Varēja būt samērā vienkārši

Jau kādus mēnešus manā grāmatplauktā līdzās citiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pēdējo gadu izdevumiem aci piesaista apjomīgs sējums. Kādas grāmatas gandrīz Latvijas karoga sarkanu muguriņu rotā tuvu piemeklēta toņa metalizētas krāsas iespiedumā veidots nosaukums Catalogue of the Riga Jesuit College Book Collection (1583–1621) un emblēma – tāda kā saulīte ar pamīšus liktiem smailiem – kā zobeni – un viļņotiem – kā tālu dienvidzemju dunču asmeņi – stariem. Protams, tā ir Jēzus Sadraudzības (Societas Iesu, Jezuītu ordeņa) oficiālā zīmoga aptvere, tikai viducis ar kristogrammu IHS nav ielikts. Tāda kā monstrance bez hostijas. Vai kā kaut kas “jezuītisks” Latviešu literārās valodas vārdnīcas skaidrojumā (1. nozīme – kaut kas saistīts ar jezuītiem; 2. nozīme – kaut kas liekulīgs, viltīgs, divkosīgs).[1] Skaidrs, ka liekulības te nav, bet ir zināma divkosība, kas aizvien ir klātesoša pēckristīgajā Eiropas kultūrapziņā: kristīgais pamats un sasniegumi gan ir pašsaprotami, bet Gara klātbūtne paliek kā noklusējums. Taču iespējams, ka “tukšajai saulītei” ir cits, triviāls iemesls: darbu darījuši un grāmatu veidojuši nevis Jēzus Sadraudzības, bet sekulāru institūciju zinātnieki, kuri nemaz nedrīkst lietot svešas atšķirības zīmes.

Bet, kā jau teicu, varēja būt vienkārši – paslavējam, un miers. Jo grāmata ir izcila darba rezultāts.[2] Paši autori atzīst, ka katalogs ir “grezns”, un tā tas patiešām ir.[3] Grezns ne tikai izskatā, bet pirmām kārtām jau saturā. LNB direktora Andra Vilka “Priekšvārdam” seko Sentendrjūsas Universitātes  (Skotijā) profesora Endrū Petegrī un tās pašas universitātes “postdoka” Artura der Veduvena eseja par bibliotēkām kā ietekmīgu spēku. Laura Kreigere-Liepiņa detalizēti izskaidro kataloga iekārtojumu un aprakstu atveides principus; Reinis Norkārkls pastāsta par Rīgas jezuītu kolēģijas tapšanas iemesliem un darbību un raksturo grāmatu krājuma izveidošanās apstākļus; Renāte Berga izceļ retos un nozīmīgos izdevumus aplūkojamajā grāmatu krājumā, bet Andris Levāns un Gustavs Strenga pievērš uzmanību krājumā atrodamajiem viduslaiku manuskriptiem un to saistībai ar Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas cisterciešu konventu. Seko pats krājuma katalogs, un sējumu vainago t. s. zinātniskais aparāts un attēlu izlase. Ko vairāk varētu vēlēties? Turklāt vēl līdz 29. janvārim LNB skatāma izstāde “Atgriešanās. Senākā dzīvā grāmata latviešu valodā”, kas veltīta Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma kataloga 226. numuram, Pētera Kanīzija “Katoļu katehismam”.

Bet izrādās, ka tieši izstāde un līdz ar to arī katalogs ir izraisījusi pamanāmu viļņošanos. Populārajā “progresīvajā” interneta vietnē Satori.lv 13. janvārī tika publicēti tulkotāja un literāta Ilmāra Zvirgzda iespaidi par LNB izstādi ar zīmīgu virsrakstu “Vecākā latviešu grāmata ir koloniālisma piemineklis”. Ilmārs Zvirgzds raksta: “Kā vēstures fakts grāmata ir brīnišķīga, taču emocionāli tā ir riebīga. Nemaz pat neļaujoties fantāzijām par to, kā būtu varējis būt, ja būtu bijis citādi, ir pavisam skaidrs, ka atrodos skaistā, gaumīgā, dārgā un brīnišķīgi iekārtotā izstādē, kur latviešu valodas sākotne un vēsture ir tikai fona troksnis – tās īstais saturs ir romantizēts koloniālisms.”[4] Šim spriedumam sociālajos tīklos paustā paziņojumā nepiekrita viens no izstādes veidotājiem, kataloga sastādītājs Gustavs Strenga. Nekādi nevaru piekrist arī es.

Nav īsti saprotams, ko Zvirgzds domājis ar koloniālismu. Ja viņš ar kolonizatoriem domājis zviedrus, kas sagrāba Vidzemi, reducēja muižas, izdalīja tās valdniekam tuviem ierēdņiem un, kā jau kolonizatoriem ierasts, koloniju izmantoja metropoles bagātības vairošanai, tostarp nolaupot un izvedot pat jezuītu grāmatas, kas joprojām atrodas Upsalā, – tad jā, koloniālisms kā pēc mācību grāmatas. (Vēl sūrāka koloniālā pieredze mūsu zemē bija PSRS valdīšanas pusgadsimts.) Vai izstāde un katalogs šo zviedru koloniālisma epizodi romantizē? Diez vai. Katalogā skaidri un nosodoši raksturota zviedru tendence izlaupīt bibliotēkas. (Varbūt tieši tāpēc Zvirgzdam izstādē kļuva riebīgi?) Iespējams, ka mūsu Satori autors, lietojot vārdu “romantizēts”, pievienojas tādam radikālam koloniālisma apkarotājam, kāds ir, piemēram, alžīrietis Mohameds Salahs Edīns Madiū, kurš paša dibinātā žurnāla Janus Unbound: Journal of Critical Studies pagaidām pirmā un vienīgā numura ievadrakstā atmasko, var teikt, noslauka no zemes virsas visu progresīvo aprindu diskursā populāro postkoloniālisma retoriku kā bezzobainu un gļēvu.[5] Tā vietā viņš liek vāji slēptu aicinājumu mesties cīņā, varbūt pat kārtīgi atriebties citkārtējiem kolonizatoriem, jo koloniālisms, lūk, nemaz nav zudis, bet zeļ un plaukst. Vai Ilmāra Zvirgzda uzbrukums pirmajai dzīvajai latviski izdotajai grāmatai iecerēts kā kara pieteikums joprojām zemdegās jūtamajiem zviedru kolonizatoriem? Laikam tomēr ne. Drīzāk jādomā, ka kritiķis turas pie iebrauktām sliedēm, proti, uzskata par kolonizatoriem “krustnešus” un viņu atnesto “suņu” valodu un “suņu” kultūru, tostarp kristīgo reliģiju. Aizmirstot, protams, ka saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus. Tad par kādiem kolonizatoriem ir runa? Vai tiešām Zvirgzdam šķiet, ka koloniālismu piekopa Jēzus Sadraudzība? Nu, nu…

Bet, lai kā arī nebūtu ar koloniālismu un (visbiežāk ideoloģiski iztēlotām) “postkoloniālām” traumām, mums ir lielisks reiz Rīgā bijušās jezuītu kolēģijas, tagad Zviedrijā mājvietu atradušā grāmatu krājuma katalogs. To ir vērts pastudēt un padomāt par domas niansēm, kādas piemita 16. gadsimta beigu, 17. gadsimta sākuma vienkāršajiem pretreformācijas censoņiem. Viņi lasīja interesantas un pamācošas grāmatas.



[1] Latviešu literārās valodas vārdnīca, sēj. 1–8, 4. sējums. J-L. Sējuma atbild. red. L[aimdots] Ceplītis. Rīga: Zinātne, 1980, 47. lpp.

[2] Catalogue of the Riga Jesuit College Book Collection (1583–1621). History and Reconstruction of the Collection / Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma (1583–1621) katalogs. Krājuma vēsture un rekonstrukcija. Edited by / Sastādītāji Gustavs Strenga and / un Andris Levāns. Catalogue edited by / Kataloga sastādītājas Renāte Berga and / un Laura Kreigere-Liepiņa. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, b. g. [2021], 623 lpp.

[3] Endrū Petigrī (Andrew Pettegree) un Arturs der Veduvens (Arthur der Weduveen), “Bibliotēka kā totēms: ideoloģijas radīšana, mērķu izvirzīšana”, Catalogue…, p. 42.

[4] https://satori.lv/article/vecaka-latviesu-gramata-ir-kolonialisma-piemineklis

[5] Mohamed Salah Eddine Madiou, “The Death of Postcolonialism: The Founder’s Foreword”, Janus Unbound: Journal of Critical Studies, vol. 1, no. 1 (Fall 2021), pp. 1–12. Published by: Memorial University of Newfoundland. Skat. https://journals.library.mun.ca/ojs/index.php/JU/article/view/2303

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: