“Lai uzzinātu, kāds priekšā ceļš, prasi tiem, kas nāk atpakaļ.”
Vjetnamiešu paruna.
Šī gada augustā Satversmes Tiesā tika iesniegti 20 pieteikumi. No šī apjomīgā skaita Tiesa ierosināja tikai trīs lietas. Viena no šīm trim, ar numuru 2026-15-0103, neambiciozi pieteikta kā lieta “par bērna dzimšanas reģistrā ietveramajām ziņām par vecākiem”. Lasot aprakstu, noskaidrojas, par ko ir runa: divas privātpersonas, AA un AB, ir noslēgušas partnerību; viena no viņām ir bērna māte, savukārt otra sieviete, pamatojoties uz būšanu Satversmes Tiesas atzītās ģimenes attiecībās ar bērna māti, pieprasa izdarīt izmaiņas bērna dzimšanas reģistrā un izsniegt jauna satura dzimšanas apliecību, kur arī viņa būtu norādīta kā “māte”. Respektīvi, otrā. Pašvaldības dzimtsarakstu nodaļa šo prasību noraidījusi, tāpēc lieta iesniegta Satversmes Tiesā, kur tā arī pieņemta un tiks skatīta.[1]
Prasība mātes kopdzīves partneri ierakstīt reģistrā kā otro māti ir pretrunā virknei spēkā esošu likumu un noteikumu. Tā ir pretrunā arī racionālajai un par pašsaprotamu uzskatītajai struktūrai, kas balsta mātes un tēva pienākumus un tiesības un ikviena piedzimušā bērna identitāti valsts priekšā. Civillikuma 146. pantā norādīts, ka “par bērna māti atzīstama sieviete, kas bērnu dzemdējusi.” Šāda sieviete, protams, ir tikai viena. Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 34. pantā “Ziņas par bērna vecākiem” skaidrots, ka ziņas par bērna māti reģistrā ieraksta, pamatojoties uz ārstniecības iestādes izsniegtu medicīnas apliecību, kas apliecina bērna piedzimšanu. Ziņas par bērna tēvu reģistrā ieraksta vai nu atbilstoši paternitātes atzīšanas iesniegumam, vai arī – kā notiek visbiežāk – pēc pieņēmuma, ka laulībā dzimuša bērna tēvs ir sievietes vīrs. Gadījumos, kad bērna paternitāte nav atzīta vai noteikta, reģistrā ieraksta tikai ziņas par bērna māti. Šis ir tas gadījumos, kur tēva vietā ir “strīpiņa”. Strīpiņa nozīmē, ka tēvs ir, taču viņš nav zināms vai citu iemeslu dēļ ierakstīts.
Pieteicēju argumentācijas gaita, spriežot pēc kopsavilkuma, balstās divos Satversmes pantos. Vispirms 110. pantā, kuru interpretējot, Satversmes Tiesa savā slavenajā 2020. gada spriedumā vārdā “ģimene” ietvēra arī viendzimuma pāru veidotas mājsaimniecības. Atgādināsim, kā skan 110. pants: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Otru pamatojuma pusi veido apelēšana pie Satversmes 91. panta: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” No šī panta prasītājas acīmredzami secina, ka neatzīt “divas mātes”, kuru “ģimeni” Tiesa jau ir atzinusi, ir diskriminējoša rīcība, kas aizskar viņu tiesības uz ģimenes aizsardzību. Ja bērna dzimšanas reģistrā kā vecākus ieraksta tikai sievieti un vīrieti, tas pārkāpjot “tiesiskās vienlīdzības principu”.
Šāda lieta skatīšanai Tiesā nebūtu pieņemta, ja tā neizrietētu no priekšvēstures, kuras tālāku risināšanos un legālās konsekvences acīgākie pamanīja jau pirms 2020. gada, vērojot citās valstīs notiekošo. Minētais Satversmes Tiesas 2020. gada spriedums Nr. 2019-33-01 nebija par “homofobijas apkarošanu” vai “mātes Latvijas mīlestību uz visiem saviem bērniem”, bet, tieši pretēji, par bērnu tiesībām. Bērnu tiesības ir pavisam kas cits nekā pieaugušo privātās, intīmās attiecības. Piešķirot paternitātes atvaļinājumu sievietei, Tiesa radīja juridisku precedentu iestāžu brīvībai legāli atsvešināt tēvu no bērna, kā arī juridisku precedentu pretendēt uz būšanu par bērna vecāku personai vai personām, kurām ar bērnu nav bioloģiskas saiknes un kuras šo bērnu arī neadoptē. Ilgus gadus aizstāvētie “dzimumu līdztiesības” principi, kuru mērķis – arī ar līdztiesīgi piešķirta paternitātes atvaļinājuma palīdzību – bija veicināt tēva iesaisti bērna dzīvē arī gadījumos, kad ģimene nav izveidojusies vai ir izirusi, atsitās pret LGBT+ lobija prasībām bioloģisko realitāti noraidīt, ja tā ir traucējoša, un bērna tiesību vietā ievietot tiesības uz bērnu.
Tādus pavērsienus kā “ģimenes” pārdefinēšanu vai drīzumā iespējamo “divu māšu” ierakstīšanu dzimšanas reģistrā Latvijā demokrātiskā ceļā nebūtu iespējams panākt. Nebūtu iespējams ne ar tagadējās Saeimas sastāvu, ne arī, pravietosim, ar to, kas uzsāks darbu pēc 3. oktobra. LGBT+ organizācijām tas ir labi zināms. Biedrības “Mozaīka” līdzdibinātāja, juriste Evita Goša intervijā podkāstam “Praidījums” (tapis par Sabiedrības integrācijas fonda un Latvijas valsts budžeta līdzekļiem) atklāti pastāsta, ka “kopienas” nepieciešamības tiks nokārtotas ar “stratēģisko tiesvedību” palīdzību, proti, to, ko tauta nejēdz, aizmuguriski izdarīs juristi.[2] Un tomēr šie cilvēki, viņu advokātu biroju tīklojums, kā arī radošā inteliģence, kas atbalsta šo lobiju, sevi piesaka kā “demokrātijas vērtību aizstāvjus” un cīnītājus “pret lienošo autoritārismu”.
Dzimšanas reģistrs un valsts iestādes izdotā dzimšanas apliecība ir jaundzimušā cilvēka bioloģiskās izcelsmes apliecinājums. Tas ir arī juridiskās izcelsmes apliecinājums, kas vismaz pirmšķietami ļoti konkrētiem cilvēkiem – bērna vecākiem – uzliek morālus pienākumus pret bērnu. Un tas ir arī bērna identitātes apliecinājums – daudzām un dažādām patiesu ziņu iegūšanas vajadzībām. Šo ziņu vidū var minēt etnisko izcelsmi, dzimtas vēsturi un radniecības saites, medicīnisko vēsturi, mantošanas tiesības un citas.
Kā Satversmes Tiesa tiks galā ar ierosināto lietu, rādīs laiks. Iepriekš iestaigātā argumentācijas taciņa – apelēšana pie nedefinētas visiem pienākošās “cieņas”[3] – te var izrādīties nepietiekama, jo prasītājas burtiski spiež valsti dzimšanas reģistrā implicīti norādīt, ka bērns dzimis, saplūstot divu sieviešu olšūnām. Vienkāršās tautas valodā – to sauc par melošanu. “Bērns ir dzimis divām sievietēm” ir meli, kas pielīdzināmi citiem melošanas gadījumiem. Teiksim, “Latvijas Republikas galvaspilsēta ir Viļņa”, “suņi vairojas partenoģenēzes ceļā” vai “āpšiem ir 33 zobi”.
Šos piemērus var uzskatīt par komiskiem, un var būt grūti iedomāties, ka valsts varētu pieprasīt gan no pilsoņiem, gan dzimtsarakstu nodaļām un citām institūcijām izdot dokumentus, kas ir melīgi. Tomēr 20. gadsimts daudzās zemēs ir izcēlies ar valsts iestāžu nekaunīgu melošanu un tam kā likums ir bijušas ļoti bēdīgas un nereti traģiskas sekas.[4]
Mēs nepieļautu, ka valsts iestādes, tiesas vai juristi mums melo par Latvijas vēsturi okupācijas laikā, vai ne? Cerams, ka spēsim nepieļaut melošanu par bērniem, kas dzimst “divām mātēm”.
[1] https://www.satversmestiesa.lv/lv/jaunums/ierosinata-lieta-par-berna-dzimsanas-registra-ietveramajam-zinam-par-vecakiem; https://tv3.lv/zinas/latvija/vai-latvija-berna-dzimsanas-aplieciba-drikst-but-divas-mates-satversmes-tiesa-ierosina-lietu/
[2] https://www.youtube.com/watch?v=S2dxDA1RWbQ
[3] https://telos.lv/isa-cienas-analize/
[4] Sal. ar https://telos.lv/aicinajums/