2024. gada vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Parīzē bija vērojamas vairākas groteskas un ar labo gaumi nesavienojamas performances. Vienu no tām izpildīja kaut kādu dīvaiņu grupa, kas parodēja rietumkristīgajā mākslā tradicionāli pieņemto Jēzus Kristus un Viņa apustuļu Svētā Vakarēdiena ainu – to, kuras pazīstamākais atveidojums ir Leonardo da Vinči glezna Pēdējais Vakarēdiens (L’Ultima Cena).[1] Performances laikā pasākuma oficiālie komentētāji sociālajos tīklos to tieši tā arī prezentēja. Kad no pašas Francijas un no dažādām pasaules malām atskanēja dusmu un sašutuma pilna reakcija, organizētāji sāka taisnoties, ka esot pārprasti. Viņi uzreiz ķērās pie ierastās aizsardzības taktikas un ātri izdomāja attaisnojumu: īstenībā esot noticis pārpratums, jo tā neesot Pēdējā Vakarēdiena kariķēšana, bet kaut kādas gandrīz nevienam nezināmas un kādā franču provinces muzejā izstādītas gleznas iestudējums par Olimpa dieviem; “stulbie un aprobežotie konservi” vienkārši esot pārāk dumji, lai to zinātu un saprastu. Vienlaikus “inkriminējošie” sociālo tīklu ieraksti tika aši vien izdzēsti. Tomēr šī taktika nenostrādāja un nācās vien caur sakostiem zobiem (it kā) atvainoties.[2]

Es nezinu, vai atklāšanas ceremonijas organizētāju tiešais mērķis bija izņirgt kristietību vai slavēt un propagandēt perversijas (vai varbūt abi šie mērķi). Godīgi sakot, man tas ir vienalga: izrāde tā vai tā bija pretīga. Ja tā kaut ko ir panākusi, tad tikai vienu: parādījusi visiem Rietumu kulturālo “elišu” dziļo morālo pagrimumu. Kā atzīmēja daudzi komentētāji, “ļoti drosmīgie” kristietības simbolu kariķētāji nemūžam nebūtu uzdrošinājušies izdarīt kaut ko tamlīdzīgu ar islāma simboliem.[3] Protams, – jo, pirmkārt, šīs reliģijas nesēji mēdz sāpīgi sist pretī, un otrkārt, pašu organizētāju ideoloģiskie domubiedri apsūdzētu viņus “rasismā” un “ksenofobijā”.

Ko nosaka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants?

Tas, ka Eiropas valstu vairākumā (un vispār Rietumos) pret kristietību un tās simboliem tiek pieļauti daudz nopietnāki izlēcieni nekā pret islāmu un ka musulmaņu reliģiskās jūtas tiek īpaši aizsargātas – bieži vien uz pārējo pilsoņu pamattiesību rēķina –, ir vispārzināms fakts.[4] Parīzē notikušais incidents un tā kritiķu piezīmes pamudināja mani sīkāk papētīt, vai un kā šis fenomens tiek atspoguļots Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – “ECT”) judikatūrā, t. i., spriedumos un lēmumos.

Šajā rakstā konkrēti aplūkošu ECT nolēmumus par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – “ECtK”) 10. pantu, kas garantē tiesības uz vārda jeb izteiksmes brīvību. Lūk, ko nosaka šis pants:

“1. Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības noteikt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanas režīmu.

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var būt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesu varas autoritāti un objektivitāti.”

Tātad 10. panta pirmā daļa garantē tiesības brīvi izteikties, bet otrā daļa ļauj valstīm ar noteiktiem nosacījumiem šo tiesību īstenošanu ierobežot. Šādam ierobežojumam jāatbilst trim nosacījumiem: (1) tam ir jābūt “saskaņā ar likumu” jeb “likumā noteiktam”; (2) tam ir jābūt vērstam uz kādu no otrajā daļā minētajiem leģitīmajiem mērķiem (un nevis uz kādu citu, otrajā daļā neminētu, jo šis mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs); (3) tam ir jābūt “nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā”, tas ir, samērīgam ar šo mērķi. Tomēr, saskaņā ar ECT pastāvīgo judikatūru, tas, vai iejaukšanās tiesību īstenošanā ir “nepieciešama”, ir vispirms jānovērtē dalībvalstu nacionālajām institūcijām, it sevišķi tiesām. Šīm iekšzemes institūcijām līdz ar to ir atvēlēta “novērtēšanas brīvības robeža” (margin of appreciation – angļu val.). Novērtēšanas brīvības robežas plašums nav visām lietām vienāds; tas mainās atkarībā no lietas veida, konteksta un citiem apstākļiem.[5]

Kādus principus deklarē Eiropas Cilvēktiesību tiesa un kā pati tos piemēro?

Ko ECT saka par dažādās Eiropas valstīs paredzēto atbildību par “reliģisko jūtu aizskaršanu” vai “reliģiskā naida kurināšanu” – jo tā arī ierobežo izteiksmes brīvību? Vispārējo principu līmenī ECT pašreizējo oficiāli definēto nostāju var īsi rezumēt šādi: nevienas reliģijas ticīgie nav pasargāti no kritikas un viņiem ir jāakceptē, ka citi viņu reliģijas postulātus nepieņem vai pauž tai naidīgas idejas. Tomēr, ja oponentu izteiksme pārsniedz vienkāršas kritikas robežas un var potenciāli izraisīt reliģisko naidu vai neiecietību – piemēram, nepiedienīgā vai īpaši provocējošā veidā parādot reliģiskās pielūgsmes vai godināšanas objektus – tad dalībvalstis var leģitīmi uzskatīt tos par nesavienojamiem ar reliģijas brīvības garantijām un izteiksmes brīvību attiecīgi ierobežot (ar nosacījumu, ka ierobežojums ir samērīgs). Valstīm ir plaša novērtēšanas brīvība, nosakot, kas to attiecīgajās sabiedrībās var iedragāt starpreliģiju mieru un saticību un kas nevar.[6]    

Šos principus varētu ļoti ilgi apspriest un analizēt no vispārfilozofiskā viedokļa – kādas ir vārda brīvības robežas; vai valstij vispār būtu jāuzņemas ticīgo jūtu sargāšana, utt. –, bet tas šoreiz nav nepieciešams. Es pati personīgi esmu par pēc iespējas plašākām izteiksmes brīvības garantijām Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas Pirmā labojuma garā.[7] Taču apzinos, ka Eiropas valstis un tautas ir pārāk daudzveidīgas, ar dažādām tradīcijām un mentalitātēm, dažādām sabiedrībām, dažādu attieksmi pret reliģiju, – un tādēļ, kopumā raugoties un sīkumos neiedziļinoties, iepriekšminēto formulējumu uzskatu par saprātīgu.

Tomēr šāds secinājums nav pietiekams. Vispārīgais principu un kritēriju formulējums var būt ļoti prātīgs un atbalstāms, bet ir jāaplūko arī šo principu un kritēriju piemērošanas prakse specifiskos gadījumos. Tātad jāpaskatās, cik godīgi un vienlīdzīgi – vai, gluži otrādi, divkosīgi – ECT mēdz piemērot nupat formulētos principus  konkrētās lietās. Un, analizējot pēdējo divdesmit gadu judikatūru, gribot negribot jānonāk pie ļoti skumja secinājuma: lietās par kristiešu un musulmaņu reliģisko jūtu aizskaršanu ECT piemēro šokējošu un skandalozu dubultstandartu, padarot valsts rīcības brīvību atkarīgu no tā, kuras ticības pārstāvji ir aizskarti. Valstij ir ļoti plaša novērtēšanas brīvība, aizsargājot islāmu, un ļoti šaura rīcības brīvība, aizsargājot kristietību. Citiem vārdiem sakot, ECtK dalībvalstis drīkst vērst pret islāma kritiķiem tādas sankcijas, kas, ja runa ir par kristietību, tiek atzītas par izteiksmes brīvības pārkāpumu. Ļoti īsi sakot, šādās lietās ECT nostāja ir antikristīga un proislāmiska.

Šo problēmu ir pamanījis un uzsvēris arī viens no pašas ECT locekļiem – poļu tiesnesis Kšištofs Vojtičeks (Krzysztof Wojtyczek). Savās atsevišķajās domās lietā Rabczewska v. Poland (to mēs drīzumā aplūkosim) viņš raksta:

“…[J]aunākā judikatūra var radīt iespaidu, ka lietās par islāmu Tiesa seko savai ierastajai pieejai un cenšas reāli aizsargāt reliģiskās jūtas pret antireliģisku runu, savukārt lietās par citām reliģijām pieeja ir mainījusies un ticīgajiem nodrošinātā aizsardzība pret ļaunprātīgu antireliģisku runu ir kļuvusi vājāka.”[8]

Es pilnībā pievienojos tiesneša Vojtičeka novērojumam, tikai nebūšu tik diplomātiska: manuprāt, ECT pēdējo divdesmit gadu judikatūra nevis tikai “rada iespaidu”, bet ļoti skaidri un nepārprotami atspoguļo šādu dubultstandartu.

Šeit uzreiz ir jāizdara svarīgs precizējums. Lasītāji varbūt jautās, kādēļ es šajā rakstā salīdzinu tikai nolēmumus par musulmaņu un kristiešu, bet ne par citu reliģiju pārstāvju jūtu aizskaršanu. Atbildēšu: tādēļ, ka šādu nolēmumu pagaidām vēl nav; visas ECT līdz šim izskatītās vārda brīvības lietas attiecas tikai uz divu minēto reliģiju piederīgajiem. Ir bijušas vairākas lietas par antisemītiskiem izteicieniem, taču neviena no tām tieši neskāra jūdaisma reliģiju.[9]

Pēc brīža ilustrēšu savu (un tiesneša Vojtičeka) secinājumu ar konkrētiem piemēriem no ECT judikatūras. Taču pagaidām izdarīšu nelielu atkāpi un paskaidrošu, kur ir aplūkojamās problēmas sakne un kādēļ ECT, ja tā vēlas tikt atzīta par īstu “tiesu”, nedrīkstētu spriest tā, kā tā šobrīd spriež. Pēc tam aprakstīšu un izskaidrošu attiecīgos nolēmumus un beigās minēšu cēloņus, kādēļ ECT tiesnešu vairākums tā spriež un ar ko ir izskaidrojamas viņu dīvainās simpātijas pret islāmu un antipātijas pret kristietību.

Kādēļ tiesai ir jābūt objektīvai un neitrālai?

Sāksim ar to, ka viens no demokrātiska politiskā režīma stūrakmeņiem ir varas dalīšanas princips. Ir likumdevēja vara (parlaments vai atsevišķos gadījumos tauta referendumā), kas pieņem visiem saistošas tiesību normas, izšķirot un noregulējot svarīgus, principiālus politiskus jautājumus. Ir izpildvara (valdība), kas piemēro likumdevēja pieņemtos likumus un konstitūcijā un likumos noteikto pilnvaru robežās pieņem vispārsaistošas tiesību normas (piemēram, Latvijā – Ministru kabineta noteikumus). Un ir tiesu vara, kas risina dažāda veida konfliktus un strīdus, nosakot, kāds ir katrā konkrētajā lietā piemērojamo normu saturs un kā tieši tās ir piemērojamas šīs lietas apstākļiem.[10]

Šeit ir īpaši jāuzsver divas principiālas atšķirības starp diviem pirmajiem varas atzariem no vienas puses un tiesu varu no otras.

Pirmkārt, parlaments un valdība pieņem tiesību normas, bet tiesas tās piemēro. Protams, šeit var būt dažādas īpašas situācijas (par tām šoreiz nerunāsim), taču iepriekš minētais princips vienmēr paliek spēkā. Ja kāds konkrēts jautājums nav likumdevēja noregulēts (t. i., ja ir konstatēts tiesību robs vai likuma robs), tad tiesai var nākties šo robu aizpildīt un izspriest lietu, pamatojoties uz ģenerālklauzulām (t. i., plaši un vispārēji izteiktām tiesību normām), vispārējiem tiesību principiem un paražām. Taču tas nemaina principiālo atziņu, ka politisko lēmumu pieņemšana ir likumdevēja prerogatīva, un tiesām tā ir jārespektē. Demokrātiskā valstī tas ir loģiski un pašsaprotami, jo likumdevējs ir tautas tieši ievēlēts (vai arī – referenduma gadījumā – likumdevējs ir pati tauta).[11]

Otrkārt, atgādināšu klasisko tiesību jēdziena definīciju: “Tiesības ir līdzeklis taisnīguma sasniegšanai.” Tiesu varas uzdevums ir ar galīgiem nolēmumiem taisnīgi izspriest konkrētas lietas (kurai pusei strīdā ir taisnība? vai apsūdzētais ir vainīgs? vai iestādes izdots administratīvais akts ir spēkā? vai likums atbilst Satversmei?). Tādēļ tiesai ir jābūt neatkarīgai un objektīvai; it sevišķi jau demokrātiskā tiesiskā valstī šim principam būtu jābūt pašsaprotamam.

No tā savukārt izriet trešā atziņa: tiesu un tiesnešu pienākums būt politiski un ideoloģiski neitrāliem – jeb, pareizāk sakot, “saprātīgi neitrāliem”. Pilnīga neitralitāte nemaz nav iespējama kaut vai tādēļ, ka tiesas darbojas attiecīgās valsts institucionālajā sistēmā saskaņā ar tās konstitūciju un no tiesnešiem līdz ar to var pieprasīt uzticību šīs konstitūcijas pamatvērtībām. Piemēram, no Latvijas tiesnešiem var sagaidīt īpašu lojalitāti pret Satversmē noteikto demokrātisko valsts iekārtu, Latvijas neatkarību un teritoriālo veselumu, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un tamlīdzīgām vērtībām. Šeit var minēt arī jebkurā civilizētā Rietumu sabiedrībā gadsimtu gaitā vispāratzītos principus: teiksim, daudzsievības neatzīšanu vai atziņu par to, ka slepkavība, zādzība, kanibālisms un pedofilija ir noziedzīgas darbības. Taču ārpus šī šaurā pamatvērtību un pamatprincipu loka sākas jautājumi, kuros pilsoņu viedokļi var leģitīmi atšķirties, un, lūk, šajos jautājumos tiesām ir jābūt neitrālām. Pretējā gadījumā tiesa vairs nebūs taisnīga: ne objektīvi (jo izspriesto lietu iznākums būs atkarīgs nevis no likuma, tiesībām un objektīvās lietu kārtības, bet no tiesneša personīgajām iedomām un simpātijām), nedz arī subjektīvi (jo tieši tā tas izskatīsies sabiedrības acīs, veidojot pilsoņu acīs attiecīgu tiesu varas tēlu).

Tieši tāpēc tiesnešiem, savus profesionālos pienākumus pildot, ir jābūt pēc iespējas apolitiskiem un neitrāliem. Protams, tāpat kā jebkuram pilsonim (un jebkuram daudzmaz izglītotam cilvēkam) tiesnesim noteikti ir savi viedokļi par politiku, reliģiju, zinātni, mākslu, utt. Galu galā arī tiesnesis demokrātiskā valstī regulāri dodas pie vēlēšanu urnām un izvēlas noteiktu kandidātu vai sarakstu. Dažiem tiesnešiem pārliecība par dažādiem jautājumiem var būt pat ļoti stingra, – un arī tas ir normāli, jo diez vai gluma amorfa amēba bez skaidras pārliecības spēs gudri un taisnīgi izspriest lietas. Svarīgi ir tas, lai šie uzskati tieši neietekmētu tiesas spriešanu un lietu iznākumu. Ilustrēšu to ar visvienkāršāko piemēru: tiesnesim var ārkārtīgi patikt vieni arhitektūras stili un līdz riebumam nepatikt citi. Taču viņš nedrīkst vadīties pēc šīm personīgajām estētiskajām simpātijām un antipātijām, izskatot administratīvo lietu par atteikumu saskaņot konkrētu būvprojektu.

Tādēļ tiesnesis savā profesionālajā darbībā nedrīkst būt tāds, ko apzīmē ar latviešu valodā grūti tulkojamu angļu vārdu “sectarian”. “Sectarian” nenozīmē vienkārši “sektantisks”, bet ir kaut kas daudz plašāks. To varētu aprakstoši iztulkot šādi: “Tāds, kura rīcību nosaka spēcīgs atbalsts kādai reliģiskai, politiskai vai tamlīdzīgai grupai vai mācībai citām grupām un mācībām nelabvēlīgā vai pat naidīgā veidā”. Tieši šeit parādās lielā fundamentālā atšķirība starp tiesu varu un abiem pārējiem varas atzariem. No politiķa – deputāta vai ministra – nevar prasīt, lai viņš nebūtu “sectarian”, jo viņš parasti ir kādas politiskās partijas biedrs un ir noteikta pilsoņu skaita ievēlēts, lai īstenotu noteiktu politisko programmu. Politisko un ideoloģisko atšķirību dēļ parlamentos ir frakcijas, valdošā koalīcija un opozīcija; notiek karstas debates, – un tas ir pilnīgi normāli un demokrātiski. Taču tiesu vara ir kaut kas cits: instruments taisnīguma nodrošināšanai, piemērojot tiesības, – un tai ir jāstāv pāri ideoloģijām un dažādu frakciju interesēm.

Šo atziņu labi ilustrē pašas ECT lēmums lietā Pitkevich v. Russia. Pieteicēja bija tiesnese, kādas evaņģēlisko protestantu baznīcas locekle, kura savā profesionālajā darbībā bija vairākkārt rupji pārkāpusi tiesneša neitralitātes pienākumu: publiski lūdza Dievu tiesas sēžu laikā, nodarbojās ar prozelītismu tiesas darbinieku starpā, apsprieda lietas dalībnieku personīgo tikumību bez saistības ar izskatāmo lietu un pat piedāvāja dažiem prasītājiem vai atbildētājiem izspriest strīdu viņiem par labu, ja viņi kļūs par viņas reliģiskās organizācijas biedriem. Pēc daudzu sūdzību saņemšanas tika ierosināta disciplinārlieta un pieteicēja galu galā tika atbrīvota no tiesneses amata. Viņa vērsās ECT ar sūdzību par izteiksmes brīvības un reliģijas brīvības pārkāpumu, bet ECT šo sūdzību noraidīja: apstrīdētā iejaukšanās pieteicējas tiesību īstenošanā bija vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu – šajā gadījumā tā bija tiesu varas autoritātes un objektivitātes saglabāšana – un bija samērīga ar šo mērķi.[12]

Vai ECT ir objektīva un neitrāla?

Vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir tiesa? Jautājums pirmajā brīdī šķiet absurds. Šīs koleģiālās institūcijas nosaukums satur vārdu “tiesa” un tās locekļus sauc par “tiesnešiem”. Lai gan ECT nepieder ne pie vienas valsts iekšējās konstitucionālās sistēmas, ECtK projekta autori jau no paša sākuma ir vēlējušies veidot šo institūciju kā pastāvīgu starptautisku tiesu varas orgānu, kas atbilst divām tiesu raksturojošām iezīmēm: (1) tā locekļi ir garantēti neatkarīgi no lietas dalībniekiem un no jebkādas trešās personas, ieskaitot valstu valdības; (2) tā nolēmumi ir tiesiski saistoši un izpildāmi. ECtK teksts satur abas šīs garantijas. 21. pants nosaka, ka par ECT tiesnešiem var būt tikai “personas ar augstām morālām īpašībām, atbilstoši kvalificētas, lai ieņemtu augstus tiesu varas amatus, vai arī autoritatīvi juristi”; tiesnesis “darbojas Tiesā savā vārdā” (t. i., nevis viņa kandidatūru izvirzījušās valsts vārdā) un “nevar veikt darbības, kas nav savienojamas ar viņ[a] neatkarību un objektivitāti […]”. Savukārt saskaņā ar ECtK 46. pantu, dalībvalstīm ir pienākums “ievērot galīgos Tiesas spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses” un šo spriedumu izpildi uzrauga Eiropas Padomes Ministru Komiteja. Tātad no formālā viedokļa ECT neapšaubāmi ir tiesa. Galu galā, blakus ECT pastāv arī citas starptautiskas un pārnacionālas tiesas: ANO Starptautiskā tiesa, Eiropas Savienības tiesa, Amerikas Cilvēktiesību tiesa, Starptautiskā Jūras tiesību tiesa un citas.

Būtu loģiski, ja, būdama tiesu varas institūcija, ECT stingri ievērotu visas objektivitātes, apolitiskuma un neitralitātes prasības, kuras aprakstīju iepriekš. Taču realitāte pēdējo divdesmit gadu laikā diemžēl ir pavisam citāda. Par ECT ideoloģisko angažētību un politisko un ideoloģisko aktīvismu tiek runāts jau sen, taču Eiropas valstu politiskās un akadēmiskās elites acīmredzami nevēlas to atzīt. Un tomēr šādu tendenču esamība pēdējo gadu laikā ir tikusi vairākkārt atzīta no pašu ECT locekļu puses. Visskaidrāk to ir formulējis jau minētais poļu tiesnesis Vojtičeks kādā lietā pret Ungāriju. Kritizēdams pārējo tiesnešu nevēlēšanos atzīt, ka īpašuma tiesību aizsardzība organiski un nepieciešami ietver sevī arī uzņēmējdarbības brīvību (to pašu, kuru tik ļoti ienīst un apkaro dažādi “progresīvie” spēki), viņš savās atsevišķajās domās paziņoja:

“[..] Žēl, ka Tiesa – ideoloģisku motīvu dēļ – ir atturējusies un joprojām atturas no tā, lai izdarītu skaidru secinājumu no Konvencijas un tās protokolu redakcijas un atklāti atzītu ekonomisko brīvību kā fundamentālas cilvēktiesības, kas iekļautas [īpašuma tiesību] garantijās. […]”[13]

Tātad vismaz viens ECT tiesnesis ir skaidri un oficiāli atzinis, ka ECT, iztiesājot lietas, var vadīties pēc ideoloģiskiem motīviem.[14] Vispār, lasot tiesneša Vojtičeka atsevišķās domas, ir redzams, ka viņš ir viens no ļoti nedaudzajiem drosmīgajiem šīs tiesas locekļiem, kurš nebaidās paust “nepolitkorektas” atziņas un runāt pretī savu kolēģu vairākuma nostājai. Arī franču tiesībzinātnieka Gregora Pupinka (Grégor Puppinck) skatījumā “ECT nu jau dažus gadus nodarbojas ar karojošu ideoloģisku aktīvismu”.[15] Precizēšu: nevis “dažus gadus”, bet (pēc mana vērtējuma) vismaz kopš 2005. gada, tātad apmēram divdesmit gadus – un šī tendence tikai padziļinās un pasliktinās.

“Svētās govis”

Šajā laikposmā ECT judikatūrā arvien skaidrāk parādās spriešanas kritērijs, kuru var nosaukt par “ideoloģiskajām supervērtībām” jeb “svētajām govīm”. Kas tās ir? Tie ir reāli vai iedomāti labumi, kurus par tādiem nosaka Eiropā pašlaik valdošās ideoloģiskās tendences un kuru aizsardzībai ECT piešķir īpaši lielu svaru, salīdzinot ar citām tiesiski aizsargātām interesēm. Līdz ar to, ja valsts vēlas šīs “supervērtības” aizsargāt uz pieteicēju rēķina, tai tiek atvēlēta lielāka rīcības brīvība; savukārt “supervērtību” aizskaršanas gadījumā valsts rīcības brīvība tiek samazināta un priekšroka dota pieteicējam, kurš uz šādu “supervērtību” atsaucas. ECT var skaidros vārdos arī nepateikt, ka pielieto šādu kritēriju, taču to var diezgan skaidri saskatīt attiecīgā nolēmuma motivācijā.[16]

Un kādas konkrēti ir šīs “supervērtības” jeb “svētās govis”? Domāju, ka atbildi var viegli paredzēt jau iepriekš: tās ir pašlaik valdošās “woke” ideoloģijas jeb t. s. kreisā “liberālisma” vērtības, kuras par savām ir padarījušas Eiropas valstu politiskās, ekonomiskās, akadēmiskās un citas elites. Jau pirms manis citi komentētāji ir identificējuši trīs šādas “svētās govis”, proti: (1) dažāda attieksme pret t. s. “labējo” ekstrēmismu (t. i., nacismu, neonacismu, fašismu, galējo šovinismu, Holokausta noliegšanu u. tml.) un t. s. “kreiso” ekstrēmismu (komunismu u. tml.), (2) islāms un (3) tas, ko modernajā diskursā sauc par LGBT (t. i., “lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu”) tiesībām.[17] Es no savas puses vēl pievienotu ceturto “svēto govi”: t. s. “klimata tiesības” – kopš 2024. gada aprīļa, kad ECT Lielā palāta ar galvu reibinošu akrobātisku veiklību “ielasīja” ECtK to, kas tur nekad nav bijis, nav un nemaz nevar būt: valstu pienākumu samazināt ogļskābās gāzes izmešus atmosfērā, lai mazinātu klimata izmaiņu sekas.[18] Kā man personīgā sarunā ar skumju ironiju teica kāds franču jurists: “Cerēsim, ka ECT savā ideoloģiskajā entuziasmā tagad apseglos jaunu “jājamzirdziņu” – “klimata tiesības” – un uz kādu laiku aizmirsīs par LGBT ideoloģijas uzspiešanu dalībvalstīm!”

Citas “ideoloģiskās supervērtības” varbūt aplūkošu citreiz, bet tagad – kā solīju raksta sākumā – pievērsīšos islāmam un atšķirīgai attieksmei pret islāmu un kristietību. Piezīmēšu tikai to, ka mūsdienu Rietumeiropas (un vispār Rietumu) valstu sabiedrisko, politisko un reliģisko elišu attieksme pret islāmu no pirmā acu uzmetiena šķiet dīvaina un iracionāla. Pēdējo gadu desmitu gaitā terora aktu un citu noziegumu un cilvēktiesību pārkāpumu izdarītāji paši bieži un regulāri paziņo, ka viņi rīkojoties saskaņā ar islāma priekšrakstiem un atsaucas uz tā svētajiem tekstiem.[19] Tomēr valdošo aprindu pārstāvji stūrgalvīgi atsakās konstruktīvi meklēt problēmas sakni pašā islāma teoloģijā,[20] bet tos, kuri uzdrošinās to darīt, sauc par “rasistiem” vai tml. un bieži arī soda. Starp citu, saukt islāma kritiku par “rasismu” ir absurdi, jo islāms nav nedz rase, nedz tautība. Atšķirībā no dažām “etniskām” reliģijām, kas ir saistītas ar konkrētām etniskām grupām (jūdaisms, tradicionālais hinduisms, jezīdisms, druzu ticība), islāms ir universāla un prozelītiska reliģija: tāpat kā kristietība, budisms vai bahaisms, tā vēršas pie visiem cilvēkiem neatkarīgi no izcelsmes.[21] Līdz ar to musulmaņu starpā – tieši tāpat kā kristiešu starpā – ir visu iespējamo ādas krāsu un visdažādāko tautību cilvēki.[22] Arī latvieši.

Jebkurā gadījumā, ja kreiso “progresīvo” sekulārā dogma – “komunisms nav slikts, tikai Staļins, Mao un citi to ir izkropļojuši” – vēl nav kļuvusi par universālu un tai drīkst nepiekrist, tad sekulārā dogma “islāms ir labs, bet Ben Ladens u. c. teroristi to tikai kropļo un ļaunprātīgi izmanto” jau ir kļuvusi par gandrīz obligātu. Diemžēl gan globālajā, gan atsevišķu dalībvalstu līmenī pašlaik ir vērojama ļoti satraucoša tendence: piesedzoties ar t. s. “naida runas” izskaušanu, notiek mēģinājumi panākt islāma kritikas aizliegšanu un kriminalizēšanu – kas, protams, riskē dot nāvējošu triecienu vārda brīvībai.[23]

“Vecie” deviņdesmito gadu spriedumi un jaunā judikatūra

Pirmās divas lietas par ticīgo jūtu aizskaršanu un izteiksmes brīvību tika izskatītas ECT pagājušajā gadsimta deviņdesmitajos gados. Abās lietās ECT atzina dalībvalstīm ļoti plašu novērtēšanas brīvības robežu, lai aizsargātu vismaz nomināli kristīgā vairākuma reliģiskās jūtas. Te gan jāuzsver, ka neviena no šīm lietām neskāra nevienu citu reliģiju un tādējādi tās nav ar ko salīdzināt.

Lietā Otto-Preminger-Institut v. Austria (izspriesta 1994. gadā) Austrijas varas iestādes bija konfiscējušas mākslas filmu (19. gadsimta beigās sarakstītas lugas ekranizāciju) kas provokatīvā un dažkārt pat seksuāli nepiedienīgā veidā kariķēja kristietības pielūgsmes un godināšanas objektus – Dievu Tēvu, Jēzu Kristu un Jaunavu Mariju –, un kuru bija paredzēts vairākas reizes parādīt biedrībai “Otto-Preminger-Institut” piederošā kinoteātrī (publikai pieejamos seansos, bet galvenokārt vēlu vakarā un neielaižot personas līdz 17 gadu vecumam). ECT nosprieda, ka apstrīdētajam izteiksmes brīvības ierobežojumam bija leģitīms mērķis – aizsargāt citu cilvēku tiesības neciest no ļaunprātīgas savas reliģiskās pārliecības aizskaršanas un kariķēšanas. Šis ierobežojums bija samērīgs ar minēto mērķi, jo atbildētājvalsts iestādes labāk zināja, kādi noskaņojumi un kāda attieksme pret reliģiju valda austriešu sabiedrībā un kas ir nepieciešams reliģiskā miera saglabāšanai. Tātad Austrijai atzītā novērtēšanas brīvības robeža nebija pārkāpta un tādēļ nebija noticis arī ECtK 10. pantā garantētās izteiksmes brīvības pārkāpums.[24] Divus gadus vēlāk ECT nonāca pie tāda paša secinājuma lietā Wingrove v. the United Kingdom, kurā Lielbritānijas Filmu klasifikācijas padome bija atteikusies piešķirt izplatīšanas sertifikātu pieteicēja uzņemtajam muzikālam videoklipam. Šajā klipā tika attēlota 16. gadsimta katoļu karmelītu mūķene un mistiķe sv. Terēze no Avilas, kas veic erotiskas darbības ar krustā sisto Kristu. Arī šeit ECT nekonstatēja ECtK 10. panta pārkāpumu.[25]

Šie spriedumi tika asi kritizēti, un ne tikai no vairāku franču tiesību zinātnieku puses (kurus varētu turēt aizdomās par no t. s. “Apgaismības“ laikmeta mantoto antiklerikālismu), bet arī no citu valstu juristu puses.[26] Bet pēc 2000. gada šo spriedumu vietā ir stājusies jauna judikatūra, kas uzkrītoši aizsargā islāmu, bet ne kristietību. Pat pieņemot, ka no vārda brīvības viedokļa “vecā” judikatūra bija slikta, jaunā ir vēl sliktāka, jo no “ticīgo reliģisko jūtu aizsardzības” ECT ir pārgājusi pie “dažu ticīgo reliģisko jūtu aizsardzības”.[27]

Kā tūlīt redzēsim, pašlaik ECT savos spriedumos un lēmumos izrāda īpašu labvēlību pret islāmu un musulmaņiem. Tomēr jāpiezīmē, ka arī šī labvēlība ir relatīva. Kā zināms, “progresīvā” ideoloģija paredz aizsargājamo vērtību gradāciju, un ECT šajā ziņā nav izņēmums. Pirmkārt, valstīm tiek atstāta brīvība ierobežot un sodīt musulmaņus par vārdiem un darbiem, kas saistīti ar terorismu, šariata režīma vai kalifāta iedibināšanas mēģinājumiem, vardarbības sludināšanu pret ebrejiem u. c. “neticīgajiem”.[28] Acīmredzot atklāti leģitimēt kaut ko tādu būtu pārāk skandalozi. Otrkārt, ja islāms saduras ar sekulārismu, it sevišķi jautājumos par sadzīvošanu sekulārā sabiedrībā (viss, kas attiecas uz burkām, galvas lakatiem jeb hidžābiem u. tml.), tad priekšroka gandrīz vienmēr tiek dota sekulārismam. Jāpaskaidro, ka Eiropas valstu elitēm (un tātad ECT) vienlaikus ir pozitīva attieksme arī pret islāmam šķietami pretēju ideoloģiju – radikālo sekulārismu jeb “laicismu” (no franču laïcité).[29]

Korāns un Bībele: dažāda attieksme

Lietā İ.A. v. Turkey ECT atzina par ECtK 10. panta otrajai daļai atbilstošu turku izdevēja sodīšanu par romāna izdošanu, kurā tika apgalvots, ka daži Korāna (musulmaņu Svēto Rakstu) panti esot radušies, islāma pravietim Muhamedam “uzbudinājumā“ atrodoties viņa mazgadīgās sievas Āišas rokās; ka Muhameds esot pārkāpis gavēni, stājoties dzimumsakaros “pēc vakariņām un pirms lūgšanas”, un ka Muhameds neesot aizliedzis dzimumaktu ar dzīvnieku vai līķi. ECT palātas tiesnešu vairākums nosprieda, ka šie vārdi esot “ļaunprātīgs uzbrukums islāma Pravietim” un ka izdevēja sodīšana esot notikusi valsts novērtēšanas brīvības robežās, lai aizsargātu musulmaņus no aizskarošiem uzbrukumiem lietām, kuras tie uzskata par svētām.[30]

Lieta Rabczewska v. Poland bija līdzīga iepriekš minētajai lietai, tikai Korāna un islāma atklāsmju vietā tajā figurēja Bībele – jūdu un kristiešu Svētie Raksti. Pieteicēja – poļu popdziedātāja – kādā intervijā paziņoja, ka neticot Bībeles stāstiem, jo to autori bija “sadzērušies vīnu un sapīpējušies kaut kādu zālīti”. Uz divu personu sūdzības pamata poļu prokuratūra ierosināja krimināllietu par citu personu reliģisko jūtu aizskaršanu; tiesa atzina pieteicēju par vainīgu un sodīja ar naudas sodu. Izvērtējot pieteicējas izteiksmes veidu, poļu tiesas nosprieda, ka viņa bija tīši izvēlējusies lietot žargonvārdus, lai šokētu un aizskartu klausītājus; ka šokēšana un aizskaršana bija vienīgais viņas izteicienu mērķis, un ka šo izteicienu sabiedriskais kaitīgums bija vērtējams, ņemot vērā Polijas sabiedrības īpatnības un vidusmēra poļa jūtīgumu reliģijas lietās. ECT atzina šo sodu par nesamērīgu un konstatēja ECtK 10. panta pārkāpumu. Tā atzina, ka pieteicējas izteicieni bija izteikti frivoli un nebija vērsti ne uz kādas nopietnas diskusijas raisīšanu, taču tūlīt pat uzsvēra, ka viņas vārdos nebija nekādas “naida runas” vai aicinājuma uz vardarbību vai neiecietību pret ticīgajiem. Nebija nekādu pierādījumu, ka pieteicējas sodīšana bija nepieciešama reliģiskā miera nodrošināšanai Polijas sabiedrībā. ECT ieskatā poļu tiesas nebija pietiekami dziļi izvērtējušas visus lietas apstākļus un pieteicējas vārdu bīstamību un pietiekami rūpīgi izsvērušas visas konfliktējošās intereses lietā.[31] Manuprāt, salīdzinot ar pārējiem šajā rakstā minētajiem ECT nolēmumiem, šis pēdējais apgalvojums vienkārši neatbilst patiesībai.

Jebkurā gadījumā, būdama pēc iespējas plašākas vārda brīvības piekritēja, es pati būtu konstatējusi ECtK 10. panta pārkāpumu abās šajās lietās: gan turku, gan poļu. Tas, ko es kritizēju, ir klajais dubultstandarts ECT motivācijā, kad pēc būtības līdzīgās lietās izmanto dažādas mērauklas atkarībā no tā, vai pirmšķietami aizskartie ir kristieši (un šajā gadījumā arī jūdi) vai musulmaņi. Pilnīgi piekrītu poļu tiesneša Vojtičeka vārdiem, kurus nocitēju šī raksta sākumā: lietās par islāmu ECT cenšas aizsargāt reliģiskās jūtas pret kritiķu teikto vai rakstīto, turpretī lietās par citām reliģijām tiek dota priekšroka izteiksmes brīvībai.[32]

Muhameds – ārpus kritikas!

Vispār, no malas raugoties, šokējoši izskatās Eiropas Cilvēktiesību tiesas vēlme teju vai par katru cenu nosargāt viena vēsturiska personāža – islāma dibinātāja, 6. un 7. gadsimtā dzīvojušā Mekas arābu tirgotāja Muhammada ibn Abdallāha ibn Abdulmutalliba ibn Hāšima – jeb, vienkārši sakot, islāma pravieša Muhameda – godu. Tas, ka, atšķirībā no Jēzus Kristus un Sidhārtas Gautamas (vēsturiskā Budas), Muhameds bija ne tikai reliģiska figūra, bet arī varens karavadonis, soģis un politisks līderis,[33] – un līdz ar to viņa pieļaujamās kritikas robežām it kā būtu jābūt ārkārtīgi plašām – ECT judikatūrā vispār netiek ņemts vērā.[34]

Lietā E.S. v. Austria ECT taisīja patiesi skandalozu spriedumu, kas tika gandrīz vienbalsīgi ļoti asi kritizēts no Rietumu tiesībzinātnieku un publicistu puses, turklāt neatkarīgi no viņu ideoloģiskās pārliecības.[35] Pieteicēja tika krimināli sodīta par to, ka, uzstājoties ļoti šaurā, t. s. “ekstrēmi labējās” Austrijas Brīvības partijas biedriem domātā seminārā par islāmu, bija mutiski nosaukusi islāma pravieša Muhameda dzimumattiecības ar viņa deviņgadīgo sievu Āišu par “pedofīliju”. Starp apmēram trīsdesmit šī pasākuma dalībniekiem bija žurnālists, kurš slepeni veica audioierakstu un pēc tam nosūdzēja pieteicēju tiesībsargājošajām iestādēm. ECT pilnībā apstiprināja austriešu tiesu spriedumus, turklāt lietojot tādus izteicienus, kuros paudās teju vai personīgs sašutums par šādu Pravieša zaimošanu (“pieteicējas izteicieni varēja izsaukt pamatotu sašutumu”; “[tos] varēja uztvert tikai kā tādus, kuru mērķis bija pierādīt, ka Muhameds nav pielūgsmes vērts”, “pieteicējai bija jāapzinās, ka viņas izteicieni bija daļēji balstīti uz nepatiesiem faktiem un varēja izraisīt (pamatotu) sašutumu citos”, u. tml.). Nevar nepiekrist tiesībzinātniekam Marko Milanovičam (Marko Milanovic), ka šādu ECT attieksmi nav iespējams saprast citādi, kā mēģinājumu “pa sētas durvīm” ievilkt Eiropas valstu tiesību sistēmās zaimošanas kriminalizāciju,[36] turklāt tieši attiecībā uz islāmu.[37]

Šeit uzreiz izdarīšu trīs piezīmes. Pirmkārt, varētu teikt, ka ECT šajā lietā bija vienkārši atgriezusies pie savas “vecās” deviņdesmito gadu judikatūras Otto-Preminger-Institut un Wingrove lietās, kuras pirms brīža minēju. Tomēr šāds apgalvojums būtu aplams triju iemeslu dēļ: (1) atšķirībā no pieteicējas E.S. lietā šajās abās “vecajās” lietās neviens netika krimināli vai pat administratīvi sodīts; (2) abās “vecajās” lietās filma un videoklips bija domāti kā potenciāli pieejami praktiski neierobežotam cilvēku lokam, turpretī E.S. kundze bija paudusi savu viedokli nelielas auditorijas priekšā šaurā slēgtā pasākumā; (3) E.S. kundze nebija nevienu kariķējusi vai izņirgusi: viņa bija vienkārši un lakoniski kvalificējusi viena konkrēta vēsturiska personāža konkrētu darbību.

Otrkārt, ECT motivācija ir skandaloza kaut vai tādēļ, ka tā ir kliedzošā pretrunā ar formālo loģiku un uz tās balstītu siloģistisko spriešanu, kas ir mūsu civilizācijas pamatu pamats. Šeit nu es varu tikai vērsties pie visiem lasītājiem ar jautājumu: “Vai pieauguša vīrieša dzimumakts ar deviņgadīgu meitenīti ir pedofilijas akts – jā vai nē?” Apstiprinošas atbildes gadījumā šī atziņa ir piemērojama jebkuram bez izņēmuma. ECT šajā gadījumā ir atbalstījusi pieteicējas sodīšanu par pareiza siloģisma izveidošanu un pareiza slēdziena izdarīšanu. Starp citu, šāda nostāja vismaz daļēji ļauj saprast Rietumeiropas valstu valdošo aprindu un birokrātu vienaldzīgo attieksmi pret seksuālajiem noziegumiem pret mazgadīgajiem, ja tos veic imigranti no islāma valstīm.[38]

Treškārt, ECT spriedums ir vērtējams ne tikai kā mēģinājums leģitimēt šariata normu ievilkšanu Eiropā “pa sētas durvīm”, bet arī kā īstas Pandoras lādes atvēršana. Eiropā jau sen laiku pa laikam atskan prasība cenzēt mūsu, rietumnieku, dižgara Dantes Aligjēri radīto dārgmantu – Dievišķo komēdiju, jo tur Muhameds un viņa brālēns un znots Alī atrodas ellē un cieš mūžīgas mokas.[39] Ja Itālijā vai jebkurā citā Eiropas valstī pie varas nākusī kreisa nacionālo nodevēju valdība kapitulēs un sāks aizliegt Danti un sodīt par Dievišķās komēdijas izdošanu vai citēšanu, ECT visdrīzāk atteiksies konstatēt izteiksmes brīvības pārkāpumu, atsaucoties uz E.S. lietu kā precedentu. Vēl drausmīgāk šis precedents izskatās no pilsoņu personiskās brīvības un privātuma viedokļa, jo ECT ir faktiski leģitimējusi cilvēku sodīšanu par slēgtā privātā pasākumā teikto – gluži kā padomju laikos. Šādai “loģikai” sekojot, jums turpmāk būs ļoti jāuzmanās, ko jūs sakāt paši savās mājās, jo, piemēram, pie jūsu bērna ciemos atnākušais skolasbiedrs varēs nosūdzēt jūs par neuzmanīgu joku par islāmu vai Muhamedu, un jums uzlikto sodu ECT pēc tam atzīs par pareizu un samērīgu.[40]

2019. gada nogalē ECT pēkšņi izņēmuma kārtā atkāpās no savas ierastās pietātes pret islāmu un tā dibinātāju un konstatēja vārda brīvības pārkāpumu lietā Tagiyev and Huseynov v. Azerbaijan. ECT nosprieda, ka kriminālsoda piespriešana diviem azerbaidžāņu publicistiem par islāmu asi kritizējoša raksta publicēšanu bija nesamērīga iejaukšanās viņu izteiksmes brīvības īstenošanā.[41] Neitrāla un neinformēta novērotāja acīs tik diametrāli pretēja attieksme pret austriešu un azerbaidžāņu pieteicējiem varētu likties neizprotama, taču jau minētais Gregors Pupinks savā komentārā to ir perfekti izskaidrojis:

“Cits iemesls tik dažādiem spriedumiem abās lietās varētu būt Tiesas vēlme prioritāri aizsargāt minoritātes, t. i., musulmaņus Austrijā un brīvdomātājus Azerbaidžānā. Turklāt jāmin arī tas, ka [E.S.] kundze ir tuva FPÖ [Austrijas Brīvības partijai], tātad “ekstrēmi labējiem”, turpretī azerbaidžāņu žurnālisti ir proeiropeiski aktīvisti, tātad “demokrāti”; pat ja viņi bija izteikušies līdzīgi, no Strasbūras viedokļa viņi nav vienā un tajā pašā politiskā spektra pusē.”[42]

Tiesības uz ārdīšanos kristiešu dievnamos kā jaunas “cilvēktiesības”

Un kā ir ar kristiešu reliģisko jūtu aizsardzību? Šeit nu ECT pieeja ir pavisam citāda. Lietā Mariya Alekhina and Others v. Russia (pazīstama arī kā “Pussy Riot” lieta) ECT konstatēja ECtK 10. panta pārkāpumu. Šajā lietā krievu pankroka grupas “Pussy Riot” dalībnieces tika sodītas ar reālu cietumsodu par ālēšanos Maskavas Kristus Pestītāja pareizticīgo katedrālē: lēkāšanu ar balaklavām galvā pareizticīgo dievnama altārtelpas priekšā, izkliedzot lamuvārdus, un šīs darbības videoieraksta ielikšanu YouTube vietnē.[43] Svarīga piebilde: man nav absolūti nekādu simpātiju pret Krievijas Pareizticīgo baznīcu, kuras vadība atbalsta Putina režīmu un tā noziegumus, un es saprotu, ka tagad, kad ir notikusi Krievijas militārā agresija pret Ukrainu, mūsu tautiešiem var būt grūti raudzīties uz šo lietu objektīvi.[44] Tomēr ECT vismaz formāli ir tiesa, tādēļ tai būtu jāievēro objektivitāte un pret visiem pieteicējiem jāizturas vienlīdzīgi.

Manuprāt, ECT gala secinājums ir pareizs: reāls ieslodzījums uz diviem gadiem par šādu nodarījumu ir nesamērīgi smags sods. Tomēr jāpievērš uzmanība sprieduma motivācijai: atšķirībā no E.S. lietas, ECT nenododas gariem patētiski moralizējošiem pārspriedumiem par reliģisko mieru sabiedrībā, reliģisko jūtu sargāšanu u. tml. Krievijas iestāžu deklarētā vēlme aizsargāt pareizticīgos “no aizskarošiem uzbrukumiem lietām, kuras tie uzskata par svētām”[45] ECT acīs nav pietiekami svarīga un leģitīma, un, atšķirībā  no E.S. kundzes vārdiem, pieteicēju darbības nav pietiekamas, lai izraisītu “pamatotu” sašutumu (ECT tikai augstsirdīgi pieļāva, ka tās “varētu šķist nepieņemamas dažiem cilvēkiem”).[46] ECT īpaši uzsvēra, ka pieteicēju darbībās nebija vardarbības vai naida kurināšanas pret ticīgajiem kā cilvēkiem – taču to nebija arī E.S. lietā.[47]

Vēl groteskāki bija lietas Bouton v. France apstākļi. Pieteicēja, starptautiskās radikālo feministu organizācijas “Femen” locekle, ar atkailinātām krūtīm un ar rupjiem saukļiem aprakstītu kailu rumpi ieskrēja kādā no Parīzes katoļu baznīcām, nostājās altāra priekšā, iebāza sev starp kājām jēlu asiņainu vērša aknu gabalu, sāka lēkāt un gorīties, bet pēc tam nolika šo aknu gabalu tieši uz altāra. Kā viņa pēc tam paskaidroja presei, tas bija politisks protests pret Katoļu baznīcas nostāju abortu jautājumā, bet aknu gabals viņas rokās simbolizēja “abortētu Jēzus bērnu”. Pieteicēja tika sodīta ar nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par “seksuālu ekshibicionismu” (šāds noziedzīga nodarījuma sastāvs pastāv Francijas kriminālkodeksā) un viņai nācās arī samaksāt draudzes prāvestam morālā kaitējuma atlīdzinājumu. ECT nosprieda pieteicējai par labu un atzina Franciju par vainīgu izteiksmes brīvības pārkāpumā. ECT ieskatā pieteicējas darbība bija leģitīma mākslinieciska performance, kuru aizsargāja ECtK 10. pants. Tas, ka šī darbība bija notikusi baznīcas iekšienē un smagi aizskārusi klātesošos un citus ticīgos (kuru acīs tā bija visīstākā svētvietas apgānīšana), nebija svarīgi, jo pieteicējas rīcību bija motivējusi sieviešu tiesību aizsardzība un vēlme kritizēt Katoļu baznīcas nostāju attiecībā uz “sieviešu tiesībām lemt par savu ķermeni”. Tātad valsts novērtēšanas brīvība šajā gadījumā bija šaura. Galu galā, kā uzsvēra ECT, pieteicējas darbībās nebija nekādas “naida runas” un aicinājumu uz vardarbību pret kristiešiem kā cilvēkiem, un – uzmanību! – neviena no franču tiesām taču nebija pierādījusi pieteicējas vēlēšanos aicināt uz necieņu vai naidu pret Katoļu baznīcu…[48]

Domāju, ka šī sprieduma sakarā var iztikt bez komentāriem. Lasot tā motīvus, mani ne mirkli nepameta iespaids, ka ECT netiešā veidā gandrīz vai iedrošina visas Eiropas “progresīvos” spēkus veikt līdzīgas ideoloģiski pamatotas “performances” kristiešu dievnamos, – mierinot, ka valsts novērtēšanas brīvības robeža šādās lietās ir šaura un tātad valsts iespējas sodīt par šādu ālēšanos ir ļoti ierobežotas. Nu, un, protams, beigās nevaru neuzdot lasītājiem retorisko jautājumu: kā, jūsuprāt, ECT lemtu, ja pieteicējas “performance” būtu notikusi mošejā?

Kristiešiem jānorij krupis un jāklusē

Tagad atgriezīsimies pie sprieduma E.S. lietā un salīdzināsim to ar lietu Stomakhin v. Russia (kas gan uz ticīgo jūtu aizskaršanu tieši neattiecās). Radikālajam krievu publicistam Borisam Stomahinam tika piespriests piecu gadu cietumsods par to, ka viņš bija izplatījis paša sastādītas, izdrukātas un pavairotas avīzītes (īstenībā – skrejlapas), kas ļoti asos un emocionālos izteicienos slavēja čečenu karotāju veiktos terora aktus, attaisnoja dažāda veida vardarbību, ļoti asi izteicās pret krievu karaspēka locekļiem un krieviem kā tādiem, u. tml. Cita starpā viņš bija publicējis divus rakstus, kuru attiecīgie virsraksti apsūdzēja krievus (kā tādus) un pareizticīgos (kā tādus) dažādās neģēlībās. ECT atzina, ka pieteicēja sodīšana bija pamatota ar “neatliekamu sabiedrisku vajadzību”, taču galu galā atzina piemērotā soda nesamērīgumu un līdz ar to ECtK 10. panta pārkāpumu. Šajā ziņā viens no ECT minētajiem pamatmotīviem bija minēto skrejlapu izplatīšanas šaurais loks, kā rezultātā inkriminētie raksti un tajos ietvertie izteicieni bija nonākuši pie ļoti šaura adresātu loka.[49] Manuprāt, šis ECT secinājums Stomahina lietā bija pilnīgi pareizs. Taču dīvainā kārtā šis kritērijs nemaz netika piemērots E.S. lietā, kurā Muhamedu kritizējošie mutiskie izteicieni bija izskanējuši šaurā sapulcē un nemaz nebūtu kļuvuši plašāk zināmi, ja pieteicēju nebūtu nosūdzējis viens iefiltrējies ziņotājs – “stukačs”, kā teica padomju laikos.[50]

Arī lietā Klein v. Slovakia ECT nosprieda, ka naudassoda piespriešana žurnālistam par rupja, seksuāli iekrāsota lamuvārda pielietošanu pret vienu no slovāku katoļu bīskapiem žurnāla publikācijā (nevis privātā seminārā) pārkāpj ECtK 10. pantu.[51]

Lietā Sekmadienis Ltd. v. Lithuania kāda lietuviešu komercsabiedrība tika sodīta ar naudassodu par jaunas apģērbu kolekcijas reklāmu, kurā tika izmantoti divu hipijiem līdzīgu, notetovētu jauniešu (puiša un meitenes) attēli ar uzrakstiem, kas saturēja vārdus “Jēzus” un “Marija”. ECT konstatēja, ka Lietuvas tiesas nebija veikušas pienācīgu samērīguma analīzi, piešķirot pārmērīgu svaru ticīgo jūtu aizsardzībai uz pieteicējas izteiksmes brīvības rēķina. Manuprāt, šis patiešām bija tas gadījums, kad valsts institūciju reakcija bija bijusi nesamērīga, taču jājautā: vai ECT būtu nospriedusi tāpat, ja attēlos būtu redzams melnīgsnējs Tuvo Austrumu vai Ziemeļāfrikas tipa vīrietis un teksts saturētu vārdus “Allāhs” un “Muhameds”?[52] Ja atceramies ECT nostāju E.S. lietā, tad atbilde šķiet acīmredzama.

E.S. lietas fakti skaidri rāda, ka pieteicēja bija runājusi par Muhameda dzimumnosliecēm konkrētā kontekstā, t. i., apspriežot kādu svarīgu globāla mēroga problēmu. Runa ir par mazu meitenīšu izprecināšanu musulmaņu valstīs un sabiedrībās, kas notiek, vadoties pēc Muhameda personīgā piemēra.[53] ECT izvēlējās šo acīmredzamo faktu noliegt, apgalvojot, ka pieteicējas galvenais mērķis esot bijis aizskart musulmaņus.[54] Taču kādā citā lietā, Giniewski v. France, ECT konstatēja izteiksmes brīvības pārkāpumu, jo pieteicējs, ebreju izcelsmes žurnālists, tika krimināli sodīts par raksta publicēšanu, kurā saistīja tradicionālo Katoļu baznīcas mācību ar antisemītismu un Holokaustu. ECT lika īpašu uzsvaru uz to, ka pieteicējs bija vēlējies apspriest sabiedriski svarīgu vēsturisku problēmu, nevis aizskart katoļus kā tādus.[55] Es patiešām nesaprotu, kāda pasakaina burvju ierīce bija ļāvusi ECT tiesnešiem iesniegties E.S. kundzes un Giņevska kunga dvēseles dziļumos un secināt, ka pirmā bija vadījusies pēc nelietīgiem motīviem, kamēr otro bija iedvesmojuši tikai šķīsti un kristāldzidri nodomi…[56]

Visbeidzot, iepriekš minētajā lietā Rabczewska v. Poland pati ECT nenoliedza, ka pieteicējas vārdiem (par Bībeles grāmatu autoriem, kas “sadzērušies vīnu un sapīpējušies kaut kādu zālīti”) nebija bijis nekāda nopietna mērķa, – vien epatāža un vēlme šokēt.[57] E.S. kundzes vārdi par Muhameda dzimumuzvedības raksturojumu tika izteikti lekcijas formātā, – mierīgā, korektā un faktiski akadēmiskā tonī, bez žargona vai rupjību lietošanas un epatāžas. Un tomēr pirmā no viņām ECT uzvarēja, bet otrā zaudēja. 

Dažas citas lietas

Šajā sakarā pieminēšu vēl trīs ECT nolēmumus. Lietā Norwood v. the United Kingdom kāds brits tika sodīts par pret islāmu (nevis musulmaņiem kā cilvēkiem) vērsta plakāta izkāršanu sava dzīvokļa logā. Atšķirībā no visām iepriekš minētajām lietām, ECT šī tiesību ierobežojuma samērīgumu vispār nevērtēja. Tā pasludināja, ka pieteicējs bija ļaunprātīgi izmantojis savu izteiksmes brīvību, ko aizliedz ECtK 17. pants; tādēļ 10. pantā ietvertās izteiksmes brīvības garantijas viņa rīcībai nemaz nebija piemērojamas.[58] Šo lēmumu ir pamats salīdzināt ar spriedumu lietā Leroy v. France.  Pieteicējs – franču karikatūrists – bija publicējis kreisi noskaņotā žurnālā zīmējumu ar parakstu, kurā tika pausts prieks par 2001. gada 11. septembra terora aktiem, un tika notiesāts par līdzdalību terorisma atbalstīšanā. ECT galu galā konstatēja, ka ECtK 10. pants nav pārkāpts. Taču ļoti zīmīgi ir tas, ka ECT šajā gadījumā atteicās piemērot 17. pantu un deklarēja, ka aicinājums uz “amerikāņu imperiālisma iznīcināšanu” pats par sevi neesot pretrunā ar ECtK pamatvērtībām – atšķirībā no “islamofobijas”, kā Norwood lietā.[59] Var secināt, ka naids pret Ameriku un amerikāņiem (padomju propagandas stilā “antiimperiālisma” retorikā ietērpts) ECT ieskatā nav tik slikts, cik naids pret islāmu vai musulmaņiem.[60]

Visbeidzot, lietā Association Solidarité des Français v. France pieteicēja bija labdarības biedrība, kas reizi nedēļā ziemas vakaros organizēja bezmaksas apģērba izsniegšanu un bezmaksas zupas virtuvi. Zupa saturēja cūkgaļu, par ko potenciālie ēdāji tika iepriekš atklāti un godīgi brīdināti. Parīzes prefekts šo zupas virtuvi aizliedza tās “diskriminējošā rakstura” dēļ: jūdu un musulmaņu ticība aizliedz viņiem ēst cūkgaļu; tādēļ šāda akcija esot pretēja “cilvēka cieņai” un apdraud sabiedrisko kārtību. Manuprāt, šāds apgalvojums ir absurds. Pirmkārt, tīri privātai labdarībai nevar piemērot nediskriminācijas aizlieguma principu, jo nevienam nav nekādu pirmšķietamu tiesību saņemt konkrēto žēlastības dāvanu. Otrkārt, pēc šādas “loģikas” zupā nedrīkstētu būt arī liellopu gaļa (lai nediskriminētu hinduistus), vispār jebkāda gaļa vai zivis (lai nediskriminētu džainistus un daļu budistu), un pat kartupeļi, burkāni un sīpoli (jo džainisti nedrīkst ēst neko, kas aug zem zemes). Galu galā bezmaksas zupas virtuves vispār būtu jāaizliedz, lai nevienu nediskriminētu. Šajā gadījumā vienīgā saprātīgā pieeja ir: gribi – ēd, negribi – neēd. Svarīga piebilde: pašas Francijas valsts iestādes bija atzinušas, ka apstrīdētais pasākums vienmēr bija noticis mierīgi un nekādus kārtības traucējumus nebija izraisījis. Taču ECT pasludināja biedrības iesniegto sūdzību par nepieņemamu, pievienojoties prefekta motīviem par “diskrimināciju” un “sabiedriskās kārtības apdraudējumu”.[61]

Un vēl maza piebilde, kas ECT skar tikai netieši. Tās tiesneši, protams, ir funkcionāli neatkarīgi, taču pati ECT pieder pie Eiropas Padomes institucionālās un administratīvās struktūras. Un pietāti pret Muhameda reliģiju Eiropas Padome sagaida arī no saviem darbiniekiem (ierēdņiem): 2008. gadā tā disciplināri sodīja kādu darbinieci par islāma kritiku saturošas grāmatas sarakstīšanu un izdošanu.[62]

Kopsavilkums un secinājumi

Ceru, ka tagad lasītājam ir izveidojies visaptverošs priekšstats par to, kā ECT vērtē kristiešu un musulmaņu reliģiskās jūtas izteiksmes brīvības gaismā. Ļoti vienkāršojot un shematizējot, ECT attieksmes kopsavilkumu varētu formulēt šādi:

“Ja jūs aizskarat Kristu un kristietību, tad jūs rīkojaties savas izteiksmes brīvības ietvaros, jo jūs taču nekurināt naidu pret kristiešiem kā cilvēkiem. Ja viņi jūtas aizskarti, tad viņiem demokrātiskā sabiedrībā tas ir jāpacieš.

Savukārt, ja jūs aizskarat Muhamedu un islāmu, pat nekurinot naidu pret musulmaņiem kā cilvēkiem, tad tas ir nepieļaujams musulmaņu reliģisko jūtu aizskārums, un viņu taisnīgais aizvainojums ir pamats jūsu sodīšanai.”

Tātad, kā jau teicu šī raksta sākumā, ECT piekopj acīmredzamu antikristīgu un proislāmisku dubultstandartu, paplašinot vai sašaurinot dalībvalstu novērtēšanas brīvības robežu atkarībā no tā, kuras reliģijas pārstāvji katrā konkrētajā gadījumā jūtas aizskarti. Manuprāt, šis dubultstandarts ir skandalozs un pilnīgi nesavienojams ar objektivitātes, neitralitātes un apolitiskuma prasībām, kuras ECT ir jāievēro, ja tā vēlas tikt atzīta par “tiesu” vārda tiešajā nozīmē.

Tagad mēģināšu izskaidrot šādas ECT nostājas pamatcēloni. Lai to saprastu, ir jāatceras tās locekļu – tiesnešu – iecelšanas kārtība. Saskaņā ar ECtK 22. pantu, katras dalībvalsts valdība iesniedz sarakstu ar trim kandidātiem, un Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja ar vienkāršu balsu vairākumu ievēlē par tiesnesi vienu no viņiem. Savukārt 21. panta pirmā daļa nosaka:

“Par tiesnešiem var būt personas ar augstām morālām īpašībām, atbilstoši kvalificētas, lai ieņemtu augstus tiesu varas amatus, vai arī autoritatīvi juristi.”

Šīs normas primārais piemērotājs, protams, ir katras dalībvalsts valdība, kas sastāda tiesnešu kandidātu sarakstus. Tātad valdība arī primāri interpretē, ko nozīmē šajā normā ietvertās prasības un piedāvā tādus kandidātus, kas atbilst tās priekšstatiem par “augstām morālām īpašībām”, “kvalifikāciju” un “jurista autoritāti”. Gandrīz visi kandidāti (ar retiem izņēmumiem) ir vai nu nacionālo tiesu tiesneši, vai arī juridisko augstskolu pasniedzēji, kuri ir mācījušies tajās pašās valsts skolās un augstskolās un veidojuši savu karjeru tajās pašās aprindās, kur pārējie attiecīgo valstu vidusslāņa pārstāvji. Līdz ar to, ja raugāmies uz ECT locekļu demogrāfisko profilu, ir pilnīgi dabiski un saprotami, ka viņi atspoguļo mūsdienu Eiropas sabiedriski politisko eliti, pie kuras paši pieder. Tātad, ja vien ECT tiesnesis izņēmuma kārtā nav drosmīgs brīvdomātājs ar īpaši attīstītu kritisko domāšanu, kurš nejauši izslīdējis cauri oficiālajam atlases “sietam” – tāds, piemēram, ir jau minētais poļu tiesnesis Vojtičeks –, viņa uzskati un vērtību sistēma visdrīzāk atbildīs viņu uzaudzinājušās kultūras paradigmai. Un tādēļ nav jābrīnās, ka šīs dominējošās paradigmas “supervērtības” jeb “svētās govis”, kuras minēju raksta sākumā, parādās arī ECT nolēmumu motivācijā.[63]

Bet kāpēc tieši islāms? Kas liek tipiskā mūsdienu Rietumeiropas augstskolā skolotam un valdošās kultūras ietekmē uzaugušam cilvēkam (arī ECT tiesnesim) uzskatīt kristietības kritiku vai pat rupju noniecināšanu par normālu, bet islāma kritiku – arī korektā formā paustu – par nepieļaujamu (ja vien tas neaizskar kādu augstāku modernās sabiedrības “supervērtību”)? Es piekrītu tiem, kuri saskata vismaz trīs sekojošus iemeslus.[64]

Pirmkārt, kā jau teicu, islāms ir universāla reliģija, kas nav saistīta ne ar vienu rasi vai tautību; tādēļ saukt islāma kritiku par “rasismu” ir aplami. Tomēr vairākumā Eiropas valstu to (vismaz pagaidām) uztver kā imigrantu kopienu reliģiju, kuru piekopj sakralizētie “Citādie” – “apspiestās minoritātes”. Teiksim, Francijā ir noteikts skaits etnisko francūžu, kuri ir pārgājuši islāmā, taču vidusmēra musulmanis tik un tā paliek vizuāli un kulturāli atšķirīgais ieceļotājs no Ziemeļāfrikas (Magrebas) vai Rietumāfrikas. Un šajā brīdī iedarbojas postkoloniālās “baltās vainas” mehānisms: lai cik absurdi, šokējoši vai pat smieklīgi no mūsu viedokļa nebūtu “Citādā” piekoptie reliģiskie ticējumi, mēs nedrīkstam tos izsmiet vai jebkādā citā veidā kritizēt, jo tādējādi mēs, balto kolonizatoru pēcteči, pavairosim šim nabaga “Citādajam” nodarītās vēsturiskās pārestības.

Otrkārt, mūsdienu Rietumu elites uztver islāmu kā sabiedroto cīņā pret kristīgās (jeb judeokristīgās) civilizācijas vērtībām un postulātiem, kas mūsdienu akadēmiskajās aprindās tiek aktīvi apšaubīti un apkaroti. Pašreizējās ECT tiesnešu vairākums pieder pie tās paaudzes, kas augstskolas līmenī ir saņēmusi pilnvērtīgu ideoloģisku “apstrādi” un ir cītīgi mācīta noliegt un apšaubīt savu kultūras un intelektuālo mantojumu. Islāms šeit tiek piesaistīts pēc mūžsenā principa “Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”.[65] Īstenībā šo moderno Rietumu “intelektuāļu” vairākums par islāmu nezina gandrīz neko. Šeit var saskatīt zināmu analoģiju ar daudzu rietumeiropiešu un amerikāņu – arī daudzu konservatīvo – simpātijām pret Krieviju un Vladimiru Putinu. Par Krieviju un reālo dzīvi tajā viņi gandrīz neko nezina, taču spriež tā: ja jau mūsu nelietīgās un korumpētās valdošās aprindas uzskata Putinu par savu ienaidnieku, tad viņš, bez šaubām, ir mūsu draugs.

Treškārt, islāma skatījums uz iespējamo pasaules pilnveidošanu ir līdzīgs mūsdienu akadēmisko aprindu iecienītāko politisko ideoloģiju – sociālisma, komunisma, dažādu marksisma formu – skatījumam.[66] Interesanti, ka šī atziņa nebūt nav jauna. Jau 1914. gadā angļu rakstnieks, dzejnieks un publicists Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton) publicēja antiutopisku romānu Lidojošais krogs (“The Flying Inn”), kurā islāms kļūst par nākotnes Anglijas oficiālo reliģiju visnotaļ progresīvu apsvērumu dēļ: tas ir higiēnisks, taisnīgs, ar skaidriem noteikumiem, veicina veselīgu dzīvesveidu u. tml. Romāna beigās liels musulmaņu karaspēks mēģina iebrukt Anglijā un to okupēt.[67] Jājautā, vai Čestertons nav izrādījies īsts pravietis…

Starp citu, ja runājam tieši par ECT tiesnešiem, viens no slēptajiem motīviem, kas mudina viņus “islāma lietās” balsot tieši tā un ne citādi, varētu būt arī banālas bailes no radikālo islāmistu atriebības. Strasbūra ir salīdzinoši neliela un kompakta pilsēta; visas Eiropas institūcijas ir labi pārskatāmas, un arī atsevišķu personu adreses var diezgan viegli atrast…[68]

Šā raksta mērķis bija identificēt, izsmeļoši aprakstīt un izanalizēt ECT piekopto dubultstandartu problēmu. Šīs problēmas iespējamie risinājumi jau ir daudz plašāks un būtībā globāls jautājums, kas ir atkarīgs no ECtK dalībvalstu vadītāju politiskās gribas. Pagaidām – trešo reizi – dosim vārdu franču tiesībzinātniekam Gregoram Pupinkam:

“[…] [E]CT nav tiesa tādā nozīmē, kā mēs to parasti saprotam. Tā drīzāk pilda augstākās morālās instances funkciju Eiropas līmenī, kā Romas pāvests to darīja Viduslaikos, – taču sekojot liberālai un individuālistiskai morālei. Starp citu, tā pati dēvē sevi par “Eiropas sirdsapziņu”. Tās uzdevums mūsdienās ir izšķirt visdelikātākos jautājumus. Darot to, [ECT] vienveido Eiropā ne tikai tiesības, bet arī morāli un pakāpeniski izveido “maģistēriju”. ECT iemieso morāles atpolitiskošanas ideālu un uztic [morāles] definēšanu pārnacionālai elitei, kas, saskaņā ar [ECT] nodomu, ir pasargāta no dalībvalstu politikas ietekmes, bet ne no ideoloģiskās ietekmes.”[69]

[1] Skat., piemēram, Dairis Mežvinskis, “Olimpiādes dievi”, Telos.lv, 29.7.2024. Pieejams šeit: https://telos.lv/olimpiades-dievi/.

[2] Hélène de Lauzun, “Paris Olympic Games: An Opening Ceremony of Blood and Tears”, The European Conservative, 29.7.2024. Pieejams šeit: https://europeanconservative.com/articles/commentary/paris-olympic-games-an-opening-ceremony-of-blood-and-tears/.

[3] Turpat.

[4] Skat., piemēram, Juris Rudevskis, “Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās”, Jurista Vārds, 18.1.2011, Nr. 3, 10.-26. lpp., un Baiba Rudevska, “‘Naida runa’ un vārda brīvība”, Telos.lv, 24.5.2021. Pieejams šeit: https://telos.lv/naida-runa-un-varda-briviba/.

[5] Skat., piemēram, Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2020, 54. lpp.

[6] Skat., piemēram, ECT spriedumu lietā Rabczewska v. Poland, no. 8257/13, 15 September 2022, §§ 46-53 un it īpaši § 51. Visi ECT nolēmumi (spriedumi un lēmumi) ir atrodami ECT judikatūras datu bāzē “Hudoc” ar meklēšanas sistēmu: https://hudoc.echr.coe.int/eng.

[7] Par to skat. Baiba Rudevska, op. cit.

[8] Tiesneša Kšištofa Vojtičeka (Krzysztof Wojtyczek) atsevišķās domas pie ECT sprieduma lietā Rabczewska v. Poland, § 8.

[9] Skat., piemēram, ECT lēmumus sekojošās lietās: Garaudy v. France, no. 65831/01, 24 June 2003; Pavel Ivanov v. Russia, no. 35222/04, 20 February 2007, un M’Bala M’Bala v. France, no. 25239/13, 20 October 2015.

[10] Juris Rudevskis, “Spriedums Amerikas ‘abortu lietā’. 1. daļa. Kas ir Augstākā tiesa un kā tā darbojas?”, Telos.lv, 27.6.2022. Pieejams šeit: https://telos.lv/spriedums-abortu-lieta-1/.

[11] Turpat.

[12] ECT lēmums lietā Pitkevich v. Russia, no. 47936/99, 8 February 2001.

[13] Tiesneša Vojtičeka atsevišķās domas pie ECT sprieduma lietā Könyv-Tár KFT and Others v. Hungary, no. 21623/13, 16 October 2018, § 2. Skat. arī īru tiesneses Ennas Paueres (Ann Power) atsevišķās domas pie ECT Lielās palātas sprieduma lietā Lautsi and Others v. Italy, no. 30814/06, 18 March 2011.

[14] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, op. cit., 104. lpp.

[15] Auguste Lesage, “Grégor Puppinck : La CEDH verse dans le militantisme idéologique”, L’Incorrect, 3.11.2021. Pieejams šeit: https://lincorrect.org/gregor-puppinck-la-cedh-verse-dans-le-militantisme-ideologique-politique-lincorrect/.

[16] Juris Rudevskis, op. cit., 104. lpp.

[17] Turpat, 105.lpp.

[18] ECT Lielās palātas spriedums lietā Verein Klimaseniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland, no. 53600/20, 9 April 2024, §§ 544-554. Fragmentus no sprieduma var lasīt šeit: https://telos.lv/sasilsana-cilvektiesibu-parkapums/

[19] Skat., piemēram, Amritha Venkatraman, “Religious Basis for Islamic Terrorism: The Quran and Its Interpretations”. Studies in Conflict & Terrorism, Vol. 30, 2007, no. 3, pp. 229-248.

[20] Ģirts Vikmanis, “Idejas, kas apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu Juri Rudevski”. Latvijas Avīze, 2017.gada 23. aprīlis. Pieejams šeit: http://www.la.lv/idejas-kas-apdraud-eiropu. 

[21] Juris Rudevskis, “Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās”, op. cit.

[22] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, op. cit., 111. lpp.

[23] Svarīgāko faktu un dokumentu kopsavilkums ir atrodams šeit: Becket Fund for Religious Liberty Issues Brief “Defamation of Religions” (July 2008). Pieejams šeit: https://web.archive.org/web/20090206220325/http://www.becketfund.org/files/73099.pdf. Skat. arī Juris Rudevskis, op.cit., 111.-112. lpp.

[24] ECT spriedums lietā Otto-Preminger-Institut v. Austria, no. 13470/87, 20 September 1994.

[25] ECT spriedums lietā Wingrove v. the United Kingdom, no. 17419/90, 25 November 1996.

[26] Skat. Patrick Wachsmann, “La religion contre la liberté d’expression: sur un arrêt regrettable de la Cour européenne des droits de l’homme. Arrêt Otto-Preminger-Institut”. Revue universelle des droits de l’homme, 1994, pp. 441-449; François Rigaux, “La liberté d’expression et ses limites”. Revue trimestrielle des droits de l’homme, 1995, pp. 401-415; Francesco Margiotta Broglio, “Un scontro tra libertà: la sentenza Otto-Preminger-Institut della Corte europea”. Rivista di diritto internazionale, 1995, pp. 368-378; Winfried Platzgrummer, “Herabwürdigung religiöser Lehren, Meinungsfreiheit und Freiheit der Kunst”. Juristische Blätter, 1995, S. 137-142.

[27] Juris Rudevskis, op. cit., 113. lpp., 339. atsauce.

[28] Skat. ECT lēmumus lietās Kalifatstaat v. Germany, no. 13828/04, 11 December 2006, un Hizb Ut-Tahrir and Others v. Germany, no. 31098/08, 12 June 2012. Kā pretēju piemēru skat. ECT spriedumu lietā Gündüz v. Turkey, no. 35071/97, 4 December 2003.

[29] Lai gan ECT ir uzsvērusi, ka tā principā atzīst jebkura pašlaik pastāvoša valsts un reliģisko organizāciju attiecību modeļa leģitimitāti un nediktē dalībvalstīm, kuru no modeļiem izvēlēties (skat. ECT Lielās palātas spriedumu lietā İzettin Doğan v. Turkey, no. 62649/10, 26 April 2016, § 183), tā ir veltījusi īpaši pozitīvu morālu vērtējumu pilnīgai valsts un baznīcas nošķiršanai, kas “nozīmē [valsts] objektīvu attieksmi pret visiem reliģiskajiem ticējumiem, ievērojot plurālismu un dažādību” (ECT spriedums lietā Ebrahimian v. France, no. 64846/11, 26 November 2015, § 67). Pašlaik Eiropā šāds modelis pastāv tikai četrās valstīs vai valstiskās vienībās: Francijā, Turcijā, kā arī Ženēvas un Neišāteles kantonos Šveicē. Skat. arī Juris Rudevskis, op. cit., 112.-113. lpp. un 338. atsauce.

[30] ECT spriedums lietā İ.A. v. Turkey, no. 42571/98, 13 September 2005, §§ 29-31. Skat. arī franču tiesneša Žana-Pola Kostas (Jean-Paul Costa), portugāļu tiesneša Ireneu Kabrala Baretu (Ireneu Cabral Barreto) un čehu tiesneša Karela Jungvīrta (Karel Jungwiert) atsevišķās nepiekrītošas domas.

[31] ECT spriedums lietā Rabczewska v. Poland, op. cit..

[32] Tiesneša Vojtičeka atsevišķās domas pie ECT sprieduma lietā Rabczewska v. Poland, op. cit., § 8.

[33] Skat. Juris Rudevskis, “Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās”, op. cit.

[34] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, op. cit., 111. lpp.

[35] ECT spriedums lietā E.S. v. Austria, no. 38450/12, 25 October 2018. Daudzu citu kritisku komentāru starpā skat.: Marko Milanovic, “Legitimizing Blasphemy Laws Through the Backdoor: The European Court’s Judgment in E.S. v. Austria”. EJIL (European Journal of International Law): Talk!, 29.10.2018. Pieejams šeit: https://www.ejiltalk.org/legitimizing-blasphemy-laws-through-the-backdoor-the-european-courts-judgment-in-e-s-v-austria/; Stijn Smet, “E.S. v. Austria: Freedom of Expression versus Religious Feelings”. Strasbourg Observers, 7.11.2018. Pieejams šeit: https://strasbourgobservers.com/2018/11/07/e-s-v-austria-freedom-of-expression-versus-religious-feelings-the-sequel/.

[36] Marko Milanovic, op. cit.

[37] Juris Rudevskis, op. cit., 114. lpp.

[38] Skat., piemēram, Becky Johnson, “‘Horrific’ Cases of Child Abuse in Rotherham”. Sky News, 26.8.2014. Pieejams šeit: https://news.sky.com/story/horrific-cases-of-child-abuse-in-rotherham-10391876.

[39]  Alison Flood, “Divine Comedy is ‘offensive and discriminatory’, says Italian NGO”. The Guardian, 14.3.2012. Pieejams šeit: https://www.theguardian.com/books/2012/mar/14/the-divine-comedy-offensive-discriminatory. Beļģijā un Nīderlandē Dievišķā komēdija jau tiek “apcirpta” izdevēju pašcenzūras ceļā; skat. “Mohammed removed from new Dutch translation of Dante’s Inferno”, Remix News, 26.3.2021. Pieejams šeit: https://rmx.news/article/mohammed-removed-from-new-dutch-translation-of-dante-s-inferno/.  

[40] Kā latviete nevaru neatzīmēt faktu, ka šis spriedums ir ticis taisīts vienbalsīgi, nevienam no septiņiem ECT palātas tiesnešiem nebalsojot “pret”, un ka viens no šiem septiņiem tiesnešiem bija no Latvijas ievēlētais Mārtiņš Mits. 2024. gada 15. februārī Saeima uz desmit gadiem apstiprināja Mita kungu par mūsu Satversmes tiesas tiesnesi. Mēs diemžēl neesam ASV ar viņu politisko kultūru, un neviens deputāts pat nepiedāvāja plenārsēdē izanalizēt šī kandidāta balsojumus ECT tiesneša statusā dažādos sabiedriski jūtīgos jautājumos; E.S. lieta vispār nekur netika pieminēta. Gandrīz visi deputāti – ieskaitot “nacionāli noskaņotos” – bez apspriešanas atbalstīja šo kandidatūru, un tikai deputāts Aleksandrs Kiršteins nobalsoja “pret”. Pārējie seši tiesneši, kas taisīja šo spriedumu, bija: Angelika Nusbergere (Angelika Nußberger, Vācija), Andrē Potockī (André Potocki, Francija), Šifra O’Līrija (Síofra O’Leary, Īrija), Gabriēle Kučko-Štadlmaijere (Gabriele Kucsko-Stadlmayer, Austrija), Latifs Huseinovs (Lәtif Hüseynov, Azerbaidžāna) un Lado Čanturija (Lado Chanturia, Gruzija).

[41] ECT spriedums lietā Tagiyev and Huseynov v. Azerbaijan, no. 13274/08, 5 December 2019.

[42] Grégor Puppinck, “Critique radicale de l’islam: la CEDH défend (enfin) la liberté d’expression”. Valeurs Actuelles, 24.12.2019. Pieejams šeit: https://www.valeursactuelles.com/clubvaleurs/societe/critique-radicale-de-lislam-la-cedh-defend-enfin-la-liberte-dexpression-114279. Skat. arī Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, op. cit., 116. lpp.

[43] ECT spriedums lietā Mariya Alekhina and Others v. Russia, no. 38004/12, 17 July 2018.

[44] Skat., piemēram, Dessie Zagorcheva, “Praying for Putin: Spies in Cassocks Threaten the West”, Center for European Policy Analysis (CEPA), 31.10.2023. Pieejams šeit: https://cepa.org/article/praying-for-putin-spies-in-cassocks-threaten-the-west/. Skat. arī Andris Kudors, “Krievu pareizticīgās baznīcas loma Krievijas kara laika publiskajā diplomātijā Ukrainā”. Telos.lv, 3.6.2024. Pieejams šeit: https://telos.lv/krievu-baznica-kara/.

[45] Citāts no jau minētā ECT sprieduma lietā İ.A. v. Turkey, § 30.

[46] Skat. jau minēto ECT spriedumu lietā Mariya Alekhina and Others v. Russia, §§ 225-228, 250-269.

[47] Juris Rudevskis, op. cit., 115. lpp.

[48] ECT spriedums lietā Bouton v. France, no. 22636/19, 13 October 2022.

[49] ECT spriedums lietā Stomakhin v. Russia, no. 52273/07, 9 May 2018, §§ 122, 131.

[50] Juris Rudevskis, turpat.

[51] ECT spriedums lietā Klein v. Slovakia,no. 72208/01, 31 October 2006.

[52] ECT spriedums lietā Sekmadienis Ltd. v. Lithuania, no. 69317/14, 30 January 2018. Skat. īpaši sprieduma § 83 un maltiešu tiesneša Vinsenta De Gaetano (Vincent De Gaetano) atsevišķās piekrītošās domas. Skat. arī Juris Rudevskis, op. cit., 114. lpp., 342. atsauce.

[53] Juris Rudevskis, “Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās”, op. cit.

[54] Skat. jau minēto ECT spriedumu lietā E.S. v. Austria, §§ 13, 57.

[55] ECT spriedums lietā Giniewski v. France, no. 64016/00, 31 January 2006, §§ 50-51.

[56] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, op. cit., 115.-116. lpp.

[57] Skat. jau minēto ECT spriedumu lietā Rabczewska v. Poland, op.cit., §§ 58-59.

[58] ECT lēmums lietā Norwood v. the United Kingdom, no. 23131/03, 16 November 2004.

[59] ECT spriedums lietā Leroy v. France, no. 36109/03, 2 October 2008, § 27.

[60] Juris Rudevskis, op. cit., 116. lpp.

[61] ECT lēmums lietā Association Solidarité des Français v. France, no. 26787/07, 16 June 2009.

[62] Skat. Eiropas Padomes Administratīvās tiesas spriedumu lietā Kling (IV) c. Secrétaire Général, no. 405/2008, 19 December 2008. Pieejams šeit: https://rm.coe.int/168077001f. 

[63] Juris Rudevskis, op. cit., 104.-105. lpp.

[64] Turpat, 112. lpp.

[65] Par mūsdienu Rietumu “intelektuāļu” naidu pret savu civilizāciju un simpātijām pret islāmu skat., piemēram, Alexander Riley, “On How and Why Intellectuals Deceive Themselves: A Paul Hollander Retrospective”. Society, Vol. 54, Iss. 6, 2017, pp. 564-572.

[66] Par to skat. Ģirts Vikmanis, “Idejas, kas apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu Juri Rudevski”, op. cit. Par mūsdienu Rietumu “intelektuāļu” simpātijām pret sociālismu skat. Friedrich August Von Hayek,“ The Intellectuals and Socialism”, The University of Chicago Law Review, Vol. 16, Iss. 3, 1949, pp. 417-433. Par islāma un marksisma filozofiskajām paralēlēm skat. Bernard Lewis, “Communism and Islam”. International Affairs, Vol. 30, no. 1, 1954, pp. 1-12.

[67] Romāns elektroniskā formātā pieejams šeit: https://en.wikisource.org/wiki/The_Flying_Inn.

[68] Juris Rudevskis, op. cit., 119. lpp.

[69] Grégor Puppinck, “CEDH: la France doit-elle reconnaître la “mère d’intention” comme “mère légale” d’un enfant né par GPA à l’étranger ?”. Généthique, 8.3.2019. Pieejams šeit: https://www.genethique.org/cedh-la-france-doit-elle-reconnaitre-la-mere-dintention-comme-mere-legale-dun-enfant-ne-par-gpa-a-letranger/.