Saruna par ģimenes jēdziena likumprojektu

Lasītāju ērtībai publicējam jau izskanējušās Telos sarunas ar juristi Baibu Rudevsku atšifrējumu. Sarunu var noklausīties šeit: https://telos.lv/gimene-iebildumi-un-atbildes/

Agnese Irbe: Šī būs saruna par uzsākto parakstu vākšanu par Satversmes 110. panta jauno redakciju un tai izstrādāto anotāciju, kuru ir veikusi kā reiz mūsu sarunas viešņa – juriste, tiesību zinātņu doktore Baiba Rudevska. Es sākšu ar to, ka nolasīšu piedāvāto 110. panta redakciju, un tad mēs pāriesim pie jautājumiem, kurus ir iesūtījuši Telos lasītāji.

Tātad es lasu: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.
Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem”.

Baiba, varbūt iesākumā kādu komentāru par šo piedāvāto tekstu.

Baiba Rudevska: Kā katalizators uzsākt šī 110. panta jaunās redakcijas izstrādi iedarbojās Satversmes tiesas pagājušā gada 12. novembra spriedums. Tajā Satversmes tiesa pateica, ka jāņem vērā sociālā realitāte, un ka ģimenes jēdziens, atšķirībā no laulības jēdziena, Satversmē neesot skaidrots. Tad Satversmes Tiesa nolēma, ka Satversmes pašreizējā ģimenes jēdzienā var ielasīt dažādas sociālās realitātes. Protams, no juridiskā viedokļa tam nevar piekrist. Un mēs ar kolēģiem juristiem nolēmām, ka šeit neatliks nekas cits kā Satversmes 110. pantā ietvert skaidrojumu.

Irbe: Ļoti daudzi mums ir pārmetuši, ka “mērķis ir sašaurināt esošo ģimenes jēdzienu, lai kādām esošām ģimenēm kaut ko atņemtu”.

Rudevska: Šobrīd Satversmē tiešām nav sīkāk paskaidrots, ko saprast ar ģimeni. Bet tas ir skaidrots Civillikumā. Un jebkuram juristam nesagādā grūtības paņemt Civillikumu un izlasīt, saprast un interpretēt šo jēdzienu. Mēs šobrīd nevis sašaurinām, bet gan nostiprinām to, kas jau ir likumā. Līdzīgi kā tas bija 2005. gadā, kad Saeima papildināja šo 110. pantu, konkretizējot, kas ir laulība. Tad pievienoja klāt, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Arī toreiz Saeima nolēma ietvert Satversmē to, kas jau tā bija likumos, lai būtu vēl skaidrāk. Acīmredzot, šobrīd pienācis laiks vārdam “ģimene”.

Irbe: Daži ir norādījuši uz drīzu vajadzību definēt vēl arī citus vārdus: “Toreiz jūs nodefinējāt laulību, tagad jūs gribat nodefinēt ģimeni, pēc pāris gadiem jums būs atkal jādefinē, kas ir sieviete un vīrietis”, jo transseksuālisma kustības un tāda veida ideoloģisko virzienu dēļ arī šie jēdzieni vairs nebūs skaidri. Ko uz to var atbildēt?

Rudevska: Tad, kad mēs strādājām pie šīs redakcijas, mums bija doma ietvert, ka bērnam ir tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete bioloģiskā nozīmē un tēvs vīrietis bioloģiskā nozīmē. Bet tad mēs paskatījāmies uz to redakciju… Tas izskatījās tik absurdi – konstitūcijā ielikt ko tādu. Bija tāda sajūta, ka tā redakcija domāta tādiem slimiem vai absolūti nesaprātīgiem cilvēkiem. Tad mums būtu kauns (smejas) ar šādu redakciju tālāk kaut kur iet. Un mēs nolēmām atstāt šobrīd “māte sieviete” un “tēvs vīrietis”, kā ir.

Irbe: Kauns ar šādu redakciju kaut kur iet, ja? (abas smejas)

Rudevska: Jā, tādēļ pie šo vārdu skaidrojuma mēs piestrādājām anotācijā, jo tajā tomēr parādās tautas griba. Un, ja pieņems šos grozījumus Satversmē un tos vajadzēs kaut kad vēlāk interpretēt, tad juristiem būs jāņem vērā šī anotācija.

Irbe: Pieņemsim, Baiba, ka šī Satversmes 110. panta jaunā redakcija tiek apstiprināta. Ko tas mainīs nelaulāto, bet kopā dzīvojošo cilvēku ikdienā? Ja tie ir homoseksuāli kopā dzīvojoši pāri vai arī heteroseksuāli neprecētie ar bērniem, vai tas izmainīs, kā viņi piedzīvo vai kā ir konstruēta viņu ģimenes dzīve?

Rudevska: Pirms atbildēt uz šo jautājumu, es gribētu paskaidrot to, kas, kā redzams no Satversmes tiesas spriedumiem, nav skaidrs arī juristiem. Respektīvi, ir jānodala jēdziens “ģimene” juridiskā nozīmē un “ģimenes dzīve”. Tie nav sinonīmi. “Ģimenes dzīve” šobrīd paiet apakšā zem Satversmes 96. panta, kas nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tātad “ģimenes dzīve” faktiski ir pie privātās dzīves, tāpat kā tas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Savukārt, ja mēs lasām Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tad tur jēdziens “ģimene” ir citā pantā ietverts. Arī mums tas ir cits pants – Satversmes 110. pants, jo šeit jau runa ir par ko citu, par laulībā balstītu ģimeni, kur ir bērni, kur ir asinsradniecība, izņemot adopciju, bet adopcija tiek pielīdzināta asinsradniecībai. Līdz ar to šie jēdzieni nav sinonīmi.

Tātad, ko tas mainīs? Pirmkārt, tas skaidrāk pateiks, ko Satversmes 110. pantā nozīmē vārds “ģimene”, uz kā balstās ģimene. Tālāk mēs iezīmējām bērna labāko interešu jēdziena kodolu, ka bērna labākajās interesēs ir būt kopā ar māti un tēvu. Tas ir tas ideāls, uz ko tiekties. Pārējais viss ir diemžēl izņēmums. Tāpat mēs nospraudām vecāku tiesību kodolu – vecāku tiesības savus bērnus audzināt saskaņā ar savu filozofisko, reliģisko, tikumisko pārliecību. Un šeit valstij pienākums ir neiejaukties. Protams, ir izņēmuma gadījumi: ja tiek pārkāpts likums, sabiedriskā kārtība, ja bērnu tiesības tiek pārkāptas, bet tas ir pavisam cits jautājums. Pamatprincips ir tāds, ka valsts neiejaucas un nediktē vecākiem, kā viņiem  audzināt savus bērnus. Ne mazāk svarīga šajos jaunajos grozījumos ir otrā daļa, speciāli izdalīta, kuru mēs papildinājām gan ar daudzbērnu ģimenēm, gan ar bērnu ar invaliditāti vecākiem, kuri diemžēl tiek bieži aizmirsti. Un šeit tas var būt arī viens vai abi vecāki, kuri gādā par šiem bērniem. Tas attiektos gan uz laulātiem, gan nelaulātiem vecākiem, jo vecāka – bērna attiecības ir asinsradniecība, līdz ar to – ģimene. Un, ja mēs runājam par viendzimuma attiecībām, kurās ir bērns no iepriekšējām attiecībām…

Irbe: Kāds ir šīs kopības statuss?

Rudevska: Šinī gadījumā bērns un viņa bioloģiskais vecāks jebkurā gadījumā ir ģimene, kas balstās uz asinsradniecību. Un tad jautājums, kas ir šis trešais, šis partneris – vienalga, vai viņš ir tā paša dzimuma vai pretējā dzimuma, – kurš ienāk, ne noslēdz laulību, ne arī citā veidā juridiski piestiprinās šai esošajai ģimenei. No juridiskā viedokļa viņš nav ģimene, jo viņam nav ne asinsradniecības, ne laulības saišu, ne arī adopcijas saišu. Protams, var arī adoptēt, ja ir iespēja. Ja bērns ir juridiski brīvs un otra vecāka nav, tad pretējā dzimuma partneris var adoptēt šo bērnu.

Irbe: Bet tikai pretējā dzimuma partneris?

Rudevska: Jā, protams.

Irbe: Tas nozīmē, ja kopā dzīvo divas sievietes, no kurām viena būtu bērna māte un otra būtu šīs sievietes draudzene, vai šī otra sieviete varētu adoptēt šo bērnu kā…

Rudevska: Nē, protams, ka nē! Kas tad viņa būtu – māte numur divi vai tēvs? Viņa nevar būt šim bērnam vairs ne māte, ne tēvs, jo māte viņam ir. Un, ja paternitāte ir noteikta, tad tēvs šim bērnam arī ir. Bet tēvs var būt tikai vīrietis. Mums Latvijas likums neparedz kaut kādu citu dzimumu.

Irbe: Atgriezīsimies pie Satversmes tiesas spriedumiem, no kuriem viens bija par bērna piedzimšanas atvaļinājumu un otrs bija par mantošanu. Un abi divi attiecās uz homoseksuāliem pāriem. Pieņemsim, ka šis 110. pants jaunajā redakcijā tiktu pieņemts un ierakstīts Satversmē. Kādā veidā tas ietekmētu jau esošos spriedumus? Un kādā veidā tas varētu ietekmēt nākotnes spriedumus par šiem jautājumiem?

Rudevska: Jau esošos spriedumus šī jaunā Satversmes 110. panta redakcija nevarētu atcelt, jo spriedumi ir pieņemti…

Irbe: ….tie ir nepārsūdzami.

Rudevska: Minētajos spriedumos Satversmes tiesa savā sprieduma motīvu daļā ir ierakstījusi, ka viendzimuma pāru attiecības arī ir ģimene, jo tas atbilst sociālajai realitātei. Un Satversmes tiesa to ir pateikusi jau divos spriedumos. Un, ja nekas netiks darīts, tad Satversmes tiesa turpinās šādus spriedumus tiražēt. Viņi turpinās apgalvot, ka ģimene ir kaut kas, kas atbilst sociālajai realitātei, un ka tur jāielasa gan viendzimuma, gan… Mēs nezinām, kādi vēl pāri nāks uz Satversmes tiesu. Tikpat labi var nākt arī poligāmās attiecībās dzīvojošas personas un prasīt sev konstitucionālu aizsardzību…

Irbe: …vai kaut kādus atvaļinājumus un pabalstus, mantojumu.

Rudevska: Tās durvis ir plaši atvērtas, un var tikai minēt, kurš pa tām vēl ienāks. Jebkurā gadījumā, ja pieņem šos Satversmes grozījumus, tad Satversmes tiesa savos tālākajos spriedumos šo motivāciju  vairs nevarēs izmantot. Tas atgrieztu Satversmes tiesu normālās sliedēs, kādās tai vajadzēja jau šobrīd būt.

Irbe: Vai var runāt par konstitucionālo krīzi valstī?

Rudevska: Es neteiktu, ka tā ir konstitucionālā krīze. Es teiktu, ka tā ir drīzāk juridiskās domas krīze, kas ir saistīta ar to, ka juristiem galvās ir tāds kā sajukums un putra. Juristi paši vairs nesaprot, ko viņi interpretē, ko viņi kur ielasa, kādas tam ir sekas. Citreiz pat teikums numur viens iet pretrunā ar teikumu numur divi.

Irbe: Kaut kādā ziņā tā ir arī intelektuāla krīze.

Rudevska: Protams, tas ir saistīts ar intelektuālo krīzi, ar klasiskās izglītības noliegumu, arī ar postpadomju sistēmas paliekām, kas joprojām ir redzamas mūsu juristu domāšanā. Juristi vairs nestrādā ar loģiku un veselo saprātu, analītiski. Šobrīd redzu, ka juristi strādā ar emocijām, ar kaut kādām ideoloģiskām, no kaut kurienes pagrābtām frāzēm, un beigās sanāk pilnīgākā putra, kuras tiesiskās sekas ir nebaudāmas. Es to noteikti nesauktu par konstitucionālo krīzi. Šeit drīzāk ir tas, ka Satversmes tiesa nesaprot vairs, kur beidzas viņu…

Irbe: …institucionālā robeža.

Rudevska: Jā, kur beidzas viņu kompetence un sākas jau likumdevēja kompetence.

Irbe: Ir labi zināms, ka Tieslietu ministrija pēc pagājušā gada novembra Satversmes tiesas sprieduma izveidoja darba grupu. Šajā grupā juristu sekcijā esi arī tu un citi Latvijas juristi, arī Lauris Liepas kungs. Šīs darba grupas uzdevums bija atrisināt jautājumu par viendzimuma partneriem kādos konkrētos problēmgadījumos. Un mans jautājums tad būtu: vai tiem cilvēkiem, kas ir attiecībās, kuras nevar būt laulība, jo likums to neatļauj, un arī pēc būtības tā nav laulība, vai, tavuprāt, šiem cilvēkiem ir nepieciešama papildus juridiskā aizsardzība?

Rudevska: Jā, protams, un darba grupā arī par to tiek spriests un arī turpināsim spriest. Bet te ir citi ceļi. Mums ir jāsaprot arī, ka tiesību jēga – tas jau no Senās Romas laikiem ir zināms – ir dot katram to, kas viņam pienākas. Tas ir šis taisnīgās sadales princips. Ģimenes ar bērniem un laulātie ir viena kategorija. Viņiem ir savs ceļš ejams, kuru viņi iet dabiskās lietu kārtības noteiktā veidā. Tātad, bērni aug kopā ar mammu un tēti, kuri savas ģimenes vērtības un tradīcijas nodod tālāk no paaudzes paaudzē. Un tas ir viņu ceļš. Viņi šo ceļu var iet, jo viņiem šo ceļu nosaka dabiskā lietu kārtība, un tas ir iespējams tikai dzimumu dihotomijas, t.i., pretējo dzimumu ietvaros. Savukārt, tas ceļš, ko izvēlas viendzimuma partneri, ir cits ceļš, jo viņi nevar dabiski iet to pašu ceļu, ko sieviete un vīrietis.

Irbe: …jo viņiem nevar būt kopīgi bērni.

Rudevska: Mēs pēdējā laikā ļoti uztraucamies par dabisku dzīves vidi un ekoloģiju, bet mums vajadzētu padomāt arī par cilvēka dabisko stāvokli. Dabā tā ir iekārtots, un nevajag lauzties tur, kur daba ir pateikusi “nē” – katram pienākas tas, kas viņam pienākas pēc taisnības. Un šinī gadījumā viendzimuma partneri laužas iekšā šajā ģimenes jēdzienā, ģimenes regulējumā, grib būt tāda pati ģimene kā heteroseksuāla ģimene. Tajā pašā laikā viņi nevar savā starpā radīt bērnus, kamdēļ viņiem ir nepieciešams, lai valsts viņiem dod mehānismus, kā tikt pie bērna.

Irbe: Tas ir tas, ko viņi vēlas.

Rudevska: Viņi sauc to par tiesībām uz bērnu. Tiklīdz viņus atzīs par ģimeni, tādu pašu kā heteroseksuālu ģimeni, viņi uzreiz prasīs, lai valsts pieņem regulējumu, lai viņi varētu tikt pie bērniem. Lesbietēm tā ir netraucēta pieeja donoriem, bet gejiem tas ir sarežģītāk: adopcija viņiem nav vairs modē, viņi iet uz surogātmāšu institūta atzīšanu. Un diemžēl tas spiediens, ko mēs redzam citās valstīs, piemēram, Francijā, ir ļoti liels…

Irbe: …tur viens mazs solītis ir palicis.

Rudevska: Tur mēs redzam, ka, tiklīdz mēs iedodam viņiem šo ģimenes statusu un kur nu vēl laulības statusu, viņi prasa to pašu, kas pienākas heteroseksuāliem pāriem. Un arī pareizi prasa, jo, ja viņiem ir piešķirts tas pats statuss, tad viņiem ir arī tādas pašas tiesības uz bērnu.

Irbe:  Kāpēc lai mēs viņus pēkšņi diskriminētu neauglības ārstēšanā?

Rudevska: Viņi jau nav neauglīgi. Viņi var būt divi pilnīgi veseli vīrieši, divas pilnīgi veselas sievietes, bet viņām nekad nebūs bērnu, tāpēc, ka dabā tas tā nav paredzēts. Un, lai apietu dabu, lai kaut kādā veidā apmānītu arī sevi, viņi cenšas ar juridiskām metodēm piespiest likumdevējus piešķirt viņiem tiesības piekļūt bērniem. Un šeit mēs redzam, ka, lai šie divi viendzimuma cilvēki tiktu pie bērna, viņiem vienmēr vajadzīgs kāds trešais cilvēks…

Irbe: …vai pat ceturtais dažos gadījumos.

Rudevska: Trešais, ceturtais…, bet kā materiāls, kā lieta…

Irbe: …kurš dod bioloģisku materiālu tam bērnam.

Rudevska: Un šī trešā cilvēka cieņa tādējādi tiek pilnīgi degradēta. Viņš tiek uzlūkots kā lieta. Arī bērns tiek uzlūkots kā kaut kas, ko var saņemt pakalpojuma veidā – vai tas būtu divām sievietēm ar donora palīdzību, vai arī ar surogātmāti. Arī pašas LGBT kopienas ietvaros viņi mēdz izmantot kādu no savas kopienas pretējā dzimuma, lai tiktu pie bērniem. Un te arī parādās, ka divas sievietes izmanto, piemēram, geju. Sarunā, ka mums būs kopīgs bērns, mēs būs vairāki vecāki, un tad kādā brīdī šīs divas sievietes nolemj, ka viņām šis gejs tajā viņu idillē vairs nav vajadzīgs. Viņām ir šis bērns, un…

Irbe: …un tad atbilstoši jaunajai Satversmes tiesas kustībai viņas pilnīgi legāli var to vīrieti atstumt, lai gan viņš ir īstais bērna tēvs.

Rudevska: Te ir tas, ja cilvēks izvēlas dzīvot viendzimuma attiecībās, tad viņam ir jāsaprot, ka viņš izvēlējās citu ceļu. Un tur arī būs tiesiskais regulējums: protams, viņiem ir jāpalīdz, bet citādā veidā – kā citai institūcijai, nevis kā ģimenei.

Irbe: Ja pie tevis atnāktu viendzimuma pāris, kas ilgstoši dzīvo kopā un viņiem vajadzētu sakārtot lietas, kas saistītas ar dzīvokli, ar kredītu, ko tu varētu piedāvāt? Nemainot tāpēc ģimenes vai kur nu vēl laulības jēdzienu… Ko varētu piedāvāt šiem cilvēkiem?

Rudevska: Mums Latvijas likumos jau šobrīd ir dažādas iespējas, kā var noregulēt savas civiltiesiskās dažādās attiecības. Un te varētu visu šo procesu vienkāršot un padarīt lētāku.

Irbe: Vai šobrīd ir dārgi reģistrēties ar kādu cilvēku civiltiesiskā ceļā?

Rudevska: Skatoties, cik daudz līgumu slēdz un ko tieši grib noregulēt. Es kā jurists šeit saskatu vairākus trūkumus. Mums principā ir tiesiskais regulējums, bet, pirmkārt, tas ir nepārskatāms. Tas būtu jāapkopo, jāpadara pieejamāks un saprotamāks jebkuram cilvēkam, kurš gribēs kaut ko tādu noslēgt. Otrkārt, tam ir jābūt viegli pieejamam, piemēram, pie notāra. Jāskatās notāru pieejamība, cik mums ir notāru. Šobrīd mums notāri strādā arī digitāli, mums ir DigiNotārs, līdz ar to daudz kas ir atvieglotāk šajā ziņā.

Irbe: Ļoti konkrēts gadījums: ja es nebūtu precējusies un es dzīvotu kopā ar savu draudzeni, kas nav mana radiniece, vai es varētu kopā ar draudzeni paņemt kopīgu kredītu? Vai šobrīd tas ir iespējams?

Rudevska: Tas ir ar konkrētām bankām jārunā. Redziet, šīs bankas, kuras šobrīd atbalsta LGBT kopienas un ideoloģiju, vai tās tikpat labi atbalsta arī šos cilvēkus, kad viņi nāk prasīt kredītus? Jo viens ir smuki izkarināt varavīksnes karogu, uzlikt to savā mājaslapā un teikt: “Mēs tur, mēs par!”, bet otrs – cik tad jūs reāli šiem cilvēkiem tiešām esat gatavi piešķirt kredītus? Uz ko banka skatās šinī gadījumā?

Irbe: Jā, jo banka nevar nekādā veidā pārbaudīt šīs nereģistrētās attiecības, vai ne? Tas ir citādāk, nekā ja tie ir laulātie, kur ir ļoti skaidrs, uz kā pamata un no kā tad varētu pēc tam panākt šī kredīta atmaksu.

Rudevska: Šis jautājums jārisina, nevis ieviešot reģistrēto partnerattiecību institūtu, bet pārskatot konkrēto regulējumu, kas attiecas uz kredītu došanu, un tā kritērijus. Galvenais ir noteikt, kurš tad var kredītu atdot.

Irbe: Jautājumā par civiltiesiskajiem līgumiem fokuss ir tik šausmīgi liels uz LGBT, tādējādi uz tām mīlestības, seksuālām, intīmām attiecībām, ka pilnīgi paliek ārpusē cita veida iemesli, kāpēc cilvēki varētu gribēt noslēgt līgumu vai pilnvaru. Piemēram, es ar savu kaimiņieni, kamēr mans vīrs pusgadu strādā ārvalstīs, varētu kopīgi kādu pilnvaru iegūt, lai viņa man palīdzētu ar bērniem. Un šis ir tas modelis, kas vispār neienāk šajās debatēs, lai gan arī, piemēram, pensionāriem tas varētu būt pietiekami nozīmīgs. Skaidrs, ka es ar šo kaimiņieni nenoslēgtu partnerattiecības. Tas būtu dīvaini, jo man nav tāda veida attiecības ar viņu. Tas būtu civiltiesisks līgums. Un tāpēc nekļūst skaidrs, kāpēc cilvēkus, kas ir šajās homoseksuālās attiecībās, neapmierina piedāvātie civiltiesiskie līgumi un jauni notariāli regulējumi?

Rudevska: Acīmredzot viņus īstenībā neinteresē tik daudz tas jautājums, ka viņiem būtu grūti aiziet pilnvaru uztaisīt vai aiziet pie notāra noslēgt vienu vai otru līgumu. Šeit acīmredzot ir interese sagraut laulības un ģimenes institūtu. Tagad arī Latvijā, kopš Satversmes tiesa pateica, ka ģimene ir arī viendzimuma pāriem, šis ģimenes institūts tiek urbināts no iekšpuses. Acīmredzot kādam ir interese, kas īstenībā iet vēl tālāk aiz LGBT, aiz šiem cilvēkiem. Viņi tikai tiek izmantoti…

Irbe: Bet kas, tavuprāt, izmanto LGBT kopienu, viņiem pašiem neapzinoties šo procesu un tā vektoru?

Rudevska: Kāds, kuram ir pietiekoši liela ietekme un kuru interesē vara, manipulācija ar sabiedrību un tās vājināšana. Jo mēs saprotam, ka…

Irbe: …visas Rietumu sabiedrības šobrīd…

Rudevska: …diemžēl tā izskatās. Tiklīdz mēs novājinām ģimeni, mēs automātiski novājinām valsti, mēs novājinām nāciju. Mēs zinām, ka latviešu nāciju ļoti novājināja Otrais pasaules karš. Es uzskatu, ka tad Latvijas intelektuālais zieds tika iznīcināts. To mēs redzam pēc tā, cik ļoti grūti mums šobrīd ir ar intelektuāliem cilvēkiem. Mūsu intelektuālo ziedu vienkārši nošāva vai izsūtīja uz Sibīriju, vai nomocīja čekas pagrabos. Mūsu latviešu ģimenes jau toreiz, faktiski arī visu padomju laiku, tika putinātas un ārdītas ārā. Un tas, ko mēs tagad redzam – tēvi nemaksā uzturlīdzekļus, pamet savas ģimenes, tik izplatītā bezatbildība –, tas viss nāk no turienes. Mēs jau tad tikām ievainoti, un tagad vēl likt klāt šo un turpināt ārdīt ar tādu ātrumu…

Irbe: Pusgada laikā divi Satversmes tiesas spriedumi. Tāds ātrums ir.

Rudevska: Es nebrīnīšos, ka būs vēl. Es uzskatu, ka šeit ir jādomā, nevis kā tagad un tūlīt apmierināt savas kaut kādas vajadzības, bet ir jādomā ilgtermiņā uz priekšu – kas mūsu nācijai, nācijas ataudzei, valsts pastāvēšanai nāk par labu? Un mums ir jāsaprot, ka ģimenes mums ir konstitucionāla vērtība, un, protams, jāpalīdz arī šīs ģimenes stiprināt. Nepietiek tikai atzīt, ka, lūk, ģimene balstās laulībā, asinsradniecībā un adopcijā, bet ir jāmeklē veidi, kā tās var stiprināt. Tas patiesībā ir liels darbs likumdevējam un ne tikai likumdevējam.

Irbe: Nākamais jautājums no mūsu lasītājiem: vai jūs tiešām uzskatāt, ka šī ģimenes jēdziena nostiprināšana un lielāks uzsvars uz laulību, bērnu tiesībām un vecāku tiesībām audzināt savus bērnus – ka tas uzlabos Latvijas demogrāfisko stāvokli? Vai tāds ir mērķis vai viens no mērķiem?

Rudevska: Tas ir viens no mērķiem. Nebūs jau arī tā, ka, ja rīt pieņemtu šos grozījumus Satversmē, tad parīt mums uzlabotos demogrāfiskā situācija. Tā jau tas nenotiek. Protams, pie tā būtu jāstrādā. Un tas būtu atkarīgs gan no likumdevēja, gan no valdības, kā viņi prastu iedarbināt šos mehānismus.

Bet skaidrs ir viens – kas ir nostiprināts konstitūcijā, tas ir ar augstāko spēku valstī. Un tas nozīmē, ka likumdevējam, skatot un pieņemot dažādus likumus, būtu jāņem vērā šīs Satversmē noteiktās garantijas ģimenēm, vientuļajiem vecākiem, daudzbērnu ģimenēm. Līdz šim nekas netraucēja likumdevējam pašam izrādīt interesi un rūpēties par šīm kategorijām. Bet mēs redzam, ka ar to šobrīd iet ļoti slikti. Un ar kritisko demogrāfiju mēs cīnāmies jau ļoti ilgi.

Irbe: Mēs tieši tagad Telos apkopojam šobrīd jau veiktos pētījumus ar Latvijas statistikas datiem, kur var redzēt, ka vecāku būšana laulībā visdrīzāk nozīmē lielāku bērnu skaitu ģimenē. Protams, demogrāfiskā stāvokļa uzlabošana nevar būt vienīgais mērķis, tikpat svarīga ir arī bērnu labklājība. Bet, ja viens no mērķiem ir šāds, tad ir zinātnisks, dokumentāli pierādīts pamats atbalstīt tieši laulību. Nereģistrētās attiecībās dzīvojošiem arī mēdz būt bērni, bet parasti ne vairāk par vienu, bet, ja vecāki ir laulājušies, tad parādās arī otrais un trešais bērniņš. 

Rudevska: Laulība dod lielāku stabilitāti abiem laulātajiem, bet īpaši sievietei. Sieviete ir tā, kura laiž pasaulē bērnus. Un kamēr sieva rūpējas par bērniem, tikmēr uz vīra pleciem lielākoties gulstas visa materiālās puses nodrošināšana. Tā dod stabilitāti ilgstošā laika periodā, kas ir svarīga, lai savā ģimenē ielaistu bērnu. Tomēr laulības noslēgšana pati par sevi nav panaceja, jo tā bieži vien var beigties ar laulības šķiršanu. Tā drīzāk ir kā dārzs, kas jums ir dots un kas jāsāk iekopt. Un no tā, kā jūs šo dārzu iekopsiet, ir atkarīgs, cik tas būs skaists un pašiem patīkams. Protams, ja neko nedarīsiet, tad…

Irbe: …visdrīzāk nonīks.

Rudevska: Nonīks vai arī ļausiet kādam to sabradāt, piemēram, ar laulības pārkāpšanu. Tas, ka tu ielaid dārzā kādu svešu cilvēku, kurš sabradā visus tavus ziedus, tas patiesībā ļoti ievaino. Pat ja tu pēc tam piedod, šī rēta paliek, un nekad vairs nebūs tā, kā bija pirms tam. Diemžēl es skatos, ka mūsu sabiedrībā tas tiek kultivēts kā normāla parādība, taču tas cilvēku ļoti ievaino. Bet šis jautājums ir jau psihologiem…

Irbe: …ārpus Satversmes robežas.

Rudevska: Ārpus juristiem, jo mēs, juristi, nestrādājam ar mīlestību. Mēs nevar likumā noregulēt mīlestību (smejas). Ja mēs paskatāmies Civillikumā, kur ir ģimenes tiesību daļa, arī laulības noslēgšanas un šķiršanas daļa, daļa par vecākiem un bērniem, mēs redzam vārdus “apgādāt”, “rūpēties”, “audzināt”, “palīdzēt”, “uzturēt”, bet mēs neredzam vārdu “mīlestība”, ka ir pienākums mīlēt. Lai mēs noslēgtu laulību, mums nav jāpierāda, ka mēs viens otru mīlam. Lai šķirtu laulību, mums tiesā nav jāpierāda, ka mēs viens otru vairs nemīlam. Mīlestība ir tāda kategorija, kuru tu nevari faktoloģiski nekādi pierādīt. Juristi strādā ar faktiem – ir vai nav, uztur vai neuztur, bet, kas attiecas uz laulības noslēgšanu, tad šis mīlestības esamības vai neesamības fakts tiek atstāts starp pašiem cilvēkiem. Respektīvi, juristi ar mīlestības jēdzienu nenodarbojas un nevar nodarboties, jo tas nav tiesību uzdevums.

Irbe: Es gribētu padziļināti pievērsties arī trešajam teikumam piedāvātajā Satversmes 110. panta redakcijā, kur ir teikts: “Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību”. Satversmē šāda veida formulējums līdz šim nekad nav bijis. Vai varētu paskaidrot, kāpēc tas ir pievienots un ko tas nozīmē?

Rudevska: Šobrīd Satversmes 110. pantā vecāku tiesības ir tikai pieminētas, absolūti neatsedzot, ko tad valsts aizsargā un atbalsta šajā vecāku tiesību jomā. Līdz ar to radās doma, ka Satversmē vajadzētu  ielikt un atsegt šo vecāku tiesību kodolu, ka “valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību…”. Tas nozīmē, ka valsts faktiski neiejaucas tajā, kas ir vecāku dabisko tiesību sastāvs. Bērna vecāki vienmēr ir primārie, kas atbild par bērna audzināšanu. Tas mums arī Civillikumā ir noteikts. Ja mēs runājam tieši pamattiesību kontekstā, tad bērna vecākiem ir dabisks pienākums rūpēties par savu bērnu un ir dabiskas tiesības audzināt savu bērnu. Respektīvi, nevis kaimiņiene vai svešs cilvēks, vai, nedod Dievs, valsts audzinās bērnu un teiks vecākiem, ka jūs ne tā audzināt savu bērnu, ka jūsu meitiņai, teiksim, nevis rozā kleitiņa jāvelk, bet gan zilas biksītes.

Un dabiskās tiesības ir kaut kas tāds, kas piemīt vecākiem no dabas, dabiskās lietu kārtības. Ja mēs iedomāsimies, ka mums nav ne valsts, ne kādu valstisku veidojumu, ka mums ir, piemēram, kāda mežā dzīvojoša cilts. Tajā mēs redzēsim, kā tas notiek dabiski, ka vecāki, bērna māte un tēvs, ir tie, kas primāri atbild par savu bērnu, rūpējas par viņu un audzina…

Irbe: …viņi nodod šim bērnam arī šīs cilts paražas vai reliģiskos elementus, vai kas tur ir.

Rudevska: Tieši tā. Pat ja blakus mājā dzīvos citi vecāki ar saviem bērniem, viņi nenāks pie tiem pirmajiem un nemācīs, kā jāaudzina viņu bērns. Ja tā tomēr notiks, mēs redzēsim, ka šī bērna vecāki uzreiz sašutuši teiks: “Nemāciet, kā mums audzināt mūsu bērnus! Tas ir mūsu bērns! Ejiet audzināt savus bērnus!” Mēs redzam, ka šī dabiskā lietu kārtība darbojas neatkarīgi no tā, vai ir valsts, vai nav valsts, vai ir kaut kāds valstisks veidojums, vai nav. Tā tas dabā ir ielikts, patīk mums vai nepatīk.

Tātad, šeit mēs ielikām Satversmē to, ka valstij ir jāaizsargā vecāku tiesības un brīvības, nevis jānodrošina tās obligāti. Tāpat arī mēs neformulējām, ka vecākiem ir tiesības audzināt savus bērnus, jo tad tas nozīmētu, ka valsts var kaut kādā brīdī grozīt Satversmi un pateikt, ka vecākiem nav vairāk šo tiesību, – valsts dod, valsts atņem.

Irbe: Tā ir tā pozitīvistiskā mūsu Satversmes ievirze, kas daudzos gadījumos sāk traucēt.

Rudevska: Formulējums, ka vecākiem ir tiesības, nozīmē, ka valsts mums deklarē, ka jums ir tiesības, bet valsts pēc kāda laika var pateikt – jums vairs nav tādu tiesību – vai arī – mēs pārdomājam, mēs atņemsim daļu jūsu tiesību. Piedāvātajā 110. panta redakcijā valstij ir pienākums aizsargāt un respektēt to, kas sakņojas dabiskajās tiesībās. Valstij ir pienākums neiejaukties normālā bērnu audzināšanas procesā, ko veic bērna vecāki. Protams, ir izņēmumi: ja tiek pārkāpts likums, sabiedriskā kārtība, teiksim, vardarbība pret bērnu un tā tālāk. Tie visi ir izņēmumi, un to mēs ar likumu regulējam un nosakām, kuros gadījumos vecāki ir saucami pie atbildības.

Irbe: Par piedāvāto formulējumu – “reliģiskās un filozofiskās pārliecības”: tas uzreiz atver mums tādu kā Pandoras lādi. Faktiski visi tie, kas paši ir vecāki, uzskata, ka neviens nejauksies tajā, ko viņi māca saviem bērniem. Bet attiecībā uz kaimiņiem gan uzreiz sāksies virkne ar pretenzijām: tur kaimiņos dzīvo reliģiska sekta, kas neļauj bērniem to un to, un vēl tālāk varbūt ievāksies kāds musulmaņu atzars, kuri savus bērnus audzinās pēc šariata likumiem. Nemaz nerunājot par filozofiskām pārliecībām, kur cilvēki ielasa visa veida ezotēriku, kā arī LGBT ideoloģiju, kas daudzu acīs tiek uzskatīta par filozofisku pārliecību. Un, redziet, jūs būsiet ierakstījuši Satversmē šādu formulējumu, un valsts vairs neko nevarēs darīt šajās situācijās. Vai tu redzi, kur veidojas tā problēma?

Rudevska: Jā. Paskaidrošu par vecāku reliģisko un filozofisko pārliecību. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pirmā protokola otrā panta otrais teikums, kā arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 8. panta ceturtā daļa ir tā, kur ir līdzīgs vai pat identisks formulējums reliģiskajai un filozofiskajai pārliecībai. Mūsu piedāvātā redakcija būtībā apvieno to precīzāko no tā, kas ir ietverts šajos abos dokumentos. Un šī cilvēku attieksme par to, kas jau ir ierakstīts starptautiskajos dokumentos, godīgi sakot, mani pat izbrīna.

Patiesībā tas rosinātais formulējums izsaka to, kā bērnu audzināšana jau šobrīd notiek – mēs redzam, ka kristieši audzina savus bērnus kristīgā morālē, vegāni audzina savus bērnus vegānā, budisti audzina savus bērnus ar budistisku ievirzi. Un tas ir normāli, jo tās ir bērnu vecāku dabiskās tiesības. Patīk mums tas vai nepatīk. Cita lieta, ja tiek pārkāpts likums. Teiksim, ja vecāki ir kādā sektā un kaut kādā veidā tiek pārkāptas viņu bērna tiesības, tad tas ir cits jautājums. Tur jau iejaucas bāriņtiesa, un tas jau ir cits mehānisms. Bet normālā situācijā tikai tāpēc vien, ka viņš ir kaut kādā sektā un man tas nepatīk, tas nedrīkst būt par pamatu, lai teiktu, ka, lūk, viņš dara nepareizi, bet es daru pareizi, vajag darīt tā, kā es.

Irbe: Un šī audzināšana pēc citiem principiem nedrīkst dot pamatu, piemēram, atņemt bērnus vai ierobežot šos vecākus, vai ne?

Rudevska: Jā. Redziet, reliģiskā pārliecība nozīmē to, ka, piemēram, katoļi var brīvi audzināt savus bērnus katoļticībā, dievturi dievturībā, budistu budismā.

Irbe: Musulmaņi islāmā.

Rudevska: Tās ir viņu tiesības. Islāms ir tāda pati reliģija kā jebkura cita. Ja tas būs radikālais islāms un bērns tiks audzināts kā nākamais terorists, tad tas ir citādāk. Un tur, protams, iejauksies attiecīgās iestādes. Bet, kamēr tas nepārkāpj sabiedrisko kārtību, nekādā veidā netraucē konkrētajam bērnam, tikmēr vecāki var audzināt savus bērnus savā reliģijā. Patīk mums tas vai nepatīk.

Filozofiskā pārliecība, savukārt, ietver, piemēram, pacifistus, ateistus, veģetāriešus, varbūt arī latviešu nacionālistus kaut kādā veidā. Filozofiskajā pārliecībā ietilpst arī morālā jeb tikumiskā pārliecība. Tātad, ja vecāki uzskata, ka viendzimuma attiecības ir laba lieta, lai gan paši varbūt nedzīvo tādās, viņi drīkst mācīt saviem bērniem. Tās ir viņu tiesības…

Irbe: (reizē saka) …dabiskās tiesības.

Rudevska: Jā, bet viņi to nedrīkst mācīt citiem bērniem. Tas ir tas, ko LGBT kopiena šobrīd grib. Viņi grib iet un mācīt jūsu bērniem, visiem bērniem Latvijas skolās. Tie, kuri uzskata, ka viņu bērniem tas ir jāmāca, lai viņi paši māca, bet saviem bērniem. Lai veido speciālus dženderneitrālus privātus bērnudārzus un tajos laiž savus bērnus. Lūdzu! Tad lai viņi parāda sabiedrībai, cik ļoti viņi paši audzinātu savus bērnus šādā filozofiskajā sistēmā. Mēs redzēsim, ka varbūt nemaz paši savus bērnus negribēs tā audzināt, bet ar citu bērniem – jā, lūdzu, eksperimentēsim!

Irbe: Vai nav tā, ka šis konkrētais teikums rosinātajā Satversmes redakcijā ir ielikts, ņemot vērā procesus citās valstīs, piemēram, Kanādā, kur notiek šīs aizvien nepatīkamākas lietas un pat prāvas, kurās vecāki tiesājas vai mēģina tiesāties ar valsti? Piemēram, situācijās, kad bērns tika pakļauts transseksuālisma ideoloģijai, un šis nepilngadīgais bērns vēlas mainīt savu dzimumu vai uzsākt hormonu terapiju, bet vecāki tam nepiekrīt, tad valsts nostājas bērna pusē un saka, ka vecāki šai gadījumā pārkāpj bērnu tiesības.

Rudevska: Jā, tas ir ar to ļoti saistīts. Runājot par LGBT ideoloģiju, tā ir tā, kas šobrīd visvairāk apdraud. Ir citi piemēri, kur mēs jau varam redzēt, kas notiek, ja bērna vecākiem neļauj būt primārajiem, dabiskiem noteicējiem bērna audzināšanā. Piemēram, Albertas provincē Kanādā ir spēkā likums, kas aizliedz skolas direktoram un skolotājiem informēt vecākus, ka viņu bērns ir iestājies LGBT atbalsta grupā. Vecāku organizācijas mēģināja apstrīdēt šo likumu tiesā, bet tiesa teica: “Nē, viss ir kārtībā! Likums ir konstitucionāls.” Lūdzu, jums jaunās “vērtības”! Vēl viens piemērs no Kanādas Ontario provinces: likums ļauj skolas administrācijai un sociālajiem dienestiem atņemt vecākiem bērnu, ja vecāki…

Irbe: Tiešām atņemt?

Rudevska: Jā, ja vecāki nepiekrīt bērna tā saucamajai dzimuma maiņai.

Irbe: Jā, tas pilnīgi neticami, ka tas ir pieņemts šajā provincē kā likums. Pilnīgi neticami!

Rudevska: Viņi var izņemt no ģimenes bērnu, ja vecāki nepiekrīt šai dzimuma maiņai. Tas tiek uzskatīts par vardarbību pret bērnu, ka, lūk, vecāki nepiekrīt, tātad, vardarbīgi izturas, līdz ar to šos bērnus izņem no ģimenēm. Un pēc tam ar valsts aparāta palīdzību lemj, ka šim bērnam jāveic dzimuma maiņa…

Irbe: …jo viņš īstenībā savā dziļākajā būtībā pieder nevis tam bioloģiskajam dzimumam, bet kādam citam. Un tiek uzskatīts, ka šis arguments ir spēcīgāks par tiem argumentiem, ko sniedz vecāki, kuri šo bērnu ir audzinājuši katru dienu padsmit gadus.

Šie ir tie LGBT piemēri, bet vēl mani pārsteidz, ka… Tagad, kad man pašai ir divas meitas, es sāku par to vairāk domāt. Daudzās valstīs, man liekas, arī Francijā, jau šobrīd ir spēkā likums, ka nepilngadīga meitene, kas ir stāvoklī, var pārtraukt grūtniecību, vispār neziņojot saviem vecākiem un nesaskaņojot to ar viņiem. Lai gan tas ir šo vecāku mazbērns un tā ir viņu nepilngadīgā meita, kura ir grūtniece. Un man liekas, ka ir pilnīgi nepieņemami vecākus pilnīgi izslēgt no tik svarīga jautājuma, kur lēmumu pieņems nepilngadīgais.

Rudevska: Jā, tas parāda, kādā veidā vecāki tiek nobīdīti malā, jo lemj skola un valsts, lemj visi citi, izņemot pašus vecākus. Vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, bet, kas attiecas uz audzināšanu, valsts jebkurā brīdī var iejaukties un pateikt, ka jums savs bērns jāaudzina šādi. Tas vispār ir šokējoši, bet tas ir tas, kas citās valstīs jau ir ieviests un ko vecāki vairs pat neapšauba.

Irbe: Vecāki to pat neapšauba, jo viņiem ir risks pazaudēt bērnus, un diemžēl ir ļoti maz nevalstisko organizāciju un arī publiski dzirdamu personu, kas paustu kādu protestu pret to, pret visu šo virzību, pret visiem šiem pamatojumiem. Ir tāds kā intereses trūkums par to…

Es gribu vēl pajautāt par referenduma sekām, par ko daži satraukti lasītāji saka: “Pieņemsim, ka savāks vajadzīgos parakstus, referendums notiks un šie grozījumi Satversmē tiks pieņemti. Vai nebūs tā, ka Latvija nonāks tādā pašā stāvoklī, kādā šobrīd ir Ungārija un citos jautājumos arī Polija?” Proti, ka tādā gadījumā mazā Latvija saņems ārprātīgu ārvalstu, arī Eiropas Savienības valstu spiedienu, draudus ar ekonomiskām sankcijām, draudus pazaudēt fondu naudas. Vai nebūs tā, ka mūs burtiski nospiedīs uz ceļiem, pilnīgi izolētus daudz lielāku un spēcīgāku varu priekšā?

Rudevska: Tas atkarīgs, vai šos grozījumus pieņems referendumā vai Saeimā. Tā kā šie grozījumi nāk no tautas, tā ir tautas iniciatīva, tad jebkurā gadījumā tiem ir daudz lielāks spēks un augstāka leģitimitāte nekā tad, ja vienkārši Saeima pieņemtu šādus grozījumus.

Un tas, ko dara Eiropas Savienības birokrāti, viņi vairāk uzbrūk tieši šiem konservatīvajiem politiķiem. Mēs redzējām to Ungārijā, kur Orbāns ierosināja likumprojektu un parlaments ar milzīgu balsu vairākumu pieņēma šos jaunos konstitūcijas grozījumus, kas saistīti arī ar vecāku tiesībām. Un tad no Eiropas Savienības sākās šis pilnīgi politiskais uzbrukums, izmantojot politiskos un finansiālos mehānismus. Uz ko ungāri atbildēja: “Labi, tad mēs nodosim šo likumprojektu referendumam.” Kāpēc viņi tā izdarīja? Tāpēc, ka tas, ko tauta izlems, – eirobirokrātiem nepatiks, viņi griezīs zobus –, bet tam ir visaugstākā leģitimitāte. Ja tauta referendumā nobalso par kaut ko tādu, tad jebkuram eirobirokrātam, kurš pēc tam sāks kaut ko iebilst, pateiks, ka tauta tā lēma.

Irbe: Viņš nevar saukt sevi par demokrātu vairāk…

Rudevska: Tas ir augstākais demokrātiskais process, kad tauta referendumā nolemj. Un ko jūs tagad šai tautai padarīsiet? Kā jūs visu tautu, visu nāciju tagad domājat diskriminēt? Es domāju, ka šie referendumi ir tie, no kuriem eirobirokrāti baidās. Un otrs, ja mēs nostiprinām konstitūcijā šādu aizsardzību savām ģimenēm, tad arī starptautiskās tiesas nevarēs tik viegli mums kaut ko uzspiest, jo šīs tomēr ir konstitucionālās vērtības. Un ja vēl tās ir pieņemtas tautas referendumā kā tautas gribas elements, tad tās būs jārespektē jebkurai starptautiskai tiesai, kura nākotnē lemtu par, teiksim, kādas konvencijas pārkāpumu no Latvijas puses.

Varbūt mums Latvijā šobrīd tiešām pienācis ir tāds brīdis, kad vai nu mēs sevi pasargājam, uzceļot šo aizsargmūri ap sevi, vai arī mēs to mūri nodrupinām tā, ka visi vēji nāk un pūš iekšā.

Irbe: Klausoties tevī, domāju, ka tu redzi šo referenduma likumprojektu kā tādu, kas iet pāri ģimenes jēdzienam. Tu redzi to arī kā tautas pašnoteikšanās apliecinājumu pret… Pret ko? Pret kreiso ideoloģiju? Neoliberālismu? Tas ir vairāk nekā tikai ģimenes jēdziens un vairāk nekā tikai vecāku tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai pārliecībai, vai ne?

Rudevska: Tas ir kas plašāks, jo šādā veidā Latvijas tauta pateiktu visai pasaulei un arī pati sev: “Mēs gribam dzīvot šādi, mēs gribam dzīvot tā, kā mēs esam dzīvojuši, kā mūsu vecmāmiņas ir dzīvojušas.” Patiesībā tas būtu signāls, ka mēs gribam izdzīvot.

Irbe: Iedomāsimies pilnīgi pretēju scenāriju: tie 155 000 balsu tiek savākti, referendums notiek, un referendumā nobalso pret šo piedāvāto 110. panta redakciju. Tauta pasaka: “Nē! Mēs gribam, lai ģimenes jēdziens tiktu attīstīts tādā veidā, kā Satversmes tiesa to ir iesākusi. Mēs nostājamies LGBT pusē.” Kā tu redzētu šo stāvokli?

Rudevska: Es šo stāvokli redzētu tikpat demokrātisku kā tad, ja tauta nobalsotu par šiem jaunajiem Satversmes grozījumiem. Tauta pati izšķirtos, ko viņi grib, kādu ceļu viņi ies. Ja tāda būtu tautas griba, tad mēs beidzot redzētu, kā tauta tiešām domā. Bet tādā gadījumā tautai būtu arī pašai jāuzņemas atbildība par to, kā šis ceļš ar LGBT ģimenēm attīstīsies tālāk.

Irbe: Un tas būtu nobruģēts ceļš ne tikai uz viendzimuma laulību, bet arī uz adopciju viendzimuma laulātajiem pāriem, jo tā arī tiktu atļauta. Un visdrīzāk tas nobruģētu tieši to ceļu, kuru šobrīd iet Francija, kur mākslīgā apaugļošana ir pieejama lesbiešu pāriem, kur viņas tiek atzītas par divām mātēm, un kur ir viens solis līdz surogātgrūtniecības atļaušanai. Tam vēl līdzi nāk arī visas transseksuāļu lietas ar vīriešiem atlētiem sieviešu sacensībās. Tas ir tas pretējais ceļš, kādu mēs to redzam.

Rudevska: Ja tauta nolems, ka tā grib iet šādu ceļu, kas, pieliekot klāt mūsu drausmīgo demogrāfisko situāciju Latvijā, ved pretī iznīcībai, tad – lūdzu!

Irbe: Tad mēs tur iesim. Ko mēs vēl varētu izdarīt? Mums nav cita ceļa kā referendums. Mums, proti, tiem cilvēkiem, kas iebilst pret šo antropoloģiskā modeļa maiņu.

Rudevska: Tas nozīmē, ka ceļš ies tālāk uz šo LGBT, un tad tautai jāuzņemas arī pašai atbildība. Tad jāsaprot, ja mēs pasakām, ka mēs tā gribam, tad tā krūze jāizdzer būs līdz galam. Vai arī kaut kādā brīdī  atjēgsies, varbūt teiks: “Nē, mums ir par daudz, mēs šādi tomēr nevaram!” Tad nāksies pašiem rīkot vēl vienu referendumu, bet tad diez vai es vairs palīdzēšu. Citreiz tas var izrādīties arī pat ļoti grūti un neiespējami, jo pārāk ielaists.

Irbe: Ja tāds lēmums ir pieņemts un viss Civilkodekss ir jau pārstrādāts pēc jaunās ģimenes definīcijas, tad pēc tam visu to atstrādāt atpakaļ varētu būt ļoti grūti.

Mani noslēdzošie vārdi ir tādi, ka cilvēki to situāciju īsti nesaprot. Tas ir galvenais šķērslis. Ja ar katru būtu iespēja izrunāt, rādīt arī citu valstu to likumu attīstību… Piemēram, es desmit gadus hobija kārtā nodarbojos ar šo jautājumu. Un man liekas, ka, ja ielaidīs šo, manuprāt, ārkārtīgi bīstamo ideoloģisko puvi mūsu Satversmē, mūsu Civillikumā, tad atmošanās būs ļoti smaga. Tā atmošanās būs ļoti smaga ne tikai tāpēc, ka mēs redzēsim negatīvās sekas aizvien vairāk – vecāki sāks zaudēt savus bērnus, jo viņi aizies tajā ideoloģijā –, bet arī tāpēc, ka tiem cilvēkiem, kuriem šobrīd liekas, ka viņi ir par iekļaušanu, par saviem draugiem gejiem vai draudzenēm lesbietēm, viņi kaut kādā brīdī atmodīsies, teiksim, kādā tautiskā pasākumā, varbūt Dziesmu svētkos vai kādā jubilejā. Un viņi redzēs, ka tur ir latviešu tautas tērpos divi vīrieši sieviešu drēbēs, ka tie ir precēti, un tad būs tāds klikšķis: “Ko mēs izdarījām? Nu nē, tā taču nav ģimene! To sauc kaut kā citādāk. Tā nav ģimene.” Un viņi gribēs protestēt pret to, bet tad vairs nebūs instances, kurā protestēt, jo tā ideoloģija tās visas būs pārņēmusi. Tas antropoloģiskais modelis būs nomainījies, un tas, kurš gribēs tajā brīdī protestēt: “Nē, jūs neesat divi tēvi! Nē, jūs neesat trīs tēvi!”, viņam nebūs kur vērsties.

Rudevska: Mums, latviešiem, ir jāsaprot, ka ar pašreizējo demogrāfisko situāciju mēs esam ļoti smagā situācijā. Un tas ir jautājums par to, vai mēs gribam kā tauta vēl pastāvēt. Vai jūs gribat saviem mazmazbērniem kaut ko atstāt? Vai gribat atstāt viņiem to, ka viņi ir mazākums savā valstī, ka viņi kā tauta izsīkst? Tas ir jautājums: vai mēs gribam šodien tikai tā kārtīgi uzdzīvot, rītdienai neatstājot neko?

Irbe: Vai, tavuprāt, par to ir referendums? Būtībā par nākotni?

Rudevska: Par nākotni, par mūsu tautas izdzīvošanu. Par to, vai mēs kā valsts izdzīvosim pēc simts, divsimt gadiem. Vai mēs būsim? Mēs esam ļāvuši dažādām varām, ideoloģijām sevi plosīt ļoti ilgi. Mēs arī paši savām rokām savējos esam iznīcinājuši. Un tad ir jautājums, vai mēs turpināsim šo sevis plosīšanu…

Irbe: …vai arī mēs saņemamies?

Rudevska: …vai arī mēs saņemamies un pasakām: “Pietiek! Te ir mūsu sarkanā līnija. Te ir mūsu izdzīvošanas robeža, kuru mēs neļausim pārkāpt nevienam – ne mūsu draugiem, ne labiem cilvēkiem, ne arī tiem, kuri mums nes kādus garšīgus cepumus no ārzemēm.”

Irbe: Paldies, Baiba, par sarunu.


Pateicība Alīnai Ozoliņai, kura atšifrēja sarunu.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: