Jau kopš PSRS sabrukuma un valsts neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrībā ir izplatīts viedoklis par Ziemeļvalstu sociālekonomiskā modeļa ieviešanas nepieciešamību. Visbiežāk tas balstās materiālistiskajā atziņā, ka tieši ekonomiskā labklājība un komfortabli dzīves apstākļi ir svarīgākais mērķis, pēc kura būtu jāvadās gan atsevišķiem cilvēkiem, gan visai sabiedrībai. Īpaši izteikti šādus uzskatus Latvijā aizstāv partijas, kuras pārstāv sociāldemokrātijas ideoloģiju, piemēram, partija “Progresīvie”. Viņu partijas programmā rodams aicinājums pēc Ziemeļvalstu parauga īstenot Latvijā visaptverošu institucionālo reformu.[1]

Tas būtu saprotams, pastāvot kopējai ideoloģiskajai platformai ar zviedru sociāldemokrātiem. Tomēr bieži var novērot, ka sociāldemokrātijā balstītā Ziemeļvalstu sociālekonomiskā modeļa ieviešanu propagandē arī partijas, kuras politiskajā spektrā sevi cenšas pozicionēt kā centriski labējas. Nesamērīgu aizraušanos ar Ziemeļvalstu kreisajām idejām redzam partijas “Jaunā Vienotība” rindās. Tās līderis Krišjānis Kariņš ir izteicies visai radikāli: “Es darīšu visu, lai mūsu valsti virzītu uz Ziemeļvalstu labklājības modeli. Lai mēs par tādu kļūtu, mums ir jāmaina paradumi…”[2]

Parasti gan solījumi ieviest Ziemeļvalstu modeli izskaidrojumu līmenī ir visai miglaini un aprobežojas ar solītām “piena upēm ķīseļa krastos”, kas radīšoties pēc uzvaras pār “mežonīgo kapitālismu”. Visticamāk, šāda nekritiska Ziemeļvalstu modeļa pārcelšana uz Latviju un uzspiesta paradumu mainīšana nedos gaidāmos rezultātus. Šeit jāņem vērā, ka egalitārais sociālisma kolektīvisms mūsu tautas viensētnieku mentalitātei ir svešs. Kopš PSRS laikmetā pieredzētajām kolektīvisma sistēmas radītajām traumām daudzi cilvēki izturas noraidoši pret mēģinājumiem šādu sistēmu atdzīvināt jaunā veidā.[3]

Lai varētu izprast Ziemeļvalstu modeļa būtību un tā nederīgumu Latvijas sociālekonomiskajai videi, nepieciešams aplūkot tā rašanās vēsturi un saistību ar ziemeļu tautu mentalitāti, kā arī kliedēt izplatītos primitīvos mītus par sociāldemokrātiskās sistēmas priekšrocībām. Šī mērķa sasniegšanai raksta ietvaros kā raksturīgākais Ziemeļvalstu modelis tiks pētīts Zviedrijas sociālekonomiskais modelis un tā īpatnības.

Zviedru mentalitātes veidošanās un “Jantes likumi”

“Tad izdzirdu ap sevi balsis, un, galvu pacēlis, redzēju, ka ap mani lasās sārti, nobarojušies cilvēki mīkstos mētelīšos. Viņi sāka mani līdzcietīgi izjautāt, un es kā pa sapņiem tiem atstāstīju savus piedzīvojumus, pats gandrīz nezinādams, ko runāju. Tie klausījās manā stāstā, it kā tas viss viņiem jau būtu zināms, it kā viņi noklausītos to tikai tādēļ, ka tas apstiprināja viņu domas, it kā viss tas citādi nemaz nevarētu būt, un priecājās par mana ceļojuma gala iznākumu. Viņi manā nelaimē meklēja attaisnojuma savai dzīvei, atrada to un priecājās…”
Kārlis Skalbe, “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.

Līdzīgi visai pārējai Eiropai, viduslaikos Zviedrija bija agrāra valsts, 85% no tās iedzīvotājiem bija zemnieki.[4] Raksturīga Zviedrijas pazīme bija dažādu zemnieku saimniecību īpašumu ciešā savstarpējā saistība. Zemniekiem bija jāsaskaņo zemes sagatavošana, sēšana, ražas novākšana un mājlopu izvešana ganībās. Lielākā daļa zemnieku kopš viduslaikiem dzīvoja ciemos un apstrādāja kultivētas zemes joslas (tegar). Zemnieku zemes joslas bija šauras un atradās cita citai blakus. Šāda sistēma nozīmēja, ka katram zemniekam ciematā piederēja visu veidu zemes daļas. Tas radīja priekšnoteikumus zemes saskaņotai apstrādei un lauku darbu kolektīvai veikšanai. Ciems (by) bija juridisks apzīmējums saimniecību apvienībai, kas apsaimniekoja kopīpašumā esošās zemes vai meža teritorijas. Pļavas un ganības zemniekiem bija kopīgas, bet katra īpašnieka likumīgās daļas apmērs noteica, cik daudz siena pienākas katram zemniekam un cik liellopu katram var būt ganībās. Parasti ciemu pārvaldīja ciema padome (bystämman), kas organizēja kolektīvu zemes apstrādāšanu. To vadīja ciema vecākais (byålderman), kuru iecēla ciema iedzīvotāji. Ciema padomes locekļi varēja būt zemnieki, kuriem ciemā piederēja zeme. Ciema padomes izdotajos noteikumos tika regulēta arī kopīpašuma (dzirnavu, smilšu krātuvju, kūdras karjeru, zvejas ūdeņu) izmantošana, kā arī bieži vien ugunsdrošība, palīdzība trūcīgajiem, attiecības starp ciema iedzīvotājiem un pat atsevišķi morālas dabas jautājumi.[5]

Agrāk Zviedrija bija ļoti hierarhiska valsts un “savas vietas” zināšanu sabiedrībā augstu vērtēja. Šī vērtība tika ieaudzināta daudzās zviedru zemnieku paaudzēs, uzskatot, ka cilvēkiem nav jāmaina savs stāvoklis un ka pat salīdzinoši nelieli sociālekonomiskā statusa uzlabojumi būtu graujoši sociālajai kārtībai. Vēl 18. un 19. gadsimtā vairāk nekā 70 procenti Zviedrijas iedzīvotāju strādāja lauksaimniecībā. Kad valsts kļuva par industrializētu demokrātiju, šo lauksaimnieku uzskatiem bija liela politiskā ietekme.

Zemnieku vidū valdīja egalitārisma sajūta. Šī vērtība un domāšanas veids Zviedrijā dominēja, un līdz ar to alkas pēc vienādības un vienlīdzības kļuva par nacionālās psihes sastāvdaļu. Sākotnēji gan šie uzskati nebija balstīti sociālistiskos priekšstatos par vienlīdzību, bet vienkārši sajūtā, ka neviens nav labāks par kaimiņu. Tomēr vēsturiski izveidojusies zviedru mentalitāte, kurā materiālos panākumus un bagātību uzskatīja par antisociālām pazīmēm, neizbēgami radīja tiecību pieņemt tādu ekonomisko sistēmu, kas atbalsta vienādību un vienlīdzību.[6]

Ilgstoši dzīvojot šādā sociālajā vidē, zviedru zemniekos nostiprinājās uzvedības modelis, kas noteica, ka indivīdam jāpakļaujas grupas interesēm. Tāpēc Zviedrijas sabiedrība ir drīzāk kolektīvistiska nekā individuālistiska. Kolektīvisms radījis sabiedrībā negatīvu attieksmi pret kādas personas centieniem uzsvērti parādīt savus sasniegumus. Tāpēc lielākā daļa zviedru, pat gūstot panākumus, cenšas palikt salīdzinoši nemanīti. Zviedrijas sociālajai videi nav raksturīga lielība vai izrādīšanās, parasti nenotiek dižošanās ar jaunu mašīnu, māju, darbu vai greznām mēbelēm. Kā piemēru šeit var minēt IKEA dibinātāju Ingvaru Kampradu, kurš joprojām brauca ar vecu “Volvo”, kaut arī bija ļoti bagāts.

Vienlīdz raksturīga zviedru sabiedrībai ir cenšanās nebūt žēlojamiem. Šo sociālo fenomenu, kas raksturīgs ne tikai Zviedrijai, bet arī citu Ziemeļvalstu sabiedrībām, sauc par Jantes likumu (Jantelagen). Nosaukums cēlies no dāņu autora Aksela Sandemoses (Axel Sandemose) 1933. gadā sarakstītā romāna Bēglis šķērso savas pēdas (En flykting korsar sitt spår). Tajā viņš izklāsta noteikumus no Jantes ciema – izdomātas vietas Dānijā –, kuras radīšanu literārajā darbā iedvesmojusi Sandemoses dzimtā pilsēta Nīkebinga. “Jantes likums” sarunvalodā parasti tiek lietots kā socioloģisks jēdziens, lai apzīmētu sociālu attieksmi pret individualitātes un personīgo panākumu izpausmēm.[7]

Sandemose nepretendēja uz romānā minēto noteikumu izgudrošanu, viņš vienkārši centās formulēt sociālās normas, kuras gadsimtiem ilgi bija valdījušas pār viņa līdzpilsoņu psihi.

Jantes noteikumi nosaka:

Jums nevajadzētu domāt, ka esat kas īpašs.
Jums nevajadzētu domāt, ka esat tikpat labs kā mēs.
Jums nevajadzētu domāt, ka esat gudrāks par mums.
Jūs nedrīkstat iedomāties, ka esat labāks par mums.
Jums nevajadzētu domāt, ka zināt vairāk kā mēs.
Jums nevajadzētu domāt, ka esat svarīgāks par mums.
Jums nevajadzētu domāt, ka jums kaut kas padodas.
Jūs nedrīkstat par mums smieties.
Jums nevajadzētu domāt, ka kāds par jums rūpējas.
Nedomājiet, ka varat mums kaut ko iemācīt.

Vienpadsmitais noteikums, kas romānā atzīts par “Jantes kriminālkodeksu”, ir šāds: “Jums laikam nav ienācis prātā, ka mēs zinām arī dažas lietas par Jums?” Personas, kas pārkāpj šos nerakstītos “likumus”, tiek uztvertas ar aizdomām un zināmu naidīgumu, jo tas ir pretrunā kopīgajai vēlmei saglabāt harmoniju, sociālo stabilitāti un vienveidību. Likumpārkāpēju pārējie var sodīt ar izslēgšanu no savas vides.

Līdzīgi kā Sandemoses romānā attēlotajā Jantē, arī Zviedrijas kultūrā joprojām valda vispārēja nepatika pret individuālo panākumu uzsvēršanu. Gan starptautiskos, gan pašmāju medijos uzsvars vienmēr ir uz reģiona sabiedrības spēku, nevis atsevišķu indivīdu veikumu. Veselības aprūpe, labklājība, dzimumu līdztiesība, dizains, pat laime – tieši tas tiek izcelts, kad Zviedrija min savas stiprās puses, nevis prominenti indivīdi vai slavenības.[8]

Jantes likuma mērķis ir uzsvērt kolektīva pārākumu pār indivīdu. Tāpēc nav pārsteigums, ka tas domāts, lai labuma guvējs būtu sabiedrība – arī kaitējot indivīda interesēm, ja tas nepieciešams. Šādā ziņā Jantes likuma principi ir labvēlīga sociālā vide labklājības valsts sistēmas organizēšanai ap nivelējošas vienlīdzības ideju un atziņu, ka ikviens gūst labumu no visiem. No tā izceļas arī princips, ka neviens nav pelnījis lielākus guvumus nekā citi un nevienam darbam nepienākas lielāks atalgojums nekā citiem.[9]

Atsevišķi pētnieki skaidro Jantes likuma principu izcelsmi ar luterānismā rodamo morālo vienlīdzību. Ja tas ir tiesa, tad protestantiskā domāšana Zviedrijā ir saglabājusies vēl krietni pēc tam, kad iedzīvotāji lielākoties pieņēmuši laicīgus uzskatus. Paradoksāli, ka tie paši protestantisma principi, kas, pēc Maksa Vēbera domām, nodrošina kapitālisma attīstību, noteiktu apstākļu sakritības rezultātā var radīt arī sociālismu. Sabiedrība, kas uzskata, ka smags darbs ir tikums pats par sevi, parasti izvairās no materiālisma ieguvumiem un nedomā, ka kāds ar darbu var samazināt vai paaugstināt savu morālo vērti. Šāds skatījums var kļūt par ideālu augsni sociālismam.

Taču visbiežāk par izšķirošo faktoru sociālisma attīstībai Zviedrijā uzskata dievbijības samazināšanos aptuveni tajā pašā laikā, kad rūpnieciskā revolūcija radīja kapitālistiskās sistēmas uzplaukumu. Ja protestantu nepatika pret progresīvismu un materiālismu būtu turpinājusies, iespējams, ka reakcija uz rūpniecisko revolūciju būtu bijusi atšķirīga. Tad varbūt Jantes likumu principi saglabātu savu sākotnējo, protestantisko saturu un kalpotu konservatīvas, kapitālistiskas sabiedrības radīšanai.[10]

Jantes likuma principus, kuros galvenā uzmanība pievērsta kolektīva pārākumam pār indivīdu, var viegli izmantot gan tā, lai tie kalpotu nacionālisma politiskajiem mērķiem, gan tā, lai tie kalpotu internacionālisma politiskajiem mērķiem. Sākotnēji Jantes likums kalpoja kā nacionālisma balsts, uzsverot tā vienojošo principu – tauta ir lielāka par indivīdu. Agrāk rakstnieks Sandemose uzskatīja, ka cilvēki neapzināti pieņem Jantes likumus caur reliģiju. Turpretī mūsdienu sociāldemokrāti mēģina socializēt bērnus Jantes likumos ar sekularizētas izglītības palīdzību. Centralizētās izglītības sistēmā bērni saskaras ar Jantes likumu hegemoniju daudzās jomās – humanitāro zinātņu, sociālo zinātņu un literatūras mācību programmās. Sekulārajā sabiedrībā Jantes likums dabojas kā simboliska vara un strukturāla cenzūra. Spēja manipulēt ar šo ideoloģiju izpaužas politiķu publiskajā uzvedībā: lai nodrošinātu politisko uzticēšanos, viņiem nepieciešams parādīt, ka viņi ne ar ko nav labāki par citiem. Šādi tiek radīts politiskas klasifikācijas princips, kas novelk asas līnijas starp indivīdu un kolektīvu. Tālāk šo principu var piemērot dažādiem politizētiem identitātes marķieriem.

Izrietoši mūsdienu Zviedrijas sabiedrībā Jantes likums darbojas kā hegemoniska ideoloģija, kas sekulāro labklājības un vienlīdzības valsti padara par “universālo atskaites punktu”, no kura iziet gandrīz visi sabiedrības pieņēmumi, vērtības un nākotnes cerības. Attiecīgas izglītības nodrošināšana ir viena no būtiskākajām jomām, ar kuras palīdzību valsts cenšas uzspiest šo “universālo atskaites punktu”.[11] Norvēģu politiķis Kims Orlins Kantardžijevs (Kim Orlin Kantardjiev) apgalvo, ka Jantes likuma principi skolās tiekot mācīti kā sociāls kodekss, lai veicinātu noteiktu grupu uzvedību, un uzskata, ka tas izskaidro socioloģiskajās aptaujās iegūtos augstos laimes rādītājus Ziemeļvalstīs.[12]  

Veselības aprūpe ir vēl viena joma, kurā valsts uzspiež “universālo atskaites punktu”. Valsts radītā normatīvā veselības reprezentācija atstāj maz vietas novirzēm un reti tiek apstrīdēta – līdzīgi kā skolas mācību programmas. Šīs vienlīdzības paradigmas dominēšana nosaka strukturālās cenzūras veidu, kas sola sankcijas par atšķirīgām vērtībām. Kā norādījis pētnieks Pjērs Burdjē, izprotot priekšstatus par Jantes likuma simbolisko spēku un tā radīto strukturālo cenzūru, mēs varam iegūt izpratni par “Ziemeļvalstu egalitārisma neegalitāro zemtekstu”. Vienlīdzības paradigma ļauj tās aizstāvim iegūt varu, darbojoties paradigmas vārdā. Piemērojot to Jantes likumam, paradigmas aizstāvji var manipulēt ar tā principiem, lai kritizētu tos, kuri šķietami pārkāpj vienlīdzības paradigmu. Atsevišķas personas šādā veidā var pakāpties pāri kolektīvā valdošajam egalitārismam, izmantojot vienlīdzības paradigmu sava stāvokļa izcelšanai.[13]

Lai gan lielākajā daļā kultūru pastāv sociāli paradumi, kuri nosoda pārmērīgu augstprātību un narcisismu, Jantes likuma principi ir visai nesamērīgs pārspīlējums, kas citām pasaules kultūrām nav raksturīgs. Tie nosaka Ziemeļvalstu, arī Zviedrijas, unikalitāti pārējo kultūru vidū.

Zviedriem ir nedabiski paust pozitīvu pašvērtējumu vai pārliecību. Piemēram, Amerikas iedzīvotājam nebūtu neparasti teikt: “Es gatavoju labākos cepumus!” Lai gan cilvēks reti ticētu, ka viņa cepumi patiešām ir “labākie”, viņš justos pietiekami pārliecināts par savām kulināra spējām un iespēju tās pasludināt citiem. Turpretī Zviedrijas sabiedrībā šāds pozitīvais pašvērtējums nekad nav dzirdams, vēl vairāk – zviedrs pat varētu censties vājināt uzslavas par cepumiem, paziņojot: “Tie ir labi, jūs sakāt? Tomēr tie ir nedaudz izžuvuši, vai ne?” Visbiežāk šāda attieksme nav tikai viltus pieticība un patiesi atspoguļo personas pašpārliecinātības trūkumu. Tas nozīmē, ka Jantes likuma patiesais ietekmes spēks rodas nevis tikai no tā, ka citi skatās un tevi vērtē, bet drīzāk no bailēm, ka citi varētu tā darīt. Ietekmēšana tādā veidā galvenokārt darbojas caur pašcenzūru, nevis kādām ārējām metodēm.[14] Zviedru rakstnieks Ivars Lū-Juhansons (Ivar Lo-Johansson) šo zviedriem raksturīgo stāvokli attēlojis visai saasinātā veidā: “Mēs, zviedri, samierināmies ar visu. Mēs pat nepretotos, ja kāds iečurātu mums ausī. Mēs visa priekšā noliecamies. Mēs par visu kaunāmies.”[15]

Jantes likums mūsdienu Zviedrijā nav kļuvis par anahronismu, mainoties tā izpausmes formām. Tas ir saglabājis savu būtību un patiesībā ir ietērpts jaunā, precīzāka un smalkāka piegriezuma tērpā. Par to liecina arī fakts, ka 2014. gadā jēdzienu “viedokļa koridors” (åsiktskorridor) oficiāli atzina Zviedrijas valodas padome. Jēdzienu izmanto, lai attēlotu pārbaudītu uzskatu kopumu, kas būtu jāievēro pieklājīgās, politiski korektās sarunās, kurās runā par delikātiem sabiedrības izmainīšanas projektiem. Zviedru sabiedrībā daudzi uzskata, ka izkāpšana no “viedokļa koridora” vai došanās citā virzienā ir process, kas morālā ziņā līdzinātos valsts apvērsumam.[16]

Bieži lieto arī vārdu folkvett. Aptuveni tas tulkojams kā “labas manieres”, bet patiesībā nozīmē daudz vairāk: tā ir tāda uzvedība, kas ļauj rīkoties atbilstoši un pareizi bez iepriekšējiem valdības priekšrakstiem. Ja zviedrs neseko folkvett, visticamāk, viņš saskarsies ar smagu publisku kaunu un morālu nosodījumu. Minētais uzvedības modelis raksturīgi izpaudās saistībā ar koronavīrusa radītajiem ierobežojumiem. Zviedri izvēlējās sev tipisko grupu uzvedības modeli, uzskatot, ka valdības stingri noteikta karantīna nav nepieciešama, jo pandēmijas pārvarēšanai pietiks ar ierasto folkvett izpildi. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs, kur individuālisms un neatkarība tiek vērtēti augstāk par visu un ir pacelti saukļa “Brīvība vai nāve!” līmenī, daudzi protestēja pret karantīnas normām un bieži vien kā paraugu minēja Zviedriju, kur šādi krasi karantīnas ierobežojumi netika ieviesti. Lai gan ārēji šķita, ka zviedri šādu taktiku izmantojuši amerikāņu iecienītās brīvības vārdā, amerikāņiem bija grūti iedomāties, ka Zviedrijā sabiedrības mentalitātes dēļ būtiski karantīnas ierobežojumi patiesībā netika ieviesti tāpēc, ka kolektīvisma ideāli ir daudz spēcīgāki.[17]

Sociāldemokrātija un labklājības valsts

“Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties.”
Kārlis Skalbe, “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.

Zviedrijas ekonomisko un sociālo sistēmu, kuru dažkārt dēvē par “zviedru modeli”, plašākā skatījumā kopš 19. gadsimta beigām var iedalīt trīs atšķirīgos posmos. Pirmais posms ilga aptuveni no 1870. gada līdz 1960. gadiem. Šajā liberālajā posmā valdība nodrošināja stabilu, tirgu atbalstošu likumdošanu, izglītību, veselības aprūpi un infrastruktūru. 1960. gadā valdības izdevumi attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP) līdzinājās tiem, kas šajā laikā pastāvēja ASV. Šajā simts gadus ilgajā posmā Zviedrija, kas bija viena no pašām nabadzīgākajām rietumvalstīm, kļuva par trešo bagātāko valsti IKP sadalījumā uz vienu iedzīvotāju.

Zviedrija kļuva par bagātu valsti, pirms tika radīti tās ļoti dāsnā labklājības sistēma.[18] Par to bija jāpateicas nevis sociālismam, bet gan kapitālismam. Tālejošās brīvā tirgus reformas 1860. gados ļāva Zviedrijai gūt labumu no rūpnieciskās revolūcijas. Šajā laikā Zviedrija, ņemot vērā tās mazo iedzīvotāju skaitu, radīja salīdzinoši daudzus ievērojamus izgudrojumus – dinamītu, pašizlīdzinošo lodīšu gultni un gāzes absorbcijas ledusskapi, ko vēlāk sāka ražot uzņēmums “Electrolux”. Turklāt šajā periodā darbojās arī daudzi ievērojami uzņēmēji – automašīnu ražotāji “Volvo” un “Saab”, kā arī telekomunikāciju uzņēmums “Ericsson”. Ar dažiem izņēmumiem gandrīz visi lielie Zviedrijas uzņēmumi tika dibināti 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tas bija ne tikai spēcīgas izaugsmes periods, bet arī laiks, kas lika pamatu vēlākajai ekonomikas izaugsmei. Labvēlīgu impulsu valsts attīstībai deva arī tas, ka Zviedrija, atšķirībā no Eiropas lielākās daļas, necieta Otrajā pasaules karā.[19]

Kopš 1932. gada Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija (Sveriges socialdemokratiska arbetareparti) nepārtraukti bija valdības sastāvā, tomēr līdz pat 1960. gadu sākumam netika veiktas straujas reformas sociālistu labklājības valsts radīšanā. Pakāpeniska pieeja sociālistiskām reformām jau no paša sākuma iezīmēja sociāldemokrātu ietekmes lēno ekspansiju. Daudzi bijušie zemnieki, kuri veidoja sociāldemokrātu elektorātu, nebija radikāli noskaņoti. Līdz ar to sociāldemokrātu konkurentu komunistu radikālā revolucionārā politika Zviedrijā nebija īpaši populāra. Kā raksta ekonomikas vēsturnieks Larss Magnusons (Lars Magnusson), demokrātiskā pakāpenisko reformu sastāvdaļa ir būtiskākā atšķirība, kas nošķīra zviedru sociāldemokrātus no zviedru komunistiem, kuri ticēja elitāram sabiedrības avangardam un apvērsuma veidā veiktām straujām revolucionārām pārmaiņām.

Sociāldemokrātu partijas vadītāji iestājās par pakāpeniskām pārmaiņām un paši centās dzīvot un rīkoties tāpat kā pārējie sabiedrības locekļi. Šos principus varēja skatīt kā progresīvus un modernus, bet patiesībā tie atspoguļoja mentalitāti, kas bija izplatīta daudzās mazajās Zviedrijas pilsētās un ko uzskatīja par stabilizējošu mehānismu sabiedrībā. Šajā sakarā šķietamā “līdztiesības programma”, ko propagandēja sociāldemokrāti, patiesībā bija nodošanās senajiem Jantes likuma feodālajiem principiem. Šāda veiksmīga pielāgošanās tautas mentalitātei izskaidro arvien pieaugušo sociāldemokrātu ietekmi uz Zviedrijas sociālekonomisko sistēmu. Šo politisko pieeju radīja sociāldemokrātu līderis Hjalmars Brantings (Hjalmar Branting), kurš uzskatīja, ka sociāldemokrātu ietekme nākotnē tikai pieaugs, pateicoties lielajam strādājošo demogrāfiskajam pieaugumam. Brantinga ticība nākotnes tendencēm ļāva viņam izdarīt spiedienu uz citiem ietekmīgiem sociāldemokrātu vadītājiem, lai viņi pielietotu tradicionālos zviedru pakāpeniskuma un kompromisu principus, kā rezultātā notiktu līgana pāreja no feodālisma uz industriālo kapitālismu un, visbeidzot, uz pilnvērtīgu sociālismu.[20]

Vēl 1950. gadu sākumā Zviedrija joprojām bija viena no brīvākajām ekonomikām pasaulē. Taču no 1950. līdz 1976. gadam Zviedrija piedzīvoja bezprecedenta valdības izdevumu pieaugumu miera periodā. Valdības izdevumi pret IKP pieauga no aptuveni 20% 1950. gadā līdz vairāk nekā 50% 1975. gadā. Praktiski katru gadu nodokļi tika palielināti, kamēr labklājības valsts nerimstoši paplašinājās, radot strauju valsts darbinieku skaita pieaugumu un arvien lielāku ienākumu pārdalīšanu ar valsts starpniecību. Šādā veidā Zviedrijā tika radīts sociālisms.[21]

Ekonomistu vidū valda uzskats, ka valdības izdevumiem ir jāpārsniedz 50% līmenis no IKP, lai valsts tiktu definēta kā sociālistiska.[22] Tas iezīmēja “zviedru modeļa” attīstības otro posmu, kurš turpinājās līdz 1985. gadam. Pirmajos 20 gados šī nerimstošā valdības ekspansija notika šķietami bez negatīvām sekām, jo ​​Zviedrija guva labumu no straujās globālās izaugsmes. Vienlaikus pašas Zviedrijas izaugsme jau bija sākusi noslīdēt no augsta līmeņa uz vidēju. Izmaiņas notika 1970. gados pēc tam, kad Sociāldemokrātiskās partijas kreisā spārna pārstāvis Ūlofs Palme (Olof Palme) kļuva par Zviedrijas premjerministru. Palme radikāli pastiprināja sociālistisko transformāciju Zviedrijā, strauji palielinot pret uzņēmējdarbību vērstos noteikumus un būtiski palielinot algas nodokļus. Algu nodokļa palielināšana, kā arī pieaugošās arodbiedrību prasības padarīja Zviedrijas uzņēmumus ļoti nekonkurētspējīgus pasaules tirgos. To Palme nolēma risināt, devalvējot Zviedrijas kronu. Rezultātā cenu inflācija strauji palielinājās, izraisot atkārtotu devalvāciju.[23] Kā norādījis Stokholmas Universitātes ekonomikas profesors Asars Lindbeks (Assar Lindbeck), līdz 1980. gadu beigām valsts izdevumu kopsumma sasniedza 60–65% no IKP, bet maksimālās ienākuma nodokļa likmes – 65–75% lielākajai daļai darbinieku, kas strādāja pilnu darba laiku, salīdzinājumā ar aptuveni 40% 1960. gadā.

Ekonomiskie stimuli strādāt, krāt un sākt uzņēmējdarbību arī tika samazināti, samazinot diferenciālās algu likmes un ievērojami ierobežojot uzņēmumu peļņu, kas lielākoties bija spēcīgo un centralizēto arodbiedrību darbības rezultāts. Tika ieviesti jauni darbaspēka tirgus noteikumi, no kuriem vissvarīgākais bija stingra darba drošības likumdošana. Tika saglabāta arī Otrā pasaules kara laikā ieviestā finanšu tirgu regulēšana. Tieši šo ekonomisko un sociālo sistēmu parasti uzskata par klasisko sociālistisko “zviedru modeli”. Jāatzīst, ka valsts attīstībai minētais modelis nebija labvēlīgs, jo no 1970. līdz 1995. gadam IKP uz vienu iedzīvotāju Zviedrijā atpalika no bagāto OECD valstu vidējā rādītāja par aptuveni 18%. Tāpēc Zviedrija ar savu IKP sadalījumu uz vienu iedzīvotāju noslīdēja no trešās uz septiņpadsmito vietu OECD valstu vidū.[24]

Zviedrijas ekonomiskais stāvoklis šajā laikā tā pasliktinājās, ka pat tik pacietīgai tautai kā zviedriem tas šķita neizturami. Tautas neapmierinātība ar ekonomiskajām problēmām, ko radīja globālā ekonomikas lejupslīde, masveida nodokļu paaugstinājumi, pastiprināti regulāciju noteikumi un pieaugošā inflācija, ļāva centriski labējiem spēkiem nākt pie varas 1976. gadā, tā izjaucot 44 gadus ilgušo nepārtraukto sociāldemokrātu varu. Taču, tā kā centriski labējās koalīcijas partijas – konservatīvā Mērenā partija (Moderata samlingspartiet), Liberālā partija (Liberalerna) un Centra partija (Centerpartiet) nevēlējās virzīties uz radikālākām brīvā tirgus reformām, ekonomiskās problēmas turpinājās. Turklāt partijas nespēja savā starpā saprasties un sociāldemokrāti 1982. gadā atgriezās pie varas. Viņi nekavējoties īstenoja vienu “lielā sprādziena” valūtas devalvāciju 16% apmērā, pasludinot to par pēdējo devalvāciju. Viņi gan bija apgalvojuši to pašu pirms visām iepriekšējām devalvācijām, ieskaitot 10% devalvāciju, par kuru centriski labējā valdība bija nolēmusi gadu iepriekš.

Sociāldemokrātiem daudzi vairāk īsti neticēja; inflācijas gaidas un līdz ar to arī arodbiedrību algu prasības saglabājās ļoti augstas. 1985. gadā sociāldemokrātu valdība nolēma atcelt banku kreditēšanas regulējumu. Lai gan šī reforma bija nepieciešama, lai uzlabotu kapitāla sadali, tai bija postošas ​​blaknes, jo tolaik reālās procentu likmes pēc nodokļu nomaksas un inflācijas bija krietni zem nulles. Tas izraisīja milzīgu kreditēšanas pieaugumu, kas savukārt palīdzēja vēl vairāk saasināt patēriņa cenu inflāciju, vienlaikus radot arī milzīgu akciju un nekustamā īpašuma burbuli. Tā kā valūtas kurss turpmāk palika nemainīgs, Zviedrijas konkurētspēja strauji tika iedragāta.[25]

1990. gadu sākumā nodokļu sistēmas pārstrukturēšana inflācijas samazināšanai apvienojumā ar starptautiskās ekonomikas lejupslīdi izraisīja burbuļa plīšanu. No 1990. līdz 1993. gadam Zviedrijas IKP samazinājās par 5% un bezdarbs strauji pieauga, izraisot vissmagāko ekonomisko krīzi Zviedrijā kopš trīdesmitajiem gadiem. Kopējā nodarbinātība krīzes laikā samazinājās par 10%.[26] Valdība pārņēma gandrīz ceturto daļu banku aktīvu, maksājot aptuveni 4% no valsts IKP. Sarunvalodā šo metodi nosauca par “Stokholmas risinājumu”. Birokrātisko un dārgo labklājības sistēmu, kas bija strauji augusi kopš 1970. gadiem, nevarēja uzturēt ar esošo IKP kritumu, zemo nodarbinātību un arvien lielākiem labklājības izdevumiem. 1994. gadā valsts budžeta deficīts pārsniedza 15% no IKP.[27] Smagā krīze bija parādījusi, ka sociāldemokrātu sapnis par “spēcīgu sabiedrību”, kurā valsts uzņemtos lielāko atbildību par visu iedzīvotāju labklājību, nav ilgtspējīgs.

[1] Partijas “Progresīvie” programma: https://www.progresivie.lv/programma

[2] Ministru kabinets: https://www.facebook.com/valdibasmaja/photos/a.1767382190157573/2565875676974883/?type=3

[3] “Latviešu viensēta, 16.–21. gadsimts”. Pieejams: https://kulturaskanons.lv/en/archive/latviesu-vienseta/

[4] A. Bovey, “Peasants and their role in rural life”. Pieejams: https://www.bl.uk/the-middle-ages/articles/peasants-and-their-role-in-rural-life

[5] “Agricultural Land Reforms in Sweden”. Pieejams: http://www.hhogman.se/land-reforms-swe.htm

[6] K. J. Turausky, “The Jante Law and Racism: A Study on the Effects of Immigration on Swedish National Identityon Swedish National Identity”. Pieejams: https://scholarworks.umass.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1640&context=theses

[7] M. Kamann, “Swedish “Jantelagen”, law of Jante – Why Swedes don’t show off”. Pieejams: https://hejsweden.com/en/jantelagen-law-of-jante-how-to-be-swedish/

[8] “What is Janteloven?” Pieejams: https://www.scandinaviastandard.com/what-is-janteloven-the-law-of-jante/

[9] S. R. Trotte, “Breaking the Law of Jante”. Pieejams: https://www.gla.ac.uk/media/Media_404385_smxx.pdf

[10] K. J. Turausky, “The Jante Law and Racism: A Study on the Effects of Immigration on Swedish National Identityon Swedish National Identity”. Pieejams: https://scholarworks.umass.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1640&context=theses

[11] S. R. Trotte, “Breaking the Law of Jante”. Pieejams: https://www.gla.ac.uk/media/Media_404385_smxx.pdf

[12] “Forget hygge: The laws that really rule in Scandinavia”. Pieejams: https://www.bbc.co.uk/ideas/videos/forget-hygge-the-laws-that-really-rule-in-scandina/p06gtkxt

[13] S. R. Trotte, “Breaking the Law of Jante”. Pieejams: https://www.gla.ac.uk/media/Media_404385_smxx.pdf

[14] K. J. Turausky, “The Jante Law and Racism: A Study on the Effects of Immigration on Swedish National Identityon Swedish National Identity”. Pieejams: https://scholarworks.umass.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1640&context=theses

[15] M. L. Le Foulon, “Paradoksālais Homo Nordicus”. Pieejams: https://norden.lv/lv/aktualitates/ziemelu-stasti/paradoksalais-homo-nordicus/

[16] J. T. Foster, “Pillars Of Society – Jantenlagen”. Pieejams: https://james.tf/pillars-of-society-jantelagen

[17] H. Brueck, “Sweden’s gamble on coronavirus herd immunity couldn’t work in the US – and it may not work in Sweden”. Pieejams: https://www.businessinsider.com/sweden-coronavirus-strategy-explained-culture-of-trust-and-obedience-2020-4

[18] A. Lindbeks, “Trīs zviedru modeļi”. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tris-zviedru-modeli-13200507

[19] S. Karlsson, “The Sweden Myth”. Pieejams: https://mises.org/library/sweden-myth

[20] J. R. Baker, “Constructing the People’s Home: The Political and Economic Origins and Early Development of the “Swedish Model” (1879-1976). Pieejams: https://cuislandora.wrlc.org/islandora/object/etd%3A99/datastream/PDF/view

[21] S. Karlsson, “The Sweden Myth”. Pieejams: https://mises.org/library/sweden-myth

[22] M. Stevens, “When Does Government Spending Become Socialism?” Pieejams: https://masonstevens.com.au/when-does-government-spending-become-socialism/

[23] S. Karlsson, “The Sweden Myth”. Pieejams: https://mises.org/library/sweden-myth

[24] A. Lindbeks, “Trīs zviedru modeļi”. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tris-zviedru-modeli-13200507

[25] S. Karlsson, “The Sweden Myth”. Pieejams: https://mises.org/library/sweden-myth

[26] E. Ipsen, “Krona’s Fall Threatens a New Currency Crisis in Europe”. Piejams: https://web.archive.org/web/20080513095115/http://www.iht.com/articles/1992/11/20/swed_2.php

[27] “The Stockholm Solution”. Pieejams: https://www.bloomberg.com/news/articles/2008-03-12/the-stockholm-solution