Atvadu vārdi, kas neļauj sērot, bet atzīst zaudējumu (klausies arī Audiorakstos)

Fragments no britu vēsturnieka, domātāja un literāta sera Rodžera SkrÅ«tona (1944–2020) grāmatas Kā bÅ«t konservatÄ«vam? tulkojuma, kurÅ” Ŕī gada otrajā pusē iznāks apgādā “Kodoka”.

Mēs stāstām sev mierinoÅ”us stāstus par pagājuÅ”o laiku nevainÄ«bu un lolojam vēlmi ieritināties pagātnē ā€“ tikai pielabotā pagātnē, no kuras drÅ«mās daļas ir rÅ«pÄ«gi izgrieztas. Bet tad, kad pamostamies, mēs sērojam par sapņa zaudēŔanu.

Å ai tieksmei mums nevajadzētu pilnÄ«bā pretoties. Mums, tieÅ”i pretēji, vajadzētu atzÄ«t zaudējumus, lai tos labāk panestu. Domāju, ka tas jo Ä«paÅ”i attiecas uz reliÄ£ijas zaudēŔanu. Romantisma un pēcromantisma laikmeta domātāji ticÄ«bas pasauli ir aplÅ«kojuÅ”i no skatpunkta ārpus tās un kopā ar Viktorijas laika dzejnieku MetjÅ« Ārnoldu klausÄ«juÅ”ies

…melanholiskajā, garajā, zÅ«doÅ”ajā dārdoņā,
Kas atkāpjas, nakts vēja dvaŔā
Lejup gar drūmajiem, plaŔajiem pasaules nostūriem
Un kailajiem oļiem.

Un viņus, tāpat kā dzejnieku Ārnoldu, ir tvērusi piepeÅ”a apjauta, pēkŔņs atklājums, ka kaut kas bÅ«tisks drÄ«z izzudÄ«s un tā vietā bÅ«s mokoÅ”s tukÅ”ums.

Dzejoli ā€œDuvras pludmaleā€ Ārnolds uzrakstÄ«ja 1867. gadā, un viņa pārdomas par kristÄ«gās ticÄ«bas izzuÅ”anu iekrāso angļiem ļoti raksturÄ«ga melanholija. Tas ir mēģinājums, kurÅ” nav lÄ«dz galam samierinājies ar zaudējumu, neticÄ«bas un zinātniskās skepses pasauli ietilpinot anglikāņu kultÅ«ras gotiskajā ietvarā. Divdesmit gadus vēlāk Nīče darbā Cilvēciskais, pārlieku cilvēciskais, Ŕķietami metoties vienā laivā ar zinātniskajiem ateistiem, atzina milzÄ«go morālo traumu, kas mÅ«su civilizācijai jāpiedzÄ«vo lÄ«dz ar kristÄ«gās ticÄ«bas atkāpÅ”anos. TicÄ«ba nav vienkārÅ”i papildinājums mÅ«su parasto uzskatu klāstam. Tā ir pārveidojoÅ”s prāta stāvoklis – noteikta attieksme pret pasauli, kas sakņojas mÅ«su sabiedriskajā iedabā un maina visu uztveri, jÅ«tas un uzskatus.

AtŔķirÄ«ba starp Ārnoldu un Nīči ir atŔķirÄ«ba starp diviem zaudējuma veidiem. Ārnolds zaudē kristÄ«go ticÄ«bu ticÄ«bas uzbÅ«vētā pasaulē, kurā viss reliÄ£iskās kopienas ārējais ietērps paliek savā vietā. Nīčem ticÄ«bas zaudējums ir absolÅ«ts zaudējums – ne tikai iekŔējas pārliecÄ«bas, bet arÄ« ārējo ticÄ«bas simbolu zaudēŔana, kas Nīčem bija tikai sentimentāli nieciņi. Nīče nākotnē paredz jaunu pasauli, kurā cilvēciskos iedibinājumus vairs nesaturēs kopā dievbijÄ«gi ieradumi un svētas doktrÄ«nas; tie bÅ«s izārdÄ«ti un pārŔūti no varasgribas raupjā, nepakļāvÄ«gā auduma. Dzejniekam Ārnoldam ticÄ«bas zaudēŔana ir personiska traģēdija, kas jānožēlo, bet jāslēpj. Nīčem ticÄ«bas zaudēŔana ir eksistenciāla pārveide, kas jāpieņem un jāapstiprina, jo pasaule vairs nepieļauj citu iespēju. Å o abu attieksmju pretstats ir vērojams arÄ« mÅ«sdienās, kad zinātniskie optimisti pievienojas Nīčem, sveicot mÅ«su atbrÄ«voÅ”anos no dogmu važām, un kultÅ«ras pesimisti pievienojas Ārnoldam viņa klusajās skumjās.

Lai kāda bÅ«tu mÅ«su nostāja, nākas atzÄ«t Ārnolda tālredzÄ«bu, ar kādu viņŔ paredzēja to, ko Nīče pats no sevis slēpa, proti:

…krēslojoÅ”s lÄ«dzenums
Pilns neskaidras cīņas un bēgÅ”anas trauksmes,
Kur, naktij iestājoties, saduras neko nesaprotoÅ”i karaspēki.

GrÅ«ti noliegt, ka Ŕīs vārsmas precÄ«zi pravietoja sekojoÅ”o bezdievÄ«bas gadsimtu. Nīče rakstÄ«ja laikā, kad Å”aubas un skepse vēl joprojām bija sava veida izlaidÄ«ba un kad neticÄ«ba vēl nebija izplatÄ«jusies tālu ārpus augsti izglÄ«totu cilvēku loka. RetrospektÄ«vi vērtējot, Nīčes slavas dziesmas ā€œbrÄ«vajam garamā€, pārcilvēkam un varasgribai liecina par nespēju saskatÄ«t, kas varētu notikt, ja Ŕīs lietas nonāktu mazāk saprātÄ«gās galvās nekā viņējā.

ReliÄ£ija nav kaut kas tāds, kas ar cilvēku atgadās; reliÄ£ija arÄ« nerodas kā empÄ«riskas izpētes vai intelektuālas diskusijas slēdziens. Tā ir kaut kas, kam cilvēks pievienojas, kam pievērÅ”as vai ar ko piedzimst. KristÄ«gās ticÄ«bas zaudēŔana nenozÄ«mē tikai Å”aubas par Dieva esamÄ«bu, iemiesoÅ”anos vai pestīŔanu, kas iegÅ«ta pie krusta. Tā ietver atkriÅ”anu no kopienas, pārstāŔanu bÅ«t ā€œlocekļiem KristÅ«ā€, kā saka svētais Pāvils, pirmējās ā€œbūŔanas mājāsā€ pieredzes zaudēŔanu. Visas reliÄ£ijas Å”ajā ziņā ir lÄ«dzÄ«gas, un tāpēc tās ir tik skarbas pret Ä·eceriem ā€“ jo Ä·eceri pretendē uz priekÅ”rocÄ«bām, kuras sniedz dalÄ«ba kopienā, bet citādi pieder pie citām kopienām.

Tas nenozÄ«mē, ka reliÄ£ija nav nekas vairāk, kā vien kopienas locekļu saites. ReliÄ£ija nozÄ«mē arÄ« doktrÄ«nu, rituālus, dievkalpojumus un lÅ«gÅ”anas. Tā nozÄ«mē Dieva, visa esoŔā radÄ«tāja, vÄ«ziju un transcendentālās realitātes zÄ«mju un atklāsmju meklējumus. Tā nozÄ«mē izjÅ«tu, ka pastāv svētais, neaizskaramais, sakramentālais un attiecÄ«gi zaimojoÅ”ais. Un daudzos gadÄ«jumos tā nozÄ«mē arÄ« cerÄ«bu uz dzÄ«vi nākamajā mūžībā. Visi Å”ie reliÄ£ijas aspekti izaug no kopienas locekļa pieredzes un arÄ« bagātina Å”o pieredzi. ReliÄ£iskā kopiena sevi nodroÅ”ina ar visaptveroÅ”u pasaules uzskatu, kuru papildina rituāli un ceremonijas, kas apliecina Ŕīs kopienas kā sociāla organisma esamÄ«bu un pieprasa tiem vietu pasaulē.

Tādējādi ticÄ«bai nepietiek ar ērtām paražām un nekromantiskiem mājas dievu rituāliem. Tā tiecas uz kosmiska mēroga izskaidrojumu un galÄ«go teodiceju. AttiecÄ«gi zinātnes konkurējoÅ”ais uznāciens tai met sejā izaicinājumu. Lai arÄ« reliÄ£ija ir sociāls fakts, tā tiek pakļauta tÄ«ri intelektuālam atspēkojumam. Un baznÄ«cas intelektuālo pretenziju sakāve aizsāka sekularizācijas procesu, kuram bija jābeidzas ar kristÄ«gās kopienas sakāvi ā€“ tās kopienas locekļa pamatpieredzes galÄ«go zaudējumu, kura divus gadu tÅ«kstoÅ”us bija veidojusi Eiropas civilizāciju un likusi tai bÅ«t tādai, kāda tā ir.

Tāpēc ticÄ«bas zaudēŔana ir mierinājuma, lÄ«dzdalÄ«bas un māju zaudēŔana. Tā nozÄ«mē doties trimdā no kopienas, kas cilvēku veidojusi un pēc kuras viņŔ varbÅ«t vienmēr slepus ilgosies. Lielie Viktorijas laika kristietÄ«bas apÅ”aubÄ«tāji, starp kuriem dzejnieks MetjÅ« Ārnolds bija izcilākais, nebija gatavi Ŕādai pieredzei. Viņi mēģināja salāpÄ«t zÅ«doÅ”o sociālo pasauli ar tÄ«ri cilvēcisku lÄ«dzekļu palÄ«dzÄ«bu. Un lielā mērā viņiem tas izdevās. Viņu ticÄ«bas zaudējumam fonā vēl joprojām pastāvēja reliÄ£iskā kopiena, kuras paražām viņi centās netraucēt. Viņi apdzÄ«voja to paÅ”u dzÄ«vespasauli, ko ticÄ«gie, un redzēja pasauli kā tādu, kurā valda ticÄ«bas svētā mantojuma radÄ«tas institÅ«cijas un gaidas.  

Par to liecina 19. gadsimta sekulāristu, piemēram, angļu utilitārista Džona Stjuarta Milla, franču vēsturnieka Žila MiÅ”lē un amerikāņu dabas slavinātāja Henrija Toro teksti. Viņu redzējums ir gluži kā apzÄ«mogots ar kopÄ«gu un kopÄ«gotu reliÄ£iju; viņu pasaulē brÄ«vais indivÄ«ds joprojām ir vairāk nekā tikai laicÄ«gās gaismas apmirdzēts, un visu viņu tekstu slēptais mērÄ·is ir cilvēka stāvokli padarÄ«t cēlāku. Šādi rakstnieki ticÄ«bas zaudēŔanu nepiedzÄ«voja kā zaudējumu, jo ļoti Ä«stā nozÄ«mē viņi savu ticÄ«bu nebija zaudējuÅ”i. Viņi bija noraidÄ«juÅ”i dažādas metafiziskas idejas un doktrÄ«nas, taču joprojām apdzÄ«voja ticÄ«bas radÄ«to pasauli ā€“ neatceļamu pienākumu, laulÄ«bu, bēru un kristÄ«bu pasauli, ikdienas dzÄ«vē piedzÄ«votas patiesas klātbÅ«tnes un aizgrābtu redzējumu mākslas pasauli. Viņu pasaule bija pasaule, kura plaÅ”i atzina un sabiedriski balstÄ«ja svēto, aizliegto un sakramentālo.

Tajā Ä«sajā mirklÄ« Duvras pludmalē Ārnolds pamanÄ«ja tukÅ”o bezdibeni zem tās morālās kārtÄ«bas, kuru viņŔ nepārtraukti centās lāpÄ«t. Un viņŔ novērsa skatienu, atsakoties sērot par savu kādreizējo pārliecÄ«bu zaudēŔanu. Å is prāta stāvoklis atrada savu idealizēto izteiksmi neogotikas mākslā un tās galvenā Viktorijas laika aizstāvja Džona Raskina tekstos. Neviens nezina, vai Raskins bija Ä«stens ticÄ«gais, ticÄ«bas atbalstÄ«tājs vai ateists, kurÅ” dziļi pieķēries vÄ«zijai par ticÄ«bas sakārtotu sabiedrÄ«bu viduslaikos. Tomēr viņa pamudinājumi ir izteikti karaļa Džeimsa BÄ«beles un 16. gadsimta Ierasto lÅ«gÅ”anu grāmatas valodā; viņa atbildi tālaika zinātnei un mākslai caurvij reliÄ£isko meklējumu gars, un viņa ieteikumi arhitektam ir domāti ā€œdebesu Jeruzalemesā€ celtniecÄ«bai. Viņa aprakstÄ«tajam un slavinātajam gotiskajam stilam vajadzēja sekulārā laikmetā no jauna satvert sakrālo. Tam bija jāpiedāvā vÄ«zija par ziedoÅ”anos un konsekrētu darbu, lai pretotos nomācoÅ”ajiem rÅ«pniecisko maŔīnu ražojumiem. Utilitārā neprāta vidÅ« tas bÅ«tu logs uz transcendenci – vietā, kurā mēs atkal varētu apstāties un brÄ«nÄ«ties un kurā dvēseli piepildÄ«tu gaisma no aizmirstas pasaules. Neogotiskais stils gan Raskinam, gan ateistu māksliniekam un esejistam Viljamam Morisam, gan arÄ« dievbijÄ«gajam katoļu arhitektam Ogastusam PjÅ«džinam bija mēģinājums no jauna konsekrēt pilsētu kā laicÄ«gu kopienu, kas celta uz svētÄ«tas zemes.

Å Ä« iecere, kuras mērÄ·is bija atbalstÄ«t reliÄ£isko pasaules uzskatu, atdarinot tā ārējās zÄ«mes, sākumā bija veiksmÄ«ga. Taču tā ļoti lielā mērā bija atkarÄ«ga no citiem ā€“ no priesteriem un skolotājiem, kuru pienākums bÅ«tu pasniegt veco reliÄ£isko mācÄ«bu ilgi pēc tam, kad intelektuālā elite tai bija zaudējusi ticÄ«bu; no Ä£imenēm, kas savus bērnus audzinātu ticÄ«bā, spÄ«tējot paÅ”u Å”aubām; un no kopienām, kas atzÄ«tu reliÄ£iskās paražas un ceremonijas un savu skepsi turētu pa gabalu. PētÄ«jums par Anglijas iedzÄ«votājiem, kas tika veikts 19. gadsimta vidÅ«, pirms ā€œDuvras pludmalesā€ sacerēŔanas, atklāja, ka pilsētās jau 50 procenti iedzÄ«votāju bija pārtraukuÅ”i apmeklēt baznÄ«cu. Gadsimtu mijā Anglijā ticÄ«gie bija mazākumā, un sākās procesi, kas galu galā patrieca ticÄ«bas simbolus no pilsētas ielām. Pēdējo Ä«sto gotisko katedrāli LiverpÅ«lē sāka celt 22 gadus vecais Džailss (vēlāk sers Džailss) Gilberts Skots 1903. gadā. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk tas pats arhitekts izstrādāja dizainu grīļīgi mÅ«sdienu pasaulē ienākoŔās angļu pilsētas neilgajam, skaistajam simbolam ā€“ K2 telefona bÅ«diņai ar klasisko apveidu (kas aizgÅ«ts no sera Džona Souna sev paÅ”am paredzēta neoklasiskā stila sarkofāga), Bauhaus logiem un maigas sekulārās varas gaisotni, kas atgādināja vecmodÄ«gu angļu policistu.

AgrÄ«nie modernisti kritizēja neogotiku kā negodprātÄ«gu arhitektÅ«ru. Ne tikai tās formas un detaļas mānÄ«jās par darbu, kāds tajās faktiski nebija ieguldÄ«ts, bet arÄ« to garÄ«gā nozÄ«me bija meli ā€“ tas bija mēģinājums noliegt laicÄ«gās sabiedrÄ«bas un utilitārās kārtÄ«bas Ä«stenÄ«bu. Visi turpmākie mēģinājumi atdzÄ«vināt gotisko vai klasisko stilu un apbÅ«vēt mÅ«su pilsētu ielas pēc senajiem arhetipiem, kas tās reiz bija radÄ«juÅ”i, ir saņēmuÅ”i tādu paÅ”u kritiku. Tomēr, godÄ«gi sakot, Ŕī kritika ir sekla un nepārliecinoÅ”a. To paÅ”u nelabvēlÄ«go spriedumu mēs varētu izteikt par renesanses klasicismu, par oriÄ£inālo gotiku, par romieÅ”u tautas bÅ«vmākslu un par paÅ”u grieÄ·u templi: viss minētais radās, cenÅ”oties veiksmÄ«gi izveidotu apmetņu un konsekrētu vietu aprises uzturēt dzÄ«vas par spÄ«ti pārmaiņām, kas tās varētu izjaukt. Viktorijas laikmeta bÅ«vnieki neizlikās, ka rada ko jaunu; viņu mērÄ·is bija saglabāt garÄ«go mantojumu. Viņu darbs lÄ«dzinājās senas freskas glābÅ”anas darbam, atjaunojot drÅ«poÅ”o sienu, uz kuras tā uzgleznota. Šāda freska bija eiropeiskā pilsēta ā€“ Dieva svētÄ«ta vieta, kurai vajadzēja stāvēt mūžīgi, taču ar nosacÄ«jumu, ka kāds laiku pa laikam uzņemas pÅ«les to paglābt no sabrukÅ”anas.

MetjÅ« Ārnolds un Džons Raskins veltÄ«ja dzÄ«vi kristÄ«gās kultÅ«ras aizstāvÄ«bai, kaut arÄ« bija zaudējuÅ”i ticÄ«bu kristieÅ”u Dievam. Un, pateicoties viņiem un tÅ«kstoÅ”iem viņu ceļabiedru, ticÄ«bas pasaule izturēja vēl ilgi pēc tam, kad ticÄ«ba bija atkāpusies no Duvras pludmales ā€œkailajiem oļiemā€. Mums, iespējams, drÄ«zāk vajadzētu brÄ«nÄ«ties, ka 200 gadus pēc tam, kad HjÅ«ms un Kants sagrāva kristÄ«gās teoloÄ£ijas pretenzijas,[1] mēs jebkur Eiropā varam ieiet ciema baznÄ«cā un tur joprojām redzēt cilvēkus, kuru ikdiena paiet svelmainajā sekulārisma saulē, taču krēslā viņi joprojām lolo savu Dievu. ApgaismÄ«ba ir bijusi ar mums divus vai trÄ«s gadsimtus, bet tikpat ilgi tā arÄ« ir sastapusi pretestÄ«bu. Ir dzejnieki, kuri uz apgaismÄ«bu ir reaģējuÅ”i kā uz savdabÄ«gu ā€œgaismas piesārņojumuā€, no kura jāglābj krēslas ieplakas, jo citādi vairs nav iespējams redzēt zvaigznes. Viens no Å”iem dzejniekiem bija Ārnolds, viens cits ā€“ T. S. Eliots, vēl cits ā€“ Rilke. Šādi radoÅ”i gari ir gatavi atzÄ«t zaudējumu, bet atsakās par to sērot un dara visu iespējamo, lai viss paliktu savā vietā, un vienlaikus raugās nākotnē.

Tas man atgādina par dziļi iesakņoto konservatÄ«vismu, kurÅ” virzÄ«ja manu tēvu viņa sociālā taisnÄ«guma meklējumos. Viņam arhitektÅ«ra bija simbols cilvēku iekārtoto vietu jēgpilnumam, darba ļaužu piedienÄ«bai un stabilitātei, kā arÄ« viņu apņēmÄ«bai bÅ«t par zemes Ä«paÅ”niekiem. Tāpat kā es, arÄ« Džeks SkrÅ«tons skuma par drÅ«mo pārrāvumu tajā, kam vajadzēja turpināties no paaudzes uz paaudzi. Viņam riebās modernistu atteikÅ”anās no pagātnes, kad tie grāva mÅ«su pilsētas laika zoba skarto seju. ViņŔ, tāpat kā Raskins, domāja, ka arhitektÅ«ra ir aicinājums dieviem mitināties mÅ«su vidÅ«. Mana tēva skatÄ«jumā nebija nekādas jēgas cÄ«nÄ«ties par sociālo taisnÄ«gumu, ja beigās strādniekiem piedāvātu funkcionālus dzÄ«vokļus betona blokmājā ar skatu uz rēcoŔām automaÄ£istrālēm. Viņiem bija tiesÄ«bas uz savu burvÄ«bas daļu, un viņi to varēja saņemt tikai tad, ja skaistums un sakārtotÄ«ba tiek mērÄ·tiecÄ«gi saglabāti.

Vērojot pasauli tēva acÄ«m, man jau no agras jaunÄ«bas kļuva skaidrs, ka tradicionālo arhitektÅ«ru uztur spēkā vēlme nodot mantojumā pilsētu kā vietu, kurā mūžīgās kārtÄ«bas zÄ«mes un simboli nemitÄ«gi tiek atkārtoti un kurā ikviena pārmaiņa ir pakļauta nopietnai konsekrācijai. MÅ«su civilizācija aizsākās kā ā€œdebesu Jeruzalemesā€ meklējumi, un mēs to joprojām meklējam savu vēsturisko pilsētu apbružātajos centros. Svētceļojums uz Prāgu, Venēciju vai Florenci ir neaizstājams pieturas punkts mÅ«sdienu ateista lielajā tÅ«rē. Tomēr nerimstoŔā vēlme izdzēst konsekrēto seju turpinās: gandrÄ«z katrā pilsētā tagad ir savs ParÄ«zes PompidÅ« centra lÄ«dzinieks, kas sakārtotajā un graciozajā vidē iedēsta savu zobgalÄ«go rotaļlaukumu. No Ŕī desakralizācijas centra tad arÄ« izstarojas franču arhitekta Lekorbizjē aicinājums visu pilnÄ«bā nojaukt, sākt no jauna, izveidot jauna veida pilsētu ā€“ neticÄ«bas pilsētu, kurā jebkādu jēgu atklāti izsmies spoguļstikli. Visā Āzijā un Tuvajos Austrumos redzam Ŕī jaunā veida pilsētu celtniecÄ«bu ā€“ tās ir pilsētas bez stÅ«riem, bez ēnām, bez noslēpumiem. Mēs, eiropieÅ”i, Å”ai slimÄ«bai pretojamies, cik vien spējam, zinot, ka pilsētas zaudējums bÅ«s pārāk smags. Un mums noteikti ir taisnÄ«ba ā€“ jo mēs cÄ«nāmies par mājām, kuras mÄ«lam, un cÄ«nāmies pret tiem, kuri gÅ«st peļņu no to iznÄ«cināŔanas.

LÄ«dzÄ«gs noskaņojums ir valdÄ«jis anglikāņu baznÄ«cas attÄ«stÄ«bā kopÅ” reformācijas; cilvēki ir strādājuÅ”i, lai saglabātu to, kas bija uzbÅ«vēts, balstoties kristÄ«gajā atklāsmē, vienlaikus ļaujot paÅ”ai ticÄ«bai lēnām aizplÅ«st no struktÅ«ras slēptajām porām. Anglikāņu baznÄ«ca simbolizēja dilemmu, ar kuru Otrā pasaules kara beigās saskārās angļu konservatÄ«vie. LÅ«k, Å”eit ir organizācija, kas izŔķirÄ«gā brÄ«dÄ« ir apzināti identificēta ar valsti. Nebija nekādu Å”aubu, ka tā ir jāsaglabā: jo pretējā gadÄ«jumā par ko tad mēs cÄ«nÄ«jāmies? Taču, to saglabājot, mums vajadzēja arÄ« iet lÄ«dzi laikam – nevis sērot par veco Koventrijas katedrāli, kuras sabombardētajām sienām bija jāpaliek par pieminekli krituÅ”ajiem, bet uzcelt tai blakus jaunu katedrāli ar skatu nākotnē. Par arhitektu izvēlējās modernistu Bazilu Spensu, nevis veco seru Džailsu Gilbertu Skotu. Un piesaistÄ«ja mÅ«sdienu māksliniekus par lÄ«dzstrādniekiem, lai radÄ«tu katedrāli, kas kristÄ«go vēstÄ«jumu paustu mÅ«sdienām atbilstoŔās formās un tēlos. Katedrāli atklāja ar Bendžamina Britena rekviēmu, kas teica ardievas karam.

Anglikāņu baznÄ«ca ir neatraujami savijusies ar kultÅ«ru un dzÄ«ves vietu, kurai nepiecieÅ”ama reliÄ£iska konsekrācija. Taču iznākums ir Å”odien vērojamais juceklis: protestantu baznÄ«ca, kuras liturÄ£ija sevi pasludina par katolisku; nacionāla baznÄ«ca ar draudzēm visā pasaulē; svēto sakramentu glabātava, kuru regulē sekulārs parlaments; apustuliska kopÄ«ba, kuras vara nāk no svētā Pētera, bet kuras galva ir angļu monarhs. Pietuvinājumā aplÅ«kojot, tas viss ir bezjēdzÄ«ba – lauskas, kas palikuÅ”as pāri no aizmirstiem strÄ«diem, apmēram tikpat saskanÄ«gas kā saplēstu trauku kaudze, kas palikusi pēc laulÄ«bas kaŔķiem visa mūža garumā.

Taču pie angļu konservatÄ«vā gara pieder arÄ« tas, ka nevajag pārāk iedziļināties mantojumā: no tā ir jāatkāpjas pa gabalu, lÄ«dzÄ«gi MetjÅ« Ārnoldam, cerÄ«bā, ka tas spēs turpināties arÄ« bez mums. Angļi uzskata, ka viņu institÅ«cijas vislabāk vērot no attāluma un caur rudenÄ«gu dÅ«maku. Tāpat kā Parlaments, monarhija un anglosakÅ”u tiesÄ«bas, tāpat kā vecās universitātes, tiesu innas[2] un grāfistu pulki, arÄ« anglikāņu baznÄ«ca atrodas nacionālās dzÄ«ves fonā, seko neizprotamām procedÅ«rām un nevar tikt izskaidrota nekā citādāk, kā vien ar savu eksistenci. Å Ä«s lietas pastāv tāpēc, ka pastāv. Ja iedziļināsieties tajās pārāk rÅ«pÄ«gi, to pamatojums izzudÄ«s. Tad kā mēs varam saņemt garÄ«gu mierinājumu no institÅ«cijas, kas tik ļoti pieder pie Ŕīs pasaules? Kā mēs varam ticēt baznÄ«cas varai mÅ«s kristÄ«t, laulāt un apglabāt, ja uzskatām to tikai par kompromisa risinājumu teritoriāliem strÄ«diem, kuri sen beiguÅ”ies?

Tomēr, tieÅ”i pateicoties Å”im radoÅ”ajam haosam, kopÅ” 17. gadsimta beigām, kad puritāņi beidzot nomierinājās un garÄ«dznieki piekrita visam, lai tikai tiktu pie mierÄ«gas dzÄ«ves, anglikāņu baznÄ«ca ir nospēlējusi savu lomu angļu tautas ieveÅ”anā mÅ«sdienu pasaulē. Tā ir kristÄ«jusi, laulājusi un apbērējusi angļus bez sajÅ«tas, ka bradātu pa viņu jÅ«tām vai gaidÄ«tu no viņiem ko vairāk par piedienÄ«bas prasÄ«to mazumiņu. Un tā ir izvairÄ«jusies no dziļajiem metafiziskajiem jautājumiem. Tā pakāpeniski ir pārstājusi jautāt, vai tai ir pamatotas pretenzijas uz svētdarbÄ«bām vai tiesÄ«bas izteikt spriedumu par draudzi. Tā vietā tā ir attÄ«stÄ«jusi mazāk nervozu un pratinoÅ”u stāju, svinÄ«gos gadÄ«jumos iznākot priekÅ”plānā ar vārdiem un mÅ«ziku un laiku pa laikam piepildot laukus ar zvanu skaņām. Un tā ir uzturējusi ēkas, kuras tagad ir galvenā tÅ«ristu atrakcija katrā ciematā un paÅ”i svarÄ«gākie pieminekļi mÅ«su pilsētās. MÅ«su baznÄ«cas ir konsekrētās Anglijas simboli, kurus pazÄ«stam no saviem dzejniekiem, gleznotājiem un komponistiem, kā arÄ« no Ä«sām atskārtām, kuras laiku pa laikam noÄ·eram modernās dzÄ«ves kņadā. MÅ«su pieminekļi karā krituÅ”ajiem ir celti stilā, kas atvasināts no baznÄ«cu stila, un, kad atsaucamies uz svētajiem piemiņas pienākumiem, to darām ar dzejnieka Lorensa Binjona vārdiem,[3] kas izcirsti no anglikāņu liturÄ£ijas klints.

Dieva klātbÅ«tnes brÄ«dim, ko jÅ«di sauc par Å”ehÄ«nā un ko anglikāņu dzeja apdziedājusi no 17. gadsimta Džordža Herberta lÄ«dz jaunāko laiku T. S. Eliotam, mÅ«su literatÅ«rā vairs nav vietas. ÄŖpaŔā pieredze, ko dažkārt uz mirkli noÄ·eram mÅ«su pilsētu un ciemu baznÄ«cās, lielā mērā balstās atmiņās. Taču tās ir velvēs dunoÅ”as, skaļas atmiņas. Mēs zinām, ka Ŕīs ēkas nav vienkārÅ”i vietas, kurās kaŔķīgi cilvēki nesa savus strÄ«dus Dieva tiesas priekŔā. Tās ir vietas, kur cilvēki svētÄ«ja savu dzÄ«vi un atzina, ka mÄ«lestÄ«ba ir nozÄ«mÄ«gāka par peļņas gūŔanu uzņēmumā.

Džordžs Orvels 1941. gadā rakstÄ«ja, ka ā€œparastajiem Anglijas iedzÄ«votājiem nav noteiktas reliÄ£iskās pārliecÄ«bas, un tā tas ir bijis gadsimtiem ilgi… Tomēr viņi ir saglabājuÅ”i dziļu kristÄ«gās izjÅ«tas pieskaņu savās dzÄ«vēs, vienlaikus gandrÄ«z aizmirstot Kristus vārduā€. Å ai ā€œkristÄ«gās izjÅ«tas pieskaņaiā€ bija avots, un Å”is avots ir anglikāņu baznÄ«ca. Tās vēstÄ«jumi nav kliegti angļu ausÄ«s kā ranteru[4] un puritāņu sludināŔana, bet gan iepludināti viņu dzÄ«slās caur ainavām, caur smaiļu, torņu un virsotņu tÄ«klojumu, kas pilsētvidi saistÄ«ja ar debesÄ«m, caur himnām, Ziemassvētku dziesmām un oratorijām, kuras izskanēja visās viņu sapulcēs, un caur to LÅ«gÅ”anu grāmatas daļu, kuru daudzi cilvēki joprojām katru dienu skaita, apsolot ā€œpiedot saviem parādniekiemā€, lai arÄ« Ä«sti nezina, ko vārds ā€œparādsā€ Å”eit tieŔām nozÄ«mē.

Ēkas, kuras uztur Anglijas BaznÄ«ca, tāpēc nav vienÄ«gi simboli: tās ir daļa no mÅ«su nacionālās identitātes. Tās nosaka mÅ«su garÄ«go stāvokli arÄ« Å”aubās un neticÄ«bā. Tās stāv ainavā kā atgādinājums par to, kas mēs esam un kādi esam bijuÅ”i; un pat tad, ja mēs tās uzlÅ«kojam kā mÅ«sdienu cilvēki, kuri vairs netic brÄ«numam, mēs apzināmies, ka Ŕīs celtnes savā savdabÄ«gajā pieklusinātajā veidā joprojām glabā brÄ«numu. Tādējādi starp tiem, kas cenÅ”as tās saglabāt, joprojām ir daudzi, kuri vairs neiet uz dievkalpojumiem. Starp viņiem ir pat tādi ateisti kā mans tēvs, kurÅ” noraidÄ«ja Å”o paražu un tomēr redzēja baznÄ«cas kā daļu no mÅ«su ā€œmantojumaā€, tāpat kā ciema ielas ap tām un ainavu, kurā tās atrodas. MÅ«su baznÄ«cu izdzÄ«voÅ”ana mÅ«sdienās tieŔām ir vairāk atkarÄ«ga no to skaistuma, nekā lietojuma, taču Ŕādi tās parāda, cik ārkārtÄ«gi noderÄ«gs ir skaistums.

Tas, manuprāt, izskaidro, kāpēc angļi ir bijuÅ”i Ä«paÅ”i aktÄ«vi skaistuma aizstāvÄ«bā, kopÅ” 19. gadsimta vidus savu biedrÄ«bu dibināŔanas talantu veltot tieÅ”i pilsētu, baznÄ«cu, lauku un nacionālo pieminekļu saglabāŔanai. TieÅ”i skaistums viņiem vēsta, ka pasaule ir viņu mājas. TieÅ”i Ŕī māju sajÅ«ta sakustina ā€œkristÄ«gās izjÅ«tas pieskaņuā€, uz kuru atsaucās Orvels, un no tās izrietoÅ”o noturÄ«go labdarÄ«bas garu. Pēc lÅ«guma palÄ«dzēt nesenā tornado upuriem FilipÄ«nās Lielbritānijas iedzÄ«votāji ziedoja vairāk nekā visu pārējo Eiropas valstu iedzÄ«votāji kopā. Tas ir neliels, bet izteiksmÄ«gs atgādinājums, ko nozÄ«mē dzÄ«vot valstÄ«, kuras institÅ«cijas ir bÅ«vētas no apakÅ”as un kuras iekārtojumi jāsaprot kā ā€œmÅ«sējieā€. TieÅ”i Ŕādi cilvēki ā€“ tie, kuri savā pasaulē ir kā mājās, ā€“ var sniegt palÄ«dzÄ«bu bezpajumtniekiem un sveÅ”iniekiem citur.

Senču Ä«paÅ”umtiesÄ«bu un darba atstātais paraugs mÅ«s uzrunā no ainavas. Å o paraugu citur aizslaucÄ«ja Krievijas, Ungārijas, Čehijas un Slovākijas kolhozi. Džeks SkrÅ«tons, mans tēvs, pauda nožēlu par mÅ«su lauku izpostīŔanu ne tikai veÄ£etācijas un savvaļas dzÄ«vnieku zaudēŔanas dēļ, bet arÄ« tādēļ, ka tika iznÄ«cināti cilvēku radÄ«tie pieminekļi, ko tie gadsimtiem ilgi cēluÅ”i, iespiežot augsnē savas dzÄ«ves nospiedumus. Viņa vajadzÄ«ba pēc laukiem nebija tikai vajadzÄ«ba pēc svaiga gaisa un dzÄ«ves zaļumos; tā bija vajadzÄ«ba pēc citas, senākas laika pieredzes ā€“ nevis mÅ«sdienu aglomerāciju pieredzes, kur notikumi nepārtraukti paātrinās un tempu nosaka aizņemti sveÅ”inieki, bet gan tās zemes laika pieredzes, kurā cilvēki veic vienus un tos paÅ”us darbus un dzÄ«ves ritmu nosaka gadalaiki.

Tas, kas tiek saglabāts, ir skaistums; taču tā paÅ”a iemesla dēļ tiek saglabāta arÄ« vēsture un tās nozÄ«me. Dažiem ir statiska vēstures izpratne, un viņi vēsturi redz kā pagājuŔā laika paliekas, kuras saglabā kā grāmatu, lasāmu par zuduŔām lietām. Grāmatas pārbaudes kritērijs ir tās precizitāte, un, tiklÄ«dz priekÅ”metus, ainavas un mājas var atzÄ«t par daļu no vēstures, tās ir jāsaglabā tādas, kādas tās bijuÅ”as, ar autentisko apkārtni un detaļām kā pamācÄ«bu urdÄ«gajam apmeklētājam. Šāds priekÅ”stats par vēsturi ir sastopams Amerikas ā€œmantojumaā€ takās un vēsturiskajās apskates vietās: rÅ«pÄ«gi saglabātas Ä·ieÄ£eļu un koka detaļas, kas novietotas uz betona starp naidÄ«giem stikla torņiem.

Mans tēvs atbalstÄ«ja drÄ«zāk dinamisku vēstures izpratni, kas vēsturi redzēja kā tagadnes aspektu – kaut ko dzÄ«vu, kas ietekmē mÅ«su plānus un mērÄ·us un arÄ« to ietekmē mainās. Pagātne viņam nebija lasāma grāmata, bet gan grāmata, kurā jāraksta. ViņŔ uzskatÄ«ja, ka mēs no tās mācāmies, bet tikai atklājot, kā pielāgot savu rÄ«cÄ«bu un dzÄ«vesveidu tās lappusēm. Tā mums ir vērtÄ«ga, jo tajā ir cilvēki, bez kuru centieniem un cieÅ”anām mēs paÅ”i nepastāvētu. Å ie cilvēki radÄ«ja mÅ«su valsts fiziskās aprises; bet viņi arÄ« radÄ«ja tās institÅ«cijas un likumus un cÄ«nÄ«jās par to saglabāŔanu. Lai kā mēs saprastu savus sabiedriskos pienākumus, viņiem no mums pienākas neaizmirÅ”ana. Mēs pagātni ne tikai pētām, mēs to arÄ« mantojam, un mantoÅ”ana uzliek gan Ä«paÅ”umtiesÄ«bas, gan arÄ« aizbildņa pienākumu. Lietas, par kurām cÄ«nÄ«jās un par kurām mira, nedrÄ«kst laiski izŔķērdēt. Jo tās ir citu cilvēku – vēl nedzimuÅ”o – Ä«paÅ”ums.

TieÅ”i tā arÄ« vajadzētu saprast konservatÄ«vismu – kā daļu no dinamiskām attiecÄ«bām starp paaudzēm. Cilvēki skumst par to lietu iznÄ«cināŔanu, kas viņiem ir dārgas, jo iznÄ«cināŔana iedragā aizbildniecÄ«bas kārtÄ«bu, pārcērtot saikni ar priekÅ”tečiem un aizsedzot pienākumu pret pēcnācējiem. Piepilsētu tuksneÅ”i, kas, piemēram, pleÅ”as no Detroitas 50 jÅ«dzes uz visām pusēm, ir vietas, kur pagātne un nākamās paaudzes ir atstātas novārtā, – vietas, kur miruÅ”o un vēl nedzimuÅ”o balsis vairs nav sadzirdamas. Tās ir kliedzoÅ”as nepastāvÄ«bas vietas, kur Ŕībrīža paaudzes dzÄ«vo bez piederÄ«bas ā€“ tur nav piederÄ«bas, jo piederÄ«ba ir attiecÄ«bas, kas nav iespējamas bez vēstures. Tā sasaista paaudzes, kuru vairs nav un kuru vēl nav. Tā balstās kādas vietas uzskatīŔanā par mājām.



[1] Nesagrāva, bet par to citreiz. (Red. piez.)

[2] Inns of Court, advokātu amata apvienības Anglijā un Velsā. (Red. piez.)

[3] Domāta anglosfērā iecienÄ«tā Binjona 1914. gada poēma ā€œKrituÅ”ajiemā€, ko katru gadu 11. novembrÄ« mēdz skaitÄ«t Piemiņas dienas pasākumos. (Red. piez.)

[4] Viena no vairākām 17. gs. angļu nonkonformistu grupām, kas atŔķēlās no Anglijas BaznÄ«cas. (Red. piez.)


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: