2024. gadā apritēja trīsdesmit gadi, kopš Latvijas teritoriju pameta pēdējās Krievijas armijas daļas, desmit gadi, kopš šis pats karaspēks izvērš karadarbību pret Ukrainu, un divi gadi, kopš karš pret Ukrainu ir kļuvis par lielāko militāro konfliktu Eiropā kopš 1945. gada.

2024. gadā Latvijas valsts politisko virzienu pilnībā noteica Evikas Siliņas “Jaunās Vienotības”, “Progresīvo” un “Zaļo un Zemnieku savienības” koalīcija. Šo valdību pamatoti var saukt par kreisāko valdību atjaunotās Latvijas vēsturē. Latviskums un latviešu nācijas intereses, maigi izsakoties, nebija šīs valdības prioritāte. Politiskais cinisms, augoša birokrātija, pakļaušanās Eiropas Savienības “zaļā kursa” mērķiem un “Progresīvo” sociālistiskā “intersekcionālisma” ideoloģija kļuva par jauno normalitāti.

Tomēr politiskos procesus demokrātiskā valstī nosaka arī pilsoņu aktivitāte, iepriekš pieņemtu plānošanas dokumentu ilgtermiņa ietekme un dažādu varas centru mijiedarbība. Valsts ir integrāla sistēma, kurā visi elementi ir savstarpēji saistīti. Šajā rakstā apskatīšu tieši situāciju identitātes jomā, izvērtējot, kā Latvija 2024. gadā ir stiprinājusi latviskumu, latviešu valodas pozīcijas, atbrīvojusies no okupācijas sekām un virzījusies uz drošāku nākotni.

Derusifikācija, pieminekļu demontāža un Krievijas ietekmes mazināšana

Viens veids, kā izvērtēt Latvijas panākumus Krievijas ietekmes mazināšanā, ir apskatīt pašas Krievijas spriedumus par tās “interešu aizskārumu” Latvijā. Šajā gadījumā liela brēka ir arī liela vilna. Kāda ir bijusi brēka? Gada beigās Krievijas Ārlietu ministrija publicēja ziņojumu par Krievijas pilsoņu un krievvalodīgo apspiešanu pasaulē. Tajā Latvija ir aprakstīta kā viena no “rusofobiskākajām” valstīm.[1] Ar to arī visus apsveicu! Tālāk konkrēti piemēri:

• Turpinājās 9. maija svinību aizliegums, kas ir spēkā kopš 2022. gada, to attiecinot arī uz apsveikumiem tiešsaistē. Valsts drošības dienests (VDD) monitorēja situāciju 9. maijā, aicinot arī iedzīvotājus būt aktīviem ziņošanā par neatļautu pulcēšanos un provokācijām.
• Tika piemērots likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. “Publiskās atmiņas centra” un citu sabiedrisko organizāciju darbības rezultātā Rīgas dome lēma arī par citu pieminekļu nojaukšanu, kas sākotnēji neatbilda šīm likumam; no tiem zināmākais ir Krievijas kara ministra Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē.
• Rīgas dome pieņēma lēmumu par Maskavas, Lomonosova, Puškina, Gogoļa, Ļermontova, Turgeņeva un Tipogrāfijas ielu nosaukumu maiņu. Maskavas ielu pārdēvēja par Latgales ielu; nelielo Maskavas ielas sākumposmu no 13. janvāra ielas līdz Salu tiltam (Lāčplēša ielai) pārdēvēja par Lastādijas ielu; Latgales ielu pārdēvēja par Jāņa Klīdzēja ielu; Puškina ielu pārdēvēja par Kārļa Mīlenbaha ielu; Turgeņeva ielu – par Vilhelma Purvīša ielu, Ļermontova ielu – par Viļa Plūdoņa ielu, Gogoļa ielu – par Emīlijas Benjamiņas ielu, Lomonosova ielu – par Valērijas Seiles ielu, savukārt Tipogrāfijas ielu – par Augusta Spariņa ielu.
• Valsts īpašumā tika pārņemts “Maskavas nams”. To plānots pārdot izsolē, līdzekļus novirzot Ukrainas atbalstam.
• Tika ierosināta krimināllieta pret Tatjanu Ždanoku par sadarbību ar Krievijas specdienestiem. Tāpat veica kratīšanu Ždanokas dzīvesvietā, izņemot datu nesējus, dokumentus un ar PSRS nostalģiju saistītus priekšmetus. Saistībā ar kara noziegumu attaisnošanu un naida kurināšanu krimināllieta tika ierosināta arī pret bijušo Saeimas deputāti Gloriju Grevcovu. Apsūdzības tika izvirzītas arī citiem Krievijas ietekmes aģentiem un provokatoriem, taču tos lielākoties atbrīvoja un ļāva aizbēgt uz Krieviju. Piemēram, uz Krieviju ar SUP dēli aizbēga prokrieviskais aktīvists Staņislavs Bukainis ar savu nolaupīto meitu.
• Satversmes tiesa savā spriedumā atzina par pamatotām Imigrācijas likuma normas, kas nosaka valodas prasmju nepieciešamību Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem. Likuma grozījumi attiecas uz 4650 Krievijas pilsoņiem. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde šiem Krievijas pilsoņiem nosūtīja informatīvas vēstules un tās ignorēšanas gadījumā izsniedza izbraukšanas rīkojumus.
• Krievijas prezidenta “vēlēšanas” vēstniecībā Latvijā tika izmantotas, lai pārbaudītu rindā stāvošo Krievijas pilsoņu uzturēšanās atļauju statusu. Vairākiem Krievijas pilsoņiem uzturēšanās atļaujas nebija derīgas, un uzsāka procesu tiesiskā statusa izvērtēšanai un turpmāka lēmuma pieņemšanai.
• Stājās spēkā grozījumi Darba likumā, kas precizē, kādu darba pienākumu veikšanai darbiniekam nevar pieprasīt svešvalodas, t. sk. krievu valodas, prasmi. Prasība zināt svešvalodu darba devējam turpmāk būs jāpamato jau darba sludinājumā. Likumā ir uzsvērts, ka par pamatotu nepieciešamību turpmāk nevarēs uzskatīt darba pienākumu veikšanu, ja darbs ir saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū. Tas ir būtisks solis latviešu diskriminācijas novēršanai darba tirgū.
• Saeimas pieņemtie grozījumi Kredītiestāžu likumā paredz, ka Latvijas komercbanku bankomātos vairs nebūs pieejama krievu valoda. Likums stāsies spēkā 2025. gadā.
• Turpinājās 2022. gadā uzsāktā pāreja uz izglītību tikai valsts valodā. No 2023. gada 1. septembra izglītības process tikai valsts valodā tika īstenots pirmsskolas izglītībā un pamatizglītības pakāpē 1., 4. un 7. klasē. No 2024. gada 1. septembra mācības tikai valsts valodā tika uzsāktas 2., 5. un 8. klasēs, bet no 2025. gada 1. septembra pievienosies arī 3., 6. un 9. klases. Nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ no darba atbrīvoti 45 skolotāji.
• Tika samazinātas sporta nozares saiknes ar Krieviju. Piemēram, Latvijas Hokeja federācija apturēja to Latvijas sportistu licences, kuri piedalījās spēlēs Krievijā.

Vai Latvija tiešām kļūst latviskāka?

Protams, Krievijas propagandā tiek uzsvērtas tās Latvijas darbības, kas Krievijas ietekmi ir mazinājušas. Taču nepieciešamībā uzturēt “atdzimstošā nacisma” valsts tēlu šī pati propaganda nepieļauj publiski atzīt visus tos gadījumus, kad Latvija nav rīkojusies efektīvi, lai mazinātu Krievijas ietekmi. 2024. gadā paveiktais lielā mērā balstījās 2022. gada derusifikācijas viļņa inercē, Valsts drošības dienestam redzamāko prokremlisko aktīvistu aizturēšanā un sabiedriskās domas spiediena uzturēšanā pret politisko eliti. Tāpat jāņem vērā nākamajā gadā paredzēto pašvaldību vēlēšanu ietekme, kas Rīgas domes politiķiem lika sarosīties ielu pārdēvēšanai un krievu imperiālisma pieminekļu nojaukšanai. Tas vietējā mērogā atgādina 2022. gada Saeimas vēlēšanu tuvuma ietekmi uz okupācijas pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu. Latviešu pilsoniskā sabiedrība spēj izmantot politiskos ciklus valstisku mērķu sasniegšanai, un to jau vairāku gadu garumā var vērtēt kā pozitīvu tendenci. Diemžēl cita vietējā politiskā izkārtojuma dēļ šie paši rezultāti nav sasniegti Ventspilī, kur atrodas komunista Fabriciusa piemineklis. Tas parāda valsts varas neizlēmību un vājumu, kas konstatējama arī citos jautājumos.

Kaut gan šī gada sākumā pēc sabiedrības protestiem pret Krievijas graudu importu un tranzītu koalīcija vienojās par graudu importa aizliegumu,[2] Krievijas preču tranzīts turpinās. Krievijas preču vagoni katru dienu traucas cauri Latvijai, tā sponsorējot karu Ukrainā. Tāpat uz Krieviju caur Latvijas un Igaunijas ostām plūst ieroču ražošanā izmantojamā mangāna rūda. Par spīti sabiedrības protestiem nekādi lēmumi nav pieņemti, aizbildinoties ar “risinājumu izstrādi Eiropas mērogā”. Salīdzinot ar krievu valodas atcelšanu bankomātos, šie jautājumi ir nozīmīgāki Latvijas drošībai un varbūt tāpēc netiek pieminēti Krievijas propagandas ziņojumos.

Saistībā ar prokremlisko aktīvistu aizturēšanu ir jāuzdod jautājums, vai tiešām ir aizturēti būtiskākie aktīvisti. Paši ietekmīgākie čekas/FSB aģenti noteikti ir tie, kas sevi atklāti nesauc par Krievijas atbalstītājiem, bet ietekmē lēmumu pieņemšanu netiešā veidā. Būdama demokrātiska valsts, Latvija nav gatava dažādām hibrīdajām taktikām, kas izmanto politiskos spēkus, mediju pārstāvjus, nevalstiskās organizācijas, uzņēmējus un reliģiskās un citas institūcijas savai darbībai. Kas Latvijai ir daļa no pilsoniskās sabiedrības, Krievijai ir vēl viens ierocis. Vai Tatjana Ždanoka, kas visiem jau sen bija zināma kā prokremliska politiķe, ir bīstamāka par tiem liberālajiem latviešiem, kas iestājas par atsevišķu sabiedrisko mediju krievu valodā? Nacionālā drošības koncepcija paredz no 2026. gada aizliegt sabiedrisko mediju saturu krievu valodā. Šis lēmums 2024. gadā saskārās ar lielu pretestību no dažādu Krievijas pilsoņu “sapratēju” puses.

Vienlaikus tie pilsoniski aktīvie latvieši, kas ceļ mūsu tautas pašapziņu, kā Liāna Langa, nekādā veidā nav pasargāti no pretēji domājošas, Krievijas puses ietekmētas “pilsoniskās sabiedrības” naida un nomelnošanas. Fizisku uzbrukumu, kādu šogad vērsa pret Okupācijas muzeju, uztvēra ar atbilstošu nopietnību un vainīgos aizturēja. Taču kā ar informatīvajiem uzbrukumiem? Ja galvenie “viltus ziņu” atspēkotāji Latvijā arvien ir tie paši, kas sekmīgi “apgūst līdzekļus” jau gadiem, tad šāda aizsardzība diemžēl neeksistē un Latvijas latviskošana vēl aizvien ir dažu pašmotivētu un psiholoģiski noturīgu aktīvistu lieta, nevis valsts politika.  

Un šādus aktīvistus vajadzēs. Neskatoties uz likuma grozījumiem, kas pieprasa novērst latviešu diskrimināciju darba tirgū, no agresijas vēl aizvien nav pasargāti darbinieki, kas atsakās runāt krieviski. Īpaši saasināta ir situācija medicīnas nozarē, kur jaunie latviešu ārsti nevar saprasties ar krievu pacientiem.[3]

Nav latviskuma bez latviešiem

Latviskums nav tikai ideja, kas “lidinās gaisā”. Tā ir saistīta ar latviešu tautu, kas gadu simtiem apdzīvo savu tēvzemi un tajā audzina nākamās paaudzes. Dzimstība Latvijā piedzīvo krīzi, kas 2024. gadā sasniedza jaunus antirekordus. Dzimušo skaits pirmo reizi deviņu mēnešu laikā nesasniedza 10 tūkstošus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati. 2024. gada pirmajos deviņos mēnešos reģistrēti 9 716 jaundzimušie, kas ir par 1 419 jaundzimušajiem jeb 12,7% mazāk nekā 2023. gada attiecīgajā laika periodā. Tāpat turpina samazināties noslēgto laulību skaits.[4] Latviešu tautas dzīvības spēki izsīkst, un nekas neliecina, ka Evikas Siliņas valdība šo situāciju uzskatītu par krīzi.

Ikdienas novērojumi Rīgas centrā liecina, ka Latvijas galvaspilsēta arvien vairāk atgādina citur Rietumeiropā jau izgāzušos multikulturālisma eksperimentus ar pieaugošām Indijas subkontinenta, Centrālāzijas un Tuvo austrumu iedzīvotāju kopienām. Oficiālā statistika norāda, ka 2024. gada 1. jūlijā Latvijā bija derīgas 84 292 uzturēšanās atļaujas – 34 211 bija izsniegtas Ukrainas pilsoņiem, taču 4147 ir izsniegtas Uzbekistānas, 4719 Indijas pilsoņiem, 11 896 Krievijas un 2610 Baltkrievijas pilsoņiem, kā arī citiem. Vēl jāpieskaita 45 505 pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, no kurām 31 067 saņēmuši Krievijas pilsoņi.[5] Šī statistika saskan ar Kultūras ministrijas sagatavoto Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plānu 2024.–2027. gadam, kur starp rezultatīvajiem rādītājiem norādīts, ka “plānots palielināt trešo valstu pilsoņu, kuri pirmreizēji ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, īpatsvaru no 1,1% 2019. gadā līdz 2,2% 2027. gadā”.[6]  Šķiet, ka uzņemtais kurss turpināsies un Siliņas valdība arī turpmāk demogrāfisko krīzi risinās ar imigrācijas, nevis dzimstības veicināšanas politiku.

Citi 2024. gada notikumi nākotni rāda cerīgāku. 2024. gada 31. maijā dienestu noslēdza pirmais valsts aizsardzības dienesta iesaukums. Sākot ar 2024. gada septembri, par obligātu mācību priekšmetu Latvijas skolās ir kļuvusi valsts aizsardzības mācība. Aug jauna Latvijas patriotu paaudze, kas iziet valstiskās audzināšanas skolu un iepazīst, ko nozīmē atbildība pret savu valsti. Ilgtermiņā tas ir nozīmīgāk nekā jebkādi politiskie procesi šobrīd pie varas esošajā koalīcijā. Zīmīgi arī, ka gada nogalē Saeima Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatā apstiprināja līdzšinējo Zemessardzes komandieri brigādes ģenerāli Kasparu Pudānu, kurš militāro karjeru sācis atjaunotās Latvijas armijā.

Vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma Latvija atbrīvojas no PSRS rusifikācijas un kolaborācijas mantojuma. Taču šī atbrīvošanās arvien ir lēna, grūta un tās vienīgais garants ir pilsoniski aktīvo latviešu griba dzīvot latviskā un brīvā Latvijā. Es gan parasti mierinu sevi un domubiedrus, ka šobrīd iestāties par latviskumu ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā tas bija manu vecāku paaudzei 1980. gados vai vecvecāku paaudzei kara laikā. Pesimismam nav nekāda pamata – novēlu neklausīties pieminekļu nojaukšanas “moratorija” sludinātājos[7] un 2025. gadā būt drosmīgākiem, aktīvākiem un kāpināt prasības pēc latviskākas valsts.

[1] https://mid.ru/ru/foreign_policy/humanitarian_cooperation/1988380/

[2] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/29.01.2024-koalicija-vienojas-aizliegt-krievijas-un-baltkrievijas-graudu-importu-latvija.a540806/

[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/12.01.2024-jaunie-arsti-kas-neruna-krieviski-dazkart-piedzivo-agresiju-aicina-domat-par-tulku-pieejamibu.a538784/

[4] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/12.11.2024-dzimuso-skaits-latvija-pirmo-reizi-devinu-menesu-laika-nav-sasniedzis-10-tukstosus.a576101/

[5] https://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika-uzturesanas-atlaujas-2024

[6] https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/43b7b616-9902-4008-96d7-e8082abc4973

[7] https://www.apollo.lv/8151073/biedriba-aicina-piebremzet-ar-piemineklu-aizvaksanu