Atvadu vārdi, kas neļauj sērot, bet atzīst zaudējumu (klausies arī Audiorakstos)

Fragments no britu vēsturnieka, domātāja un literāta sera Rodžera Skrūtona (1944–2020) grāmatas Kā būt konservatīvam? tulkojuma, kurš šī gada otrajā pusē iznāks apgādā “Kodoka”.

Mēs stāstām sev mierinošus stāstus par pagājušo laiku nevainību un lolojam vēlmi ieritināties pagātnē – tikai pielabotā pagātnē, no kuras drūmās daļas ir rūpīgi izgrieztas. Bet tad, kad pamostamies, mēs sērojam par sapņa zaudēšanu.

Šai tieksmei mums nevajadzētu pilnībā pretoties. Mums, tieši pretēji, vajadzētu atzīt zaudējumus, lai tos labāk panestu. Domāju, ka tas jo īpaši attiecas uz reliģijas zaudēšanu. Romantisma un pēcromantisma laikmeta domātāji ticības pasauli ir aplūkojuši no skatpunkta ārpus tās un kopā ar Viktorijas laika dzejnieku Metjū Ārnoldu klausījušies

…melanholiskajā, garajā, zūdošajā dārdoņā,
Kas atkāpjas, nakts vēja dvašā
Lejup gar drūmajiem, plašajiem pasaules nostūriem
Un kailajiem oļiem.

Un viņus, tāpat kā dzejnieku Ārnoldu, ir tvērusi piepeša apjauta, pēkšņs atklājums, ka kaut kas būtisks drīz izzudīs un tā vietā būs mokošs tukšums.

Dzejoli “Duvras pludmale” Ārnolds uzrakstīja 1867. gadā, un viņa pārdomas par kristīgās ticības izzušanu iekrāso angļiem ļoti raksturīga melanholija. Tas ir mēģinājums, kurš nav līdz galam samierinājies ar zaudējumu, neticības un zinātniskās skepses pasauli ietilpinot anglikāņu kultūras gotiskajā ietvarā. Divdesmit gadus vēlāk Nīče darbā Cilvēciskais, pārlieku cilvēciskais, šķietami metoties vienā laivā ar zinātniskajiem ateistiem, atzina milzīgo morālo traumu, kas mūsu civilizācijai jāpiedzīvo līdz ar kristīgās ticības atkāpšanos. Ticība nav vienkārši papildinājums mūsu parasto uzskatu klāstam. Tā ir pārveidojošs prāta stāvoklis – noteikta attieksme pret pasauli, kas sakņojas mūsu sabiedriskajā iedabā un maina visu uztveri, jūtas un uzskatus.

Atšķirība starp Ārnoldu un Nīči ir atšķirība starp diviem zaudējuma veidiem. Ārnolds zaudē kristīgo ticību ticības uzbūvētā pasaulē, kurā viss reliģiskās kopienas ārējais ietērps paliek savā vietā. Nīčem ticības zaudējums ir absolūts zaudējums – ne tikai iekšējas pārliecības, bet arī ārējo ticības simbolu zaudēšana, kas Nīčem bija tikai sentimentāli nieciņi. Nīče nākotnē paredz jaunu pasauli, kurā cilvēciskos iedibinājumus vairs nesaturēs kopā dievbijīgi ieradumi un svētas doktrīnas; tie būs izārdīti un pāršūti no varasgribas raupjā, nepakļāvīgā auduma. Dzejniekam Ārnoldam ticības zaudēšana ir personiska traģēdija, kas jānožēlo, bet jāslēpj. Nīčem ticības zaudēšana ir eksistenciāla pārveide, kas jāpieņem un jāapstiprina, jo pasaule vairs nepieļauj citu iespēju. Šo abu attieksmju pretstats ir vērojams arī mūsdienās, kad zinātniskie optimisti pievienojas Nīčem, sveicot mūsu atbrīvošanos no dogmu važām, un kultūras pesimisti pievienojas Ārnoldam viņa klusajās skumjās.

Lai kāda būtu mūsu nostāja, nākas atzīt Ārnolda tālredzību, ar kādu viņš paredzēja to, ko Nīče pats no sevis slēpa, proti:

…krēslojošs līdzenums
Pilns neskaidras cīņas un bēgšanas trauksmes,
Kur, naktij iestājoties, saduras neko nesaprotoši karaspēki.

Grūti noliegt, ka šīs vārsmas precīzi pravietoja sekojošo bezdievības gadsimtu. Nīče rakstīja laikā, kad šaubas un skepse vēl joprojām bija sava veida izlaidība un kad neticība vēl nebija izplatījusies tālu ārpus augsti izglītotu cilvēku loka. Retrospektīvi vērtējot, Nīčes slavas dziesmas “brīvajam garam”, pārcilvēkam un varasgribai liecina par nespēju saskatīt, kas varētu notikt, ja šīs lietas nonāktu mazāk saprātīgās galvās nekā viņējā.

Reliģija nav kaut kas tāds, kas ar cilvēku atgadās; reliģija arī nerodas kā empīriskas izpētes vai intelektuālas diskusijas slēdziens. Tā ir kaut kas, kam cilvēks pievienojas, kam pievēršas vai ar ko piedzimst. Kristīgās ticības zaudēšana nenozīmē tikai šaubas par Dieva esamību, iemiesošanos vai pestīšanu, kas iegūta pie krusta. Tā ietver atkrišanu no kopienas, pārstāšanu būt “locekļiem Kristū”, kā saka svētais Pāvils, pirmējās “būšanas mājās” pieredzes zaudēšanu. Visas reliģijas šajā ziņā ir līdzīgas, un tāpēc tās ir tik skarbas pret ķeceriem – jo ķeceri pretendē uz priekšrocībām, kuras sniedz dalība kopienā, bet citādi pieder pie citām kopienām.

Tas nenozīmē, ka reliģija nav nekas vairāk, kā vien kopienas locekļu saites. Reliģija nozīmē arī doktrīnu, rituālus, dievkalpojumus un lūgšanas. Tā nozīmē Dieva, visa esošā radītāja, vīziju un transcendentālās realitātes zīmju un atklāsmju meklējumus. Tā nozīmē izjūtu, ka pastāv svētais, neaizskaramais, sakramentālais un attiecīgi zaimojošais. Un daudzos gadījumos tā nozīmē arī cerību uz dzīvi nākamajā mūžībā. Visi šie reliģijas aspekti izaug no kopienas locekļa pieredzes un arī bagātina šo pieredzi. Reliģiskā kopiena sevi nodrošina ar visaptverošu pasaules uzskatu, kuru papildina rituāli un ceremonijas, kas apliecina šīs kopienas kā sociāla organisma esamību un pieprasa tiem vietu pasaulē.

Tādējādi ticībai nepietiek ar ērtām paražām un nekromantiskiem mājas dievu rituāliem. Tā tiecas uz kosmiska mēroga izskaidrojumu un galīgo teodiceju. Attiecīgi zinātnes konkurējošais uznāciens tai met sejā izaicinājumu. Lai arī reliģija ir sociāls fakts, tā tiek pakļauta tīri intelektuālam atspēkojumam. Un baznīcas intelektuālo pretenziju sakāve aizsāka sekularizācijas procesu, kuram bija jābeidzas ar kristīgās kopienas sakāvi – tās kopienas locekļa pamatpieredzes galīgo zaudējumu, kura divus gadu tūkstošus bija veidojusi Eiropas civilizāciju un likusi tai būt tādai, kāda tā ir.

Tāpēc ticības zaudēšana ir mierinājuma, līdzdalības un māju zaudēšana. Tā nozīmē doties trimdā no kopienas, kas cilvēku veidojusi un pēc kuras viņš varbūt vienmēr slepus ilgosies. Lielie Viktorijas laika kristietības apšaubītāji, starp kuriem dzejnieks Metjū Ārnolds bija izcilākais, nebija gatavi šādai pieredzei. Viņi mēģināja salāpīt zūdošo sociālo pasauli ar tīri cilvēcisku līdzekļu palīdzību. Un lielā mērā viņiem tas izdevās. Viņu ticības zaudējumam fonā vēl joprojām pastāvēja reliģiskā kopiena, kuras paražām viņi centās netraucēt. Viņi apdzīvoja to pašu dzīvespasauli, ko ticīgie, un redzēja pasauli kā tādu, kurā valda ticības svētā mantojuma radītas institūcijas un gaidas.  

Par to liecina 19. gadsimta sekulāristu, piemēram, angļu utilitārista Džona Stjuarta Milla, franču vēsturnieka Žila Mišlē un amerikāņu dabas slavinātāja Henrija Toro teksti. Viņu redzējums ir gluži kā apzīmogots ar kopīgu un kopīgotu reliģiju; viņu pasaulē brīvais indivīds joprojām ir vairāk nekā tikai laicīgās gaismas apmirdzēts, un visu viņu tekstu slēptais mērķis ir cilvēka stāvokli padarīt cēlāku. Šādi rakstnieki ticības zaudēšanu nepiedzīvoja kā zaudējumu, jo ļoti īstā nozīmē viņi savu ticību nebija zaudējuši. Viņi bija noraidījuši dažādas metafiziskas idejas un doktrīnas, taču joprojām apdzīvoja ticības radīto pasauli – neatceļamu pienākumu, laulību, bēru un kristību pasauli, ikdienas dzīvē piedzīvotas patiesas klātbūtnes un aizgrābtu redzējumu mākslas pasauli. Viņu pasaule bija pasaule, kura plaši atzina un sabiedriski balstīja svēto, aizliegto un sakramentālo.

Tajā īsajā mirklī Duvras pludmalē Ārnolds pamanīja tukšo bezdibeni zem tās morālās kārtības, kuru viņš nepārtraukti centās lāpīt. Un viņš novērsa skatienu, atsakoties sērot par savu kādreizējo pārliecību zaudēšanu. Šis prāta stāvoklis atrada savu idealizēto izteiksmi neogotikas mākslā un tās galvenā Viktorijas laika aizstāvja Džona Raskina tekstos. Neviens nezina, vai Raskins bija īstens ticīgais, ticības atbalstītājs vai ateists, kurš dziļi pieķēries vīzijai par ticības sakārtotu sabiedrību viduslaikos. Tomēr viņa pamudinājumi ir izteikti karaļa Džeimsa Bībeles un 16. gadsimta Ierasto lūgšanu grāmatas valodā; viņa atbildi tālaika zinātnei un mākslai caurvij reliģisko meklējumu gars, un viņa ieteikumi arhitektam ir domāti “debesu Jeruzalemes” celtniecībai. Viņa aprakstītajam un slavinātajam gotiskajam stilam vajadzēja sekulārā laikmetā no jauna satvert sakrālo. Tam bija jāpiedāvā vīzija par ziedošanos un konsekrētu darbu, lai pretotos nomācošajiem rūpniecisko mašīnu ražojumiem. Utilitārā neprāta vidū tas būtu logs uz transcendenci – vietā, kurā mēs atkal varētu apstāties un brīnīties un kurā dvēseli piepildītu gaisma no aizmirstas pasaules. Neogotiskais stils gan Raskinam, gan ateistu māksliniekam un esejistam Viljamam Morisam, gan arī dievbijīgajam katoļu arhitektam Ogastusam Pjūdžinam bija mēģinājums no jauna konsekrēt pilsētu kā laicīgu kopienu, kas celta uz svētītas zemes.

Šī iecere, kuras mērķis bija atbalstīt reliģisko pasaules uzskatu, atdarinot tā ārējās zīmes, sākumā bija veiksmīga. Taču tā ļoti lielā mērā bija atkarīga no citiem – no priesteriem un skolotājiem, kuru pienākums būtu pasniegt veco reliģisko mācību ilgi pēc tam, kad intelektuālā elite tai bija zaudējusi ticību; no ģimenēm, kas savus bērnus audzinātu ticībā, spītējot pašu šaubām; un no kopienām, kas atzītu reliģiskās paražas un ceremonijas un savu skepsi turētu pa gabalu. Pētījums par Anglijas iedzīvotājiem, kas tika veikts 19. gadsimta vidū, pirms “Duvras pludmales” sacerēšanas, atklāja, ka pilsētās jau 50 procenti iedzīvotāju bija pārtraukuši apmeklēt baznīcu. Gadsimtu mijā Anglijā ticīgie bija mazākumā, un sākās procesi, kas galu galā patrieca ticības simbolus no pilsētas ielām. Pēdējo īsto gotisko katedrāli Liverpūlē sāka celt 22 gadus vecais Džailss (vēlāk sers Džailss) Gilberts Skots 1903. gadā. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk tas pats arhitekts izstrādāja dizainu grīļīgi mūsdienu pasaulē ienākošās angļu pilsētas neilgajam, skaistajam simbolam – K2 telefona būdiņai ar klasisko apveidu (kas aizgūts no sera Džona Souna sev pašam paredzēta neoklasiskā stila sarkofāga), Bauhaus logiem un maigas sekulārās varas gaisotni, kas atgādināja vecmodīgu angļu policistu.

Agrīnie modernisti kritizēja neogotiku kā negodprātīgu arhitektūru. Ne tikai tās formas un detaļas mānījās par darbu, kāds tajās faktiski nebija ieguldīts, bet arī to garīgā nozīme bija meli – tas bija mēģinājums noliegt laicīgās sabiedrības un utilitārās kārtības īstenību. Visi turpmākie mēģinājumi atdzīvināt gotisko vai klasisko stilu un apbūvēt mūsu pilsētu ielas pēc senajiem arhetipiem, kas tās reiz bija radījuši, ir saņēmuši tādu pašu kritiku. Tomēr, godīgi sakot, šī kritika ir sekla un nepārliecinoša. To pašu nelabvēlīgo spriedumu mēs varētu izteikt par renesanses klasicismu, par oriģinālo gotiku, par romiešu tautas būvmākslu un par pašu grieķu templi: viss minētais radās, cenšoties veiksmīgi izveidotu apmetņu un konsekrētu vietu aprises uzturēt dzīvas par spīti pārmaiņām, kas tās varētu izjaukt. Viktorijas laikmeta būvnieki neizlikās, ka rada ko jaunu; viņu mērķis bija saglabāt garīgo mantojumu. Viņu darbs līdzinājās senas freskas glābšanas darbam, atjaunojot drūpošo sienu, uz kuras tā uzgleznota. Šāda freska bija eiropeiskā pilsēta – Dieva svētīta vieta, kurai vajadzēja stāvēt mūžīgi, taču ar nosacījumu, ka kāds laiku pa laikam uzņemas pūles to paglābt no sabrukšanas.

Metjū Ārnolds un Džons Raskins veltīja dzīvi kristīgās kultūras aizstāvībai, kaut arī bija zaudējuši ticību kristiešu Dievam. Un, pateicoties viņiem un tūkstošiem viņu ceļabiedru, ticības pasaule izturēja vēl ilgi pēc tam, kad ticība bija atkāpusies no Duvras pludmales “kailajiem oļiem”. Mums, iespējams, drīzāk vajadzētu brīnīties, ka 200 gadus pēc tam, kad Hjūms un Kants sagrāva kristīgās teoloģijas pretenzijas,[1] mēs jebkur Eiropā varam ieiet ciema baznīcā un tur joprojām redzēt cilvēkus, kuru ikdiena paiet svelmainajā sekulārisma saulē, taču krēslā viņi joprojām lolo savu Dievu. Apgaismība ir bijusi ar mums divus vai trīs gadsimtus, bet tikpat ilgi tā arī ir sastapusi pretestību. Ir dzejnieki, kuri uz apgaismību ir reaģējuši kā uz savdabīgu “gaismas piesārņojumu”, no kura jāglābj krēslas ieplakas, jo citādi vairs nav iespējams redzēt zvaigznes. Viens no šiem dzejniekiem bija Ārnolds, viens cits – T. S. Eliots, vēl cits – Rilke. Šādi radoši gari ir gatavi atzīt zaudējumu, bet atsakās par to sērot un dara visu iespējamo, lai viss paliktu savā vietā, un vienlaikus raugās nākotnē.

Tas man atgādina par dziļi iesakņoto konservatīvismu, kurš virzīja manu tēvu viņa sociālā taisnīguma meklējumos. Viņam arhitektūra bija simbols cilvēku iekārtoto vietu jēgpilnumam, darba ļaužu piedienībai un stabilitātei, kā arī viņu apņēmībai būt par zemes īpašniekiem. Tāpat kā es, arī Džeks Skrūtons skuma par drūmo pārrāvumu tajā, kam vajadzēja turpināties no paaudzes uz paaudzi. Viņam riebās modernistu atteikšanās no pagātnes, kad tie grāva mūsu pilsētas laika zoba skarto seju. Viņš, tāpat kā Raskins, domāja, ka arhitektūra ir aicinājums dieviem mitināties mūsu vidū. Mana tēva skatījumā nebija nekādas jēgas cīnīties par sociālo taisnīgumu, ja beigās strādniekiem piedāvātu funkcionālus dzīvokļus betona blokmājā ar skatu uz rēcošām automaģistrālēm. Viņiem bija tiesības uz savu burvības daļu, un viņi to varēja saņemt tikai tad, ja skaistums un sakārtotība tiek mērķtiecīgi saglabāti.

Vērojot pasauli tēva acīm, man jau no agras jaunības kļuva skaidrs, ka tradicionālo arhitektūru uztur spēkā vēlme nodot mantojumā pilsētu kā vietu, kurā mūžīgās kārtības zīmes un simboli nemitīgi tiek atkārtoti un kurā ikviena pārmaiņa ir pakļauta nopietnai konsekrācijai. Mūsu civilizācija aizsākās kā “debesu Jeruzalemes” meklējumi, un mēs to joprojām meklējam savu vēsturisko pilsētu apbružātajos centros. Svētceļojums uz Prāgu, Venēciju vai Florenci ir neaizstājams pieturas punkts mūsdienu ateista lielajā tūrē. Tomēr nerimstošā vēlme izdzēst konsekrēto seju turpinās: gandrīz katrā pilsētā tagad ir savs Parīzes Pompidū centra līdzinieks, kas sakārtotajā un graciozajā vidē iedēsta savu zobgalīgo rotaļlaukumu. No šī desakralizācijas centra tad arī izstarojas franču arhitekta Lekorbizjē aicinājums visu pilnībā nojaukt, sākt no jauna, izveidot jauna veida pilsētu – neticības pilsētu, kurā jebkādu jēgu atklāti izsmies spoguļstikli. Visā Āzijā un Tuvajos Austrumos redzam šī jaunā veida pilsētu celtniecību – tās ir pilsētas bez stūriem, bez ēnām, bez noslēpumiem. Mēs, eiropieši, šai slimībai pretojamies, cik vien spējam, zinot, ka pilsētas zaudējums būs pārāk smags. Un mums noteikti ir taisnība – jo mēs cīnāmies par mājām, kuras mīlam, un cīnāmies pret tiem, kuri gūst peļņu no to iznīcināšanas.

Līdzīgs noskaņojums ir valdījis anglikāņu baznīcas attīstībā kopš reformācijas; cilvēki ir strādājuši, lai saglabātu to, kas bija uzbūvēts, balstoties kristīgajā atklāsmē, vienlaikus ļaujot pašai ticībai lēnām aizplūst no struktūras slēptajām porām. Anglikāņu baznīca simbolizēja dilemmu, ar kuru Otrā pasaules kara beigās saskārās angļu konservatīvie. Lūk, šeit ir organizācija, kas izšķirīgā brīdī ir apzināti identificēta ar valsti. Nebija nekādu šaubu, ka tā ir jāsaglabā: jo pretējā gadījumā par ko tad mēs cīnījāmies? Taču, to saglabājot, mums vajadzēja arī iet līdzi laikam – nevis sērot par veco Koventrijas katedrāli, kuras sabombardētajām sienām bija jāpaliek par pieminekli kritušajiem, bet uzcelt tai blakus jaunu katedrāli ar skatu nākotnē. Par arhitektu izvēlējās modernistu Bazilu Spensu, nevis veco seru Džailsu Gilbertu Skotu. Un piesaistīja mūsdienu māksliniekus par līdzstrādniekiem, lai radītu katedrāli, kas kristīgo vēstījumu paustu mūsdienām atbilstošās formās un tēlos. Katedrāli atklāja ar Bendžamina Britena rekviēmu, kas teica ardievas karam.

Anglikāņu baznīca ir neatraujami savijusies ar kultūru un dzīves vietu, kurai nepieciešama reliģiska konsekrācija. Taču iznākums ir šodien vērojamais juceklis: protestantu baznīca, kuras liturģija sevi pasludina par katolisku; nacionāla baznīca ar draudzēm visā pasaulē; svēto sakramentu glabātava, kuru regulē sekulārs parlaments; apustuliska kopība, kuras vara nāk no svētā Pētera, bet kuras galva ir angļu monarhs. Pietuvinājumā aplūkojot, tas viss ir bezjēdzība – lauskas, kas palikušas pāri no aizmirstiem strīdiem, apmēram tikpat saskanīgas kā saplēstu trauku kaudze, kas palikusi pēc laulības kašķiem visa mūža garumā.

Taču pie angļu konservatīvā gara pieder arī tas, ka nevajag pārāk iedziļināties mantojumā: no tā ir jāatkāpjas pa gabalu, līdzīgi Metjū Ārnoldam, cerībā, ka tas spēs turpināties arī bez mums. Angļi uzskata, ka viņu institūcijas vislabāk vērot no attāluma un caur rudenīgu dūmaku. Tāpat kā Parlaments, monarhija un anglosakšu tiesības, tāpat kā vecās universitātes, tiesu innas[2] un grāfistu pulki, arī anglikāņu baznīca atrodas nacionālās dzīves fonā, seko neizprotamām procedūrām un nevar tikt izskaidrota nekā citādāk, kā vien ar savu eksistenci. Šīs lietas pastāv tāpēc, ka pastāv. Ja iedziļināsieties tajās pārāk rūpīgi, to pamatojums izzudīs. Tad kā mēs varam saņemt garīgu mierinājumu no institūcijas, kas tik ļoti pieder pie šīs pasaules? Kā mēs varam ticēt baznīcas varai mūs kristīt, laulāt un apglabāt, ja uzskatām to tikai par kompromisa risinājumu teritoriāliem strīdiem, kuri sen beigušies?

Tomēr, tieši pateicoties šim radošajam haosam, kopš 17. gadsimta beigām, kad puritāņi beidzot nomierinājās un garīdznieki piekrita visam, lai tikai tiktu pie mierīgas dzīves, anglikāņu baznīca ir nospēlējusi savu lomu angļu tautas ievešanā mūsdienu pasaulē. Tā ir kristījusi, laulājusi un apbērējusi angļus bez sajūtas, ka bradātu pa viņu jūtām vai gaidītu no viņiem ko vairāk par piedienības prasīto mazumiņu. Un tā ir izvairījusies no dziļajiem metafiziskajiem jautājumiem. Tā pakāpeniski ir pārstājusi jautāt, vai tai ir pamatotas pretenzijas uz svētdarbībām vai tiesības izteikt spriedumu par draudzi. Tā vietā tā ir attīstījusi mazāk nervozu un pratinošu stāju, svinīgos gadījumos iznākot priekšplānā ar vārdiem un mūziku un laiku pa laikam piepildot laukus ar zvanu skaņām. Un tā ir uzturējusi ēkas, kuras tagad ir galvenā tūristu atrakcija katrā ciematā un paši svarīgākie pieminekļi mūsu pilsētās. Mūsu baznīcas ir konsekrētās Anglijas simboli, kurus pazīstam no saviem dzejniekiem, gleznotājiem un komponistiem, kā arī no īsām atskārtām, kuras laiku pa laikam noķeram modernās dzīves kņadā. Mūsu pieminekļi karā kritušajiem ir celti stilā, kas atvasināts no baznīcu stila, un, kad atsaucamies uz svētajiem piemiņas pienākumiem, to darām ar dzejnieka Lorensa Binjona vārdiem,[3] kas izcirsti no anglikāņu liturģijas klints.

Dieva klātbūtnes brīdim, ko jūdi sauc par šehīnā un ko anglikāņu dzeja apdziedājusi no 17. gadsimta Džordža Herberta līdz jaunāko laiku T. S. Eliotam, mūsu literatūrā vairs nav vietas. Īpašā pieredze, ko dažkārt uz mirkli noķeram mūsu pilsētu un ciemu baznīcās, lielā mērā balstās atmiņās. Taču tās ir velvēs dunošas, skaļas atmiņas. Mēs zinām, ka šīs ēkas nav vienkārši vietas, kurās kašķīgi cilvēki nesa savus strīdus Dieva tiesas priekšā. Tās ir vietas, kur cilvēki svētīja savu dzīvi un atzina, ka mīlestība ir nozīmīgāka par peļņas gūšanu uzņēmumā.

Džordžs Orvels 1941. gadā rakstīja, ka “parastajiem Anglijas iedzīvotājiem nav noteiktas reliģiskās pārliecības, un tā tas ir bijis gadsimtiem ilgi… Tomēr viņi ir saglabājuši dziļu kristīgās izjūtas pieskaņu savās dzīvēs, vienlaikus gandrīz aizmirstot Kristus vārdu”. Šai “kristīgās izjūtas pieskaņai” bija avots, un šis avots ir anglikāņu baznīca. Tās vēstījumi nav kliegti angļu ausīs kā ranteru[4] un puritāņu sludināšana, bet gan iepludināti viņu dzīslās caur ainavām, caur smaiļu, torņu un virsotņu tīklojumu, kas pilsētvidi saistīja ar debesīm, caur himnām, Ziemassvētku dziesmām un oratorijām, kuras izskanēja visās viņu sapulcēs, un caur to Lūgšanu grāmatas daļu, kuru daudzi cilvēki joprojām katru dienu skaita, apsolot “piedot saviem parādniekiem”, lai arī īsti nezina, ko vārds “parāds” šeit tiešām nozīmē.

Ēkas, kuras uztur Anglijas Baznīca, tāpēc nav vienīgi simboli: tās ir daļa no mūsu nacionālās identitātes. Tās nosaka mūsu garīgo stāvokli arī šaubās un neticībā. Tās stāv ainavā kā atgādinājums par to, kas mēs esam un kādi esam bijuši; un pat tad, ja mēs tās uzlūkojam kā mūsdienu cilvēki, kuri vairs netic brīnumam, mēs apzināmies, ka šīs celtnes savā savdabīgajā pieklusinātajā veidā joprojām glabā brīnumu. Tādējādi starp tiem, kas cenšas tās saglabāt, joprojām ir daudzi, kuri vairs neiet uz dievkalpojumiem. Starp viņiem ir pat tādi ateisti kā mans tēvs, kurš noraidīja šo paražu un tomēr redzēja baznīcas kā daļu no mūsu “mantojuma”, tāpat kā ciema ielas ap tām un ainavu, kurā tās atrodas. Mūsu baznīcu izdzīvošana mūsdienās tiešām ir vairāk atkarīga no to skaistuma, nekā lietojuma, taču šādi tās parāda, cik ārkārtīgi noderīgs ir skaistums.

Tas, manuprāt, izskaidro, kāpēc angļi ir bijuši īpaši aktīvi skaistuma aizstāvībā, kopš 19. gadsimta vidus savu biedrību dibināšanas talantu veltot tieši pilsētu, baznīcu, lauku un nacionālo pieminekļu saglabāšanai. Tieši skaistums viņiem vēsta, ka pasaule ir viņu mājas. Tieši šī māju sajūta sakustina “kristīgās izjūtas pieskaņu”, uz kuru atsaucās Orvels, un no tās izrietošo noturīgo labdarības garu. Pēc lūguma palīdzēt nesenā tornado upuriem Filipīnās Lielbritānijas iedzīvotāji ziedoja vairāk nekā visu pārējo Eiropas valstu iedzīvotāji kopā. Tas ir neliels, bet izteiksmīgs atgādinājums, ko nozīmē dzīvot valstī, kuras institūcijas ir būvētas no apakšas un kuras iekārtojumi jāsaprot kā “mūsējie”. Tieši šādi cilvēki – tie, kuri savā pasaulē ir kā mājās, – var sniegt palīdzību bezpajumtniekiem un svešiniekiem citur.

Senču īpašumtiesību un darba atstātais paraugs mūs uzrunā no ainavas. Šo paraugu citur aizslaucīja Krievijas, Ungārijas, Čehijas un Slovākijas kolhozi. Džeks Skrūtons, mans tēvs, pauda nožēlu par mūsu lauku izpostīšanu ne tikai veģetācijas un savvaļas dzīvnieku zaudēšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka tika iznīcināti cilvēku radītie pieminekļi, ko tie gadsimtiem ilgi cēluši, iespiežot augsnē savas dzīves nospiedumus. Viņa vajadzība pēc laukiem nebija tikai vajadzība pēc svaiga gaisa un dzīves zaļumos; tā bija vajadzība pēc citas, senākas laika pieredzes – nevis mūsdienu aglomerāciju pieredzes, kur notikumi nepārtraukti paātrinās un tempu nosaka aizņemti svešinieki, bet gan tās zemes laika pieredzes, kurā cilvēki veic vienus un tos pašus darbus un dzīves ritmu nosaka gadalaiki.

Tas, kas tiek saglabāts, ir skaistums; taču tā paša iemesla dēļ tiek saglabāta arī vēsture un tās nozīme. Dažiem ir statiska vēstures izpratne, un viņi vēsturi redz kā pagājušā laika paliekas, kuras saglabā kā grāmatu, lasāmu par zudušām lietām. Grāmatas pārbaudes kritērijs ir tās precizitāte, un, tiklīdz priekšmetus, ainavas un mājas var atzīt par daļu no vēstures, tās ir jāsaglabā tādas, kādas tās bijušas, ar autentisko apkārtni un detaļām kā pamācību urdīgajam apmeklētājam. Šāds priekšstats par vēsturi ir sastopams Amerikas “mantojuma” takās un vēsturiskajās apskates vietās: rūpīgi saglabātas ķieģeļu un koka detaļas, kas novietotas uz betona starp naidīgiem stikla torņiem.

Mans tēvs atbalstīja drīzāk dinamisku vēstures izpratni, kas vēsturi redzēja kā tagadnes aspektu – kaut ko dzīvu, kas ietekmē mūsu plānus un mērķus un arī to ietekmē mainās. Pagātne viņam nebija lasāma grāmata, bet gan grāmata, kurā jāraksta. Viņš uzskatīja, ka mēs no tās mācāmies, bet tikai atklājot, kā pielāgot savu rīcību un dzīvesveidu tās lappusēm. Tā mums ir vērtīga, jo tajā ir cilvēki, bez kuru centieniem un ciešanām mēs paši nepastāvētu. Šie cilvēki radīja mūsu valsts fiziskās aprises; bet viņi arī radīja tās institūcijas un likumus un cīnījās par to saglabāšanu. Lai kā mēs saprastu savus sabiedriskos pienākumus, viņiem no mums pienākas neaizmiršana. Mēs pagātni ne tikai pētām, mēs to arī mantojam, un mantošana uzliek gan īpašumtiesības, gan arī aizbildņa pienākumu. Lietas, par kurām cīnījās un par kurām mira, nedrīkst laiski izšķērdēt. Jo tās ir citu cilvēku – vēl nedzimušo – īpašums.

Tieši tā arī vajadzētu saprast konservatīvismu – kā daļu no dinamiskām attiecībām starp paaudzēm. Cilvēki skumst par to lietu iznīcināšanu, kas viņiem ir dārgas, jo iznīcināšana iedragā aizbildniecības kārtību, pārcērtot saikni ar priekštečiem un aizsedzot pienākumu pret pēcnācējiem. Piepilsētu tuksneši, kas, piemēram, plešas no Detroitas 50 jūdzes uz visām pusēm, ir vietas, kur pagātne un nākamās paaudzes ir atstātas novārtā, – vietas, kur mirušo un vēl nedzimušo balsis vairs nav sadzirdamas. Tās ir kliedzošas nepastāvības vietas, kur šībrīža paaudzes dzīvo bez piederības – tur nav piederības, jo piederība ir attiecības, kas nav iespējamas bez vēstures. Tā sasaista paaudzes, kuru vairs nav un kuru vēl nav. Tā balstās kādas vietas uzskatīšanā par mājām.



[1] Nesagrāva, bet par to citreiz. (Red. piez.)

[2] Inns of Court, advokātu amata apvienības Anglijā un Velsā. (Red. piez.)

[3] Domāta anglosfērā iecienītā Binjona 1914. gada poēma “Kritušajiem”, ko katru gadu 11. novembrī mēdz skaitīt Piemiņas dienas pasākumos. (Red. piez.)

[4] Viena no vairākām 17. gs. angļu nonkonformistu grupām, kas atšķēlās no Anglijas Baznīcas. (Red. piez.)


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: