Fragments no britu vÄsturnieka, domÄtÄja un literÄta sera Rodžera SkrÅ«tona (1944ā2020) grÄmatas KÄ bÅ«t konservatÄ«vam? tulkojuma, kurÅ” Ŕī gada otrajÄ pusÄ iznÄks apgÄdÄ “Kodoka”.
MÄs stÄstÄm sev mierinoÅ”us stÄstus par pagÄjuÅ”o laiku nevainÄ«bu un lolojam vÄlmi ieritinÄties pagÄtnÄ ā tikai pielabotÄ pagÄtnÄ, no kuras drÅ«mÄs daļas ir rÅ«pÄ«gi izgrieztas. Bet tad, kad pamostamies, mÄs sÄrojam par sapÅa zaudÄÅ”anu.
Å ai tieksmei mums nevajadzÄtu pilnÄ«bÄ pretoties. Mums, tieÅ”i pretÄji, vajadzÄtu atzÄ«t zaudÄjumus, lai tos labÄk panestu. DomÄju, ka tas jo Ä«paÅ”i attiecas uz reliÄ£ijas zaudÄÅ”anu. Romantisma un pÄcromantisma laikmeta domÄtÄji ticÄ«bas pasauli ir aplÅ«kojuÅ”i no skatpunkta Ärpus tÄs un kopÄ ar Viktorijas laika dzejnieku MetjÅ« Ärnoldu klausÄ«juÅ”ies
ā¦melanholiskajÄ, garajÄ, zÅ«doÅ”ajÄ dÄrdoÅÄ,
Kas atkÄpjas, nakts vÄja dvaÅ”Ä
Lejup gar drūmajiem, plaŔajiem pasaules nostūriem
Un kailajiem oļiem.
Un viÅus, tÄpat kÄ dzejnieku Ärnoldu, ir tvÄrusi piepeÅ”a apjauta, pÄkÅ”Ås atklÄjums, ka kaut kas bÅ«tisks drÄ«z izzudÄ«s un tÄ vietÄ bÅ«s mokoÅ”s tukÅ”ums.
Dzejoli āDuvras pludmaleā Ärnolds uzrakstÄ«ja 1867. gadÄ, un viÅa pÄrdomas par kristÄ«gÄs ticÄ«bas izzuÅ”anu iekrÄso angļiem ļoti raksturÄ«ga melanholija. Tas ir mÄÄ£inÄjums, kurÅ” nav lÄ«dz galam samierinÄjies ar zaudÄjumu, neticÄ«bas un zinÄtniskÄs skepses pasauli ietilpinot anglikÄÅu kultÅ«ras gotiskajÄ ietvarÄ. Divdesmit gadus vÄlÄk NÄ«Äe darbÄ CilvÄciskais, pÄrlieku cilvÄciskais, Ŕķietami metoties vienÄ laivÄ ar zinÄtniskajiem ateistiem, atzina milzÄ«go morÄlo traumu, kas mÅ«su civilizÄcijai jÄpiedzÄ«vo lÄ«dz ar kristÄ«gÄs ticÄ«bas atkÄpÅ”anos. TicÄ«ba nav vienkÄrÅ”i papildinÄjums mÅ«su parasto uzskatu klÄstam. TÄ ir pÄrveidojoÅ”s prÄta stÄvoklis ā noteikta attieksme pret pasauli, kas sakÅojas mÅ«su sabiedriskajÄ iedabÄ un maina visu uztveri, jÅ«tas un uzskatus.
AtŔķirÄ«ba starp Ärnoldu un NÄ«Äi ir atŔķirÄ«ba starp diviem zaudÄjuma veidiem. Ärnolds zaudÄ kristÄ«go ticÄ«bu ticÄ«bas uzbÅ«vÄtÄ pasaulÄ, kurÄ viss reliÄ£iskÄs kopienas ÄrÄjais ietÄrps paliek savÄ vietÄ. NÄ«Äem ticÄ«bas zaudÄjums ir absolÅ«ts zaudÄjums ā ne tikai iekÅ”Äjas pÄrliecÄ«bas, bet arÄ« ÄrÄjo ticÄ«bas simbolu zaudÄÅ”ana, kas NÄ«Äem bija tikai sentimentÄli nieciÅi. NÄ«Äe nÄkotnÄ paredz jaunu pasauli, kurÄ cilvÄciskos iedibinÄjumus vairs nesaturÄs kopÄ dievbijÄ«gi ieradumi un svÄtas doktrÄ«nas; tie bÅ«s izÄrdÄ«ti un pÄrŔūti no varasgribas raupjÄ, nepakļÄvÄ«gÄ auduma. Dzejniekam Ärnoldam ticÄ«bas zaudÄÅ”ana ir personiska traÄ£Ädija, kas jÄnožÄlo, bet jÄslÄpj. NÄ«Äem ticÄ«bas zaudÄÅ”ana ir eksistenciÄla pÄrveide, kas jÄpieÅem un jÄapstiprina, jo pasaule vairs nepieļauj citu iespÄju. Å o abu attieksmju pretstats ir vÄrojams arÄ« mÅ«sdienÄs, kad zinÄtniskie optimisti pievienojas NÄ«Äem, sveicot mÅ«su atbrÄ«voÅ”anos no dogmu važÄm, un kultÅ«ras pesimisti pievienojas Ärnoldam viÅa klusajÄs skumjÄs.
Lai kÄda bÅ«tu mÅ«su nostÄja, nÄkas atzÄ«t Ärnolda tÄlredzÄ«bu, ar kÄdu viÅÅ” paredzÄja to, ko NÄ«Äe pats no sevis slÄpa, proti:
…krÄslojoÅ”s lÄ«dzenums
Pilns neskaidras cÄ«Åas un bÄgÅ”anas trauksmes,
Kur, naktij iestÄjoties, saduras neko nesaprotoÅ”i karaspÄki.
GrÅ«ti noliegt, ka Ŕīs vÄrsmas precÄ«zi pravietoja sekojoÅ”o bezdievÄ«bas gadsimtu. NÄ«Äe rakstÄ«ja laikÄ, kad Å”aubas un skepse vÄl joprojÄm bija sava veida izlaidÄ«ba un kad neticÄ«ba vÄl nebija izplatÄ«jusies tÄlu Ärpus augsti izglÄ«totu cilvÄku loka. RetrospektÄ«vi vÄrtÄjot, NÄ«Äes slavas dziesmas ābrÄ«vajam garamā, pÄrcilvÄkam un varasgribai liecina par nespÄju saskatÄ«t, kas varÄtu notikt, ja Ŕīs lietas nonÄktu mazÄk saprÄtÄ«gÄs galvÄs nekÄ viÅÄjÄ.
ReliÄ£ija nav kaut kas tÄds, kas ar cilvÄku atgadÄs; reliÄ£ija arÄ« nerodas kÄ empÄ«riskas izpÄtes vai intelektuÄlas diskusijas slÄdziens. TÄ ir kaut kas, kam cilvÄks pievienojas, kam pievÄrÅ”as vai ar ko piedzimst. KristÄ«gÄs ticÄ«bas zaudÄÅ”ana nenozÄ«mÄ tikai Å”aubas par Dieva esamÄ«bu, iemiesoÅ”anos vai pestīŔanu, kas iegÅ«ta pie krusta. TÄ ietver atkriÅ”anu no kopienas, pÄrstÄÅ”anu bÅ«t ālocekļiem KristÅ«ā, kÄ saka svÄtais PÄvils, pirmÄjÄs ābūŔanas mÄjÄsā pieredzes zaudÄÅ”anu. Visas reliÄ£ijas Å”ajÄ ziÅÄ ir lÄ«dzÄ«gas, un tÄpÄc tÄs ir tik skarbas pret Ä·eceriem ā jo Ä·eceri pretendÄ uz priekÅ”rocÄ«bÄm, kuras sniedz dalÄ«ba kopienÄ, bet citÄdi pieder pie citÄm kopienÄm.
Tas nenozÄ«mÄ, ka reliÄ£ija nav nekas vairÄk, kÄ vien kopienas locekļu saites. ReliÄ£ija nozÄ«mÄ arÄ« doktrÄ«nu, rituÄlus, dievkalpojumus un lÅ«gÅ”anas. TÄ nozÄ«mÄ Dieva, visa esoÅ”Ä radÄ«tÄja, vÄ«ziju un transcendentÄlÄs realitÄtes zÄ«mju un atklÄsmju meklÄjumus. TÄ nozÄ«mÄ izjÅ«tu, ka pastÄv svÄtais, neaizskaramais, sakramentÄlais un attiecÄ«gi zaimojoÅ”ais. Un daudzos gadÄ«jumos tÄ nozÄ«mÄ arÄ« cerÄ«bu uz dzÄ«vi nÄkamajÄ mūžībÄ. Visi Å”ie reliÄ£ijas aspekti izaug no kopienas locekļa pieredzes un arÄ« bagÄtina Å”o pieredzi. ReliÄ£iskÄ kopiena sevi nodroÅ”ina ar visaptveroÅ”u pasaules uzskatu, kuru papildina rituÄli un ceremonijas, kas apliecina Ŕīs kopienas kÄ sociÄla organisma esamÄ«bu un pieprasa tiem vietu pasaulÄ.
TÄdÄjÄdi ticÄ«bai nepietiek ar ÄrtÄm paražÄm un nekromantiskiem mÄjas dievu rituÄliem. TÄ tiecas uz kosmiska mÄroga izskaidrojumu un galÄ«go teodiceju. AttiecÄ«gi zinÄtnes konkurÄjoÅ”ais uznÄciens tai met sejÄ izaicinÄjumu. Lai arÄ« reliÄ£ija ir sociÄls fakts, tÄ tiek pakļauta tÄ«ri intelektuÄlam atspÄkojumam. Un baznÄ«cas intelektuÄlo pretenziju sakÄve aizsÄka sekularizÄcijas procesu, kuram bija jÄbeidzas ar kristÄ«gÄs kopienas sakÄvi ā tÄs kopienas locekļa pamatpieredzes galÄ«go zaudÄjumu, kura divus gadu tÅ«kstoÅ”us bija veidojusi Eiropas civilizÄciju un likusi tai bÅ«t tÄdai, kÄda tÄ ir.
TÄpÄc ticÄ«bas zaudÄÅ”ana ir mierinÄjuma, lÄ«dzdalÄ«bas un mÄju zaudÄÅ”ana. TÄ nozÄ«mÄ doties trimdÄ no kopienas, kas cilvÄku veidojusi un pÄc kuras viÅÅ” varbÅ«t vienmÄr slepus ilgosies. Lielie Viktorijas laika kristietÄ«bas apÅ”aubÄ«tÄji, starp kuriem dzejnieks MetjÅ« Ärnolds bija izcilÄkais, nebija gatavi Å”Ädai pieredzei. ViÅi mÄÄ£inÄja salÄpÄ«t zÅ«doÅ”o sociÄlo pasauli ar tÄ«ri cilvÄcisku lÄ«dzekļu palÄ«dzÄ«bu. Un lielÄ mÄrÄ viÅiem tas izdevÄs. ViÅu ticÄ«bas zaudÄjumam fonÄ vÄl joprojÄm pastÄvÄja reliÄ£iskÄ kopiena, kuras paražÄm viÅi centÄs netraucÄt. ViÅi apdzÄ«voja to paÅ”u dzÄ«vespasauli, ko ticÄ«gie, un redzÄja pasauli kÄ tÄdu, kurÄ valda ticÄ«bas svÄtÄ mantojuma radÄ«tas institÅ«cijas un gaidas.
Par to liecina 19. gadsimta sekulÄristu, piemÄram, angļu utilitÄrista Džona Stjuarta Milla, franÄu vÄsturnieka Žila MiÅ”lÄ un amerikÄÅu dabas slavinÄtÄja Henrija Toro teksti. ViÅu redzÄjums ir gluži kÄ apzÄ«mogots ar kopÄ«gu un kopÄ«gotu reliÄ£iju; viÅu pasaulÄ brÄ«vais indivÄ«ds joprojÄm ir vairÄk nekÄ tikai laicÄ«gÄs gaismas apmirdzÄts, un visu viÅu tekstu slÄptais mÄrÄ·is ir cilvÄka stÄvokli padarÄ«t cÄlÄku. Å Ädi rakstnieki ticÄ«bas zaudÄÅ”anu nepiedzÄ«voja kÄ zaudÄjumu, jo ļoti Ä«stÄ nozÄ«mÄ viÅi savu ticÄ«bu nebija zaudÄjuÅ”i. ViÅi bija noraidÄ«juÅ”i dažÄdas metafiziskas idejas un doktrÄ«nas, taÄu joprojÄm apdzÄ«voja ticÄ«bas radÄ«to pasauli ā neatceļamu pienÄkumu, laulÄ«bu, bÄru un kristÄ«bu pasauli, ikdienas dzÄ«vÄ piedzÄ«votas patiesas klÄtbÅ«tnes un aizgrÄbtu redzÄjumu mÄkslas pasauli. ViÅu pasaule bija pasaule, kura plaÅ”i atzina un sabiedriski balstÄ«ja svÄto, aizliegto un sakramentÄlo.
TajÄ Ä«sajÄ mirklÄ« Duvras pludmalÄ Ärnolds pamanÄ«ja tukÅ”o bezdibeni zem tÄs morÄlÄs kÄrtÄ«bas, kuru viÅÅ” nepÄrtraukti centÄs lÄpÄ«t. Un viÅÅ” novÄrsa skatienu, atsakoties sÄrot par savu kÄdreizÄjo pÄrliecÄ«bu zaudÄÅ”anu. Å is prÄta stÄvoklis atrada savu idealizÄto izteiksmi neogotikas mÄkslÄ un tÄs galvenÄ Viktorijas laika aizstÄvja Džona Raskina tekstos. Neviens nezina, vai Raskins bija Ä«stens ticÄ«gais, ticÄ«bas atbalstÄ«tÄjs vai ateists, kurÅ” dziļi pieÄ·Äries vÄ«zijai par ticÄ«bas sakÄrtotu sabiedrÄ«bu viduslaikos. TomÄr viÅa pamudinÄjumi ir izteikti karaļa Džeimsa BÄ«beles un 16. gadsimta Ierasto lÅ«gÅ”anu grÄmatas valodÄ; viÅa atbildi tÄlaika zinÄtnei un mÄkslai caurvij reliÄ£isko meklÄjumu gars, un viÅa ieteikumi arhitektam ir domÄti ādebesu Jeruzalemesā celtniecÄ«bai. ViÅa aprakstÄ«tajam un slavinÄtajam gotiskajam stilam vajadzÄja sekulÄrÄ laikmetÄ no jauna satvert sakrÄlo. Tam bija jÄpiedÄvÄ vÄ«zija par ziedoÅ”anos un konsekrÄtu darbu, lai pretotos nomÄcoÅ”ajiem rÅ«pniecisko maŔīnu ražojumiem. UtilitÄrÄ neprÄta vidÅ« tas bÅ«tu logs uz transcendenci ā vietÄ, kurÄ mÄs atkal varÄtu apstÄties un brÄ«nÄ«ties un kurÄ dvÄseli piepildÄ«tu gaisma no aizmirstas pasaules. Neogotiskais stils gan Raskinam, gan ateistu mÄksliniekam un esejistam Viljamam Morisam, gan arÄ« dievbijÄ«gajam katoļu arhitektam Ogastusam PjÅ«džinam bija mÄÄ£inÄjums no jauna konsekrÄt pilsÄtu kÄ laicÄ«gu kopienu, kas celta uz svÄtÄ«tas zemes.
Å Ä« iecere, kuras mÄrÄ·is bija atbalstÄ«t reliÄ£isko pasaules uzskatu, atdarinot tÄ ÄrÄjÄs zÄ«mes, sÄkumÄ bija veiksmÄ«ga. TaÄu tÄ Ä¼oti lielÄ mÄrÄ bija atkarÄ«ga no citiem ā no priesteriem un skolotÄjiem, kuru pienÄkums bÅ«tu pasniegt veco reliÄ£isko mÄcÄ«bu ilgi pÄc tam, kad intelektuÄlÄ elite tai bija zaudÄjusi ticÄ«bu; no Ä£imenÄm, kas savus bÄrnus audzinÄtu ticÄ«bÄ, spÄ«tÄjot paÅ”u Å”aubÄm; un no kopienÄm, kas atzÄ«tu reliÄ£iskÄs paražas un ceremonijas un savu skepsi turÄtu pa gabalu. PÄtÄ«jums par Anglijas iedzÄ«votÄjiem, kas tika veikts 19. gadsimta vidÅ«, pirms āDuvras pludmalesā sacerÄÅ”anas, atklÄja, ka pilsÄtÄs jau 50 procenti iedzÄ«votÄju bija pÄrtraukuÅ”i apmeklÄt baznÄ«cu. Gadsimtu mijÄ AnglijÄ ticÄ«gie bija mazÄkumÄ, un sÄkÄs procesi, kas galu galÄ patrieca ticÄ«bas simbolus no pilsÄtas ielÄm. PÄdÄjo Ä«sto gotisko katedrÄli LiverpÅ«lÄ sÄka celt 22 gadus vecais Džailss (vÄlÄk sers Džailss) Gilberts Skots 1903. gadÄ. Ceturtdaļgadsimtu vÄlÄk tas pats arhitekts izstrÄdÄja dizainu grīļīgi mÅ«sdienu pasaulÄ ienÄkoÅ”Äs angļu pilsÄtas neilgajam, skaistajam simbolam ā K2 telefona bÅ«diÅai ar klasisko apveidu (kas aizgÅ«ts no sera Džona Souna sev paÅ”am paredzÄta neoklasiskÄ stila sarkofÄga), Bauhaus logiem un maigas sekulÄrÄs varas gaisotni, kas atgÄdinÄja vecmodÄ«gu angļu policistu.
AgrÄ«nie modernisti kritizÄja neogotiku kÄ negodprÄtÄ«gu arhitektÅ«ru. Ne tikai tÄs formas un detaļas mÄnÄ«jÄs par darbu, kÄds tajÄs faktiski nebija ieguldÄ«ts, bet arÄ« to garÄ«gÄ nozÄ«me bija meli ā tas bija mÄÄ£inÄjums noliegt laicÄ«gÄs sabiedrÄ«bas un utilitÄrÄs kÄrtÄ«bas Ä«stenÄ«bu. Visi turpmÄkie mÄÄ£inÄjumi atdzÄ«vinÄt gotisko vai klasisko stilu un apbÅ«vÄt mÅ«su pilsÄtu ielas pÄc senajiem arhetipiem, kas tÄs reiz bija radÄ«juÅ”i, ir saÅÄmuÅ”i tÄdu paÅ”u kritiku. TomÄr, godÄ«gi sakot, Ŕī kritika ir sekla un nepÄrliecinoÅ”a. To paÅ”u nelabvÄlÄ«go spriedumu mÄs varÄtu izteikt par renesanses klasicismu, par oriÄ£inÄlo gotiku, par romieÅ”u tautas bÅ«vmÄkslu un par paÅ”u grieÄ·u templi: viss minÄtais radÄs, cenÅ”oties veiksmÄ«gi izveidotu apmetÅu un konsekrÄtu vietu aprises uzturÄt dzÄ«vas par spÄ«ti pÄrmaiÅÄm, kas tÄs varÄtu izjaukt. Viktorijas laikmeta bÅ«vnieki neizlikÄs, ka rada ko jaunu; viÅu mÄrÄ·is bija saglabÄt garÄ«go mantojumu. ViÅu darbs lÄ«dzinÄjÄs senas freskas glÄbÅ”anas darbam, atjaunojot drÅ«poÅ”o sienu, uz kuras tÄ uzgleznota. Å Äda freska bija eiropeiskÄ pilsÄta ā Dieva svÄtÄ«ta vieta, kurai vajadzÄja stÄvÄt mūžīgi, taÄu ar nosacÄ«jumu, ka kÄds laiku pa laikam uzÅemas pÅ«les to paglÄbt no sabrukÅ”anas.
MetjÅ« Ärnolds un Džons Raskins veltÄ«ja dzÄ«vi kristÄ«gÄs kultÅ«ras aizstÄvÄ«bai, kaut arÄ« bija zaudÄjuÅ”i ticÄ«bu kristieÅ”u Dievam. Un, pateicoties viÅiem un tÅ«kstoÅ”iem viÅu ceļabiedru, ticÄ«bas pasaule izturÄja vÄl ilgi pÄc tam, kad ticÄ«ba bija atkÄpusies no Duvras pludmales ākailajiem oļiemā. Mums, iespÄjams, drÄ«zÄk vajadzÄtu brÄ«nÄ«ties, ka 200 gadus pÄc tam, kad HjÅ«ms un Kants sagrÄva kristÄ«gÄs teoloÄ£ijas pretenzijas,[1] mÄs jebkur EiropÄ varam ieiet ciema baznÄ«cÄ un tur joprojÄm redzÄt cilvÄkus, kuru ikdiena paiet svelmainajÄ sekulÄrisma saulÄ, taÄu krÄslÄ viÅi joprojÄm lolo savu Dievu. ApgaismÄ«ba ir bijusi ar mums divus vai trÄ«s gadsimtus, bet tikpat ilgi tÄ arÄ« ir sastapusi pretestÄ«bu. Ir dzejnieki, kuri uz apgaismÄ«bu ir reaÄ£ÄjuÅ”i kÄ uz savdabÄ«gu āgaismas piesÄrÅojumuā, no kura jÄglÄbj krÄslas ieplakas, jo citÄdi vairs nav iespÄjams redzÄt zvaigznes. Viens no Å”iem dzejniekiem bija Ärnolds, viens cits ā T. S. Eliots, vÄl cits ā Rilke. Å Ädi radoÅ”i gari ir gatavi atzÄ«t zaudÄjumu, bet atsakÄs par to sÄrot un dara visu iespÄjamo, lai viss paliktu savÄ vietÄ, un vienlaikus raugÄs nÄkotnÄ.

Tas man atgÄdina par dziļi iesakÅoto konservatÄ«vismu, kurÅ” virzÄ«ja manu tÄvu viÅa sociÄlÄ taisnÄ«guma meklÄjumos. ViÅam arhitektÅ«ra bija simbols cilvÄku iekÄrtoto vietu jÄgpilnumam, darba ļaužu piedienÄ«bai un stabilitÄtei, kÄ arÄ« viÅu apÅÄmÄ«bai bÅ«t par zemes Ä«paÅ”niekiem. TÄpat kÄ es, arÄ« Džeks SkrÅ«tons skuma par drÅ«mo pÄrrÄvumu tajÄ, kam vajadzÄja turpinÄties no paaudzes uz paaudzi. ViÅam riebÄs modernistu atteikÅ”anÄs no pagÄtnes, kad tie grÄva mÅ«su pilsÄtas laika zoba skarto seju. ViÅÅ”, tÄpat kÄ Raskins, domÄja, ka arhitektÅ«ra ir aicinÄjums dieviem mitinÄties mÅ«su vidÅ«. Mana tÄva skatÄ«jumÄ nebija nekÄdas jÄgas cÄ«nÄ«ties par sociÄlo taisnÄ«gumu, ja beigÄs strÄdniekiem piedÄvÄtu funkcionÄlus dzÄ«vokļus betona blokmÄjÄ ar skatu uz rÄcoÅ”Äm automaÄ£istrÄlÄm. ViÅiem bija tiesÄ«bas uz savu burvÄ«bas daļu, un viÅi to varÄja saÅemt tikai tad, ja skaistums un sakÄrtotÄ«ba tiek mÄrÄ·tiecÄ«gi saglabÄti.
VÄrojot pasauli tÄva acÄ«m, man jau no agras jaunÄ«bas kļuva skaidrs, ka tradicionÄlo arhitektÅ«ru uztur spÄkÄ vÄlme nodot mantojumÄ pilsÄtu kÄ vietu, kurÄ mūžīgÄs kÄrtÄ«bas zÄ«mes un simboli nemitÄ«gi tiek atkÄrtoti un kurÄ ikviena pÄrmaiÅa ir pakļauta nopietnai konsekrÄcijai. MÅ«su civilizÄcija aizsÄkÄs kÄ ādebesu Jeruzalemesā meklÄjumi, un mÄs to joprojÄm meklÄjam savu vÄsturisko pilsÄtu apbružÄtajos centros. SvÄtceļojums uz PrÄgu, VenÄciju vai Florenci ir neaizstÄjams pieturas punkts mÅ«sdienu ateista lielajÄ tÅ«rÄ. TomÄr nerimstoÅ”Ä vÄlme izdzÄst konsekrÄto seju turpinÄs: gandrÄ«z katrÄ pilsÄtÄ tagad ir savs ParÄ«zes PompidÅ« centra lÄ«dzinieks, kas sakÄrtotajÄ un graciozajÄ vidÄ iedÄsta savu zobgalÄ«go rotaļlaukumu. No Ŕī desakralizÄcijas centra tad arÄ« izstarojas franÄu arhitekta LekorbizjÄ aicinÄjums visu pilnÄ«bÄ nojaukt, sÄkt no jauna, izveidot jauna veida pilsÄtu ā neticÄ«bas pilsÄtu, kurÄ jebkÄdu jÄgu atklÄti izsmies spoguļstikli. VisÄ ÄzijÄ un Tuvajos Austrumos redzam Ŕī jaunÄ veida pilsÄtu celtniecÄ«bu ā tÄs ir pilsÄtas bez stÅ«riem, bez ÄnÄm, bez noslÄpumiem. MÄs, eiropieÅ”i, Å”ai slimÄ«bai pretojamies, cik vien spÄjam, zinot, ka pilsÄtas zaudÄjums bÅ«s pÄrÄk smags. Un mums noteikti ir taisnÄ«ba ā jo mÄs cÄ«nÄmies par mÄjÄm, kuras mÄ«lam, un cÄ«nÄmies pret tiem, kuri gÅ«st peļÅu no to iznÄ«cinÄÅ”anas.
LÄ«dzÄ«gs noskaÅojums ir valdÄ«jis anglikÄÅu baznÄ«cas attÄ«stÄ«bÄ kopÅ” reformÄcijas; cilvÄki ir strÄdÄjuÅ”i, lai saglabÄtu to, kas bija uzbÅ«vÄts, balstoties kristÄ«gajÄ atklÄsmÄ, vienlaikus ļaujot paÅ”ai ticÄ«bai lÄnÄm aizplÅ«st no struktÅ«ras slÄptajÄm porÄm. AnglikÄÅu baznÄ«ca simbolizÄja dilemmu, ar kuru OtrÄ pasaules kara beigÄs saskÄrÄs angļu konservatÄ«vie. LÅ«k, Å”eit ir organizÄcija, kas izŔķirÄ«gÄ brÄ«dÄ« ir apzinÄti identificÄta ar valsti. Nebija nekÄdu Å”aubu, ka tÄ ir jÄsaglabÄ: jo pretÄjÄ gadÄ«jumÄ par ko tad mÄs cÄ«nÄ«jÄmies? TaÄu, to saglabÄjot, mums vajadzÄja arÄ« iet lÄ«dzi laikam ā nevis sÄrot par veco Koventrijas katedrÄli, kuras sabombardÄtajÄm sienÄm bija jÄpaliek par pieminekli krituÅ”ajiem, bet uzcelt tai blakus jaunu katedrÄli ar skatu nÄkotnÄ. Par arhitektu izvÄlÄjÄs modernistu Bazilu Spensu, nevis veco seru Džailsu Gilbertu Skotu. Un piesaistÄ«ja mÅ«sdienu mÄksliniekus par lÄ«dzstrÄdniekiem, lai radÄ«tu katedrÄli, kas kristÄ«go vÄstÄ«jumu paustu mÅ«sdienÄm atbilstoÅ”Äs formÄs un tÄlos. KatedrÄli atklÄja ar Bendžamina Britena rekviÄmu, kas teica ardievas karam.
AnglikÄÅu baznÄ«ca ir neatraujami savijusies ar kultÅ«ru un dzÄ«ves vietu, kurai nepiecieÅ”ama reliÄ£iska konsekrÄcija. TaÄu iznÄkums ir Å”odien vÄrojamais juceklis: protestantu baznÄ«ca, kuras liturÄ£ija sevi pasludina par katolisku; nacionÄla baznÄ«ca ar draudzÄm visÄ pasaulÄ; svÄto sakramentu glabÄtava, kuru regulÄ sekulÄrs parlaments; apustuliska kopÄ«ba, kuras vara nÄk no svÄtÄ PÄtera, bet kuras galva ir angļu monarhs. PietuvinÄjumÄ aplÅ«kojot, tas viss ir bezjÄdzÄ«ba ā lauskas, kas palikuÅ”as pÄri no aizmirstiem strÄ«diem, apmÄram tikpat saskanÄ«gas kÄ saplÄstu trauku kaudze, kas palikusi pÄc laulÄ«bas kaŔķiem visa mūža garumÄ.
TaÄu pie angļu konservatÄ«vÄ gara pieder arÄ« tas, ka nevajag pÄrÄk iedziļinÄties mantojumÄ: no tÄ ir jÄatkÄpjas pa gabalu, lÄ«dzÄ«gi MetjÅ« Ärnoldam, cerÄ«bÄ, ka tas spÄs turpinÄties arÄ« bez mums. Angļi uzskata, ka viÅu institÅ«cijas vislabÄk vÄrot no attÄluma un caur rudenÄ«gu dÅ«maku. TÄpat kÄ Parlaments, monarhija un anglosakÅ”u tiesÄ«bas, tÄpat kÄ vecÄs universitÄtes, tiesu innas[2] un grÄfistu pulki, arÄ« anglikÄÅu baznÄ«ca atrodas nacionÄlÄs dzÄ«ves fonÄ, seko neizprotamÄm procedÅ«rÄm un nevar tikt izskaidrota nekÄ citÄdÄk, kÄ vien ar savu eksistenci. Å Ä«s lietas pastÄv tÄpÄc, ka pastÄv. Ja iedziļinÄsieties tajÄs pÄrÄk rÅ«pÄ«gi, to pamatojums izzudÄ«s. Tad kÄ mÄs varam saÅemt garÄ«gu mierinÄjumu no institÅ«cijas, kas tik ļoti pieder pie Ŕīs pasaules? KÄ mÄs varam ticÄt baznÄ«cas varai mÅ«s kristÄ«t, laulÄt un apglabÄt, ja uzskatÄm to tikai par kompromisa risinÄjumu teritoriÄliem strÄ«diem, kuri sen beiguÅ”ies?
TomÄr, tieÅ”i pateicoties Å”im radoÅ”ajam haosam, kopÅ” 17. gadsimta beigÄm, kad puritÄÅi beidzot nomierinÄjÄs un garÄ«dznieki piekrita visam, lai tikai tiktu pie mierÄ«gas dzÄ«ves, anglikÄÅu baznÄ«ca ir nospÄlÄjusi savu lomu angļu tautas ieveÅ”anÄ mÅ«sdienu pasaulÄ. TÄ ir kristÄ«jusi, laulÄjusi un apbÄrÄjusi angļus bez sajÅ«tas, ka bradÄtu pa viÅu jÅ«tÄm vai gaidÄ«tu no viÅiem ko vairÄk par piedienÄ«bas prasÄ«to mazumiÅu. Un tÄ ir izvairÄ«jusies no dziļajiem metafiziskajiem jautÄjumiem. TÄ pakÄpeniski ir pÄrstÄjusi jautÄt, vai tai ir pamatotas pretenzijas uz svÄtdarbÄ«bÄm vai tiesÄ«bas izteikt spriedumu par draudzi. TÄ vietÄ tÄ ir attÄ«stÄ«jusi mazÄk nervozu un pratinoÅ”u stÄju, svinÄ«gos gadÄ«jumos iznÄkot priekÅ”plÄnÄ ar vÄrdiem un mÅ«ziku un laiku pa laikam piepildot laukus ar zvanu skaÅÄm. Un tÄ ir uzturÄjusi Äkas, kuras tagad ir galvenÄ tÅ«ristu atrakcija katrÄ ciematÄ un paÅ”i svarÄ«gÄkie pieminekļi mÅ«su pilsÄtÄs. MÅ«su baznÄ«cas ir konsekrÄtÄs Anglijas simboli, kurus pazÄ«stam no saviem dzejniekiem, gleznotÄjiem un komponistiem, kÄ arÄ« no Ä«sÄm atskÄrtÄm, kuras laiku pa laikam noÄ·eram modernÄs dzÄ«ves kÅadÄ. MÅ«su pieminekļi karÄ krituÅ”ajiem ir celti stilÄ, kas atvasinÄts no baznÄ«cu stila, un, kad atsaucamies uz svÄtajiem piemiÅas pienÄkumiem, to darÄm ar dzejnieka Lorensa Binjona vÄrdiem,[3] kas izcirsti no anglikÄÅu liturÄ£ijas klints.
Dieva klÄtbÅ«tnes brÄ«dim, ko jÅ«di sauc par Å”ehÄ«nÄ un ko anglikÄÅu dzeja apdziedÄjusi no 17. gadsimta Džordža Herberta lÄ«dz jaunÄko laiku T. S. Eliotam, mÅ«su literatÅ«rÄ vairs nav vietas. ÄŖpaÅ”Ä pieredze, ko dažkÄrt uz mirkli noÄ·eram mÅ«su pilsÄtu un ciemu baznÄ«cÄs, lielÄ mÄrÄ balstÄs atmiÅÄs. TaÄu tÄs ir velvÄs dunoÅ”as, skaļas atmiÅas. MÄs zinÄm, ka Ŕīs Äkas nav vienkÄrÅ”i vietas, kurÄs kaŔķīgi cilvÄki nesa savus strÄ«dus Dieva tiesas priekÅ”Ä. TÄs ir vietas, kur cilvÄki svÄtÄ«ja savu dzÄ«vi un atzina, ka mÄ«lestÄ«ba ir nozÄ«mÄ«gÄka par peļÅas gūŔanu uzÅÄmumÄ.
Džordžs Orvels 1941. gadÄ rakstÄ«ja, ka āparastajiem Anglijas iedzÄ«votÄjiem nav noteiktas reliÄ£iskÄs pÄrliecÄ«bas, un tÄ tas ir bijis gadsimtiem ilgi… TomÄr viÅi ir saglabÄjuÅ”i dziļu kristÄ«gÄs izjÅ«tas pieskaÅu savÄs dzÄ«vÄs, vienlaikus gandrÄ«z aizmirstot Kristus vÄrduā. Å ai ākristÄ«gÄs izjÅ«tas pieskaÅaiā bija avots, un Å”is avots ir anglikÄÅu baznÄ«ca. TÄs vÄstÄ«jumi nav kliegti angļu ausÄ«s kÄ ranteru[4] un puritÄÅu sludinÄÅ”ana, bet gan iepludinÄti viÅu dzÄ«slÄs caur ainavÄm, caur smaiļu, torÅu un virsotÅu tÄ«klojumu, kas pilsÄtvidi saistÄ«ja ar debesÄ«m, caur himnÄm, ZiemassvÄtku dziesmÄm un oratorijÄm, kuras izskanÄja visÄs viÅu sapulcÄs, un caur to LÅ«gÅ”anu grÄmatas daļu, kuru daudzi cilvÄki joprojÄm katru dienu skaita, apsolot āpiedot saviem parÄdniekiemā, lai arÄ« Ä«sti nezina, ko vÄrds āparÄdsā Å”eit tieÅ”Äm nozÄ«mÄ.
Äkas, kuras uztur Anglijas BaznÄ«ca, tÄpÄc nav vienÄ«gi simboli: tÄs ir daļa no mÅ«su nacionÄlÄs identitÄtes. TÄs nosaka mÅ«su garÄ«go stÄvokli arÄ« Å”aubÄs un neticÄ«bÄ. TÄs stÄv ainavÄ kÄ atgÄdinÄjums par to, kas mÄs esam un kÄdi esam bijuÅ”i; un pat tad, ja mÄs tÄs uzlÅ«kojam kÄ mÅ«sdienu cilvÄki, kuri vairs netic brÄ«numam, mÄs apzinÄmies, ka Ŕīs celtnes savÄ savdabÄ«gajÄ pieklusinÄtajÄ veidÄ joprojÄm glabÄ brÄ«numu. TÄdÄjÄdi starp tiem, kas cenÅ”as tÄs saglabÄt, joprojÄm ir daudzi, kuri vairs neiet uz dievkalpojumiem. Starp viÅiem ir pat tÄdi ateisti kÄ mans tÄvs, kurÅ” noraidÄ«ja Å”o paražu un tomÄr redzÄja baznÄ«cas kÄ daļu no mÅ«su āmantojumaā, tÄpat kÄ ciema ielas ap tÄm un ainavu, kurÄ tÄs atrodas. MÅ«su baznÄ«cu izdzÄ«voÅ”ana mÅ«sdienÄs tieÅ”Äm ir vairÄk atkarÄ«ga no to skaistuma, nekÄ lietojuma, taÄu Å”Ädi tÄs parÄda, cik ÄrkÄrtÄ«gi noderÄ«gs ir skaistums.
Tas, manuprÄt, izskaidro, kÄpÄc angļi ir bijuÅ”i Ä«paÅ”i aktÄ«vi skaistuma aizstÄvÄ«bÄ, kopÅ” 19. gadsimta vidus savu biedrÄ«bu dibinÄÅ”anas talantu veltot tieÅ”i pilsÄtu, baznÄ«cu, lauku un nacionÄlo pieminekļu saglabÄÅ”anai. TieÅ”i skaistums viÅiem vÄsta, ka pasaule ir viÅu mÄjas. TieÅ”i Ŕī mÄju sajÅ«ta sakustina ākristÄ«gÄs izjÅ«tas pieskaÅuā, uz kuru atsaucÄs Orvels, un no tÄs izrietoÅ”o noturÄ«go labdarÄ«bas garu. PÄc lÅ«guma palÄ«dzÄt nesenÄ tornado upuriem FilipÄ«nÄs LielbritÄnijas iedzÄ«votÄji ziedoja vairÄk nekÄ visu pÄrÄjo Eiropas valstu iedzÄ«votÄji kopÄ. Tas ir neliels, bet izteiksmÄ«gs atgÄdinÄjums, ko nozÄ«mÄ dzÄ«vot valstÄ«, kuras institÅ«cijas ir bÅ«vÄtas no apakÅ”as un kuras iekÄrtojumi jÄsaprot kÄ āmÅ«sÄjieā. TieÅ”i Å”Ädi cilvÄki ā tie, kuri savÄ pasaulÄ ir kÄ mÄjÄs, ā var sniegt palÄ«dzÄ«bu bezpajumtniekiem un sveÅ”iniekiem citur.
SenÄu Ä«paÅ”umtiesÄ«bu un darba atstÄtais paraugs mÅ«s uzrunÄ no ainavas. Å o paraugu citur aizslaucÄ«ja Krievijas, UngÄrijas, Äehijas un SlovÄkijas kolhozi. Džeks SkrÅ«tons, mans tÄvs, pauda nožÄlu par mÅ«su lauku izpostīŔanu ne tikai veÄ£etÄcijas un savvaļas dzÄ«vnieku zaudÄÅ”anas dÄļ, bet arÄ« tÄdÄļ, ka tika iznÄ«cinÄti cilvÄku radÄ«tie pieminekļi, ko tie gadsimtiem ilgi cÄluÅ”i, iespiežot augsnÄ savas dzÄ«ves nospiedumus. ViÅa vajadzÄ«ba pÄc laukiem nebija tikai vajadzÄ«ba pÄc svaiga gaisa un dzÄ«ves zaļumos; tÄ bija vajadzÄ«ba pÄc citas, senÄkas laika pieredzes ā nevis mÅ«sdienu aglomerÄciju pieredzes, kur notikumi nepÄrtraukti paÄtrinÄs un tempu nosaka aizÅemti sveÅ”inieki, bet gan tÄs zemes laika pieredzes, kurÄ cilvÄki veic vienus un tos paÅ”us darbus un dzÄ«ves ritmu nosaka gadalaiki.
Tas, kas tiek saglabÄts, ir skaistums; taÄu tÄ paÅ”a iemesla dÄļ tiek saglabÄta arÄ« vÄsture un tÄs nozÄ«me. Dažiem ir statiska vÄstures izpratne, un viÅi vÄsturi redz kÄ pagÄjuÅ”Ä laika paliekas, kuras saglabÄ kÄ grÄmatu, lasÄmu par zuduÅ”Äm lietÄm. GrÄmatas pÄrbaudes kritÄrijs ir tÄs precizitÄte, un, tiklÄ«dz priekÅ”metus, ainavas un mÄjas var atzÄ«t par daļu no vÄstures, tÄs ir jÄsaglabÄ tÄdas, kÄdas tÄs bijuÅ”as, ar autentisko apkÄrtni un detaļÄm kÄ pamÄcÄ«bu urdÄ«gajam apmeklÄtÄjam. Å Äds priekÅ”stats par vÄsturi ir sastopams Amerikas āmantojumaā takÄs un vÄsturiskajÄs apskates vietÄs: rÅ«pÄ«gi saglabÄtas Ä·ieÄ£eļu un koka detaļas, kas novietotas uz betona starp naidÄ«giem stikla torÅiem.
Mans tÄvs atbalstÄ«ja drÄ«zÄk dinamisku vÄstures izpratni, kas vÄsturi redzÄja kÄ tagadnes aspektu ā kaut ko dzÄ«vu, kas ietekmÄ mÅ«su plÄnus un mÄrÄ·us un arÄ« to ietekmÄ mainÄs. PagÄtne viÅam nebija lasÄma grÄmata, bet gan grÄmata, kurÄ jÄraksta. ViÅÅ” uzskatÄ«ja, ka mÄs no tÄs mÄcÄmies, bet tikai atklÄjot, kÄ pielÄgot savu rÄ«cÄ«bu un dzÄ«vesveidu tÄs lappusÄm. TÄ mums ir vÄrtÄ«ga, jo tajÄ ir cilvÄki, bez kuru centieniem un cieÅ”anÄm mÄs paÅ”i nepastÄvÄtu. Å ie cilvÄki radÄ«ja mÅ«su valsts fiziskÄs aprises; bet viÅi arÄ« radÄ«ja tÄs institÅ«cijas un likumus un cÄ«nÄ«jÄs par to saglabÄÅ”anu. Lai kÄ mÄs saprastu savus sabiedriskos pienÄkumus, viÅiem no mums pienÄkas neaizmirÅ”ana. MÄs pagÄtni ne tikai pÄtÄm, mÄs to arÄ« mantojam, un mantoÅ”ana uzliek gan Ä«paÅ”umtiesÄ«bas, gan arÄ« aizbildÅa pienÄkumu. Lietas, par kurÄm cÄ«nÄ«jÄs un par kurÄm mira, nedrÄ«kst laiski izŔķÄrdÄt. Jo tÄs ir citu cilvÄku ā vÄl nedzimuÅ”o ā Ä«paÅ”ums.
TieÅ”i tÄ arÄ« vajadzÄtu saprast konservatÄ«vismu ā kÄ daļu no dinamiskÄm attiecÄ«bÄm starp paaudzÄm. CilvÄki skumst par to lietu iznÄ«cinÄÅ”anu, kas viÅiem ir dÄrgas, jo iznÄ«cinÄÅ”ana iedragÄ aizbildniecÄ«bas kÄrtÄ«bu, pÄrcÄrtot saikni ar priekÅ”teÄiem un aizsedzot pienÄkumu pret pÄcnÄcÄjiem. PiepilsÄtu tuksneÅ”i, kas, piemÄram, pleÅ”as no Detroitas 50 jÅ«dzes uz visÄm pusÄm, ir vietas, kur pagÄtne un nÄkamÄs paaudzes ir atstÄtas novÄrtÄ, ā vietas, kur miruÅ”o un vÄl nedzimuÅ”o balsis vairs nav sadzirdamas. TÄs ir kliedzoÅ”as nepastÄvÄ«bas vietas, kur Ŕībrīža paaudzes dzÄ«vo bez piederÄ«bas ā tur nav piederÄ«bas, jo piederÄ«ba ir attiecÄ«bas, kas nav iespÄjamas bez vÄstures. TÄ sasaista paaudzes, kuru vairs nav un kuru vÄl nav. TÄ balstÄs kÄdas vietas uzskatīŔanÄ par mÄjÄm.
[1] NesagrÄva, bet par to citreiz. (Red. piez.)
[2] Inns of Court, advokÄtu amata apvienÄ«bas AnglijÄ un VelsÄ. (Red. piez.)
[3] DomÄta anglosfÄrÄ iecienÄ«tÄ Binjona 1914. gada poÄma āKrituÅ”ajiemā, ko katru gadu 11. novembrÄ« mÄdz skaitÄ«t PiemiÅas dienas pasÄkumos. (Red. piez.)
[4] Viena no vairÄkÄm 17. gs. angļu nonkonformistu grupÄm, kas atŔķÄlÄs no Anglijas BaznÄ«cas. (Red. piez.)