Šī rakstu sērija sākās ar kādu novērojumu par imigrantu nepieņemamo uzvedību pie Brīvības pieminekļa. Novērojums bija anekdotisks, bet simbolisks. Taču gadu pirms šī incidenta pieminekli jau bija apkaunojuši paši latvieši. Konkrēti, to izdarīja kādreizējais Valsts prezidents, kurš kopā ar dažiem ievēlētiem deputātiem lēkāja un ākstījās pie pieminekļa majestātiskās un svētās pakājes tandēmā ar derdzīgu amerikāņu “ietekmeli”. Tikpat nožēlojams bija arī bariņš bērnu, kuri skaļi uzgavilēja šīm ākstībām un kuriem acīmredzot ne mājās, ne skolā nebija iemācīts, kāda cena maksāta par viņu brīvību.[1]
Kāds dižs latvietis reiz teica: “Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst.”
Tajā pirmajā rakstā mēs arī aplūkojām neeiropiešu imigrantu aizvien jūtamāko klātbūtni Latvijā un situācijai neatbilstošos vēstījumus plašsaziņas līdzekļos. Mēs izmantojām vienu provokatīvu Satori viedokļrakstu kā ilustrācija tā saucamās progresīvās domāšanas mēģinājumiem ar “gāslaitinga” palīdzību pārtraukt nopietnu diskusiju.[2] Raksts ietvēra arī terminoloģisku skaidrojumu, kas ļauj nošķirt eksistenciāli izšķirošo imigrācijas jautājumu, jo īpaši mazai tautai, no rasistiskas aģitācijas.
Otrajā sērijas rakstā mēs aplūkojām dažus skaitļus, lai aptuveni aplēstu, cik daudz neeiropiešu ir apmetušies Latvijā pēdējo gadu laikā (atgādināsim, ka par šo procesu nekad nav noticis pilsoņu balsojums), un izvirzījām pieņēmumu, ka to skaits varētu būt starp 130 000 un 300 000 jeb 7 %–15 % no populācijas.[3] Aplūkojām arī dažus skaidrojumus – no ekonomiskajiem līdz kultūras –, kāpēc valsts vara un tās institūcijas nekādi nepretojas masveida imigrācijai un to pat veicina.
Trešajā sērijas rakstā mēs pievērsāmies datiem no visas Eiropas, īpaši koncentrējoties uz imigrantu seksuālajiem noziegumiem.[4] Faktiski visi mērījumi liecina par to, ka seksuālo noziegumu skaits Eiropā pieauga tieši tajā laikā, kad notika masveida kolonizācija no valstīm ārpus Eiropas, un ka migranti no Centrālās Āzijas, arābu valstīm un Āfrikas ir nesamērīgi pārstāvēti tieši šajā kategorijā.
Ceturtajā sērijas rakstā mēs aplūkojām dažādus “gāslaitinga” jeb psiholoģiskās manipulācijas gadījumus konkrētu institūciju, tieslietu sistēmas, politiskajā un visas sabiedrības līmenī.[5] Apskatot dažus nesenus gadījumus, arī Lielbritānijas traģēdiju ar izvarošanas bandām, kur nepilngadīgo upuru (galvenokārt meiteņu) skaits ticami sasniedza 250 000, mēs redzējām, cik postošas var būt mediju un politiķu veiktās manipulācijas un nepatiesas apsūdzības rasismā.
Šajā piektajā un pēdējā daļā centīsimies sniegt pamataprises skaidrai domāšanai par imigrāciju, kā arī ieskicēsim politiskos pasākumus imigrācijas apturēšanai un pavēršanai pretējā virzienā – lai Latvijas valstiskajai kopienai kā etnolingvistiskai vienībai būtu nākotne.
Atklāts uzsaukums mūsu valstsvīriem
Godājamie valstsvīri, kungi un kundzes – tas ir, dārgie latvieši!
1960. gados franču rakstnieks Žans-Pols Sarts varēja vienīgi nepacietībā fantazēt, kā savulaik kolonizētās tautas kolonizēs Eiropu. Viņš cerēja, ka tas veicinās marksistisko revolūciju, vecās Eiropas kristīgās civilizācijas iznīcināšanu un komunistiskās utopijas rašanos.
Taču tajā laikā, kad viņš rakstīja, Latvija jau apmēram piecpadsmit gadus dzīvoja marksistiskās strādnieku paradīzes sapnī. Katrai latviešu ģimenei ir savi šausmu stāsti, ko pastāstīt par šo laiku. Arī šodien gandrīz ikviens latvietis, ja viņam jautātu, vai, vispārīgi vērtējot, PSRS posms mūsu vēsturē bija labs, atbildētu: “Nē, ne visai.” Es ceru, ka tas vēl ir maigi teikts un ka atbilde būtu kategoriskāka. Galu galā vairums latviešu, kuriem simpatizēja PSRS, pārcēlās uz Krieviju pēc boļševiku revolūcijas un par savām pūlēm tika “atalgoti” ar noslepkavošanu 1937.–1938. gada Lielajā tīrīšanā.
Viens no traumējošākajiem Krievijas un komunistiskās okupācijas aspektiem bija simtiem tūkstošu latviešu deportācija, izraidīšana trimdā un nogalināšana, kā arī teritorijas piespiedu kolonizācija ar “padomju pilsoņiem” – krieviem un krievvalodīgajiem no visas padomju pasaules. Tas bija pastāvīgs motīvs padomju varas oficiālajā politikā kopš tās šarmantās ieviešanas 1940. gadā līdz tās graciozajai nozušanai no skatuves1990. gados. No biedra Staļina līdz biedram Rubikam masveida imigrācija kalpoja kā efektīvs politisks instruments latviešu tautas apspiešanai un tās autonomijas centienu neitralizēšanai un nomākšanai.
1935. gadā latvieši veidoja 76 % no vietējo iedzīvotāju skaita. Līdz 1989. gadam šis rādītājs bija “samazinājies” – lasi: mākslīgi samazināts – līdz 52 %. Šajā laikā krievu īpatsvars pieauga no 11 % līdz 34 % un pārējie bija no citām padomju tautām.[6]
Mēs visi zinām, ka iedzīvotāju nomaiņa bija sociālās inženierijas eksperiments, lai mainītu populācijas struktūru. 1940. gados tieši tādu izcilu humānistu prāti kā ģenerālim Ivanam Serovam dāsni “atbrīvoja” simtus tūkstošu latviešu no viņu spītīgās pretestības egalitārismam un, lai paātrinātu atlikušo iedzīvotāju transformāciju, ieveda simtus tūkstošu citu “atbrīvotāju”. Un kā demogrāfiskais eksperiments tas izdevās lieliski. Krievi, daudzskaitlīgas krievvalodīgās minoritātes un, jā, arī marksistiski noskaņotie latvieši sekmīgi noturēja padomju Krievijas varas pamatus. Vēl šodien, lai gan daži no viņiem ir integrējušies, daļa joprojām centīgi strādā, lai mūs “atbrīvotu”.
Tas bija eksperiments, pret kuru galu galā 1980. gadu beigās sacēlās varonīga paaudze. Viņi redzēja, ka latviešu skaits sarūk daudz straujāk nekā cara laikos, kuros dzīvoja viņu vecvecāki un vecvecvecāki. Mūsu uzvara un fakts, ka pagaidām mums vēl ir sava valsts, lielā mērā izriet no latviešu brīvības cīnītāju pēdējā brīža pūlēm. Un viens no jautājumiem, kas viņus 1980. gados mobilizēja, bija Rubika un viņa līdzgaitnieku draudi, ka Rīgas metro būvniecībai tiks piesaistīti vēl daži tūkstoši – tikai daži tūkstoši! – krievvalodīgo Centrālās Āzijas iedzīvotāju. Šis projekts izgāzās, jo latvieši saprata, kādu eksistenciālu apdraudējumu radīs jauns migrantu pieplūdums.
Citiem vārdiem sakot, Trešā atmoda notika pēdējā brīdī. Ja būtu kavējušies vēl ilgāk, ja būtu nedaudz vairāk pašapmierinātības, vairāk vārguma un mazāk stingrības apstākļos, kad tos, kuri iebilda pret masveida imigrāciju, augstprātīgi apsūdzēja kontrrevolucionāros domas noziegumos, – mēs Latviju, iespējams, nebūtu atguvuši.
Mēs to atguvām. Bet mēs to vēl varam zaudēt.
Paaudzi vai divas pēc Trešās atmodas mūsu it kā latviešu elite īsteno tādu politiku, par kādu komunistiskās partijas trieciennieki, sākot no biedra Staļina un biedra Serova līdz biedram Rubikam, kā arī “Interfrontes” imigrācijas atbalstītāji varēja vienīgi sapņot.
Mēs, latvieši, veidojam aptuveni 0,017 % no cilvēces. Tas ir mazāk nekā divas simtdaļas no procenta. Lai gan mūsu ir maz, vairums joprojām cer uz savām mājām – dzimteni, kuru esam saņēmuši no saviem senčiem. Protams, nevis kā cietoksni, kas hermetiski noslēgts no ārpasaules, bet gan kā apžogotu dārzu, kas rūpīgi jākopj.
Šo dārzu mīda ar kājām. Pēc mūsu ekonomisko un sociālpolitisko elišu aicinājuma šo dārzu mīda kolonisti no valstīm, kuras kopā ietver 42 % no pasaules iedzīvotāju skaita. Divas simtdaļas no viena procenta atver savas trauslās durvis divām piektdaļām no pasaules.
Pēdējos vismaz piecos gados mēs jau pietiekami esam vērojuši katastrofāli sliktas pārvaldes sekas. Latvieši vairs nevar pat pretendēt uz skaitlisko vairākumu savā galvaspilsētā Rīgā. Ja kaut kas nemainīsies un nemainīsies radikāli, tad viss ir beidzies. Ar mums ir cauri.
Tieši tajā brīdī, kad vēlētāji citās Rietumeiropas valstīs, kas bija pakļautas masveida imigrācijai, ir sajutuši spriedzi un sākuši apjaust, ka viņu valdības ir spērušas soļus, kas tuvina kultūras un civilizācijas pašnāvībai, Latvijas valdošās aprindas un uzņēmēji acīmredzami izlēma, ka pienācis laiks pārpludināt arī mūsu zemi ar kolonistiem, kas uz visiem laikiem iznīcinās latviešu tautas senās ilgas pēc mājām.
Cik nepatīkams un mokoši ironisks ir fakts, ka šis process sakrīt ne tikai ar Rietumu neprātu, bet arī ar agresiju no Austrumiem! Biedri Putins un Lukašenko ir pārņēmuši stafeti no Serova, Staļina un Rubika un jau gadiem virza uz mūsu robežām nelegālos migrantus no Irākas, Kongo, Sīrijas, Kamerūnas, Afganistānas un, protams, pašas Krievijas.[7] Tas ir hibrīdkara akts, kura mērķis ir destabilizēt Centrālo un Austrumeiropu, iespiežot tajā naidīgu cilvēku masas no radikāli atšķirīgām kultūrām.
Tomēr to cilvēku skaits, kurus Putins un Lukašenko pludina pāri Baltkrievijas robežai, statistiski gandrīz nav pieminēšanas vērts, salīdzinot ar tām masām, kuru iebraukšanu pieļāvuši mūsu apgaismotie vietējie politiķi, uzņēmēji, “augstskolu” uzņemšanas departamenti un atbalstošie plašsaziņas līdzekļi, slēpjot savu putinistisko politiku zem patriotisma maskas. Pašmāju imigrācijas atbalstītāji ir gatavi destabilizēt Latviju daudz dziļākā un plašākā mērā, nekā to jebkad spētu Putins, ja vien nenotiktu atklāts militārs iebrukums.
Dārgie latvieši! Tas nedrīkst turpināties, citādi Latvijai nebūs nākotnes!
Ir pienācis laiks Ceturtajai atmodai
Ceturtās atmodas latvietis neļausies apmānīties ar to partiju klišejām, kuras atkārto Rietumu sociālistu draugu jautros lozungus, redzot, kas pēdējo 40 gadu laikā ir noticis ar Rietumeiropas strādnieku šķiru.
Ceturtās atmodas latvietis neļaus sevi apmuļķot oligarhu “patriotu” veidotajai “kontrolētajai opozīcijai”, kura, tāpat kā Džonsons Lielbritānijā, apgalvo, ka Latvija viņiem ir pirmajā vietā, taču pārdod mūsu krastmalas arābu oligarhiem un ir gatava ievest vergu pūļus darbam savās plantācijās uz mūsu kopīgās kultūras un tēvzemes rēķina.
Ceturtās atmodas latvietis noraidīs tādus kultūras darbiniekus, kuri ar emocionālu manipulāciju palīdzību neļauj pat diskutēt par masveida kolonizāciju kā draudu latviešu tautai.
Ceturtās atmodas latvietis vēlēsies, lai vārdi, kas tika drosmīgi izteikti, un dziesmas, kas tika dziedātas 1989. gada vasarā, būtu dārgas un saprotamas šīs valsts iedzīvotājiem un viņu pēcnācējiem arī 2089. gadā un 2189. gadā, – un rīkosies atbilstoši.
Ceturtās atmodas latvietis sapratīs, ka imigrācijas krīze lielā mērā ir tikai virspusējs daudz dziļākas slimības simptoms. Atkārtoju: “Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst.” Ilgtermiņa ārstēšanai jābūt nopietnākai un daudz pamatīgākai, nekā spētu nodrošināt tikai politika. Un tomēr pats simptoms, ja to nekavējoties neārstēs, īstermiņā tik ļoti saasinās slimību un tā paātrinās organisma novārgšanu, ka ilgtermiņa vairs nebūs.
Politiķiem, uzņēmējiem, teorētiķiem un aktīvistiem, tādiem kā Sartrs, Langs, Džonsons, Stārmers vai Montero, respektīvi tiem, kas pieder pie viņu morālās pasaules, Eiropas pamatiedzīvotāju kultūru un kopienu bojāeja nav būtisks jautājums vai varbūt pat ir pozitīvs iznākums. Sartram un Langam tas, iespējams, bija līdzeklis, kā vājināt citas vietējo tradicionālo sabiedrību saites. Nīzeram un Blēram eksistenciāls apdraudējums vietējai populācijai un kultūrai nebija īpaši svarīgs vai pat bija papildu bonuss, lai konsolidētu viņu vēlētāju bāzi cīņā pret torijiem. Tas nebija svarīgs arī tādiem “konservatīvajiem” kā Džonsons, kuram interesē nauda. Un tas nav svarīgs daudziem tā sauktajiem līderiem, kuri ir pie varas šodien; tieši pretēji – tādiem kā Irēne Montero vai Žans Liks Melanšons pamattautas vājināšana vai aizstāšana ir skaidri formulēts politisks mērķis.
Mums nav jāpieņem šī situācija. Latvijas tauta ir pārdzīvojusi caru un ķeizaru, tēvočus Džo un Adi, deportācijas un vēl daudz ko citu. Mums nav jāļaujas šim vilnim.
Bet, ja mēs neko nedarīsim, nav pamata ticēt, ka 2050. gadā mēs joprojām dzīvosim latviešu valstī.
Ja pasaule zaudētu Latviju, tā zaudētu kaut ko lielu! Kā labi zināms no vardarbības vēstures, lielajiem bieži nerūp mazie un daudzajiem nerūp nedaudzie! “Es mīlu mazo, smalko lietu”, ir teicis viens mūsu dzejnieks, bet pasaule to nemīl. Latvijas stāsts ir stāsts par mazā spēju pretoties un par gara skaistumu. Kāda traģēdija tā būtu, ja mēs, iznīkuši paši savas vienaldzības dēļ, parādītu pasaulei, ka bija pareizi mūs samīt!
Dārgie valstsvīri, kungi un kundzes!
Jūs esat uz laiku iecelti pārvaldnieki zemē, kuru apdzīvo viena konkrēta etnolingvistiska kopiena un kuras vēsture iesniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē. Atšķirībā no vairuma Eiropas tautu šī kopiena ģeogrāfiski bija neparasti stabila, faktiski nemaz nepiedaloties mūsu ēras pirmās tūkstošgades lielajās Völkerwanderungen. Tomēr tās vietējā kultūra savā attīstības gaitā ir uzņēmusi citus elementus – no slāviem, no ģermāņu tautām, no grieķu un romiešu kristīgās civilizācijas.
Šie elementi, kopā savijoties, izveidoja to īpatno sajaukumu, kas, sākot no 19. gadsimta, uzplauka kā nacionālā kultūra. Vīrieši un sievietes, kas šo kultūru no lauka un meža pārnesa uz skatuves un drukātajām lapām un ar to piepildīja stadionus, paveica brīnumu, kas bija daudz lielāks nekā ikviens no viņiem atsevišķi vai pat visi kopā, bet kuram viņi bija nepieciešami un kurā viņi lielā mērā saprata savu lomu. Viņi izpauda šo kultūru dziesmās, pašaizliedzīgā darbā un kaujas laukā, dzejas, mūzikas un arhitektūras izcilībā, tiesībās un valsts vadībā, izglītībā, ģimenes dzīvē un kalpošanā Dievam. Pēc Otrā pasaules kara katastrofas šī tauta, lai gan paaudzēm ilgi izkaisīta starp dzimteni, trimdu dažādos kontinentos un Via Crucis ceļu uz Sibīrijas Golgātu, saglabāja vienotu ticību un cerību, ka kultūra atkal uzplauks Latvijas zemē.
Šī cerība tikai tagad sāk piepildīties.
Bet šobrīd, kad ir pagājuši trīsdesmit seši gadi kopš otrā neatkarības perioda sākuma – gandrīz divreiz ilgāk, nekā oficiāli pastāvēja pirmā Latvijas valsts, un trīsreiz ilgāk, nekā Satversme netraucēti darbojās pirmajā posmā –, kur mēs atrodamies?
Valsts dibinātāji zināja vai, pareizāk, cerēja, ka latviešu kultūra turpinās attīstīties. Bet vai šī attīstība ir jādefinē tik plaši, lai tajā paredzētu etnisko latviešu masveida aizstāšanu (apzinātu, kā Montero plānā un, iespējams, viņas latviešu kolēģu cerībās, vai arī neplānotu) ar arābiem, afrikāņiem, pakistāniešiem un indiešiem? Vai viņi bija tik naivi, lai uzskatītu: tā kā mūsu kultūra galu galā ir veidojusies, arī balstoties uz vienu Tuvajos Austrumos radušos reliģiju, kas sekmīgi pielāgota vietējiem apstākļiem un kļuvusi par autentisku latviskās identitātes daļu, tagad tikpat labi kultūra varētu uzņemt islāmu un hinduismu? Un to darītu nevis caur pievēršanos, bet brutālas masveida kolonizācijas ceļā?
Vai šīs pārvērtības Latvijas vēstures garajā ceļā – kas jau ir sākušās un ik dienas redzamas! – ir tas lepnums, kuru mēs, šodienas latvieši, ar prieku stādīsim priekšā mūsu senčiem tiesas dienā? Vai mēs viņsaulē viņiem teiksim: “Jā, mēs atguvām brīvību no komunisma un pēc pāris desmitgadēm to pārdevām neomarksistiskās ideoloģijas vai savtīgas peļņas dēļ”?
Vai, uz nāves gultas gulēdami, mēs teiksim saviem bērniem un mazbērniem: “Jā, mēs kādreiz bijām latvieši. Bet mūsu tēvzeme cieta grūtus laikus, tāpēc mēs fiziski vai garīgi emigrējām. Un savā ikdienas dzīvē mēs negribējām nodot tālāk šo kultūru, tāpēc tagad par to jāaizmirst un vienkārši jāizšķīst lielāku tautu masās”?
Vai teiksim savai tautai vārdus, kurus neviens neteiktu Austrālijas aborigēniem vai Amazonas janomāmiem, vai Dienvidāfrikas zulusiem?
Un, ja atbilde ir nē, tad kas būtu jādara?
Daži principi tālākai rīcībai
Ja gribam iet pretējo ceļu un palikt uzticīgi tautas dabiskajai tieksmei saglabāties, uzplaukt un attīstīties, tad mums ir jābūt skaidrībai par saviem principiem. Šie principi būtu šādi:
1. Ikvienam cilvēkam pienākas pamata cieņa. Pamata cieņa vienlīdzīgi attiecas uz visiem.
2. Rasisms ir nosodāms, taču tas nebūt nav vienādojams ar pretestību masveida imigrācijai, un ir negodprātīgi izlikties, ka tas tā nav. Ar šo stāstam par “latviešu rasismu” arī ir jābeidzas, lai varētu pāriet pie tā, kas ir tiešām svarīgi.
3. Respektēt vienlīdzīgas pamata cieņas principu ir pilnībā saskanīgi ar noziedznieku saukšanu pie atbildības par pastrādātiem noziegumiem. Viņi nezaudē pamata cieņu arī tad, kad tiek sodīti.
4. Cilvēka pamata cieņa tiek respektēta arī tad, ja jūs uzmācīgam kaimiņam pasakāt, ka viņš šobrīd nevar ienākt jūsu mājā un izmantot jūsu īpašumu, lai kā to gribētu. Viņš saglabā šo cilvēka cieņu arī tad, ja viņa deguna priekšā aizcērt durvis.
5. Cieņa tiek respektēta arī tad, ja potenciālajiem ieceļotājiem pasaka: “Atvainojiet, bet mēs nevaram katru gadu uzņemt desmitiem tūkstošus darba meklētāju.”
6. Cieņa tiek respektēta arī tad, ja izraidāt uzmācīgu kaimiņu, kuru atrodat guļam savā gultā. Tā tiek respektēta arī tad, ja jūs viņu lūdzat vai, ja nepieciešams, viņu piespiežat izvākties.
7. Cieņa tiek respektēta arī tad, ja arestē un deportē nelegālos imigrantus un tos, kas, ieradušies ar pagaidu uzturēšanās atļauju, ir pārsnieguši termiņu.
8. Valstu robežas ir svarīgas, un tās ir jāsargā bez uzspēlētas vainas sajūtas, ka netiek respektēta to cilvēku cieņa, kuriem nav tiesību šeit ierasties.
9. Ekonomiskie migranti nav bēgļi.
10. Nedariet neko, naida vadīti.
11. Taisnīgas dusmas nav naids.
12. Jebkurā veselīgā sabiedrībā pastāv noteikta apjoma imigrācija un emigrācija. Šie rādītāji nevar būt 0 %. Tie arī nevar būt 100 %, jo citādi sabiedrība beigtu pastāvēt. Un, lai sabiedrība izdzīvotu, šim rādītājam ir jābūt daudz tuvāk 0 % nekā 100 %.
13. Kultūras ir atšķirīgas.
14. Cilvēki no dažādām kultūrām parasti uzvedas atšķirīgi. To ir svarīgi atzīt.
15. Ierobežojoša un pret konkrētām valstīm vērsta imigrācijas politika nav ne rasistiska, ne naidpilna.
16. Šāda politika ir diskriminējoša tikai tehniskā nozīmē, jo atzīst atšķirības starp dažādām lietām. Ir acīmredzami, ka Japānas un Afganistānas kultūras atšķiras.
17. Latvijas un jebkuras citas valsts vietējie iedzīvotāji vienmēr ir pastrādājuši un arī nākotnē pastrādās noteiktu skaitu noziegumu. Noziedzību var mazināt tikai ilgtermiņā: mainot personīgās izvēles, ģimenes dzīvi, izglītību un kultūru, kā arī likumus.
18. Turpretim katru atsevišķu noziegumu, kuru pastrādā imigrants–kolonists, var novērst uzreiz ar tiešu un vienkāršu politisku rīcību. Neviens no šiem traģiskajiem pārkāpumiem nebūtu noticis, ja būtu drošas robežas, suverenitāte un nacionālā pašcieņa.
19. Noziedzība ir milzīga problēma, kas ir cieši saistīta ar masveida imigrāciju uz Eiropu no Centrālās Āzijas, arābu pasaules un Āfrikas. (Skat. šī sērijas 3. daļu.)
20. Ja nevēlaties, lai Latvijā būtu vairāk vardarbības pret sievietēm, viens no steidzamākajiem darbiem ir nekavējoties apturēt un ātri pagriezt pretējā virzienā šobrīd notiekošo masveida kolonizāciju.
21. Pat ja noziedzība nebūtu problēma (bet ir!), imigrācija pašreizējā apjomā mūs pilnībā pārpludinātu jau dažu gadu laikā.
22. Izšķīšanas risks ir reāls. Atcerieties šo: 1,5 pret 1,5. Tas ir: 1,5 miljoni etnisko latviešu (būsim optimistiski) un 1,5 miljardi indiešu (minot tikai viena pašreizējās imigrācijas valstīm). 1,5 pret 1,5… ar koeficientu tūkstotis. Atveriet durvis un skatieties, kas notiks.
23. Šādā kontekstā strauji tuvojas “imigrācijas singularitāte” – tas ir brīdis, kad vēlēšanu bloks, kuru veido imigrācijai labvēlīgi vietējie vēlētāji un naturalizētie imigranti, kļūst tik liels, ka iegūst parlamentāro vairākumu; attiecīgi imigrācijas ierobežojumi vairs nebūs iespējami. Pēc šī pagrieziena punkta robežas paliks pastāvīgi atvērtas – kā paātrināts konveijers migrantu kolonistiem. Neviena Eiropas valsts nevar izdzīvot, īstenojot šādu politiku, īpaši ne tāda, kurā ir mazāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju.
24. Šis nav strīds starp dažādu partiju nostājām. Ja mūsu vēsturē jebkad ir bijis brīdis, kad jānoliek malā savstarpējie strīdi, tad tas ir tagad. Visām partijām – ne tikai labējām – jāspēj apņemties īstenot valsts glābšanas programmu, kas paredz apturēt masveida imigrāciju un to pagriezt atpakaļ. Ja kreisajiem tiešām rūp latviešu vienkāršais strādājošais, lai viņi to pierāda. Ja labējiem tiešām rūp mūsu tradicionālā kultūra, lai viņi to pierāda. Ir jāsadarbojas šajā jautājumā, iesaistot visas partijas, kuras spēj nopietni uztvert šeit izklāstītos principus.
Desmit rīcībpolitikas priekšlikumi
Pretoties masveida kolonizācijai un to apturēt ir steidzams uzdevums visas valsts mērogā. 2026. gads var kļūt par tikpat nozīmīgu gadu Latvijas vēsturē kā 1918., 1939. vai 1990. gads. Pretošanās un stāvokļa labošanas politikai jāietver šādi pasākumi:
1. Izpētīt un, pēc vajadzības, stiprināt pilsonības likuma 3.1, 3.2, un 3.3. pantus, lai apgalvojums, ka “nav dokumentu”, neļautu migrantiem pretendēt uz bezvalstiskas personas statusu, un, līdz ar to, uz automātisku pilsonību Latvijas teritorijā dzimušiem bērniem.[8]
2. Izmeklēt, uzlikt naudas sodus un uz visiem laikiem slēgt augstskolas, kas darbojas kā vīzu ražotavas un imigrācijas “ieejas durvis”.
3. Izmeklēt un uzlikt milzīgus naudas sodus piegādes uzņēmumiem, restorāniem un citiem uzņēmumiem, kuri nodarbina “studentus” no valstīm ārpus Eiropas.
4. Ieviest likumu, kas nosaka, ka katru mēnesi jāpublicē saraksts ar uzņēmumiem, kuru darbiniekiem ir piešķirtas darba vīzas, ar norādi, no kurām valstīm šie darbinieki nāk.
5. Konsekventi boikotēt uzņēmumus no šī saraksta. (Varam sākt jau šodien ar Bolt un Wolt, lai gan ir labi redzams, ka problēma ir daudz plašāka un dziļāka.)
6. Pārtraukt visas vīzu programmas – gan studentiem, gan citiem – no iepriekš minētajām valstīm, proti, no Centrālās Āzijas, arābu valstīm, Āfrikas un Indijas, līdz pašreizējais katastrofālās plūsmas vilnis tiks apturēts.
7. Pilnībā bloķēt vīzu pagarināšanas procedūras, kuru rezultātā “students” galu galā šeit var palikt uz nenoteiktu laiku. Tā vietā pieprasīt atkārtotu pieteikšanos no viņu izcelsmes valstīm; taču noraidīt vairumu atkārtoto pieteikumu.
8. Izsludināt trīs mēnešu amnestijas periodu nelegālo imigrantu pašizbraukšanai, pēc kura beigām policija veiks vīzu pārbaudes un arestus izraidīšanas nolūkā.
9. Kā ārkārtas pasākumu – atteikties atzīt par derīgām autovadītāju apliecības nepilsoņiem un personām bez pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, ja tiem ir autovadītāja apliecības no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kuras šobrīd piesātina šo “tirgu”, piemēram, Rumānija.
10. Aizliegt nepilsoņiem vai personām bez pastāvīgas uzturēšanās atļaujas iegūt īpašumu vai vadīt uzņēmumus Latvijā.
Daži personīgi pāspriedumi
Cīņa pret imigrāciju nebūs viegla. Būs nepieciešams koriģēt daudzus no tiem neatrunātajiem pieņēmumiem, pie kuriem esam pieraduši. Un mums, Ceturtās atmodas dalībniekiem, vajadzēs formulēt un nekad neaizmirst dažas stingras apņemšanās:
Mīlēsim šo valsti!
Atgādināsim sev un nākamajām paaudzēm iemeslus, kāpēc šeit dzīvot.
Mēģināsim atgriezt dzimtenē tos vairākus simtus tūkstošus latviešu, kurus esam pazaudējuši kopš 2000. gada.
Mēģināsim dzīvot saskaņā ar tiem pamatojumiem, kuru dēļ ir vērts šeit palikt.
Mīlēsim šo tautu!
Mīlēsim savu valodu!
Turpināsim mācīties un apgūt svešvalodas. Taču visupirms mīlēsim latviešu valodu un literatūru, apzinoties mūsu valodas izsmalcinātību, spēku, dziļumu un humoru, kā arī apzinoties mūsu svēto pienākumu to lietot un attīstīt. Ja mēs to nedarīsim, neviens cits to nedarīs un šī senā valoda – kā uz to cer radikālie duginisti – nomirs kopā ar pēdējiem tās runātājiem, saglabājoties vienīgi grāmatās.
Precēsimies un radīsim bērnus!
Un turpināsim dziedāt savas dziesmas un dejot savas dejas!
Apskaudīsim nevis Ņujorku vai Losandželosu, Londonu vai Parīzi, bet mīlēsim Rīgu, Liepāju un Kuldīgu, mīlēsim Jelgavu un Bausku, mīlēsim Rēzekni un Daugavpili, mīlēsim Cēsis un Valmieru, mīlēsim mūsu laukus un mazās lietas!
Pierādīsim kopā, ka Latvijas stāsts – latviešu tautas stāsts – nav beidzies, ka tas patiesībā ir tikai sācies!
Pamodīsimies ceturto reizi – un pilnīgāk nekā jebkad agrāk!
Šiem aicinājumiem vajadzētu būt mūsu elites prioritātēm politikā, izglītībā, sabiedrībā un kultūrā. Nedrīkst piesegties ar masveida kolonizācijas neizbēgamību, lai veicinātu tautas iziršanu un novājināšanos.
Epilogs
Pēc garas sērijas un gara sērijas noslēguma atļausimies vēl tomēr pateikt dažus vārdus par mūsu pozīciju.
Ja ir jānāk Ceturtās atmodas vilnim, šie vārdi, iespējams, ir paši svarīgākie. Ir vērts apsvērt, kādas personiskās, ģimenes un sabiedrības izvēles mēs kā tauta esam izdarījuši, lai mūsu valsts kļūtu tik neaizsargāta pret imigrācijas spiedienu. Iepriekš minētie skaitļi ir bezjēdzīgi un šeit ierosinātie pasākumi galu galā neko nedos, ja mēs nespēsim pienācīgi izprast mūsu nelaimes cēloņus.
Pagaidām pietiks ar atsauci uz vairāku britu komentētāju novērojumiem par pašu uzkrītošāko, taču ne vienīgo veidu, kā mēs paši esam izraisījuši šo nelaimi.
Kopš 1968. gada Apvienotajā Karalistē ir veikti 10,9 miljoni abortu. Kopš 1968. gada Apvienotajā Karalistē ir ieradušies 10,7 miljoni imigrantu.[9]
Imigrācijas situācija, ar kuru saskaras Latvija, ir katastrofāla. Mums jācer, ka parādīsies valstsvīri, kas mūs kā nāciju izglābs. Drosme, apdomība, savaldība, taisnīgums – šie tikumi nekad nav bijuši tik aktuāli kā tagad. Bet kur ir tie vīri, kas spēs mūs vadīt ar tikumu un spēku?
Un vai pietiks tikai ar šiem tikumiem?
Ja mēs jau tagad nepārdomāsim, kā esam dzīvojuši kā indivīdi, kā ģimenes un kā sabiedrība, ja mēs nelūgsim Dievam piedošanu, ja mēs “neatzīsim un nenoraidīsim visus mūsu daudzveidīgos grēkus un ļaunumu” un nemeklēsim patiesu sirds atjaunošanos, tad, pat ja mums izdosies apturēt un pagriezt pretējā virzienā kolonizāciju kā nacionāli eksistenciālu apdraudējumu, nav šaubu, ka ilgtermiņā mēs tik un tā cietīsim neveiksmi un atkal tiksim pārpludināti. Vispirms ar mūsu pašu netikumiem un tad ar svešiem ļaudīm.
Un mēs to būsim pelnījuši.
Lūk, vēl viens iemesls, lai sāktu cīņu visās frontēs un sāktu to tagad.
[1] https://www.youtube.com/watch?v=V-GICi8ACkM&t=610s
[2] https://telos.lv/latviesu-ceriba-1/
[3] https://telos.lv/latviesu-vieniga-ceriba-2/
[4] https://telos.lv/latviesu-vieniga-ceriba-3/
[5] https://telos.lv/latviesu-vieniga-ceriba-4/
[6] https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija
[7] https://en.wikipedia.org/wiki/Belarus%E2%80%93European_Union_border_crisis
[8] 2013. gada 9. maija grozījumi Pilsonības likumā, kas stājās spēkā 2013. gada 1. oktobrī: https://likumi.lv/ta/id/57512-pilsonibas-likums. Skat. šī likuma kontekstā: 2019. gada 17. oktobrī pieņemtais likums, kura regulējums attiecas uz bērniem, kas dzimuši pēc 2020. gada 1. janvāra: https://likumi.lv/ta/id/310468-par-nepilsona-statusa-pieskirsanas-izbeigsanu-berniem
[9] Skat. baroneses Staudas rakstu žurnālā First Things (https://firstthings.com/the-alarming-truth-about-the-u-k-s-abortion-numbers/) un kādreizējās Parlamenta deputātes Miriamas Keitas sacīto The Telegraph (https://www.telegraph.co.uk/news/2026/01/16/latest-abortion-figures-are-a-tragedy-children-pregnancy-uk/#:~:text=Since%201968%2C%20there%20have%20been%20a%20total%20of%2010.9%20million%20abortions%2C%20and%20there%20are%20now%2010.7%20million%20immigrants%20in%20the%20UK)