Tas, ka valstij ir saistošs kāds starptautisks līgums cilvēktiesību jomā, nenozīmē to, ka šī valsts ir devusi savu piekrišanu šādā līgumā esošo normu un jēdzienu interpretācijas staipīšanai un plūstošai paplašināšanai no starptautisko organizāciju ekspertu, ierēdņu un komisāru, kā arī teoretizējošu tiesībzinātnieku puses.
Mēnesis: oktobris 2025
Grāmatas, par kurām es domāju naktīs, jeb gandrīz recenzija par Ilzes Jansones “Pasaules troksni”
28.10.2025Reiz bīskapa Boļeslava Sloskāna muzejā kā hipnotizēta skatījos uz pie sienas pieliktajiem sarakstiem ar padomju laikā izsūtītiem garīdzniekiem no visām konfesijām. Vispār nespēju aptvert, ka Latvijā bija tik daudz izsūtītu garīdznieku. Visi viņi bija vīrieši, protams. Vai Iveta gribētu būt mācītāja, ja par to viņai draudētu izsūtīšana uz Solovkiem? Vai to gribētu Rute? Toms? Paulis? Lūkass?
Šūnas, gļotas un bērni
26.10.2025Nožēlot abortu feminismā nav labi, jo, klau, nu tu nožēlo, bet neviens jau tevi nespieda. Neviens jau nepiedāvāja faktus un argumentus, kāpēc lai sieviete, dodoties pie ārsta, neuzticētos viņa ekspertīzei par tiem diviem variantiem, ko darīt. Kā rakstīsim? Bērniņš vai aborts? Jo to, ka aborts ir bērniņš, rakstīt īsti nevar.
Jaunā skolotāja piezīmes
23.10.2025Izglītības reformu “Skola 2030” savulaik vēroju, vēl būdams iesaistīts politiskajā darbā, un redzēju, ka aiz virspusējiem saukļiem par patriotisko audzināšanu sociālo zinātņu un vēstures priekšmetā tiek virzītas pavisam citas idejas, kas neveicina izpratni par vēsturi, bet to izšķīdina tematos, kuriem ir maza saistība ar Latvijas realitāti.
Saruna par Velbeka “Pakļaušanos”
18.10.2025Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni un Agnesi Irbi par godalgotā franču rakstnieka Mišela Velbeka pirms 10 gadiem iznākušo romānu “Pakļaušanās”.
Valsts valodas dienā
15.10.20251988. gada 27. septembrī Latvijas PSR Augstākajai Padomei rakstīja Liepājas 5. vidusskolas 8.a klases skolniece Sandra Gulbe: “Es [..] stingri un noteikti prasu, lai latviešu valoda tiktu pasludināta par LPSR valsts valodu, latviešu valodai jānodrošina darbības iespējas visās dzīves jomās, latviešu valodai jābūt iekšējās lietvedības valodai. Visiem krievu tautības pārstāvjiem būtu jāmācās latviešu valoda.”
1941. gada vasarā pēc Monikas Daukštes ieradās vietējā policija un aizveda uz Aglonas skolu, kur bija sadzīti nošaušanai nolemtie ebreji. Monika izlūdzās no klātesošā vācu virsnieka atļauju policista pavadībā aiziet uz vietējo baznīcu, kur izsūdzēja dekānam A. Brokam savu likteni. Broks kopā ar kristīto ebrejieti un policistu devās uz skolu, kur pārliecināja vācu virsnieku atbrīvot katolieti. Nosodot ebreju un padomju aktīvistu slepkavības, Broks 1941. gada vasarā uzstājās ar sprediķi “Kain, kur ir tavs brālis?”, bet 1941. g. decembrī otrās adventes svētdienā Aglonas baznīcā nolasīja sprediķi “Tev nebūs nokaut”.
Jēzus Kristus – Dieva Otrās personas – apliecība grāmatā ne tikai ir izpludināta. Jēzus arī kā cilvēks šķietami sairst un pazūd starp rindiņām. Šis Jēzus Kristus ir skolotājs, morāls paraugs, varētu teikt – koučs, palīgs dzīves grūtību pārvarēšanā, pretēji bibliskajam Jēzum Kristum – Pestītājam, Kurš par grēciniekiem cieš, mirst un augšāmceļas. Izmantojot pašas grāmatas argumentāciju, Jēzus Kristus no Ceļa, kas ir Patiesība un Dzīvība, tiek degradēts līdz orientierim, “pēc kā nezaudēt ceļu” un kura “ceļš strādā”.
1941. g. oktobrī abiem Izraelitiem nācās aiziet no šī patvēruma, un viņi vērsās pie brāļiem kalējiem Rutkovskiem – Pētera (1903) un Staņislava (1914–1959), kuri jau iepriekš bija palīdzējuši ar pārtiku un tagad atļāva paslēpties viņiem piederošā šķūnī. Pie Rutkovskiem bieži nāca kopīgs paziņa – kalējs Matusevičs, kurš 1941. g. novembrī pieņēma un paslēpa abus bēgļus savā vecajā, dzīvošanai vairs nederīgajā mājā.
Konstitucionālais likums pats par sevi nevar radīt fundamentālas tiesības no nekā. Rakstītie konstitucionālie akti vienmēr ir tikai jau eksistējošo nerakstīto tiesību un principu atzīšana vai attīstīšana.