2026. gada janvārī tika atvērta amerikāņu pētnieka Tomasa E. Vudsa grāmatas Kā katoliskā Baznīca izveidoja Rietumu civilizāciju latviešu versija, kuru sagatavojusi izdevniecība “KALA Raksti”. Šo 2005. gadā sarakstīto, erudīto, daudzos aspektos pārsteidzošo, taču lielākoties studentiem paredzēto darbu Telos savulaik slavēja un reklamēja Juris Rudevskis: https://telos.lv/ka-katolu-baznica-izveidoja-rietumu-civilizaciju/, tāpēc par grāmatas iznākšanu īpaši priecājamies.
Saistošā tekstā Vudss apskata katoliskās Baznīcas tiešo ietekmi uz Rietumu identitātes veidošanos gan hronoloģiski, gan tematiski, iztirzājot tādas parādības kā klosteru vadītā lauksaimniecības tehnoloģiju izgudrošana un ieviešana, Karolingu renesanse, universitāšu sistēmas izveidošana, jezuītu zinātniskie sasniegumi, dabīgajās tiesībās balstītais vienlīdzības un līdztiesības nojēgums un starptautiskie likumi, tirgus ekonomikas pamati, labdarība kā sabiedrības civilizētības mēraukla un citi. Ieskatam piedāvājam izlasīt teksta noslēdzošo nodaļu.
Grāmatu Tomass E. Vudss, jaunākais, Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju, no angļu val. tulkojusi Baiba Rozenbaha, Rīga: KALA Raksti, 2025 var iegādāties Rozes grāmatnīcās, kā arī “Mieram tuvu” tiešsaistes veikalā: https://mieramtuvu.lv/products/ka-katoliska-baznica-veidoja-rietumu-civilizaciju-t-vudss-jaunakais/
Reliģija ir jebkuras civilizācijas centrālais aspekts. Divus tūkstošus gadu Rietumu cilvēkam raksturīgos priekšstatus par Dievu dziļi ietekmējusi katoliskā Baznīca.
Baznīcas uzskati par Dievu no senajās Tuvo Austrumu civilizācijās izplatītajiem uzskatiem par dievišķo īpaši atšķiras ar četrām iezīmēm.[1] Pirmkārt, Dievs ir viens. Politeistiskās sistēmas, kurās vara pār konkrētām dabas parādībām vai fiziskām vietām tiek piedēvēta dieviem, kas paši nebūt nav visvareni, Rietumu cilvēka prātam ir svešas – Rietumu cilvēks radis uzskatīt, ka Dievs ir viena vienīga Būtne, kurai ir neierobežota vara pār visām Tās radībām.
Otrkārt, Dievs ir absolūti suverēns, jo Viņš savu eksistenci neatvasina no kādas iepriekšējās dimensijas un nav pakļauts nekādam citam spēkam. Ne slimībai, ne izsalkumam vai slāpēm, ne arī likteņa spēkam nav nekādas varas pār Viņu atšķirībā no Tuvo Austrumu dievībām, no kurām dažas visam iepriekš minētajam ir pakļautas.
Treškārt, Dievs ir transcendentāls – Viņš stāv pāri savai radībai un ir no savas radības pilnīgi atšķirīgs. Dievs nemīt kādā konkrētā fiziskā vietā; tāpat Viņš nevienam radītam priekšmetam vai dabas parādībai nepiešķir dvēseli pretēji tam, kā tas ir, piemēram, animisma dievu gadījumā. Pateicoties šim apstāklim, varēja rasties zinātne un attīstījās priekšstats par dabas likumu pastāvīgumu, jo šāds redzējums nepieļāva dievišķas iedabas piedēvēšanu materiālajai dabai. Tā kā dažādiem radītās pasaules objektiem tādējādi nav savas gribas, kļūst iespējams tos uztvert kā tādus, kas atbilst konkrētiem dinamikas modeļiem.
Visbeidzot, Dievs ir labs. Atšķirībā no seno šumeru civilizācijas dieviem, kuriem cilvēku labklājība labākajā gadījumā bija vienaldzīga, vai Senās Grieķijas dieviem, kas reizumis attiecībās ar cilvēci bija pat sīkmanīgi un atriebīgi, katolicisma Dievs cilvēkus mīl un vēl tiem labu. Turklāt, lai gan, tāpat kā pagānu dieviem, Viņam ir patīkams rituālais upuris, proti, Svētās Mises Upuris, atšķirībā no daudziem minētajiem dieviem Viņu iepriecina arī cilvēku labā rīcība.
Visas šīs iezīmes saskatāmas arī Vecās Derības jūdaisma Dievā. Taču Jēzus Kristus iemiesošanās rezultātā katoliskā izpratne par Dievu atšķiras arī no šīs tradīcijas. Līdz ar Kristus piedzimšanu un uzturēšanos šajā pasaulē mēs uzzinām, ka Dievs tiecas ne tikai pēc tā, lai cilvēks Viņu pielūgtu, bet arī pēc cilvēka draudzības. Izcilajam 20. gadsimta katoļu rakstniekam Robertam Hjū Bensonam [Robert Hugh Benson] ir grāmata “Kristus draudzība” (1912). Sērens Kirkegors darbā “Filozofiskie fragmenti” Dievu salīdzināja ar karali, kas vēlējās iekarot kādas vienkāršas sievietes sirdi. Ja viņš censtos tai tuvoties kā karalis, sieviete būtu pārāk bijīga attiecībā pret viņu, lai spētu tam sniegt tādu mīlestību, kāda spontāni veidojas attiecībās starp vienlīdzīgiem cilvēkiem. Šo sievieti varētu arī piesaistīt tikai karaļa bagātība un vara, vai arī tā vienkārši baidītos iebilst pret viņa vēlmēm.
Minēto iemeslu dēļ karalis vienkāršo sievieti uzrunāja, tērpies kā visparastākais cilvēks. Tikai tā viņš spētu panākt, ka sievietē uzplaukst patiesa mīlestība, un tikai tad viņš varētu būt drošs, ka sievietes mīlestība pret viņu patiešām ir neviltota. Kirkegors raksta, ka šādi rīkojās Dievs, piedzimstot pasaulē kā Jēzus Kristus – Svētās Trīsvienības Otrā Persona. Viņš tiecas pēc mūsu mīlestības, nevis saviļņojot mūs ar svētlaimes vīzijas majestātiskumu un varenību (šāda svētlaime mums šajā pasaulē nav sasniedzama, tikai nākamajā), bet ar labvēlību mijiedarbojoties ar mums mūsu līmenī, pieņemot cilvēka dabu un iemiesojoties cilvēka miesā.[2] Šī reliģijas vēsturē ir ārkārtīgi neparasta ideja, taču tā caurstrāvo visu Rietumu kultūru, tā ka pat nešķiet nekas īpašs.
Katolicisma ieviestie jēdzieni pasaulē ir tik dziļi iesakņojušies, ka nereti pat kustības, kuras tam iebilst, neizbēgami ir šo pašu kristīgo ideju piesātinātas. Marijs Rotbards norādījis, ka marksismu, kas ir absolūti laicīga ideoloģija, daudzējādā ziņā iedvesmojušas 16. gadsimta kristīgo herēžu paustās reliģiskās idejas.[3] Amerikas progresīvās ēras intelektuāļi 20. gadsimta sākumā bija ārkārtīgi gandarīti par atteikšanos no savas (lielākoties protestantu) ticības, tomēr viņu runā turpināja dominēt kristīgs izteiksmes veids.[4] Šie aspekti tikai akcentē to, par ko esam jau pārliecinājušies, proti, katoliskā Baznīca ne tikai ir sniegusi savu ieguldījumu Rietumu civilizācijā, bet šo civilizāciju ir arī izveidojusi. Protams, atsevišķus aspektus Baznīca aizguva no senās pasaules, taču parasti šī aizgūšana notika tādā veidā, kas klasisko tradīciju pārveidoja par kaut ko vēl labāku. Agrajos viduslaikos nebija gandrīz nevienas tādas cilvēciskās darbības jomas, kur savu ieguldījumu nebūtu devuši klosteri. Zinātniskā revolūcija sakņojās Rietumeiropā – tās teoloģiskie un filozofiskie pamati, kuri savā būtībā bija katoliski, kļuva auglīga augsne konsekventu zinātnisko centienu izvēršanai. Ideja par starptautiskajām tiesībām nobrieda vēlīno sholastiķu darbos, tāpat arī jēdzieni, kas bija ekonomikas kā atsevišķas nozares veidošanās pamatā.
Šie divi pēdējie no minētajiem pienesumiem radās Eiropas universitātēs – tās Baznīcas paspārnē uzplauka vidējos viduslaikos. Atšķirībā no Senās Grieķijas akadēmijām, kurās parasti dominēja viena domāšanas skola, viduslaiku Eiropas universitātēs norisinājās intensīvas intelektuālās diskusijas un tika veicināta ideju apmaiņa. Deivids Lindbergs raksta:
“Jāuzsver, ka šajā izglītības sistēmā viduslaiku maģistram bija liela brīvība. Nereti sastopams stereotips, saskaņā ar kuru viduslaiku augstskolas pasniedzējs ir vāja rakstura, padevīgs, akls Aristoteļa un Baznīcas tēvu sekotājs (to, kā bija iespējams vienlaikus padevīgi sekot abiem, šis stereotips neizskaidro), kas paniski baidījās kaut par mata tiesu novirzīties no hierarhiskās autoritātes prasībām. Protams, pastāvēja zināmas teoloģiskās robežas, taču šajās robežās viduslaiku maģistram bija ievērojama domas un vārda brīvība; nebija gandrīz nevienas filozofiskas vai teoloģiskas doktrīnas, kuru akadēmiķi viduslaiku universitātēs nebūtu pakļāvuši sīkai izpētei un kritikai.”[5]
Katoļu sholastiķu dedzīgā vēlme meklēt patiesību, pētīt un izmantot ļoti daudzveidīgus avotus, kā arī precīzi un ar lielu rūpību attiekties pret iebildumiem, kuri varētu tikt celti pret viņu nostāju, viduslaiku intelektuālajai tradīcijai un tādējādi arī universitātēm, kurās šī tradīcija attīstījās un nobrieda, sniedza vitalitāti, ar kuru Rietumi var pamatoti lepoties.
Visas šīs jomas – ekonomiskā doma, starptautiskās tiesības, zinātne, universitāšu dzīve, labdarība, reliģiskās idejas, māksla, morāle – ir civilizācijas pamati, un Rietumos ikviena no minētajām jomām radusies katoliskās Baznīcas sirdī.
Paradoksāli, bet Baznīcas nozīme Rietumu civilizācijā dažkārt kļuvusi skaidrāk saskatāma tieši tad, kad mazinājusies tās ietekme. 18. gadsimtā, apgaismības laikmetā, Baznīcas privileģētais stāvoklis un cieņa, kas tai tradicionāli tika izrādīta, tika nopietni apšaubīti, turklāt tādā pakāpē, kādā līdz tam tas katolicisma vēsturē nebija pieredzēts. 19. gadsimtā katolicisms piedzīvoja vēl vairāk uzbrukumu, jo īpaši ar vācu Kulturkampf un Itālijas nacionālistu antiklerikālismu. 1905. gadā Francija sekularizēja savu skolu sistēmu. Lai gan Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Baznīca uzplauka, uzbrukumi Baznīcas brīvībai citviet Rietumos nodarīja neaptveramu kaitējumu.[6]
Mākslas pasaule, iespējams, visuzskatāmāk un dramatiskāk apliecina, kādas sekas mūsdienu pasaulē ir tam, ka Baznīcas nozīme ir mazinājusies. Katoliskās Universitātes Filozofijas fakultātes emeritētais dekāns Džūds Dogertijs [Jude Dougherty] ir runājis par saikni “starp mūslaiku noplicināto, antimetafizisko filozofiju un tās nomācošo ietekmi uz mākslu”. Pēc Dogertija domām, civilizācijas māksla un šīs civilizācijas ticība pārpasaulīgajam un tā apzināšanās ir saistītas. “Metafiziski neatzīstot transcendentālo, nedz arī atzīstot dievišķu intelektu, kas vienlaikus ir gan dabiskās kārtības avots, gan cilvēcisko centienu piepildījums, realitāte tiek interpretēta tikai materiālistiskos terminos. Cilvēks pats kļūst par mērauklu un nav pakļauts nekādai objektīvai kārtībai. Savukārt pati dzīve ir tukša un bezmērķīga. Šis sausums atspoguļojas mūsdienu mākslas perversitātē un neauglībā – sākot no Bauhaus un kubisma līdz postmodernismam.”
Profesora Dogertija apgalvojums ir vairāk nekā ticams; tas ir visnotaļ pārliecinošs. Ja cilvēki tic, ka dzīvei nav jēgas un ka tā ir nejaušības rezultāts, ko nenosaka nekāds lielāks spēks vai princips, tad kurš gan būtu pārsteigts par to, ka šī bezjēdzības izjūta atspoguļojas šo cilvēku radītajā mākslā?
Bezjēdzības un haosa izjūta kopš 19. gadsimta nav mitējusies pieaugt. Frīdrihs Nīče darbā “Jautrā zinātne” rakstīja: “(..) beidzot mūsu priekšā atkal paveras brīvs apvārsnis, pat ja tas nav gaišs (..); jūra, mūsu jūra, atkal plešas brīva – varbūt tik “atklātas jūras” nekad vēl nav bijis.” Tas nozīmē, ka Visumam nav nekādas kārtības vai jēgas, izņemot to, ko cilvēks pats visaugstākajā un neierobežotākajā gribas aktā nolemj tam piešķirt. Izcilais filozofijas vēsturnieks Frederiks Koplstons [Frederick Copleston] šādi rezumējis Nīčes viedokli: “Noraidot domu, ka pasauli radījis Dievs ar kādu nolūku vai ka tā ir absolūtās Idejas vai Gara pašizpausme, cilvēks var brīvi piešķirt dzīvei tādu jēgu, kādu viņš vēlas tai piešķirt. Un nekādas citas jēgas tai nav.”[7]
Tikmēr modernismu literatūrā nodarbināja tas, kā aktīvi izaicināt tādus rakstītā vārda pamatprincipus kā stāsta un romāna sākums, vidusdaļa un beigas. Tajos tika izklāstīti savdabīgi sižeti, kuros galvenais varonis bija spiests cīnīties ar haotisku un iracionālu Visumu, kuru viņš nespēj izprast. Tā, piemēram, Francs Kafka noveles “Pārvērtība” sākumā raksta: “Kad Gregors Zamza kādu rītu pamodās no nemierīgiem sapņiem, viņš ieraudzīja, ka savā gultā ir pārvērties par milzīgu kukaini.”
Mūzikā šo laikmeta garu īpaši uzskatāmi parāda Arnolds Šēnbergs ar atonalitāti un Igors Stravinskis ar sarežģītajām ritma struktūrām, jo īpaši viņa tik ļoti slavenajā “Svētpavasarī”, kā arī vēlākajos darbos, piemēram, 1945. gada Simfonijā trijās daļās. Nebūt nav nepieciešams norādīt uz arhitektūras deģenerāciju, kas mūsdienās redzama pat starp ēkām, kuras skaitās katoļu baznīcas.[8]
Nav obligāti jāapgalvo, ka šiem darbiem trūkst jebkādas vērtības, bet gan drīzāk jānorāda, ka tie atspoguļo tādu intelektuālo un kultūras vidi, kas ir pretrunā katoliskajai ticībai sakārtotam Visumam, kas apveltīts ar galīgu jēgu. 20. gadsimta vidū bija pienācis laiks spert pēdējo, liktenīgo soli un paziņot, kā to darīja Žans Pols Sartrs (1905–1980) un viņa eksistenciālisma skola, ka Visums ir pilnīgi absurds un pati dzīve – absolūti bezjēdzīga. Kā tad dzīve būtu jādzīvo? Drosmīgi konfrontējoties ar tukšumu, atklāti atzīstot, ka nekam nav nozīmes un ka absolūtas vērtības nepastāv. Un, protams, veidojot pašam savas vērtības un dzīvojot saskaņā ar tām (te redzama Nīčes ideju ietekme).
Šāds filozofiskais noskaņojums neizbēgami ietekmēja arī vizuālo mākslu. Viduslaiku mākslinieks, apzinādamies, ka viņa uzdevums ir liecināt par kaut ko tādu, kas par viņu pašu ir daudz lielāks, savu veikumu parasti neparakstīja. Viņš vēlējās pievērst uzmanību nevis sev, bet gan sava darba tematam. Jaunāks priekšstats par mākslinieku sāka veidoties renesanses laikā un pilnbriedu sasniedza 19. gadsimta romantisma laikmetā. Romantisms, kas bija pretreakcija uz apgaismības auksto zinātniskumu, akcentēja jūtas, emocijas un spontanitāti. Tādējādi mākslā bija jārod izpausme paša mākslinieka jūtām, grūtībām, emocijām un rakstura iezīmēm; māksla kļuva par pašizpausmes formu. Mākslinieka darba fokuss sāka pārvirzīties uz viņa paša iekšējā stāvokļa attēlošanu. Fotogrāfijas izgudrošana 19. gadsimta beigās bija papildu impulss šai tendencei, jo, tā kā pasaules precīzs atveidojums nebija vairs nekas sarežģīts, māksliniekam pavērās brīvība koncentrēties uz savu pašizpausmi.
Laika gaitā šī romantiskā pārņemtība ar sevi pārtapa modernās mākslas primitīvajā narcismā un nihilismā. 1917. gadā franču mākslinieks Marsels Dišāns satricināja mākslas pasauli, parakstīdams pisuāru un to izstādot kā mākslas darbu. Fakts, ka 2004. gadā veiktajā aptaujā, kurā tika iesaistīti piecsimt mākslas ekspertu, Dišāna “Strūklaka” tika nosaukta par visu laiku ietekmīgāko modernās mākslas darbu, runā pats par sevi.[9]
Dišāns būtiski ietekmēja Londonā dzīvojošo mākslinieci Treisiju Eminu. Eminas darbs “Mana gulta”, kas tika nominēts prestižajai Tērnera balvai, sastāvēja no nesaklātas gultas ar degvīna pudelēm, lietotiem prezervatīviem un asinīm notraipītu apakšveļu. Kad 1999. gadā šis mākslas darbs tika izstādīts Tate galerijā, divi kaili vīrieši to demolēja, pa šo gultu lēkājot un dzerot degvīnu. Mūsdienu mākslas pasaule ir tāda, kāda tā ir, – visi galerijā aplaudēja, pieņemot, ka šis vandālisma akts ir daļa no performances. Emina tagad strādā par pasniedzēju Eiropas Starpdisciplīnu studiju universitātē [European Graduate School].
Šie ir tikai daži piemēri, kas simbolizē attālināšanos no Baznīcas, ko daudzi rietumnieki pēdējo gadu laikā īstenojuši. Baznīca, kas aicina savus bērnus būt dāsniem, nododot tālāk dzīvību, sastopas ar to, ka pat šis visbūtiskākais vēstījums Rietumeiropā dzirdīgas ausis neaizsniedz – Rietumeiropā nedzimst pietiekami daudz bērnu, lai tā spētu pati sevi atražot. Eiropa ir tik ļoti novērsusies no ticības, kas viņu veidojusi, ka Eiropas Savienība pat nespēja saņemties un savā konstitūcijā atzīt šī kontinenta kristīgo mantojumu. Daudzas no dižajām katedrālēm, kuras reiz liecināja par cilvēku reliģisko pārliecību, mūsdienās kļuvušas par muzejiem, par interesantiem eksponātiem neticīgajai pasaulei.
Rietumi sev ir uzspieduši vēsturisku amnēziju, taču tā nespēj izdzēst ne piedzīvoto pagātni, ne arī nozīmi, kāda Baznīcai ir Rietumu civilizācijas veidošanā. “Es neesmu katoliete,” rakstīja franču filozofe Simona Veila, “taču uzskatu, ka kristīgā ideja, kuras saknes meklējamas grieķu domā un kura gadsimtiem ilgi barojusi visu mūsu Eiropas civilizāciju, ir kas tāds, no kā atteikties būtu pazemojoši.” Tāda ir mācība, ko Rietumu civilizācija, arvien vairāk atsvešinādamās no saviem katoliskajiem pamatiem, patlaban gūst nepatīkamas pieredzes ceļā.
[1] Piedāvājot šo diskusiju par šīm četrām katoliskās ticības iezīmēm, esmu iedvesmojies no Marvina Perija [Marvin Perry], et al., Western Civilization: Ideas, Politics & Society, 6th ed. (Boston: Houghton Mifflin, 2000), 39–40.
[2] Lai gan Kirkegors bija protestants, šajā gadījumā viņš apraksta tādu Kristus aspektu, kas protestantiem un katoļiem, protams, ir kopīgs. Interesanti ir tas, ka viņam bija ļoti kritiska nostāja pret Luteru un viņš pauda nožēlu par klostera tradīcijas izbeigšanu. Skat. Alice von Hildebrand, “Kierkegaard: A Critic of Luther”, The Latin Mass, spring 2004, 10–14.
[3] Murray N. Rothbard, “Karl Marx as Religious Eschatologist”, in: Requiem for Marx, ed. Yuri N. Maltsev (Auburn, Ala: Ludwig von Mises Institute, 1993).
[4] Murray N. Rothbard, “World War I as Fulfillment: Power and the Intellectuals”, in: The Costs of War, ed. John V. Denson (New Brunswick, N.J.: Transaction, 1997); lai iepazītos ar nesenākiem šīs parādības piemēriem, skat. Paul Gottfried, Multiculturalism and the Politics of Guilt (Columbia: University of Missouri Press, 2002).
[5] David C. Lindberg, The Beginnings of Western Science (Chicago: University of Chicago Press, 1992), 213.
[6] Par Baznīcas panākumiem Amerikā skat. Thomas E. Woods, Jr., The Church Confronts Modernity: Catholic Intellectuals and the Progressive Era (New York: Columbia University Press, 2004).
[7] Frederick Copleston, S.J., A History of Philosophy, vol. VII: Modern Philosophy from the Post-Kantian Idealists to Marx, Kierkegaard, and Nietzsche (New York: Doubleday, 1994 [1963]), 419.
[8] Lai iedziļinātos jautājumā par skaistu un atbaidošu arhitektūru, skat. attiecīgi Michael S. Rose, In Tiers of Glory (Cincinnati, Ohio: Mesa Folio, 2004), un Michael S. Rose, Ugly as Sin (Manchester, N.H.: Sophia Institute Press, 2001).
[9] “Duchamp’s Urinal Tops Art Survey”, BBC News World Edition, December 1, 2004. http://news.bbc.co.uk/2/hi/entertainment/ 4059997.stm.