negribējās. Biju pietiekami saskatījies viņus dzīvē. Turklāt, lai kļūtu par kāpurnieka vadītāju, man būtu trīs gadi jāmācās “profenē”, kā toreiz dēvēja arodskolas. Kad sāku par to domāt, uzreiz iedomājos kapsētu… Vidusskola man nebija pieejama. Atlika tikai tehnikumi, kas bija kaut kas pa vidu starp vidusskolu un “profeni”. Izmēģināju pāris tehnikumus Latvijā un sapratu, ka diez kas man nespīd. Visur atteica. Reizēm domāju – tagad, kad pagājuši piecdesmit gadi, visi tādi varoņi, visi tādi cīnītāji pret padomju varu. Kur jūs bijāt toreiz, kad vajadzēja palīdzēt vienam mazam cilvēciņam, kas nokļuvis ķezā? Neredzēju nevienu, kurš būtu iedrošinājies kaut labu vārdu aizlikt. Nodomāju, ka varbūt ārpus Latvijas mani sapratīs labāk, un tiešām – tā bija pareiza doma! Tā es beigās nokļuvu Tuapses hidrometeoroloģiskajā tehnikumā.

Bija jāiesniedz dokumenti, arī raksturojums. Naivi domāju, ka latviski tur neviens neko nesapratīs. Dokumentus pieņēma un kārtoju eksāmenus. Fiziku un matemātiku nokārtoju labi, bet priekšā bija grūtākais – krievu valodas diktāts. Es labi runāju un rakstīju krieviski, biju lasījis daudz tehniskās literatūras krievu valodā. Cerēju, ka manas krievu grāmatiņas Elektriskie starpplanētu kuģi un Kosmisko lidojumu mehānika šoreiz nāks man palīgā. Bet krievu valoda ir bagāta valoda ar sarežģītu gramatiku. Diktāts bija īpaši piemeklēts, lai uzzinātu, cik daudz katrs īstenībā zina.

Tā es pirmo reizi tikos ar Aleksandru Ivanovnu. Viņa bija krievu valodas un literatūras pasniedzēja. Jauka, ļoti skaista sieviete pie četrdesmit gadiem, vienmēr glīti sakārtotiem matiem, skaistu stāju, smaržojoša pēc maijpuķītēm un drusciņ pēc mājām. Pēcpusdienā pēc eksāmena viņa atnāca uz istabiņu, kur es biju apmeties. Paņēmusi krēslu, viņa apsēdās man pretī. Nevarēju nepamanīt viņas skaistās kājas. Es nodūru galvu, lai viņa neredzētu, ka esmu iemīlējies viņā no pirmā acu uzmetiena. Skatījos uz viņas kāju pirkstiņiem, kas bija redzami vasaras kurpīšu izgriezumā un domāju: ”Jēzus! Kāda sieviete!” Tā es pārkāpu kādu bausli, bet lai pirmo akmeni met tas, kuram pašam nekad tā nav gadījies.

“Pēteri!”, viņa nopietni teica. “Kļūdu tev ir ļoti daudz!” Pie šiem vārdiem es apstulbu, jo nebiju gaidījis tādu pavērsienu. Ne katru dienu olimpiāžu varonim gadījās dzirdēt ko tik nepatīkamu. “Bet, redzot tavas labās atzīmes citos eksāmenos, es nedaudz pavilku tevi uz augšu. Tagad nu tev ir trijnieks, un tas būs pietiekami, lai tevi uzņemtu. Bet atceries, ka, paceļot tevi, es liedzu iespēju mācīties kādam citam. Tāpēc tev ir jāapsola, ka tu daudz lasīsi, rakstīsi un ļoti centīsies panākt citus audzēkņus.” Saprotams, ka es tūlīt karsti nosolījos to darīt. Un pat vienreiz pamēģināju. Bet nesanāca. Tomēr visu pēc kārtas. Pēc pāris dienām mani paaicināja direktors, mazs, tumšs vīriņš ar melniem matiem, un pajautāja: “Kas tev tur Latvijā notika?” Smagu sirdi visu godīgi izstāstīju. Īsos vārdos aprakstīju savus varoņdarbus un jau skatījos, kur mans portfelis. Domās jau kratījos plackartes vagonā uz mājām… Tomēr direktors bija negaidīti labvēlīgs: “Mācies! Nedari vairāk nekādas blēņas, un viss būs labi. Mums ir vajadzīgi nacionālie kadri Latvijā.”

Tā nu es tiku uzņemts un sāku savas gaitas Tuapses hidrometeoroloģiskajā tehnikumā. Dzīvoju istabiņā kopā ar trim biedriem un gribētu nedaudz par viņiem pastāstīt. Visklusākais bija liela auguma ukrainis Matveičuks no Kirgīzijas. Viņš bija kādus trīs gadus vecāks par mums un maz piedalījās mūsu sarunās. Istabiņas līderis bija krievs Ivanovs no Gelendžikas, prāva auguma, gaišiem matiem un vienkāršu slāvu seju. Fiziski viņš bija pārāks par mani, tāpēc visumā vajadzēja paklausīt. Mans labākais draugs bija krievs Aņiškins no Kurskas. Vienkāršs. Maza auguma, bet blīvu ķermeņa būvi. Pirmajā dienā mūsu istabiņā ienāca dežurējošās meitenes no vecākā kursa, lai pārbaudītu, kā esam iekārtojušies. Izsauca visus pēc uzvārdiem. Manu “Aļeksņis” ar pūlēm izburtojušas, viņas lasīja tālāk: “Ana.. Ananiškin!…” – “Aņiškin! Aņiškin!” iekliedzās nelaimīgais. Pēc lielas smieklu vētras bija skaidrs, ka nu viņš būs “Ananiškins” līdz diploma saņemšanai. Meitenes gan atvainojās, bet neviens viņās neklausījās.

Aleksandra Ivanovna bija mūsu grupas audzinātāja. Mēs visi viņu mīlējām. Vienkārši un no sirds. Zēni centās dažādi izpatikt, bet meitenes vienkārši pielabinājās. Zēni viņu labsirdīgi ķircināja un uzrunāja “San Vanna”. Tas ir vienkāršrunas saīsinājums no “Aleksandra Ivanovna”. Es gan tā nevarēju un vienmēr uzsvērti teicu: “Aleksandra Ivanovna!”. Pēc pirmās stundas viņa lika man uzkavēties un iedeva Turgeņeva grāmatu Tēvi un dēli. Kad mēs runājām, mūsu skatieni sastapās. Aleksandra Ivanovna uztvēra manu garīgā semināra audzēkņa cienīgo skatienu un aprāvās, tad sāka skanīgi smieties. Pasmējusies viņa teica: “Pēteri! Zini, ir jocīga lieta! Manam dēlam dzimšanas diena ir tieši tajā pašā datumā, kad tev. Es gribētu jūs iepazīstināt. Viņš ir labs un gudrs jauneklis. Varbūt jūs varētu kļūt par draugiem? Kādreiz es paaicināšu tevi ciemos. Labi?” – “Jā, protams!” es piekritu.

Pirmais mēnesis aizlidoja nemanot. Ar krievu literatūru nebija īsti labi. Nebija laika to lasīt. Ja godīgi, nebija arī vēlēšanās. Krievu 19. gadsimta beigu krievu inteliģences mokas man bija ļoti tālas. Kā jau parasti tā laika delveri, ne vienmēr pildījām mājas darbus. Stundām nekā īpaši negatavojāmies un mēģinājām kaut kā izlīdzēties ar to, ko bijām dzirdējuši. Man bija laba atmiņa un intelektuālas iestrādes no olimpiādēm, tāpēc matemātika un fizika man padevās labi, bet krievu valoda un literatūra sagādāja lielas grūtības. Vienīgais, kas mani drusciņ uzturēja līmenī, bija mantojums no ļoti labās krievu valodas skolotājas pamatskolā. Bet īstā krievu skolā tas izrādījās stipri par maz. Aleksandra Ivanovna reizēm palūdza mani palikt pēc stundām un pārrunāt lasīto. Bet parasti izrādījās, ka lasītā ir stipri par maz, lai par to vispār runātu. Lasīt daiļliteratūru krievu valodā ir daudz grūtāk nekā latviski. Kādreiz, paņēmusi manu sacerējumu, Aleksandra Ivanovna teica: “Tev viss juku jukām! Gan Pāvels Petrovičs, gan Pjotrs Pavlovičs. Atkal man tev jāliek divi. Bet tad tev noņems stipendiju. Apsolies, ka nākamreiz uzrakstīsi labāk!” – “Aleksandra Ivanovna, es ļoti centīšos!” sirsnīgi nosolījos.

Bet tik nelielā laikā nekas daudz nepaspēja mainīties. Otrajā mēnesī sāka uzkrāties dažādas nepatikšanas. Konflikti ar biedriem. Es biju citāds kā viņi un piedevām vēl iecirtīgs. Tāpēc zem acīm sāka parādīties zilumi. Pirmo reizi tos ieraudzījusi, Aleksandra Ivanovna tūlīt metās man klāt: “Saki, kurš tas bija?” Es klusēju, jo sapratu, ka krieviem nav lielāka grēka kā uzrādīt pāridarītāju. Tāpat viņa visu uzzināja un “izveda audzinošo darbu”, kā toreiz mēdza teikt. Bet tas maz palīdzēja. Daba, kas sākumā likās tik interesanta, eksotiska un brīnišķīga, zilā jūra, kalni – tas viss tagad sāka kaitināt. Uz kalnu nogāzēm, klātām sausiem ērkšķu krūmiem, nevarēju paskatīties bez riebuma. Visa daba likās pretīgi salda un sausa. Katru dienu sāku ar skumjām domām par mājām, par Latviju. Es sapratu, ka tās ir ilgas pēc dzimtenes un ka nespēšu tās uzveikt. Sāka klibot mācības, un arī Aleksandra Ivanovna saprata, ka neko daudz viņa man palīdzēt nespēj. Viņa turēja vārdu un uzaicināja mani ciemos uz mājām, bet es neaizgāju. Nezinu, kāpēc. Es viņu ļoti mīlēju ar savu naivo zēna sirdi, un varbūt tieši tāpēc man likās, ka es nevaru pieņemt tādu viņas dāvanu. Man likās, ka tad es nevarētu sevi cienīt.  

Nezinu, vai tas bija nejauši, bet septembra beigās Aņiškins mani pēkšņi paaicināja doties viņam līdzi pārgājienā pa kalniem. Pa Rietumkaukāza kalniem, kas gan nav klinšaini, bet vidusmēra latvietim varētu likties diezgan augsti. Piedāvāja aiziet uz kalnu Dva Brata, kas bija kādus 50 kilometrus no Tuapses. Protams, piekritu. Pārgājieni man patika. Toreiz mācības bija sešas dienas, tāpēc mūsu rīcībā bija tikai viena diena. Izbraucām vēlā pēcpusdienā ar elektrovilcienu Tuapse–Krasnodara un izkāpām otrajā stacijā. Vakara krēslā diženi blāvoja tuvējās kalnu grēdas. Tuvojās vakars. Iet kalnos nevarēja, nakšņot vajadzēja stacijā. Stacijas bufetē nopirkām dažus belašus un apēdām tos, piedzerot tēju.

Tēja krievu dzelzceļa tīklā ir īpaša tēma. Kas nav dzēris tēju krievu vilcienos, tam to diemžēl neizstāstīsi. Vienreiz es pasūtīju trīs tējas uzreiz. Pavadone pasmaidīja un atbildēja: “Taču atdzisīs! Pienāksiet vēlāk, ieliešu karstu!” Tā nu iesukājām pāris belašus un skatījāmies, kur gulēt. Krievu stacijās bija liekta finiera krēsli. Būtībā pacieti, bet tiem bija viens liels pluss – to izliekums bija uz iekšu un aizmidzis cilvēks slīdēja uz krēsla atzveltnes pusi, nevis uz malu, tāpēc nekrita uz grīdas ar lielu blīkšķi. Nakts bija vēsa. Segu mums nebija, apģērbiņi visai plāni, tāpēc loģiski bija gulēt blakus. Mēs abi to sapratām un abi uzlūkojām viens otru ar vienu un to pašu domu: “Ar šo? Nekad!” Bet nu bija vien kaut kā jāguļ. Aņiškins ieteica gulēt “valetom”, tas ir apmēram tas pats, kas šodienas žargonā “69”. Kur vienam kājas, tur otram galva. Un abi vienādi. Apgūlos, un man tieši pie sejas bija drauga zeķes. Sešpadsmitgadīga jaunekļa zeķes. Ar lielām pūlēm pārvarēju pirmo skābekļa sensoru šoku. Mierināju sevi ar domu, ka viņam klājas vēl bēdīgāk. Pēc pāris stundām kaut kā aizmigām.

Jaunība ir liela lieta, un rītā piecēlos svaigs un gatavs cīņai. Pilns enerģijas, skatījos uz netālajiem kalniem, kuru zaļās nogāzes klāja rīta migla. Likās, virsotnes ir tepat blakus, pēc stundas būsim tur. Šo izplatīto maldu zina visi, kuriem gadījies būt kalnos. Izgājuši sešos no rīta, divpadsmitos mēs joprojām soļojām pa šaurajām kalnu takām uz virsotnēm. Un tā bija tikai pirmā grēda un virsotne, Dva Brata atradās nākamajā. Īpaši iespaidīga bija iešana caur miglas joslu. Mākoņi nāca arvien tuvāk un tuvāk, kļūdami par tādu kā dūmu segu lauku pirtī. Beidzot burtiski iebāzām galvas tādā kā dūnu mākonī un visapkārt bija tikai bieza balta migla. Taciņu varēja saredzēt, un kāpām vien augstāk, līdz sākām redzēt saules spilgto plankumu. Tad saule uzspīdēja visā spožumā. Mums pie kājām gūlās milzīga baltas vates sega, kas pilnīgi nošķīra mūs no iepriekšējās pasaules. Toties pavisam netālu sedliene, kas veda uz otru grēdu. Tālāk bija krāšņi kastaņu meži. Aņiškins, gribēdams izlikties gudrs, mēģināja man iestāstīt, ka tās ir ēdamās kastaņas. Tiešām, nebija rūgtas kā pie mums, bet nenosauktu tās par garšīgām. Kaut kāds stērķeļains zelējamais. Nolaidāmies ielejā starp grēdām, kur tecēja spēcīgs kalnu strauts. Ūdens ledusauksts un bezgala tīrs. Tur atradām pirmos kara reliktus – cauršautu sarkanarmieša kasku un “kaulzāģa” lentas fragmentu. Nodomāju, ka šai kaskā kādreiz bija smadzenes, kuras caururba precīzs šāviens. Es toreiz biju par fričiem un papūlējos noslēpt no biedra savas emocijas. Aktieri toreiz bijām labi. Visi. Tomēr kaska palika atmiņā.

Kalns Dva Brata bija mūsu priekšā. Bet bija jau diezgan vēls – ap trijiem. Aņiškins saprātīgi piedāvāja iet atpakaļ. Taču es biju iejuties alpīnista lomā. Es kāpšu augšā. Ceļš pa kori izskatījās visai bīstams, un Aņiškins atteicās riskēt. Kāpšana nebija viegla. Vienā pusē bija pilnīgi gluda, viegli zāļaina nogāze apmēram sešdesmit grādu leņķī, kur nebija iespējams aiz kaut kā aizķerties līdz kādu kilometru dziļai pamatnei; otrā pusē pilnīgi stāva, akmeņaina siena milzīgā dziļumā. Jebkura kļūda nozīmēja drošu nāvi. Tomēr man bija rokas, kas turēja akmeņus, un vieglas kājas, kas mani balstīja. Uz maziem laukumiņiem asajā korē auga kadiķi. Saķēru tos ar nežēlīgu sparu, nemaz nedomādams par sāpēm. Asās skujas dzēla ļoti sāpīgi, bet pievilkos. Kad biju kādu stundu tā nocīnījies un ticis gandrīz augšā, notika negaidītais. Manām acīm pavērās mazs plato pie virsotnes. Stāva siena. Vienīgais variants – aizķerties un pievilkties ar rokām. Bet, ja rokas slīd, ja velēna izjūk…

Stāvēju kādas minūtes desmit, nevarēdams saņemt dūšu, līdz beidzot izlamāju sevi un droši ieķēros velēnā kā mātes brunčos, paspārdījos ar kājām virs bezdibeņa un augšā biju. Brīdi gulēju bez spēka, tad paskatījos apkārt. Virsotne bija mazs, spilgti zaļš laukumiņš, kura vidū bija neliels monuments ar sarkanu zvaigzni. Brīdi baudīju ainavu un atpūtos, tad atkal pakarināju kājas virs bezdibeņa. Bet kopumā ceļš lejup bija vieglāks. Aņiškins sagaidīja mani pie ugunskura, ko bija sakūris sedlienē. Brīdi atpūtāmies. Aņiškinam bija drusku kauns, ka viņš bija nobijies. Nu viņam bija iespēja revanšēties. Kad pēc atpūtas cēlāmies kājās, lai ietu lejup, uz staciju, pēkšņi sapratu, ka man neklausa kājas. Es gribēju celties, devu kājām komandu, bet kājas pat nepakustējās un es paliku sēžam. Pārgurums ņēma savu. Prāvu brīdi sēdēju, tad apvēlos uz sāniem un uzstatīju sevi uz kājām. Tālāk arī nebija viegli. Bija jālec pāri šaurai aizai virs strauta, kas plosījās kādus divdesmit metrus zemāk. Aņiškins pārlēca viegli. Man mežonīgi drebēja kājas. Ne no bailēm, bet no pārguruma. Te lika sevi manīt grūtā kāpšana. Beigās saņēmos un lēcu. Aņiškins papildus mani satvēra un noturēja otrajā pusē. Citādi es te vis nerakstītu. Nākamajā dienā gribēju uzkāpt pa kopmītnes kāpnēm, bet muskuļu sāpes bija tik spēcīgas, ka vienkārši pievilkos pa margām.

Uz novembra revolūcijas svētkiem bija nelielas brīvdienas, un es izprasīju atļauju aizlidot uz Rīgu. Biļetes tolaik nebija dārgas. Lidmašīna Il-18 izmaksāja 49 rubļus vienā virzienā. Tomēr arī vecāku algas nebija lielas un tas viss smagi atsaucās ģimenes budžetā. Pēc lidojuma pasi vairāk neatdevu komandatūrā. Attaisnojos, ka “kaut kur pazuda, atdošu vēlāk”. Jau liku rubli pie rubļa, krāju biļetei. Nevienam neko neteicu, bet, dzīvojot katru dienu cieši blakus, visu no draugiem noslēpt nevar. Viņi nojauta, kas notiks, un pastāstīja Aleksandrai Ivanovnai. Paklusām nopirku biļeti un turēju pasi stingri pie sevis. Lai nepazūd. Sakārtoju koferi, un biedri saprata, ka šajā naktī es “zudīšu kokos”.

Negaidot vakarā atnāca Aleksandra Ivanovna. Viņa palūdza visiem zēniem iziet no istabiņas un apsēdās man blakus uz gultas. Es sapratu, ka viņa ir vienīgā, kas var mani noturēt, tāpēc apņēmos būt ciets savā pārliecībā. “Nu, tu bēgsi?” viņa jautāja. Klusēdams es pamāju ar galvu. Viņai es nespēju melot. “Žēl gan! Tu man patiki,” viņa teica. “Zini, ar ko?” un, negaidot atbildi, turpināja: “Tev ir laba sirds. Atceries mūsu pārgājienu gar jūru? Tas nerātnis Šatila toreiz uzkāpa stāvajā klintī visu mūsu acu priekšā. Kā es nobijos! Atceries, kā es viņu pēc tam sunīju? Liku viņu ignorēt un izskaidrot, ka tā nedrīkst darīt. Kad mēs sakūrām ugunskuru, mēs neņēmām viņu pie sevis un likām iet kurināt uguni vienam pašam. Es gribēju viņu sodīt, bet vienlaikus skatījos – vai tiešām neviens viņu neaizstāvēs, vai tiešām visi ļausies viena vāja cilvēka tramdīšanas priekam? Kad tu aizgāji un, neraugoties uz biedru nievām un draudiem, apsēdies pie viņa ugunskura, es sapratu, ka tu esi labs cilvēks. Pasveicini savu māti un pasaki, ka viņai ir labs dēls! Bet pasaki man – kas bija galvenais, kāpēc tu nevarēji palikt?”

Es brīdi klusēju, tad teicu: “Aleksandra Ivanovna! Jūs esat pirmā skolotāja, kuru es iemīlēju no visas sirds. Ja tāda kā Jūs man būtu bijusi klāt agrāk, daudz kas manā dzīvē būtu savādāk.” Šajā vietā man nobira asariņa. “Ja runa būtu tikai par Jums, es nekad Jūs neatstātu. Bet es nevaru izturēt ilgas pēc mājām, pēc dzimtenes. Man Latvija sapņos rādās, viņa aicina un es nespēju tam pretoties. Ja Jūs apturēsiet mani šodien, es aizbēgšu rīt. Es nezināju, ka var tā skumt pēc dzimtenes. Tas ir neizturami. Kā zobu sāpes. Neviens nav vainīgs, kā tā notika. Man nav sliktu domu ne pret vienu. Gribu palūgt piedošanu, ja kas sanāca ne tā, kā bija domāts.”

Aleksandra Ivanovna apņēma mani ap pleciem. “Labi, brauc! Es parūpēšos, lai neviens tevi neaizkavē. Mēģini paturēt sevī to labo, ko šeit guvi. Dzīve ir gara, un viss tev vēl priekšā.” Aleksandra Ivanovna izgāja. Es nekad neaizmirsīšu ne viņu, ne viņas vārdus.

Ar naudiņu bija knapi. Aizbraucis līdz Soču dzelzceļa stacijai, konstatēju, ka pēdējais autobuss uz lidostu jau ir aizgājis. Līdz lidmašīnai bija divas stundas, bet kabatā rublis ar kapeikām. Adleras lidosta četrdesmit kilometrus attālu, un taksometrs pat vislabākajā gadījumā maksātu savus divdesmit piecus rubļus. Biļeti neviens neatmaksātu, un būtu vien ar kaunu jābrauc atpakaļ. Izmisumā piegāju pie taksometriem, kas stāvēja pie stacijas, un visu izstāstīju pirmajam šoferim. Gruzīns pēc tautības, viņš savā valodā pasauca vēl dažus biedrus, un viņi sāka sarunāties savā starpā, ik pa brīdim man kaut ko pajautājot krieviski un pēc tam skaļi vaimanājot: “Ai, ai, ai! Nu ko tagad darīt?”

“Labi, mēs tev palīdzēsim!” mans glābējs beidzot atteica. “Tikko būs pirmais pasažieris uz to pusi, tūlīt tevi piesēdināsim klāt.” Tā arī notika. Kāds šoferis paveda pasažieri aptuveni desmit kilometrus uz Adleras pusi un tālāk vienkārši aizveda mani līdz lidostai. Atdevu viņam savu rubli ar kapeikām un pēdējā brīdī paspēju uz lidmašīnu. Lidmašīna nolaidās Kijevā uzpildīties, bet Rīgā pēkšņi sabojājās laiks. Bija novembra otrā puse, un mākoņi Rīgā šajā laikā ir parasta parādība. Veselu diennakti gulšņāju Kijevā bez kapeikas kabatā. Ļoti gribējās ēst, bet nekādu variantu nebija. Snauduļoju uz sola, tad gāju gar bufeti izbaudīt ēdiena smaržu. Tad paskatījos televizoru, atkal pasnaudu. Visu laiku rādījās: “Reiss uz Rīgu atlikts par divām stundām.” Kad beidzot pēc diennakts lidmašīna uz Rīgu pacēlās gaisā, stjuarte atnesa nedaudz ēdamā. Tur bija sauja rīsu un vistas kājiņa. Bez mērces un salātiem, vienkārši kājiņa un rīsi. Ja man būtu suņa zobi, būtu sagrauzis arī kaulu.  

Kad lidmašīnas riteņi atsitās pret Rīgas lidostas skrejceļu, sapratu, ka esmu atkal mājās. Bet kabatā nebija ne kapeikas. Attālums līdz mājām bija kādi 60 kilometri. Pienācu pie pirmā taksometra un nosaucu piepilsētas adresi. Kad dziļi naktī piebraucām pie mājas, visi jau gulēja. Atstāju koferi taksometra šoferim ķīlā un piezvanīju. Atnesu miegainajiem vecākiem skaisto ziņu, ka viņiem ir jāmaksā desmitnieks. Bet par to viņi dabūs savu dēlu. Sēdēju virtuvē, un man bija tā dīvainā nerealitātes sajūta, ko pazīst katrs, kas atbraucis no tālām zemēm un tagad sēž savas mājas virtuvē. Es biju mājās.



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: