Vox populi

14. Saeimas vēlēšanu norise pārsteidza ar savu mierīgumu, normalitāti un uzsvaru uz pastāvošās lietu kārtības saglabāšanu. Vēlēšanu iznākums bija gandrīz tikpat normāls, ja neskaita dažas patīkami negaidītas pārmaiņas. Notikušo vēlēšanu normalitātes un ikdienišķības iespaidu pastiprina apziņa, ka netālu plosās brutāls karš, kurš, iespējams, izšķirs Eiropas likteni tuvākajā pusgadsimtā. Vēl pavisam nesen dienaskārtību divu gadu garumā noteica pandēmija, un tūlīt ziemā ir gaidāma visaptveroša enerģētikas krīze, liela inflācija un ekonomikas recesija.

Pastāvīga dzīve ārkārtas stāvoklī var notrulināt maņas, jo izņēmums tad jau pats ir kļuvis par ierastu ikdienas sastāvdaļu. To apliecina arī daudzie video no Ukrainas, kur slēpšanās bumbu patversmēs, postījumu sakopšana, nāve, izdzīvošana, prieks par atbrīvošanu un ienaidnieka atvairīšana jau ir kļuvusi par daļu no sadzīves ritma, ar ko paredzami rēķinās tāpat kā ar Saules uzaušanu un rietēšanu noteiktā laikā. Tāpēc ārkārtējības notrulinātās maņas Saeimas vēlēšanās pieredzēto mieru, kārtību un paredzamību uztver kā kaut ko negaidītu, pārsteidzošu, varbūt pat neiederīgu. Laikā, kad cīņa par veselu tautu politisko eksistenci notiek uz visaugstākajām likmēm, Latvijas politikā mūžīgi svarīgie menedžeriālie jautājumi par “stabilitāti” un “IKP vai cilvēkkapitāla celšanu”, kā arī “profesionāļu pārvaldību” šķiet nenopietni. Ukrainā visa tauta tiek mobilizēta, lai sasniegtu augstāko un vienlaikus pamata politisko mērķi – pašnoteikšanos. Tikmēr Latvijā tauta “tiek mobilizēta”, lai aizietu nobalsot par “konkurētspējas paaugstināšanu” kādā nozarē vai vietā.

Ebreju izcelsmes amerikāņu politiskais filozofs Leo Strauss kādā slavenā citātā šīs vēlēšanas, partiju solījumus un iznākumu varētu aprakstīt šādi: “Visas politiskās darbības mērķis ir vai nu saglabāt, vai mainīt. Vēloties saglabāt, mēs vēlamies novērst pārmaiņas uz sliktāku pusi; vēloties mainīt, mēs vēlamies panākt kaut ko labāku. Tādējādi visas politiskās darbības pamatā ir doma par ko labāku vai sliktāku.”[1] Partiju programmas parasti iekļauj abas rīcības – gan esošā stāvokļa saglabāšanu un izvēršanu, gan nelielu pārmaiņu ieviešanu. Tā “Jaunā Vienotība” savā 5000 zīmju programmā sola gan “stiprināt neatkarīgu tiesu varu kā demokrātiskas valsts pamatu”, gan “ieviest faktiskās kopdzīves regulējumu”. Vai, piemēram, “Apvienotais Saraksts” sola gan “ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu, veicinot saikni starp iedzīvotājiem, teritorijām un valsts varu”, gan “bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu”. “ZZS” savā programmā sola “stiprināt cīņu ar korupciju” – no vienas puses atzīstot, ka šī cīņa jau pastāv kā kaut kas dots, bet no otras puses vēloties jau doto mainīt uz kaut ko labāku – vēl lielāku, vēl stiprāku, vēl labāku cīņu ar korupciju, kas tiek noraidīta kā nevēlams, slikts, līdz ar to maināms stāvoklis. Līdzīgi arī “Progresīvie” no vienas puses sola “ierobežot [izcēlumi mani, KL] naida runu, aizliegt vērsties pret personām seksuālās vai dzimuma identitātes dēļ, iestāties par visu laulību vienlīdzību un transpersonu identitātes cieņpilnu apstiprinājumu”, bet no otras puses vēlas “praksē nostiprināt principu “bērniem jāaug ģimenē””.

Tātad vairums partiju programmu ir vienlaicīgi konservatīvi saglabājošas un pārmainoši progresīvas. Un lai cik ļoti Latvijas partijas tiektos savus uzstādījumus ietērpt apolitiskas ekspertīzes miglājā ar atsevišķu konkrētu rīcībpolitikas piedāvājumu uzskaitījumu un sasniedzamo statistiku plāniem, pat pašu tehnokrātiskāko un neitrālāko jaunuzņēmumu (“stārtapu”) vadības zinātņu žargonu vada izpratne par to, kas ir labs, tātad vēlams un veicināms, un kas ir slikts, tātad apkarojams un maināms uz ko labāku.

Vismaz “uz papīra” suverēns joprojām ir Latvijas tauta. Tās gribu Saeimā pārstāv dažādas programmas rakstošie un solījumus dodošie deputāti, mēģinot nolasīt sava elektorāta vēlmes. Taču, nonākot vēlēšanu iecirknī, lēmums deleģēt pārstāvniecību ir jāizdara pašam pilsonim saskaņā ar viņa redzējumu par to, kas ir labs vai slikts, saglabājams vai maināms. Pilsoņi savus lēmumus nepieņēma abstraktā izolācijā, bet gan reaģējot uz pašreizējiem izaicinājumiem vai uzdotajiem jautājumiem. Līdz ar to šajās vēlēšanās partiju programmās nozīmīgu vietu ieņēma gan solījumi veicināt valsts aizsardzību (konservatīvi saglabājoša politiskā rīcība), gan neskaidri mēģinājumi piedāvāt risinājumus briestošajai enerģētikas krīzei (progresīvi mainoša rīcība). Protams, tie ir salīdzinoši jauni apstākļi, jo kara sākums februārī ļoti ātri ļāva piemirst, ka vēl šī gada sākumā Latvijas politikas kaislības noteica dažādi pandēmijas apkarošanas ierobežojumi, saslimušo un mirušo statistika, veselības sistēmas nianses un iespējamie cilvēktiesību pārkāpumi, tiesības uz darbu un iztikas nodrošināšanu pakārtojot tiesībām nesaslimt ar lipīgu slimību, kas gados vecākiem statistiski varēja draudēt ar lielāku risku dzīvībai.

Pasaule pirms Covid vispār šķiet tāla. 13. Saeimas vēlēšanu lielais sauklis “nost ar OIK!” ir nogrimis aizmirstībā, dažādie banku sistēmas “sakārtošanas” skandāli ir aizslīdējuši otrajā plānā, Ventspils mēra arests un ostu nacionalizācija ir iegrimusi ierastajā birokrātijas rutīnā, savukārt kādreizējās “Jaunās Konservatīvās partijas” solījumi ieviest 3X500 gandrīz nemanāmi ir tikuši izpildīti – šobrīd, iespējams, jau bez jūtamas ietekmes uz pilsoņu rocību.

Apziņas nostūros uzpeld miglainas atmiņas par parakstu vākšanu Saeimas atlaišanai, kā arī savāktie 58 000 paraksti par ģimenes definīcijas nostiprināšanu Satversmē, tā reaģējot uz Satversmes tiesas juridisko aktīvismu, dažādu nevalstisko organizāciju un atsevišķu politiķu centieniem apiet demokrātiskās apspriešanas un izlemšanas kārtību, lai bez tautas kā suverēna piekrišanas izdotu rīkojumu, ka bērna mātes partnere turpmāk varēs ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu, ja diviem viena dzimuma cilvēkiem ienāk prātā doma uzdot savu draudzības vai silto jūtu savienību par ģimeni. Šie Latvijā vēl nebijušie, bet Rietumos tik pierastie notikumi “13. Saeimas laikā” aizsvila kaut ko līdzīgu lokāla mēroga kultūrkariem un polarizācijai gan sabiedrības pilsoniski aktīvajā, gan arī nosacītās elites daļā. Tomēr varētu teikt, ka Ukrainas kara un ekonomisko turbulenču dēļ ģimenes definīcijas jautājums vēlēšanās ieņēma otršķirīgu lomu – ne bez oficiālo mediju un pašu Saeimā pārstāvēto politiķu palīdzības vai drīzāk nolaidības. (Taču varētu apgalvot, ka jautājums vismaz daļēji 13. Saeimas ietvaros tika “atrisināts”, atliekot to uz nākamo Saeimu.)

Mēnešos pirms vēlēšanām, īpaši kopš maija, Krievijas agresijas iespaidā sabiedrībā īpaši saasinājās t. s. “nacionālais jautājums”, ko ierasti mīļā miera labad mēģina paslaucīt zem paklāja, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos pie dažādiem iemīļotajiem IKP celšanas, labklājības vairošanas un lielo valsts uzņēmumu pārvaldības pasākumiem. Līdzīgi kā šobrīd Ukrainā, Brexit laika Lielbritānijā un ASV gandrīz katrā prezidenta vēlēšanu ciklā, arī Latvijā brīdī starp 9. maiju un jūniju gandrīz līdz baltkvēlei saasinājās jautājums par to, kas mēs esam kā tauta, kā valsts, kas ir mūsu identitāte, kā mēs saprotam paši sevi un kas ir vai nav piederīgs mums. Tas bija mēģinājums novilkt skaidrāku robežšķirtni starp savējiem un svešajiem. Kad veselas dienas garumā visos valsts medijos tika plaši rādīta un apspriesta Pārdaugavas okupācijas pieminekļa nojaukšanu, šķita, ka tiek pāršķirta kāda vēsturiska lappuse. Medijos pat izskanēja atziņa, ka “šajā dienā padomju laiki Latvijā ir simboliski noslēgušies”. Tas radīja mānīgu iespaidu, ka nacionālais jautājums Latvijā ir atrisināts. Šis šķitums tikai pieņemās spēkā līdz ar vismaz divu vai trīs “krievu partiju” palikšanu zem 5% barjeras. Vienlaikus Saeimā tika ievēlēta skaita ziņā nekaitīga, TikTok paaudzē radikalizētāka “mazākumtautību tiesību aizstāvju” jeb, pareizāk sakot, Latvijā pierasta un nepamatoti pieciesta krievu šovinisma pārstāvju partija. Fakts, ka 150 000 Latvijas “pilsoņu” balsoja par partijām, kas Ukrainas karā izrāda uzspēlētu neitralitāti vai pat nostāšanos Krievijas pusē, vēl ilgi būs karsts kartupelis, ko dažādiem sociologiem pētnieciskajos projektos viļāt ar jaunākā, bieži deformētā teorētiskā instrumentārija palīdzību.

Šie dažādie izaicinājumi, krīzes, saasinājumi, ideoloģiju sadursmes un neatrisinātie tiesiskie jautājumi, kuri stiepjas līdz morāles aksiomām un tautas pašizpratnes dziļumiem 14. Saeimas vēlēšanās noveda pie… ārkārtīgi normāla un neparasti mierīga iznākuma. Nebija nekādu revolucionāru pārmaiņu vai idejisku un ideoloģisku vēstījumu vai secinājumu. Vēlēšanās uzvarēja stabilitātes, profesionālisma, status quo un pārdomātas “krīzes vadības” spēki. Šos spēkus varētu nosaukt par “fanātisko centru”[2] jeb tādu pieeju politikai, kurā atslēgas frāze ir “konstruktīvs dialogs”, visu asumu un kaislību nogludināšana un “zinātnē balstīti lēmumi” ar mērķi veikt nelielas “strukturālas reformas”, kas “modernizētu ekonomiku” un tā “celtu labklājību”. Protams, ar nelielu nacionālpatriotisku estētisko piejaukumu un pašsaprotamu pāreju uz valsts valodu, lai Briseles ierēdniecības vietējā atzara komiteju sapulcēs (piemēram, apspriežot Eiropas zaļā kursa ieviešanu)[3] ienestu kādu lokālu kolorītu un pacilājumu.

Tikmēr Zviedrijā, mēģinot nopietnāk atbildēt uz jautājumu par savējā un svešā nošķīrumu un pārlieku pieciestu svešā izraisītu sabiedrības destabilizāciju,[4] pirmo reizi parādījās iespēja, ka iepriekš ilgstoši marginalizēti nacionālkonservatīvie spēki var ietekmēt politisko dienaskārtību. Savukārt Itālijā izšķirošu uzvaru vēlēšanās guva nacionālkonservatīva sieviete, japāņu multeņu, Tolkīna Gredzenu pavēlnieka un citas fantāzijas literatūras cienītāja Džordžija Meloni. Viņas ārkārtīgi populāro uzrunu[5] par dabiskās ģimenes, dzīvības vērtības, dzimtenes, identitātes un kristietības lomu vietne “Youtube” gan noņēma, gan vēlāk atgrieza,[6] tā apstiprinot Meloni apgalvojumu, ka starptautiskajiem finanšu spekulantiem nekas nav izdevīgāks par tabula rasa patērētāju, tādēļ šodien ir pienācis brīdis vilkt ārā zobenus, lai aizstāvētu patiesību, ka 2+2=4.[7]

Lielbritānijas jauno karali Čārlzu III arī uzskata par mazo ģimenes lauksaimniecību, tradicionālo amata prasmju un skaistas klasiskās arhitektūras aizstāvi. Savulaik Čārlzs sacēla vētru, sacīdams: “Jāatzīst Luftwaffe paveiktais: kad vācieši sagrāva mūsu ēkas, viņi tās neaizvietoja ar kaut ko vairāk aizskarošu par drupām. To izdarījām mēs paši.”[8]

Savukārt nacionālkonservatīvo kustība ASV šobrīd ir pietiekami stipra, organizēta un par sevi pārliecināta, lai gaidāmajās ASV Kongresa un Senāta vēlēšanās rēķinātos ar labiem panākumiem. Tos varētu pārvērst ilgtermiņa politikā, lai nevis vienkārši aizstāvētos pret kreiso uzbrukumiem un sabiedrības atslēgas institūciju sagrābšanu vai dekonstrukciju, bet gan lai pārietu pretuzbrukumā.[9] Vairums šīs kustības pārstāvju ir skaidri sapratuši, ka konservatīvisms un kreisais liberālisms (dažubrīd liberālisms kā tāds) nav savietojami, ka ir jāmeklē kāds postliberāls ceļš un ka labas kopienas iedzīvināšanai ir nepieciešami labi likumi un spēcīgas, lojālas institūcijas. Proti, konservatīvajiem nav tikai jāaizstāvas un jākonservē labais pilsoniskās sabiedrības līmenī, viņiem ir arī aktīvi jāveido, jāmaina politika “no augšas”, jāuzdrošinās valdīt[10] un jāuzdrīkstas izmantot visas politiskās, administratīvās un institucionālās varas sviras, lai sasniegtu mērķi – labas sabiedrības plaukšanu kopīgā labuma vārdā[11]. Galu galā, arī Ukrainas valsts visai pasaulei rāda izlēmīgas, spēcīgas un apņēmīgas nacionālkonservatīvas valsts piemēru, ar ieročiem rokās iestājoties par nācijvalsts pašnoteikšanos, ukraiņu identitāti, piederību un savējo aizsardzību pret milzīgas un pārnacionālas netaisnības spēkiem.

Uz šī fona Latvijas Saeimas vēlēšanās otro reizi pēc kārtas – un šoreiz izšķiroši – uzvar status quo spēki. Pārfrāzējot Leo Strausa vārdus, šo spēku politiskais moto varētu skanēt šādi: “ir daudz maz labi tāpat, bet citādāk būtu tikai sliktāk”. Tie par savu uzdevumu no vienas puses stāda “cīņu ar prokremliskajiem spēkiem” (reizēm to ietērpjot arī frāzē “eiropeiska ģeopolitiskā kursa saglabāšana”), bet no otras puses cīnās ar pretvalstiskiem un bezatbildīgiem populistiem (ar to domājot daudzās mazās partijas, bet it īpaši partijas “Katram un Katrai” un “Latvija Pirmajā Vietā”). Latvija varētu būt viena no retajām vietām pasaulē, kur populisms kā politisks spēks ir pārliecinoši noslaucīts no politiskās skatuves. Visas pasaules radikālie centristi un Angelas Merkeles menedžeriskā talanta pielūdzēji varētu pamācīties, kā divām absolūtās normālības, saimniekotāju un radikālā centrisma partijām – “Vienotībai” un “ZZS” – izdevās īsā laikā atgūties no iekrišanas politiskā nebūtībā. Turklāt 13. Saeimas vēlēšanu kampaņā apvienība “Attīstībai/Par” sevi uzdeva par jaunu un labāku “Vienotību”, savukārt 14. Saeimā “Apvienotā Saraksta” solītie nozaru profesionāļi jeb rūdītie politiķi sevi pārliecinoši pasniedza kā “jaunu” politisko spēku, kas vienlaikus norobežojas no “populistiskiem saukļiem”.

13. Saeimas vēlēšanās uz populisma[12] un ierastās lietu kārtības apstrīdēšanas viļņa iesoļoja KPV.LV un “Jaunā Konservatīvā partija”. Taču ap 13. Saeimas otro gadu, tuvojoties Covid izraisītajam vēsturiskajam pārrāvumam, jau bija noticis kas pārsteidzošs – šķietamie “populisti” bija kļuvuši par rūdītu koalīcijas daļu, valdības stabilitātes aizstāvjiem, kas piesauca “atbildību”, lai nekad nebeidzamos ārkārtējos apstākļos netiktu šūpots valdības kuģis. Savukārt Covid ierobežošanas politika populistus dažubrīd padarīja par visdedzīgākajiem status quo un “elites” lēmumu aizstāvjiem.

Latvijas populisma neveiksmei ir viens iespējamais skaidrojums. Šobrīd Rietumu politikā enerģiskākos status quo apšaubītājus un radikālo pārmaiņu pieprasītājus dēvē par “nacionālpopulistiem”,[13] kuri pret valdošās elites kreisi liberālo centrismu un neredzamo, pārnacionālo, neievēlēto (tātad politiski bezatbildīgo) ekspertu varu stāda nacionālo pašnoteikšanos, identitāti, “zemes sāli” un konservatīvas pārliecības tautas tribūnus. Vadoties pēc valstu un sabiedrību īpatnībām, mainās arī nacionālpopulistu novietojums politiskajā kompasā – ja anglofonajās valstīs populisti iestājas par sociāli konservatīvu, bet ekonomiski kreisāku politiku, tad, piemēram, Itālijā sociālo konservatīvismu kombinē ar ekonomisko labējumu (mazāku valsts iesaisti ekonomikā).[14] Savukārt Latvijā īpatnējā etniskā stāvokļa dēļ viena vēsturiski nacionākonservatīva partija jau ilgstoši ir daļa no pārsvarā nīstās un bieži nepopulārās valdības. Ivars Ījabs savulaik šo Latvijas īpatnību aprakstīja precīzi: “Ņemot vērā, ka nepieciešamība turēt ārpus koalīcijas prokremliskos spēkus ir noteicoša sistēmas iezīme, radikāliem nacionālistiem jābūt iekšpusē, nevis ārpusē. Savukārt, ja tavai partijai gadiem ilgi ir valdības ministri un piedevām vēl Saeimas priekšsēdētāja amats, ir grūti būt antielitistam.”[15] Šāda partija darbojas kā “koalīcijas stabilitātes garants”. Bet populistiski noskaņotie politiķi (kādreiz Zatlera “Reformu partijas” veidolā, nesenāk Artusa Kaimiņa, Alda Gobzema un nu jau Ainara Šlesera politisko organizāciju izpausmēs) mēģina zvejot arī t. s. “krievvalodīgā” elektorāta balsis, apelējot nevis pie latviešu tautas, bet gan pie “Latvijas tautas”, kurā nevajadzētu šķelt un dalīt pēc izcelsmes vai valodas, jo “valdošie” mazo cilvēku tāpat apčakarē, “ietinoties auseklīšos” un skaistās frāzēs par tautu mūžam šķeļošo neviennozīmīgo vēsturi. “Pietiek runāt par tautību, parunāsim par desu cenām veikalā!” – tā pūlī sauc vidusmēra latviešu populists. Un savu “kustību” viņš padara par sociālo tīklu narcisisma un patmīlības kultu, kuram nav ne mazākā sakara ar patiesu kalpošanu “mazajam cilvēkam”, kurš savā praktiskajā, piezemētajā gudrībā nereti redz, ka ir runa par vienkāršu bezgaumīgu vulgaritāti, māžošanos bez īstas praktiskas un politiskas iedarbības. Īsteni populistiska politika attiecībā pret radikālā centrisma blāvi pelēko mietpilsonību izceļas ar autentiskuma un augstu ideālu ētosu, kurš gluži vienkārši nav pārdodams kā kārtējais viena cilvēka realitātes šovs.

Te arī iestājas Latvijas populisma fiasko. Tajā brīdī, kad, iebilstot valdībai, pārnacionālais un nešķeļošais populists mītiņos runā krieviski vai izmanto Kremļa retorikā ierastas Rietumu ģeopolitisko kursu apšaubošas klišejas, viņš zaudē ievērojamu daļu savu potenciālo latviešu vēlētāju vai vismaz liek daļai šaubīties. Vienlaikus viņš nesaņem gana lielu ievērību “krievvalodīgā” elektorāta vidū, kas tomēr ir paradis balsot par partijām, kuras eksplicīti identificējas kā “mazākumtautību aizstāvji” un eksplicīti apšauba Latvijas ģeopolitisko kursu, kā arī nesenāko mītnes zemes vēsturi. Turklāt Latvijas populismu, atšķirībā no Rietumu nacionālpopulistiem, jau vēsturiski raksturo skaidras ideoloģijas un spēcīgas estētikas trūkums. Jo tehniskās racionalitātes un IKP celšanas režīma pilnīgi no pasaules atburtais un atsvešinātais “mazais cilvēks” ilgojas pēc kādas simboliskas identifikācijas. Mūsdienu “tante Bauskā” grib būt daļa no kāda lielāka stāsta – nevis būt kārtējais dusmīgais patērētājs, kuram desu cena veikalā sastāda vienīgo apziņas apvārsni un kopīgā labuma mērauklu.

Jā, ir zināms, ka latviešu populistam daudz kas nepatīk “Kariņa-Levita režīmā”, un bieži šī nepatika būs pamatota un taisnīga. Populista dusmas bieži vien ir pamatotas un taisnīgas, jo mēs dzīvojam arvien haotiskākā pasaulē, kurā demokrātijai atvēlēta arvien mazāka vieta. Piemēram, slovēņu tauta trīs referendumos balsoja pret viendzimuma laulību legalizāciju, taču velti, jo gala vārds tik un tā pieder demokrātiski neievēlētai konstitucionālajai tiesai.[16] Kā lai te nedusmojas? Likumsakarīgi, ka nesenajās Latvijas vēlēšanās pret valdību noskaņoto partiju programmās lielu lomu ieņēma aicinājumi veicināt pilsoņu demokrātisko līdzdalību un iesaisti lēmumu pieņemšanā, kaut vai pazeminot referendumu ierosināšanas slieksni. Taču tā ir tikai funkcija, instruments. Problēmas rodas brīdī, kad populistam, kurš pieprasa radikālas pārmaiņas, vietā jāpiedāvā kaut kas labāks, kaut kas substanciāls, ko vēlāk saglabāt un lolot. Funkcija izriet no un ir pakārtota substancei.

Atceroties Leo Strausa vārdus, jājautā, kas ir tas labais, kas atbilstu Latvijas tautas redzējumam par labu dzīvi, labu valsts pārvaldi un kopīgo labumu? Vai populists ir nihilists? Vai populista darbs izpaužas tikai slikta vai defektīva esošā nīcināšanā, nevis labā celšanā, apliecināšanā un aizsargāšanā? Ar ko populists nīcinātājs tad atšķiras no progresīviem dekonstrukcionistiem, kuriem drīzumā, kā asprātīgi izteicās itāļu filozofs Augusto del Noče, pati esamība šķitīs pārāk apspiedoša un nepamatoti privileģēta attiecībā pret neesamības nomierinošo nenosakāmību?

Džordžijas Meloni nacionālpopulisma panākumu atslēga slēpjas tieši labā apliecināšanā un vēlmē šo labo – ģimeni, tautu, identitāti, ticību, dzimteni – aizstāvēt. Nevis, kā domā daži vietējie “sociāli konservatīvie”, izcelt ģimeni vai ticību, vienlaikus minot kājām tautu, dzimteni un vēsturi. Starp ģimeni, piederību un tautu valda visdziļākais kopsakars. Vēsture ir konkrētas tautas kā veseluma dzīvesstāsts. Ukrainas karš ir skaidri parādījis, ka Latvijas vēsturē nav divu vienlīdz pareizu vēstures un piederības versiju, bet gan ir tikai viena patiesā un otra – melīgā. Ar ko tad šie nenacionālie un nešķeļošie populisti atšķiras no latviešu socioloģijas un sociālās antropoloģijas progresīvajiem adeptiem, kuri Latvijas un latviešu identitātes stāstu tiecas relativizēt un izpludināt, tā katram konservatīvajam svarīgās robežas starp savējo un svešo padarot par kaut ko neskaidru, amorfu un plūstošu? Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema populisma ievērojamā izgāšanās un radikālā, tehnokrātiski “saimnieciskā” centra pārliecinošā uzvara “Jaunās Vienotības”, “ZZS” un “Apvienotā Saraksta” figūrās ir meklējama tikai un vienīgi šajā punktā – nespējā nacionālismu kā ģimenes, dzimtas un cilts augstāko politiski organizēto formu apvienot ar “mazā cilvēka” aizstāvību pret elites patvaļu un pieaugošo demokrātiskās leģitimitātes trūkumu.

Neskaitot populisma sabrukumu, vēlēšanu iznākums māca elementāru intelektuālo pazemību. Tviterī un sociālajos tīklos sēdošie latvieši, eksperti un apskatnieki, atkal un atkal saduras ar neērto apziņu, ka mēs īsti nepazīstam, gluži vienkārši nezinām tautu, kuras vārdā šķiet, ka runājam. Vai tiešām ir tik pārsteidzoši, ka latvieši, īpaši Kurzemē, nobalsoja par “zagli Lembergu”? Varbūt tā ir ne tik daudz balss par postpadomju saimniekošanas īpatnībām, bet gan drīzāk pret “Vienotību” (“pret iedomīgo Rīgu”)? Atcerēsimies, ka vairums populistu ar pastāvošo lietu kārtību neapmierinātajam vidusmēra latviešu vēlētājam gluži vienkārši ir neievēlējami. Bet kāpēc vienlīdz pārsteidzoša nav atziņa, ka partija, kas jau bija gandrīz norakstīta pēc iepriekšējām vēlēšanām, šoreiz saņēmusi tik daudz balsu? Vēlēšanu dati ir lielākā un objektīvākā sociālo pētījumu veikšanas raktuve. Vai Latvija ir konservatīva[17] vai tomēr progresīva? Vai Latvijas iedzīvotāji ir prokrieviski vai tomēr eiropeiski un prolatviski? Kāpēc Vidzemē valda “Vienotība”, bet Kurzemē “Zemnieku savienība”? Lūk, tagad – un nevis iepriekš – būtu jāsākas īstajam socioloģiskās izziņas darbam, kurš pienācīgi var sākties tikai epistēmiskā un intelektuālā pazemībā pret pētamo objektu un paša nepilnīgā cilvēka izziņas spējām.

Mēs dzīvojam augstu politisko un morālo likmju laikā. Ieilgušā izņēmuma stāvoklī, kad katra rīcība un izvēle ir no svara. Normālstāvokli un mieru varēs atjaunot, tikai pieņemot pareizās izvēles. Tāpēc šīs vēlēšanas bija sarežģītākas nekā daudzas citas, jo, pretēji parlamentārās demokrātijas ierastajiem mierinājumiem, šoreiz gluži vienkārši nebija iespējams nobalsot par “mazāko ļaunumu”. Jo ļaunums nogalina, izsūc un sagroza esamību – to skaidri var redzēt ik dienu lūkojoties medijos. Ļaunums un netaisnība nav tikai Krievijas uzbrukums Ukrainai – daudz kas pandēmijas laikā pieņemts un kara dēļ nepietiekami izvērtēts pēc būtības bija ļauns, netaisnīgs un zemisks, piemēram, liegums nevakcinētajiem strādāt vai liegums nevakcinētam deputātam pārstāvēt savus vēlētājus. Taču pie vēlēšanu urnām labais ir jāveicina vai jāaizstāv un sliktais jānovērš vai jāpadzen. Balsojot labais bija jāsaglabā, bet sliktais jāmaina uz labāko. Varētu šķist, ka vidusmēra Telos lasītājam pietiktu tikai ieskatīties portāla vadlīnijās, lai zinātu, par kuru partiju balsot un kā vērtēt vēlēšanu iznākumu. Tur piesaukta ticība objektīvai un nemainīgai lietu dabai un morālajai kārtībai, iestāšanās par dabīgo likumu un Rietumu lielajām intelektuālajām tradīcijām – īpaši uzsverot kristietību, kas morālā pienākuma pildīšanai piešķir īpašu padziļinājumu un aicinājuma apziņu. Vadlīnijās arī teikts šādi: “Bez balsta dabīgajā likumā, pareizā saprāta lietojumā un pārdabiskā avotā, kurš valda kā likumdevējs, konservatīvisms ir tukša skaņa un tam vairs nav, ko “konservēt” jeb saglabāt.”

Vai šis teikums šobrīd neskan ne tikai kā pamācība, bet arī kā brīdinājums? Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai. Turklāt vēlēšanas uzskatāmi pārmācīja partijas, kuru atbalstītāji ne tikai vajāja “vakcinēties vilcinošos” (šādi pārtulkojot oficiālo PVO terminu, ar ko apzīmē draudus sabiedrības veselībai: “vaccine hesitancy”), ne tikai atņēma viņiem iztikas pelnīšanas iespējas, bet arī vēlēja nāvi. Tautas gudrība, balstīta pieredzē un gadsimtos uzkrātos novērojumos, vēsta: “Dievs nav mazais bērns” un “Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi”.

Taču šie notikumi nevar kalpot kā iegansts atvieglotai nopūtai citas nacionāli noskaņotas un sociāli konservatīvas partijas rindās, kuras reitingi absolūtajos skaitļos sarūk līdz ar katrām vēlēšanām. Cītīgi apkarojot “populistus”, šī partija ir izvēlējusies būt par atbildīgu daļu radikālo centristu stabilitātes koalīcijā, kuras kodols allaž tiecies balsot par sociāli liberālām, tātad – aplamām un morāli nepieņemamām lietām, kas neierobežotas indivīda pašnoteikšanās un pašapliecināšanās vārdā apdraud gan Latvijas valstiskumu un kopienas pašnoteikšanos, gan ģimeni kā tautsaimniecības pamata šūniņu. Šobrīd kara iespaidā vairums partiju par savām ir pieņēmušas gandrīz visas nacionālās nostādnes. Šobrīd rīkoties pretlatviski vai pret latviešu valodu, pret latviešu identitātes stiprināšanu nozīmētu rīkoties “kā krieviem”. Protams, ideoloģiski svārstīgos vai oportūnistiskos biedrus jāuzrauga, un pasaules vēsturē ne reizi vien bijis gadījums, kad neliels, apņēmīgs, radikāli konsekvents, principiāls un nepiekāpīgs mazākums ar laiku pārliecina lielu daļu svārstīgā un idejiski nekonsekventā vairākuma.

Taču, kā jau Telos vadlīnijās minēts, šāda latviski runājoša un latviski jūtoša Latvija gaidāmajos milzīgajos izaicinājumos, ekonomiskajās krīzēs un ģeopolitiskajās pārbīdēs būs tukša skaņa, ja nenostāsies uz stingriem, negrozāmiem, objektīvi uzskatāmiem pamatiem. Tie ir pamati, kas netiek veidoti saskaņā ar zviedru galda eklektisko kaprīžu vējiem. Gaidāmajos nemierīgajos laikos būs bieži līdz ar ķēniņu Dāvidu, šo viduslaiku politiskās gudrības prototipu un ideālu, jāizsaucas: “Kad pamati grūst, ko darīs taisnais?” (Ps.11.) Taču taisnība un labais ir visstingrākie pamati. Sagrūs tikai šķietamie jeb viltus pamati un ātrumā no dažādiem gabaliem nesakarīgi salipinātas stutes – kā tas notika ar “progresīvo, iekļaujošo, atvērto, laikmetīgo konservatīvismu”. Pamatu negrozāmība ne tikai paredzēs vienkāršu labā vai vēlamā stāvokļa “konservēšanu” jeb saglabāšanu, bet arvien biežāk, “saimnieciskā” centrisma stagnācijas apstākļos, – “konstruktīvā dialoga” pārtraukšanu, lai nonāktu līdz skaidram lēmumam mainīt slikto status quo uz labākas kārtības iedibināšanu.

Leo Strauss savu slaveno atziņu par politiskās rīcības būtību turpina un noslēdz šādi: “Bet doma par labāku vai sliktāku nozīmē domu par labo. Apziņai par labo, kas vada visu mūsu rīcību, ir viedokļa raksturs: tā vairs netiek iztaujāta, bet pārdomājot izrādās iztaujājama. Pats fakts, ka mēs to varam iztaujāt, mūs virza uz tādu domu par labo, kas vairs nav apšaubāma – uz domu, kas vairs nav viedoklis, bet gan zināšana. Tādējādi visa politiskā rīcība ir vērsta uz labā zināšanu: labās dzīves vai labās sabiedrības zināšanu. Jo laba sabiedrība ir pilnīgs politiskais labums.” Gudrs tas valstsvīrs, kurš tiecas zināt, saglabāt un veicināt labo, kā arī noraida un mazina slikto!



[1] L. Strauss, What Is Political Philosophy? And Other Studies, The Free Press, 1959. Reprint: University of Chicago Press, 1988, p. 10.

[2] https://americanaffairsjournal.org/2017/05/populist-demagogy-and-the-fanaticism-of-the-center/

[3] Kritiski, argumentēti un latviski par ES Zaļo kursu kā lielkapitāla lobijistu un finanšu piramīdas sakausējumu ar arvien centralizētāku, vietējo savdabību noplicinošu un pat lauku nodarbinātību postošu komandekonomiku skatīt radošās apvienības Nemelo.lv filmā “Zaļais darījums”: https://www.youtube.com/watch?v=k9ZKLT-JkY0

[4] https://www.politico.eu/article/swedens-narco-war-dominate-election-campaign/ ; https://www.politico.eu/article/not-recognize-sweden-general-election-2022/

[5] https://www.youtube.com/watch?v=f_mWhoQd-94

[6] https://reason.com/2022/09/28/giorgia-meloni-youtube-censorship-reinstated-italy/

[7] Meloni atsaucas uz Gilberta Kīta Čestertona vārdiem, kas citēti arī šī Jura Rudevska raksta noslēgumā: https://telos.lv/realista-rokasgramata-2/

[8] https://apnews.com/article/bf42693c76c706633bca816401ffa73f; par Čārlza konservatīvajiem uzskatiem skat. https://unherd.com/2022/09/the-mythic-power-of-king-charles-iii/

[9] Skat. reportāžas par neseno ASV nacionālkonservatīvos pulcējušu konferenci, kuras parāda gan šīs kustības idejiski teorētisko pamatotību, gan praktiski institucionālo ievirzi, uzsverot amerikāņu politiskajai domai tradicionālo “sakārtotas brīvības” (ordered liberty) nojēgumu: https://www.firstthings.com/web-exclusives/2022/09/natcon-against-the-black-pill; https://postliberalorder.substack.com/p/what-i-saw-at-natcon

[10] https://iusetiustitium.com/imperare-aude-dare-to-command/

[11] https://theimaginativeconservative.org/2022/02/rise-common-good-conservatism-patrick-garry.html

[12] Uzmanību – svarīgi nejaukt jēdzienu “populisms” ar vārdu “demagoģija”, kā tas ierasts Latvijas politiskajos apskatos. Populisms ir tāda veida harizmātiska un radikāli demokrātiska politika, kas apelē pie “parastās tautas”, “mazā cilvēka”, “tantes Bauskā” pret privileģētām un iedomīgām elitēm, savukārt demagoģija ir apzināta neizpildāmu solījumu došana kā politiskās retorikas stratēģija. Jā, populisti var būt arī demagogi, taču tikpat labi globālas nestabilitātes un milzu pārmaiņu laikā solīt “stabilitāti” un “mieru” var uzskatīt par prastu demagoģiju – ko masu demokrātijas apstākļos ir darījušas teju visas partijas.

[13] Roger Eatwell, Matthew Goodwin, National Populism: The Revolt Against Liberal Democracy. Penguin UK, 2018.

[14] https://postliberalorder.substack.com/p/new-right-italian-style

[15] https://www.delfi.lv/news/versijas/ivars-ijabs-rigas-laiks-saplust-ar-ainavu.d?id=51770875

[16] https://rmx.news/article/slovenia-legalizes-same-sex-marriage-even-after-citizens-reject-measure-in-3-national-referendums/

[17] 14. Saeimas vēlēšanās partijas ar sociāli progresīvu programmu ģimenes un dzimuma jautājumos JV, Att./Par un Progresīvie kopā ieguva 18.97+4.97+6,16 procentus balsu, tas ir, 30.1 procentus. Tas nav sabiedrības vairākums, tāpēc daudzi liberālie apskatnieki šobrīd pamatoti krīt sašutumā, ka tomēr, par spīti visam, par spīti milzīgajai gatavināšanai medijos, dažādos NVO, pat valsts projektos Latvijas sabiedrības vairākums kaut kādā ziņā tik un tā ir centriski konservatīvs. Turklāt nevar izslēgt, ka daudzu Vienotības balsotāju izvēli ģeopolitiskā apdraudējuma apstākļos vairāk nosaka tik konservatīvi principi kā “stabilitāte”, “miers”, “drošība”, ģimenes definīcijas jautājumu atstājot otrajā plānā. Piemēram, 2021. gada aprīļa aptaujā (https://reitingi.factum.lv/sabdoma) 56% aptaujāto piekrita, ka Satversmē būtu jānostiprina papildu aizsardzība un atbalsts tradicionālai jeb dabiskai ģimenei, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis); šim apgalvojumam nepiekrita 37%, no kuriem noteikti nepiekrita 27%, kas aptuveni sakrīt ar liberālo partiju balsotāju skaitu.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: