Latviešu kultūras īpatnības. 2. daļa

Pirmo daļu no P. Jureviča 1946. gadā publicētās esejas lasiet šeit: https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-1

3. Mākslas

Ar mūsu ētiskās un sabiedriskās kutūras raksturojuma noslēgumu mēs esam piegājuši klāt citai kultūras nozarei, kas latviešu kultūras dzīvē spēlē sevišķi lielu lomu un kuras izcilais stāvoklis visvairāk šo dzīvi raksturo, proti, mākslai. Latviešu kultūru tieši pēc daudzu ārzemnieku atzinuma paradoksālā kārtā raksturo tāli ejoši panākumi divos, vismaz šķietami opozīcijā esošos virzienos: no vienas puses racionālās dzīves organizācijas, no otras – artistiskās kultūras virzienā. Pareizāk tomēr mums liekas izprast abus virzienus kā komplementārus, t. i., viens otru papildinošus un kā izteicošus divas dažādas latviešu dzīves ievirzes. (..)

Tā kā latviešus no vienas puses raksturo dabisko instinktu dzīvums, bet no otras pastāvīgi sasprindzināta griba, kas, sekojot prāta balsij, valda pār instinktiem un liek tiem pakļauties tā atzītam ceļam, tad viņi līdz ar to šai gribas piepūlē ir it sevišķi izslāpuši pēc veldzējuma, pēc saspīlējuma atlaišanas un atļaušanās primitīvās dziļās dzīves ritmu mūzikai. Tieši, varbūt, tāpēc tad arī latviešiem ir tik daudz mākslinieku un tāpēc viņi, varbūt, tos tik ļoti ciena, un tas tad arī tieši piešķir mūsu kultūrai vienu no tās īpatnējākām iezīmēm.

Visvecākā un visilgāk piekoptā no visam mākslām pie mums bez šaubām ir dzeja. Ka tā ir bijusi un ir mūsu tautas kulturālās dzīves nepieciešamā sastāvdaļa un izpildījusi tajā svarīgu vitālu uzdevumu, to pierāda mūsu pāri par vienu miljonu lielais uzrakstīto tautasdziesmu skaits. Kāda bijusi to loma, to atklāj tas apstāklis, ka lielais vairums no tām, kas saglabājušās, bez šaubām gan sacerēts, gan dziedāts galvenā kārtā grūtajos klaušu laikos. Te tautas dvēsele it sevišķi alka pēc atveldzējuma, pēc oāzes, kur dzīve rit sirdij tīkamākā veidā nekā īstenībā, – un šo oāzi tai radīja tautas dzejā ietvertais daiļums. Tautasdziesma aplēja ar daiļuma mirdzumu visas arāju tautas dzīves svarīgākos un pat nesvarīgos momentus un tā darīja to panesamu.

Kas sevišķi zīmīgs mūsu tautasdziesmām, tas ir viņu īsums. Ar to tālāk saistās ļoti izkopta noslīpēta forma, kurai jāietver vienmēr arī satura ziņā noteikts veidojums. Sekas tam ir liela satura koncentrācija un lakonisms, kas savā pregnancē padara četrrindīgo pantiņu it kā par veselu mikrokosmu, kurā nedaudz vārdiem jāizsaka bezgala daudz. Bez šaubām, šim īsumam atbilst arī kāds īpatnējs moments tautas dvēselē, bet tas ir grūti tverams. Mūsu īsās tautasdziesmas visai bieži ir it kā garām slīdošās pasaules impresijas, tās staru laušanās dvēseles prizmā, kura tos tad atstaro atpakaļ ar savu daiļuma iezīmi. Šādā impresijā dvēsele it kā padevīgi atklājas un ļaujas pasaulei. Tā netiecas pati lauzties uz āru, tai pietiek atspoguļot to, kas tajā garām slīdot atspīd. Šāda pasīva attiecība vispār gan nav raksturīga tipiskā latvieša aktīvajai dabai, bet, ja dzejai tā ir jākompensē, tad tā ir saprotama – dvēsele te atsakās karot ar pasauli un veidot to, bet ļaujas tai resp. tās skaistumam un, tā atspirdzinādamās, atveldzē sevi. Latviskā dvēsele te atklājas kā diskrēta, kaunīga dvēsele, kas neuzmācas ar saviem jūtu izpaudumiem; tā liek, lai pašas lietas un to atspoguļojums ļauj uzminēt viņu, kas šo atspoguļojumu devusi: mūsu tautasdziesmas tāpēc tālu no katras sentimentalitātes. Ar sava panta un ritma burvību tās pat visdrūmākās īstenības ainas ietver brīnišķā harmonijā un līdzsvarā. Šai visu pārvaldošai harmonijai un garīgam līdzsvaram tad arī atbilst lielā vienkāršība, ar kādu viss tiek uzņemts un arī pieņemts: dabai tuvo veselīgo tautu nemulsina neizbēgamās dzīves liktenības, tās neattur to vienmēr negrozīgi apstiprināt dzīvi, teikt jā uz to, un pat nāvei te nepiemīt nekāds briesmīgums – tā ir tik vienkārša un mīlīga kā nosēšanās un atpūta pēc smaga darba. Tautas dvēsele vēl tuva dabai, un tā jūt līdz visam, kas tajā notiek, un ir pilna simpātijas pret visu dzīvo – varbūt tas ir maigais sievišķīgais gars, kas te izpaužas, jo vairums tautasdziesmu sacerētāju, kā jau minējām, bija sievietes.

Daudz kas no šī tautasdziesmu gara ir pārgājis arī mūsu individuālajā lirikā. Arī tā, kopumā ņemta, it sevišķi jaunākā laikā, ir diskrēta un atturīga savos jūtu izpaudumos un sveša sentimentalitātei. Aspasija ar savu brāzmainību un spēcīgo tiešo pārdzīvojumu izpausmi stāv lielā mērā vientuļa, un tikai nedaudz dzejnieku tai tuvojas šai ziņā. Vairums mūsu liriķu ietur pret savām jūtām zināmu distanci un vai nu simbolizē tās, vai vispār saista ar kādām ārpasaules parādībām – katrā ziņā tie savu jūtu izpaudumu apvalda un harmonizē vairāk vai mazāk spēcīgā refleksijā. Latvju dabas īpatnība: zināms jūtu rāmums un apvaldība no vienas puses un skaidrā prāta valdonība no otras – izpaužas tātad arī šajā mūsu garīgās kultūras veidojumā. Tālāk visai zīmīgi mūsu lirikai ir, ka tas ārpasaules novads, ar kuru visbiežāk mūsu dzejnieki saista savu jūtu izteiksmi, ir dzīvā daba ap tiem: šai ziņā tie atkal ir tuvu mūsu tautas lirikai. Dabu mūsu dzejnieki izjūt kā kaut ko dzīvu un pilnu mīklainu spēku, kas stāv pāri kā cilvēkam, tā visām citām ierobežotām būtnēm un vada tos. Mūsu dzejnieku dvēseli palaikam raksturo tieksme tuvoties šiem augstākiem un reizē dziļākiem dzīvi noteicējiem spēkiem, izprast un dzīvot tiem līdz un tā atgūt iekšējo harmoniju un, eventuāli, zaudēto līdzsvaru. No šī viedokļa, ņemot atkal mūsu liriku kopumā, visbiežāk valdošo noskaņu tajā varētu raksturot zināmā mērā kā romantisku. Tā kā šis romantisms tuvojas panteistiskai reliģiskai noskaņai, tad tam zināmā mērā arī reliģiska ietekme: tas nomierina dvēseli un pilda to ar optimismu. Un tiešām mūsu lirikas garu, par spīti visām tautas un personīgās dzīves grūtībām, nekādā ziņā neraksturo nomāktība, bet gluži otrādi, tā parasti pilna uzticības dzīvei un tās gaišiem spēkiem. Bet ja arī tie pieviltu, tad tomēr mūsu dzejniekos paliek nesalaužama paļāvība vispār gara spēkam, varētu varbūt teikt pat tieši latviskai spītij, kurai nekas nav nepanesams un kas visu spēj pārvarēt – tātad atkal kaut kas analoģisks jau tautasdziesmās atrodamam stoiskam noskaņojumam.

Ievirzīta uz līdzi jušanu dabai, latviešu dzejnieku dvēsele tad arī it sevišķi dzīvi reaģē uz pašu tautas pārdzīvojumiem un likteņiem, un mums tikpat laikam kā nav dzejnieka, kas nebūtu apliecinājis savas dzīves un likteņa nesaraujamo saistību ar tautas likteni un līdz ar to savu dziļo padevību tā noteiktiem uzdevumiem.

Jau šis mūsu dzejas visumā pozitīvais, bet varētu teikt arī ideālistiskais noskaņojums ietver sevī ticību zināmiem augstiem mērķiem, ideāliem, – un tas savukārt var atļaut zināmus secinājumus par to cilvēku raksturu, kas pieķērušies šai ticībai. Tiešām, ticēt kādai lietai, ticēt, ka ir kaut kur kādi spēki, kas darbojas kādu ideālu normu virzienā, var tikai par tik, par cik paši šīs ticības apliecinātāji jūt jau sevī darbojamies šādus spēkus. Tāpat kā neticība kaut kam labam visbiežāk nozīmē arī negribēšanu pašam darīt šo labo, tā ticība tam, palaikam, nozīmē gribu padoties tam un pildīt, ko tas liek. Un tiešām var teikt, ka visa mūsu garīgā kultūra vēl vienmēr zināmā mērā ir šāda optimistīga ideālisma apdvesta, kas starp citu izpaužas tādā faktā, ka, piem., mūsu prese, par spīti, bez šaubām, visādiem izņēmumiem, visumā tomēr nekad vēl nav bijusi tāds pilnīgi pērkams vienīgi veikalniecisks propagandas līdzeklis kā, piem., Amerikā vai pat Eiropā. Tas, ko daži hipermoderni kritiķi pēla mūsu presē, ka tā esot “vecmodīga”, tas īsti bija šī vienmēr vairāk vai mazāk ideālistiskā un līdz ar to neizbēgami arī vairāk vai mazāk moralizējošā tās ievirze.

Kas tomēr šai sakarā varbūt visvairāk raksturo mūsu literatūru, ir pats īpatnējais lirikas stāvoklis tajā: tā neapšaubāmi ir valdošais žanrs, un tipiskais mūsu dzejnieks līdz šim vienmēr ir bijis liriķis. Ko tas īsti nozīmē un kā tas izskaidrojams? Vispirms, liekas, šis fakts liecina par sevišķi attīstīto latviešu emotivitāti: latviešu dzejniekam grūti atdoties vēsam episkam tēlojumam, jo viņš ļoti viegli emocionāli izkustināms un vibrē visam līdz. Tālāk tas var atkarāties no tā, ka latviešu dvēsele ir bagāta ar to, ko sauc par “sastrēgumiem”, tas ir, ar daudz neapmierinātām vēlēšanām, nerealizētiem nodomiem un līdz ar to ar daudz neizteiktām jūtām – kas arī vairāk nekā saprotams, ja ņem vērā latviešu dzīves vēsturiskos apstākļus. Novesta uz ārējo pasivitāti, latviskā dvēsele atviegloja sevi, rasdama savām jūtām izpausmi vismaz dzejā. Ja ņem vērā, ka lirisma pārsvaram varētu būt it sevišķi šis pēdējais cēlonis, tad varbūt uz latviešiem nebūtu pilnā mērā attiecināms tas, ko vispār mēdz teikt, novērtējot liriskās stājas attieksmi pret tautas politisko kultūru. Kā zināms, te daži psihologi aizrāda, ka lirisms vienmēr nozīmējot nelabvēlīgu prognozi tautas politiskiem likteņiem. Liriķis, tā aizrāda, dzīvojot, iegrimis savos pārdzīvojumos, tīksminoties ar tiem un, pat ja tas runā par sabiedriskām vai nacionālām jūtām, tad ar šo jušanu un runāšanu arī viss aprobežojoties, – lirisms tātad nozīmējot individuālismu un pasivitāti, un skaidrs, ka tad tautas likteņiem tas nav labvēlīgs. Tomēr, ja ņem vērā, ka dzejnieki pie mums īsti ir cilvēki, kas lielā mērā ir pretstatā tautas masai, kas ir aktīva, kā arī to, ka viņu lirisms zināmā mērā, kā mēģināts rādīt, ir bijis tiem apstākļu uzspiests, tad var pieņemt, ka negatīvā prognoze par politiskām spējām, kas dibinās lirisma psiholoģiskā analīzē, vismaz cik tālu tā attiecas uz latviešiem, nav pietiekoši pamatota. Tomēr paliek fakts, ka zināmā opozīcijā aktīvai, atbildības pilnai līdzdalībai tautas dzīvē lirisms tomēr atrodas, un līdz ar to vienmēr aktuālas paliek arī briesmas, ka liriķis var pilnīgi pagriezt muguru sabiedrībai un tās interesēm, un tāpēc, ja lirisma gars un liriska stāja tiktu kultivēti arī plašākos tautas slāņos, tad tas noteikti nāktu par ļaunu.

Bet vai jau mūsu tautasdziesmas pilnīgi liriskais raksturs neliecina, ka mēs esam, tā sakot, predestinēti liriķi? Te nu jāņem vērā, ka visa mūsu tautas dzeja, bez šaubām, nav saglabājusies: var puslīdz droši pieņemt, ka savā laikā, kad latviešu ciltis bija brīvas un savu labiešu vadībā staigāja karavīru gaitas, ka tad tiem, tāpat kā visām tautām līdzīgos apstākļos, bija arī savas episka rakstura varoņu dziesmas. Bet līdz ar brīvību un tautas spontānās aktivitātes zaudējumu neizbēgami iznīka kā šķiras, kas šīs dziesmas veidoja un lietoja, tā arī pašas dziesmas. Katrā ziņā zīmīgi, ka Latvijas patstāvības laikā episkais žanrs latviešu literatūrā sāka stipri uzplaukt, lai gan arī vēl nesasniedza šāda uzplaukuma kalngalus: te kļūmīgu pārtraukumu radīja karš un viss, kas ar to bija saistīts. Vispār jāņem vērā, ka neviens literārs žanrs nav patvaļīgi radāms vienalga kur un kādos apstākļos. Tas vienmēr ir saistīts ar zināmiem iekšējiem un ārējiem nosacījumiem, jo tam jāizaug no dzīves, un, ja tas tā nenotiek, ja tas ir sadomāts, tad tas nekad nav pilnvērtīgs. Tas jau ir vispār atzīts, piem., par varoņu epu, bet arī ikvienam plašākam un dziļākam episkam darbam (piem., lielam romānam) vajadzīgs, lai arī pati dzīve, no kuras tam jāizaug, būtu liela un dziļa resp., lai būtu tādi ļaudis. Vai mūsu dzīve savā samērā īsajā attīstības laikmetā kopš tautas atmodas jau ir izveidojusi pietiekoši daudz nozīmīgu situāciju un tāpat dziļu un patiesu raksturu, lai dotu vielu lieliem darbiem? Kaudzīši, Niedra, Janševskis, A. Grīns, Virza u. c. ir rādījuši, ka liela stila episki uzdevumi mums nav neveicami, – bet tikpat skaidrs ir, ka te vēl ir iespēja daudziem tālākiem sasniegumiem. Zīmīgi, ka mazāka formāta episkos veidojumos, piem., novelē, mēs jau kopš Blaumaņa esam sasnieguši īsti klasiskus meistardarbus. Vai tā būtu latviskās dabas zināmā mērā impresionistiskā struktūra, kas līdzīgi, kā jau vērojām tautasdziesmās, rada tieksmi uz samērā īsiem veidojumiem? Par to tomēr var šaubīties, jo praktisko uzdevumu veikšanā latviešiem ir tieksme tieši pēc visai plaša stila – cēlonis drīzāk ir, no vienas puses, ka mūsu dzīve varbūt vēl nedod pietiekošu ierosinājumu šādiem darbiem, no otras puses – nav vēl arī pietiekami izkristalizējušies attiecīgie talanti.

Samērā nepilnīgi reprezentēta pie mums arī dramatiskā literatūra, un te nav šaubu, ka tā lielā mērā atkarīga no vēsturiskajiem apstākļiem. Starp citu te jāievēro, ka vispār pēdējos gados nekur nevienas zemes rakstniecība neuzrāda lielus sasniegumus drāmā. It sevišķi drāma, kā tas sen konstatēts, var uzplaukt tikai zināmos vēsturiskos un sabiedriskos apstākļos. Tai labvēlīga ir tāda sabiedriska struktūra, kurā no vienas puses ir zināma stabila sabiedriska tradīcija, bet no otras – veidojas arī īpatnēji un spēcīgi raksturi, kas seko zināmām idejām un, apzinādamies savu garīgo autonomiju, tā var nonākt konfliktā ar tradīciju. Bet mūsu dienām ir zīmīgi, ka reizē ir novājējusi gan tradīcija, gan arī atsevišķo cilvēku īpatnība un raksturu izcilība: šāds laikmets tad arī nav labvēlīgs liela stila drāmai. Kamēr zemnieku dzīve pie mums turējās vēl noteiktās tradīcijās, R. Blaumanis varēja radīt lielas drāmas no zemnieku dzīves. Bet šī senās tradīcijās ieturētā zemnieku dzīve jau sen pagājusi, bet jaunas tradīcijas vēl nav izveidojušās, un mūsu dzīve arī neļauj tām izveidoties – arī pilsoņu šķirā ne. Tāpēc mūsu dienu dramatiķi, kā pie mums, tā citās zemēs, spiesti ķerties pie zināmā mērā izdomātiem literāriem tematiem, kas nekad nespēj dot īsti liela stila rezultātus. Ka, no otras puses, tomēr dramatiskais žanrs mums tuvs un mūs valdzina, rāda tas, ka pie mums tā, kā nekur citur, ir uzplaukuši dramatiskie pulciņi – bet te acīm redzot spēlē lomu arī vēl citi faktori, jo drāmas māksla un teātra māksla tikai pa daļai sakrīt.

Ja nu mēs no literārās kultūras novada pievēršamies mūzikas novadam, tad te, liekas, ir jākonstatē kaut kas visai analoģisks, kas arī saprotami, jo mūzika jau savā laikā dabīgi ir bijusi saistīta ar dzeju. Tautas dzeja jau īsti nav dzeja modernā nozīmē, bet vienmēr ir dziesma, un muzikālais moments ieņem tajā – vismaz pirmatnējā pakāpē – pat galveno vietu. Tāpēc dziesma un dziedāšana mūsu tautas dzīves garīgā ekonomijā pat vēl līdz šim ir zināmā mērā dienišķa maize. Ja arī dziedāšanas–dainošanas paradums mājās un darbos stipri sašaurinājies, tad toties tagad ārkārtīgi uzplaukusi dziedātāju koru kultūra, it sevišķi tiešā sakarā ar mūsu tautas dzīvē tik svarīgo dziesmu svētku tradīciju. Tā kā mūzika un it sevišķi dziedāšana ir vissvarīgākā dvēseles veidotāja un tās noskaņojuma radītāja, tad tai ir ārkārtīgi svarīga nozīme nacionālajā dzīvē. Tautas vienību un kopējiem uzdevumiem padevīgu noskaņojumu, ko nespēj radīt ne visgudrākais politiķis, ar mūzikālās formas burvību vismaz uz brīdi – un, šiem brīžiem bieži atkārtojoties, arī uz veseliem laikmetiem – viegli panāk dziesma. Ja par Luteru ir teikts, ka tas lika vācu tautai iedziedāties reformācijā, tad var teikt, ka tautasdziesmu kults un pirmo patriotisko dzejnieku dziesmas lika latviešiem iedziedāties viņu tautiskajā atmodā un uzņemt sevī tos sapņus, kurus tie vēlāk realizēja. Līdz pat šai dienai tas ir ārkārtīgi svarīgs fakts mūsu dzīvē, ka pie mums vēl palicis paradums vismaz dzīrēs un dažādos citos gadījumos dziedāt dziesmas. Kaut arī trūcīga un nepilnīgi izpildīta, dziesma, ko dzied kāda sanāksme pati, ir daudz nozīmīgāka un iespaidīgāka nekā tikai pasīva klausīšanās bieži pārāk izsmalcinātās un tikai tīrās mākslas problēmu atrisināšanai komponētās koru izpildītās dziesmās. To labi juta boļševiki, un tāpēc to acīs zināmo mūsu dziesmu dziedāšana bija nāves grēks. Laimīgā kārtā arī mūsu mūziķi ir intuitīvi labi izjutuši šo dziesmu kultūras svarīgo nacionālo nozīmi. Mūsu mūzika tāpēc visumā ir cieši saaugusi ar mūsu tautu, mūsu zemi. Tas jau izpaužas tai faktā, ka mūsu mūziķu galvenās pūles līdz šim veltītas tieši dziesmu kompozīcijai, – un nav šaubu, ka šī nozare mūsu mūzikas kultūrā ir visstiprākā un iezīmē vienu no tās svarīgākām īpatnībām. Tālāk, mūsu dziesmu kultūrai ir raksturīgi, ka tajā visai stiprs ir virziens, kas tiecas izmantot folkloristiskus materiālus un komponēt tautasdziesmu stilā, kura harmonizācijas principus tagad var uzlūkot par pilnīgi noskaidrotiem; līdz ar to tad arī mūsu vokālās mūzikas sakars ar tautas psihi paliek visai ciešs. Otrkārt, mūsu dziesmai raksturīgs, ka tajā ir stipri kultivēts patriotiskais dzimtenes mīlestības motīvs, un tas arī labi saprotams, jo patriotiskā dziesma jau ir bijusi mūsu mūzikas šūpulī. Blakām vokālajai mūzikai ir krāšņi uzplaukusi arī instrumentālā mūzika, arī opera un balets – un ja ņem vērā laika īsumu, kurā tas viss izpildīts, tad tas apstiprina mūsu tautas gara muzikalitāti un tā spējas šai nozarē. Precīzi raksturot mūsu mūzikas resp. dziesmas kvalitatīvās īpatnības varētu tikai speciālists mūziķis, bet ne mazāk nozīmīgs tās iespaids uz lajiem, kuriem tā jau arī domāta. No šī viedokļa var atzīmēt, ka sveštautieši dažreiz raksturo mūsu dziesmas kā zināmā mērā monotonas. Ar to acīm redzot domāts, ka tajās vairumā gadījumos nav tā dzirkstīgā temperamenta un straujuma, kāds biežāk atrodams vairāk uz dienvidiem dzīvojošu tautu dziesmās. Te tādā kārtā atkal izpaustos mūsu ziemeļnieciskās dabas apvaldība, konservatīvisms un zināma racionalitāte. Mūsu dziesmas netiecas tik daudz imponēt nedz ar savu dinamisko pusi, nedz arī ar sentimentalitāti, kā ar tīrās formas vērtībām: ar gaumīgu izveidojumu, ar smalku un pat sarežģītu niansējumu un reizē tomēr lielu apgarotību, kas dvēseles, kurām tam ir orgāns, spēj aizkustināt un aizraut vēl stiprāk un dziļāk nekā uz samērā elementāru ritmiku un modulāciju dibināta bravūrīgāka mūzika.

Arī mūsu tēlotājai mākslai ir tālas saknes un senas tradīcijas jau tautas mākslā. Tādas atrodam jau mūsu ornamentā, kuru raksturo liels konservatīvisms ģeometriskā rakstura uzglabāšanā, tālāk liela atturība un gudrs apdoms. Vēl interesantāki mūsu tautas tērpi no savu krāsu viedokļa: īpatnēji latviskais te atkal šķiet esam atturēšanās no katra skaļuma, salīdzinot, piem., ar krieviem, smalka krāsu un to nianšu izjūta, kas ved pie brīnišķīga krāsu noskaņojuma, panākot ar to reti kur citur tik augstā pakāpē sastopamu labas gaumes un nobleses izpausmi. Var pieņemt, ka šī tautas gaumes tradīcija nav palikusi bez iespaida arī uz mūsu moderno glezniecību, kas pēdējos gadu desmitos pie mums ir sevišķi kupli uzplaukusi, tā ka dažiem liekas, ka par latviešiem var runāt ne vien kā par dziedātāju, bet arī kā par gleznotāju tautu. Jau mūsu tautas dzejā konstatējamā īpatnība, ka latvietis jūtas tuvs dabai, te atrod izteiksmi izcilā stāvoklī, kādu mūsu glezniecībā ieņem ainava; iemīlējušies savas dzimtenes dabā, daudzi mūsu gleznotāji velta savas pūles tās skaistuma izteiksmei. No otras puses, mums nav palikušas svešas arī daudzās un dažādās rietumu mākslas tendences, kas meklē mākslas dziļāko jēgu un uzdevumus visdažādākos virzienos.

Latviskā īpatnība arī te tomēr izpaužas, kaut arī vispirms tai faktā, ka svešas ietekmes uz ilgu laiku to tomēr nevar aizraut. Lielpilsētu sameklētās, no latviskās dzīves tālu vedošās mākslas koncepcijas varēja mūsu glezniecību skart tikai vairāk vai mazāk pārejoši. Latvietī arī kā gleznotājā paliek dzīva īstenības izjūta, un viņš tad arī izteic dzīvo realitāti, kaut arī reti tās bezveidīgā naturālismā, bet gandrīz vienmēr pārveidotu dvēseles prizmā un skatītu kādā augstākā vai, ja grib, dziļākā plāksnē. Liekas, ka latviskās dabas emocionalitāte vairāk tiecas izteikt sevi vienmēr jūtām līdz vibrēt liekošā krāsu rotaļu nekā vēsā zīmējumu vijīgumā. Tomēr savā krāsu priekā latviskā glezniecība, tāpat kā to jau redzējām tautas tērpos, izrāda lielu apvaldību, smalku nianšu cienīšanu un pacelšanos pāri lētiem efektiem. Un līdzīgi, kā mūsu tautas ornamentiku raksturo stūrains ģeometrisms, tā arī mūsu glezniecība savā zīmējumā nereti ir pasmaga un nemīl noteiktas asas kontūras – gluži kā tādu nav arī mūsu ziemeļnieciskā dūmaku piesātinātā dabā.

Par latviešu skulptūru būtu jāsaka kaut kas analoģisks kā par glezniecību: tikai te atklājas vēl jauns latviskās dvēseles aspekts – tieksme uz monumentālo un lielisko, uz ko savā laikā tik bieži aizrādīja Ed. Virza. Ja, no vienas puses, mums ir skulptūrā tādi izcili mākslinieki kā T. Zaļkalns, kas šķiet viss iemīlējies smalki niansētā garīgumu paudošā dziļuma kultā, tad, no otras puses, K. Zāle dod vaļu citur sev vēl pilnīgi izteiksmi neatradušām latviskās dvēseles tieksmēm pēc spēcīgā, varenā un varonīgā. Viņa veidotie Brāļu kapi izteic kaut ko mums dziļi būtisku, apvienojot un izteicot reizē mūsu tēvzemes mīlestību, mūsu daiļuma un harmonijas kultu un mūsu ilgas pēc lieliskā un varenā. Būdami šai ziņā mums dziļi īpatnēji, tie reizē ir kaut kas tāds, kam citur grūti atrast līdzīgu.

4. Zinātne

Ja pievēršamies mūsu zinātniskai kultūrai, tad tā, bez šaubām, tāpat kā visur, ir zināmā pretstatā artistiskai. Zinātne īsti ir tiešs arāju kultūras turpinājums, un tā ir vērsta uz tās pašas disciplinētās dzīves tālāku stiprināšanu un organizēšanu un tāpēc prasa visas tās pašas zemes arāju pamatīpašības, kamēr mākslinieks īsti ir klejotājs un dēku meklētājs – vismaz gara un fantāzijas pasaulē. Tāpēc nav brīnums, ka starp māksliniekiem un zinātniekiem allaž pastāv zināma opozīcija. Bet ja nu mēs savā tautas vairumā esam zemkopji un pie tam sevišķi spējīgi un sekmīgi zemkopji, tad tas dod pamatu priekšpieņēmumam, ka mums vajadzētu būt arī spējīgiem un sekmīgiem zinātniekiem. Tiešām, nav arī šaubu, ka spējas būt labiem zinātniekiem mums lielā mērā arī ir, un netrūkst arī sekmju – par to liecina daudzie sējumi mūsu zinātniskās literatūras bibliogrāfijas. No otras puses tomēr ir skaidrs, ka mēs savos panākumos šai ziņā nevaram salīdzināties ar skaitliski lielākām un modernās kultūras ziņā vecākām tautām: zinātniskā kultūra īsti jau ir viens no delikātākiem un vislēnāk nobriestošiem kultūras veidiem. Labi mākslinieki, kā redzams no zīmējumiem alu sienās, bija jau alu cilvēku laikmetā, turpretim augsta zinātniska kultūra ir tikai visjaunāko laiku auglis. Lai izveidotos zinātne, vajadzīgs daudzu paaudžu sakarīgs darbs, vajadzīgas tradīcijas, vajadzīga kopēja atmosfaira un darba kopība, kurā izstrādājas, izsmalcinās un tiek nodotas tālāk gan darba metodes, gan arī problēmas, pie kurām strādā. Viss tas nevar izveidoties jau 20 gados, un tāpēc mūsu zinātnes pilnīgu uzplaukumu var sagaidīt tikai vēlāk. Šim brīdim mums pietiek konstatēt, ka panākumi jau tagad apmierinoši: mums ir izcili zinātnieki, mūsu zinātnieku saime ir ieslēgusies Eiropas zinātnieku kopā un ieguvusi tur cienījamu vārdu, un, tā kā mums pēc dabas ir vislabākās dotības zinātnisku darbu veikšanai – gaišs prāts, sistemātiskums, organizācijas spēja un gribas disciplīna – tad mums ir visi iemesli domāt, ka turpmāk šie mūsu zinātnes panākumi vienmēr vēl pieaugs un uzplauks. Runāt tomēr par zinātnes īpatnību vispār nav labi iespējams, jo zinātnei ir tieši tā īpatnība, ka tā labi necieš nekādu īpatnību. Tās apzinātā un gribētā tendence ir atbrīvoties no visa individuālā, no visa, kas atkarīgs no vietas un laika, lai savos sasniegumos kļūtu pēc iespējas universāla, t. i. saprotama un pieņemama ikvienai domājošai būtei. Vai tas viņai vienmēr izdodas, tas ir cits jautājums, – un bieži tad šīs neizdošanās arī rada īpatnības. Bez tam, saprotams, īpatnības atrodamas, vispirms, – tematikā un, otrkārt, vispārīgo universālo metožu pielāgošanā ikvienas vietas speciālajiem apstākļiem: pie tā mēs tomēr nevaram šeit apstāties, jo tad būtu jāpievēršas atsevišķo daudzo sasniegumu analīzei.

Bet ja pievēršamies mūsu garīgajai kultūrai tās visumā, tad tās ievirzi pret zinātni var raksturot sekojoši. Ja, kā jau teikts, no vienas puses, mums ir visas dotības, lai gūtu šai virzienā panākumus, tad, no otras puses, jāsaka, ka visumā mūsu darbības mērķu nostatījums un gribas ievirze neliek mums šīs dotības pilnīgi izmantot. Tam minami galvenā kārtā divi iemesli. Pirmkārt, mums ilgi aizkavētais tautas organizācijas darbs un materiālā pamata likšana garīgajai kultūrai tik lielā mērā saista tautas enerģiju un prasa tik daudz neatliekama darba, ka praktiskie mērķi dominē pāri visiem citiem un pievērš sev bieži taisni spējīgākos. Zināmu lomu mūsu pagaidām utilitārajā ievirzē, liekas, ir spēlējis arī tas, ka ilgus gadus vienīgā augstskola latviešu zemē ir bijusi politehnika, kas vienpusīgi veicināja zinātniskā gara utilitāro izpratni un padarīja mums zināmā mērā svešāku tīri teorētisko ievirzi un vismaz neveicināja attiecīgo tradīciju nodibināšanos.

Otrkārt, cik tālu šī vienpusīgā utilitārā ievirze rada opozīciju un prasa kompensāciju, otru daļu no spējīgākiem cilvēkiem atkal prom no zinātnes novirza dēkainās mākslinieciskās kultūras ideāls, kura prestižs pie mums sevišķi liels.

Ar pēdējo konstatējumu mēs esam jau nonākuši pie vispārējā mūsu kultūras rakstura rezumējuma. Latviešu tauta allaž ir cēlusi savu dzīvi grūtā cīņā ar dabiskiem un vēsturiskiem apstākļiem, un tas neizbēgami arī pēdējos divdesmit pieci gados uzlika mūsu darbībai zināmu utilitārisma zīmogu. Līdz ar to tad arī mūsu garīgā kultūrā ir it sevišķi likts akcents uz šādai darbībai nepieciešamiem priekšnoteikumiem: uz latviešiem tik seno darba tikumu, uz gudro padomu, uz spēcīgo gribu, uz organizatoriskām spējām u. t. t. Šī utilitārā ievirze tomēr nekad nav pilnīgi apmierinājusi latvisko dabu, un tāpēc tā ir savā gara kultūrā meklējusi kompensāciju utilitārismam opozīcijā esošā intensīvā māksliniecisku vērtību radīšanā un pielūgšanā. Tā ir noticis, ka mūsu garīgajai kultūrai par sevišķi raksturīgu ir kļuvusi tās artistiskā ievirze un mākslas vērtību pacelšana pāri citām. Starp tām dažādām mākslām, kuras piekopjam, par vistuvāko mūsu dabas emotivitātei un kas līdz ar to visvairāk izteic un tad arī nomierina to, liekas, būtu jāuzlūko mūzika, it sevišķi kā dziedāšana. Ja mūsu tieksme meklēt izteiksmi mūsu jūtu sastrēgumiem mūs tomēr nenoved pie sentimentalitātes un iekšķīgas anarhijas, tad tas, tālāk, atkarājas no tā, ka mēs esam apbalvoti arī ar stipru intelektu un gribu, kas tam spēj klausīt, un kas tad arī ienes visos mūsu kultūras produktos zināmu mēru un līdz ar to harmoniju.

Ka mūsu kultūras dzīve tomēr no visiem viedokļiem būtu pilnīgi līdzsvarota, to tomēr nevar teikt. Mūsu kultūrai, kas radusies īpatnējos tai nelabvēlīgos apstākļos, visraksturīgākais varbūt tieši ir pašu šo kultūras tieksmju sevišķs spēcīgums, mūsu kultūras gribas lielums. Pašu par sevi to varētu uzlūkot par kaut ko visai augsti vērtējamu, bet tikai, ja to pavada skaidra zināšana par briesmām, kas ar to saistītas, un ja līdz ar to tiek arī sperti soļi šo briesmu novēršanai. Šai ziņā mums vēl būtu jāintegrē mūsu kultūrā daži elementāri atzinumi un jāiegūst dažas veselīgas pretreakcijas. Mēs neesam vēl pietiekoši ievērojuši, ka kultūras progresam, sevišķi, ja tas notiek strauji, ir arī dažas negatīvas konsekvences, un proti, ka tas, novēršot uzmanību no vitālajām vērtībām un to saglabāšanas, var smagi apdraudēt tautas eksistenci: tautas, kas bez piesardzības naivi atdodas kultūras tieksmēm, ātri panīkst vispirms morāliski, bet tad arī fiziski. Pret šīm briesmām tautas dvēsele jau dabīgi izstrādā dažādas pretreakcijas. Viena tāda pretreakcija tad ir arī māksla. Dīvainā kārtā tomēr šī pēdējā pati zināmos apstākļos atkal var kļūt par disharmonijas faktoru. Tiešām, kā jau aizrādīts, tās ārkārtējais prestižs un aizraušanās ar to pie mums lielā mērā izskaidrojams šādā veidā, tas ir – ar vajadzību noreaģēt kultūras dzīves radītos sastrēgumus, apmierinot vismaz fantāzijas plāksnē tos dažādos dabiskos instinktus, kas kļuvuši apspiesti dzīvē. Šāds mākslas uzdevums īsti gan nav fundamentāls, bet radies tikai speciālos kultūras dzīves apstākļos, jo tai bez tam arī ir svarīgi konstruktīvi uzdevumi tautas dzīvē. Mūsu pašreizējos apstākļos māksla, liekas, kalpo galvenā kārtā mūsu tieksmju un mūsu jūtu dzīves terapijai tādā kārtā, ka tā uztur dzīvas un spēcīgas tās tieksmes, kuras kultūras dzīvē draud panīkt. Šāds uzdevums jau pats par sevi ir zināmā mērā vienpusīgs, bet tas attaisnojams un vērtējams pozitīvi, kamēr tas paliek savās stingri, tā sakot, terapeitiskās robežās. Pretinde ir laba, par cik tā neitralizē indi, bet pāri šīm robežām tā pati var kļūt par indi. Tā artistiskā kultūra, ja tā iegūst zināmu nesamērību, ja tās iespaids kļūst pārāk stiprs, dara cilvēkus nevis stiprākus, bet, tieši vai netieši pārāk spēcinādama primitīvos dēku instinktus, izļodza tautas dzīvei nepieciešamos stabilos pamatus un tā apdraud tautas dzīvi. Šī kultūras un speciāli artistiskās kultūras saskaņošana ar dzīves integritāti un tās vitālo spēku nepavājināšanos tad arī varētu būt viens no tuvākajiem un nopietnākajiem mūsu tālākās kultūras darbības uzdevumiem.


Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: