“Krievu pasaule” – no pievilcīguma līdz karam

Ir pagājušas deviņpadsmit dienas, kopš Krievijas Bruņotie spēki ir uzsākuši plaša mēroga karu pret Ukrainu, saucot iebrukumu kaimiņvalstī par “demilitarizācijas un denacifikācijas operāciju.” Likās, ka 2022. gadā varētu iztikt bez melošanas, jo tas vairs nav tas pats, kas 2014. gadā uzsāktais hibrīdkarš, kas paredzēja iebrukuma noliegumu. Tomēr autoritārie un totalitārie režīmi nespēj iztikt bez meliem. Vispirms ir jāmelo savai tautai, ka tās “nacionālais līderis” nav nomaināms, jo ir pats labākais, kāds Krievijā atrodams. Tad jāmelo arī, ka zaļie cilvēciņi Krimā nav Krievijas kareivji, jo militāro formu varot nopirkt jebkurā veikalā. Kāpēc meloja 2014. gadā? Jo tas deva iespēju mantkārīgajiem Eiropas gerhardiem šrēderiem melot līdzi un teikt, ka tā nav Krievijas agresija, tas ir pašu ukraiņu pilsoņu karš. Kāpēc melot šodien? Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs apgalvoja, ka Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi. Padomju armijas folklora mūs pamāca: tas nav iespējams, jo nav iespējams nekad. Tas ir nevis karš, bet operācija; Supermens atlido, visu sakārto un dodas mājup saņemt ordeni. Bet ak, vai! Šoreiz spēka vīrs ir ievainots, tas asiņo, kostīms ir saplēsts, kauns ir redzams.

Viena no ārpolitikas lēmumu pieņemšanas izpētes dimensijām ir valsts vadītāja personīgo motīvu un psiholoģisko aspektu analīze. Ar to Krievijā ir pagrūti, jo atšķirībā no ASV politikas, kur sabiedrība uzzina pat sava valsts prezidenta medicīnisku analīžu rezultātus, mūsu lielajā kaimiņvalstī visu klāj no PSRS laikiem mantotais slepenības plīvurs. Studējot politoloģiju, man vienmēr ir vairāk interesējis ne tik daudz, kas tiek darīts, bet – kāpēc? Kāda ir cilvēku iekšējā motivācija? Otrs, svarīgs jautājums Krievijas ārpolitikas un publiskās diplomātijas pētniecībā ir – kā valdības rīcība tiek pamatota iekšējai un ārējai auditorijai? Pētot Somijas un Zviedrijas ārpolitiku, ir “garlaicīgi”, jo parasti ārpolitikas lēmumu motivācija netiek slēpta; ar Krieviju šajā ziņā necik nav garlaicīgi, jo, raugi, ir tāda profesija – melot savējiem un melot svešajiem. Aukstā kara laikā attīstījās sovietoloģija – jo PSRS nebija pētāma ar Rietumos ierastajām sociālo zinātņu metodēm. Bija vēl šaurāka pieeja – kremlinoloģija, kuras ietvaros tika meklēti ceļi, kā saprast to, kas notiek ar Kremļa mūriem, iztiekot ar informācijas druskām. Deviņdesmitajos gados sovietoloģija atkāpās un Krieviju pētīja kā demokrātiskajā tranzītā esošu valsti, kas virzās no totalitārisma uz konsolidētu (t.i., attīstītu) demokrātiju. Ap 2005. gadu kļuva skaidrs, ka Vladimirs Putins ir parādība, kas liek Rietumu pētniekiem atgriezties gan pie sovietoloģijas, gan kremlinoloģijas.

Starptautiskās politikas izpētē konstruktīvisms un reālisms ir divas plaši lietotas teorētiskās pieejas, meklējot valstu uzvedības motivāciju starptautiskajā arēnā. Lai gan abās pieejās ir daži vienojoši elementi, parasti tās tiek pretstatītas, jo konstruktīvisms operē ar identitāti un rīcību, kas izriet no tās, bet reālisms “staigā pa zemi” un skata varu, drošību un ekonomiskās intereses kāprioritārus valsts uzvedību noteicošus faktorus. Kāda ir oficiālās Krievijas motivācija iebrukt Ukrainā? Krievija ir diezgan unikāls starptautiskās politikas aktors, jo vara Maskavā savā būtībā ir izteikti reālisma kategorijās domājoša, un vienlaikus tā savu rīcību balsta konstruktīvisma jēdzienos. Krievijas mūsdienu domātāji pamato Krievijas ārpolitikas soļus gan ar nacionālās drošības apdraudējumiem, gan ar sevišķu nacionālo identitāti, kuras saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā pagātnē. Problēmu rada vienkārša melošana. Vladimira Putina un viņam uzticamā ārlietu ministra Sergeja Lavrova tektais ir jātulko ne tikai lingvistiski, bet arī semantiski. Ko īsti Putins domāja, kad 2001. gadā Krievijas Tautiešu kongresā teica, ka Krievijas tautietis (sootečestveņņik) ir garīga kategorija? Vai viņš pats tic tam, ko runā? Baidos, ka šoreiz nesniegšu drošas atbildes, tomēr izsaku hipotēzi: Putins netic “Krievu pasaules” koncepcijas uzstādījumiem; viņš izmanto šīs idejas kā aizsegu militāri stratēģiskai motivācijai ārpolitikas īstenošanā. Sociālajās zinātnēs ir pagrūti operēt ar melnbaltiem apgalvojumiem, tāpēc būtu drošāk teikt, ka nevis netic necik, bet Putina lēmumu pieņemšanā dominē militāri stratēģiskā pieeja. 2001. gadā Putins meklēja, kā Krievija varētu iestāties NATO. Kā to savienot ar Aleksandra Dugina antiatlantistu naratīvu? Nepretendējot uz vispusīgu Krievijas politiskās domas attīstības analīzi, piedāvāju nelielu ieskatu dažos strāvojumos, kuri atbalsojas Vladimira Putina un viņa propagandistu teiktajā par Krievijas varas motivāciju iebrukt Ukrainā.  

Krievijas un krievu sevišķuma ideju attīstība

Pirms apskatām, ko Putins ir pēdējā laikā runājis par Ukrainu un ukraiņiem, aplūkosim, ko krievu domātāji ir sprieduši par Krievijas sevišķo misiju un attieksmi pret kaimiņu tautām. Idejai par krievu nācijas sevišķo ceļu un neatkārtojamām īpašībām bija priekšteči – strāvojumi, kas cauri gadsimtiem uzsvēra no Rietumiem atšķirīgās krievu tautas sevišķo misiju. Uzskata, ka pirmā vienotas un centralizētas krievu valsts ģeopolitiskā doktrīna bija reliģiskās teorijas “Maskava – Trešā Roma”  traktējums. Tas radīja ideju par Krievijas sevišķo kristīgo misiju – nosargāt mūžīgās, garīgās (lasi – pareizticīgās!) vērtības. Laiks, kurā parādījās šī doktrīna, nebija nejaušs. Līdzīgi kā daudzas citas, arī šī ideja radās noteiktos vēsturiskos apstākļos un atspoguļoja apkārt notiekošo. 1453. gadā pēc turku–osmaņu spiediena krita Bizantijas galvaspilsēta Konstantinopole – toreizējais pareizticības centrs jeb “Otrā Roma”. Tas sakrita ar Maskavas attīstību un krievu zemju apvienošanos vienā valstī.

Pārlecot aulēkšiem dažiem gadsimtiem, nonākam pie grāfa Sergeja Uvarova (kurš dzīvoja 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta pirmajā pusē) un definēja t. s. oficiālā tautiskuma teoriju. Lai gan īstas formulētas doktrīnas nebija, izglītības ministrs Uvarovs, izsūtīdams cirkulārus mācību apgabalu vadītājiem, rakstīja, ka jaunā paaudze ir jāizglīto “pareizticības, patvaldības un tautiskuma” (pravoslavie, samoderžavije, narodnost) garā. Ministra norādījumu pamatā bija vēlme pretnostatīt minētās vērtības Rietumos jau populārajām “līdztiesības” un “brīvības” idejām. Uvarovs uzskatīja, ka Krievijā ir jābūt noteiktai valsts iekārtai, kura atbilst sevišķajai krievu nācijas garīgajai būtībai.

1820.–1830. gados kā zināma opozīcija oficiālajiem varas elites (daļēji uz Rietumiem orientētās) uzstādījumiem radās slavofilu ideju strāvojums, kas atkal izcēla krievu tautas sevišķo misiju “īstas” kristietības nosargāšanā. Slavofiliem pretī stājās zapadņiki, kuri uztvēra viņu idejas kā eksotisku utopiju. Līdzīgi domāja arī tā laika varas elite, kuras dzīves veids stipri atšķīrās no zemāku slāņu un lauku iedzīvotāju tradicionālās ikdienas. 19. gadsimta beigās slavofilismam sekoja neoslavofila Nikolaja Daņiļevska formulētā panslāvisma idejas, kas paredzēja ārpolitikas pakļaušanu slāvu tautu vienotas pretstāves Eiropai vajadzībām. Ja slavofili balstījās kristīgajā dogmatikā, tad neoslavofili runāja vairāk sekulārās kategorijās. 19. gadsimts Krievijas politiskās domas attīstībā bija ārkārtīgi ražīgs un interesants periods, kurā būtisku lomu spēlēja narodņicisma, sociāldemokrātijas, komunisma un anarhijas idejas. Ir vērts atcerēties, ka politikas zinātne anarhiju neskata kā haosu, bet kā sabiedrības spēju vienoties bez valsts varas palīdzības. Krievijā attīstījās gan individuālistiskās, gan kolektīvisma (komunitārisma) anarhijas idejas.

20. gadsimts nāca ar dramatiskām pārmaiņām un kataklizmām Krievijas sabiedriskajā dzīvē. Revolūcijas, apvērsumi un kari atstāja nopietnas pēdas Krievijas valstiskajā attīstībā. Krievijas emigrantu aprindās 1920. gados radās vēlme izprast notikušo pārmaiņu būtību un iemeslus. Domātāji meklēja Krievijas nākotnei labvēlīgus scenārijus. Eirāzisma ideoloģijas radīšana bija viens no šādiem mēģinājumiem. Eirāzisma ideju apkopošanas laiks bija desmitgade no 1921. līdz 1929. gadam. 1920. gadā Sofijā iznāca Nikolaja Trubeckoja grāmata Eiropa un cilvēce. Tajā viņš raksta: “Mums ir jāpierod pie domas, ka romāņu – ģermāņu pasaule ar savu kultūru ir mūsu niknākais ienaidnieks”.[1] Eirāzisms apskata krievu kultūru ne kā Eiropas kultūras sastāvdaļu, bet gan kā pilnīgi patstāvīgu civilizāciju, kura sevī uzkrājusi ne tikai Eiropas pieredzi, bet tikpat lielā mērā – Āzijas. Ar eirāzisma teorētiķu darbiem bija pazīstams arī viens no vācu ģeopolitisko ideju klasiķiem – Karls Haushofers. Savā 1931. gadā izdotajā darbā Pan-ideju ģeopolitika, analizējot eirāzistu domas par Eirāzijas sevišķo telpu, Haushofers rakstīja: “Šajā austrumslāva plašajai dvēselei atbilstošajā telpā eirāzisti būvē savas nākotnes gaisa pilis, vienādā mērā attālinoties gan no Rietumeiropas, gan Āzijas kultūras. Lai gan ar pretēju Padomēm ideoloģiju reliģiskajā sfērā, tomēr ar radniecīgu – ģeopolitiskajā.”[2]

Eirāzisma ideoloģiju analizēja arī krievu domātājs Nikolajs Berdjajevs. 1927. gadā savā darbā Eirāzistu utopiskais etatisms Berdjajevs uzsvēra noteiktu eirāzisma ideju bīstamību. Viņš rakstīja, ka eirāzisti absolutizē valsts lomu indivīdu domāšanas ievadīšanā vienotā gultnē. Eirāzisti to saucot par ideokrātiju, kurā sabiedrības elite uztur “īsto” valstisko ideoloģiju. Berdjajevs vilka paralēles ar komunismu, kurā elite arī uzspiež “vienīgo pareizo” ideoloģiju. Padomju Savienībā bija viena utopiska doma par saulaino nākotni – komunismu. “Tautas ienaidnieku” dēļ virzība uz to bija grūta, tāpēc pa ceļam bija jāmierina biedri ar sociālisma būvniecību vienā valstī un attīstīto sociālismu kā starpposmiem pirms lielās laimes. Ņikitas Hruščova solījums, ka 1980. gadā padomju pilsoņi pamodīsies komunismā, nepiepildījās, tāpēc nācās rīkot Maskavas olimpiādi – lai novērstu domas no šīs neizdošanās.

Suverēnā demokrātija un neoeirāzisms

1990. gadu sākuma nozīmīgās politiskās pārmaiņas atkal radīja interesi par Krievijas sevišķās misijas apceri. Daudzi domātāji pievērsās demokratizācijas un tirgus reformu neveiksmju cēloņu analīzei. 90. gadu pirmajā pusē tika dibinātas politiskās partijas un kustības, kuras centās formulēt sev pieņemamu ideoloģiju. Pēc PSRS sabrukuma Krievijā atsākās diskusija par valsts identitāti. Joprojām bija populāra Komunistiskā partija, attīstījās krievu etniskais nacionālisms un liberālās idejas 90. gadu beigās sāka zaudēt savas pozīcijas.

Politiskās domas attīstība Krievijā Putina valdīšanas laikā pārvērtās par varas elites vadītu procesu, kura mērķis bija varas noturības instrumentu meklēšana. Krāsainās revolūcijas Gruzijā un Ukrainā radīja satraukumu Kremlī un bailes no politisko pārmaiņu straumes izplūšanas Maskavas ielās un pat pāri Kremļa sienai. Putins ar saviem līdzgaitniekiem novilka aizsardzības līniju no naidīgajiem Rietumiem nevis līdz ar Krievijas robežām, bet iekļaujot arī bijušās padomju republikas, izņemot Baltijas valstis, jo tur vilciens jau bija aizgājis. Kā paskaidrot saviem un kaimiņvalstu iedzīvotājiem, ka Rietumi ir ļauni? Vai likuma vara un tiesu neatkarība nepalīdzētu vienkāršajiem Krievijas iedzīvotājiem? Ir grūti iebilst tiesiskuma priekšrocībām, tāpēc Kremļa propagandisti pārcēla diskusiju uz citu koordināšu sistēmu. Kā viens no pirmajiem aizsardzības vēstījumiem priekšplānā tika izcelts stāsts par suverēno demokrātiju, kuru kultivēja Prezidenta administrācijas ilggadējs augsta ranga darbinieks Vladislavs Surkovs. Viņš cita starpā arī Putina vārdā koordinēja Krievijas iekšpolitiku, nosakot, kurai partijai būt un kurai pazust. “Suverēnās demokrātijas” pamatā bija ideja par Krievijas suverenitāti tās attīstības jautājumos un sevišķajām kultūras iezīmēm, kas neļauj ieviest Rietumu liberālās demokrātijas principus. Surkovs partijas “Vienotā Krievija” mājaslapā publicētajā lekcijā “Krievu politiskā kultūra: skats no utopijas” citēja vienu no klasiskā eirāzisma pamatlicējiem Trubeckoju, kurš uzsvēra krievu domāšanas atšķirību no eiropiešiem. Minētajā lekcijā daudzkārt tika akcentēts krievu kultūras savdabīgums, kuram esot jāpielāgo arī politiskā realitāte.

2004. gadā Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačevs izteica savu neapmierinātību par to, ka, lai gan Krievijas kaimiņvalstis bauda ekonomisko izdevīgumu attiecībās ar Krieviju, tās tik un tā vēlas ieintegrēties Eiropas institūcijās. Pēc Kosačeva domām, Krievijas politika ciešot no ideoloģiskā tukšuma, turpretī Rietumi nāk ar demokratizācijas ideju. Kosačeva un citu tā laika (2004–2006) politiķu runātais atklāja vēlmi reaģēt uz t.s. krāsainajām revolūcijām Krievijas kaimiņvalstīs.

Putina varas neaizstājamības un ārpolitikas atbalsta vairošanai pakāpeniski izkristalizējās trīs ideju/vērtību naratīvi: (1) Krievijas kultūras unikalitāte, kurai jāpielāgo arī ārpolitikas veidošana un iekšpolitiskā realitāte (neo-eirāzisms, suverēnā demokrātija u. c.); (2) Krievija – pareizticības vērtību saglabātāja un popularizētāja (“Krievu pasaule”, “civilizāciju dialogs”); (3) PSRS uzvara II pasaules karā – nācijas varenības pierādījums. Krievijas varas pārstāvji sliecās domāt, ka Krievijai nepieciešams veidot NVS telpu vienojošu ideoloģiju, lai pamatotu savu konkurenci ar Rietumu aktoriem Krievijas kaimiņvalstīs. Uzskatīja, ka arī pašas Krievijas valstiskās vienotības dēļ ir nepieciešams meklēt sabiedrību vienojošas idejas.

1990. gados eirāzisma idejas piedzīvoja renesansi. Kā viens no galvenajiem eirāzisma ideju turpinātājiem Krievijā ir Aleksandrs Dugins, kurš vairākās grāmatās formulēja neo-eirāzisma jeb jaunā eirāzismapamatprincipus. Viens no fundamentālākajiem Dugina darbiem ir 2000. gadā izdotā grāmata Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne. Domāt telpiski. Tajā viņš rakstīja, ka krievu tautai ir jārada Jaunā jeb Eirāzijas impērija. Dugins pauda viedokli, ka Krievijas sabiedrību vajadzētu apvienot ar antiamerikānismu un pretošanos t. s. atlantistu (NATO un ASV) ietekmei. Dugina daiļrade norāda uz sekošanu valdošajiem politiskajiem vējiem Krievijā. 1990. gados par NVS neoficiālo mērķi politiķi un eksperti izteicās kā par bijušās PSRS dalībvalstu (republiku) miermīlīgas šķiršanās nodrošinātāju. Toreizējie Dugina darbi vairāk uzmanības pievērsa krievu nacionālisma izcelšanai un Krievijas kā impērijas definēšanai. Putinam pasludinot NVS integrāciju kā ārpolitikas prioritāti, arī Dugins sāka uzsvērt nākamās Eirāzijas Savienības daudznacionālo un daudzkonfesionālo raksturu. Pēc 2012. gada Dugins sāka runāt par konservatīvismu un tradicionālajām vērtībām, jo Kremlī arī tā runāja. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu uzsākšanas Dugins jau kliedza: “Putin, ieved karaspēku!” Kliedza par ātru un par skaļu, tāpēc tika pastums malā un pie lielo TV kanālu mikrofoniem vairs īpaši netika. Tomēr 2022. gads parādīja, ka viņa aicinājums ir izpildīts.

Civilizāciju sadursme un “Krievu pasaule”

Laikā no 2004. līdz 2008. gadam varas elites pārstāvju runās bieži tika piesaukta “civilizāciju sadursme”, tā pamatojot nepieciešamību pretoties Rietumu ietekmei Krievijā un tās kaimiņvalstīs. Arī tautiešu politikas aprakstā bija klātesoša sevišķās krievu civilizācijas tematika. Samuels Hantingtons grāmatā Civilizāciju sadursme un pasaules kārtības pārveide rakstīja, ka pēc Aukstā kara svarīgākās cilvēku atšķirības ir nevis ideoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās, bet gan kulturālās. Apskatot kultūras un politikas saistību, Hantingtons norādīja, ka cilvēki izmanto politiku ne tikai, lai aizstāvētu savas intereses, bet arī, lai definētu savu identitāti. Par identitātes sargāšanu var piekrist, tikai Maskava šo tēmu attīstīja savā specifiskā – kaimiņiem nelabvēlīgā – veidā.  

Hantingtons rakstīja, ka visām civilizācijām ir līdzīga uzbūve, proti, to centrā atrodas kultūras ziņā vistipiskākās un resursu ziņā varenākās valstis. Hantingtons tās sauca par core states – centra jeb kodola valstīm. Lai arī visbiežāk Hantingtonu piemin civilizāciju sadursmju kontekstā, Krievijas ārpolitikas veidotājiem lieti noderēja viņa ideja par to, kā izvairīties no sadursmes. Grāmatā Civilizāciju sadursme un pasaules kārtības pārveide piedāvāti daži noteikumi, kuru ievērošanai vajadzētu palīdzēt izvairīties no kariem starp civilizāciju robežvalstīm. Viens no tiem ir šāds: centra valstīm ir jārunā ar citu civilizāciju centra valstīm, bet “mazajiem” ir jāstāv klusu. Šāda pieeja ir tīkama Kremlim, jo šādi Maskava varētu runāt ar Vašingtonu un Berlīni, apejot Kijivu, Rīgu u.c. kaimiņvalstu galvaspilsētas. Krievijas Ārlietu ministrija paņēma šo ideju kā jaunu normatīvu pamatojumu starptautiskajām attiecībām, Krievijas Ārpolitikas 2008. gada koncepcijā piedāvājot kolektīvu vadošo lielvalstu pasaules vadīšanu, kur lielvarām esot jābūt pārstāvētām ģeogrāfiskā un civilizāciju nozīmē, tomēr jārespektē ANO koordinējošā loma.[3] Rietumi to, protams, ignorēja, jo kur sākas un kur beidzas noteikta civilizācija? Vai civilizāciju dalībvalstis tiešām ir deleģējušas sevi pārstāvēt attiecībās ar citām valstīm? Un ko darīt ar starptautiskajām tiesībām, kuras neparedz civilizāciju kā starptautisko tiesību subjektu? Neņemot vērā šo iebildumu, sākot ar 2008. gadu, katrā Krievijas Ārpolitikas koncepcijā ir minēts “civilizāciju dialogs” un “civilizāciju partnerība”.

Ģeopolitikas un civilizāciju sadursmju idejas atrada Krievijas politiķu vidē labvēlīgu attieksmi. Maskavas mērs, partijas “Vienotā Krievija” biedrs Jurijs Lužkovs 2006. gadā rakstā “Mēs un Rietumi” apcerēja civilizāciju attīstību un 21. gadsimtu kā “ģeopolitisko kontinentu” veidošanas periodu. Pēc Lužkova domām, Krievijai esot jāintegrē ap sevi nākamo pasaules daļu, pirmām kārtām postpadomju telpu un “tautiešu pasauli”. Retais toreiz varēja iedomāties, ka apvienošana vēlāk notiks ar militāras agresijas palīdzību. Partijas “Vienotā Krievija” 2007. gadā pieņemtajā priekšvēlēšanu programmā pieminēts “Putina plāns”, kurā cita starpā izcelts uzdevums – Krievijas kā unikālas civilizācijas tālāka attīstība, kopējās kultūras telpas aizsardzība, krievu valodas, Krievijas vēsturisko tradīciju aizsardzība. Turpat pieminēta arī suverēnā demokrātija. Ja sākotnēji “Vienotā Krievija” tika pozicionēta kā “nacionālās veiksmes partija”, ar laiku notika zināma evolūcija, un 2009. gada 21. novembrī partijas XI kongresā viens no partijas līderiem savā runā norādīja, ka tiek pieņemts jauns partijas programmas dokuments “Rossija: sohraņim i priumnožim!” (Krievija: saglabāsim un vairosim!). Tas pasludināja, ka turpmāk “Vienotās Krievijas” ideoloģija būs krievu konservatīvisms, kas ļaušot Krievijai attīstīsies bez stagnācijas un revolūcijām. Arī Putins 2021. gadā runāja par “veselīgu konservatīvismu”, kas esot jāattīsta Krievijā, tomēr šis “veselīgums” ir apšaubāms. Nedomāju, ka ASV un Eiropas konservatīvajiem agresors Putins var būt labs sabiedrotais. Vai tiesiskums un cilvēku dzīvība nav konservatīvisma vērtība? Un kā ar kaimiņu robežu nepārspraušanu?

Arī Krievijas Pareizticīgā baznīca nāca talkā Putinam un viņa draugiem, kuri viens pēc otra kļuva par miljardieriem, sadalot Krievijas naftas dolārus. Metropolīts Kirils, pirms vēl bija kļuvis par Baznīcas galvu, uzrunājot 10. Vispasaules krievu tautas sapulci 2006. gada maijā, pavēstīja, ka savdabīgajai krievu civilizācijai, kura sastāv no Krievijas un krievu pasaules, būs jāoponē Rietumu civilizācijai jautājumos par Rietumu tradīciju universālumu.[4] III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gada 3. novembrī Kirils sacīja: “Pagātnē ģeogrāfiski vienotā “krievu pasaules” telpa pašlaik ir sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvo vēsturiskās Krievzemes teritorijā, jāizjūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver „krievu pasaule” kā pārnacionāls projekts”.[5] Turklāt viņš nāca klajā ar priekšlikumu – lietot jēdzienu „krievu pasaules valstis”, attiecinot to uz zemēm, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā. Kirils citēja Lavrentija Čerņigovska vārdus: “Krievija, Ukraina, Baltkrievija – tā arī ir Svētā Krievzeme”.[6] Putinam tas noderēja 2021. gadā, kritizējot lieliniekus par atsevišķas Ukrainas izveidi.

“Krievu pasaules” koncepcija tika izstrādāta pakāpeniski. Vairākas tās idejas eksperti formulēja jau 1990. gados. 2000. gadā Pjotrs Ščedroviskis publicēja rakstu “Krievu pasaule un transnacionālais krieviskais”, kurā iepazīstināja sabiedrību ar krievu pasaules pamatidejām un mērķiem.[7] Līdzīgi kā citi mūsdienu Krievijas domātāji, Ščedrovickis analizēja 20. gadsimta beigu globalizācijas procesu ietekmi uz Krievijas valstiskuma attīstību. Tā kā Krieviju kā valsti neuztur noteikta vienojoša ideoloģija, tai esot jāveido savs projekts kā atbilde globalizācijai. Ščedrovickis atsaucās uz krievu zinātnieku – eirāzisma ģeopolitisko ideju turpinātāju Ļevu Gumiļovu, kurš uzskatīja, ka “griba aktīvi darboties vēsturē” pāriet laikā no vienas etnokultūras grupas uz citu. Ap gadsimtu miju Ščedrovickis uzskatīja, ka pienācis laiks Krievijai ar “krievu pasaules” palīdzību ieņemt nozīmīgu lomu cilvēces vēsturē. Ščedrovickis, līdzīgi 18. gadsimta vācu domātājam Herderam, uzsvēra valodas saistību ar domāšanas procesu. Viņš raksta, ka tie, kuri ikdienā runā krieviski, arī domā krieviski un rezultātā – rīkojas krieviski.[8]

Krievijas zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūta direktors, KF Valsts domes Sabiedriskās palātas loceklis, Valērijs Tiškovs definēja “Krievu pasauli” šādi: “Transnacionāla un transkontinentāla apvienība, kuras dalībnieki tiek apvienoti ar savu piederību noteiktai valstij (Krievijai) un lojalitāti tās kultūrai.”[9] Arī daļa Krievijas politisko partiju ir definējušas savu nostāju “Krievu pasaules” jautājumos. Krievijas Valsts Domes deputāts, Krievijas Komunistiskās partijas biedrs Vladimirs Ņikitins epitetiem bagātā uzsaukumā tautiešiem runāja par krievu civilizācijas un “Krievu pasaules” projekta uzdevumu – apturēt ASV vadīto globalizāciju, kura vedot pie vienpolāras pasaules kārtības.[10] Netika slēpts, ka kultūras popularizēšanas projekts ir jāizmanto politisku mērķu sasniegšanai.

“Krievu pasaule” sākotnēji bija maigās varas projekts, kura mērķis bija Krievijas kultūras mantojuma popularizēšana, lai savaldzinātu mērķa valstu iedzīvotāju prātus un sirdis. Tomēr ar pievilcīguma vairošanu īpaši neveicās. Krievijas politiski agresīvā nostāja krievu valodas statusa jautājumos izraisīja negatīvu reakciju kaimiņvalstīs, arī Latvijā. Fonds “Krievu pasaule” (Russkij mir) atbalstīja ne tikai ar krievu valodu saistītus projektus, bet arī Kremļa īpašās vēstures interpretācijas izplatīšanu, kas vairoja sabiedrības sašķeltību Latvijā, Ukrainā un citur. ASV eksperti Kristofers Volkers un Džesika Ludviga 2016. gadā nāca klajā ar ideju, ka tas, ko dara autoritāras valstis, izmantojot maigās varas instrumentus – publisko diplomātiju, kultūras apmaiņu, mediju klātbūtni un darbu ar viedokļu līderiem –, ir uzskatāms nevis par maigo varu (soft power), bet gan par aso varu (sharp power) destruktīvo seku dēļ. Autoritāru valstu politikas raksturs pārvar robežas un grauj brīvu mediju darbu un deformē demokrātiju, jo maldināti cilvēki politikā izdara dīvainas izvēles. Ar to vēl nepietika. “Krievu pasaules” ideju izmantošana, īstenojot agresiju pret Ukrainu 2014. gadā, pilnībā sakompromitēja Tiškova, Ščedrovitska, patriarha Kirila (Gundjajeva) un citu autoru vēstījumus par krievu civilizāciju un tautiešu pasauli.  

Kāpēc būtu jāsit Ukraina?

2021. gada tiešās līnijas komunikācijā ar sabiedrību Vladimirs Putins sacīja, ka krievi un ukraiņi ir vienots veselums (odno celoje).[11] Šādu viedokli viņš jau bija paudis vairākkārt. Bet kāpēc no tā būtu jāizriet nepieciešamībai uzbrukt saviem “tautiešiem”? Gan karš Gruzijā, gan karš Ukrainā parādīja, ka Putina “Krievu pasaules” projekts ir fikcija. Tas ir tikai speciālas operācijas pieseginformācija, kuras mērķis ir maldināt, nevis parādīt īstos mērķus. Nesen Putins nosauca krieviski runājošu ebreju Volodimiru Zelenski par neonacistu. Ukraina tiek attēlota kā nacistu sagrābta, un Putins vienkārši ir spiest glābt brāļus. Taču okupētajās pilsētās tankiem pretī nāk vietējie un krievu valodā sauc: “Domoi! Mi vas ņe ždaļi!” (Uz mājām! Mēs jūs negaidījām!) Krievijas masīvais karš pret Ukrainu ir vēl vairāk izgaismojis to, kas jau sen bija redzams, proti, Krieviju pārvalda ciniķi, kuru vērtību hierarhijas augšgalā ir nevis Puškins un pareizticība, bet vara un nauda. Ja vakarā saucat gruzīnus par pareizticīgajiem brāļiem un ukraiņus par tautiešiem, tad kāpēc jau četros no rīta viņus slepkavojat?

Putina pārdomas par ukraiņiem kā krieviem nav tikai apcere par tautu izcelšanos. Tas ir uzbrukums Ukrainas valstiskuma idejai. Atbilstoši Putina īpašajai loģikai sanāktu, ka Austrija un Šveices vāciskā daļa būtu jāpievieno Vācijai. Putina “Krievu pasaules” apvienošana kā kara pamatojums atgādina Hitlera skaidrojumu par to, kāpēc Vācija atņēma Čehoslovākijai vāciešu apdzīvotu teritoriju. Putina teiktais 2005. gadā par krievu tautu kā sadalīto nāciju nonāca līdz apļa kompozīcijai. Vadonis 2014. gadā 18. martā skaidroja Valsts domei un reģionu vadītājiem, ka līdz ar Krimas pievienošanu tiek apvienota “Krievu pasaule”: “Vācijas pilsoņi arī atbalstīs “Krievu pasaules” un vēsturiskās Krievijas vienotības atjaunošanas centienus.”[12] Līdz ar šiem vārdiem tika likvidēti visi Krievijas publiskās diplomātijas veidotāju un īstenotāju centieni izmantot “Krievu pasauli” kā maigās varas resursu draugu meklēšanai kaimiņvalstīs. Stāsts par Krieviju kā garīguma cietoksni un humānisma paraugu nu ir izstāstīts; priekškars aizveras, aplausu nav. Atbilstoši starptautisko tiesību principiem, valsts var aizsargāt savus pilsoņus ārvalstīs, bet uzsākt militāru agresiju, lai apvienotu krievu valodā runājošos, ir fīrera stilā.

Ar 2022. gada uzbrukumu Putins vēl dažiem atlikušajiem brīvajiem medijiem padarīja Krieviju vēl līdzīgāku Hitlera Vācijai. Iztrūkst tikai stāsta par augstāko rasi, bet citādi Krievijas propagandisti ir labi Gebelsa mācekļi, un, iespējams, pat ir pārspējuši skolotāju. 2022. gada 7. martā Krievijas vēstniecības Twitter kontā tika publicēts ārlietu ministra Sergeja Lavrova fotouzņēmums ar tekstu: “ĀM #Lavrovs: Krievijas speciālās militārās operācijas mērķis ir apturēt jebkuru karu, kas varētu notikt Ukrainas teritorijā vai kas varētu tikt uzsākts no tās.” Atzīšos, ka nespēju pat šo komentēt, vārdi šķiet virspusēji un nespēj atklāt tās bezdibeņa dzīles, kurās Putins un viņa uzticības cilvēki ir iekrituši un turpina krist. Daudzus gadus pētu Krievijas varas propagandu un dezinformāciju, bet šie ir jauni dziļumi. Laikam ko tādu Krievijas diplomāti var rakstīt, tikai cerot, ka jo lielāki meli, jo lielāka iespēja, ka noticēs. Vai tā nav nacistu propagandas skola? Vai meli var būt garīguma un tradicionālo vērtību kategorija?

2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.[13] Kopīgas bēdas? Sabiedriskās domas aptaujas Ukrainā vairāku gadu laikā kopš 2014. gada Krievijas agresijas rādīja pretējo – lielākā daļa ukraiņu skata Krieviju kā agresoru un nevēlas ar to būt vienos un tajos pašos integrācijas projektos. Putins atklāti draudēja Ukrainai: “Un mēs nekad nepieļausim, ka mūsu vēsturiskās teritorijas un tajās dzīvojošie, mums tuvie cilvēki tiek izmantoti pret Krieviju. Bet tiem, kuri mēģina to darīt, vēlos teikt, ka tādējādi viņi grauj savu valsti.”[14] Šie draudi nu tiek piepildīti. Putins tiešām grauj Ukrainas valsti.

Tomēr tā atsakās brukt. Krievijas politiķis Vladimirs Milovs savā YouTube kanāla raidījumā skaidroja, ka Krievijas Bruņoto spēku jauda nav tik liela, kā bija domāts, jo Krievijā ir notikusi un notiek zagšana.[15] Automašīnu kolonnas ir iestrēgušas uz Ukrainas ceļiem un palikušas bez degvielas un tehniskās apkopes.

Putins savā rakstā kritizēja Padomju Savienību, norādīdams, ka tieši padomju nacionālā politika “valstiskā līmenī nomainīja lielo krievu nāciju, trīsvienīgo tautu ar lielkrieviem, mazkrieviem un baltkrieviem ar nolikumu par trīs atsevišķām tautām – krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem.”[16] Putina raksts bija bīstams, jo bijušais VDK virsnieks tajā rakstīja par tautām nevis kā par vēstures un politikas subjektiem, bet kā par objektiem, kuriem nav savas gribas. Tā ir tipiska lielinieku pieeja. Putina kaujas pamatošanas rakstā parādījās arī neoeirāzisma kultivētāja Aleksandra Dugina idejas un atblāzma no panslāvista neoslavofila Nikolaja Daņiļevska 19. gadsimta beigās rakstītā. Daņiļevskis pauda viedokli, ka tādām tautām kā poļi un somi ir labāk būt Krievijas Impērijas sastāvā, jo viņi paši nemācēšot vadīt savas valstis. Taču kur dažādos dzīves līmeņa reitingos un indeksos šodien ir Somija un kur Krievija? Krievijas imperiālistu tradīcija turpinās, mainās tikai mērķa tauta, kuru vajag noniecināt, pazemot un paņemt savā “gādīgajā paspārnē”.

Nobeigumā

Autoritārisms, centralizēta vara, varas sakralizācija, ielenktā cietokšņa sindroms, paternālisms un kolektīvisms ir daļa no vērtībām, kuras atspoguļojas vairākos Krievijas politiskās domas strāvojumos. Tas liecina par specifiskas politiskās kultūras attīstību Krievijā. Daļa no Krievijas idejiskajām nostādnēm ir nelabvēlīga Ukrainai. Piemēram, paternālistiskā attieksme pret visām tautām, kuras ir bijušas Krievijas Impērijā un PSRS, nevar būt labu attiecību veicinātājs.

Zīmīga parādība Krievijā – ideoloģisku koncepciju nomaiņa notiek atbilstoši varas elites vajadzībām. Viena no Putina vēlmēm cauri gadiem ir bijusi varas leģitimitātes vairošana gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Putina režīma galvenā pazīme ir nevis konservatīvisms un kādu sevišķu vērtību sargāšana, bet autoritārisms un 2022. gadā jau totalitārisms. Kleptokrātisku režīmu apdraud tiesu neatkarība un likuma vara vairāk nekā citas vērtības. “Veselīgā konservatīvisma” ideja ir tikai fasādes mālējums, lai sev par labu noskaņotu Krievijas iedzīvotāju tradicionālo vērtību kategorijās domājošo daļu. Putina elite ir vairāk zapadņiki nekā slavofili, visa viņu dzīve kopš 1991. gada to parāda. Putina lojālisti nekautrējas investēt dekadentās Eiropas valstīs un pirkt sev un saviem bērniem īpašumus “naidīgajās” NATO dalībvalstīs. Putina elite ir miljardieru klubs, kuru apdraud nevis liberālisms, bet tiesiskums un demokrātijas pamatelements – brīvas un godīgas vēlēšanas, par kurām arī es kā konservatīvi domājošs eiropietis iestājos.

Bailes nav labs padomdevējs. Putina bailes no politiskām pārmaiņām Krievijas kaimiņvalstīs ir novedušas pie neadekvātas reakcijas uz iedomātiem un reāliem draudiem. Bailes no tā, ka Ukraina kļūs demokrātiska valsts un tāpēc iedvesmos arī krievus uz pārmaiņām, ir novedušas pie Ukrainas vajāšanas. Putins skaidroja, ka nevēloties karu ar NATO, kas noteikti sekotu, ja Ukraina pēc iestāšanās aliansē uzsāktu karu par Krimu. Vienu noziegumu Putins piesedz ar nākamo. Nevajadzēja nelikumīgi atņemt Krimu, tad nebūtu jāraizējas par sekām! Pirms gadiem desmit Krievijas pārstāvjiem patika runāt par Krievijas tiesībām uz neatkarīgu ārpolitiku. Līdzko Ukraina runāja līdzīgi, Maskava pārslēdzās uz paternālismu un centīgi skaidroja, ka ukraiņi nav nācija, tāpēc tiem pats liktenis ir lēmis būt Maskavas dzelžainajos apkampienos. Ukrainai tēmētais Putina joks par pacietību izvarošanas laikā jau vien ir ko vērts.

Nekas īpaši nav iebilstams pret to, ja kāda tauta skaidro, cik sevišķa un unikāla tā ir. Iebildumi rodas, ja kultūras kopības ideja tiek izmantota agresīvai kaimiņu zemju sagrābšanai, pielietojot militāro spēku. Putins un viņa ģenerāļi no šī nozieguma vairs tiesiski nenomazgāsies. Neredzu, kāpēc mums būtu jāvēl šim režīmam veiksme varas saglabāšanā. Ja mēs 1930. vai 1940. gados vēlētu Hitleram, lai viņa režīms sabrūk, vai mēs darītu ļaunu vai labu? Maskas ir nokritušas, uzbrucēja seja ir skaidri redzama. Iespējams, ka redzēsim viņu arī uz tiesas sola. Putins un viņa lišķu pulks ir nodarījuši milzīgu kaitējumu ne tikai Ukrainai, bet arī savai valstij un krievu tautai.


Andis Kudors ir Džordža Vašingtona Universitātes viespētnieks. Raksts tapis sadarbībā ar Konservatīvisma studiju centru.



[1] Oбзор евразийской идеологии. Краткий курс. http://evrazia.info/modules.php?name=News&file=article&sid=225

[2] K. Хaусхофер, O геополитике. Работы разных лет. Mocквa: Mысль, 2001, c. 270.

[3] Концепция внешней политики Российской Федерации. 15 июля 2008 года. http://kremlin.ru/acts/785

[4] Права человека и нравственная ответственность. http://www.patriarchia.ru/db/print/102261.html

[5] Выступление Святейшего Патриарха Кирилла на торжественном открытии III Ассамблеи Русского мира. http://www.patriarchia.ru/db/print/928446.html

[6] «Россия, Украина, Беларусь ― это и есть святая Русь.»

[7] Щедровицкий П. Русский мир и транснациональное русское. http://www.archipelag.ru/ru_mir/history/history99-00/shedrovicky-transnatio/

[8] Turpat.

[9] Тишков В. Новый и старый “русский мир” http://ricolor.org/rus/rus_mir/proekt_rusmir/1/

[10] Русский Мир стоит перед рассветом! Обращение депутата Госдумы Никитина В.С. http://kprf.ru/rus_soc/59319.html

[11] Статья Владимира Путина «Об историческом единстве русских и украинцев» 12 июля 2021 года, http://kremlin.ru/events/president/news/66181

[12] Обращение Президента Российской Федерации. 18 марта 2014, г. Москва, Кремль. http://kremlin.ru/events/president/news/20603

[13] Turpat.

[14] Turpat.

[15] Vladimir Milov. Украина: поражение Путина. Navalnyi LIVE, https://www.youtube.com/watch?v=gYOXVz893gA

[16] Статья Владимира Путина «Об историческом единстве русских и украинцев» 12 июля 2021 года, http://kremlin.ru/events/president/news/66181

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: