Fragments no Agneses Irbes monogrāfijas Principiāla dzīvības aizsardzības ētika, kuru 2023. gadā izdeva Žaņa Lipkes memoriāls un kura nopērkama lielākajās grāmatnīcās, kā arī eveikalā: https://veikals.kodoka.lv/veikals/item/citi/principiala-dzivibas-aizsardzibas-etika/. Grāmata būs saistoša lasītājiem, kuriem interesē ne tikai morālfilozofija un pašas strīdīgākās mūsdienu bioētikas problēmas, bet arī 20. gadsimta vēsture, socioloģija, politoloģija un tieslietas. Tuvākā tikšanās ar autori un grāmatas prezentācija notiks Ventspils galvenajā bibliotēkā, Akmeņu ielā 2, 2023. gada 19. decembrī, plkst. 18:00.
2016. gada februārī Nīderlandes valsts televīzija pārraidīja stundu garu dokumentālo filmu Levenseindekliniek par ikdienas darbu eitanāzijas klīnikā Hāgā.[1] Šai filmai nebija nekādu māksliniecisku, filozofisku vai sabiedrības procesus vērtējošu ambīciju. To pat varētu nosaukt par neizteiksmīgu un gandrīz garlaicīgu. Tomēr tās pēdējās desmit minūtes ietvēra vienus no pašiem nepatīkamākajiem, nomācošākajiem un traumējošākajiem jebkad dzīvē redzētiem dokumentāliem kadriem.
Hannijas gadījums
Filma apskata trīs atsevišķas personas, kuras vēršas pie eitanāzijas klīnikas darbiniekiem ar lūgumu izbeigt viņu dzīvi. Tikai vienā no trīs gadījumiem šī procesa norisi var pilnībā redzēt uz ekrāna. Skatītājs redz 68 gadus vecu sievieti adītā zilā džemperī. Viņa sēž savas viesistabas dīvānā, un viņai blakus ir dzīvesbiedrs un trīs citas sievietes – kā noprotams, radinieces vai draudzenes. Uz žurnālgaldiņa visiem sanākušajiem ir pasniegta kafija. Eitanāzijas klīnikas darbinieks ir aptuveni tāda paša vecuma vīrietis civilās drēbēs. Sievietei uzdod dažus jautājumus, uz kuriem viņa atbild neskaidri, bet drīzāk apstiprinoši. Tad zilā džempera piedurkne tiek nedaudz uzrotīta un vēnā pie plaukstas locītavas tiek iedurta adata, kas ar spilgtas krāsas vadiņu ir pievienota pie palielas plastmasas šļirces. Šļirci rokā tur eitanāzijas klīnikas darbinieks.
Šajā ainā šokējošais bija ne tik daudz tas, ka klīnikas darbinieks sievieti nogalināja – ikviens, kurš zina, kas ir eitanāzija, ir informēts par procedūru –, bet tieši iešļircinātās vielas ietekme uz sievieti. Viņa ne mirkli nenoraustījās un acīmredzami nejuta sāpes. Vēl pirms viss šļirces saturs bija iestumts vadiņā, viņa mazāk nekā minūtes laikā kļuva bāla kā krīts. Viņa kļuva nedabiski bāla, it kā no viņas sejas un rokām pēkšņi būtu izplūdušas visas asinis. Bāla ne tā, kā kļūst bāls cilvēks, kuram ir slikta dūša vai kurš noģībis, bet bāla kā palags vai kā balsināta siena. Viņa neatkrita atpakaļ un nenoslīdēja uz sāniem, tikai gandrīz nemanāmi saguma uz priekšu un palika nekustīgi sēžam, galvu noliekusi uz krūtīm.
Droši vien daudziem skatītājiem minētie dokumentālie kadri bija pirmie dzīvē, kad viņi redzēja to, ko angliski sauc par snuff movie, – filmu, kurā cilvēks reāli tiek nogalināts vai izdara pašnāvību. Šādas filmas ir aizliegtas, tāpēc, ja kaut kur tīmekļa vietnēs tādas kādreiz parādās, tās nekavējoties tiek dzēstas, par tām ziņojot vietnes īpašniekam un tālāk policijai. Bija pārsteidzoši konstatēt, ka nīderlandiešu filmai ekrāna stūrī redzamais skatīšanās vecuma ierobežojums bija noteikts tikai “12 gadi”.
Pret šīs dokumentālās filmas “Dzīves beigu klīnika” (Levenseindekliniek) izrādīšanu pēc tās noskatīšanās esot iebilduši arī nīderlandiešu TV skatītāji. Būt informētam, ka valstī jau kopš 2001. gada ir atļauta asistētā pašnāvība un eitanāzija pēc cilvēka vēlēšanās, nav gluži tas pats, kas redzēt tuvplānus ar cilvēkiem viņu miršanas brīdī – viņu pašu viesistabās pie kafijas krūzēm. Taču televīzijas kanāla izvēli izrādīt šo materiālu var labi saprast. Tā bija pilnībā neitrāla filma, kas nedz iestājās par kaut ko, nedz kādu apsūdzēja. Tā kā Nīderlande ir liberāli demokrātiska valsts ar augstām prasībām pret vārda brīvību un pārvaldes procesu caurspīdīgumu, ir tikai saprotami, ka sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi ļauj skatītājiem būt lietas kursā par to, kā notiek likumīga procedūra, kuru viņi paši kā vēlētāji ir atbalstījuši. Pilnībā saprotami ir arī, ka šī sieviete, kā daudzi eitanāzijas pakalpojumu klienti, vēlējās nomirt savās mājās – ierastā un drošā vidē. Nīderlandiešiem vispār ir raksturīgi lietišķi izturēties pret medicīniskām darbībām, kuras citās zemēs lielākoties uztic dezinficētiem kabinetiem un cilvēkiem baltos ķiteļos. Piemēram, sievietes Nīderlandē daudz biežāk nekā citās Eiropas zemēs izvēlas dzemdēt mājās. Dažas, kā redzams, izvēlas arī nomirt vai, pareizāk sakot, tikt nogalinātas savās mājās – pie iedegtām svecēm un ar iemīļoto mūziku.
Šo sievieti sauca Hannija Haudriana, un viņa cieta no semantiskās demences. Semantiskā demence ir pakāpeniski pieaugoša nespēja atcerēties vārdu nozīmi un saprast jēdzienus. Dokumentālajā filmā uzzinām, ka Hannija sajuta pirmās slimības pazīmes 2008. gadā. Tad arī viņa pie ģimenes ārsta rakstiski reģistrēja savu gribu beigt dzīvi, kad slimības dēļ vairs nespēs pazīt radiniekus un sarunāties. Nešķita, ka savas eitanāzijas brīdī viņa ir sasniegusi šo stadiju. Drīzāk varētu teikt, ka brīžiem viņas runa bija skaidra, brīžiem neskaidra. Hannija līdz pat pēdējam brīdim saglabāja citas mentālās spējas, arī spēju orientēties vidē un kontrolēt savu ķermeni. Dokumentālajā filmā redzams, kā viņa pāris dienu pirms noteiktā eitanāzijas datuma vada automašīnu, apmeklē ātrslidošanas sacensības, bārā dzer alu un, uz ielas piestājusies pie spēlējoša orķestra, šūpojas līdzi dziesmas ritmam un smaida. Ir baismīgi redzēt cilvēka nogalināšanu, bet īpaši baismīgi ir redzēt, kā nogalina cilvēku, kuram nav nekādu ārēju fiziskas novājināšanās, sāpju vai pat psihiska sabrukuma pazīmju, turklāt cilvēku, par kuru noteikti var sacīt, ka viņš vēl ir spēka gados.
Eitanāzijas procedūra Nīderlandē prasa apjomīgu dokumentu kārtošanu un vairāku ekspertu atzinumus. Kā uzzinām no filmas, Hannijas vīrs, tuvinieki, draudzenes un klīnikas speciālisti par viņas vēlmi mirt bija pārliecināti. Lai gan Hannija nespēja sakarīgi izteikties un jēdziens “eitanāzija” bija pazudis no viņas vārdu krājuma, tuvinieki šo vēlmi saklausīja vārdos ‘huppekee weg’. Sarunvalodā un mazu bērnu valodā tas nozīmē: “Aidā prom!”, “Nu ka prom!” vai kā tamlīdzīgi. ‘Huppekee’ pirmā daļa nīderlandiešu valodā etimoloģiski nozīmē to pašu, ko vācu un latviešu valodā ‘hops!’ – aicinājumu kaut kur doties vai uzsākt kustību, piemēram, palēkties vai sākt dejot.
Var izteikt šaubas, vai cilvēks ar kognitīviem traucējumiem var lūgt eitanāziju, izsakot vārdus “Aidā prom!”, bet Hannijas Haudrianas gadījumā tas nozīmētu neņemt vērā viņas rakstiski izteikto pēdējo gribu un vēlēšanos, kas, šķiet, bija nemainīga gandrīz desmit gadu garumā. Lielākas bažas, mūsuprāt, izraisa tas, kā viena cilvēka vēlme, kuru viņš formulējis slimības sākumā, ietekmē ģimenes attiecību iekšējo attīstību. Tad, kad pienāk noliktais eitanāzijas datums, ir skaidrs, ka radinieki un paziņas to jau sen ir pieņēmuši. Tas ir notikums, ar kuru viņi samierinājušies un tādā nozīmē to pat gaida. Šis plānotais notikums ir kļuvis par daļu no ģimenes vēstures. Radinieki izrāda solidaritāti savas ģimenes loceklim tieši ar to, ka atbalsta viņa lēmumu. Taču šis lēmums nozīmē tīšu šī ģimenes locekļa dzīvības izdzēšanu, uzskatot, kā tā šim ģimenes loceklim būs labāk. Pats izteikums gan ir mulsinošs – nevis Hannijai būs labāk, bet Hannijas vienkārši vairs nebūs. Būtu interesanti noskaidrot, kā mainītos ģimenes attiecību dinamika, ja Hannija negaidīti izlemtu citādi. Tas nozīmētu, ka ģimenes locekļiem pēkšņi pret viņu parādītos jauni pienākumi – galu galā viņai ir kognitīvi traucējumi – un nākotne atkal kļūtu neparedzama. Hannija tad būtu varējusi nodzīvot vēl divdesmit vai pat trīsdesmit gadu aizvien pieaugošā atkarībā no citiem.
Bet būtu iespējami arī citi scenāriji: piemēram, varbūt parādītos jauna veida zāles vai operācijas un terapijas iespējas, kādu šobrīd nav. Varbūt viņa iepazītos ar cilvēkiem vai izlasītu grāmatas, kuru autoriem nešķiet, ka kognitīvo spēju vājināšanās vai nespēja atcerēties lietu nosaukumus atņem dzīvei jēgu. Ja viņa nedzīvotu sabiedrībā, kurā tiesības pieprasīt sevis nogalināšanu ir likumiski atzītas un tiek nodrošinātas, viņai pieejamo izvēļu loks būtu šaurāks (tajā neietilptu tiesības tikt nogalinātam), bet atlikušo izvēļu loks varbūt sekmētu attieksmes maiņu.
Vensāna gadījums
Citādi ir gadījumos, kad ģimenes locekļu starpā nav vienprātības, kā jāuztver radinieka slimība, bezpalīdzība un nākotnes atvērtība. Pirms pievērsties dažādu eitanāzijas paveidu analīzei, apskatīsim vēl kādu patiesu stāstu. Tas ir stāsts par francūzi Vensānu Lambēru. Šis stāsts norisinājās Francijā, kur eitanāzija vēl aizvien bija aizliegta un pastāvēja vienīgi protokols, kas ļauj pārtraukt mākslīgu dzīvības uzturēšanu pacientiem, kuru stāvokļa uzlabošanās nav paredzama un kuru nāve ir tuvu. 2008. gadā Vensāns Lambērs cieta smagā autoavārijā. Tobrīd viņš bija 32 gadus vecs, precējies un maza bērna tēvs. Trīs gadus pēc avārijas ārsti Vensāna stāvokli raksturoja kā vājas apziņas stāvokli, taču 2014. gadā – kā neatgriezenisku veģetatīvu stāvokli. Vensānam nebija nepieciešama nekāda ārstēšana vai mākslīga dzīvības uzturēšana. Viņu vajadzēja vienīgi apkopt un barot un dzirdināt caur ieliekamu un tad atkal izņemamu zondi.
Zīmīgais Vensāna gadījumā bija tas, ka viņa veģetatīvais stāvoklis nebija miera un pasivitātes – komai līdzīgs stāvoklis. Viņš kustējās, virināja acis, naktī aizmiga, dienā pamodās, izdeva skaņas, brīžiem arī smējās vai raudāja. Tādējādi jau pašos pirmsākumos, kad Vensāna Lambēra gadījums vēl nebija sasniedzis ne lielos plašsaziņas līdzekļus, ne Francijas Valsts padomi, ne starptautiskās cilvēktiesību organizācijas, viņa stāvokļa aprakstā bija kaut kas, kas runāja pretī ierindas cilvēku intuīcijai. Šķita netaisni un nepamatoti pārtraukt barot un dzirdināt cilvēku, kurš pats nespēj paēst un padzerties, bet kura sejai pārslīd dažādas emocijas un kurš groza galvu visos virzienos, brīžiem pat it kā pievēršoties apmeklētājiem. Šķita nepamatoti sacīt, kā apgalvoja dažādi eksperti, ka Vensāns “īstenībā” jau ir miris un ka viņa paša, Vensāna, vairs nav. Turklāt barošanas un dzirdināšanas pārtraukšana viņa gadījumā nozīmētu lēnu nāvi no dehidratācijas un barības vielu trūkuma.
Kad Vensāns pēc avārijas gandrīz nemainīgā stāvoklī bija nogulējis piecus gadus, atbildīgā ārstu komisija pieņēma lēmumu Vensāna barošanu un dzirdināšanu pārtraukt. Šo procedūru uzsāka atbilstoši 2005. gadā pieņemtam Žana Leoneti vārdā nosauktam likumam attiecībā uz bezcerīgi slimiem un mirstošiem pacientiem. Likums paredz atturēties no “nesaprātīgas apsēstības” gadījumos, kad pacienta paredzamais dzīves gals ir tuvā nākotnē jeb, kā saka franči, ir pienākušas “dzīves beigas”.[2]
Pārsteidzošā kārtā Vensāns bija dzīvs vēl gandrīz mēnesi pēc barošanas pārtraukšanas. Tā kā viņa paša viedokli nebija iespējams noskaidrot, dzīvības uzturēšanas aizstāvji šajā faktā saskatīja paša pacienta neapzinātu nolūku palikt dzīvam. Vensāna vecāku apmeklējuma brīdī noskaidrojās, ka Vensāna dzīves izbeigšana uzsākta ar viņa sievas Rašelas atbalstu, bet par to nepaziņojot vecākiem. Vecāki steidzīgi iesniedza prasību tiesā, apsūdzot ārstus aprūpes liegšanā bezpalīdzīgā stāvoklī esošai personai. Ar šo brīdi Vensāna gadījums kļuva publisks.
Vensānam bija liela ģimene. Viņa sieva Rašela Lambēra un seši no Vensāna brāļiem un māsām aizstāvēja ārstu komisijas sākotnējo lēmumu pārtraukt Vensāna dzīvības uzturēšanu. Savukārt Vensāna vecāki, Pjērs un Viviane, kā arī Vensāna māsa Anna un pusbrālis Dāvids pieprasīja nodrošināt Vensāna dzīvības saglabāšanu.
Kopš 2013. gada Lambēra stāvokļa dēļ ir ierosinātas vismaz desmit tiesas prāvas un pēc viņa nāves vēl vismaz viena. Tās bija prāvas, kurās viena vai otra puse cīnījās par likumīgā aizbildņa tiesībām, apstrīdēja ārstu lēmumus, pieprasīja Lambēru pārvest uz citu aprūpes iestādi un tamlīdzīgi. Vensāna sieva Rašela Lambēra publicēja grāmatu Vensāns: tieši tāpēc, ka es viņu mīlu, es gribu viņam ļaut iet, savukārt viņa māte Viviane Lambēra – grāmatu Mana dēla dzīvībai.[3] Gan viena, gan otra par Vensānu raksta tā, it kā viņš būtu pie apziņas un ciestu no sliktas apiešanās – vienas skatījumā tāpēc, ka viņam neļauj nomirt, bet otras skatījumā tāpēc, ka viņu mēģina nogalināt. Rašela savā grāmatā par pirmo tiesas spriedumu, kas lika atjaunot barošanu un dzirdināšanu, runā kā par Vensāna “aptraipīšanu”.[4] Savukārt Viviane šo aptraipījumu saskata, viņasprāt, nelietīgā Vensāna gadījuma izmantošanā, lai Francijā panāktu eitanāzijas legalizāciju.[5]
Vensāna sievas Rašelas grāmatā ir interesanta piezīme, kas labi raksturo vispārējo sabiedrības sašķeltību “dzīves beigu” un eitanāzijas jautājumā. Viņa raksta, ka lēmumam pārtraukt barošanu un dzirdināšanu pretojušās divas dažādas nometnes – tie, kas uzskata, ka tas ir noziegums pret dzīvību un ka šādi tiek aplami interpretēts “dzīves beigu” likums, un tie, kas stingri un kaismīgi aizstāv aktīvo eitanāziju, Vensāna gadījumā saskata “liekulību” un pieprasa izbeigt viņa dzīvi ar letālu injekciju.[6] Pēdējā minētā nostāja nav nesakarīga, jo, kā jau rakstījām, tā kā aktīvā eitanāzija Francijā šobrīd ir aizliegta, tas ir, nav atļauts iešļircināt Vensānam nāvējošas zāles, vienīgais reālistiskais veids, kā “panākt” viņa dzīves izbeigšanos, ir pārtraukt viņu dzirdināt un barot. Likuma kritiķus var saprast, un var saprast, ka šī kārtība šķiet vai nu liekulīga, vai vismaz nejēdzīga. Ja reiz mērķis ir panākt cilvēka nāvi, kāpēc tas būtu jādara tik barbariskā veidā, nobadinot šo cilvēku līdz nāvei?
Vensāns Lambērs nomira tieši šādā veidā – no dehidratācijas un barības vielu trūkuma – 2019. gada 11. jūlijā, pēc gandrīz desmit gadu ilgas cīņas starp sašķeltajiem ģimenes locekļiem. Vieniem tā bija traģēdija, bet citiem – atvieglojums un, kā viņi uzskatīja, paša Lambēra vēlmes piepildījums. Vensāna sieva nekad neatkāpās no pārliecības, ka Vensāns nebūtu gribējis dzīvot šādā veselības stāvoklī un, ja vien būtu bijis tālredzīgāks, būtu atstājis testamentu, kurā paustu savu gribu.
Sašķeltas Vensāna Lambēra lietā izrādījās arī lielās cilvēktiesību organizācijas. 2015. gadā Lambēra lietu skatīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa, un 2019. gadā to pieņēma izskatīšanai ANO Personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības komiteja. Visu iesaistīto, izņemot guļošā Vensāna, neatlaidība un morālā pārliecība bija tik lielas, ka Lambēra gadījums ir ne tikai ārkārtīgi labi dokumentēts, bet arī skatīts un analizēts neparasti augstā līmenī. Šī iemesla dēļ šķiet noderīgi sīkāk apskatīt veidu, kādā šai lietai, kura lielā mērā ilustrē šībrīža eiropiešu attieksmi pret eitanāziju un dzīvības aizsardzību, piegāja Eiropas augstākās instances tiesību jautājumos.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa iztiesāja Lambēra lietas saistību ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu (tiesības uz dzīvību, kuras jānodrošina valstij), 3. pantu (aizliegums spīdzināt, apieties necilvēciski un cilvēka cieņu degradējoši) un 8. pantu (tiesības uz neiejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē). Prasītāji tiesā argumentēja, ka ūdens un pārtikas liegšana jāuzskata par spīdzināšanu un ka cilvēka atrašanās veģetatīvā stāvoklī šajā apstāklī neko nemaina.
Jau tikai pāršķirstot lietas materiālus, kļūst skaidrs, ka īstais konflikts ir starp Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu un 8. pantu, proti, starp valsts pienākumu aizsargāt pilsoņu dzīvības, no vienas puses, un pienākumu cienīt viņu privātās izvēles, no otras.[7] Tā kā Vensāna vēlmes viņa stāvokļa dēļ nevarēja noskaidrot un nebija arī medicīniskā testamenta, viņa gribu pārstāvēja sieva Rašela. Viņa bija pārliecināta, ka Vensāna dzīvības saglabāšana šādā stāvoklī ir pretēja viņa paša un ģimenes interesēm. Turklāt, viņasprāt, tiesības uz dzīvību bija vājinātas vai nepārliecinošas tāpēc, ka vairākas ārstu komisijas Lambēra apziņas zudumu bija atzinušas par neatgriezenisku. Turpretī prasītāji tiesā, kuru vidū bija Vensāna māte, uzsvēra, ka Leoneti likums jeb “dzīves beigu” procedūra nav piemērojama Lambēra gadījumā, jo Lambērs nebija nedz slims, nedz mirstošs. Īpaši viņi iebilda pret likuma interpretāciju tādā veidā, ka barošana un dzirdināšana tiek kvalificētas kā “nesaprātīga apsēstība”, proti, bezjēdzīga cilvēka dzīves paildzināšana mākslīgiem līdzekļiem – darbība, no kuras ārsti un pacientu tuvinieki ir aicināti atturēties.
Lietu izskatīja 17 tiesnešu kolēģija. Tā sašķēlās divās daļās, pieciem tiesnešiem izsakot vairākumam pilnīgi pretēju nostāju. Tiesnešu vairākums atzina, ka 2., 3. un 8. panta pārkāpums nav noticis un nav iespējams atzīt, ka Lambēra ārsts būtu aplami interpretējis pacienta vēlmes. Lambēra dzīves izbeigšanas procedūru atzina par atbilstīgu konvencijas 2. pantam. Tiesa izvairījās paust nostāju jautājumā, vai pārtika un ūdens ir ārstniecības līdzekļi, kuri pacientam var tikt atrauti. Tā tikai minēja un uzsvēra vienprātības trūkumu visā jautājumā Eiropas Savienības valstu vidū.[8]
Rezumējot spriedumu, nav pārspīlēti sacīt, ka, iesaistot šīs lietas izskatīšanā tik prestižu institūciju kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ne prasītāji, ne atbildētāji, ne Eiropas iedzīvotāji no tās nesaņēma gaidīto – skaidru principu definīciju atbilstoši cilvēktiesību doktrīnai un vadlīnijas, kā rīkoties tādos gadījumos kā Vensāna Lambēra gadījums, kuram līdzīgu Francijā vien ir gandrīz divi tūkstoši. Uzmanīgais veids, kādā tiesa apgājās ar tādiem jēdzieniem kā “eitanāzija”, liecināja, ka tā apzinās, cik tumši ir šie ūdeņi. Tomēr, dažādus pārspriedumus par “lietas sarežģītību” atliekot malā, galējais slēdziens šķiet nepārprotams: Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka veģetatīvs stāvoklis cilvēkam liek zaudēt tiesības uz pašu vienkāršāko aprūpi, kas šajā gadījumā nozīmē – tiesības saņemt ūdeni un pārtiku.
Pieci tiesneši pauda fundamentāli atšķirīgu nostāju, kuru izteica 11 punktos. Šis pielikums tiesas spriedumam, tā sauktās Atsevišķās domas, ir diezgan iespaidīgs gan savā skaidrībā un stingrībā, gan arī asajā tonī. Minētie tiesneši cita starpā rakstīja:
“Mēs šo slēdzienu atzīstam par biedējošu, turklāt – un mums ir ārkārtīgi žēl to atzīt – uzskatām par būtisku atkāpi no tā aizsardzības līmeņa, kādu Konvencija un Tiesa līdz šim ir nodrošinājušas cilvēkiem vieglas ievainojamības stāvoklī.”[9]
Mazākuma daļas tiesneši uzskatīja, ka lēmums nav nekas cits kā vienīgi atļauja personai smagas invaliditātes stāvoklī un personai, kura nav spējīga izteikt vēlmes par savu patlabanējo stāvokli, liegt divas pamata nepieciešamības, bez kurām izdzīvošana nav iespējama, proti, pārtiku un ūdeni. Viņi uzsvēra, ka šajā gadījumā tas, ko prasītāji cenšas aizstāvēt, ir nevis Lambēra autonomija un tiesības uz privātumu, bet gan viņa fiziskā izdzīvošana un ķermeņa neaizskaramība. Konvencijas 2. un 3. pants, viņi atgādināja, nepārprotami nosaka vienvirziena tiesības, tas ir, tiem nav nekāda negatīva aspekta. Konvencijas 2. pants aizstāv tiesības uz dzīvību, bet neaizstāv tiesības uz nāvi.[10] Konvencijas 3. pants garantē pozitīvas tiesības neciest no sliktas apiešanās, bet negarantē “tiesības” tikt atbrīvotam no šīm tiesībām un tikt, piemēram, nomērdētam badā.
Atsevišķo domu autori arī uzsvēra, ka viņi neiebilstu pret ēdināšanas un dzirdināšanas pārtraukšanu, ja Lambērs būtu skaidri izteicis vēlmi nedzīvot šādas invaliditātes stāvoklī un būtu atteicies no ūdens un pārtikas. Ir gadījumi, kuros tiesības uz autonomiju var kļūt nozīmīgākas par ārstu centieniem paildzināt dzīvi, taču Lambēra gadījums, viņuprāt, neietilpst un nevar ietilpt šajā kategorijā. Lambērs arī nebija smadzeņu nāves stāvoklī un spēja patstāvīgi elpot un sagremot barību. Nebija nekādu liecību, ka viņš ciestu sāpes.
Mazākuma daļas tiesneši norādīja, ka viņus “īpaši šokējusi” prasītāju liecība, ka Lambērs var tikt izvests no slimnīcas ratiņkrēslā un ka 2012. gada septembrī atbildīgais ārsts atļāvis Lambēra vecākiem aizvest Vensānu brīvdienās uz Francijas dienvidiem. Tas notika sešus mēnešus, pirms tika pieņemts pirmais lēmums par Vensāna dzīvības izdzēšanu, taču Lambēra stāvoklī šajā starplaikā nebija novērojamas nekādas izmaiņas. Ar nelielu apmācību Lambēra barošanu varētu veikt arī mājās, turklāt vairāki Lambēra radinieki bija pieteikušies to darīt. Šajā piedāvājumā, iespējams, jāsaskata mājiens uz Lambēra uzturēšanas izmaksām vai uz to, ka viņš aizņem vietu klīnikā, kuru varētu izmantot perspektīvāks pacients. Neatkarīgi no tā, vai barošanu un dzirdināšanu sauc par “ārstēšanu” vai “aprūpi”, vai vienkārši “barošanu”, tā ir pilnībā samērīga un atbilstoša Lambēra veselības stāvoklim. Mazākuma daļas tiesneši izteica izbrīnu, kāpēc netika apmierināts vecāku lūgums pārvest Lambēru uz specializētu klīniku vai aprūpes centru.
“Pārtika un ūdens ir divas dzīvību uzturošas pamatvajadzības, un tās ir neatraujami saistītas ar cilvēka cieņu,” viņi rakstīja, atgādinot, ka šo saistību ir uzsvērusi virkne starptautisku dokumentu:
“Kas, mēs jautājam, var attaisnot Valsti, ja tā atļauj ārstam [..] nevis “izslēgt aparātu” (jo Vensāns Lambērs nav pieslēgts ne pie kādas dzīvību uzturošas aparatūras), bet gan pārtraukt viņa barošanu un dzirdināšanu vai viņam to liegt tā, lai nobadinātu viņu līdz nāvei? Kāds ir pārsvaru guvušais arguments konkrētajā gadījumā, kas ļauj Valstij neiejaukties, lai aizsargātu dzīvību? Vai tas ir tāpēc, ka šī persona vairs nav derīga un nozīmīga sabiedrībai, proti, vairs nav persona un tai piemīt vienīgi “bioloģiska dzīvība”?”
Mazākuma daļas tiesneši spriedumu Lambēra lietā atzina par eitanāziju, nevis terapeitisku atturēšanos un atgādināja, ka eitanāziju aizliedz Francijas likumi. Kā jau minējām, šī bija mazākuma tiesnešu nostāja un tā tiesā zaudēja. Prasītāji mēģināja lietu vēlreiz iesniegt izskatīšanai pāris gadu vēlāk, bet to nepieņēma, jo nebija parādījušies nekādi jauni fakti.
Īsi pirms Lambēra nāves, gandrīz kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, prasītāji vērsās pie citas prestižas iestādes – ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas. Šī komiteja tiekas Ženēvā un parasti notur sesijas divreiz gadā. Tā sastāv no 18 neatkarīgiem ekspertiem, kurus ieceļ dalībvalstis un starp kuriem vairāki paši ir invalīdi. Invalīdu tiesību konvenciju Francija ir ratificējusi, tādējādi apņemoties tās norādes ņemt vērā. Šai komisijai uzdeva jautājumu, vai Vensāns Lambērs un citi līdzīgā stāvoklī ir “personas ar invaliditāti”. Spriežot pēc pašas konvencijas sniegtās definīcijas, atbilde šķiet apstiprinoša, jo ar “personām invaliditātes stāvoklī” saprot visas “personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi”.[11] Konvencijas 25. punktā rakstīts, ka valstis nedrīkst nevienam “diskriminējoši liegt veselības aprūpi vai pārtiku un šķidrumu, pamatojoties uz personas invaliditāti”.[12]
Komiteja pieņēma izskatīšanā Lambēra lietu, un bija sagaidāms, ka savu slēdzienu tā dos pēc aptuveni sešiem gadiem.[13] Divas reizes pēc kārtas ANO komiteja lika Francijai atcelt jebkādu lēmumu, kas pieņemts ar nolūku panākt Lambēra dzīvības izbeigšanos. Francijas valdība no savas puses atbildēja, ka šīm prasībām esot tikai rekomendējošs raksturs.[14] Vensāna Lambēra dzīves izbeigšanas procedūra vēlreiz tika iedarbināta, un 2019. gada 11. jūlijā viņš nomira.
Viņš izdzisa, jādomā, bez sāpēm un mierīgi – gan sava stāvokļa dēļ, gan arī tāpēc, ka viņam iešļircināja spēcīgus nomierinošos līdzekļus. Ir maz ticams, vai viņš apzinājās, kas ar viņu notiek. Taču palicējiem – ne tikai viņa piederīgajiem, bet visiem Francijas un Eiropas Savienības pilsoņiem – šis gadījums atstāja nepatīkamas mieles. Lambēra ģimenes locekļi joprojām ir savstarpējā ienaidā. Var jautāt, ko par šo visu domās Vensāna bērns, kad būs pietiekami paaudzies, lai par to lasītu.
Taču visvairāk, šķiet, ir jāsatraucas par ko citu. Konfliktā starp tiem, kuri gribēja uzturēt dzīvību, un tiem, kuri to gribēja izdzēst, ne tikai ļāva gūt pārsvaru tiem, kuri gribēja izdzēst, bet pat panāca šo uzvaru par spīti šaubām, par spīti cilvēktiesību organizāciju sašķeltībai un neskaidrībām un par spīti piederīgo gatavībai minēto personu aprūpēt mājās un par saviem līdzekļiem. Ja ir kāds princips, kuram vienmēr vajadzētu palikt spēkā šādos strīdos, tad tas, mūsuprāt, būtu šāds: nāve nevar būt pirmā izvēle; pirmajai izvēlei būtu jābūt dzīvībai. Cīnīšanās tiesā par to, lai cilvēks nomirtu, pati par sevi šķiet perversa.
Amerikāņu publicists Vēzlijs Smits reiz uzrakstīja grāmatu Nāves kultūra, kurā apskatīja līdzīgus gadījumus ASV.[15] Jēdziens “nāves kultūra”, runājot par mūsdienu Rietumu kultūras areāla valstīm, var likties retoriski izaicinošs un pārspīlēts. Taču diemžēl jāatzīst, ka veids, kā apgājās ar Vensānu Lambēru un tiem viņa piederīgajiem, kuri bija gatavi viņu aprūpēt, nepatīkamā veidā liek secināt, ka Smita tēzē ir patiesības grauds.
[1] Levenseindekliniek, gereg. door Marcel Ouddeken en Hans Kema, NTR, 2016: https://www.dutchnews.nl/features/2016/02/a-huppekeeeuthanasia.
[2] Loi nº2005-370 du 22 avril 2005: https://www.legifrance.gouv.fr/jorf/id/JORFTEXT000000446240.
[3] Rachel Lambert, Vincent: parce que je l’aime, je veux le laisser partir, Paris: Librairie Arthème Fayard, 2014; Vivianne Lambert, Pour la vie de mon fils, Paris: Plon, 2015.
[4] Rachel Lambert, op. cit., Chapitre I: “La parole confisquée”.
[5] Vivianne Lambert, op. cit., Chapitre I: “Mon enfant meurt!”.
[6] Rachel Lambert, op. cit., Chapitre I: “La parole confisquée”.
[7] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija: https://www.echr.coe.int/Documents/Convention_LAV.pdf.
[8] Affaire Lambert et autres c. France, nº46043/14: http://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-155264.
[9] “Opinion en partie dissidente commune aux juges Hajiyev, Šikuta, Tsotsoria, De Gaetano et Griţco”, ibid., §11.
[10] Sal. ar Eiropas Cilvēktiesības tiesas spriedumu lietā Pretty v. the United Kingdom, nº 2346/02, §§ 39–40: http://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-60448.
[11] ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, 1. pants. Skat. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630.
[12] ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: 25. pants f): “Dalībvalstis jo īpaši [..] nepieļauj veselības aprūpes vai veselības aizsardzības pakalpojumu vai pārtikas vai šķidrumu saņemšanas diskriminējošu atteikumu invaliditātes dēļ.” Skat. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630
[13] https://eclj.org/euthanasia/un/vincent-lambert-a-victory-for-disabled-persons-and-for-international-law.
[14] Loup Besmond de Senneville, “Vincent Lambert, ce que la France a répondu à l’ONU”, La Croix, 14.05.2019: https://www.la-croix.com/Sciences-et-ethique/Ethique/Vincent-Lambert-France-repondu-lONU-2019-05-14-1201021809.
[15] Wesley J. Smith, Culture of Death: The Assault on Medical Ethics in America, New York/London: Encounter Books, 2001. Piecpadsmit gadus vēlāk viņš publicēja papildinātu izdevumu, kurā norādīja, ka, viņaprāt, bīstamas tendences, kuras viņš savulaik saskatīja ASV bioētikā un kuras viņu pamudināja uzrakstīt grāmatu, esot pastiprinājušās. Skat. Culture of Death: The Age of “Do Harm” Medicine, ed. by Wesley J. Smith, New York/London: Encounter Books, 2016.
