Paula Koškina, “Arvien neatklāj Oleņivkā nogalināto ukraiņu identitātes. Par neziņu stāsta “Azov”karavīra dzīvesbiedre”, LSM.LV, 31.07.2022.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/arvien-neatklaj-olenivka-nogalinato-ukrainu-identitates-par-nezinu-stasta-azov-karavira-dzivesbiedre.a467495/

“Prezidents Zelenskis viņiem teica, ka viņiem jādodas gūstā, lai glābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. Jo Mariupole, kā jūs zināt, bija ielenkta 87 dienas, un viņiem nebija pietiekami daudz krājumu un ieroču, pārtikas un ūdens. Kad viņi atstāja “Azovstaļ”, viņiem un mums tika apsolīts, ka Sarkanais Krusts un ANO būs trešā puse šajā situācijā un viņi visu kontrolēs, ka viņi nodrošinās normālus apstākļus karagūstekņiem,” norādīja Darja Cikunova.

Azoviešu karagūstekņu brutālā nokaušana parāda ne tikai kārtējo starptautisko organizāciju izgāšanos ar tukšu solījumu došanu: viens no skandalozākajiem salīdzinoši nesenās pagātnes gadījumiem bija ANO Miera uzturēšanas spēku bezzobainās garantijas, kuras noveda vismaz pie 8372 Srebreņicas bosniešu noslepkavošanas.[1] Šķiet, daudzas starptautisko organizāciju grūtības rodas no tā, ka nav īsti skaidrs to politiskais statuss. Tās izplata nepārprotami politiska rakstura paziņojumus, nosodījumus, apņemšanās, turklāt bieži vien atrodoties pārvalstiskā vai ārpusvalstiskā pozīcijā, taču vienmēr izrādās, ka šīs organizācijas neieņem nekādu pozīciju “virs” valstīm, jo tām nav nekādu spaidu līdzekļu, lai liktu valstīm paklausīt vai pakļauties. Ja valstis vismaz formāli atskaitās to pilsoņiem un valstu vara plešas pār noteiktu teritoriju – proti, šai varai ir ģeogrāfiskas un tiesiskas robežas –, tad pārnacionālās organizācijas pastāv un darbojas vienreizējā bezatbildības un bezrobežu zonā. Nav tādas lietas kā “pasaules pilsoņi”, kuri ieceltu dažādu starptautisko organizāciju valdes. Līdz ar to nav skaidrs, kurš varētu šo organizāciju darboņus saukt pie atbildības nolaidības gadījumā. Ja demokrātiskās valstīs patvaļīgu vai neizdarīgu valdību pilsoņi var “atlaist”, tad kā lai atlaiž nolaidīgu starptautisko organizāciju, kas runā it kā “starptautiskās sabiedrības” vārdā?

Tas gan netraucē šīm organizācijām dot solījumus un garantijas “starptautiskās sabiedrības” vārdā, tā solījumiem piešķirot universālu bezrobežu raksturu. Taču vārdiem un to nozīmēm ir ļoti konkrētas robežas un mērs, kas uzkrītoši bieži kļūst nepieejams starptautisko organizāciju profesionālajai ierēdniecībai.

Tomēr azoviešus Oļeņivkā nogalināja ne tikai veltīgi solījumi. Šis ir viens no uzskatāmiem gadījumiem, kad cilvēkus burtiski nogalināja meli jeb tīši izplatīta nepatiesība. Cēloniskā ķēde ir skaidra: a) ukraiņu brīvprātīgie nodibina veiksmīgu un kaujasspējīgu pašaizsardzības vienību; b) agresorvalstij Krievijai šī vienība ļoti nepatīk, tāpēc tā uzsāk starptautisku nomelnošanas kampaņu, tīši izmantojot kārtējo retoriski pārslogoto un semantiskās robežas sen zaudējušo vārdu “nacisti” vai “neonacisti”; c) dažādi Rietumu žurnālisti un politiķi, nereti kultūrkaru reibumā un savu valstu iekšpolitisko cīņu karstgalvības iespaidā, šim Krievijas stāstam notic un to izplata (arī Latvijā)[2]; d) stratēģiski svarīgā punktā dislocētā ukraiņu brīvprātīgo vienība “Azov” nesaņem pietiekamu bruņojumu no ASV vai Lielbritānijas, jo nedrīkst taču dot ieročus “nacistiem”; e) pēc garām un varonīgām cīņām, pārsvarā iztiekot saviem spēkiem, azovieši padodas gūstā, vismaz formāli paļaujoties uz Ukrainas valdības, dažādu starptautisko organizāciju un Ukrainas sabiedroto drošības garantijām; f) gūstā nonākušie azovieši tiek spīdzināti un saspridzināti.

Pēdējos mēnešos daudz un dažādi iztirzāta “Azov” pulka likteņa saistība ar Krievijas informācijas kara metodēm.[3] Taču viens ir skaidrs – nav puspatiesību, ir tikai patiesība un meli. Azovieši ir piedzīvojuši savu bēdīgo likteni lielā mērā tāpēc, ka pārāk daudzi rietumnieki vēlējās noticēt apzināti izplatītām nepatiesībām par “Azov”. Starp šiem bezatbildīgajiem rietumniekiem ierindojami arī latvieši no “Re:Baltica”, uz kuru rokām vēl ilgi būs azoviešu asinis. Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu. Iespējams, šī valodiskā bezatbildība un izkliedētās vārdu nozīmes jau ir sasniegušas tik smagu pakāpi, ka ir jāizraksta rūgtas zāles, kas izteiktas senā kristīgo tradicionālistu principā: “Error non habet ius”[4].

Cristopher Lane, “A Decisive Blow to the Serotonin Hypothesis of Depression”, Psychology Today, 19.07.2022.: https://www.psychologytoday.com/intl/blog/side-effects/202207/decisive-blow-the-serotonin-hypothesis-depression

Monkrīfs paziņojumā presei skaidroja: “Pacientiem nevajadzētu stāstīt, ka depresiju izraisa zems serotonīna līmenis vai ķīmiska nelīdzsvarotība, un viņiem nevajadzētu likt domāt, ka antidepresanti iedarbojas uz šīm hipotētiskajām un nepierādītajām novirzēm. Īpaši maldinoša ir doma, ka antidepresanti darbojas tāpat kā insulīns diabēta gadījumā. Mēs nesaprotam, kā tieši antidepresanti iedarbojas uz smadzenēm, un šāda veida dezinformācijas sniegšana cilvēkiem neļauj viņiem pieņemt pamatotu lēmumu, vai lietot antidepresantus vai ne. (..) Antidepresantu lietošana visā pasaulē ir sasniegusi epidēmijas apmērus un joprojām pieaug, īpaši jauniešu vidū. Daudzi cilvēki, kas tos lieto, cieš no blakusparādībām un abstinences problēmām, kas var būt patiešām smagas un novājinošas. Galvenais šīs situācijas virzītājspēks ir maldīgais uzskats, ka depresiju izraisa ķīmiskā līdzsvara traucējumi. Pēdējais laiks informēt sabiedrību, ka šis uzskats nav zinātniski pamatots.

Citiem vārdiem sakot, jaunais pētījums ir tikai kārtējais empīriskais apstiprinājums senajai Platona un Aristotela tēzei, ka dvēsele jeb mentālie stāvokļi nav reducējami uz bioķīmiskiem procesiem smadzenēs. Tā būtu kategoriju jaukšana. Klasiski drīzāk ir otrādi: dvēsele “apdvēseļo” jeb iedzīvina miesu, dvēsele miesai kā potencialitātei piešķir “formu” jeb aktualizē to – miesa darbojas dvēseles labad, nevis miesa un smadzeņu bioķīmiskie procesi būtu uzskatāmi par dvēseles darbīgo cēloni. Veselais saprāts un tagad arī pieredze skaidri liecina: ne vienmēr grūtsirdības vai nomāktības pamats meklējams “nepareizā smadzeņu ķīmijā”.

Kā norādīts arī minētajā pētījumā, reizēm cilvēks kļūst īpaši nomākts emocionāli satricinošu notikumu rezultātā. Un ir tikai normāli, ka cilvēks reizēm sēro un skumst, jā, pat tik ļoti, ka dienām nevar iziet uz ielas. Protams, sērām vai bēdām ir sava vieta un laiks, un sava dabiskā gaita, kas nedrīkst pārņemt visu dzīvi. Piemēram, viduslaikos melanholiju tiecās uzskatīt par grēku un nepateicību pret Dievu. Taču nevar prasīt, lai cilvēks kā mašīna vienmēr sekotu pieaugošas performances principam, ko skumjas dažubrīd var traucēt. Dabu nevar aizdzīt ar mēsludakšu, tā vienmēr steidz atpakaļ iekšā – tā savulaik teica Horācijs. Un skumjas, no cilvēka būtības dziļumiem izrietošās neremdināmas ilgas (pēc jēgas, patiesības, skaistuma, piepildījuma, labā, miera) nevar aizdzīt, apēdot nomierinošu, anestezējošu tableti.

Ir jāpriecājas, ka dažādas Rietumu modes tendences līdz Latvijai nereti nonāk ar gandrīz desmit, ja ne vairāk, gadu novēlošanos. Dažādu mentālo traucējumu pašdiagnostikas vilnis un pieugošā prasība nodrošināt valsts apmaksātus antidepresantus ir šāds gadījums. Gadu no gada sekojot pasaules “laimīgāko” valstu reitingiem, nevar nepamanīt, ka ierasti “laimīgākās” valstis – Skandināvijas valstis, Kanāda, Austrālija u. tml. – vienlaikus ir zemes ar lielāko antidepresantu industrijas noietu.[5] Kā tad sanāk? Šo valstu iedzīvotāji ir laimīgi vai tomēr nav? Kur pastāv pieprasījums, tur ir arī piedāvājums. Par dažādiem laimīguma un labklājības kritērijiem joprojām lauž šķēpus, taču izskatās, ka pašās attīstītākajās pasaules valstīs ir grūtības ar vienu no senākajām laimes definīcijām. Aristotelam laime nozīmēja dzīvot, rīkoties un attīstīties saskaņā ar tikumu – sekojot tam, kas ir specifiski labi tieši cilvēkam kā saprātīgam dzīvniekam, kurš ar prātu valda pār savām kaislībām. Cilvēka izcilība un tādējādi laime slēpjas pareizā prāta lietojumā. Acīmredzot, valstīs ar pieaugošu antidepresantu lietošanu pamatā valda nelaimīgums un nemiers, kas izriet no iekāru un kaislību neapvaldītas kundzības par cilvēka saprātu. Skandināvijas materiālā labklājība un sociālā nodrošinātība apvienojumā ar neapvaldītu dziņu un iekāru dzīvi burtiski nomāc dvēseli. Taču, kā jau sen uzsvēra Augustīns, mūsu sirdis nemierīgi dzenās pēc dažādām kārībām un kaislībām, tās ir neremdināmas un bez sāta, bez pilnības, tik ilgi, kamēr savu mieru nerod Tajā, kurš dvēseli ir radījis un ir apdvēseļojis miesu.

Inda Cehanoviča, “Latvijas brūnaļai šogad jau 100!”, Zemgale, Nr. 83. (8370), 19.07.2022.:

Tagad, kad mēs darbojamies pie Latvijas Brūnās šķirnes genofonda ganāmpulka veidošanas jau teju deviņus gadus, joprojām ir daudz nianšu, kuru izkopšanā vēl jāstrādā. Piemēram, ne visām mūsu brūnaļām ir to priekštecēm raksturīgie ieapaļie ragi, kas atgādina vainadziņu. Daļa gotiņu ir ar gaišāku apmatojumu un augumā prāvākas nekā to sences, kuru parametrus reģistrēja 1922. gadā, kas liecina, ka tām ir dāņu slaucamo govju šķirņu asiņu piejaukums. [LLU Mācību un pētījumu saimniecībai] “Vecaucei” dotais uzdevums ir sarežģīts un grūts. Diemžēl, bet nevar noliegt, ka “Holšteinas” govis dod divas, pat trīs reizes vairāk piena nekā Latvijas brūnās. Jā, brūnaļas ir pieticīgākas par savām radiniecēm, kūtī aizņem mazāk vietas un apēd mazāk barības, bet tomēr to patērē. Rezultātā melnraibās ar savu lielo izslaukumu zemniekam tik un tā ir finansiāli izdevīgākas.

Pietiek tikai nedaudz ieskatīties Latvijas novadu avīžu izdevumos un reportāžās, lai uzzinātu vairāk, nekā pavadot gadus vidusmēra Rietumu universitātē. Tā no parastas reportāžas par Latvijas brūnaļas simtgadi mēs uzzinām būtiskus iebildumus pret šobrīd universitātēs valdošo nominālismu un sociālo konstrukcionismu, kā arī uzzinām par postu, ko modernā globalizētā uz peļņas kāpinājumu vērstā industriālā lauksaimniecība nodara vietējām rūpīgi koptajām saimniekošanas tradīcijām. Lasītāji būs pamanījuši, ka mūsdienu Latvijas publicistikā jau kādu brīdi ir samērā populāri atmaskot dažādas pretinieka argumentācijas kļūdas, tā demonstrējot prasmi “kritiskajā domāšanā”. Latvijas bezgalīgajās diskusijās par nacionālo jautājumu samērā iecienīts paņēmiens ir norādīt uz pretinieka lietoto “Tas nav īsts skots!” (angliski “No true Scotsman”) argumentācijas kļūdu. Kritiskais domātājs un kļūdu atspēkotājs automātiski pieņem, ka kaut kas tāds kā “īsts skots” nemaz neeksistē, jo visticamāk viņš vai viņa darbojas tās pašas paradigmas ietvaros, kas apgalvo, ka nav tādas “īstas ģimenes” vai “īsta skaistuma” vai “īsta trīsstūra”, jo pasaule taču ir tik dažāda un pilna ar tikai atšķirīgiem īpatņiem – desmitiem tūkstošu dažādu skotu nokrāsām vai paveidiem, kas neļauj izdarīt tālejošus secinājumus par “skotiskumu” vai “āboliskumu”, vai “trīsstūrību” kā tādu. Taču šie kritiskās domāšanas censoņi nav sastapušies ar Latvijas govju audzētājiem un selekcionāriem, kuri pavisam noteikti zina, kas ir īsta un patiesa Latvijas brūnā govs un kuri var uzskaitīt visas raksturīgās pazīmes, kas vienu govi padara par pilnīgāku Latvijas brūnaļas esences pārstāvi, savukārt citu par nepilnīgāku vai defektīvāku.

Bet, ja ir iespējama īsta, patiesa Latvijas brūnā, tad kāpēc lai nebūtu iespējams īsts skots, īsts latvietis, īsts alnis un patiess Lapzemes tundrā lēkšojošs ziemeļbriedis? Tiesa, kā 19. gs. vidū konstatēja Kārlis Markss, kapitālisms, peļņas gūšanas un konkurences princips, kā arī naudas ekonomika un jebkādu attiecību izteikšana ekonomiska darījuma veidolā tiecas “izšķīdināt” visas robežas un padarīt relatīvu visu, kas ir stingrs, ciets, konkrēts, apveltīts ar noteiktām aprisēm un skaidru definīciju. Šāda komercializācijas liga tagad ir piemeklējusi arī Latvijas brūno govi, par ko ziņo, ka Latvijā palikuši tikai 2000 šīs šķirnes pārstāvju. Skaidrs ir tas, ka izdevīguma un lielākas peļņas princips jebkurā gadījumā nevar atcelt to, kas ir Latvijas brūnaļas būtība, tās esence. Būtība nav pārdodama un naudas vai maiņas fluiditātes ceļā sociāli pārkonstruējama. Pat ja Latvijas brūnā kā šķirne kādreiz izmirs, tās skaidri nosakāmā esence tik un tā paliks spēkā. Ja cilvēki šo būtību aizmirsīs, tad to vismaz zinās un atcerēsies Dievs.

Viktors Orbāns, “Tā ir lielā vēsturiskā cīņa, kurā mēs cīnāmies, – demogrāfija, migrācija un dzimumu līdztiesība”, 27.07.2022.: https://m.pietiek.com/raksti/viktors_orbans_ta_ir_liela_vesturiska_cina,_kura_mes_cinamies,_-_demografija,_migracija_un_dzimumu_lidztiesiba/

Pirmais un vissvarīgākais izaicinājums, dārgie draugi, joprojām ir iedzīvotāju skaits jeb demogrāfija. Fakts ir tāds, ka joprojām ir daudz vairāk bēru nekā kristību. Vienalga, vai mums tas patīk vai ne, pasaules tautas var iedalīt divās grupās: tās, kas spēj bioloģiski uzturēt savu skaitu, un tās, kas nespēj, un tieši šai grupai piederam mēs. Mūsu situācija ir uzlabojusies, bet nav noticis pavērsiens. Tā ir visa alfa un omega: ja nenotiks pavērsiens, agrāk vai vēlāk mūs izspiedīs no Ungārijas un mūs izspiedīs no Karpatu baseina.

Orbāna uzskati un apgalvojumi par Krievijas agresijas karu ir morāli neattaisnojami. Taču ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka nesenajā “skandalozajā” runā Orbāns godīgi atzīst, ka daudzu pasaules konservatīvo slavētā Ungārijas demogrāfijas politika joprojām nenes gaidītos augļus. Par spīti visam! Piemēram, 2015. gadā Ungārijas valdība uzsāka programmu, kas subsidē mājokļa kredītus pāriem, kuriem ir trīs bērni. Pēc tam parādījās saistītās programmas, kas subsidēja izglītību, auto iegādi, mājokļu renovāciju un citus izdevumus. Pēc tam tika ieviesta ienākumu nodokļa programma: sievietes, kurām ir četri vai vairāk bērni, tika atbrīvotas no ienākuma nodokļa. Pavisam nesen tika ieviests “bērnu aizdevums” apmēram 30 000 eiro vērtībā, kam pāri var pieteikties pēc laulības noslēgšanas un kas tiek dzēsts pa daļām, kad viņiem piedzimst bērni. Tāpat Ungārijā ir valdības tieši izsniegtās naudas programma, kas ģimenēm sniedz hipotekāro palīdzību par katru bērnu. Pavisam nesen Ungārija nacionalizēja auglības klīnikas, lai padarītu tās lētākas un veicinātu dzimstību un lai nodrošinātu, ka tās ievēro katoļu ticību, ko atbalsta Ungārijas konstitūcija.

Taču ir arī labas ziņas. Šķiet, ka jaunākais Ungārijas bērnu politikas papildinājums tomēr darbojas. Sākot ar 2019. gadu, ungāru jaunlaulātie, kas ir jaunāki par noteiktu vecumu un bez bērniem, var pieteikties aizdevumam ar ļoti subsidētu procentu likmi un atliktiem maksājumiem. Tiklīdz pārim piedzimst bērni, daļa aizdevuma tiek dzēsta, līdz ar to, ja desmit gadu laikā pārim piedzimst trīs bērni, viņi saņem apmēram 35 000 eiro lielu naudas dotāciju bez jebkādiem nosacījumiem (izņemot, protams, bērnu piedzimšanu). Deviņus mēnešus pēc šīs programmas ieviešanas Ungārijā dzimstība strauji pieauga, un visā Covid perioda globālās dzimstības sarukuma laikā Ungārijā dzimstība ir saglabājusies līmenī, kāds bija pirms Covid, vai pat augstāka, kas ir ārkārtīgi rets sasniegums.

Ir vēl viena joma, kurā Ungārija ir guvusi ievērojamus panākumus, – laulības. Laikā no 1977. līdz 2018. gadam Ungārijā laulību līmenis bija zemāks par Austrumeiropas vidējo rādītāju. Taču, sākot ar 2013. gadu, laulību līmenis sāka pieaugt – sākumā lēni, pēc tam strauji, ar milzīgiem lēcieniem 2015. un 2019. gadā. Tā kā lielākā daļa Ungārijas bērnu pabalstu bija dāsnāki precētiem vecākiem (vai dažos gadījumos tikai tiem) un tā kā pāra ģimenes stāvokļa maiņa ir lētāka nekā vecāku statusa maiņa, viena no Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas lielākajām sekām ir vienkārši lielāks noslēgto laulību skaits, kas turklāt tiek noslēgtas jaunākā vecumā un ir stabilākas. Ungārijā vidējais pirmās laulības noslēgšanas vecums šobrīd ir aptuveni tāds pats kā 2012. gadā, lai gan lielākajā daļā pārējās Eiropas valstu laulību vecums ir palielinājies. Un, lai gan laulības jaunākos gados bieži beidzas ar šķiršanos, Ungārijā šķiršanās rādītāji ir strauji samazinājušies, dažos rādītājos kopš 2012. gada samazinoties pat par 40 %. Šīs izmaiņas nav pat attāli pielīdzināmas notiekošajam citās tuvējās valstīs.

Tomēr pat ar visiem šiem demogrāfiskās politikas sasniegumiem Orbāns, tāpat kā eksperti,[6] atzīst, ka bērniem vajadzētu būt vairāk. Ko darīt? Zīmīgas norādes sniedz Gruzijas piemērs. Pasaulē lielākais neseno laiku dzimstības pieaugums ir rezultāts reliģiskai kampaņai, ko veicinājusi Gruzijas valdība pēc 2008. gada Krievijas iebrukuma un tā izraisītā nacionālā pacēluma. Dzimstība Gruzijā pieauga no aptuveni 1,5 bērniem uz sievieti līdz 2,2. Šobrīd tas joprojām turas vidēji divu bērnu līmenī. Tāpat Gruzijā mazāk bērnu dzimst neprecētām mātēm un ir samazinājusies emigrācija. Tautā iemīļotais Gruzijas Pareizticīgās baznīcas Patriarhs Īlija II 2008. gadā uzsāka masveida kristības. Lai mudinātu gruzīnus veidot daudzbērnu ģimenes, viņš apsolīja personīgi kristīt un kļūt par krusttēvu katram trešajam un nākamajam laulātu pareizticīgu pāru bērnam. Kopš patriarhs uzsāka masveida kristības, ir kristīti vairāk nekā 33 000 mazuļu, kas ir gandrīz seši procenti no kopējā Gruzijā dzimušo bērnu skaita šajā laika posmā.[7]

Sākot ar 2013. gadu, Gruzija ir īstenojusi arī virkni finansiālu iniciatīvu dzimstības veicināšanai. Apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums tika pagarināts no 126 līdz 183 dienām un neapmaksāts atvaļinājums – no 477 līdz 730 dienām. Tāpat valdība palielināja vienreizējo pabalstu par bērna piedzimšanu no aptuveni 250 līdz 400 eiro un palielināja pabalstu par ceturto bērnu līdz gandrīz 800 eiro. 2014. gadā Gruzijas valdība uzsāka vēl vienu programmu, piedāvājot vecākiem ar trīs vai vairāk bērniem mazapdzīvotajos reģionos piešķirt 850 eiro ikgadēju maksājumu.

Rādās, ka patriarha kristības un dotā svētība ir bijis daudz ietekmīgāks dzimstības veicināšanas darbīgais cēlonis – vismaz saskaņā ar statistikas datiem. Kāds pētnieks secina: “Subsīdiju ietekme ir ievērojami mazāka nekā ietekme, kas novērota saistībā ar Īlijas II kristību piedāvājumu, un, protams, subsīdiju cena ir daudz, daudz augstāka, jo šīs programmas Gruzijai izmaksā ievērojamu budžeta daļu [..]. Bērnu pabalstiem ir zināma ietekme, bet ne tik liela kā iemīļotu reliģisko līderu iedrošinājumam.”[8]

Latvijas dzimstības politikas veidotājiem atliek vien ieklausīties viedajos Sālamana vārdos 127. psalmā:

“Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā, kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem.”

[1] Skat. https://www.hrw.org/legacy/summaries/s.bosnia9510.html ; iesaku noskatīties godalgoto 2020. gada bosniešu filmu “Quo Vadis, Aida?” , kas Srebreņicas slaktiņu apskata tieši no starptautisko organizāciju disfunkcijas puses.

[2] https://rebaltica.lv/2019/12/ka-na-biedri-draudzejas-ar-ukrainas-galeji-labejiem/

[3] Ukraiņu pētnieks Antons Šehovcovs atspēko dažādus ar “Azov” saistītos mītus: https://euromaidanpress.com/2022/04/02/how-the-west-enabled-genocide-in-mariupol-with-its-misguided-azov-obsession/ ; skat. arī https://neatkariga.nra.lv/izpete/378049-lieta-par-azov-nomelnosanu-vel-nav-pabeigta

[4] No latīņu valodas: “Maldiem nav tiesību.”

[5] https://civio.es/medicamentalia/2021/04/30/antidepressant-use-in-europe-continues-to-break-records/ ; https://www.statista.com/statistics/283072/antidepressant-consumption-in-selected-countries/

[6] https://www.nationalreview.com/magazine/2022/04/04/hungarys-demographic-failure/

[7] https://eurasianet.org/georgias-baby-boom-and-the-union-of-church-and-birthrate

[8] https://ifstudies.org/blog/in-georgia-a-religiously-inspired-baby-boom