Rakstu sērijas iepriekšējās daļas lasiet šeit: https://telos.lv/latviesu-ceriba-1/, https://telos.lv/latviesu-vieniga-ceriba-2/ un https://telos.lv/latviesu-vieniga-ceriba-3/
Rakstu sērijas pirmajā daļā mēs redzējām, kā masveida migrācija apdraud etnolingvistiskās latviešu kultūras kā vairākuma kultūras pamatus un līdz ar to arī Latvijas valsts pastāvēšanu, un ka šī problēma pastāvētu pat tad, ja imigrantu uzvedība būtu nevainojama. Otrajā daļā mēs atzīmējām, ka pēdējo gadu laikā Latvijā ieplūdušo neeiropiešu imigrantu skaita pieaugums ir pietiekami dramatisks, lai par to satrauktos neatkarīgi no jautājumiem par imigrantu–kolonistu noziedzību. Trešajā daļā mēs redzējām, ka (a) izvarošanas un seksuālās vardarbības rādītāji Eiropā nepārprotami pieaug, neatkarīgi no mainīgajām juridiskajām definīcijām un ziņošanas tendencēm, un (b) ka noteiktas imigrantu grupas, jo īpaši no Centrālās Āzijas, Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, ir nesamērīgi pārstāvētas apsūdzēto kopā. Šajā sērijas daļā mēs sīkāk aplūkosim, kāda loma debatēs par imigrāciju ir “gāslaitigam” jeb psiholoģiskajai manipulācijai.
Veidam, kā mēs runājam par imigrāciju, ir liela nozīme. Diemžēl jau gadu desmitiem Rietumos, un tagad arī šeit, Latvijā, valdības un mediju aprindas ir gandrīz pilnībā iznīdējušas atklātas diskusijas par kultūras tālāknodošanu un imigrāciju, jebkādu imigrantu kritiku dēvējot par “rasismu”, “fašismu”, “nacismu” un tamlīdzīgi. Šāda pieeja ir ārkārtīgi iedarbīga, jo vairums cilvēku nevēlas būt rasisti, fašisti vai nacisti. Attiecīgi saruna – gan privātā, gan publiskā vidē – šeit arī beidzas un valsts politika netraucēti turpinās.
Kad Rietumeiropas sabiedrisko diskursu pārņēma noteiktas politiskās pārliecības “domu policija”, vadošās politiskās partijas vai nu entuziastiski veicināja masveida kolonizāciju, vai arī nespēja tai pretoties. Tas notika par spīti atbalsta trūkumam pilsoņu kopumā, kas lielākoties klusējot rūga vai burkšķēja kādās marginālās grupās, nereti ārpus piedienīgas sabiedrības robežām. Dažkārt tikai tie, kuriem kādu citu iemeslu dēļ jau tāpat nebija ko zaudēt, atrada drosmi paziņot, ka karalis ir pliks. Piemēram, vēl pirms dažiem gadiem Lepenas politisko partiju ar tās saknēm Višī Francijā pamatstraumes sabiedrība uzskatīja par politiski nepieņemamu, pat centriski labējā spārnā. Taču šodien daudzi franči, kuri iepriekš nekad nebūtu apsvēruši balsot par Marinu Lepenu, redz viņu kā vienīgo cerību.
Kā notiek šādas pēkšņas tektoniskas pārbīdes, par kurām liecina arī, piemēram, AfD straujā augšupeja Vācijā? Viena no atbildēm būtu, ka šobrīd piedzīvojam ilgtermiņa “gāslaitinga” sekas imigrācijas jautājumā.
Kas ir “gāslaitings”? Angļu valodas vārdnīca definē gaslighting kā psiholoģisku manipulāciju ar personu, parasti ilgākā laika posmā, kas liek upurim apšaubīt viņa domas, realitātes uztveri vai atmiņas, parasti izraisot apjukumu, pašpaļāvības un pašcieņas zudumu, šaubas par savu emocionālo vai garīgo stabilitāti, kā arī atkarību no manipulatora.[1] Jēdziens cēlies no 1938. gada lugas ar tādu pašu nosaukumu, kas vēlāk ekranizēta ar Ingridu Bergmani galvenajā lomā. Šajā filmā īpaši nelietīgs vīrietis pastrādā ļaunus, pat noziedzīgus darbus un tos slēpj, mēģinot pārliecināt savu sievu, ka pierādījumi, kurus viņa redz, ir iztēles auglis un ka viņa jūk prātā. Nekas nenotiek, mīļumiņ; tu tikai atkal kaut ko sadomājies. Lai gan, protams, patiesībā notiek. Šodien šo jēdzienu plaši lieto anglofonajā telpā, lai aprakstītu īpaša veida slimīgas attiecības. Jēdziens arī ir izrādījies atbilstošs, lai apzīmētu attiecības starp valdības un pamatstraumes mediju aliansi, no vienas puses, un pilsoņiem un iedzīvotājiem, no otras.
Ļaunprātīga manipulācija, ko veic cilvēki, kuru rokās ir politiskās varas un kultūras ietekmes groži, ir konstatējama daudzās jomās: izklāstos par vēsturi un kultūru, diskusijās par noziedzību, kā arī apspriedēs par rīcībpolitiku. Katrā jomā vēlmi palūkoties uz notiekošo citādi, nekā priekšraksta oficiālā versija, metodiski apspiež ar maldinošiem apgalvojumiem, atklātu melošanu, morālu iebiedēšanu, klusēšanu, ignorēšanu vai viltus pasākumiem, kuru mērķis ir nomierināt satraukto sabiedrību, bet neko nerisināt.
Aplūkosim dažus piemērus citās Rietumeiropas zemēs. Tā kā Latvija, šķiet, cenšas šīm zemēm pielīdzināties pēc Āzijas, arābu valstu un Āfrikas imigrantu proporcionālā skaita, diezgan droši varam rēķināties ar līdzīgu “gāslaitingu” arī šeit.
Melnā Britānija, vikingi džihādisti un Latvijas islāms?
Sāksim ar dažiem absurdiem piemēriem, kuru būtu pilnīgi nekaitīgi un vienīgi smieklīgi, ja vien neliecinātu par vispārēju vēstures zināšanu lejupslīdi.
Dažkārt tiek izteikti neadekvāti salīdzinājumi, arī no ļoti sirdsšķīstu autoru puses. Viens britu žurnālists ir dzimis ebreju ģimenē, kas atbēga uz Lielbritāniju no nacistiskās Vācijas 1930. gados. Jācer, ka vairums cilvēku, ieskaitot masveida imigrācijas kritiķus, spēj atzīt – ko tolaik nespēja visi briti vai amerikāņi – eksistenciālo apdraudējumu, kuram bija pakļauti ebreji hitleriskajā Vācijā. Par to nevajadzētu būt nekādām domstarpībām. Bet tad šis žurnālists ierosina likt vienādības zīmi starp ebreju bēgļiem no Vācijas un šībrīža imigrantiem, kas galvenokārt nāk no musulmaņu un hinduistu zemēm.[2] Vai musulmaņu stāvoklis Pakistānā un hinduistu stāvoklis Indijā tiešām līdzinās ebreju stāvoklim Trešajā reihā? No mums sagaida, ka mēs piekrītoši māsim ar galvu. Savukārt nepiekrišana padara mūs par “burtiski Hitleru” (kā mēdz izteikties amerikāņu universitāšu studenti par saviem politiskajiem oponentiem).
Pēc desmitgadēm ilgām bažām par masveida imigrāciju daudzi briti pauda viedokli, ka patiesībā tie, kuri pēdējos 1000 gadus un ilgāk ir mitinājušies Britu salās, kultūras, politiskās iekārtas un citu aspektu ziņā ir radījuši kaut ko īpašu, ka šis mantojums ir ļoti vērtīgs, daudzējādā ziņā slavējams un nododams nākamajām paaudzēm. Mērenai imigrācijai labvēlīgu nostāju varētu formulēt šādi: tas ir labi un skaisti, un tagad arī citi var baudīt šo kultūras mantojumu un kļūt par šīs sabiedrības locekļiem. Tādu attieksmi vismaz var saprast. Tā vietā, BBC 2021. gadā savas bērnu izglītojošās programmas ietvaros publicēja videoklipu, kurā melnādains vīrietis dzied par to, kā melnādainie ir veidojuši Lielbritāniju kopš akmens laikmeta, romiešu okupācijas laika, viduslaikiem, Tjudoru dinastijas perioda un agrīnajiem modernajiem laikiem – pirms Lielbritānijas koloniālās saskarsmes ar Āfriku un pirms melnādaino vai afrokarībiešu masveida apmešanās Lielbritānijā, kas plašā mērogā sākās tikai 1960. gados![3]
Šo vājprātu, kas papagaiļa stilā atkārto nu jau daudzos muzejos sastopamos apgalvojumus, asi kritizēja labējie mediji. Taču mēģinājums radīt jaunu naratīvu par aizvēsturisko un vēsturisko Lielbritāniju – Lielbritāniju, kas “7000 gadus bija melna”, – lai arī pilnīgi nepieņemams vēsturiskā kontekstā, pilnībā saskan ar plašākiem centieniem panākt, lai masveida imigrācija šķistu normāla parādība. Cits piemērs ir amerikāņu jēdziena “imigrantu nācija” pārņemšana un piemērošana Lielbritānijai.
Kad saprātīgi domājošie iedzīvotāji sāka brīnīties par pēkšņajām demogrāfiskajām pārmaiņām veselos rajonos un pilsētās (2024. gadā Londonā 46 % iedzīvotāju bija “etniskās minoritātes”, t. i., neeiropiešu izcelsmes), valsts atbalstītā proimigrācijas lobija īstenotāji varēja teikt: “Ko tu gribi teikt? Tā vienmēr ir bijis! Lielbritānija bija melna 7000 gadus un tikai tad kļuva balta.”[4] Tā ir pilnīgi greiza vēstures izpratne, taču tā ir daiļrunīga un, iespējams, pat norāda uz cerībām, kādas daži lolo attiecībā uz nākamajiem 7000 gadiem.
Vēl dīvaināks ir to propagandistu un vēstures sagrozītāju gadījums, kuri cenšas “normalizēt” šobrīd notiekošo islāma kolonizāciju Britu salās un Skandināvijā. Vikingi nebija gluži labi audzināti džentlmeņi ar dziļu godbijību pret sievietēm un pietāti pret vājākajiem. Taču šodien mums liek pieņemt, ka arī viņi gan kā aizraujošu mītu un piedzīvojumu tēli, gan kā reāli cilvēki, kas dzīvoja konkrētā vietā un laikā, esot bijuši melnādaini musulmaņi.[5] Tas nekas, ka pret šo mēģinājumu falsificēt vēsturi izskanēja tūlītēji un asi protesti.[6] Mērķis ir pazemināt auditorijas modrību un nomākt jebkādas aizdomas, ka valstī notiek kaut kas neparasts. Ak tad trešdaļa Zviedrijas iedzīvotāju šodien ir no neeiropiešu valstīm? Nu un? Arī vikingi bija melnādaini!
Arī Latvijā mēs redzam, kā darbojas vēstures “gāslaitošana”. Tā kā mums tagad tiek rādītas ainas, kurās lielas musulmaņu vīriešu grupas publiski slavē Allāhu,[7] mūsu pašu žurnālisti acīmredzami jūt pienākuma atkārtot vārdus, kurus teicis Latvijas lielmuftijs – galvenās musulmaņu lobija grupas vadītājs. No muftija un viņa draugiem Latvijas medijos mēs uzzinām, ka musulmaņi vienmēr ir spēlējuši būtisku lomu Latvijas vēsturē, kurā viņi figurē kā patrioti un nācijas veidotāji.[8] Taču mēs neuzzinām, ka šie musulmaņi, kas te ieradās cara laikā – tolaik, par laimi, nelielā skaitā –, to darīja cariskās Krievijas impērijas okupācijas politikas dēļ un bez jebkādas intereses par latviešu tautu. Tieši tas pats sakāms par musulmaņiem, kuri iebrauca pēc Otrā pasaules kara. Droši vien nav pārsteidzoši, ka lielmuftijs pats ir kādreizējā padomju armijas militārpersona un arī padomju armijas virsnieka (polkovņika) dēls no Baškortostānas.[9]
Šādas manipulācijas ar vēsturi ir gandrīz tikpat aizkustinošas kā viduslaiku mēģinājumi izsekot britu ģenealoģijai līdz pat Trojas kara varoņiem. Arī ambīcijas ir tikpat varenas un nolūks būtiski neatšķiras – mūsdienu realitātes vēsturiska leģitimizācija, sadiegta ar drudžainas iztēles uzburtiem baltajiem diegiem.
Kas ir apgrābstītāji vācu publiskajos peldbaseinos?
“Gāslaitings” īpaši izceļas noziedzības komentēšanas un apkarošanas jomā. Nesenu piemēru varēja novērot Vācijā, kas 2025. gadā piedzīvoja īstu seksuālās uzmākšanās incidentu epidēmiju publiskajos peldbaseinos. Lai cīnītos ar šo problēmu, atbildīgās iestādes publicēja ilustrētu pamācību grāmatu par to, kā… neapgrābstīt citus cilvēkus peldbaseinos. Izvēlētais apgrābstītāja prototips? Pusmūža vecuma, viegli aptaukojusies, baltādaina sieviete. Cietušais? Tumšādains zēns, turklāt invalīds.[10]
Ja, mēs atzīstam, ka problēma pastāv un, lūk, mēs rīkojamies, lai to risinātu! Visas vecās kārumnieces Brunhildes tiks noķertas un sodītas! Un arī vecie izvirtuļi Friči:
Vācieši pret šādu problēmas atainojumu neizturējās īpaši labvēlīgi. Jāatzīmē, ka Vācijas mediju reportāžas par šo problēmu sākotnēji nebija gluži tipiskas Eiropas “gāslaitinga” gadījumiem, jo tās atzina, ka imigrantu izdarīto uzbrukumu skaits peldbaseinos ir nesamērīgi liels. WDR reportāža un daiļrunīgs grafiks rāda milzīgu incidentu skaita pieaugumu vienā Vācijas federālajā zemē (dati par Covid gadiem 2020. un 2021. gan nav reprezentatīvi); aptuveni 50 % no uzbrucējiem bija nevācieši.
Taču pēc grūti izcīnītās atzīšanas, ka imigranti ir neproporcionāli pārstāvēti noziedzības statistikā, tūlīt sekoja apelēšana pie virknes nepamatotu (un Zviedrijas gadījumā arī ļoti skaidri atspēkotu)[11] papildu faktoru, kurus mēģina uzsvērt, lai izvairītos no acīmredzamā politiskā secinājuma – ka mums ir jāuzņem mazāk imigrantu un daudzi jādeportē. Lūk, tipisks manipulācijas piemērs:
“Noziedzības statistika liecina, ka imigrantu grupas ir nesamērīgi pārstāvētas – viņu īpatsvars ir lielāks, nekā varētu gaidīt, ņemot vērā proporciju iedzīvotāju kopumā,” WDR stāsta sociologs Martins Vinandss no Paderbornas Katoļu augstskolas. Tomēr šī situācija ir jāaplūko no dažādām perspektīvām. Pirmkārt, imigrantu grupas parasti nāk no sociāli nelabvēlīgas vides. Bēgļi jo īpaši ir ieceļojuši no ļoti nestabiliem apstākļiem, no kara zonām.”[12]
Lai būtu pilnīgi skaidrs, tāpat kā iepriekšējos šīs sērijas rakstos, – ne visi imigranti ir izvarotāji vai seksuālie noziedznieki un daudzi izvarotāji un seksuālie noziedznieki Eiropas valstīs ir eiropieši, dzimuši diviem eiropiešu vecākiem. Bet par to nav runa. Mēģinājumi mūs pārliecināt, ka kolonisti nav īpaši bīstami, izraisa milzīgu pretreakciju ne tikai tad, kad tiek uzrādīti statistikas dati, bet jau kopš brīža, kad apgalvo, ka lielāko daļu noziegumu pastrādā vietējie iedzīvotāji.[13] Nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas, ka vietējā sabiedrībā nepastāv noziegumi, netaisnības vai ļaunas tendences. Tieši pretēji, būtu loģiski sagaidīt, ka lielāko daļu vietējo noziegumu pastrādā vietējie! Fakts, ka nereti lielāko daļu vietējo noziegumu pastrādā ienācēji, ir absolūti satriecošs, un “vardarbības invāzija” šajā gadījumā šķiet piemērotāks apzīmējums nekā “noziegums”. Galvenais ir tas, ka nav jānotiek nevienam noziegumam, ko pastrādā masveidā ienākuši imigranti un kolonisti. Ikviens no šiem noziegumiem ir apzināti pieļauts noziedzības palielinājums – palielinājums, par kuru atbildīga valdošā politiskā vara un uzņēmējas valsts pasīvais elektorāts.
Lielbritānijas rasistiskie anti-rasisma policisti
Oficiālās vadlīnijas Lielbritānijas policistiem paredz, ka pret dažādu rasu aizdomās turētajiem ir jāizturas atšķirīgi.[14] Šis vadlīnijas aprakstītas dokumentos “Policijas rīcības plāns rases jautājumā”[15] un “Policijas apņemšanās vērsties pret rasismu”, kas abi izdoti 2022. gadā un ir Džordža Floida nāves izraisītās globālās apmātības rezultāts.[16]
Pirmais dokuments – “Policijas rīcības plāns rases jautājumā” – demonstrē ritualizētu mea culpa aktu, atvainojoties par to, ka melnādainie saskaras ar policijas vienībām, kas cita starpā pielieto spēku, ievērojami biežāk, nekā būtu atbilstoši viņu īpatsvaram iedzīvotāju vidū (29. lpp.). Tekstā apgalvots, ka “neproporcionāla policijas pilnvaru izmantošana ir problēma pati par sevi, neatkarīgi no rasu nevienlīdzības cēloņiem” (30. lpp.). Te dokuments visvairāk pietuvojas atziņai, ka melnādaino noziedzība, rēķinot pēc arestiem, kriminālvajāšanām un ieslodzīto skaita, Apvienotajā Karalistē ir divreiz lielāka nekā melnādaino īpatsvars iedzīvotāju vidū.[17] Vai policijas rindās ir cilvēki ar rasistiskiem uzskatiem? Neapšaubāmi. Vai tas izskaidro tik dramatisku melnādaino pārsvaru statistikā? Diez vai. Taču citi skaidrojumi, piemēram, degradēta kopienas vai ģimenes kultūra, “domu policijai” nav pieņemami. Pie vainas ir tikai sistēmiskais rasisms, kas ir jāizskauž, – bet tas būtībā nav izskaužams un attiecīgi šī pieeja “Dažādības, vienlīdzības un iekļaušanas” (DEI) aktīvistiem, kuri gūst ienākumus no cīņas pret rasismu, ir ļoti izdevīga.
Otrajā dokumentā – “Policijas apņemšanās vērsties pret rasismu” – skaidri norādīts, ka apņemšanās nenozīmē, ka pret visiem jāizturas “vienādi” vai jābūt “krāsu aklam” (rasu vienlīdzība)” (3. lpp.). Šis paziņojums, kas ir brīnišķīgs Orvela “ņūspīka” piemērs, aicina likumsargus samazināt “iespējamību, ka policija cilvēkus kriminalizē” (5. lpp.). Lūk, apburošs angļu valodas sintaktiski semantiskās ģimnastikas paraugs. Noziedznieki, kuri pēc definīcijas izdara noziegumus, tiek pārsaukti par cilvēkiem, kurus kriminalizē; vienlaikus policija, kura pēc definīcijas uzrauga sabiedrību, lai arestētu noziedzniekus, tiek pārsaukta par kriminalizējošiem aģentiem, kas ir atbildīgi par noziedznieku pastrādātiem noziegumiem,vai varbūt pat par aģentiem, kuri izdara noziegumus, vienkārši arestējot “cilvēkus”.
“Policijas apņemšanās vērsties pret rasismu” diezgan konsekventi atsaucas – lai gan ar paskaidrojošiem komentāriem – uz slaveno 2010. gada Līdztiesības likuma 149. pantu (“Līdztiesības pienākums publiskajā sektorā”).[18] Šis likums faktiski konsolidēja virkni dažādu tiesību aktu, kuros norma jau bija iekļauta, taču aktīvistiem tas kļuva par jauno vadlīniju un ērti izmantojamu atsauci. Citējot viņu teikto, likums bija “transformatīvs”.[19]
Tā kā visa sabiedrības uzmanība tagad bija pievērsta “līdztiesībai”, policiju apmācīja (pārmācīja) uzskatīt, ka tai ir pienākums “veicināt iespēju līdztiesību starp personām, kurām ir kāda no aizsargājamajām pazīmēm”, proti, rase tādā nozīmē kā melna vai brūna ādas krāsa, reliģija tādā nozīmē kā islāms vai hinduisms, seksuālā orientācija, kas nozīmē piederību kādam no “alfabēta” burtiem, un tamlīdzīgi, piešķirot šīm aizsargājamām personām pārākumu pār citiem, kuriem šādu pazīmju nav. Tā vietā, lai koncentrētos uz ļaundaru notveršanu, policija ir pāraudzināta tā, lai koncentrētos uz “nepieciešamību novērst vai mazināt priekšrocību trūkumu, spert soļus, lai apmierinātu vajadzības, un veicināt iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē vai citās aktivitātēs”.
Pirms dažiem gadiem, laikā, kad Londonas ielas plosīja šokējošs noziedzības vilnis, kas ietvēra skābes ieliešanu sejā nejaušiem garāmgājējiem, atceros, kā Padingtonas stacijā policisti uniformās dalīja brošūras transpersonu atbalstam. Kad es jautāju policistiem, kāpēc viņi pievērš uzmanību tieši šim jautājumam, nevis satraucošajiem terorisma aktiem, saņēmu asu atbildi, ka transpersonu iekļaušana britu drošībai esot tikpat svarīga kā kārtības uzturēšana ielās.
Arī tiesu vara nereti ir sekojusi šīm vadlīnijām. Šogad kāds tiesnesis atteicās piespriest cietumsodu notiesātu izvarotāju grupai – čigāniem, kuri sistemātiski bija uzbrukuši vientuļām meitenēm.[20] Vācijā valda līdzīga mentalitāte: četrreiz veikta izvarošana grupā beidzās ar to, ka neviens no trim vainīgajiem nesaņēma cietumsodu. 20 gadus veca sieviete, kura vēlāk vienu no vainīgajiem nosauca par “pretīgu cūku izvarotāju” un “pretīgu kropli”, pati vēlāk tika notiesāta par neslavas celšanu un pavadīja nedēļas nogali cietumā, – tas ir ilgāks cietumsoda termiņš nekā izvarotājam piespriestais. Viņas naidīgumu un vācu sabiedrības sašutušās reakcijas tiesneši raksturoja kā “mērķtiecīgu uzbrukumu tiesiskumam”.[21]
Zīmīgs piemērs ir arī astoņpadsmitgadīgā Henrija Novaka apcietināšana 2025. gada 3. decembrī Lielbritānijā. Novaku nāvējoši bija sadūris indietis Vikrams Digva, taču policija, ieradusies notikuma vietā, apcietināja nevis uzbrucēju, bet gan uz zemes guļošo, ievainoto Novaku, kurš sūdzējās, ka nevar paelpot, jo indietis apgalvoja, ka Novaks veicis rasistisku uzbrukumu.
Lai gan lietu dokumenti ir brīvi pieejami un nereti sadursmes ir arī nofilmētas, ikreiz, kad atbildīgajām iestādēm izsaka šāda veida pārmetumus, iestādes apgalvo, ka tiesu sistēmā nepastāv nekādi “dubultie standarti”. Tomēr šķiet, ka to eiropiešu skaits, kuri patiešām tic “Izvestijas” viedoklim, ar katru dienu samazinās, – un ne bez iemesla.
Imigrantu izvarotāju bandas un viņu upuri – Lielbritānijā un citur
Viena no satraucošākajām parādībām, kas saistās galvenokārt ar musulmaņu imigrāciju Eiropā, ir izvarotāju bandas. Lai gan Lielbritānijas iestādēm par šo parādību ir zināms jau vismaz vairākas desmitgades, problēmu uzsvērti noklusē, un šķiet, ka pastāv neveselīga vienošanās starp policiju, krimināltiesību sistēmu, “kopienu līderiem” un politiķiem paslaucīt šo lietu zem paklāja. Rase un reliģija, jo īpaši islāms, izrādās tādas kā “svētās govis”, aiz kurām noziedznieki var paslēpties, nebaidoties no nopietnām juridiskām sekām.
Dažās vietās, kur veikta rūpīga izmeklēšana, upuru skaits sasniedz tūkstošus. Tas 2018. gadā lika lordam Malkolmam Pīrsonam izteikt pieņēmumu, ka pēdējo divu vai trīs desmitgažu laikā šādā veidā visā valstī varētu būt izvarotas pat 250 000 britu meitenes.[22] Paies ilgs laiks, pirms šos skaitļus varēs apstiprināt vai noraidīt, taču, pat ja izrādītos, ka tie ir zemāki, parādības apjoms joprojām būtu šausminošs. Šī parādība ir tik plaša, aprakstītie noziegumi tik pretīgi, policijas un sociālo darbinieku rīcība tik nepieņemama un pierādījumu klāsts tik dāsns, ka normāls cilvēks, kurš ilgojas pēc taisnīguma, ziņojumus nespēj lasīt bez emocijām. Šādi izvērsti ziņojumi skaitā ir divi – vienu finansēja valsts un vadīja baronese Keisija (2025), otru privātā kārtā veica partijas “Atjauno Lielbritāniju” (Restore Britain) deputāts Rūperts Lovs (2026).[23]
Jāatzīmē, ka Lova ziņojumu iniciēja un pūļfinansējot atbalstīja simtiem tūkstoši ierindas pilsoņu, jo sera Kīra Stārmera vadītais Leiboristu partijas parlaments bloķēja dziļāku izpēti, uz kuru bija aicinājis 2025. gada ziņojums.[24] Konkrēti, tā kā iepriekšējie ziņojumi attiecās uz bērnu seksuālo izmantošanu, ietverot, bet neaprobežojoties ar “pievilināšanas bandām”, bija liels sabiedrības spiediens izmeklēt tieši bandas. Taču Stārmers tam pretojās, cik vien ilgi spēja. Kad spiediens kļuva neizturams, tika izveidota izmeklēšanas komisija, bet tā nekavējoties saskārās ar apsūdzībām izmeklēšanas kavēšanā, iespējamo vainīgo iekļaušanā komisijā, izmeklēšanas jomas paplašināšanā tādā veidā, lai koncentrētos uz bērnu pievilināšanas bandām, kā arī “stingrā kontrolē pār to, ko [upuri] drīkst teikt un ar kuriem viņi drīkst sarunāties”. Kā ziņoja BBC, viena sieviete apgalvoja, ka valdības izmeklēšana “bija vērsta ne tik daudz uz patiesības noskaidrošanu, kā uz notikušā slēpšanu”. Process faktiski bija iestrēdzis uz vairākiem mēnešiem.[25]
Šajā strupceļa situācijā iesaistījās diezgan ugunīgais “Atjauno Lielbritāniju” partijas biedrs, kādreizējais “Reformu partijas” loceklis Rūperts Lovs. Viņa pūļfinansētajai iniciatīvai noteikti trūkst smalkuma un profesionalitātes, uz kādu varētu cerēt, ja pētījumu būtu veikusi parlamenta sankcionēta izmeklēšanas komisija. Taču tai īsā laikā izdevās panākt to, ko valdība negribēja darīt – uzklausīt upurus un publicēt viņu šokējošās liecības.
Aprakstītie gadījumi seko šādam tipveida scenārijam: nepilngadīga baltas ādas krāsas britu meitene dzīvo nelabvēlīgā vai šķirtā ģimenē vai arī sociālās palīdzības iestādē, kuru ar nežēlīgu ironiju sauc par “aprūpes centru”. Pie viņas pienāk imigrantu izcelsmes vīrietis, parasti pakistānietis, uzaicina kaut kur ciemos (ļoti bieži pārvadājot ar taksometru, jo šajā profesijā strādā daudz pakistāniešu), apber ar dāvanām, piedāvā narkotikas un alkoholu, tad izvaro un piespiež veikt seksuālas darbības, šantažējot, draudot ar vardarbību pret viņu pašu vai viņas ģimeni vai solot nogalināt.[26] Kad attiecības bija izveidotas, meitenēm nācās atkārtot šo pieredzi atkal un atkal, – ne tikai ar vienu pieaugušo “kungu”, bet dažkārt ar desmitiem vecumā no 20 līdz 60 gadiem. Meitenes, kurām vardarbīgo attiecību sākumā bija tikai 10 gadi, gadiem ilgi būtībā bija seksa verdzenes; dažas no viņām galu galā pieņēma islāmu un kļuva par savu varmāku “sievām” – tā viņas cerēja izvairīties no vissmagākās formas vardarbības, kuru uzskata par pieļaujamu tikai pret nemusulmanietēm.[27] Centieni saņemt palīdzību no policijas un sociālajiem darbiniekiem regulāri cieta neveiksmi. Meitenes apklusināja, un lietas noslēpa. Sliktākajos gadījumos, šķiet, pastāvēja neslēpta sadarbība starp varmākām un valsts bērnu namu vadītājiem, kuri darbojās kā bordeļi pēc pieprasījuma imigrantu bandām.
Prokurori bieži izlēma krimināllietas neierosināt. Dažkārt tas notika tāpēc, ka viņi baidījās no apsūdzības rasismā un islamofobijā.[28] Citējot Satori viedokļraksta autori, viņi baidījās “no tā briesmīgā, stulbā un ļaunā rasisma”.[29] Roteremā vien aptuveni 15 gadu laikā 1400 meiteņu kļuva par pakistāniešu izvarotāju bandu upuriem. Ir runa par lielāko bērnu aizsardzības skandālu Lielbritānijas vēsturē. Bet daži mediji joprojām izturas atturīgi – vai pat uzsvērti cenšas noklusēt galveno punktu, kas plaši dokumentēts atbildīgākos medijos, – ka policija un prokurori baidījās “izraisīt rasu vai starpkopienu spriedzi”, sākot vajāt musulmaņu vīriešus no Centrālās Āzijas.[30]
No policijas spēkiem tagad dzirdam, ka vietējās iestādes neļāva viņiem publiskot informāciju par notiesājošiem spriedumiem nepilngadīgo seksuālās izmantošanas lietās, baidoties izraisīt spriedzi. Taču sekmīgu kriminālvajāšanu publiskošana ir ierasta metode, lai mudinātu citus cietušos pieteikties, jo īpaši gadījumos, par kuriem vēsturiski ziņots nepietiekami, kā tas ir ar seksuālu vardarbību pret bērniem. Tā vietā, lai izvērtētu, vai noteiktu veidu noziegumos nesamērīgi nedominē noteiktas etniskās piederības vai kultūras faktori, virknē gadījumu organizācijas vispār atturējās apspriest šo tēmu, baidoties no apsūdzības rasismā un sabiedrības saliedētības vājināšanā.[31]
Jāatzīmē arī, ka starp datu ailītēm par seksuālo uzbrukumu izdarītāju etnisko piederību Anglijā un Velsā atrodamas šādas – “Nav norādīts” un “Nav precizēts” – un ka šo divu atbilžu īpatsvars laikā no 2006. līdz 2023. gadam dramatiski pieauga. 2023. gadā šīs noslēpumainās kategorijas veidoja vairāk nekā 20 % no atzīmēm kriminālvajāšanās par seksuāliem nodarījumiem, kas nav izvarošana, un 29 % no atzīmēm kriminālvajāšanās par izvarošanu. Taču 2006. gadā šādas atzīmes bija konstatētas mazāk nekā 12 % katrā minētajā gadījumā.[32] Tā kā 2010. gados Apvienotajā Karalistē plaši pieauga bailes tikt apvainotam islamofobijā vai rasismā, nav grūti izvirzīt hipotēzi, kāpēc policija pēkšņi divreiz biežāk nekā iepriekš nespēja ievākt datus par izvarotāju etnisko izcelsmi. Jo personīgā līmenī tas iesaistītajiem policistiem varētu nozīmēt karjeras beigas.
Ja Lielbritānijas institūcijas būtu pienācīgi funkcionējušas, šīs meitenes būtu saņēmušas valsts aizsardzību. Bet visas britu institūcijas viņas pievīla – ar katastrofālām sekām. Policija ignorēja atkārtotus ziņojumus, krimināli vajāja upurus, nevis vainīgos, iznīcināja pierādījumus un palaida izvarotājus brīvībā pret drošības naudu. Sociālās aprūpes dienesti vājināja vecāku ietekmi, ievietoja bērnus bērnu namos, kas kalpoja kā cilvēktirdzniecības centri, izbeidza ierosinātās lietas par spīti skaidrām norādēm uz seksuālu izmantošanu un veica represijas pret trauksmes cēlājiem. Nacionālais veselības dienests (NHS) reģistrēja dzimumorgānu traumas, seksuāli transmisīvas infekcijas pat 13 gadus veciem bērniem, izvarošanas rezultātā iestājušās grūtniecības un pašnāvības mēģinājumus, taču būtībā palaida upurus atpakaļ pie viņu varmākām, nenodrošinot ne aizsardzību, ne traumu ārstēšanu. Skolas novēroja, ka pie vārtiem meitenes savāc vecāki vīrieši, uzklausīja liecības par izvarošanu skolas telpās un reaģēja ar upuru izslēgšanu no mācību iestādēm. Taksometru licencēšanas iestādes atjaunoja vadītāju atļaujas šoferiem, kuri veidoja loģistikas tīklu, un, kad saskārās ar organizētiem protestiem pret elementāru drošības pasākumu ieviešanu, gļēvi atkāpās.[33] Noziedzība un ļaunprātība visos līmeņos bija šausminoša: paši noziegumi, vainīgo un viņu “kopienu” attieksme, sociālie darbinieki, policija, prokurori, tiesneši.
Nobeigumā izteiksim vēl tikai dažas piezīmes par to, kādu lomu visā šajā situācijā spēlēja manipulācija jeb “gāslaitings”. Šobrīd ir neapstrīdami pierādīts, ka politkorektā, imigrantiem labvēlīgā ideoloģija tūkstošus meiteņu Lielbritānijā nolādēja uz ellei līdzīgu dzīvi. Ziņojumu pēc ziņojuma apklusināja vai ignorēja, gan vietējā, gan valsts līmenī, vai nu tiešas līdzdalības dēļ, vai arī bailēs, ka, paceļot balsi, runātājs izpelnīsies “rasista” apzīmējumu.
Un tomēr, kad sašutušie briti, viņu vidū arī kāds parlamenta deputāts, mēģināja izgaismot patiesību par to, ko daudzi jau gadu desmitiem atzīst par milzīgu krīzi, galvenie plašsaziņas līdzekļi – tādi kā BBC un The Guardian – roku rokā ar valdību neatlaidīgi centās šo parādību izdzēst no atmiņas. Kad bija pagājis mēnesis, kura laikā nebija nekādu ziņu par Lova ziņojumu, BBC saskaņā ar saviem statūtiem bija spiesta atbildēt uz sūdzībām.[34] Tāpat arī The Guardian, kas vienmēr uzstājies kā apspiesto aizstāvis, līdz pat šodienai neko nav rakstījis par Lova izmeklēšanas secinājumiem, tā vietā koncentrējoties tikai uz oficiālo valdības projektu.[35]
Šausmu stāsti, kas tagad atklājās Roteremā, Ročdēlā, Telfordā, Oksfordā un citur Lielbritānijā, diemžēl atrod paralēles arī Vācijā, Somijā un citās zemēs. Traģēdija vairs nav īstais vārds. Nav nekāda pamata domāt, ka manipulācijas un “gāslaitings” beigsies pats no sevis. Tas ir jāpārtrauc, pirms nav par vēlu, un to varam izdarīt tikai mēs, ja pretojamies psiholoģiskajai apvārdošanai un to nepieļaujam.
[1] https://www.merriam-webster.com/dictionary/gaslighting
[2] https://www.theguardian.com/world/2026/jun/02/my-father-german-refugee-who-fought-nazis-as-secret-listener
[3] No BBC bērniem paredzētās programmas: https://www.youtube.com/watch?v=6M-qsVS8zeU
[4] Kritiku var lasīt šeit: https://www.spiked-online.com/2024/02/07/no-the-first-britons-were-not-black/ un šeit: https://spectator.com/article/what-horrible-histories-gets-wrong-about-history/
[5] https://spectator.com/article/the-strange-attempt-to-find-muslim-vikings/. Par to ziņoja arī BBC: https://www.bbc.com/news/world-europe-41567391.
[6] https://www.independent.co.uk/news/world/europe/allah-viking-burial-fabrics-false-kufic-inscription-clothes-name-woven-myth-islam-uppsala-sweden-funeral-customs-a8003881.html
[7] http://x.com/visegrad24/status/2035094325739045134?lang=en
[8] https://www.delfi.lv/193/politics/120112883/latvijas-muftijs-zufars-zainullins-nevajag-baidities-vajag-saprast-kas-ir-islams
[9] Viņš pats: https://ural.tatar/%D1%82%D0%B0%D1%82%D0%B0%D1%80%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9-%D0%BC%D0%B8%D1%80/5122-obshchina-tatar-v-latvii; viņa tēvs: https://ft.antat.ru/uploads/168816751b540e2ed1-%D0%A4%D0%A2-2024-2-%D1%82%D0%B5%D0%BA%D1%81%D1%82%D0%BE%D0%B2%D1%8B%D0%B9_%D0%B1%D0%BB%D0%BE%D0%BA.pdf (p. 84).
[10] https://www.spiked-online.com/2025/07/11/those-sexual-harassment-posters-are-gaslighting-germans/
[11] Ardavan Khoshnood, Jan Sundquist, and Kristina Sundquist, Journal of Interpersonal Violence 2026, Vol. 41 (1-2), pp. 372–390.
[12] https://www1.wdr.de/nrw/debatte-freibad-uebergriffe-100.html. Plašāki dati par situāciju Vācijas publiskajos peldbaseinos 2025. gadā, ietverot ne tikai seksuālu vardarbību, bet vardarbību vispār, atrodami šeit: https://europeanconservative.com/articles/news/syrian-suspects-top-german-pool-crime-figures/
[13] Ilustratīvs piemērs: https://voxeurop.eu/en/migration-sexual-violence-correlation/
[14] https://www.reuters.com/world/uk/uk-interior-minister-condemns-violent-reaction-handcuffed-students-murder-2026-06-03/ .
[15] https://assets.college.police.uk/s3fs-public/Police-Race-Action-Plan.pdf?v=1653055355
[16] https://www.npcc.police.uk/SysSiteAssets/media/downloads/our-work/race-action-plan/police-anti-racism-commitment.pdf
[17] https://www.ethnicity-facts-figures.service.gov.uk/crime-justice-and-the-law/policing/number-of-arrests/latest/
[18] https://www.legislation.gov.uk/ukpga/2010/15/section/149
[19] Prof. Pola Jauvela analīze par Līdztiesības likuma juridisko pamatojumu un sociālajām sekām pieejama šeit: https://policyexchange.org.uk/wp-content/uploads/2021/12/The-Future-of-Equality.pdf
[20] https://www.dailymail.com/news/article-15836845/Teenage-gang-lured-schoolgirl-15-underpass-laughed-filmed-raping-handed-youth-rehabilitation-orders.html
[21] Par cietumsoda nepiespriešanu vainīgajiem skat. https://www.bbc.com/news/world-europe-37788377; par notiesāšanu par neslavas celšanu skat. https://nypost.com/2024/06/29/world-news/german-woman-given-harsher-sentence-than-rapist-for-defamation/.
[22] https://www.yahoo.com/news/world/articles/fact-check-figure-250-000-033107912.html
[23] Skat. baroneses Keisijas no Blekstokas ziņojumu “Valsts pārskats par grupveida bērnu seksuālo izmantošanu un vardarbību pret bērniem” (2025): https://assets.publishing.service.gov.uk/media/685559d05225e4ed0bf3ce54/National_Audit_on_Group-based_Child_Sexual_Exploitation_and_Abuse.pdf, un trāpīgāk nosaukto, Rūperta Lova vadībā izstrādāto “Ziņojumu par izvarošanas bandām “(2026): https://static1.squarespace.com/static/6810978a41bbc42489eafa81/t/6a314bb1151e511944bd4421/1781615537601/The+Rape+Gang+Inquiry+Report.pdf. Šie pārskati turpināja prof. Alekša Džeja paveikto, kas kā ziņojums tika iesniegts 2022. gadā, bet kuram īpašu vērību nepievērsa ne toriju, ne leiboristu valdības: https://www.iicsa.org.uk/reports-recommendations/publications/inquiry/final-report.html
[24] https://www.bbc.com/news/articles/clyvy4q82l9o
[25] https://www.bbc.com/news/articles/c201x4d7z5no
[26] Daži izvarotāju bandu darbības aspekti atgādina sīriešu bandu darbību Vācijā: https://jungefreiheit.de/politik/deutschland/2026/zwei-weitere-syrer-nach-missbrauchsermittlungen-in-nuernberg-in-u-haft/
[27] Tas nav bijis nekāds noslēpums, taču valdības gadu desmitiem ilgā manipulēšana ar sabiedrisko viedokli ir kavējusi jebkādu nopietnu rīcību, lai to apturētu: https://www.bbc.com/news/uk-12202489. Lai gan atgadījums datēts ar 2011. gadu, valdību joprojām, 2026. gadā, šokē fakts, ka daži upuri bija tikai 10 gadus veci: https://www.gov.uk/government/publications/national-audit-on-group-based-child-sexual-exploitation-and-abuse/government-response-to-the-national-audit-on-group-based-child-sexual-exploitation-and-abuse-report
[28] https://www.bbc.com/news/articles/cpvxr7wv74mo
[29] Alise Zariņa, “Mežoņi”: https://satori.lv/article/mezoni
[30] 2020. gadā notika mēģinājums noliegt musulmaņu un pakistāniešu nesamērīgo īpatsvaru noziedznieku vidū un pat apgalvot, ka iestādes nebaidās no iespējamas rasu spriedzes, piesaucot Lielbritānijas labi zināmās nepilnības valsts noziedzības datu apkopošanā (https://www.ucl.ac.uk/news/ 2020/dec/analysis-new-home-office-report-admits-grooming-gangs-are-not-muslim-problem), taču, lai gan šī taktika ir sekmīgi aizkavējusi tiesiskuma īstenošanu un apklusinājusi tos, kuri pieprasa jautājuma atklātu izskatīšanu (viņu vidū ir arī vardarbības upuri), izskatās, ka šodien cenzūra vairs nedarbojas. 2025. gada baroneses Keisijas ziņojumā (Casey Report) lasāms: “Neskatoties uz to, ka valsts statistikas dati nesniedz pilnīgu pārskatu, trīs mūsu pārbaudīto policijas iecirkņu dati liecina par nesamērīgu Āzijas izcelsmes vīriešu īpatsvaru starp aizdomās turētajiem grupveida bērnu seksuālās izmantošanas lietās, kā arī par ievērojamu skaitu Āzijas izcelsmes apsūdzēto, kas identificēti gan iecirkņu ziņojumos, gan plaši komentētajās bērnu seksuālās izmantošanas krimināllietās visā valstī; šie dati katrā ziņā pamato nepieciešamību veikt tālāku izpēti.” Pilns ziņojuma teksts pieejams šeit: https://assets.publishing.service.gov.uk/media/685559d05225e4ed0bf3ce54/National_Audit_on_Group-based_Child_Sexual_Exploitation_and_Abuse.pdf. Citāts ņemts no baroneses Keisijas ziņojuma, 125. lpp.
[31] Casey Report, pp. 125–126.
[32] Šie dati iegūti no kāda Lielbritānijas pilsoņa 2024. gadā iesniegtā informācijas pieprasījuma, kura rezultāti apkopoti dokumentā ar nosaukumu “Dati par apsūdzēto un cietušo etnisko piederību izvarošanas, seksuālās vardarbības un naida noziegumu lietās”. Dokuments pieejams lejupielādei šeit: https://www.cps.gov.uk/foi/2024/ethnicity-data-defendants-and-victims-rape-sexual-assault-and-hate-crime.
[33] Rape Gang Inquiry Report, pp. 8–9.
[34] https://www.bbc.co.uk/contact/complaint/inquiryfindingsrupertlowe
[35] https://www.theguardian.com/uk-news/grooming-gang-inquiry