Rūcis

Tas notika tālajā 1979. gadā. Pēc fizmatu trešā kursa mani bija pārņēmusi smaga depresija. Tam par iemeslu bija dažādas personīgas grūtības, kuras nav tik svarīgas, lai šeit tās izklāstītu. Bet, kad depresija ir klāt, tad lietiņas ir pavisam sliktas. Par depresiju var smieties tikai tas, kuram tā nekad nav bijusi. Ir arī tādi cilvēki, ir. Ko dara normāls latviešu jauneklis, ko pārņēmusi depresija? Pareizi. Viņš lok. “Lakt” man šķiet īstais vārds nekontrolētai dzeršanai pie pirmās izdevības. Pie tam viņš nemitīgi sūdzas apkārtējiem. Un iemet kārtējo glāzīti. Tā bija arī ar mani. Naudas priekš tās lietas toreiz daudz nevajadzēja. Par nieka trīs rubļiem varēja pielakties tā, ka “ragi dūņās”. Tā nu biju kārtējo reizi pamatīgi piedzēries jaukajā krodziņā “Venta”, kurš toreiz atradās kādā Marijas ielas pagalmā netālu no kino “Palladium”. Krodziņu taisīja ciet, un es grīļīgā gaitā devos uz autoostu, nolēmis uzticēt savas bēdas māsai, kura dzīvoja Inciemā. Bija vēls vakars, bet biju tādā pārliecībā, ka viņa nevar vien sagaidīt, kad aplaimošu viņu ar saviem bēdu stāstiem. Pie kases lodziņi nezin kāpēc bija divos stāvos, un es vērsos pie apakšējā. Tas bija pareizais, un man iedeva biļeti līdz Inciemam. Uzkāpu stacijas ēdnīcā un paņēmu vēl kortelīti. Lai nepietrūkst. Ieraudzījis pie pieturas Valmieras autobusu, droši kāpu tajā iekšā, pat nepaskatījies, vai tas ir īstais. Savu kļūdu aptvēru tikai tad, kad autobuss nenogriezās vis uz Raganu, bet brauca taisni. Uzlēcu kājās un sarīkoju muļķīgu traci, kura rezultātā mani izmeta kādā lauku pieturā. Man pakaļ izlidoja mana plecu soma kopā ar aizskarošiem komentāriem un vēlējumu: “Guli uz soliņa, drīz nāks buss uz Rīgu!” 

Autobuss aizbrauca, un es paliku viens gaišā vasaras naktī. Virs galvas spoži spīdēja zvaigznes. Paskatījos, aha, Lielais Lācis vietā. Ir, ir… Pat divos eksemplāros. Kaut kas bija jādara. Soliņš pie pieturas zīmes bija salauzts un gulēt uz tā nevarēja. Pagrabināju kabatā kapeikas un sapratu, ka gaidīt Rīgas autobusu nav vērts. Skaidrā vēl varētu nolūgties, bet kas vedīs dzērāju bez naudas? Ar pūlēm sapratu, ka pie māsas vairāk netikšu. Nu, un kas? Nakts silta, nenosalšu. Vienīgais uzmanības cienīgais objekts likās priežu puduris netālu no pieturas. Uz turieni arī devos. Vismaz zem kokiem nogulšos. Iestreipuļoju priežu audzē un ar pārsteigumu konstatēju, ka man pretī nāk krusti! Vieni krusti man nāk pretī! Likās baigi, bet tomēr saņēmos. “Kreici trumpā!”, es skaļi izkliedzu un nu jau drošāk devos dziļāk kapsētā. Jā! Tā bija kapsēta. Veca, pa pusei pamesta. Vienā malā bija arī daži svaigi apbedījumi, bet es nenobijos. No kā tad šeit baidīties? No dzīvajiem jābaidās. Ierāvu vēl klunkšķi no kortelīša un skaļi teicu: ”Nu, mironīši! Sagaidiet mani! Lai jūs kādi, es gulēšu šeit nakti! Es ticu, ka jūs nenodarīsiet man neko sliktu!” Neviens jau arī neskrēja pretī, krusti melnēja pret vasaras gaišo debesi itin mēmi. Tikai kāda melna ēna pārslīdēja pāri kapsētai. Bet ko tur raustīties no katras ēnas? Vakara brīzē klusi šalca koki, un viss likās kluss un mierīgs. Ieraudzījis kapsētas vidū mazu kapliču, drošā gaitā devos uz turieni. Mājiņa bija ciet, bet blakus tai atradās vairāki itin cienījami soli, uz kuriem varēja diezgan ērti izstiepties. Palicis pagalvī somu un iedzēris uz nakti vēl vienu malku siltumam, likos uz auss. Iemigdams pētīju tuvāk esošos krustus, cik jau nu viņus varēja redzēt nakts krēslā. Manu uzmanību piesaistīja veca, sen aizaugusi kapu kopiņa. Nodomāju, kad gan šis cilvēks varētu būt dzīvojis, un balsī teicu: ”Stāsti nu man, mironīti, savu stāstu!” Drīz iemigu smagā dzērāja miegā.

Pamodos apmēram ap pusnakti. Kapsētā bija dīvaina sudrabaina gaisma. Kaut gan vēja vairāk nebija, stipri šalca koku lapotnes. Es it kā gulēju uz zemes. Man pretī stāvēja divi balti tēli. Jauna meitene un pusaugu zēns, abi ģērbti baltās, vienkāršās drānās. Es sapratu, ka tie nav cilvēki, jo varēju redzēt viņiem cauri. Skausts man notirpa, un es pats jutu, kā mani mati saceļas stāvus gaisā.

– Nebaidies! – teica meitene. – Mēs tev neko ļaunu nedarīsim. Tu mūs aicināji, un mēs atnācām. Pastāstīsim tev, kā mums gāja. Ja jau tu tā vēlējies…

Sastindzis šausmās, neattapu neko īpašu atbildēt un tikai kaut ko nesakarīgu nomurmināju. Pamanīju, ka abiem krūtīs ir lielas rētas gandrīz plaukstas lielumā.

– Jā! Mūs nogalināja ļauni ļaudis, – teica meitene. – Bet stāstīšu no sākuma. Laika tev daudz, paklausies! 

Mani sauca Anna, un es biju pirmais bērns, kas izdzīvoja virs desmit gadiem. Pirms manis bija miruši divi mani brālīši un māsiņa. Es izķepurojos, kaut gan izslimoju, šķiet, visas bērnu slimības, kādas vien pasaulē bija. Pāris gadus pēc manis piedzima brālītis.

Sākumā viņš likās kā visi, bet tad kļuva redzams, ka kaut kas nav labi. Citi bērni viņa vecumā kliedza, rāpoja, cēlās kājās, bet brālītis vienkārši gulēja un smaidīja. Tēvs nojauta ko nelabu un stipri pārdzīvoja. Brālītim palika jau gandrīz divi gadi, bet viņš ne staigāja, ne runāja. Tēvs mācīja viņu stāvēt kājās, turēdams izstieptās rokās un tad lēnām nolaizdams uz kājelēm. Tēvs bija ļoti neatlaidīgs un pamazām brālītis sāka staigāt, kaut gan vienmēr gāja stīvi, it kā uz koka kājām. Visi kopā mācījām brālīti runāt, bet diemžēl mums nespīdēja laime. Dažus vārdus viņš varēja pateikt, un mēs priecīgi gaidījām – nu, vēl nedaudz, vēl drusku un viņš sāks runāt. Bet pienāca trīs, tad četri, tad septiņi gadi, un brālītis varēja pateikt tikai “Mamma, tētis, jā, nē, lūdzu”. Reizēm gan viņš negaidīti pateica vienu vai vairākus vārdus, pie tam tik skaidri un pareizi, it kā prastu runāt. Bet atkārtot to nevarēja, lai kā mēs viņu nepierunātu. Vienkāršu valodu viņš saprata, it sevišķi to, ko teica māte. Tēvs runāja ātri un lietoja gudrākus vārdus, kurus viņš nesaprata. Tad viņš sāka smieties un nesakarīgi vervelēt, tā liekot saprast, ka nespēj izsekot tēva vārdiem. To, ka ar viņu ir slikti, viņš saprata labi. Kad atnāca kāds svešs cilvēks un uzrunāja viņu, brālītis uzreiz rādīja ar pirkstu uz savu galvu. Reizēm, kad viņam kļuva pavisam skumīgi, viņš sāka izmisīgi raudāt un sita galvu pret sienu, sadusmojies, ka tā viņam tik slikta. Es satvēru viņu un teicu: “Nesit galviņu! Lai tev viņa kāda, tāpat noderēs!” Kā jau katram bērniņam, arī viņam gribējās runāt. Kā nu mācēja, tā viņš mēģināja izteikt savas domas. Gan ar žestiem, ko sapratām tikai mēs, gan ar atsevišķām zilbēm, bet visbiežāk ar rūkšanu dažādos toņos. Viņš domāja, ka tā mēs viņu sapratīsim. Tāpēc arī iesaucām par Rūci. Viņš bija labs. Nevienu neaiztika, parasti nepretojās, ja kur vedām vai sūtījām. Bieži viņš sēdēja pie loga, iegrimis dziļās domās, tad sāka skumīgi rūkt pie sevis. Arvien skaļāk un skaļāk, līdz mēs viņu apsaucām. Īsts Rūcis…

Paklausīdami kaimiņu padomam, aizvedām Rūci pie zintnieces. Varbūt ko varēs līdzēt? Zintniece tikai paskatījās un sūtīja mūs prom. Pat naudu nepaņēma. Nekas šeit nebūšot. Lai mīlot tādu, kāds ir. Kad gājām atpakaļ uz mājām, tēvs neuzmanīgi pateica: ”Jā! Cik žēl, ka neko nevarēsim līdzēt!” Rūcis pēkšņi iekliedzās: ”Nē! Negribu! Negribu!” Viņš kliedza bezgalīga izmisuma pilnā balsī. “Nē! Nē! Nē!” Tēvs apstājās, un es redzēju, ka viņš stāv, sāpēs saviebtu seju. Tā, it kā būtu saņēmis dūrienu krūtīs. Viņš neraudāja, bet asaras pašas tecēja pār seju divās straumītēs un pilēja no bārdas kā lietus lāses. Man arī bija ļoti žēl mūsu visu, bet īpaši jau Rūča.

Mēs visi bērnībā daudz slimojām. Vairākas reizes saslima arī Rūcis. Kad viņam bija stiprs karsonis, man bija jāsēž pie viņa gultas. Mainījāmies ar māti un tēvu dienu un nakti. Viņš negulēja un ik pa brīdim cēlās augšā, it kā gribēdams kaut kur iet. Es ar spēku noguldīju viņu atpakaļ gultā. Rūcis mētājās karsonī, un es apsedzu viņu atkal un atkal. Bija jau vēla nakts, un man ļoti nāca miegs, bet bija jāsēž vēl divas stundas, līdz drīkstēju modināt tēvu. Nākamā bija viņa kārta. Biju tik ļoti nomocījusies, ka reizēm iedomājos – varētu Dieviņš par viņu apžēloties un paņemt viņu pie sevis. Taču tūlīt nobijos no šādām sliktām domām un karsti nolūdzos pie sevis Dievam piedošanu. Tā pamazām arī gāja laiks. Rūcis izkārpījās no visām slimības gultām un pēc četriem gadiem pārstāja slimot. Kad viņam palika pieci gadi, mēs sapratām, ka Rūcis dzīvos. Tēvs ar māti gribēja aizvest viņu uz baznīcu nokristīt, bet neviens negribēja nākt par krusttēvu un krustmāti. Es nesapratu – no kā gan šie cilvēki baidījās? Vai tad kāds no viņiem nez kādas dāvanas gaidīja? Bet bez krusttēva un krustmātes nevarēja iet kristīt. Beigās tēvs samaksāja kādam krogus dzērājam un viņa piedzīvotājai, lai izpalīdz šai ziņā. Apsolīja viņiem, ka neviens viņus vēlāk nemeklēs ne ar kādām muļķīgām prasībām. Kā par brīnumu, abi atnāca uz baznīcu skaidrā un pat bija uzvilkuši labākās drānas. Tēvs viņiem par to sirsnīgi pateicās. Rūcim iedevām kristīto vārdu Pēteris. Priesteris pēc kristīšanas apskāva viņu un teica: “Tu iesi tieši pie viņa, kad Dievs tevi aicinās!”

Drusku paaudzies, Rūcis varēja kaut ko arī pie mājas darbiem palīdzēt, jo jāstrādā tajos laikos bija visiem. Novācot kāpostus, viņš salika apdarinātās galviņas maisā. Varēja to pat aizsiet, bet vēlāk arī uzmeta mugurā un aiznesa uz ratiem. Spēka viņam bija daudz, taču diez cik čakls viņš nebija gan. Atkal un atkal viņš aizdomājās un nevis strādāja, bet it kā spēlējās. Te nes maisu, te ņem un nomet zemē. Stāv un smejas. Neviens jau viņu tamdēļ neaiztika, tēvs paņēma maisu un aiznesa. Tad viņš atkal nāca pakaļ un ņēma maisu nost. Tagad nu viņš nesīs… Kopumā lielas jēgas no viņa nebija, bet kaut kā jau viņu vajadzēja nodarbināt. Labi bija tas, ka viņš nekur bez vajadzības nelīda un neko nepazīstamu neaiztika. Ēda viņš tikai mātes doto. Ne no tēva, ne no manis viņš ēdienu neņēma. Pa lielam viņš saprata savu stāvokli un saprata arī, ka no visa tā, kas nav pazīstams un ko viņš nevar saprast, draud briesmas, tāpēc jādara tikai tas, ko viņš prot un jāuzticas tikai tam, kurš nav pievīlis. Dzīvniekus gan viņš nemīlēja. Cik reizes nodomāju, ka sunīši varētu būt viņam labu labie draugi. Bet viņš vienmēr gribēja uzsvērt savu pārākumu pār viņiem. Te iesita, te bargi uzrūca, un suņi atkāpās, saprazdami, ka draudziņa viņiem šeit nebūs. Es nojautu, ka viņš grib uzsvērt – es neesmu tāds, es esmu labāks! It kā mēs to tāpat nesaprastu.

Skaidrs, ka ar kaimiņu bērniem viņam lielas saprašanās nebija. Kādreiz, kad Rūcis jau bija krietni paaudzies, kaut kādos tur godos kaimiņu bērni atnāca pie mums ciemos. Rūcis skatījās uz mazajiem, kas jautri spēlējās savā starpā un arī gribēja piedalīties. Viņš bija iemācījies tēlot lāci. Izpletis rokas uz sāniem, viņš gāzelējās no kājas uz kāju un rūca. Sanāca itin labi, un mēs viņu reizēm par to uzslavējām. Tagad nu Rūcis gribēja uzjautrināt kaimiņu bērnus un sāka iet viņiem klāt, gāzelēdamies un rūkdams. Kaimiņu bērni brīdi satriekti skatījās, tad vecākā meitene iesaucās: “Šausmas! Tas lielais stulbenis nāk! Skriesim pagalmā!” Un bērni, jautri smiedamies, aizskrēja, pa ceļam vēl uzsaucot: “Stulbenis! Stulbenis!” Bērni mēdz būt ļoti nežēlīgi. Rūcis apjucis stāvēja, kā sitienu saņēmis. Viņš jau nebija gribējis neko sliktu. Pēc pieciem gadiem viņš vairāk neraudāja ar asarām, viņš vienkārši stāvēja bezgala sāpīgu seju un nekustējās ilgi, ilgi…

– Nāc, iesim, Rūcīt! – es paņēmu viņu aiz rokas un aizvedu uz blakus istabu. –Tas nav priekš tevis! Lai viņi spēlējas! Tev būs jādzīvo vienam! – Rūcis skumji nopūtās un nokāra galviņu. Ko gan viņš varēja iebilst? Tikai reizēm, kad kaut kur tuvumā spēlējās bērni, Rūcis skatījās uz viņiem ar tādām bezgalīgām ilgām, ka man sirds vai lūza. Bet neko es šeit nevarēju viņam palīdzēt.

Nelaime atnāca kādā aukstā vasarā. Jau trešo gadu turpinājās Livonijas karš, bet pagaidām visa karadarbība bija gājusi garām un mūs saudzējusi. Tēvu kā vienīgo apgādnieku pagaidām neņēma kara klaušās, bet pienāca diena, kad arī viņam bija jādodas prom. Nāca pats Ivans Bargais ar milzīgu karaspēku, kuram ordenis nespēja pretoties. Tēvs uzģērba labākās drānas, uzlēca zirga mugurā, noskūpstīja mūs visus, cieši apskāva Rūci un aizjāja kara klausībā. Viņš teica, ka būšot jādodas uz Rīgu, kur formē armiju. Mēs palikām vieni, un kļuva ļoti baisi. Garām sāka vilkties bēgļi. Tie bija cilvēki bez savas zemes, kuriem bija vienalga, kurā pusē vilkt savu dzīvību. Bet kur var aiziet cilvēks, kam zeme un saimniecība ir vienīgā iztika? Tā arī mēs palikām. Drīz naktīs austrumu pusē sāka parādīties sarkana blāzma. Māte katru vakaru ilgi tupēja uz ceļiem svētbildes priekšā un sirsnīgi lūdzās. Bet tomēr tas notika. Kādu dienu pie kaimiņiem izdzirdām negantu zirgu zviegšanu, kliedzienus un virs kokiem pamanījām dūmus. Māte pārbijusies sāka bez kāda sakara skraidīt šurpu turpu pa māju, tad nedaudz atguvās un sāka meklēt, kur mūs noslēpt. Pagalma malā bija mazs pagrabs ar paceļamām koka durvīm. Māte aizveda mūs uz turieni, lika apgulties un ciest klusu. Kaut kādā brīnumainā kārtā izdevās apguldīt Rūci, kurš sāka nojaust, ka notiek kas nelabs un klausīja uz vārda. Pirms lūkas aizvēršanas māte piekodināja necelties, lai kas arī nenotiktu, un vēl reizi cieši paskatījās uz mums. Kā nojauzdama, ka tas ir pēdējo reizi. Drīz arī mūsu pagalmā sāka klabēt zirgu pakavi, atskanēja svešas, rupjas balsis. Pēc mežonīgajām lamām sapratu, ka tie ir krievi. Es cieši apskāvu Rūci un klusi čukstēju: “Rūcīti! Dieva un visu svēto dēļ, tikai guli, tikai guli! Nesaki neko!” Rūcis arī bija nobijies un, kā par brīnumu, gulēja pavisam kluss un mierīgs. Dzirdēju, kā iekliedzās māte, kāds lamādamies izgāza kūts durvis un izveda govi, kas no bailēm sāka maut. Pagalmā rosījās sveši ļaudis, ņemot visu, kas bija kaut cik vērtīgs. Tas bija tik ilgi, ilgi… Mēs ar Rūci gulējām pukstošām sirdīm, un es visu laiku skaitīju lūgšanas. Visas, cik vien zināju, pēc kārtas, tad atkal no sākuma.

Pēkšņi lūka atsprāga vaļā ar mežonīgu čīkstoņu. Ieplūda aukstais āra gaiss, un uz mums skatījās bārdains vīrietis biezā melnā jakā un bruņucepuri galvā. Es sastingu šausmās un skatījos svešiniekam sejā ar pēdējo kluso lūgumu. Rūcis arī skatījās uz svešinieku un tikpat labi saprata, ka nu pēdējā stundiņa ir klāt. Es neattapu ne ko nodomāt, ne pateikt. Svešinieks brīdi skatījās, un šis brīdis mums šķita kā mūžība, tad pēkšņi viņš aizcirta lūku.

Vsja kapusta gņilaja! S prošlogo goda (Visi kāposti sapuvuši, no pagājušā gada)! – viņš skaļi teica. Sirds man sita tā, ka likās – salauzīs ribas. Es piekļāvu Rūci sev klāt, un mēs gulējām pavisam klusu. Kaut kur sāka rūkt uguns un skaļi sprakšķēt māja, bet pēc brīža arī kūts. Es ar skumjām domāju, kā tur klājas māmiņai, un ar smagu sirdi nojautu, ka viņai tur ir pavisam slikti. Krievu karavīrs zināja, ka mēs esam šeit, un to, kas viņam ienāks prātā, neviens nevarēja paredzēt. Tomēr krievs bija nospriedis mūs saudzēt. Varbūt atcerējās savu ģimeni, varbūt vēl nebija nevienu nogalinājis un negribēja uzņemties grēku uz sirds. Pamazām pakavu klaboņa norima. Vēl reizi kaut kur tālu iemāvās mūsu gotiņa Brūnīte, tad varēja dzirdēt tikai negantu ugunsgrēka sprakstoņu. Dūmi klājās gar zemi un sāka piepildīt pagrabu. Kļuva grūti elpot un vajadzēja meklēt kādu izeju. Uzmanīgi pacēlu pagraba lūku. Ar spilgtu liesmu dega mūsu māja un kūts. Kaut gan bija diena, no biezajiem dūmiem klājās dzelteni pelēkas ēnas, un likās, ka ir pievakare. Brīdi vēroju, vai viss ir mierīgi. Nekur nemanīja nevienu dzīvu dvēseli.

– Guli šeit, Rūci! – es pavēlēju cietā balsī, lai Rūcis paklausītu. Rūcis māja ar galvu. Es aizvēru lūku un skrēju meklēt māmiņu. Netālu no mājas durvīm ieraudzīju zemē māmiņas lakatu. Tas bija pilns ar asinīm. Arī zemē bija svaiga asiņu straumīte. Tā gāja tieši uz māju.

– Māmiņ! Māmiņ!– es izmisumā iekliedzos. Es visu sapratu. Māmiņa bija iemesta degošajā mājā. Ilgi es sēdēju un raudāju, līdz beidzot sapratu, ka kaut kas ir jādara. Rūcis pa to laiku bija iznācis no pagraba un stāvēja man blakus.

– Māmiņa aizbrauca līdz ar svešiniekiem – es teicu. – Viņa drīz atbrauks. Mums tikai vajag viņu stipri gaidīt! Ļoti stipri vajag viņu gaidīt, un viņa atgriezīsies.

Kādu laiku mēs uzturējāmies pie mājas, pūlēdamies atrast kaut ko, kas varētu vēl būt noderīgs. Krāsmatas sāka izdzist un bija jādomā, ko darīt tālāk. Palikt šeit nevarēja, jo nebija nekā, ko ēst. Palasījām dārzā vasaras ābolus, sarkanās jāņogas un devāmies ceļā. Gājām uz Rīgu, jo tur bija vienīgais, pie kura varējām rast kādu atbalstu, – mūsu tēvs. Visas kaimiņu mājas bija līdzīgā kārtā nodedzinātas. Tēva brāļa mājās, kas atradās netālu, arī bija vienas krāsmatas un lielā suņa līķis pagalmā. Ilgi klaiņojām pa izdedzināto Vidzemi un nedzirdējām ne gaili dziedam, ne suni rejam. Tikai vilki barojās ar līķiem pie nodedzinātajām mājām. Reta, reta mājiņa bija paslēpusies meža biezoknī, bet tur parasti bija tikpat izmisuši cilvēki, kuriem nebija vajadzīga lieka mute pie nabadzīgā galda.

Reiz nelielā baļķu būdiņā meža vidū atradām kādu sakšu dezertieri. Vecs, pieredzējis karavīrs, viņš bija Rīgā kaut ko nelabu sastrādājis, un, lai izvairītos no soda, vienkārši iemucis mežā. Neviens viņu, protams, nemeklēja. Tā viņš tur dzīvoja, drusciņ medīdams un zvejodams zivis netālajā upītē. Uz ziemu viņš taisījās iet uz Lietuvu, pie poļiem. Viņš mūs pacienāja ar ceptu stirnas gaļu, lauzītā latviešu valodā pastāstīja, uz kurieni mums jāiet, lai izietu uz zviedru karaspēku, un padziedāja karavīru dziesmas, sizdams ritmu ar plaukstām pa ceļgaliem. Tomēr es tur nevarēju palikt, jo redzēju, cik kāri viņš skatās uz manām basajām kājām. Naktī viņš ilgi grozījās savā dēļu guļvietā. Sagaidīju, kad beidzot viņš sāka krākt, tūliņ  pamodināju Rūci un mēs abi klusi aizgājām. Atkal meži, meži, vilku bari, izdangātie ratu ceļi un izsalkums, nežēlīgs izsalkums. Lietū stāvējām zem eglēm, skatoties kā ūdens straumītes tek no  zariem, tad gājām tālāk. Rūcis sāka prasīt ēst, nemierīgi īdēdams. Kā ceļa biedrs viņš nebija labs, jo ik pa brīdim apstājās, rādīja ar rokām atpakaļ, teica “Mamma, mamma” un kaut ko vēl mēģināja pastāstīt. Es vilku viņu uz priekšu, bet viņš neklausīja. Ar spēku es nevarēju neko viņam izdarīt. Tad es apsēdos uz nogāzta koka un sāku raudāt. Pamazām Rūcis apklusa, nomierinājās un apsēdās man blakus. Klusēdams viņš uzlika roku man uz pleca, un mēs palēnām sākām iet tālāk.  

Ceturtajā dienā negaidīti izgājām uz karaspēka nometni. Mēs gājām pēc dezertiera norādēm, tomēr, kad atradām nometni, tas likās kā pārsteigums. Sākumā baidījāmies, bet tad sapratām, ka šie karavīri ar laupīšanu nenodarbojas. Tie bija zviedri. Neviens parastais bēglis nedrīkstēja ieiet karaspēka nometnē, bet mēs pienācām pie sargkareivja un rādījām, ka gribam ēst. Mani viņš būtu padzinis, bet par Rūci iežēlojās.

Sākumā viss šķita lieliski. Komandieris lika mūs paēdināt un ierādīja vietiņu kādā lielā karavīru teltī. Pašā stūrī pie ieejas. Piekodinājis rītā doties prom un novēlējis labu nakti, viņš aizgāja. Nekādi pēļi jau šeit nebija – veca, saplēsta karavīra jaka un savas plaukstas pagalvī, bet mēs nebijām izlepuši. Karavīri izturējās pret mums labi, viņiem līdzi bija daudzi latviešu karavīri, kuri palīdzēja mums nedaudz saprasties ar zviedriem. Mēs izstāstījām savas likstas, un visi vēlēja mums laimīgi nokļūt līdz Rīgai un atrast tēvu. Paēduši un nomierinājušies, mēs likāmies savā stūrītī gulēt. Tikai Rūcis ne par ko negribēja gulēt. Viņš sēdēja un tramīgi skatījās apkārt, it kā gaidīdams ko nelabu.

– Liecies gulēt, Rūcīt! Rīt tāls ceļš ejams. Atradīsim tēvu, viņš būs ļoti priecīgs, – es mēģināju viņu mierināt, bet nogurusi no tālā ceļa drīz pati aizmigu kā nosista.

Pēc tik ilgiem klejojumiem un izsalkuma es gulēju ciešā miegā, tāpēc neatjēdzos uzreiz, kad mani kāds sāka purināt aiz pleca. Ārā bija tumša nakts. Mani modināja kāds bārdains zviedrs, platu, sarkanu seju un lielu degunu.

Komm! Kamandir zavjot –, viņš teica ar stipru akcentu. Tik daudz jau nu krieviski sapratu, ka komandieris sauc un ir jāiet. Tā jocīgi likās, kur tad nakts vidū, bet, ja komandieris sauc, tad jāiet. Izrausos no telts un devos kareivim līdzi. Rūcis nāca pakaļ, kaut gan zviedrs viņu pagrūda atpakaļ un rādīja ar žestiem, lai viņš paliek teltī. Rūcis īdēja un pretojās, ķerdamies man pie rokas. Zviedrs saprata, ka Rūcis bez manis nepaliks, un atmeta ar roku. Mēs devāmies uz mazu markitantu telti nometnes malā. Pie ugunskuriem šur un tur vēl sildījās iereibušie kareivji, bet kopumā nometne jau devās pie miera. Mani pārņēma nelabas priekšnojautas, bet neattapu, ko iebilst. Turklāt es nepratu ne vārda zviedriski un galu galā nolēmu, ka drusciņ vēl paiešu kareivim līdz. Markitantu telti apgaismoja maza eļļas lampiņa, un viņas gaismā ēnas uz sienām bija milzīgas un melnas. Tajā bija vēl divi zviedru kareivji. Viens no viņiem parādīja man sauju ar vara monētām un izdarīja pāris nepieklājīgus žestus.

– Nē! – es iekliedzos un bailēs apsviedos apkārt, bet ceļu aizšķērsoja tas kareivis, kas bija mani šurp atvedis. Viņš sagrāba mani aiz rokām, iespēra ar zābaku pa kājām, un es nokritu zemē.

– Bēdz, Rūci!– es kliedzu, cik vien jaudāju, bet Rūcis nekustējās. Neizpratnes pilnām acīm viņš stingi skatījās uz notiekošo. Kāds zviedrs mēģināja izgrūst viņu ārā, bet cits uzkliedza, lai liek viņu mierā. 

Man sāka plēst nost manas nožēlojamās skrandas. Pretodamās cik jaudas, kliedzu Rūcim, lai viņš iet prom, bet tad sapratu, ka tas ir velti. Sāku klusībā skaitīt lūgšanu: “Tēvs mūsu, kas esi debesīs… Tēvs mūsu… Tēvs mūsu… Tēvs mūsu…” Divi spēcīgi vīrieši mani cieši saturēja, bet trešais nometa zemē jostu ar zobenu, novilka bikses un ar dzīvniecisku iekāri sejā uzgūlās man virsū. Nespēdama pretoties trim vīriešiem, es padevos un saņēmos lielām sāpēm. Bet notika negaidītais. Es sajutu, kā kareivis, kurš bija uzgūlies man virsū, pēkšņi saraujas un man uz sejas uzšļācas karsta asins strūkla. Mani vairāk neturēja un es novēlu nost milzīgo zviedru. Ieraudzīju, ka viņam ir pa pusei pāršķelta galva, no kuras straumēm līst asinis. Priekšā stāvēja Rūcis ar asiņainu zobenu rokās. Viņa sejā nebija ne baiļu, ne dusmu. Viņš vienkārši stāvēja, pilns neizpratnes un, kā man likās, pat nožēlas. Abi pārējie zviedri mirkli apjukuši stāvēja, tad viens paķēra pie sienas esošo šķēpu un nostājās Rūcim pretī. Ar pieredzējušu kustību viņš kā nieku izsita Rūcim no rokas zobenu. Rūcis pacēla ievainoto roku un neizpratnē atvēris muti skatījās, kā no tās tek asinis. Viņš neizskatījās pēc cīnītāja. Drīzāk viņš bija apjucis un nobijies no tā, ko pats izdarījis.

– Rūcīti! Bēdz! – es pielēcu kājās un satvēru viņu aiz pleciem. Un tajā pašā brīdī sapratu, cik tas ir velti. Pēc ēnas uz sienas es pamanīju, kā zviedru kareivis man aiz muguras paceļ šķēpu. Es nedomāju par sevi. Es apkampu Rūci un paspēju pateikt tikai: “Nebaidies!…” Lielais šķēps kā zibens izdrāzās cauri krūtīm un ieskrēja arī Rūča krūtīs. Ar pēdējiem sirds pukstiem mūsu asinis saplūda kopā un mēs apskāvušies saļimām uz zemes. Vēl paguvu sajust, kā kareivis atspieda savu zābaku pret manu muguru un izrāva šķēpu, tad cieši apskāvu brālīti un mēs kopā devāmies Lielajā Tālajā ceļā.

Rītā par notikumu uzzināja visa karavīru nometne. Vainīgie saņēma sodu, bet ne pārāk bargu, jo karavīri bija vajadzīgi kaujas laukā. Rītā karaspēkam bija jādodas tālāk, un nevienam nebija gar mums nekādas daļas. Tomēr vairākus zviedru komandierus bija aizkustinājusi mūsu vīrišķība un viņi atdeva mūsu ķermeņus tuvākajam priesterim. Priesteris pēc krustiņiem saprata, ka esam kristīti, un apglabāja mūs parastajā kapsētā. Vienā kapā, cieši kopā, tā, kā bijām miruši, un uzlika vienkāršu koka krustu. Priesteris taujāja karavīriem, kā mūs sauc, bet tie zināja tikai stāstīt, ka latvieši it kā esot teikuši, ka mani sauc Marija. Brāli es esot saukusi par Rūci. Tā arī uz kapa uzrakstīja. “Marija un Rūcis”. Mani gan sauca Anna, bet kāda gan tam nozīme? Laiks izdzēsa krustu ar visu uzrakstu un nu ir tikai mazs izcilnis kapa vietā.

Baltais tēls pie kapa sakustējās.

– Bet nu man jāiet! Redzi, jau austrumi sārtojas. Dzied gaiļi, un mums ir jāpazūd. Dzīvo laimīgs! – viņa skumīgi iesmējās.

– Nāc, Rūcīt, iesim! – viņa paņēma brālīti pie rokas. – Neskaties, ka viņš tāds!… Viņš ir stiprāks par tevi! Viņš stipri mīl un stipri nīst! Cik vērta ir tava lielā gudrība, ja tā nav sasildījusi nevienu cilvēku?

Baltais tēls sāka kļūt blāvāks.

– Pagaidiet! – es iesaucos, bet sapratu, ka nevaru viņus aizturēt.

Tēli kļuva pavisam bāli un izzuda. Man likās, ka vēl dzirdu “Paliec sveiks!”, bet varbūt tās bija tikai manas domas. Tajā pašā brīdī man uznāca nepārvarams miegs, es apgūlos turpat pie kapa un aizmigu.

Kad pamodos, saule bija jau gabalā un caur bērzu lapotni neganti karsēja manu galvu. Galva sāpēja tik stipri, ka kādu brīdi pat baidījos to pakustināt, lai tā nepārplīst kā arbūzs. Kaut kā tupus rāpus uzslējos kājās un, pārvarot neganto paģiru sindromu, sāku kustēties uz autobusa pieturas pusi.

– Kas tikai murgos neparādās! – nodomāju. – Mazāk dzert vajag!

Jaunais organisms sparīgi cīnījās ar indes paliekām un, kad pēc pusstundas pieturēja kāds balts žigulis, lai aizvestu mani uz Rīgu, biju jau diezgan sakarīgs.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: