Saliedētība ir viens no Latvijas valsts izvirzītajiem rīcības virzieniem 2021.–2027. gada perioda Nacionālajā attīstības plānā ar mērķi veicināt piederības sajūtu Latvijas sabiedrībai, latviskai un eiropeiskai kultūrtelpai, palielināt saziņu un sadarbību starp dažādām iedzīvotāju grupām. Tāpat saliedētības mērķis ietver biežāku latviešu valodas lietošanu, demokrātiju un gatavību sniegt atbalstu līdzcilvēkiem.[1] Saliedētības aspekti šajā plānā definēti plaši un daudzveidīgi, kontrastējot ar 2014.–2020. gada Nacionālo attīstības plānu, kurā saliedētība ir minēta tikai Latvijas valsts pamatvērtību – tās nacionālās kultūras un latviešu valodas – kontekstā, vienlaikus uzsverot arī visu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu līdzdalību.[2] Plānā uzsvērts arī tas, ka “saliedētība ne vienmēr notiek spontāni un dabiski. Svarīgas ir pašorganizācijas un sadarbības prasmes un pieredze, piemēram, līdzdarbojoties sabiedriskajās organizācijās un veicot brīvprātīgu darbu”.[3]
Saliedētību var saukt arī par solidaritāti – vērtību, interešu, saistību un atbildību vienādību, kas saista kādu sociālo grupu. Visdabiskākajā veidā solidaritāti iespējams novērot ģimenē, kurā laulības vai asinsradniecības kontekstā pastāv kopīgas emocionālās, sociālās un ekonomiskās intereses. Nacionālisma, it īpaši etniskā nacionālisma ieskatā tauta ir pielīdzināma paplašinātai ģimenei, kurai iekšējā solidaritāte ir dabiska. Tā attīstās ne vien spontāni, bet reizēm pat par spīti valsts represijām, kā tas bija, piemēram, PSRS okupācijas laikā. Liberālismā, kurā sabiedrību uzskata par “sabiedriskā līguma” noslēgšanas rezultātu starp racionāliem indivīdiem, solidaritāti interpretē kā apzinātu izvēli.
Etniskā nacionālisma kontekstā saliedētības pamats ir tauta un tās kultūras identitāte. Aizņemoties marksisma terminoloģiju, tauta un kultūra ir pamats, bet tās dibinātā valsts ir virsbūve, kas ietver dažādus sabiedrības kopdzīves aspektus. Latviešu tauta, kas 19. gadsimtā izauga par nāciju, īstenoja savas pašnoteikšanās tiesības, apvienojot savas vēsturiskās zemes un dibinot Latvijas valsti: “Neatkarīga Latvijas valsts nebija Latvijas nacionālo mazākumtautību organizāciju izvēle. Uz šo mērķi nebija vērsta to politiskā griba, tās tikai “vairāk vai mazāk labprātīgi pievienojās” jaunajai valstij. Tajā pašā laikā cittautieši, kuri piedalījās latviešu nacionālās valsts darbā, to darīja individuālā kārtā kā vienlīdzīgi demokrātiskas valsts pilsoņi.”[4]
Latvijas valstī dzīvojošie cittautieši, iegūstot Latvijas pilsonību, kopā ar latviešiem kļūst par Latvijas tautu – suverēnās varas nesējiem. 1918. gadā dibinātā Latvijas valsts tādējādi ir latviešu tautas valsts, bet arī demokrātiska valsts. Latvijas saliedētības pamats ir gan cieņa pret latviešu tautas interesēm, tās kultūru un valodu, gan arī demokrātiska līdzdalība kopējā valsts dzīvē uz pilsonības pamata, kurā iekļaujas visi valstij lojālie un latviešu tautas intereses atbalstošie pilsoņi. Kā norādīts 2021.–2027. gada Latvijas Nacionālajā attīstības plānā: “Latvijas valsts ir dibināta, lai īstenotu latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības. Latvija ir atvērta un draudzīga visu tautību iedzīvotājiem, kas pieņem Latvijas pastāvēšanas jēgu – latviešu tautas, tās valodas un kultūras attīstību savā zemē.”[5]
Kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas Trešās atmodas rezultātā saliedētība starp latviešiem un cittautiešiem ir bijis viens no aktuālākajiem politiskajiem jautājumiem. Protams, saliedētība ir aktuāla arī vienas tautas ietvaros starp dažādām sociālajām grupām, taču šī raksta kontekstā apskatīšu saliedētību etniski sašķeltā sabiedrībā laikā no 1988. gada līdz mūsdienām, analizējot politisko svārstību ietekmi caur dažādajiem pagrieziena punktiem nesenajā Latvijas vēsturē.
No nacionālisma viedokļa pozitīvi jāvērtē latviešu tautas interešu uzsvēršana, pasludinot to par saliedētības pamatu valsts plānošanas dokumentos. Tomēr tas ne vienmēr ir bijis pašsaprotami un bieži vien nav arī šobrīd, kad joprojām ikdienas līmenī notiek diskriminācija pret latviešu valodas lietotājiem, ko valsts vēl arvien nav spējusi novērst. Vairākas desmitgades īstenotā liberālā integrācijas politika ir izrādījusies izvairīšanās no īstā sašķeltības cēloņa – PSRS veiktās Latvijas kolonizācijas un rusifikācijas. Šie starptautiskie noziegumi pašos pamatos izmainīja etnisko situāciju un kopīgas demokrātijas iespējas Latvijā, jo bija mērķtiecīgi vērsti uz Latvijas valsts pamata – latviešu tautas – identitātes un vairākuma pozīcijas iznīcināšanu. Latviešu īpatsvars no 77% Latvijas iedzīvotāju 1935. gadā nokritās līdz 52% 1989. gadā, zaudējot vairākumu lielākajās Latvijas pilsētās.[6] Rusifikācija smagi ietekmēja ne vien latviešu tautas stāvokli, bet arī vēsturisko etnisko minoritāšu situāciju, liedzot tām identitāti un sapludinot tās politiski veidotajā “krievvalodīgo” kopumā. Savukārt uz Latviju nosūtītie kolonisti bija (un lielā mērā joprojām ir) labākajā gadījumā vienaldzīgi pret latviešu tautas interesēm, bet bieži vien atklāti naidīgi tām.
Nacionālisma virziena pārstāvji Trešās atmodas laikā un vēlāk ir uzsvēruši šo problēmu, dažādos posmos aicinot to risināt gan ar plašāku dekolonizāciju, gan stingrākiem valodas un lojalitātes kritērijiem pilsonības iegūšanai. Turpretī liberālisma pārstāvji kopumā ir centušies īstenot multikulturālisma politiku, pārņemot citu Rietumu valstu prakses, kas balstītas pilsoniskā nacionālisma izpratnē. Šīs multikulturālisma prakses rezultāts ir bijis nesekmīgs, jo pašos pamatos nav iekļāvies Centrālās un Austrumeiropas etniskā nacionālisma tradīcijā. Tas arī nav bijis atbilstošs situācijai, kurā lielākā etniskā kopiena ir nevis kāda vēsturiska minoritāte, bet gan kolonisti, kas arvien ir cieši saistīti ar savas izcelsmes valsts PSRS mantinieci Krieviju.
Latviešu nacionālisma prasību loma Trešās atmodas laikā (1988–1991)
Līdzīgi kā Latvijas valsts dibināšana, arī tās atjaunošana bija balstīta latviešu tautas interešu aizstāvībā. Latviju vajadzēja, pirmkārt, latviešiem, un tikai tad tām etniskajām minoritātēm, kas bija ieinteresētas demokrātiskas sistēmas priekšrocībās. Pretestības kustība jau kopš pirmajām okupācijas dienām bija izteikti nacionālistiska rakstura. Latviešu nacionālismā bija balstītas arī pirmās Trešās atmodas laika aktīvistu grupas “Helsinki-86” prasības. 1986. gadā dibinātās grupas dokumentos teikts: “Ievērojot Latvijas PSR Konstitūcijas 49. un 50. pantu, mēs nolemjam dibināt grupu, kura sekos, kā tiek ievērotas mūsu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Apņemamies atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēt starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem, kas tiek izdarīti pret mūsu tautas materiālajām un garīgajām vērtībām, kā arī pret pašu tautu.”[7] “Helsinki-86” aicināja “atgriezt latviešu valodai Latvijā tās pienākošo vietu”, atzīt latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu, “akcentējot obligātu latviešu valodas lietošanas nepieciešamību visās Latvijas iestādēs, uzņēmumos, tirdzniecības objektos”, paredzēt likumdošanā atbildību par necieņas izrādīšanu pret Latvijas kultūru, valodu un tautu un ieviest pilsonības statusu, kas balstīts prasībā pēc latviešu valodas zināšanām. Uz šī nacionālā pamata “Helsinki-86” aicināja “veicināt Latvijā citām tautām piederīgo pilsoņu kulturālo autonomiju, iedibinot skolas, kurās poļi, ebreji, ukraiņi, baltkrievi utt. varētu apgūt dzimto valodu un savas tautas vēsturi, tādējādi novēršot viņu diskrimināciju un asimilācijas draudus.”[8]
Var novērtēt, cik tālredzīgas bija “Helsinku” grupas prasības, tām lielā mērā saglabājot savu aktualitāti vēl šodien. Trešajai atmodai iegūstot masu kustības raksturu, kas noveda arī pie komunistiskās partijas, dažādu karjeristu un čekas ziņotāju lielākas aktivitātes tajā, latviešu nacionālisma prasības krietni pieklusināja. Kontrastā ar “Helsinku” grupas pausto izmisuma kliedzienu par latviešu tautas nožēlojamo stāvokli tās zemē, Latvijas Tautas fronte (LTF) savā 1988. gada programmā pauda, ka “rosina un konsolidē visu Latvijas iedzīvotāju centienus demokratizēt sabiedrību, sekmēt tās morālo atjaunotni, neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, valodas, partejiskās, reliģiskās vai nacionālās piederības” un “iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā”. LTF atzina, ka “Latvija ir latviešu vēsturiskā teritorija, vienīgā vieta pasaulē, kur saglabāties un attīstīties latviešu nācijai, latviešu valodai un kultūrai”, taču darbojās PSRS noteiktajos pieļaujamā rāmjos, piemēram, akceptējot divvalodību.[9]
Kā “Helsinkiešu” nacionālisma tradīcijas turpinājums un LTF līdzsvarojošs spēks radās Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), kas savā programmā uzsvēra latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas lomu, kā arī imigrācijas apturēšanu un imigrantu atgriešanos savās etniskajās teritorijās.[10] Ar LNNK cieši saistītais Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress uzskatīja, ka Latvijas neatkarība ir atjaunojama, tikai pilnībā atjaunojot 1918. gadā dibināto Republiku uz pilsoniskās tiesiskās pēctecības pamata, t. i., bez jebkādas PSRS kolonistu līdzdalības vai tās ieviesto institūciju starpniecības.[11]
Trešās atmodas laikā radās politisko nometņu trijstūris, kuru attiecību mijiedarbībā veidojās saliedētības politika arī pēc valstiskuma atjaunošanas – nacionālisti, kas uzsvēra nepieciešamību novērst okupācijas sekas, liberāļi un pārkonvertējušies komunisti, kas kopumā īstenoja oportūnisku pieeju, kā arī prokrieviskie spēki, kas cīnījās par PSRS kolonizācijas mantojuma saglabāšanu, taču retorikā pārņēma saskaņas un saliedētības leksiku.[12]
Tālākais ir labi zināma vēsture – Latvijas Republika tika atjaunota ar 1990. gada 4. maija Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju. To aizstāvēja 1991. gada janvāra barikādēs, un pārejas posms beidzās tā paša gada 21. augustā ar Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu LR Augstākajā Padomē. Šis process tika īstenots pretēji Pilsoņu Kongresa pozīcijai ar vēlēšanām, kurās varēja piedalīties arī PSRS ievestie kolonisti, kā arī ar PSRS institūciju starpniecību. Tas bija politiskā reālisma kompromiss, kas gan panāca Latvijas valsts atjaunošanu pēc piecām okupācijas desmitgadēm, taču nacionālistu norādītās problēmas tā arī atstāja neatrisinātas.
Atjaunotā valsts un tās pilsoņu saliedētība tādējādi bija jāveido uz politiska kompromisa un etniskās spriedzes pamata. To nepārprotami parādīja 1991. gada 3. marta iedzīvotāju aptaujas par Latvijas Republikas neatkarību rezultāts. Šajā aptaujā varēja piedalīties visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18 gadiem, un aptaujas dalībniekiem bija jāatbild uz jautājumu “Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?”. Aptaujā piedalījās 1 666 128 jeb 87,56 procenti balsstiesīgo. Ar atbildi “jā” balsoja 1 227 562 jeb 73,68 procenti balsotāju, bet atbildi “nē” izvēlējās 411 374 jeb 24,69 procenti balsotāju.[13] Tādējādi atjaunotā Latvija savu otro neatkarības posmu uzsāka ar vienas ceturtās daļas iedzīvotāju noraidošu attieksmi pret pašu neatkarības faktu.
Saliedētība uz latviešu tiesību pamata – atjaunotās Latvijas sākotnējie politiskie centieni (1991–1998)
Sākotnēji Latvijas politiskie spēki tiecās turpināt Trešajā atmodā aizsākto latviešu interešu nostiprināšanu. Ieskatoties 1993. gada 5. Saeimas vēlēšanu partiju programmās, redzams, ka vadošie latviešu politiskie spēki kopumā respektēja latviešu nacionālisma prasības. Nacionālo līniju visstingrāk ieturēja tolaik vēl atsevišķās “Tēvzemei un Brīvībai” un LNNK partijas, pirmajai kā jauneklīgākai kustībai esot arī stingrākai nacionālos jautājumos. Tā pieprasīja deokupāciju, deboļševizāciju un dekolonizāciju. LNNK ar mērenākām prasībām piedāvāja pilsonības koncepciju ar kvotām, balstītu latviešu valodas zināšanās. Līdzīga pozīcija bija Latvijas Zemnieku savienībai. “Latvijas tautai garantētu pastāvēšanu un attīstību latviešu nacionālā valstī” solīja arī Latvijas Kristīgo demokrātu savienības programma un “latviešu nācijas interešu aizstāvību Latvijā kā nacionālā valstī” vēlēšanu uzvarētāji – “Latvijas ceļš”, taču pievienojot selektīvu pilsonības piešķiršanu. Plašu pilsonības piešķiršanu solīja vien mūsdienu prokremlisko spēku priekšteči “Saskaņa Latvijai” un “Līdztiesība”.[14]
Gan latviešu vēlētājiem, gan lēmumu pieņēmējiem arvien svaigā atmiņā bija 1991. gada iedzīvotāju aptaujas rezultāti un sapratne, ka pilsonības piešķiršana pati par sevi nekādā veidā negarantēs lojalitāti. Prasība pēc visaptverošas pilsonības piešķiršanas tika uzturēta jau Atmodas laikā. Uz to filozofijas doktors Vilnis Zariņš savā publikācijā 1990. gadā, t. i., vēl pirms iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, reaģēja šādiem vārdiem: “arguments – ka pilsoņu tiesību piešķiršana Latvijas neatkarības ienaidniekus padarīšot par tās draugiem – ir pilnīgi no gaisa grābts. Latvijas draugi nav pērkami, un pērkami draugi mēdz būt nodevīgi. Citādi var iznākt pēc sakāmvārda: citam iztapdams, sev sariebsi.”[15]
Līdz 21. gadsimta sākumam politisku lēmumu ceļā tika nostiprinātas latviešu valodas pozīcijas. 1998. gadā papildināja Satversmes 4. pantu, nosakot, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. 1999. gadā pieņēma valsts valodas likumu. Liela daļa PSRS laikā ieceļojošu kolonistu pameta Latviju, un latviešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā pieauga arī bez dekolonizācijas politikas. Pilsonību sākotnēji piešķīra ļoti ierobežotā apjomā. Vilnis Zariņš par to rakstīja šādi: “Katrs gads, kurā izdevās saglabāt puslīdz nemainīgu Latvijas pilsoņu kontingentu, neizdāļājot pilsoņu tiesības kolonistiem, ir bijis liels ieguvums latviešu tautai. Desmit gadu laikā no pēdējās PSRS tautas skaitīšanas līdz 1999. gada sākumam iedzīvotāju skaits Latvijā bija samazinājies aptuveni par 250 000. Tas noticis galvenokārt okupācijas karaspēka izvešanas un daudzo kolonistu repatriācijas rezultātā. Latviešu skaits šajos gados samazinājies tikai aptuveni par 5000. Likumi, kas stingri nošķīra Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, veicināja sabiedriskā miera saglabāšanu un šajā aspektā bija izdevīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī nepilsoņiem. Centieni dot pilsoņu tiesības cilvēkiem, kuri neprot valsts valodu un nespēj orientēties valsts dzīvē, jāvērtē kā avantūrisms.”[16]
Šāds avantūrisms sākās 1998. gadā, kad sāka pieaugt spiediens uz lēmumu pieņēmējiem gan no Rietumu, gan Krievijas puses. Abu pušu biznesa intereses ieguva kopīgu pamatu uz Latvijas iekšējās drošības rēķina. 1992. gadā formulētā Krievijas “Karaganova doktrīna” pauda, ka Krievijai ir jāuztur iespējami lielas krievu kopienas un krievu valodas lietojums zaudētajās PSRS teritorijās, lai nodrošinātu savu interešu īstenošanu.[17] Tāpat aktualizēja “cilvēktiesību” jautājumu, lai pret Baltijas valstīm noskaņotu Rietumu politiķus. Šajā gadā pieauga dažādas provokācijas pret Latviju – piemēram, 16. marta leģionāru dienas pasākumu nomelnošana. Nepilsoņa statusu Krievija pasniedza kā teju aparteīda piemēru. Savukārt fakts, ka pēc Pilsonības likuma pieņemšanas 1994. gadā naturalizējušies bija tikai 7000 nepilsoņu, radīja neapmierinātību starptautiskajās organizācijās, kas uzraudzīja Latvijas kandidatūras atbilstību uzņemšanai Eiropas Savienībā.[18] Integrācijas un etnisko jautājumu pētniece Inese Šūpule raksta: “90. gadu sākumā (..) latviešu puses sociālais pieprasījums bija veidot valsts institūcijas un atbilstošu politiku, kas uzlabotu tieši latviešu valodas un kultūras situāciju. Līdz ar to tika pieņemti vairāki likumi, kas noteica un nostiprināja gan latviešu valodas kā valsts valodas statusu, gan arī izveidoja pilsonības institūciju, kura lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, kas bija iebraukusi PSRS laikā, neiekļāva jaunajā Latvijas pilsoņu kopumā.”[19] Saistībā ar šo paaugstināto prasību slieksni Latvijas pilsonības iegūšanai vēlākais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks Latvijas inteliģences pārstāvjiem atgādināja: “Ja kāds to jau ir aizmirsis, Eiropas Komisija izvirzījusi sabiedrības integrāciju un naturalizācijas veicināšanu par Latvijas galvenajiem politiskajiem uzdevumiem ceļā uz Eiropas Savienību.”[20]
Šī ārējā spiediena un politiskā oportūnisma ietekmē 1998. gadā Saeimā tika pieņemti grozījumi Pilsonības likumā, kas atviegloja naturalizāciju un ļāva pēc 1991. gada dzimušus nepilsoņu bērnus reģistrēt kā Latvijas pilsoņus. Saeimas nacionālie spēki pret to protestēja un savāca parakstus tautas nobalsošanai, kuras rezultāts ar nelielu balsu pārsvaru bija par labu likuma grozījumiem. Līdz ar 1990. gadu beigām sākās periods, ko var uzskatīt par atkāpšanos no latviešu nacionālisma prasībām valsts saliedētības politikā, tā vietā piedāvājot liberālo integrācijas modeli.
Saliedētības mēģinājumi uz integrācijas politikas pamatiem (1998–2012)
1998. gadā tika oficiāli formulēta un Ministru kabinetā apstiprināta valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā”.[21] Tā pauda, ka ir “pienācis laiks izstrādāt un īstenot vienotu ilgtermiņa stratēģiju, kas sekmētu saliedētas pilsoniskas sabiedrības veidošanos Latvijā”. Programma atzina faktu, ka PSRS laika ieceļotāji nav iekļāvušies Latvijas kultūras un latviešu valodas vidē, kā arī nejūt saikni ar Latvijas valsti.[22] Tāpat atzina, ka atsvešinātība pastāv arī kopumā starp indivīdu un valsti, starp atsevišķām sabiedrības daļām, starp sabiedrību un valsti. Pareizi nosakot sociālo problēmu, integrācijas politika piedāvāja postmodernisma filozofijā balstītu politiku, kas relativizēja iepriekšējās valsts politikas prasības pēc latviešu nācijas interešu ievērošanas. Tā vietā piedāvāja visu visiem – savstarpēju saprašanos un sadarbību, savstarpēju kultūras bagātināšanos, atsevišķo daļu iekļaušanos veselumā, bet ar šo veselumu nesaplūstot, t. i., būtībā noraidot latviešu tautu un kultūru kā iespējamu pamatu asimilācijai. Integrācijas programma pauda, ka nostādni “cittautieši kā svešie” laiks aizstāt ar nostādni “cittautieši kā citādie, taču līdzāsesošie”, nostādni “cittautieši kā atsvešinātie” – ar nostādni “cittautieši kā sadarbības partneri”. Tā pieņēma, ka ikviens Latvijā dzīvojošais pilsonis un nepilsonis kopumā ir ieinteresēts Latvijā kā kopīgā politiskā projektā, ko visi attīstītu ar savām zināšanām, uzņēmību un gribu.
Integrācijas politikas veidotāji arī sagrozīja vēstures ainu, lai gūtu ideoloģisko pamatojumu savai programmai, paužot, ka “Latvija nekad nav bijusi homogēna, etniski viendabīga valsts”. Protams, pirmajā Latvijas neatkarības posmā bija arī cittautiešu kopienas, taču šeit jāņem vērā būtiskas nianses. Pirmkārt, divas būtiski lielas kopienas (baltvācu un ebreju) bija zudušas Otrā pasaules kara rezultātā. Otrkārt, latviešu īpatsvars okupācijas rezultātā bija krities no 77% līdz 52%, agrāko etniski dažādo situāciju aizstājot ar monolītu krievu valodā runājošu bijušās PSRS kolonistu skaitu. Etniskā situācija PSRS okupācijas rezultātā nebija dabisks Latvijas etniskās situācijas turpinājums, bet gan starptautiska nozieguma sekas, kas pārrāva vēsturisko turpinātību. Šī nozieguma mērķis bija iznīcināt latviešu nācijas iespējas atjaunoties kā neatkarīgai valstij, nevis “veicināt dažādību”. Pat nosacītā “divkopienu sabiedrība” PSRS okupācijas īstenotājiem bija tikai pagaidu stāvoklis, kuram bija jāizbeidzas ar vienas kopienas – latviešu – asimilēšanu “padomju tautā”, t. i., krievu tautā.
Integrācijas politika šo noziegumu pārinterpretēja un pasniedza kā latviešu pienākumu integrēt: “Integrācija ir daudzpusējs process – tā ir ne tikai cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, bet arī latviešu “atvērtība” attieksmē pret cittautiešiem. Līdz šim Latvijā nereti ir valdījis uzskats, ka integrācija ir cittautiešu problēma. Taču, īstenojot sabiedrības integrācijas programmu, jānotiek attieksmes un izpratnes pārmaiņām arī latviskajā vidē. Sabiedrības integrācija Latvijā – tā ir latviešu un cittautiešu, pilsoņu un nepilsoņu partnerība, kurā aktīvas ir visas integrācijā iesaistītās puses.”[23]
Kā saliedēt nesaliedējamo? Kā apvienot neatkarības piekritējus ar tās pretiniekiem, latviešus ar tiem, kas atsakās runāt latviešu valodā? Kā saliedēt represiju upurus ar represiju veicējiem, no kuriem daudzi vēl bija dzīvi 1990. gados? Šos neiespējamos un pēc būtības netaisnīgos sociālās alķīmijas uzdevumus tagad izvirzīja atjaunotās Latvijas valsts jaunā politiķu kārta.
Integrācijas politikas priekšplānā nostājās arī jaunā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kas noliedza etnisko nacionālismu: “Mēs esam par pilsonisku sabiedrību, kurā lojalitāte pret valsti netiek balstīta tikai uz reģionālo vai etnisko piederību, bet gan uz civisko (pilsonisko) piederību. Tieši uz pilsonisko piederību tiek būvēta valsts identitāte un tās pilsoņu lojalitāte. Citas zemes balstās uz valodas vai tautisko piederību. [Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas amatpersona Žozete] Dirjē kundze uzskata, ka Latvija savā ziņā varētu būt par paraugu tam, kā modernā Eiropā veidot to, ko sauc par civisko sabiedrību, kurā ļaudis spēj izvirzīt kopēju mērķi, neraugoties uz reliģiskām vai valodiskām atšķirībām.”[24] Balstoties Eiropas un Latvijas politiķu ambīcijās, Latvijai piedāvāja būtībā unikālu ideoloģisku eksperimentu – izveidot paraugu pilsoniskajai sabiedrībai. Turklāt to piedāvāja valstī, kas, pirmkārt, dibināta uz etniskā nacionālisma pamatiem, otrkārt, saskārusies ar Eiropā nepieredzēta mēroga kolonizāciju, kas teju iznīcinājusi šīs nācijas pārsvaru savā etniskajā dzimtenē, un, treškārt, bijusi pakļauta Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, kas pēc “Karaganova doktrīnas” šīs kolonizācijas sekas tiecās izmantot saviem imperiālistiskajiem mērķiem. Tā nebija vien atkāpšanās no Trešās atmodas principiem un 1990. gadu sākuma etnopolitikas un saliedētības centieniem, bet gan radikāli jauna politika – raksturīga PSRS sabrukumam sekojošajām “vēstures beigu” vēsmām un visu nacionālo valstu pārveidei par daļu no vienota globālā tirgus. Liberālisms principā noliedz konflikta dimensiju politikā, t. i., dalījumu “draugos” un “ienaidniekos”. Tagad arī latviešiem jaunajā multikulturālajā kārtībā bija jāmācās pieņemt vairākus simtus tūkstošus kolonistu kā “brāļus”.
Integrācijas abpusējos pienākumus uzsvēra dzejniece Māra Zālīte: “Latviešiem šodien vajadzīgs liels garīgs spēks, lai integrētu savā valstī cittautiešus (..) Cittautiešiem tieši tāpat vajadzīgs liels garīgs spēks, vēl vairāk – augstsirdība, lai atteiktos no padomiskiem stereotipiem un (..) neliktu ciest Latvijas pamatiedzīvotājiem, kas prasa vienīgi elementāru cieņu un lojalitāti pret Latviju un tās vērtībām.”[25] Tomēr kopumā integrācijas politikas kontekstā sāka nostiprināties pārmetoša attieksme tieši pret latviešu nacionālistiem, kurus vainoja neiecietības vairošanā ar viņu uzstājīgajām prasībām. Tā, piemēram, integrācijas pētniece Brigita Zepa raksta: “Nacionāli konservatīvajai partijai TB/LNNK, piemēram, raksturīgi, ka jautājumi, kas skar sabiedrības integrāciju (..) ir izvirzīti kā pienākums, kas veicams minoritātēm, taču programma neparedz latviešu pienākumus (..) – tā ir iecietība un atvērtība pret tiem, kas vēlas integrēties. (..) integrācijas stratēģijas izvēle ir iespējama tikai tad, ja otra kultūra ir atvērta un tai ir iekļaujoša orientācija attiecībā uz kultūru daudzveidību. Integrācijas politika, kas ietver tikai norādes uz minoritāšu pienākumiem, nenorādot uz toleranci pret dažādām tautībām un kultūras vērtību atzīšanu, pielīdzināma asimilācijas politikai.”[26] Šādi pārmetumi laika gaitā pastiprinājās, it īpaši integrācijas politikai nedodot gaidītos panākumus.
Integrācijas politika kopumā ir vērtējama kā ideoloģisks eksperiments, kas nebūtu noticis bez ievērojama Rietumu un Krievijas interešu spiediena. Tā tiecās noklusēt vēsturiskās netaisnības šķietamas saliedētības vārdā, neīstenot skaidri definētu un izlēmīgu rīcību valsts valodas un pilsonības jautājumos, vienlaikus ievērojami paplašinot pilsoņu loku ar paātrinātu naturalizācijas kārtību. Integrācijas politika formāli noliedza divkopienu valsts veidošanu, taču faktiski to veicināja: jaunā “multikulturālā” un “pilsoniskā sabiedrība” balstījās nevis pirmspolitiskajā latviskajā lojalitātē, bet gan faktiski pastāvošā divplūsmu izglītības sistēmā un divās informatīvajās telpās. Tolaik valdošo sašķeltību un atšķirīgos viedokļus par to, kā veidot sabiedrības saliedētību, apliecina 2007. gada pētījums. 81% latviešu atbalstīja to, ka cittautieši varētu asimilēties, t. i., pilnībā iekļauties latviešu tautā, taču tikai 44% krievu bija par asimilācijas ceļu. “Dažādie viedokļi par asimilācijas stratēģiju rada spriedzi starp divām sociolingvistiskām grupām.”[27] 27% krievu atbalstīja nodalīšanās stratēģiju – izvairīšanos kontaktēties ar latviešiem – un neizjuta piederību Latvijai. “Turklāt nodalīšanās stratēģiju izvēlējās arī krievu jaunieši (26%)”.[28] Krievu jauniešu attieksme pret integrāciju bija vērojama “Krievu skolu aizstāvības štāba” protestos 2004. gadā, kuros tika pausta galēji noraidoša attieksme pat pret daļēju pāreju uz izglītību latviešu valodā.
Integrācijas politikas ietvaros latviešu politiķi centās sēdēt uz diviem soliem. No vienas puses, arvien tika veiktas zināmas nodevas latviešu interesēm, bet, no otras, stiprināta krievu kultūrvides pašpietiekamība Latvijā. Savādā veidā cerēja, ka šīs divas pretrunīgās politikas sastapsies “pilsoniskās sabiedrības” koncepcijā, kuras pamats būs plaši definētas demokrātiskās vērtības un savstarpējā cieņa. Uz šo pretrunu norāda arī pētniece B. Zepa: “Redzams, ka, tieši vārdos nenosaucot, integrācijas politika sevī ietver centienus attīstīt integrācijas politiku divos virzienos, kuru saskaņošana ir sarežģīta gan teorētiski, gan praktiski. No vienas puses, tā ir ideja par nacionālas valsts stiprināšanu, no otras puses, sabiedrības integrācijas programmā uzsvērts, ka Latvijas iedzīvotājus vieno vēlēšanās saglabāt un attīstīt savu etnisko un kultūras identitāti. (..) Integrēt vienotā programmā nacionālas valsts un multikulturālisma ideju ir ne tikai sarežģīts, bet var būt arī pretrunīgs uzdevums.”[29] Autore gan šo pretrunu tiecas atrisināt, uzsverot nepieciešamību pieturēties pie integrācijas programmas un tās atbilstības ES minoritāšu tiesību reglamentējošiem dokumentiem, kritizējot TB/LNNK rosinātos ierobežojumus pilsonības piešķiršanā nepilsoņiem, bet it īpaši nosodot “nacionālradikāļu” pozīcijas, kas ir “klaji neiecietīgas, pat naidīgas pret krieviem Latvijā”.[30]
Tomēr drīz vien par sevi atgādināja krievu radikāļi, kas ar jauno pilsoņu kopumu vispirms mēģināja ieviest Latvijā divvalodību, bet pēc Krievijas diviem iebrukumiem Ukrainā kļuva par acīmredzamu iekšējo draudu – “Karaganova doktrīnas” neglīto bērnu. Šie notikumi vismaz sākotnēji noveda pie daļējas integrācijas un multikulturālisma politikas pārtraukšanas un daļējas atgriešanās pie latviešu nacionālisma principiem saliedētības politikā.
Pārejas posms – valodas referendums un hibrīdkarš (2012–2024)
Jau pirms bēdīgi slavenā krievu valodas referenduma bija vērojama virzība atpakaļ pie latviešu nācijas interešu atzīšanas saliedētības politikā. 2011. gadā pieņemtajās “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.–2018. gadam” tika atzītas vairākas līdzšinējās integrācijas politikas problēmas – naturalizācijas tempu palēnināšanās, motivācijas trūkums nepilsoņiem iegūt Latvijas pilsonību, krievu valodas pašpietiekamība līdzās latviešu valodas nelietošanai publiskajā telpā. Tāpat divdesmit gadus pēc PSRS okupācijas beigām atzina latviešu diskrimināciju darba tirgū. Pamatnostādnes lika lielāku uzsvaru uz latviešu valodu un latvisko kultūrtelpu kā sabiedrības saliedētības pamatu: “Pamatnostādņu virsmērķis ir stipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionāla un demokrātiska kopiena, kura nodrošina tās vienojošā pamata – latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes, eiropeisko demokrātisko vērtību, unikālās kultūrtelpas saglabāšanu un bagātināšanos Latvijas – nacionālas demokrātiskas valsts – līdzsvarotai attīstībai.”[31]
Šajā dokumentā minētā faktiskā integrācijas politikas izgāšanās bija piesardzīga un novēlota sen ielaistu problēmu atzīšana. Jau daudzus gadus latviešu un krievu starpā valdīja spriedze, kas īpaši saasinājās ap zīmīgiem datumiem, piemēram, 16. martu un 9. maiju. Kopš Putina ēras sākuma Krievijā integrācija lielā daļā Latvijas krievu darbojās virzienā atpakaļ uz austrumiem – ap kara un imperiālisma kultu, cīņu pret “nacismu” un pret tautām, kas tiecas izrauties no PSRS mantinieces Krievijas ietekmes. Austrumu kaimiņa ārpolitikas doktrīnās arvien skaidrāk tika norādīta gatavība “aizstāvēt tautiešus” visiem līdzekļiem, tajā skaitā militāriem. Šajā kontekstā integrācijas politika, kas uztur Krievijas “tautiešu” kopienas pašpietiekamību Latvijā, sāka kļūt aizvien nāvīgāka Latvijas valstiskumam.
2012. gada februārī Latvijā notika radikālo krievu aktīvistu iniciēts referendums, kas paredzēja mainīt Latvijas Republikas Satversmi, piešķirot krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Par Satversmes grozījumiem nobalsoja 273 374 vēlētāji (24,88% no nobalsojušajiem). Liberālā pilsonības politika acīmredzami nebija devusi gaidītos rezultātus “pilsoniskās sabiedrības” parauga izveidē. Integrācijas politikas rezultātā saliedētība atjaunotajā Latvijā gluži vienkārši nebija notikusi. Divvalodības atbalstītāju īpatsvars bija teju identisks Latvijas neatkarības pretinieku īpatsvaram 1991. gada aptaujā. Gan pats referenduma fakts, gan arī tā rezultāti bija pēdējā nagla 1990. un 2000. gadu integrācijas politikas zārkā, parādot Latvijas etnopolitikas realitāti, kas pēc PSRS sabrukuma bija nevis risināta, bet gan iesaldēta. Latvijas valsts likumos un plānošanas dokumentos sāka atgriezties nacionālisma idejas, nacionālisma virziena pārstāvjiem sākotnēji lolojot cerības uz kursa maiņu arī reālpolitikas līmenī.
Pēc šī referenduma un iniciatīvas par automātisku pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija publicēja atzinumu “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”,[32] kas aizsāka Latvijas Republikas Satversmes Preambulas pieņemšanas procesu. Komisijas darba rezultātā aktualizēja jautājumu par Latvijas valsts jēgu un mērķi, uzsverot, ka Latvija ir latviešu tautas veidota valsts, ne vien teritoriāls apzīmējums vietai, kur notiek dažādu kultūru mijiedarbība: “Latvijas valsti izveidoja latviešu nācija, tās dibināšanas jēga un mērķis bija izveidot valstisku ietvaru, lai latviešu nācija kā politiski juridisks subjekts varētu demokrātiski pašnoteikties un pati sevi pārvaldīt. Šī vēlme dibināt un uzturēt pašai savu nacionālu valsti ir viens no Latvijas valsts valststiesisko identitāti raksturojošiem elementiem, kas to atšķir no jebkuras citas valsts pasaulē. Valsts izveides laikā un tās pastāvēšanas sākumposmā Latvijas kā nacionālas valsts raksturs sabiedrībai bija pašsaprotams, bet, Latvijas valsts neatkarību atjaunojot pēc piecdesmit okupācijas gadiem, tas daļai sabiedrības vairs nebija acīmredzams.”[33]
Satversmes Preambula tika pieņemta 2014. gadā ar nozīmīgajiem vārdiem: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” Preambulas pieņemšanas process sakrita ar pirmo Krievijas iebrukumu Ukrainā un Krimas aneksiju, pastiprinot fonu, kas mudināja nostiprināt latviešu nacionālisma pamatus valsts saliedētības politikā. Satversmes Preambulas juridiskais statuss nozīmēja tās ietekmi uz citiem normatīvajiem aktiem – piemēram, Valsts valodas politikas pamatnostādnēm, kas definēja mērķi nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas attīstību un ilgtspēju.
Tomēr reālpolitika kopumā atpalika no drosmīgā pagrieziena augstākās likumdošanas līmenī, un integrācijas politikas inerce turpinājās. Pilsonības piešķiršanas kritēriji tika mīkstināti vēl vairāk, to automātiski attiecinot uz visiem jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem. Veselu desmitgadi aizņēma lēmumu pieņemšana par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā, kas stājās spēkā vien 2022. gadā. Līdzīgi kā šajā jautājumā, arī citos tas vairāk bija saistīts nevis ar politiskās gribas parādīšanos, bet ar latviešu sabiedrības spiedienu pēc 2022. gada pilna apmēra Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šī spiediena rezultātā, kuram līdzīga nacionālās politikas jautājumos nav bijis kopš Trešās atmodas, aizsākās plašs derusifikācijas un dekomunizācijas vilnis. Pastiprināti pievērsa sabiedrības uzmanību latviešu valodas aizsardzībai un krievu valodas uzmācības novēršanai publiskajā telpā, kā arī panāca PSRS okupācijas pieminekļu aizvākšanu no Latvijas pilsētvides. Šos pieminekļus iepriekš bija sargājuši ne vien krievu sabiedriskie aktīvisti un Krievijas vēstniecība, bet arī integrācijas politikas aizstāvji.
Īpaši asas izvērsās diskusijas par sabiedriskā medija krievu valodas versijas uzturēšanu. Šajā jautājumā, līdzīgi kā citos, integrācijas politikas piekritēji tiecas neatzīt 2012. gada referenduma rezultātu loģiskās sekas un jauno situāciju pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā vai arī to izmantot, lai uzsvērtu nepieciešamību pēc tālākas komunikācijas arī krievu valodā.
Kopumā sabiedrības sašķeltība ir tikai augusi. 2022. gadā katrs trešais Latvijas iedzīvotājs jeb 34% norāda, ka sabiedrība ir sašķeltāka nekā pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, turklāt 20% krievu valodā runājošo aptaujā norāda, ka atbalsta Krieviju.[34] Tikmēr ir sākusies atgriešanās pie multikulturālās integrācijas politikas, kas pārstāvēta partijas “Progresīvie” politiskajā piedāvājumā. Neprātu var definēt kā centienus nemitīgi darīt vienu un to pašu, cerot uz atšķirīgu rezultātu, – no nacionālisma perspektīvas tā tas šķiet arī šajā gadījumā.
Secinājumi
Atjaunotās Latvijas vēsturē saliedētības politika lielākoties ir bijusi balstīta pretrunīgos valsts vēstījumos ne vien par to, kādi ir šīs politikas mērķi, bet arī par to, kādas ir pašas Latvijas valsts vērtības un mērķis. Īpaši raksturīgi tas bija integrācijas politikas gados starp 1998. un 2012. gadu, kad saliedētību būvēja uz vēsturisko un aktuālo realitāšu nolieguma, t. i., noliedzot PSRS īstenotās noziedzīgās okupācijas ietekmi uz latviešu tautas stāvokli Latvijā. Integrācija, kas balstīta netaisnībā, nebija iespējama. Diemžēl tās rezultātā tika zaudētas vairākas desmitgades Latvijas iekšējai nostiprināšanai, kas hibrīdkara realitātē var maksāt ļoti dārgi. Tāpēc ir nepieciešams panākt saliedētību uz nacionālas valsts pamatiem.
Pirmkārt, izlēmīgāk jānostiprina latviešu tautas, latviešu valodas un kultūras pozīcijas publiskajā telpā un izglītības sistēmā. Ir acīmredzami, ka integrācijas politika, balstīta pussoļos un puspatiesībās, apejot politiski neērtus jautājumus, ir izgāzusies. Jebkāda saliedēšanās var notikt, vienīgi atzīstot latviešu interešu prioritāti Latvijā, kas pēc Satversmes Preambulas pieņemšanas ir vienādojama ar lojalitāti Latvijas valsts mērķim. Kaut arī pēdējo 30 gadu laikā ir nestas daudzas retoriskās nodevas šim mērķim, kā arī pieņemta Satversmes Preambula, kas latviešu valodas un kultūras aizstāvības jautājumu šķietami sakārto augstākajā juridiskajā līmenī, politiskā griba ir bijusi vāja. Katrs latviešu interešu jautājums valstī arvien ir jārisina pa atsevišķam solim, izcīnot ilgstošas politiskās cīņas, un lēmumu pieņemšanas pamatā ir bijis tikai plašs sabiedriskais spiediens. Acīmredzot, atbilde lielākai politiskajai izlēmībai ir veidot patstāvīgu sabiedriskā spiediena organizāciju un nacionālisma virziena ietekmes centrus dažādās institūcijās, lai pārveidotu ne vien likumus, kuru pārrakstīšanā latviešu tautai vēsturiski nav bijušas problēmas, bet arī politisko kultūru, kurā šie likumi tiek izpildīti.
Otrkārt, ir jāturpina īstenot derusifikācijas un dekomunizācijas pasākumus, aizvācot no publiskās telpas PSRS okupācijas simbolus un pārtraucot krievu valodas uzmācību. Ir jāuzsver noziegumi, kas veikti pret latviešu tautu okupācijas laikā, tajā skaitā rusifikācija, kas latviešu tautai ir radījusi vēsturisku traumu. Šīs traumas dziļums arvien nav aptverts, jo par to bija jāklusē okupācijas gados. Arī integrācijas politika lika sadzīvot ar šo vēsturisko traumu, aicinot latviešus būt “atvērtākiem”. Labi kalpotu iniciatīva starptautiskā līmenī nosodīt komunisma un krievu imperiālisma ideoloģijas noziedzību un to atbilstoši tiesāt. Saliedētību var veidot tikai uz nacionāla un cilvēciska taisnīguma pamata, kas arvien nav nodrošināts.
Treškārt, ir jāatzīst, ka visus nav iespējams saliedēt. Valstij ir jāpārtrauc nemitīgie komunikācijas mēģinājumi krievu valodā sabiedrībā, kurā latviešu valodu prot 95,9% iedzīvotāju.[35] Šāda uzstājīga paralēlās krievu informatīvās telpas uzturēšana no valstisko interešu viedokļa nav racionāli attaisnojama. Latvijas pilsonības iegūšanas pamats ir latviešu valodas prasme. Tas nav liedzis lielai daļai jauno pilsoņu vērsties pret latviešu valodas pozīcijām, balsot par prokremliskiem spēkiem vēlēšanās, svinēt latviešu tautai aizvainojošus okupācijas armijas svētkus u. tml. Ir jāpieņem, ka gan jaunie Latvijas pilsoņi, gan nepilsoņi pamatā ir pieauguši cilvēki, kas ir izvērtējuši visu pieejamo informāciju, tajā skaitā Latvijas sabiedriskā medija piedāvāto informāciju krievu valodā, un genocidāla kara laikā ir vai nu nostājušies Latvijas, vai Krievijas pusē. Tie, kas ir nostājušies Latvijas pusē, jau iekļaujas Latvijas politiskajā procesā. Tie, kas ir izdarījuši izvēli par labu Krievijai, integrācijas politikas rezultātā pēc būtības veido t. s. “piekto kolonnu”. Valsts drošības iestādēm ir pienākums to monitorēt, veicot nepieciešamos soļus valsts un pilsoņu aizsardzībai.
Ceturtkārt, visiem šiem elementiem ir jābūt balstītiem skaidrā un konsekventā valsts komunikācijā par Latvijas valsts vēsturi, latviešu tautas nozīmi un pamatvērtībām. Integrācijas politika balstījās savādā pieņēmumā, ka sabiedrība kopumā var kļūt stiprāka uz latviešu nespēka rēķina, noliedzot Latvijas valsts saturu un mērķi. Protams, ka daudz ietekmīgākā Krievijas informatīvā telpa ar savu rūpīgi konstruēto mitoloģiju bija efektīvāka Latvijas krievu uzrunāšanā. Diemžēl šī mitoloģija ir bijusi saistīta ar gatavošanu karam. Taču nav jābūt noskaņotam uz militāru konfrontāciju, lai apzinātos sociālpsiholoģisko patiesību, ka tikai pārliecinoši vēstījumi un augsta pašapziņa var radīt vēlmi kļūt daļai no kaut kā lielāka par pašu. Integrācijas politika ir bijusi Latvijas un latviešu vājuma politika, tāpēc tā valsts komunikācijā ir jāaizvieto ar latviešu nacionālās pašapziņas politiku, uzsverot mūsu tautas panākumus, varoņus un īpašo baltu kultūru, kurai ir nozīme visas Rietumu kultūras mērogā.
Pētnieciskais raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.
[1] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, 85. lpp. https://www.mk.gov.lv/lv/latvijas-nacionalais-attistibas-plans
[2] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020. gadam: https://likumi.lv/ta/id/253919-par-latvijas-nacionalo-attistibas-planu-2014–2020-gadam
[3] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, 85. lpp. https://www.mk.gov.lv/lv/latvijas-nacionalais-attistibas-plans
[4] “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”, Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Latvijas Vēstnesis, 2012, 95. lpp.
[5] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, 9. lpp. https://www.mk.gov.lv/lv/latvijas-nacionalais-attistibas-plans
[6] Oficiālās statistikas portāls, https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRE/IRE050/table/tableViewLayout1/
[7] Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Red. E. Pelkaus. Rīga: Nordik, 1991, 499 lpp.
[8] Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1993, Nr. 4(11), 48.-51. lpp.
[9] Latvijas Tautas frontes Programma,Latvijas Tautas fronte (LTF), “Padomju Jaunatne”, 1988. gada 15. oktobris, Nr. 197.
[10] LNNK programma, Stars, 1989. gada 29. jūlijs, Nr. 91.
[11] 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. Red. T. Jundzis. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 377. lpp.
[12] “Alfrēda Rubika uzstāšanās mītiņā Draudzības kurgānā 1991. gada 7. jūlijā”, Cīņa, 1991. gada 16. jūlijā, Nr. 76-77.
[13] Centrālā vēlēšanu komisija, Iedzīvotāju aptauja par Latvijas Republikas neatkarību: https://web.archive.org/web/20120124153415/http://web.cvk.lv/pub/public/27555.html
[14] “Solījumi 5. Saeimas vēlētājiem (Oficiālie dokumenti, kas iesniegti Centrālajai vēlēšanu komisijai), Diena, Nr. 93, 1993. gada 14. maijs.
[15] Vilnis Zariņš, “Pilsonības likumam vēl nav pienācis laiks”, Atmoda, 2.10.1990, Nr. 43 (103). Vilnis Zariņš, Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990–1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 31. lpp.
[16] V. Zariņš, Kam pieder nams?, op. cit., 15. lpp.
[17] Andis Kudors, “Krievijas Tautiešu politikas ietekme uz Latvijas izglītības, valodas un pilsonības rīcībpolitiku”: https://telos.lv/krievijas-tautiesu-politika/
[18] Evija Kļave, Brigita Zepa, “Etniskā integrācija Latvijā – pētnieciskais diskurss”, Socioloģija Latvijā, LU Akadēmiskais apgāds, 2010, 202. lpp.
[19] Inese Šūpule, “Etniskās attiecības un akulturācijas procesi Latvijā: iedzīvotāju attieksmes pret dažādām akulturācijas stratēģijām” Latvijas Universitātes raksti. 714. sējums. Socioloģija, 2007, 31. lpp.
[20] N. Muižnieks, “Nacionālās attiecības un nacionālā politika Latvijā”, Domas un vērtējumi Latvijas Inteliģences apvienības XIX konferencē 1998. gada 4. aprīlī. Rīga: Latvijas Inteliģences apvienība, 1998, 8. lpp.
[21] https://likumi.lv/ta/id/49980-par-valsts-programmu-sabiedribas-integracija-latvija
[22] Sabiedrības integrācija Latvijā. Valsts programmas koncepcija. 1999. gads. https://www.vestnesis.lv/ta/id/22643
[23] Turpat.
[24] “Lai likums par partijām nenonāk konfliktā ar citiem likumiem. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Latvijas Televīzijā 20. novembrī”, Latvijas Vēstnesis, 2023. gada 21. novembrī, Nr. 164.
[25] M. Zālīte, “Integrācija vai divkopienu valsts?”, Domas un vērtējumi Latvijas Inteliģences apvienības XIX konferencē 1998. gada 4. aprīlī. Rīga: Latvijas Inteliģences apvienība, 1998, 17.–18. lpp.
[26] Brigita Zepa, ““Nacionālisma” konstruēšana Latvijas integrācijas politikā”, Latvijas Universitātes raksti. 714. sējums. Socioloģija, 2007, p. 49.
[27] I. Šūpule, op. cit., 42. lpp.
[28] Turpat, 42. lpp.
[29] B. Zepa, op. cit., 44. lpp.
[30] Turpat, 45. lpp.
[31] https://likumi.lv/ta/id/238195-par-nacionalas-identitates-pilsoniskas-sabiedribas-un-integracijas-politikas-pamatnostadnem-2012-2018-gadam
[32] “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Latvijas Vēstnesis, 2012.
[33] Turpat, 147. lpp.
[34] https://lvportals.lv/dienaskartiba/339746-aptauja-sabiedribas-saliedetiba-ir-augusi-vai-palikusi-nemainiga-limeni-pec-krievijas-iebrukuma-ukraina-2022
[35] Valodas situācija Latvijā. Sabiedrības aptaujas (2023) rezultāti. Latviešu valodas aģentūra, 2024. https://valoda.lv/wp-content/uploads/2016/12/Valodas_situacija_2023.pdf