Kad parādījās iespēja maijā doties uz Edmunda Bērka fonda organizēto Nacionālā konservatīvisma konferenci jeb “NatCon” Londonā, lai par to pēc tam pastāstītu, es vienlaicīgi gan priecājos, gan nedaudz raizējos. Manas zināšanas par britu konservatīvismu un politikas jautājumiem līdz tam bija bijušas minimālas un likās, ka varbūt daudz no tā visa nesapratīšu. Taču, tā kā ar kaut ko bija jāsāk, sāku ar konferences programmas izpēti un noskatījos reklāmas rullīti, kurā potenciālajiem konferences apmeklētājiem tika pavēstīts par britu spēcīgajām konservatīvisma tradīcijām. Tajā bija iekļauti izvilkumi no britu slavenā konservatīvā domātāja Rodžera Skrūtona runām, kā arī uzdots katram konservatīvajam labi saprotamais jautājums – vai pēdējā laikā valsti skārušās pārmaiņas ir uz labu? Varbūt tā vietā būtu vērts atjaunot to labo, kas bijis un pazaudēts?  

No rīta pirms došanās uz konferenci, paņēmu Oksfordas autobusa pieturas stendā ievietoto bezmaksas laikrakstu ar nosaukumu Metro, un tajā Lielbritānijas samilzušās ekonomiskās un sociālās problēmas atklājās kā uz delnas. Nacionālās veselības sistēma, kādreizējais britu lepnums, bija bēdīgā stāvoklī. Jau otrajā lapā tika ziņots par medmāsu streiku, kas aptver visu valsti un varot ieilgt līdz pat Ziemassvētkiem, ja netiks palielinātas algas. Cits virsraksts vēstīja par to, ka medicīniskais personāls ir nobijies no iespējamām tiesas prāvām par medicīniskās palīdzības sniegšanu slimnīcu gaiteņos nepiemērotos apstākļos, jo cilvēki ir spiesti gaidīt nebeidzamās rindās gultu trūkuma dēļ. Nākamā ziņa bija par to, ka imigrantu skaits šogad jau sasniedzis vienu miljonu cilvēku. Neliela rindkopa bija veltīta arī deficītam mājokļu tirgū un tam, ka vidējā īres cena, pat neiekļaujot šajā statistikā Londonas īres cenas, sasniegusi 1000 mārciņas mēnesī. To apliecināja arī sludinājumu lapas saturs, kuru bija aizpildījuši nekustamo īpašumu uzpircēji ar tādiem saukļiem kā “Mēs pērkam jebkuru īpašumu, jebkādā stāvoklī, jebkur!” un juridiskās palīdzības sniedzēji imigrācijas jautājumos.

Līdz ar to pārāk neizbrīnījos, ka nozīmīga “NatCon” sastāvdaļa bija ekonomiskie jautājumi. Turklāt aplūkoti lielākās ekonomiskās un politiskās aktualitātes – 2020. gada breksita kontekstā. Visa konference tā vien vēstīja, ka Lielbritānija ir uzsākusi jauna, tīkamāka ceļa meklējumus par godu britu unikalitātei un autonomijai. Trīs dienu programma bija strukturēta astoņos paneļos, kuri apvienoja salīdzinoši plašu jautājumu loku: Lielbritānija un Rietumi biopolitiskajā laikmetā; nacionālā identitāte un kultūra; nacionālais konservatīvisms Lielbritānijā; nacionālais reālisms un ārpolitika; ekonomika un nacionālā piederība; vēsture un mantojums; Dievs un valsts, kā arī bloks ar abstraktāku nosaukumu “Nemierīgie labējie”.

Realitātē paneļos apvienotās uzstāšanās neizrādījās nemaz tik vienotas. Tā, piemēram, sadaļā par biopolitiku runāja gan par imigrāciju, gan dzimuma maiņu, gan feminismu un transhumānismu. Uzaicinātie runāji izvērsa tēmas, kuras nereti jau bija iepriekš publiski pārstāvējuši vai apskatījuši savās grāmatās. Paneļu starplaikos sekoja arī atsevišķu konservatīvās partijas politiķu vai citu sabiedrībā populāru cilvēku uzstāšanās. Kā konferences centrālais notikums bija iecerēta rakstnieka un publicista Daglasa Marija uzstāšanās svinīgo vakariņu laikā, kuras notika Londonas Dabas vēstures muzejā. Ņemot vērā politiķu piedalīšanos konferencē, varbūt vērts atgādināt, ka britu Konservatīvā partija, kas sarunvalodā pazīstama arī ar tās vēsturisko nosaukumu toriji, ir viena no divām galvenajām Lielbritānijas politiskajām partijām. No tās nāk gan Boriss Džonsons, gan Riši Sunaks. Konservatīvā partija uzvarēja 2019. gada vispārējās vēlēšanās, un tā ir Lielbritānijas galvenā valdošā partija kopš 2010. gada. Politiskajā spektrā viņi tiek raksturoti kā labēji centriski.

Trīs dienu konferences saturu aizpildīja 50 dalībnieki, tāpēc aprakstīt visus iespaidus nav iespējams un arī droši vien nav nepieciešams. Tā vietā vēlos pievērsties konferences saturam divos aspektos. Pirmkārt, tām idejām, kas bieži atkārtojās, – respektīvi iezīmēt tos uzskatus un jautājumus, kurus par svarīgiem uzskatīja vairums dalībnieku. Otrkārt, papildināt šo sarakstu ar to runātāju teikto, kas bija man personīgi interesants un kaut kādā ziņā izcēlās pārējo pārdomu vidū. 

Konferenci raksturoja šādi jautājumu bloki:

1) Ekonomiskā recesija un breksits. Lai arī praktiski visi dalībnieki kultūras jautājumos bija labēji noskaņoti, attiecībā uz ekonomikas jautājumiem tika piedāvāti gan labēji (brīvais tirgus, mazāka valsts kontrole, zems sociālais atbalsts), gan kreisi risinājumi (atbalsts ģimenēm, mērķēta nodokļu politika un minimālās algas palielināšana). Breksits šajā konferencē netika aplūkots kā ekonomisko grūtību cēlonis, drīzāk kā iespēja. Tika piedāvāti dažādi postbreksita konservatīvisma modeļi – vai nu brīvā tirgus atvēršana, vai regulācija un protekcionisms. Lielākā daļa no runātājiem uzskatīja, ka brīvais tirgus un preču aprites kontroles samazināšana ir šībrīža piemērotākais risinājums Lielbritānijai, taču bija arī dalībnieki, kuri uzskatīja, ka jāatbalsta lokālie uzņēmumi un jādomā par fokusētu starptautisko sadarbību.

2) Imigrācijas jautājumi. Galvenais iebildums pret lielo migrāciju bija tāds, ka daudzi jaunie briti jau tagad nevar un, iespējams, arī visa mūža laikā nevarēs atļauties savu atsevišķu mājvietu, un imigrācija šo situāciju vēl vairāk pasliktina.
Pievēršoties atsevišķiem runātājiem, jāatzīmē Deivids Gudhārts,[1] kurš izklāstīja, kāpēc nacionālisms nāk par labu sabiedrībai (lai gan nepiedāvāja redzējumu, kā šādu labo nacionālisma līmeni sasniegt). Pēc viņa domām, bez nācijas izjūtas nav iemesla ieguldīt sociālajā budžetā, lai palīdzētu pilnīgi svešiem cilvēkiem. Tāpat viņš norādīja, ka kosmopolītisms nemaz nevar pastāvēt bez nacionālām valstīm, jo, lai iepazītos ar citām kultūrām, sākumā ir jābūt kultūrai, kuru iepazīt, t. i., kādam šī kultūra ir jāpārstāv. Ir jābūt kopienai, lai būtu iespējams radīt publiskos labumus, kurus visi vēlas baudīt. Tāpat viņš uzskatīja, ka imigrācijas jautājumu risināšanā trūkst taisnīguma. Kur ir rinda, kas būtu taisnīga, viņš retoriski jautāja. Kāpēc nelegālie imigranti ir nonākuši tādā pašā statusā, kā tie, kuri ievērojuši visus likumus?

Rumāniete Aleksa Kašuta,[2] kura kādu laiku bija dzīvojusi Londonā, no imigrantes pozīcijas pauda, ka, ierodoties svešā valstī, daudz veselīgāk ir redzēt, ka tās iedzīvotāji ciena paši sevi un lepojas ar savu valsti, nevis to noniecina un jūtas par kaut ko vainīgi. Tad arī ir iespējams cienīt gan šo valsti, gan tās iedzīvotājus. Ir maldīgi iedomāties, ka cieņu var panākt ar sevis noniecināšanu un atvainošanos. Viņa arī norādīja uz paradoksu, ka sabiedrības locekļu vienlīdzību mēra tikai pēc rezultātiem, taču vienādi rezultāti nebūt nenozīmē vienlīdzību. Divi cilvēki, kuri saņēmuši vienādu atzīmi vai paveikuši vienādu darba apjomu, nav vienlīdzīgi. Vieglāk, viņa sacīja, ir padarīt cilvēkus vienādi nelaimīgus, nevis vienādi laimīgus.

3) Demogrāfiskā situācija, skaidrojumi zemajai dzimstībai, sociālais atbalsts tradicionālajām ģimenēm. Atomizētas, novecojošas sabiedrības ēnas puses. Eds Vests[3] runāja par to, ka dzimstības rādītāji ir atkarīgi no cilvēku ticības nākotnei. Ja cilvēki ir pesimistiski noskaņoti, viņiem nav ne cerību, ne vīzijas par savu dzīvi un tad attiecīgi zūd arī interese par bērnu radīšanu. Daudziem cilvēkiem viņu dzīvē nav nekā tik vērtīga, ko viņi vēlētos saglabāt, lai nodotu tālāk saviem bērniem. Turklāt, ja nav tradīciju, nav arī nekā nododama. Domājot šādās kategorijās, arī mājas ir tradīcija, kura nododama tālāk. Parlamenta pārstāve un valsts sekretāre mājokļu departamentā Suella Bravermana pauda līdzīgu, tikai stipri vienkāršotāku uzskatu: konservatīvo kultūru raksturo optimisms, bet progresīvo – pesimisms.

Savukārt publiciste un feministe Luīze Perija[4] norādīja, ka ir izveidojusies kultūra, kurā mēs pavadām vairāk laika ar svešiem cilvēkiem nekā ar saviem radiniekiem. Lai no jauna izveidotu sabiedrību ar pozitīvu dzimstības koeficientu, būtu nepieciešams mācīties no citām, daudz auglīgākām sabiedrībām.

Makroekonomists un finanšu analītiķis Filips Pilkingtons[5] jautāja, vai ideālais patērētājs spēs radīt ģimeni, un pats arī atbildēja, ka nespēs. Tehnoloģiju attīstībai ir savas ēnas puses un, viņaprāt, to var raksturot kā ar nodokļiem apliekamas “narkotikas”. Tehnoloģijām attīstoties, cilvēku pie ekrāna pavadītais laiks kļūst arvien lielāks, to veicina gan darbaholisms, gan dažādas sociālās aplikācijas. “Iepazīšanās aplikāciju radītājus interesē nevis cilvēku iepazīšanās, bet tas, lai cilvēki pēc iespējas vairāk laika pavadītu iepazīšanās vietnēs.”

4) Dzimuma/dzimtes identitāšu un transpersonu jautājumu izmantošana politiskos nolūkos un šīs izmantošanas negatīvās sekas. Lai gan Daglass Marijs dzimtes jautājumam pieskārās tikai garāmejot un kopumā viņa  runa Britu nacionālajā muzejā bija piebārstīta ar citātiem un ironiskiem novērojumiem arī par citām tēmām, šoreiz uzmanību galvenokārt piesaistīja tas, cik daudz vārdu tika veltīti kreiso kultūrpolitikas kritikai. “Es esmu noguris, un man ir apnicis”, teica Marijs. Mums vairs nav laika, lai izliktos, ka mēs nevaram noteikt, vai bērns ir zēns vai meitene. Turklāt šāda pieeja ir ārkārtīgi nepraktiska, tā nepalīdz ne cilvēkiem viņu darbā, ne svarīgu problēmu risināšanā. Taču šī pieeja nez kāpēc tiek ieviesta visur. Viņš to raksturoja kā uzmanības novēršanas mehānismu. Vai mediju laikmetā vispār vēl ir iespējams kaut ko paveikt? Samazināt inflāciju un valsts parādu, atrisināt mājokļu jautājumu, uzturēt pensiju budžetu, atvieglot un automatizēt strādnieku darbu? Savu tēzi par uzmanības novēršanu no patiesā traucēkļa viņš paspilgtināja ar citātu no T. S. Eliota “Četriem kvartetiem”: “Ar niekiem novērst[ie]m no niekiem” (Distracted from distraction by distraction).[6]

Marijs arī mudināja atjaunot stāvokli, kurā par labi paveiktu darbu un pūļu ieguldīšanu tiek saņemts attiecīgi lielāks atalgojums. Tieši tas un nevis minoritāšu tiesības, ļaušanās skaudībai, atraidījuma sajūtai vai citām postošām emocijām, motivēs cilvēkus darboties. Iedrošinājumam viņš piesauca Klaiva Steiplza Lūisa sprediķi, kas nolasīts Svētās Jaunavas Marijas baznīcā Oksfordā 1939. gada rudenī. “Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā” (pilns Lūisa sprediķis atrodams arī Telos).[7] Cilvēki ir veikuši zinātniskus atklājumus un radījuši paliekošas vērtības gan karu, gan mēru laikā. Viņi alka pēc skaistā, un viņi to gribēja uzreiz, jo tāda ir cilvēka daba. Nav nekāda iemesla gaidīt labākus laikus, jo dzīve nekad nav normāla, sacīja Marijs.

Rakstniece Marija Haringtone[8] dzimtes kultūrkaru kontekstā runāja par kontracepcijas tabletēm, kas radījušas precedentu ārstu profesijas morālajai degradācijai un parādībai, ka medicīna traucējoši iejaucas pilnīgi vesela ķermeņa darbībā. Auglība nav vis kāda slimība, bet viena no cilvēka ķermenim piemītošām dabiskām īpašībām. Tāpēc Haringtoni nepārsteidzot, ka tik daudziem cilvēkiem vairs neliekas nepieņemama arī cita veida līdzīga iejaukšanās, piemēram, tā sauktās dzimuma maiņas operācijas vai kādi plastiskās ķirurģijas eksperimenti.

5) Konservatīvās partijas loma Lielbritānijā. To iezīmēja gan pašas partijas pārstāvju redzējums, gan asa Konservatīvās partijas kritika no citu dalībnieku puses, ieskaitot apsūdzības liekulībā, konservatīvo ideju nepārstāvēšanā, pasivitātē, ekonomisko jautājumu nerisināšanā u. tml. Šī kritika nereti izsauca skaļas klausītāju ovācijas. (Par britu Konservatīvās partijas “progresīvo konservatīvismu” savulaik rakstījis arī Rodžers Skrūtons,[9] un šāds paradokss pazīstams arī latviešu vēlētājam). Jāatzīmē, ka tauta vienmēr būs neapmierināta ar politiķiem un varas partijām, tomēr britu konservatīvo politiķu vēlme izskaidrot problēmas ar progresīvas politikas kļūdām, ņemot vērā Konservatīvās partijas atrašanos pie varas pēdējos trīspadsmit gadus, gan izraisīja izbrīnu.

Metjū Gudvins[10] runāja par situāciju, ka cilvēki nejūtas nevienas partijas pārstāvēti. Tas nozīmējot, ka viņi nepiedalās nacionālajā sarunā, kas ir būtisks zaudējums visai sabiedrībai. Kā vienu no iemesliem viņš minēja apstākli, ka Lielbritānijā pastāv uz Londonu centrēta ekonomika. 

6) Nacionālās identitātes jautājumi. Vēstures nepārzināšana, Rietumu civilizācijas pagrimums un ideju kontinuitātes pārtraukums. Tradīciju zudums. Ļoti daudzi runātāji uzsvēra, cik svarīgi ir lepoties, nevis kaunēties par savu piederību britu nācijai un par monarhiju, atgādināja par britu sasniegumiem un ieguldījumu cilvēces attīstībā, piemēram, verdzības atcelšanā.

Lords Daniels Hanans[11] savā runā ar nosaukumu “Ko Edmunds [Bērks] darītu?” stāstīja par patriotisma kļūdaino interpretāciju, jo tieši patriotisms, viņaprāt, ir tas, kas valsti padara par mājām, liek maksāt nodokļus, pieņemt vēlēšanu rezultātus, pat ja tā partija, par kuru balsots, ir zaudējusi, kā arī liek uzņemties atbildību par apkārt notiekošo. Viņš atsaucās uz Gilbertu Kītu Čestertonu, kurš teicis, ka nosodīt patriotismu, jo tas var novest pie kara, ir tieši tas pats, kas nosodīt mīlestību, jo tā var novest pie slepkavības. (Līdzīgu domu izteica arī Daglass Marijs, kurš reaģēja ironiskāk, sakot, ka mīlestības dēļ sākās Trojas karš, taču, cik zināms, mīlestību tāpēc neviens negrasījās atcelt. Viņš jautāja arī: “Kāpēc mums jāuzmanās, ja vācieši ir tie, kuri divas reizes visu sačakarēja?” Pēdējo joku gan Marijam viņa oponenti kādu laiku neļaus aizmirst; jau tagad izskanējis sašutums par holokausta un nacisma nozīmes noniecināšanu[12]).

Mums ir jābūt kaut kādai izpratnei par to, kas ir “mēs”, sacīja Hanans. Nav iespējams no demokrātijas izņemt dēmosu un sagaidīt nacionālo lojalitāti. Viņš kritizēja starpvalstu attiecības Eiropas Savienībā un uzsvēra, ka valstīm būtu jābūt kā labiem kaimiņiem, nevis īrniekiem daudzstāvu mājā. Tieši uzturot tādu attieksmi, cilvēki vēlas palīdzēt Ukrainai. Nevis uzskatot, ka vērtīgas ir tikai tās valstis, kuras ir bagātas un ar kurām var noslēgt izdevīgus tirdzniecības līgumus. Tāpat Hanans proponēja brīvo tirgu un citēja Edmundu Bērku, sakot, ka valsts spēj darīt maz, lai nodrošinātu cilvēku vajadzības, taču tās uzdevums ir pasargāt no ļaunuma.

Naidžels Bigars[13] dalījās ar personīgu stāstu par to, kā viņu, jaunu skotu, pēc Pītera Vatkinsa dokumentālās filmas par Kalodenas kauju[14] noskatīšanās pārņēmušas dusmas pret angļiem. Viņš juties kā upuris un vēlējies atdarīt par saņemto pārestību. Tikai stipri vēlāk, jau pieaugušā vecumā viņš aptvēris savus maldīgos pieņēmumus, kuri viņam radušies pēc šīs filmas noskatīšanās. Tāpēc, Bigars teica, mums jābūt ļoti uzmanīgiem, interpretējot vēsturi.

7) Kreiso, progresīvo ideju, modernitātes un postmodernitātes kritika. Parlamenta loceklis Denijs Krūgers[15] no savas katoliskās pozīcijas raksturoja sabiedrības jauno “reliģiju” kā marksisma, narcisisma un pagānisma sajaukumu (šī frāze tika divreiz citēta kreisā spārna laikraksta The Guardian publicētajā “NatCon”konferences kopsavilkumā),[16] kas neizbēgami novedot pie radikālisma.

Anna Veliza[17] jautājumu un atbilžu sesijas laikā, kurā viens no apmeklētājiem vaicāja, vai konservatīvismu varot salīdzināt ar marksismu, norādīja, ka marksismā jau no paša sākuma cilvēkam netika piešķirta cieņa. Ja par cilvēkiem runā kā par masu, nevis kā par būtnēm, kuras ir spējīgas uz labo un skaisto, ko gan mēs vispār no tā varam uzbūvēt, viņa jautāja. 

8) Izglītības problēmas – zemā kvalitāte, kreiso ideju ieplūšana izglītības sistēmā. Kultūras kritiķis, cietuma ārsts un psihiatrs Teodors Dalrimpls[18] bija izvēlējies fokusēties uz problēmām izglītības sistēmā un zemo izglītības kvalitāti. Izglītību viņš raksturoja ar komiskiem piemēriem no laika, kad strādāja ar 16–25 gadus veciem jauniešiem. “Kad es viņiem lieku izlasīt teikumu un pēc tam jautāju, kas tur bija rakstīts, viņi atbild – es nezinu, es tekstu tikai izlasīju.” Vai arī: “Ja pēc nepareizas atbildes uz jautājumu, cik ir seši reiz septiņi, es saku, ka atbilde ir gandrīz pareiza, viņi izskatās ļoti apmierināti.” Tāpat ironiskas piezīmes izpelnījās jaunievedums britu legālajā sistēmā ar nosaukumu “naida incidents bez nozieguma”.[19] Ņemot vērā nemainīgi augsto neatklāto laupīšanu līmeni Lielbritānijā,[20] tas Dalrimplam lika secināt, ka “policija rūpējas par mūsu jūtām, bet ne par mūsu īpašumiem”. Dalrimpla secinājumi arī man lika aizdomāties par to, vai šāda tipa jaunievedumi Latvijā nenovestu pie līdzīga rezultāta: biežāk tiktu sodīti cilvēki par salīdzinoši viegliem nodarījumiem. Iniciatīvas ieviesējos tas radītu labi padarīta darba sajūtu, taču pārējo noziegumu izmeklēšanas efektivitāte un statistika no tā nemainītos, varbūt pat pasliktinātos, jo pieaugtu policijas noslogojums.

Frenks Furedi[21] norādīja uz robežu izplūšanu starp dažādām kategorijām. Viņš raksturoja pagātnes un tagadnes saplūšanu kā procesu, kurā pagātne ir kaut kas, kam beidzies derīguma termiņš. Tāpēc pagātnes iepazīšanas vietā ir stājusies psiholoģizācija, jo cilvēkiem šķiet, ka vairs nav iespējams nodot nekādas zināšanas saviem bērniem. Tā vietā tiek mācītas sociālās prasmes, celts pašvērtējums un mainīts fokuss uz tādiem jautājumiem, kas skolas padara par sava veida klīnikām. Šādā vidē audzis cilvēks ir abstrakts subjekts abstraktā visumā, nesagatavots nākotnes problēmām, jo viņam nav bijis iespējams mācīties no pagātnes kļūdām un iedvesmoties no pagātnes panākumiem.

9) Ukraina kā pozitīvs nacionālisma piemērs. Vienotība un militārā gatavība. Bijušais Lielbritānijas slepenā izlūkošanas dienesta vadītājs Ričards Dērlovs[22] cita starpā runāja par to, ka pēc Krievijas “brutālā un neizprovocētā” uzbrukuma Ukrainai Lielbritānija bez šaubām ir Ukrainas pusē, jo šis ir arī “mūsu karš”. Lai arī viņš zinot, ka Lielbritānija nekad nav bijusi “eņģelis”, aukstā kara laikā viņš un kolēģi vienmēr ir zinājuši, ka atrodas pareizajā pusē, un šajā ziņā nekas neesot mainījies.

10) Kristīgais konservatīvisms. Ticības pozitīvā ietekme uz sabiedrību un pamats morāli augstvērtīgiem lēmumiem. Džeimss Orrs[23] pauda viedokli, ka, lai arī ir ļoti labi sekulāri un teoloģiski argumenti, kas pamato, ka valstij nebūtu jāiejaucas cilvēku ticības dzīvē, taču neviena valsts nevar palikt vienaldzīga pret savu pilsoņu morālo stāvokli. Tāpēc nedrīkst aizmirst, ka tieši ticība ir tā, kas mums ļauj būt brīviem nevis progresīvā visatļautības izpratnē, bet tādā, kas nozīmē arī atbildību un robežu apzināšanos un darbojas kā līdzsvarojošs mehānisms. Brīvība bez ticības agri vai vēlu sagraus cilvēka morāli.

Tikmēr katoļu priesteris Benedikts Kīlijs[24] ieteica apbruņoties ar cerību (nevis optimismu) tiem, kuri domā, ka vienīgā Lielbritānija, kura varēs izdzīvot, būs kristīga Lielbritānija. Neiekļaujot Eiropas Savienības konstitūcijā kristietību kā pamatakmeni, viņaprāt, nams tika uzbūvēts uz smiltīm. Šādā namā, saskaroties ar naidīgumu pret kristiešiem, vienīgais, ko var piesaukt, ir tolerance, taču tā darbojas citā virzienā, atbilstoši laika garam. 

11) Runas brīvība. Lai arī ne visi runātāji runas brīvībai pievērsās tieši, tās pašsaprotamība un eksistenciālā nozīmība ievijās gandrīz visu runātāju teiktajā. Piemēram, viens no retajiem, kurš konferences laikā pievērsās Covid-19 tēmai, bija bijušais ministrs Deivids Frosts,[25] kurš 2021. gadā atkāpās no amata, protestējot pret pandēmijas ierobežojumiem.[26] Viņš uzskatīja, ka Lielbritānijas 50 gadus ilgā atrašanās Eiropas Savienībā ir nodarījusi lielu postu britu izpratnei par indivīdu autonomiju. Pieradums, ka lēmumus pieņem kāds cits no augšas, arī esot viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība tik viegli pakļāvās šādai kontrolei pat tad, kad tai nebija attaisnojuma. Un tie, kas izteica pretenzijas pret autonomijas zudumu, tika apklusināti.

12) Konservatīva konstitucionālā reforma. Tās nepieciešamību īpaši izvērsa Džons Haijs (vainojot bijušā britu premjerministra leiborista Tonija Blēra politiku) un Ofirs Haivrijs (mudinot samazināt Lordu palātu). Viņi vēlējās atjaunot konstitūciju, kas darbotos pēc konservatīviem principiem. Šeit jāpiezīmē, ka Lielbritānijā nepastāv viens rakstīts dokuments, ko sauc par konstitūciju. Lielbritānijas Augstākā tiesa savos lēmumos vadās pēc tā, ka pastāv vispārēji konstitucionālie principi, tostarp parlamentārā suverenitāte, tiesiskums, demokrātija un starptautisko tiesību ievērošana un visi šie aspekti spēlē lomu lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to konstitucionālas izmaiņas ir nepārtraukts process. Konstitucionālas izmaiņas radīja gan integrācijas process Eiropas Savienības legālajā sistēmā, gan 2016. gada Apvienotās Karalistes referendums par dalību Eiropas Savienībā, kurā briti nobalsoja par izstāšanos.[27]

Ja jūs no visas konferences vēlaties noskatīties tikai vienu runu, ieteiktu izvēlēties Ērika Kaufmana[28] uzstāšanos ar nosaukumu “Partikulāra nacionālisma aizstāvība”.[29] Tā garāmejot pieskaras daudzām konferencē pieminētajām problēmām un ievieto tās plašākā kontekstā. Viņaprāt, patiesā problēma nav vis globalizācija un politiskās suverenitātes apdraudējums, kā daudzi varbūt gribētu uzskatīt, bet rīvēšanās starp divām atšķirīgām nacionālisma izpratnēm.

Ir jānošķir universālā pieeja no tradicionālās pieejas. Pirmā balstās uz universāliem sasniegumiem, bet otrā uz partikulāro, atsevišķo, ko nacionālisma gadījumā veido mīti, simboli un kolektīvā atmiņa. Kaufmans uzskata, ka Lielbritānijā ir uzvarējis universālisms gan kreisajā, gan labējā politikā. Kamēr kreisais universālais nacionālisms iestājas par morālo perfekciju (“sociālpolitiskās atjēdzības” mērcē), tikmēr labējos vada tā sauktais GDP nacionālisms jeb rūpes par ekonomisko izaugsmi. Neviens no abiem neiestājas par unikālo britu kultūrā. Kādas sekas tas atstāj uz britu sabiedrību, viņš izvērsa savā tālākajā runā.

Atsevišķa konferences sadaļa bija īpaši studentiem veltīts panelis, kurā jaunie konservatīvie, uz kuriem tiek liktas cerības nākotnē, varēja uzdot sev interesējošus jautājumus. Uz jautājumiem atbildēja Tobijs Jangs, Luīze Perija un Džeimss Orrs.

Luīze Perija ar savu sirsnību viegli izpelnījās sanākušo simpātijas, un viņai uzdeva visvairāk jautājumu. Viņa pastāstīja, kā pirms gadiem desmit pamanījusi, ka “sociālpolitiskās atjēdzības” (woke) idejas ir diezgan garlaicīgas, varētu pat teikt nūģīgas, un tāpēc pētīt šo ideju loku viņai nepavisam neesot licies iedvesmojoši. Tāpat viņa dalījās ar stāstu, kā pēc pirmajiem iebildumiem pret progresīvajām idejām viņa pazaudējusi savus draugus, turklāt visus uzreiz, kas bijis ļoti sāpīgi. Taču labā ziņa bijusi tā, viņa teica, kad tas vienreiz ir noticis un vairāk nenotiks. Toties stāvoklis, kad vairs nav jādomā par katru savu vārdu, esot ārkārtīgi atbrīvojošs.

Dažus no jauniešiem satrauca ģimenes dibināšanas jautājumi. To, ka dzīvot Londonā ir ļoti dārgi, Perija sapratusi, arī audzinot savu dēlu, tāpēc viņa atbildēja: “Jums būs vai nu jāatrod jauns dzīvesveids, iespējams, jāpārceļas ārpus Londonas, vai arī jums nekad nebūs bērnu. Tomēr, kā rāda pētījumu dati, vairumā gadījumu cilvēki gūst lielāku gandarījumu no savas ģimenes nekā karjeras dzīves.”

Kopumā jāsaka, ka šīs konferences iedvesmojošākie dalībnieki (daļēji arī personīgu iemeslu dēļ) man likās tieši tie cilvēki, kuri pirms kāda laika nemaz nebija īpaši konservatīvi. Tagad viņus šajā kategorijā var iekļaut tāpēc, ka plaisa ar pārējiem kļuvusi pārāk liela. Tādi piemēri būtu feministe Luīze Perija un gejs Daglass Marijs vai vienkārši pētnieki, kuru secinājumi neierakstās populārajā diskursā. Ja sabiedrība nebūtu tik sašķelta, viņi droši vien turpinātu būt paši par sevi un aizrautu mūs ar savām domām un meklējumiem. Taču tagad viņi piedalās konservatīvisma konferencē, kurai “The Guardian” velta tādus apzīmējumus kā “bēdīgi slavena”[30] un kura tiek paralēli izmantota arī kā reklāmas platforma dažādiem politiķiem, kuru runas dažkārt atgādināja priekšvēlēšanu kampaņu lozungus.

Jāatzīmē arī, ka pie konferences ēkas ieejas gandrīz katru dienu stāvēja pāris protestētāji, un trīs reizes pret politiķu runām skaļi iebilda arī kādi cilvēki no zāles, līdz tika aizvākti. Protestēšana, manuprāt, ir nozīmīga demokrātijas parādība, kurai jāļauj notikt, jo protestētājs ir cilvēks, kurš tic, ka vizuāls vai verbāls uzsaukums notikuma dalībniekos var pamodināt sirdsapziņu. Taču vienlaikus arī domāju: kurš var pamodināt viņus, ja viņiem neizrādās taisnība? Vai ir iespējams protestēt arī pret protestētājiem bezgalīgā progresijā?

Domāju, ka šī konference vēl pirms gadiem divdesmit būtu likusies pilnīgi normāla – nevis protestu vērts pasākums. Tajā bija sastopami gan inteliģenti un aizraujoši runātāji, gan, protams, arī tādi, kuru runas laikā gribējās žāvāties. Tāpat atradās arī pa kādam dīvainim, kurš izvirzīja apšaubāmas teorijas vai uzjautrināja publiku ar jokiem un provokatīviem izteikumiem. Dažas runas bija panaiva optimisma (vai pesimisma) pilnas, citas cieta no tā, ka runāja riņķī apkārt un nespēja lietas nosaukt īstajos vārdos. Daudziem dalībniekiem bija interesanti un trāpīgi novērojumi par notiekošo, taču pietrūka reāla plāna, ko turpmāk vajadzētu darīt. Nemitīga koncentrēšanās uz mājokļu krīzi, veselības sistēmas problēmām un nepieciešamību pacelt algas, kas ir cilvēcīgi saprotama, manuprāt, nav pārāk saprātīgs argumentācijas ierocis konservatīvas filozofiskās pozīcijas uzturēšanai, kurai nemaz nav jāveido obligāta korelācija ar bagātību. Kā rakstījis Aristotels Nīkomaha raksturmācībā: “Dzīve, kas veltīta bagātības iegūšanai un peļņai, ir pakļauta ārējiem faktoriem, un skaidrs, ka bagātība nav meklētais jēdziens labais. Bagātība ir kā derīgs līdzeklis cita mērķa labad.”[31]

Tāpēc argumenti, ar kuriem dzīve kopienā, ģimenes veidošana, cieņa pret citiem cilvēkiem un citas lietas tiek reklamētas kā līdzeklis ekonomiskās labklājības vai kādu citu mērķu sasniegšanai, ir ačgārna jau pašos pamatos. Šīs lietas ir labas kā pilnīgotas tikumīgas dzīves sastāvdaļas, nevis līdzeklis kaut kam citam. Līdzīgi kā draudze nav līdzeklis, lai cilvēki nejustos vientuļi, lai viņiem būtu atbalsts, nonākot trūkumā, vai rastos iespēja dalīties ar savu dzīvesstāstu, bet gan sekošana Jēzus aicinājumam. Bez tā viss pārējais ir nenozīmīgs. Kā savulaik rakstījis Klaivs Steiplzs Lūiss grāmatā Vienkārši kristietība: “Reliģijā, tāpat kā karā un citās lietās, mierinājums ir tas, ko nevar iegūt, to meklējot. Ja tu meklēsi patiesību, tu, iespējams, beigās atradīsi arī mierinājumu; bet ja tu meklēsi mierinājumu, tu neatradīsi ne mierinājumu, ne patiesību.” Uzskatu, ka šāda dzīšanās pēc ekonomiskās labklājības izrādīsies līdzīga maldinoša mirāža un konferencē izskanējušās sagatavotās runas būs bijušas tikai instinktīva atbildes reakcija uz “izsalkušo” publiku, nevis pārdomāta pozīcija.

Konferences runās saklausīju arī pārāk vienkāršotu labā un ļaunā nošķīrumu, salīdzinot ar to, kā mēs to pieredzam dzīvē. Dzīvē var būt situācijas, kad šausmīgi lēmumi izraisa gan traģiskas sekas, gan paralēli rada arī kaut ko labu. Un tāpat ir ar labiem lēmumiem, kas kopumā ved pareizajā virzienā, taču tiem ir dažas nepatīkamas blaknes, kuras neviens iepriekš nebija varējis paredzēt. Domāju, ka breksits ir viens no šādiem notikumiem. Briti gan zaudēs, gan iegūs no sava lēmuma, un vēl ir pāragri spriest, cik daudz un ko tieši. Šobrīd mēs varam veikt ekonomiskās izaugsmes salīdzinājumu ar G7 valstīm, izmērīt imigrācijas apjomu un inflāciju, taču mēs joprojām nezinām, kas notiks ar britu ceļu. Vai šī jauniegūtā brīvība radīs atbildīgāku nāciju un talantīgus, neatkarīgus domātājus? Ja tā tiešām notiks, mēs visi būsim ieguvēji.

[1] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/david-goodhart/

[2] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/alex-kaschuta/

[3] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/ed-west/

[4] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/louise-perry/

[5] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/philip-pilkington/

[6] T. S. Eliots, Dzejas izlase, Rīga: Neputns, 2022, 122. lpp.
“Ne pārpilnība, ne trūkums. Tikai zibsnis/ Pār saspringtām un laika izvagotām sejām / Ar niekiem novērstām no niekiem/ Iedomu pilnām, jēgas nepiepildītām.”

[7] https://telos.lv/macibas-kara-laika

[8] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/mary-harrington/

[9] https://telos.lv/postmodernisms-liberalisma-konservativisma-2/

[10] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/matthew-goodwin/

[11] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/daniel-hannan/

[12] https://www.independent.co.uk/news/uk/politics/national-conservatism-downplaying-holocaust-b2339878.html

[13] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/nigel-biggar/

[14] https://www.imdb.com/title/tt0057982/

[15] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/danny-kruger/

[16] https://www.theguardian.com/politics/2023/may/17/10-things-we-learned-from-the-uk-natcon-conference

[17] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/anna-wellisz/

[18] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/theodore-dalrymple/

[19] https://www.gov.uk/government/publications/non-crime-hate-incidents-draft-code-of-practice

[20] https://www.telegraph.co.uk/news/2022/04/28/record-number-crimes-go-unsolved/

[21] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/frank-furedi/

[22] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/richard-dearlove/

[23] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/james-orr/

[24] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/fr-benedict-kiely/

[25] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/david-frost/

[26] https://www.theguardian.com/uk-news/2021/dec/18/brexit-minister-lord-frost-resigns-over-covid-plan-b-measures

[27] https://verfassungsblog.de/constitutional-change-in-the-uk-people-or-party/

[28] https://nationalconservatism.org/natcon-uk-2023/presenters/eric-kaufmann/

[29] https://www.youtube.com/watch?v=zVzUfl1RQU0&list=PLbZpjtSKtltGJlkCp7SZmitzZgPXP3fXQ

[30] https://www.theguardian.com/commentisfree/2023/may/19/national-conservatism-conference-leftwing-dark-age

[31] Aristotelis, Nīkomaha ētika. Rīga: Zvaigzne, 1985, I grāmata, V.