Divas Latvijas luterānisma sejas

Latvija vairāk kā astoņus gadsimtus reliģiski un konfesionāli pieder kristīgās civilizācijas Rietumu spārnam. Tomēr pēcokupācijas gados, pretēji Rietumu tendencēm, kristietība vairāk ir asociējusies ar konservatīvām vērtībām. Reliģisko procesu vērotājs var konstatēt šī Latvijas kristiešu konservatīvisma savdabību – līdz šim brīdim vienveidīgu ekumenismu un vienlaikus pamalē briestošās pārmaiņas, kuras var mainīt pastāvošo liberālo/konservatīvo kristiešu spēku samēru. Līdzās labi zināmiem kristīgi konservatīviem spēlētajiem, kuriem oponē neliels liberālo kristiešu mazākums, nosacītu konsolidācijas fāzi ir sasniedzis Latvijā vēl ne tik pamanāms, bet potenciāli nozīmīgs liberāls spēks.

Vispirms jāpaskaidro turpmāk sastopamo jēdzienu lietojums. Apzīmējumi konservatīvs/liberāls, apzinoties to politisko izcelsmi un teorētisko nosacītību, te lietoti, jo ļauj salīdzināt divu kristiešu grupu nereti pretējās praktiskās izvēles un atšķirīgās teoloģiskās pieejas. Liberālā kristietība Bībeli skaidro šodienas populāro intelektuālo un kultūras strāvojumu kontekstā,[1] upurējot klasiskās teoloģiskās pamatdoktrīnas. Teoloģiskais liberālisms apšauba vēsturisko mācību par Bībeles patiesumu, Bībeles Dieva ekskluzivitāti un Jēzu Kristu kā Dievcilvēku un universālu Pestītāju. Praksē šodienas liberāļi visbiežāk ordinē (ievada garīdznieka kārtā) sievietes[2] un pieņem laikmeta gara diktētās mācības par dzīvību (mākslīgo abortu un eitanāziju) un dzimuma identitāti. Piemēram, viendzimuma attiecības viņi atzīst par kristīgajai mācībai atbilstošu praksi. Sieviešu ordinācijas pieļaušana ir paradigmātisks teoloģiskā liberālisma piemērs. Tajā, kā augstāku autoritāti stādot laikmeta egalitāros strāvojumus, ir notikusi atkāpšanās no vēsturiskās bibliskās mācības par kalpošanas amatu. Īsumā, liberālo kristietību nereti raksturo vēsturiski kritiskās metodes lietojums attiecībā uz Bībeles mācību, kas paredz augstāku autoritāti piešķirt kritizējošajam cilvēka prātam, nevis Svētajos Rakstos atklātajam Dieva Vārdam.

Konservatīvā kristietība[3] Bībeli skaidro, sekojot klasiskās teoloģijas pamatdoktrīnām (bibliski konservatīvi jeb iespējami tuvāk bibliskā stāsta vienkāršajai nozīmei). Tā visbiežāk ordinē tikai vīriešus, kā nebiblisku noraida mērķtiecīgu dzīvības izdzēšanu un par kristīgi neattaisnojamām atzīst dažādas dzimuma identitātes variāciju teorijas un prakses.

Svarīgi piebilst, ka, veidojot attiecības ar sabiedrību, kristietībai vēsturiski nav bijusi viena atbilde uz attiecīgajā laikmetā izplatītu uzskatu pieņemšanu vai noraidīšanu. Šīs attiecības ir dinamiskas. Reizēm pāreja no pieņemšanas uz noraidījumu ir bijusi strauja, citreiz – pakāpeniska. Turklāt sabiedrība ir ietekmējusi baznīcu un kristiešus, un arī kristieši – sabiedrību. Valdošais modelis ir pretruna vai konflikts. Piemēram, Romas impērijā kristieši atšķīrās ar savu no laulības svētuma mācības izrietošo seksuālo ētiku. Viņus atšķīra arī attieksme pret dzīvības neaizskaramību laikā, kad zīdaiņu nonāvēšana bija ierasta prakse. Savukārt Trešajā Reihā vācu baznīca atturējās no nacistu zvērību kritikas, tādējādi rādot, kas notiek, kad baznīca pieskaņojas sabiedrībai un valstij.

Par Latvijas kristietības konservatīvismu

Visbiežākais skaidrojums Rietumu kristietības konservatīvismam Latvijā ir – “tāpēc, ka okupācijas režīms…” ar parasti sekojošu pozitīvu vai negatīvu vērtējumu. Tam var piekrist. Tomēr svarīgi minēt, ka Latvijas kristietības īpatnība uz apkārtējo valstu fona ir šobrīd pastāvošais ļoti dažādais konfesionālais vai ekumeniskais, kā parasti mēdz teikt, formāts. Latvijas kristiešu vairākums ir konservatīvs neatkarīgi no konfesionālās piederības.

Latvijā, līdzās vairumam reformācijas ietvaros tapušām Rietumu kristietības konfesijām un pēdējā simtgadē pieaugušām evaņģelikāļu kustībām, Austrumu kristietību pārstāv viena no trim lielākajām Latvijas konfesijām – krievu (Maskavas patriarhāta) pareizticīgo baznīca un vecticībnieki. Abas atsevišķi neapskatīsim, jo tās iederas šīs kristietības daļas globālajā salīdzinoši konservatīvajā kontekstā.

Atšķirība starp liberālo un konservatīvo pieeju krietni vairāk ir skārusi pēcreformācijas Rietumu kristietību Latvijā. Te īpaši neskarsim Romas katoļus, kuri kopumā iekļaujas savas konfesijas konservatīvajā plūdumā, kas raksturīgs centrālajai un Austrumeiropai un kur pirmo vijoli spēlē Polija. Tāpēc nav īpašs pārsteigums, ka Romas katoļi kopā ar pareizticīgajiem ir viens no konservatīvās kristietības pamatiem ne tikai Latvijā, bet visā reģionā.

Citas reformācijas laika konfesijas ir ļoti dažādas. No izmērā mazākām baznīcām labāk pazīstamās baptistu, septītās dienas adventistu un evaņģelikāļu kustības ir drīzāk konservatīvas. Šķietami mazāk pazīstamās – anglikāņi[4] un metodisti[5] – ir drīzāk liberālas. Tās atsevišķi neapskatīsim, jo to konservatīvā vai liberālā teoloģija un prakse Latvijas sabiedrību ietekmē maz (vai nemaz).

Padziļinātu uzmanību pievērsīsim Latvijas konservatīvo kopumā īpatnajiem luterāņiem vairāku iemeslu dēļ:
(1) Līdz 2. Pasaules kara beigām luteriskā baznīca Latvijā bija de facto tautas baznīca ar joprojām salīdzinoši lielu ietekmi sabiedrībā, jo tai bija visplašākā pārstāvība un vislielākā vēsturiskā “pēda”.
(2) Latvijas luterāņi ar nelieliem izņēmumiem atšķiras no reģiona lielajām vēsturiski luteriskajām, bet šobrīd liberālajām baznīcām kaimiņos, īpaši Skandināvijā.
(3) Vēl nesenā pagātnē Latvijas luterāņus pašus teoloģiski varēja pieskaitīt liberālajam flangam, piemēram, sieviešu ordinācijas jautājumā.  
(4) Luterāņi ir vienīgā lielā Latvijas konfesija ar divām ietekmīgām draudžu apvienībām jeb baznīcām, no kurām viena vērtējama kā konservatīva, bet otra – kā liberāla.

Luterāņu īpatnības Latvijā (1): senākā vienotība – sašķeltība – nenotikusī vienotība

2. Pasaules kara rezultātā latviešu tauta tika sašķelta divās nevienādās daļās. Galvenokārt Rietumeiropā un Amerikā izveidojās diezgan liela trimdas kopiena (~15% no visa pirmskara Latvijas iedzīvotāju skaita), kas laikā līdz neatkarības atgūšanai saglabāja ļoti augstu pašorganizācijas līmeni. Salīdzinot ar Latvijā palikušajiem, trimdas kopienai bija raksturīgs proporcionāli lielāks augsti kvalificētu dažādu sabiedrisko, ekonomisko, akadēmisko un kultūras darbinieku īpatsvars. Tāpēc trimdas ietekmi uz notikumiem Latvijā nedrīkst novērtēt pārāk zemu.

Eksīls luterisko baznīcu sadalīja divās daļās: galvenokārt Latvijā balstītajā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) un galvenokārt ārpus Latvijas balstītajā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas (LELBāL) jeb Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP).[6] Okupācijas laikā LELB bija skaitliski lielāka (dokumentāli gan to nevar pierādīt, jo okupācijas laikā šādu statistiku nevarēja iegūt). Par spīti pretkristīgā režīma īstenotajai baznīcas nomākšanai LELB tolaik netieši ietekmēja Latvijas sabiedrību.[7] Savukārt ekonomisko izaugsmi piedzīvojušie Rietumi LELBāL nodrošināja daudz augstāku labklājību. Trimdā bija devies liels skaits akadēmiski izglītoto teoloģijas pasniedzēju un mācītāju. Latvijā palika ļoti ierobežots mācītāju resurss, kuru turpmākā pretkristīgā režīma spiediens vēl vairāk vājināja. Okupācijas laikā LELBāL daudz ietekmējās no savām mītnes zemes baznīcām Rietumos. Tur savukārt arvien vairāk valdīja liberālā teoloģija. Taču LELB, kaut ar ierobežotu teoloģisko darbību, palika kā vajāta (“geto”) baznīca un atradās bibliski konservatīvas teoloģijas un citu Latvijas konfesiju spēcīgā ietekmē.

Tomēr ierobežotā apjomā liberālās teoloģijas ietekme bija vērojama arī okupācijas laika LELB. Piemēram, 1975. gadā LELB ordinēja pirmo mācītāju sievieti.[8] LELB arī līdzdarbojās dažādās starptautiskās un ekumeniskās organizācijās. Savā ziņā okupācijas laikā abas latviešu luteriskās baznīcas daļas saglabāja gana tuvu teoloģisko kopību, un tās būtu grūti vienu no otras nošķirt.

Pēc neatkarības atgūšanas abas nošķirtās daļas strādāja pie apvienošanās. Traucēja dažādas galvenokārt baznīcpolitiskas un personiskas nesaskaņas, kuras gan nevarētu raksturot kā teoloģiskas. Proti, tās nevarētu raksturot kā šķeļošas liberālā un attiecīgi konservatīvā flangā. Piemēram, LELB arhibīskaps Kārlis Gailītis tam laikam strīdīgāko teoloģisko jautājumu par sieviešu ordinēšanu skatīja tāpat kā LELBāL (proti, liberāli) un postulēja, ka tā ir viena no viņa darbības prioritātēm.[9]

Savdabīgi piemērots brīdis pāriet jaunā attiecību fāzē un panākt abu reiz vienotās baznīcas daļu apvienošanos radās 1992./1993. gadu mijā. Tad ar pusotra mēneša starpību mūžībā aizgāja LELB un LELBāL vadītāji. Apvienošanās procesā bija paredzētas abu baznīcu vadītāju vēlēšanas; viņi tad arī veidotu nākamo kopējo latviešu luterisko baznīcu.

Tomēr šī iecere izgāzās LELB 1993. gada sinodē. Iepriekš piedāvātā kandidāta vietā par LELB vadītāju ievēlēja sinodē izvirzītu konkurējošo kandidātu – gados salīdzinoši jauno Jāni Vanagu. Viņš pirms balsojuma paziņoja, ka ievēlēšanas gadījumā neturpinās jau iegājušos sieviešu ordinācijas praksi. Savukārt par LELBāL arhibīskapu kļuva Elmārs Ernsts Rozītis. Līdz ar to kopš 1993. gada abas baznīcas – sākotnēji palēnām, bet arvien neatgriezeniskāk – sāka iet pretējos teoloģiskos virzienos.

Šobrīd abas baznīcas ir attālinājušās tik ļoti, ka grūti atrast kādus kopīgus saskares punktus. Vienota baznīcu vadība paliek neiespējams sapnis, lai gan šāds scenārijs ir īstenojies Latvijas luterāņiem vēsturiski vistuvākajā Igaunijas luterāņu baznīcā.

Luterāņu īpatnības Latvijā (2): nenotikusī vienotība – notikusī sašķeltība

Laiku, kopš LELB vadībā nonāca Jānis Vanags, iezīmējušas vairākas teoloģiska rakstura pārvirzes un jautājumi, kuros LELB un LELBāL ieņēma atšķirīgu nostāju. Daži šie jautājumi plašākai publikai, iespējams, palikuši nepamanīti.

Vispirms par redzamākajām teoloģiskajām pārvirzēm. Pirms abas baznīcas sāka attālināties, starptautiski un ekumeniski tās bija stipri līdzīgas. Abas bija dalībnieki Pasaules baznīcu padomē (PBP) un Pasaules luterāņu federācijā (PLF). Kopš 1993. gada LELB, kas joprojām skaitās abu šo organizāciju sastāvā, savas aktivitātes tajās ir samazinājusi līdz minimumam. Turklāt 2001. gadā LELB noslēdza altāra un kanceles sadraudzi ar vadošo pasaules konservatīvo luterāņu baznīcu – ASV Misūri sinodi. LELB gatavojas iestāties Starptautiskajā luterāņu padomē – konservatīvu baznīcu apvienībā. 1993. gadā abas latviešu luterāņu baznīcas bija sarunu procesā, lai pievienotos anglikāņu un Skandināvijas luterāņu apvienībai – t. s. Porvo deklarācijai. LELBāL 2014. gadā tai pievienojās, taču LELB arvien ir tikai novērotāja statusā. Tātad abas baznīcas ir spērušas soļus visnotaļ pretējos teoloģiskos virzienos.

Jautājums par sieviešu ordināciju LELB vadītāju Jāni Vanagu pavada visus arhibīskapa kalpošanas gadus un ir kļuvis par viņa zīmolu. Tikai vīriešu kārtas ticīgo ordināciju viņš pamato Bībeles skaidrajās vadlīnijās un Baznīcas vēstures tradīcijā. Tas, ko Vanaga oponenti no savas puses dogmatiski skaidro kā diktatorisku tendenci, Vanaga skatījumā ir vienkāršā Bībeles mācība. Veidojas viedokļu sadursme, kas ne tikai ir attālinājusi LELB no LELBP, kura 2010. gadā no jauna apstiprināja savu doktrinālo redzējumu,[10] bet arī tuvinājusi LELB citām Latvijas konservatīvajām konfesijām. Tādējādi luteriskās baznīcas vadītāja veicinātais teoloģiskais kurss ir radījis situāciju, kurā trīs lielākās un citas mazākas Latvijas baznīcas un ticīgo grupas morāles jautājumos spēj paust vienotu viedokli attiecībā pret valsti un sabiedrību – līdzīgi valstīm, kurās tāda privilēģija ir tikai vienai dominējošai konfesijai (piemēram, Polijā).

Kopš 1993. gada atsevišķi notikumi ir uzskatāmi parādījuši abu luterisko baznīcu savstarpējo atsvešinātību un pieaugošo neatkarību. Sākotnēji šie soļi cilvēkiem no malas bija gandrīz nepamanāmi. Piemēram, maz ar luterisko baznīcu nesaistītu cilvēku zina, ka 1994. gadā par Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas Fakultātes (TF) dekānu tika ievēlēts LELBāL mācītājs Vilis Vārsbergs (1929–2012). Viņa vadībā šī mācību iestāde nostājās atklātā un ļoti krasā opozīcijā LELB arhibīskapam Jānim Vanagam un viņa īstenotajai baznīcas politikai, vienlaikus attīstot un padziļinot visa veida sadarbību ar LELBāL. Ja 1990. gadā LELB organiska sastāvdaļa – tās Teoloģiskais seminārs – tika pievienots LU kā atjaunotā TF, tad vadības un mācībspēku iespaidā TF jau salīdzinoši īsā laikā teoloģiski kļuva gandrīz par LELBāL sastāvdaļu. Lai arī TF sevi pozicionē kā akadēmisku (t. i., konfesionāli neitrālu) mācību iestādi, TF praktiskā teoloģiskā, ekleziālā un sabiedriskā darbība liecina par LELBāL/LELBP oficiālās doktrīnas nostiprināšanos Latvijas nodokļu maksātāju uzturētā izglītības iestādē. Presē un citos plašsaziņas līdzekļos TF jau gadiem kalpo par avotu, no kura žurnālisti smeļ atsevišķu kristiešu atbalstu liberālos un progresīvos jautājumos, kuros Latvijas lielākās konfesijas ir prognozējami konservatīvas.

Ja TF var uzskatīt par pirmo nepārprotami ar LELBāL saistīto organizāciju Latvijā, tad kā nākošo LELBāL sastāvdaļu var uzskatīt 2009. gadā izveidoto Rīgas evaņģēlisko draudzi. Kopš dibināšanas tā apvienoja galvenokārt repatriējušos trimdas latviešus un LELBāL teoloģijai simpatizējošus Latvijas latviešus, un to vadīja LELBāL mācītāji. Likumsakarīgs ir šīs draudzes 2010. gada lūgums to uzņemt LELBāL.[11]

Kopš 2010. gada vairāki LELB notikuši pavērsieni LELBP pārstāvniecību ir paplašinājuši – galvenokārt saistībā ar Sigurda Sproģa (1941–2013) savulaik vadītajām un LELB pametušajām Aizputes, Cīravas un Valtaiķu draudzēm, tomēr ne tikai. Kā vainagojumu šim veidošanās procesam jāskata LELBP (tobrīd vēl LELBāL) atsevišķa Latvijas apgabala izveide 2016. gadā. Tā pasvītro Latvijas luterāņu pašreizējo stāvokli – senāk vienas baznīcas divas jau izteikti atšķirīgu teoloģiju struktūras.

LELBP Latvijas apgabals – ietekmīgs spēlētājs konfesiju kartē

Ir apritējuši pieci gadi kopš LELBP Latvijas apgabala izveides. Tā kā šī konfesija teoloģiski liberālās ievirzes dēļ atšķiras no LELB un Latvijas kristiešu konservatīvā vairākuma, jāizvērtē LELBP Latvijas apgabala nosacīti stiprās un vājās puses. Tas varētu palīdzēt saprast apgabala tālāko iespējamo ietekmi uz kristīgā liberālisma un konservatīvisma strīdiem Latvijas sabiedrībā. Vai LELBP Latvijas apgabals būtu vērtējams tāpat kā izmērā līdzīgā metodistu baznīca?[12]

Par spēcīgo pusi runājot, 2021. gada pavasarī LELBP Latvijas apgabals ir stabila struktūra ar 13 garīdzniekiem, 6 draudzēm un 5 kopām (atbilstoši Latvijas apgabala noteikumiem, ar mazāk kā 20 locekļiem)[13] un, aptuveni rēķinot, vismaz 600–800 draudžu apmeklētājiem vai locekļiem. Izmērā ziņā tas ir līdzīgi Augsburgas ticības apliecības luterāņiem vai dievturiem.[14] Līdz ar to LELBP Latvijas apgabals uzskatāms par Latvijas mērogiem mazu draudžu struktūru jeb baznīcu.

Tomēr svarīgi ņemt vērā iepriekš minēto, proti, ka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte savā darbībā ir LELBP teoloģiju pārstāvoša, veicinoša un izplatoša akadēmiska iestāde. Latvijā tikai nedaudzām konfesijām ir savas akadēmiskās mācību iestādes, tāpēc LELBP pilnīgi noteikti izceļas ar noteicošo balsi TF. Attiecīgi, šādai salīdzinoši nelielai draudžu kopībai ir spēcīgs institucionālais atbalsts.

Kāds ir šī jaunā apgabala tēls sabiedrībā? Atpazīstamībai nāk par labu LELBP Latvijas apgabala lietotais pašapzīmējums luterāņi, jo vidējais latvietis sevi saprot kā luterāni.[15] Tā kā LELBP “modernizējošā” ievirze doktrinālos apsvērumus pārsvarā pakārto valdošajiem laikmetīgās modes vējiem, tā bauda šī brīža Rietumu liberālās vērtības pārstāvošās sabiedrības daļas atbalstu, īpaši sieviešu ordinācijas ieviešanā un viendzimuma attiecību (un citu ar dzīvību un dzimumu saistītu jauninājumu) popularizācijā. Šobrīd Latvijas sabiedrībā šīs uzskatu grupas piekritēju daļa nav vairākumā. Tomēr šo uzskatu virzībai (“gatavināšanai”, kā to reizēm sauc) liels atbalsts ir rodams iecienītos plašsaziņas līdzekļos. Tas ilgtermiņā var ievērojami veicināt LELBP atpazīstamību.

Ņemot vērā LELBP starptautisko identitāti, reti kura baznīca Latvijā var līdzināties LELBP starptautiskās atpazīstamības, sakaru un sadarbības iespēju ziņā – īpaši ar reģionālajām māsu baznīcām (sevišķi Skandināvijā un Vācijā).

Nevar ignorēt vēl vienu neteoloģisku, t. i., politisku un ekonomisku faktoru, kurā LELBP ir lielas priekšrocības, pateicoties šobrīd Latvijā tik prioritārajai “trimdas politikai”. Daudzām LELBP draudzēm ir krietni lielākas finanšu iespējas nekā vidusmēra Latvijas draudzēm.

Kopsavelkot LELBP Latvijas apgabala spēcīgās puses, jāsecina, ka, par spīti nelielajam izmēram, tā ietekme vairākos aspektos (akadēmiskā, starptautiskā, plašsaziņas līdzekļu atbalsta, ekonomiskā un politiskā ziņā) ļauj LELBP Latvijas apgabalu vērtēt kā vienu no nākotnē potenciāli ietekmīgākajām Latvijas konfesijām. Tai jau šobrīd ir manāma klātbūtne medijos un ir resursi, kuru daudzām citām konfesijām trūkst.

Pievēršoties vājajām pusēm, vispirms krīt acīs neskaidrība saistībā ar pašapzīmējumu un terminu luterāņi. Bez LELB un LELBP Latvijas apgabala par atpazīstamību (un par luterāņu vārdu) cīnās vēl vismaz viena draudžu apvienība (Augsburgas ticības apliecības jeb Konfesionālo luterāņu baznīca), kā arī dažādi brīvmācītāji, kas ir vai nav bijuši saistīti ar LELB. Tāpēc LELBP Latvijas apgabalam nenovēršami draud zināms apjukums, paredzami drīz plašākā sabiedrībā raisot diskusiju par vārda “luterisks” nozīmi un tā saistību ar konservatīvu vai liberālu pieeju teoloģijai un sabiedrībā aktuāliem jautājumiem.

Vēl jāmin LELBP Latvijas apgabala ievērojami mazākā atpazīstamība, proti, tā pārstāvji, mācītāji un vadītāji nav pietiekami “pamanāmi”. Pamanāmību neveicina arī reliģiskās infrastruktūras, t. i., atsevišķu dievnamu trūkums. Latvijas iedzīvotāji dažādu kulturāli emocionālu iemeslu dēļ draudzi bez sava dievnama, tikai ar pulcēšanos laicīgās telpās, nereti uzskata par “sektu”. Pagaidām izteiktākā atšķirība starp LELBP Latvijas apgabalu un citiem luterāņiem (un vairumu citu Latvijas konfesiju) ir tikai nostāja sieviešu ordinācijas un morāles mācības jautājumos. Šie jautājumi ir būtiski baznīcas lietās zinošākiem cilvēkiem, bet plašākai sabiedrībai – ne visai. Šo mīnusu varētu mainīt kāda populāra cilvēka iekļaušanās LELBP Latvijas apgabalā: piemēram, ja bijušais LELB mācītājs un sabiedrībā pazīstamais Juris Rubenis paziņotu par savu iestāšanos LELBP vai reģistrētos kā šīs baznīcas mācītājs (šim solim diez vai būtu teoloģiski šķēršļi).

Kopsavelkot LELBP Latvijas apgabala nosacīti stipros un vājos punktus, no vienas puses LELBP Latvijas apgabalu varētu iedalīt pie skaita un ietekmes ziņā mazajām Latvijas konfesijām, tomēr minētie stiprie punkti to darīt liedz. Rezultātā var izteikt minējumu, ka, turpinoties pašreizējām tendencēm, jau šobrīd LELBP Latvijas apgabalam piemīt iespēja izaugt par nopietnu dalībnieku Latvijas konfesionālajā ainā un kļūt par vadošo spēlētāju nekonservatīvās kristietības daļā. Spriežot pēc ekumeniskajām tendencēm LELBP teoloģiskajā darbībā (piemēram, dalību Porvo), kā arī PLF atvērto pieeju teoloģijai, ir liela varbūtība, ka LELBP un tās Latvijas apgabals jau pārskatāmā nākotnē de facto kļūs par latviešu liberālās kristietības vienojošo platformu. Tajā uz federatīviem pamatiem vai citādi varētu ieplūst jau esošie mazie liberālās kristietības elementi (piemēram, metodisti), kā arī mācītāji un liberālas kristiešu grupas, kuras ir pametušas konservatīvās konfesijas (piemēram, teoloģiskā strīdā plosītā Septītās Dienas adventistu draudzes daļa[16]).

Tādējādi pārskatāmā nākotnē LELBP Latvijas apgabals, pateicoties savai neproporcionālajai ietekmei, varētu mainīt pastāvošo liberālo/konservatīvo Latvijas kristietības samēru un monolītumu. Turklāt dažādu vēsturisku iemeslu dēļ šīs konfesijas ietekmes pieaugums var skart arī plašākas Latvijas konservatīvās domas ilgtspējību sabiedrībā. Jau šobrīd pie LELBP Latvijas apgabala (pārsvarā TF) teoloģisku atbalstu meklē arī laicīgās liberālās politikas un sabiedriskā viedokļa veidotāji.


Post scriptum. Pēc raksta autora līguma pievienojam vienu no komentāriem, lai tam pievērstu lasītāju uzmanību:

Paldies par rakstu! Konspektīvs ieskats ev. luterāņu cīņās un arī pamatotas prognozes. Tāpat rakstītajam par LELBP neproporcionālo ietekmi ir pilnībā jāpiekrīt. Par to liecina gan Latvijas Universitātes Teoloģijas Fakultātes docētāju ievēlēšana Rīgas Domē pēdējās vēlēšanās no ļoti liberālas partijas saraksta, gan panākumi tiesu varas frontē un Saeimā.
Bez jaunās luterāņu baznīcas uzvaras konstitucionālās tiesas un likumdevēju laukā šīs apraksts manuprāt ir nepilnīgs, kamdēļ ceru autors nepiebildīs, ka tos šai komentārā arī piefiksēšu. Starp citu abi notikumi labi parāda attieksmi pret konservatīvismu kā tādu. Sākšu ar Satversmes tiesu.
Satversmes tiesa pieņēma 2018. gada 26. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-18-01. Konkrētā lieta tika ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma un saistījās ar pareizticīgo baznīcas draudžu centieniem reģistrēties reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Zīmīgi, ka Satversmes tiesa negaidīti savu viedokli aicināja izteikt ne tikai ekspertus, bet arī “Latvijas Evaņģēliski Luterisko Baznīcu” un arī Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīca ārpus Latvijas (tā brīža LELBP nosaukums). Skata pēc arī vēl dažas reliģiskas organizācijas. Šāda Satversmes tiesas izvēle uzskatāma mazākā mērā par pārsteidzošu (protams, ja neņem vērā viņu neproporcionālo ietekmi). Acīs iekrīt arī tas, ka spriedumā, LELBāL pieminot, tiesa gari un plaši skaidro tās statusu. LELBāL, kā to norāda Satversmes tiesa savā spriedumā, esot ’’darbojoties ārpus okupētās Latvijas robežām, esot nodrošinājusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada satversmes, tradīciju un administratīvo pamatprincipu nepārtrauktību’’ utt. Bez šaubām šāds plašāks skaidrojums dod iespēju LELBāL pārstāvošiem juristiem atsaukties uz šo to un apstrīdēt LELB tiesības uz tādu pašu skaidrojumu, jo to taču ir teikusi augstākā tiesu instance Latvijā! Satversmes tiesas spriedumā šāds skaidrojums iegūst īpašu nozīmi un ir pielīdzināms likuma skaidrojumam. Turklāt interesanti, ka, lai arī spriedums nav nekādā sakarā ar luterāņiem (tas ir par alternatīvu pareizticīgo draudžu nereģistrēšanu), spriedumā tiek ierakstīts tiesas vērtējums par LELBāL rakstot, ka tā ’’nevarot tikt reģistrēta Latvijā kā reliģiskā savienība (baznīca), jo uz to tiekot attiecināts pārreģistrācijas pienākums un viena evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederīga reliģiskā savienība jau esot reģistrēta. Tādējādi Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas esot atņemta iespēja īstenot vairākas būtiskas tiesības. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ierobežo ne tikai Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas tiesības tikt reģistrētai kā reliģiskajai savienībai (baznīcai) un īstenot no reliģiskās savienības statusa izrietošās tiesības, bet arī to draudžu tiesības, kuras vēlas izstāties no 1946. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, un to personu tiesības, kuras ir vai vēlas būt piederīgas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas. Ņemot vērā to, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas un tās draudzēm liegts apvienoties hierarhiski augstākas pakāpes reliģiskās organizācijas formā un tieši ar šo liegumu tiek ierobežota iespēja īstenot būtiskas ar reliģijas brīvību saistītas tiesības, varot secināt, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā nostiprinātās pamattiesības. Apstrīdētās normas liedzot 1928. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas darbības nepārtrauktai turpinātājai reģistrēties kā pie luterāņu konfesijas piederīgai reliģiskajai savienībai (baznīcai) un nostādot privileģētā stāvoklī citas luterāņu konfesijas baznīcas. Tas esot pretrunā arī ar Neatkarības deklarāciju un valsts nepārtrauktības principu.’’
Tiesas pagrieziens LELBāL virzienā var šķist pārsteidzošs, bet no otras puses, zinot tiesnešu un LELBāL juridiskā pārstāvju savstarpējo saikni, tas ir likumsakarīgs un loģisks. Galarezultātā Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedums groza vairākas desmitgades pastāvējušās valsts un baznīcas attiecību un reģistrācijas principus. Tiek atcelta valsts administratīvā pārraudzība par jaunajām reliģiskajām kustībām. Ne tikai Pareizticīgo Baznīca iegūst ’’konkurējošu’’ reliģisku savienību, bet LELBāL gūst iespēju reģistrēt otru Baznīcu Latvijā. Var jau jautāt kāpēc tad LELBāL vai tagadējā nosaukumā LELBP (nosaukums, starp citu, ir labāks reģistrācijai Latvijā, jo dīvaini kā Latvijā reģistrēta draudze sauktos kā ārpus Latvijas darbojoša baznīca…) vēl nav reģistrēta? Atbilde ir vienkārša – nav līdz galam atrisināts baznīcu īpašumu jautājums. Līdzko, tas būs sakārtots, tā arī de facto iestāsies raksta autora pirmspēdējā rindkopā izvirzītais pieņēmums. Tad arī, piemēram, Juris Rubenis (vai kāds cits) nostāsies šīs jaunās un varenās liberālās baznīcas galvgalī.
Starp citu, nav tā, ka LELB to visu nesaprastu. Tā saprot itin labi, bet tā neko darīt nevar, jo. kā liecina 2018. gada notikumi Satversmes tiesā un arī Saeimā, tās ietekme, pieklājīgi un politkorekti izsakoties, ir visai neliela. Par ko ir runa? LELB 2018. gadā paralēli centieniem ko panākt Pēterbaznīcas lietā, centās 12. Saeimā panākt arī sava (!!!!!!!) likuma grozījumus. Ja tas būtu izdevies, LELB būtu pasargāta pret īpašuma pretenzijām no LELBāL puses, gan arī varētu aizsargāt savas tiesības uz Baznīcas ekskluzīvo saistību ar pirmskara baznīcu. Šie soļi cieta sagrāvi un izrādījās, ka tai spēcīgu draugu Saeimā nemaz nav. Sakāve bija graujoša. LELBāL sekmīgi parādījusi ’’muskuļus’’ Augstākajā tiesā, un Satversmes tiesā ‘’iedarbināja’’ Pasaules brīvos latviešus un citas trimdas organizācijas un politiskos sakarus, lai LELB grozījumi tiktu noraidīti. Ko vēlējās LELB izmainīt savā likumā? Nu tieši to pašu, ko bija panākusi LELBāL Satversmes tiesas spriedumā. LELB gribēja sava likuma preambulā ietvert, ka tā ’’ir vēsturiski izveidojusies luteriskās reformācijas kustības ietvaros 16. gs., darbību sākusi pirms Latvijas valsts dibināšanas, nepārtraukti darbojusies Latvijā arī okupāciju laikā. Baznīca savas iekārtas pamatus ir noteikusi 1928.gadā, ko pilnveidojusi 2016.gada satversmē. Atbilstoši 1928.gada Baznīcas satversme baznīca ir apvienojusi visus evaņģēliski luteriskās ticības iedzīvotājus Latvijā arī laikaposmā no 1940. līdz 1991.gadam. […]’’ Respektīvi ar šo preambulu LELB vēlējās atgūt to, ko LELBāL ieguva ar jau iepriekšminēto Satversmes tiesas spriedumu. Tas nostiprinātu tās statusu, tai skaitā aizsargātu luterāņu vārdu. Tāpat LELB mēģināja iestrādāt savā likuma savu īpašumu aizsardzību. Tā piemēram vēlējās savā likumā iekļaut šādu normu ’’Baznīcas un Baznīcai piederīgas draudzes, struktūrvienības, nodaļas vai citas institūcijas un iestādes mantiskās attiecības tiek risinātas Baznīcas satversmē noteiktajā kārtībā. Ja kāda no Baznīcai piederīgām draudzēm likvidējas vai tiek likvidēta, jo ir pārstājusi darboties kā Baznīcai piederīga draudze, tās manta pāriet Baznīcas īpašumā Baznīcas satversmē noteiktajā kārtībā. Likvidēto Baznīcas struktūrvienību, nodaļu vai citu institūciju un iestāžu manta pāriet Baznīcas īpašumā vai valdījumā Baznīcas satversmē noteiktajā kārtībā’’. Neizdevās. Izrādījās, ka LELB nav atbalsta Saeimā. Tas publiski arī parādīja LELB acīmredzamo ’’politisko nespēju’’ un attiecīgi LELBāL ’’spēju’’.
Saeimas un Satversmes tiesas rīcība, kā ar Latvijas Universitātes struktūrvienības Teoloģijas fakultāte kā jaunās luteriskās baznīcas satelītizglītības iestāde patiešām rāda, ka Latvijā visai pārskatāmā nākotnē mainīsies reliģiski konservatīvais fons. Var vien citēt raksta autoru, ka jaunā luterāņu baznīca mainīs pastāvošo liberālo/konservatīvo Latvijas kristietības samēru un monolītumu un tas neapšaubāmi skars arī plašākas Latvijas konservatīvās domas ilgtspējību sabiedrībā.


[1] Sal. ar Peter Toon, The End of Liberal Theology, Wheaton, Ill.: Crossway, 1995, p. 113, p. 192.

[2] Ordinācijas jautājumu konfesijas un to teoloģijas risina iekšēji, un tas ne vienmēr var kalpot kā kritērijs konservatīva/liberāla uzskatu kopuma izšķiršanai. Piemēram, vairums vasarsvētku, evaņģelikālās kustības un dažas reformācijas laika konfesijas nenošķir garīgās kalpošanas amatu no pārējiem ticīgajiem, tāpēc ordināciju iztirzā visnotaļ maz, taču morāles ziņā tās ir drīzāk konservatīvas.

[3] Pastāv tendence šo kristietības daļu saukt par fundamentālistiem, proti, ļoti vienkāršotu Vecās un Jaunās Derības mācību interpretētājiem, tomēr šāds apzīmējums ir pārāk vispārējs un kļūdains. Daļu konservatīvo kristiešu tiešām varētu saukt par fundamentālistiem, tomēr vairākums balstās no liberālās pieejas atšķirīgās Bībeles hermeneitikas un akadēmiskās pētniecības metodēs.

[4] Rīgas anglikāņu draudze savas ticības apliecības vietā mājaslapā informē par draudzes kaķi (ar attēliem) un draudzes “apņemšanās” sarakstā nav atrodamas atsauces uz kristietību (https://anglicanriga.lv/about-us/safeguarding/, apmeklēts 2021. gada 26. martā).

[5] Metodistu baznīcā (https://www.umc.lv/musu-garidznieki-draudzes) no 13 garīdzniekiem tikai 4 ir vīriešu kārtas, t. i., mazāk par vienu trešdaļu.

[6] 2020. gada nogalē Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBāL) nomainīja savu nosaukumu uz Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP). Šajā apskatā abi nosaukumi lietoti atbilstoši to lietošanas laikam.

[7] Par zināmu ietekmi var uzskatīt baznīcas apbērēšanas pakalpojumu izmantošanu. Mazāku popularitāti baudīja kapu svētki un dažādas svētdarbības (galvenokārt kristības). Līdzīga netiešā ietekme okupācijas laikā sastopama arī pie pareizticīgajiem un katoļiem.

[8] 1975. gada 23. augustā LELB ordinēja vienlaicīgi trīs kandidātes. LELBāL ordinēja pirmo sievieti 1974. gada 18. maijā.

[9] Ar cilvēka dzīvību un dzimumu saistītie jautājumi tolaik vēl nebija sasnieguši šodienas aktualitāti, tāpēc tie nevar kalpot kā salīdzinājuma vai atskaites punkts.

[10] https://sieviesuordinacija.lv/docs/1092/Vesture/Latvijas%20Evangeliski%20Luteriskas%20Baznicas%20arpus%20Latvijas%20nostaja%20sievieu%20ordinacijas%20jautajuma.pdf

[11] Šīs draudzes mājaslapā (http://www.redraudze.lv/par-mums, apmeklēta 2021. gada 26. martā) cita starpā atrodam rakstītu: “draudze tā [proti, lūdzot uzņemšanu LELBāL] pasvītro savu vēlmi būt alternatīvai LELB draudzēm. (..) Mēs esam atvērti jaunām idejām, uzsveram mīlestību savam līdzcilvēkam un piekopjam tradīcijas, kādas bija raksturīgas latviešu luterāņu baznīcai pirms 2. Pasaules kara un arī šodienas Rietumeiropas luterāņu baznīcās. Piemēram, mēs lūdzam Dievu, stāvot kājās, un mēs atbalstām sieviešu ordināciju un pilntiesīgu līdzdarbību draudzes garīgajā dzīvē.” Teoloģiski interesanti lasīt piezīmi, ka lūgšana, stāvot kājās, un sieviešu ordinācija ir vienlīdzīgi teikuma locekļi, tātad ar vienādu svaru un nozīmi draudzes apliecībā.

[13] Statistika no https://www.lelbpasaule.lv/draudze/apgabals-latvija/, apmeklēta 2021. gada 29. martā.

[14] Sal. ar https://www.tm.gov.lv/lv/2019-gada-publiskie-parskati.

[15] Piemēram, preses “bumbas” par sieviešu ordināciju “pēc 20 gadiem luterāņu baznīcā”, nevilšus vai apzināti sapludinot LELB un LELBāL (sal. ar https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/sieviesu-ordinacija-luteranu-baznica–vai-aizlieguma-muris-sak-drupt.a77139). Protams, to, kā parasti mūsdienās, var norakstīt uz “klikšķu medīšanu”, taču vienlaikus nevar izslēgt arī dziļāku mērķi.

[16] Kontekstam skat. http://www.vestis.adventistiem.lv/2021/02/turpinas-tirisana-adventistu-baznica.html

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: