Edmunds Bērks (1729–1797). Dažas it kā nesaistītas driskas

“Visu saliekot kopā, Franču revolūcija ir vispārsteidzošākā parādība,
kāda jelkad notikusi pasaulē. Daudzos gadījumos [šajā revolūcijā]
visbrīnišķīgākās lietas mēģināja radīt, liekot lietā visabsurdākos
un smieklīgākos līdzekļus; vissmieklīgākajā veidā un acīmredzot
ar visnecienīgākajiem instrumentiem. Pilnīgi viss šķiet nedabisks
šajā vieglprātības un negantības haosā, kurā visu veidu noziegumi
samaisīti juku jukām ar visu veidu neprātībām. Vērojot šo monstrozo,
traģikomisko ainu, gribot negribot pārņem galēji pretējas izjūtas,
dažkārt tām sajaucoties citai ar citu: nicinājumu nomaina sašutums,
smiekli mijas ar asarām, izsmiekla vietā pārņem šausmas.”
Edmunds Bērks[1]

Kā un ko rakstīt par Bērku? Uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes. Vai astoņpadsmitā gadsimta britu politiskās un sabiedriskās dzīves spīdekļa mirdzējumam vispār ir jelkāda nozīme mūsdienās? Ko tagadnes cilvēkam dod viņa argumentētā, asā Francijas revolūcijas kritika un prognozes par tās pārvēršanos diktatūrā? Jā, Bērks neapšaubāmi bija būtisks spēlētājs tajā norišu kopumā, kas neļāva revolūcijas neprātam pārsviesties pāri Lamanšam, uz ko tā cerēja britu salu karstgalvji, tas gan.

Bet pateikts par Bērku, sākot ar viņa dzīves laiku un tā līdz pat šodienai, ir bezgala daudz. Pagājušā gadsimta vidū tobrīd ietekmīgais angļu kristīgais vēsturnieks Kristofers Dousons rakstīja, ka kopš Bērka Britānijā, iespējams, vairs nav bijis neviena cita pirmšķirīga politiskā domātāja.[2] Pat pavirši pakuģojot internetā pa jaunās tūkstošgades pirmo divdesmit gadu grāmatu ražu, redzams, ka angļu valodā šajā vēsturiski niecīgajā laikposmā klajā laisti vismaz divdesmit paša Bērka rakstudarbu jaunizdevumi un pārspiedumi (reprinti), arī vairākas tieši viņa domu pasaulei veltītas monogrāfijas; akadēmiskos žurnālos atrodamo “Bērkiānas” grēdu pat nemēģināju caurlūkot.

Skaidrs, ka anglofonajā pasaules daļā Edmunds Bērks joprojām kotējas gan kā iespējamas izpētes (akadēmiskas ņemšanās, disertāciju u. tml.), gan polemiska diskursa, gan pat populāras lasāmvielas avots. Citādi tas ir pie mums. Latviski Bērks nav tulkots, bet bez latviešu valodā kvalitatīvi pārnestiem pamattekstiem kā centra, ap kuru tad iespējama tulkojuma valodā notiekoša domāšana un kontekstualizācija, jebkurš sekundārs sacerējums būs aprakstošs, snobisks, aizbildniecisks, paviršs, fragmentārs un tā joprojām.

Te vietā atzīmēt, ka Bērka (plašai sabiedrībai) viszināmākais darbs Pārdomas par revolūciju Francijā izdevumu igauņu valodā piedzīvoja 2008. gadā,[3] bet lietuviešu lasītāji savu “Bērku” sagaidīja 2009. gadā.[4] Nu ko, mums, kā ierasts, vēl jāsaņemas.

Kaut ko par Bērku gan esam dzirdējuši: vecāko paaudžu lasītājiem, kas zin, varbūt šī vīra tēlojums aizķēries atmiņā, sendienās lasot pirmās krievu emigrācijas literāta Marka Aldanova (dzimis kā Morduhajs Markus Landaus) romāna Devītais termidors pirmo daļu Augusta Melnalkšņa tulkojumā (Rīga: Ansis Gulbis, 1929; otrā daļa, iespējams, nemaz netika līdz izdošanai). Protams, gan jau Bērka vārds kādā brīdī skāris vēstures vai politoloģijas studentu ausis, tāpat viņa pieminējums sastopams vēl šur tur, arī portālā Telos, proti, Ģirta Brūdera raksta “Konservatīvisms un progresīvisms” 2. daļā.[5] Īpašs, varētu teikt, “mikrofundamentāls” pavērsiens Bērka (un konservatīvisma vispār) invāzijā Latvijā, trūkstot pamattekstu tulkojumiem, ir Rodžera Skrūtona Kā būt konservatīvam latviskojums.[6] Skrūtons uz Bērku izvērsti atsaucas daudzās lappusēs.

Ak jā, kur nu bez skaistā uzzibsnījuma populārajā Normana Deivisa Eiropas vēsturē – Deiviss izceļ britu politiskā domātāja reakciju uz Polijas konstitūcijas pieņemšanu 1791. gada 3. maijā: “Londonā Edmunda Bērka sajūsmai nebija robežu. Bērks rakstīja, ka Polijas 3. maija konstitūcija “iespējams, ir visīstākais (..) sabiedriskais labums, kādu cilvēce jebkad saņēmusi: līdzekļi tik ļoti pārsteidza iztēli, tik ļoti gandarīja prātu un apmierināja morālās jūtas. (..) Viss palika savā vietā un tajā pašā kārtībā, taču viss bija kļuvis labāks. Turklāt šis nedzirdētais gudrības un veiksmes savienojums, šis brīnums tapa, neizlejot ne lāsi asiņu, nebija nodevības, nebija varmācības. (..) Laimīgi ļaudis, ja viņi pratīs turpināt tāpat, kā iesākuši.”[7] Ja Bērku traktē kā britu vai vispār modernā konservatīvisma “tēvu”, kā tas darīts daudzkārt, tad Deivisa izvēlētais fragments ir visnotaļ uzrunājošs: vai tad nav tā, ka par nopietnu konservatīvismu varam runāt tikai tad, ja “sabiedriskais labums” tiek sasniegts, neko noderīgu nesagāžot, bet “visu” padarot labāku reformu ceļā?[8]

Vai Latvijas gadījumā vispār var runāt par tā saprasta konservatīvisma implementāciju? Diezin vai. Protams, 20. gadsimta krasajos sociālpolitiskajos un sociālekonomiskajos lūzumos, topot Latvijas valstiskumam, cīnoties par un ap agrāro reformu u. c., līdzdalīgas bija aprindas, kas vairāk vai mazāk aktīvi centās uzlabot (attīstīt), nesagraujot iepriekšējā posma “sabiedrisko labumu”. Taču vienmēr uzvaru guva radikālāks vēstures ritējums un konservatīvāku risinājumu mēģinātāju vārdi un darbi ierakstījās “tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā” pārsvarā negatīvi.

Stenforda Filozofijas enciklopēdijā, Lesteras Universitātes pētnieka Īena Herisa sagatavotajā šķirklī par Edmundu Bērku uzgāju šādu domātāja pašraksturojumu (Heriss nav norādījis tā avotu): “Patiess, bet skarbs monarhijas draugs”.[9] Taču ko gan latvietim dod atskats uz “monarhijas drauga” rosību, kas norisinājusies laikā, kad latviešu nācija tikai sāka sevi pašapzināties brāļu draudžu kustības ietvaros?

Bet ne tikai latvietim var gadīties jautājums: Ko dod? Pēc Otrā pasaules kara, kad Amerikas Savienotās Valstis sparīgi pieņēmās varenībā un bagātībā, konservatīvisms kā pretsvars no kara gadu sabiedrotās, staļiniskās PSRS nākošajiem indīgajiem totalitārā komunisma vējiem kļuva aktuāls taipus okeāna. 1953. gadā klajā nāca amerikāņu politiskā domātāja un literāta Rasela Kērka grāmata The Conservative Mind (es tulkotu –  “Konservatīvisma gars”).[10] Tajā Bērkam ierādīta goda vieta. Šī grāmata uzskatāma par savveida klasisku darbu. Taču jau drīz amerikāņi attapās, ka viņu būvējamajai konservatīvisma ēkai idejas par pārmantojamu karaļa varu savienojamā ar parlamentārismu, nesaraujama saikne ar tradīciju, ar pozitīvi traktētiem sendienu “aizspriedumiem” (prejudice) reāli neder. Par to, kā Bērks Amerikā tika šķietami attālināts no aktuālās konservatīvās intelektuālās dzīves, detalizēti raksta, piemēram, Džordžs Nešs.[11] Taču tas lai nu paliek ASV konservatīvisma pētniekiem, kad un kur tādi atrodas.

Bērka lasītāji kā senāk, tā tagad pievērsuši uzmanību viņa lietotajam terminam (?) “aizspriedumi” (prejudice). Var skaidrot šo vārdu kā kaut ko, kas tikumu padara par cilvēka ieradumu.[12] Var izvērstāk, kā to darījis Rodžers Skrūtons jau pieminētajā grāmatā.[13]

Man būtiski šķiet palasīt, kā “aizspriedumu” problēmu risinājis Bērka tikpat kā laikabiedrs, dedzīgais, radikālais, asi pret konservatīvismu kritiskais Viljams Hazlits esejā “Bērka kunga raksturojums, 1807” – rakstītā tātad desmit gadus pēc Bērka nāves. Svarīga ir piezīme, ar kuru Hazlits atrunā esejas parādīšanos atklātībā: “Šis raksturojums tapa pēkšņā ekstravagantas atklātības jūtu uzplūdā, kad man šķita, ka jādod taisnīgs, pat vairāk nekā taisnīgs vērtējums ienaidniekam, vienlaikus nenododot pašam sevi”.[14] Te fragments no esejas, tulkojumā saglabājot Hazlitam raksturīgo, šķietami bezgalīgā teikumā plūstošo struktūru:

“Iemesls, kāpēc vīrietim vajadzētu just pieķeršanos savai sievai un bērniem, noteikti nav tas, ka tie būtu labāki par citiem (tad jau visiem pārējiem arī būtu jābūt tādos uzskatos), bet gan tas, ka viņam galvenokārt būtu jābūt ieinteresētam lietās, kas atrodas viņam vistuvāk un kas viņam ir vispazīstamākās, jo viņa saprašana taču nevar vienlīdz aptvert itin visu; tāpēc viņam visvairāk jāpieķeras tiem objektiem, ko viņš pazīst visilgāk un kas ar savu stāvokli patiešām viņu visvairāk ir iespaidojuši, bet ne tiem, kas paši par sevi ir visiespaidīgākie, vienalga, vai tie būtu vai nebūtu atstājuši uz viņu kādu ietekmi; un tā tas ir tāpēc, ka pēc dabas viņš ir būtne ar ieradumiem un sajūtām, un tāpēc, ka viņam ir saprātīgi rīkoties saskaņā ar savu dabu. Bērkam tādējādi bija taisnība, kad viņš sacīja, ka institūcijas balstīšanās aizspriedumos nav iemesls pārmetumiem; ir tieši otrādi, ja šie aizspriedumi ir dabiski un taisnīgi, respektīvi, ja tie ceļas tieši no tiem apstākļiem, kas ir jūtu un asociāciju īstenais cēlonis, nevis no izpratnes defekta vai sagrozījumiem attiecībā uz tām lietām, kas strikti pakļaujas institūcijas jurisdikcijai. Šī saturiski dziļā maksima bija viņa uzskatu pamatā. Līdz ar to viņš apgalvoja, ka aizspriedumi par labu aristokrātijai ir dabiski un pareizi, un atbalstāmi sabiedrības pozitīvam iekārtojumam nevis indivīdu patieso vai personisko nopelnu dēļ, bet tādēļ, ka tādai institūcijai [aristokrātijai – P. B.] ir tendence vairot un paplašināt saprātīgumu, uzturēt dzīvas atmiņas par pagātnes diženumu, sasaistīt kopā dažādos pasaules laikmetus, ļaut iztēlei ceļot pāri laikiem, bagātinoties ar tāltālu notikumu apceri: jo ir dabiski, ka mēs cēli domājam par to, kas mūs iedvesmo uz cēlām domām, par to, kas daudzu paaudžu secībā ir bijis saistīts ar diženumu, pārticību, cieņu, varu un privilēģijām.”[15]

Tiktāl Hazlits un jautājums par “aizspriedumiem”, kas, kā to esejā tālāk lasām, ļāva Bērkam saskatīt Francijas revolūcijas briesmas tieši tās antiaristokrātiskajā un attiecīgi antimonarhistiskajā radikālismā. Bērkaprāt, šāds radikālisms, kas iznīcināja Francijas gadsimtiem seno institucionālo iekārtojumu, ja tiktu pārnests uz Britu salām, iznīcinātu arī turienes kopš 1688. gada Slavenās revolūcijas (Glorious Revolution) nostabilizēto parlamentārās monarhijas iekārtu.

Skaidrs, ka Anglijā netrūka Francijas revolūcijas atbalstītāju, un, kā tas parasti notiek, īpaši jaunatnes vidū. Viens tāds bija dzejnieks, vēlākais kritiķis, esejists, filozofs Semjuels Teilors Kolridžs. 1794. gada decembrī – 1795. gada janvārī tobrīd 22 gadus jaunais dzejnieks iesniedza laikrakstam The Morning Chronicle 12 dzejoļu ciklu “Soneti par izcilām personām.”[16] Ciklā ietilpa soneti, veltīti: Tomasam Erskinam, juristam un politiķim, kurš Francijas revolūcijas laikā aizstāvēja radikāļus; Edmundam Bērkam; Džozefam Prīstlijam, ievērojamam zinātniekam un ietekmīgam radikālim; marķīzam de Lafajetam, ģenerālim un valstvīram, kurš pēc dalības Amerikas neatkarības karā atgriezās Francijā “taisīt revolūciju”; Tadeušam Kostjuško, poļu ģenerālim Amerikas neatkarības karā, cīnītājam par Polijas brīvību; Viljamam Pitam Jaunākajam, Lielbritānijas premjerministram, kuram bija vadoša loma, nostādot valsti opozīcijā Francijas revolūcijai un apspiežot pašmāju disidentus un radikāļus; Viljamam Lailam Boulzam, garīdzniekam, dzejniekam un kritiķim; Sārai Kemblai Sidonsai, sava laika ievērojamākajai aktrisei; Viljamam Godvinam, filozofam, romānistam, politiskam radikālim; Robertam Sautijam, dzejniekam; Ričardam Brinslijam Šeridanam, politiķim, dramaturgam un teātra īpašniekam; Čārlzam, trešajam grāfam Stenhoupam, valstsvīram, izgudrotājam, zinātniekam, Viljama Pita Jaunākā svainim. Par katru no šīm personām varētu izrakstīties lappušu lappusēm, un tas pasaulē ticis un tiek darīts. Mani ieinteresēja sonets, kas veltīts Edmundam Bērkam. Te tas ir:

As late I lay in slumber’s shadowy vale,
With wetted cheek and in a mourner’s guise,
I saw a sainted form of Freedom rise:
She spake! Not sadder moans the autumnal gale –
‘Great son of Genius! Sweet to me thy name,
Ere in an evil hour with altered voice
Thou bad’st Oppression’s hireling crew rejoice
Blasting with wizard spell my laurelled fame.
Yet never, Burke! Thou drank’st Corruption’s bowl!
Thee stormy Pity and the cherished lure
Of Pomp, and proud Precipitance of soul
Wildered with meteor fires. Ah Spirit pure!
That error’s mist had left thy purgèd eye:
So might I clasp thee with a Mother’s joy!’[17]

Un te – pārstāsts latviešu valodā:

Kad viņdien sērīgs ar asaru slacītu vaigu gulšņāju mijkrēslī, mana gara acu priekšā nostājās svētā Brīvība un runāja. Balss tai bija skumjāka par rudenīgo vētru. Tā teica: “Dižais Ģēnijdēls, tavs vārds man bija mīļš, pirms ļaunā nestundā tu izmainītā balsī priecājies par Apspiedēju pakalpiņu baru, ar burvju mākām satriecot manu lauriem vainagoto slavu. Nē, Bērk! Tu esi dzēris no korupcijas kausa! Vētrainais Pits, lolotais Spozmes vilinājums un dvēseles lepnā Neapdomība tev lika aizsvilties mežonīga meteora liesmās. Ak, tīrais Gars! Kaut kļūdu migla nokristu no tavām attīrītām acīm, lai varu tevi kā Māte ieslēgt savās skavās!”

Jaunais Kolridžs te raud, jūtot līdzi Viljama Pita valdības tobrīd apcietinātajiem angļu “jakobīņiem”, un Brīvības monologā pievēršas Edmunda Bērka “degradācijai”. Bērks, kas senāk bijis Amerikas neatkarības aizstāvis (tā uzskatīja daudzi), arī cīnītājs par jēdzīgāku pārvaldi Indijā, tagad izmantojis savu ģeniālo daiļrunību, lai nomelnotu franču brīvības ideālus un ļāvies korumpēties, pieņemot Pita “sakārtoto” mūža pensiju.

Pagāja divdesmit divi gadi, un vairs ne tik jaunais Kolridžs (tieši divreiz vecāks, nekā laikā, kad dzejoja, atmaskojot Bērku un citus “reakcionārus”) laida klajā savu kritisko autobiogrāfiju “Biographia Literaria”. Tajā lasām: “Lai pētnieks (..) ieskatās Edmunda Bērka runās un rakstos, kas tapuši, sākoties Amerikas [neatkarības] karam, un salīdzina tos ar runām un rakstiem Francijas revolūcijas sākumā. Pētnieks redzēs, ka principi abos gadījumos ir precīzi tie paši un domas izvedums tāpat, toties praktiskie secinājumi ir diametrāli pretēji, taču kā vienā, tā otrā reizē vienlīdz leģitīmi, kā to rāda abu notikumu rezultāti. No kurienes viņā šī izcilā spēja paredzēt? No kurienes tā pārsteidzošā atšķirība, pat neatbilstība cēloņsakarību izpratnē, kas atšķir viņu no tiem, kuri attiecīgajos jautājumos balsoja tāpat kā viņš? Kā lai mēs izskaidrojam nepatīkamo faktu, ka Edmunda Bērka runas un rakstus šodien lasām ar daudz lielāku interesi, nekā tos uztvēra sarakstīšanas laikā, kamēr viņa izcilo sabiedroto teiktais ir jau aizmirsts? (..) Atbilde, kas varētu apmierināt, būtu tāda, ka Edmundam Bērkam piemita pastāvīgi asināts redzējums, kurā visas lietas, darbības un notikumi tiek skatīti likumsakarībās, kas nosaka to eksistenci un apraksta to iespējamību. Viņš mēdza atsaukties uz principiem, viņš bija zinātnisks valstsvīrs un tieši tāpēc spējīgs paredzēt.”[18]

Viljams Hazlits cildināja Bērku tā izteiksmes un intensitātes dēļ, lai arī bija un palika naidīgs pret tā uzskatiem par Francijas revolūciju. Hazlits sava rakstura dēļ visu mūžu kašķējās ar Kolridžu, bet varbūt vainīgs bija ne tikai raksturs. Kolridžs, kā tas visbiežāk gadās, no revolucionāra jaunekļa pārtapa par konservatīvu domātāju un pelnīti saskatīja Bērkā valstsvīru – pareģi, bet Hazlits, kāds bija, tāds palika. Šķiet, Hazlitam Lielbritānijā nav uzcelts piemineklis, ir tikai kapa plāksne kādreizējā Sv. Annas kapsētā Londonas Soho.

Pavisam nesen – 21. oktobrī – apritēja 250 gadi, kopš dzimis Semjuels Teilors Kolridžs. Pie mums šī jubileja pagāja nepamanīta. To, protams, nevar teikt par Lielbritāniju: izstādes, lasījumi u. c. notika Londonā un ne tikai. Paliekošākā jubilejas iezīme, protams, ir tieši Kolridža dzimšanas dienā (un stundā!) Oterijā Sentmērijā (Ottery St Mary) pie draudzes baznīcas atklātais piemineklis dzejniekam. Tēlnieka Nikolasa Dimblbija bronzā atveidotā un Kolridža piemiņas fonda desmit gadu rūpēs izlolotā tēla atklāšanas svinībās klāt bija prāvs skaits dzimtas pārstāvju, arī Viljams hercogs Kolridžs, Piektais Oterijas Sentmērijas barons.

Bet tomēr – kā galu galā rakstīt par Bērku? Varbūt tā (ja vēlaties, uzskatiet turpmāko par joku!). Klaivs Steipls Lūiss, angļu rakstnieks, literatūrzinātnieks un anglikāņu laju teologs, ir labi zināms arī Latvijā. Daudzi jo daudzi ir lasījuši Nārnijas hronikas; gan jau arī Skrūvšņores vēstules un citus tulkojumus. Lasītais noteikti liek apziņā veidoties tādam kā veselā saprāta virzītam pozitīvas garīgās un psiholoģiskās cīņas vektoram, kas spēj apliecināties par spīti visam. Taču Lūiss, šķiet, neinteresējās par 18. gadsimta beigu politiskajiem procesiem. Akadēmiskā Lūisa vēstuļu izdevuma trīs biezajos sējumos Edmunda Bērka vārds pavīd divas vai trīs reizes. Vēstulē Arturam Grīvzam Lūiss iztirzā grāmatu pārlasīšanas nozīmi, atzīstot, ka pats nododas tai pārāk daudz. Starp citu, viņš raksta: “… pārlasīju Bērka Pārdomas par revolūciju Francijā, konstatēju, ka gandrīz pilnībā biju to aizmirsis. Grāmata ir pārāk izstiepta un uz beigām izvēršas par parastu bāršanos”.[19]

Taču, iedrošinot savu ilggadējo amerikāņu vēstuļdraudzeni Mēriju Vandoizenu, Klaivs Steipls Lūiss 1955. gada 7. jūlijā viņai raksta: “Neļaujiet nevienam ar varu piespiest jūs izvairīties no teikumiem, kas beidzas ar prievārdu. Tas ir patvaļīgs likums, kuram vairums izcilāko rakstnieku vispār nav pievērsuši uzmanību. Autorizētā Versija un E. Bērks uzskatīja, ka prievārds ir ļoti labs vārds, lai pabeigtu teikumu”.[20]

Te jāpaskaidro, kāpēc savas pārdomas par Bērku nolēmu beigt ar Lūisu, kuram senlaiku politiskā domātāja interpretācijā šķietami nav nekādas nozīmes. Ko nozīmē beigt teikumu ar prievārdu? Latviešu valodā tāds lietojums tikpat kā nav iespējams. Citādi tas ir angļu valodā. Lūk, piemērs: I don’t know to which store he went. / I don’t know which store he went to. (Es nezinu, uz kuru veikalu viņš aizgāja. / Burtiski pārceļot: Es nezinu, kuru veikalu viņš aizgāja uz.) Angļu valodā otrais variants ir dabisks un izklausās labāk; latviski – paši redzat.

Bet kas ir prievārds, prepozīcija? Akadēmiskā Latviešu valodas gramatika māca: “Prievārdi ir vieni no valodas nozīmīgākajiem attieksmju izteikšanas līdzekļiem, kas norāda kā uz reālās īstenības priekšmetu, parādību, pazīmju un norišu atttieksmēm, tā uz domu priekšmetu attieksmēm un vārdu sakarībām teksta izveidē.”[21]

Lūiss vēstulē tātad raksta, ka ir labi pabeigt teikumu ar vārdu, kas norāda uz domu priekšmetu attieksmēm un kā piemērus min “Autorizēto Versiju” jeb Karaļa Džeimsa Bībeli (klasisko Svēto Rakstu tulkojumu angļu valodā) un Edmundu Bērku.

Vai vispār ir iespējams vēl drosmīgāks divu attieksmju ziņā atvērtu tekstuālo struktūru savietojums?



[1] Edmund Burke, Reflections on the Revolution in France. Thomas Paine, The Rights of Man. Garden City, New York: Dobleday & Company, 1961, pp. 21, 22.

[2] Christopher Dawson, Understanding Europe. New York: Sheed and Ward, 1952. Reprint: Christian Culture Press, 1991, p. 63.

[3] Edmund Burke, Mõtisklusi Prantsuse revolutsioonist ja mõningate Londoni ühingute toimingutest seoses selle sündmusega. Tr.Triinu Pakk-Allmann. Tallinn: Arrak, 2008.

[4] Edmund Burke, Apmąstymai apie Prancūzijos revoliuciją. Vert. Elena Macevičiūtė. Vilnius: Žara, 2009.

[5] https://telos.lv/konservativisms-progresivisms-2/ Skatīts 22. nov. 2022.

[6] Rodžers Skrūtons, Kā būt konservatīvam. Tulkotājs Krišjānis Lācis. Rīga: Kodoka, 2012, 282. lpp.

[7] Normans Deiviss, Eiropas vēsture. No angļu valodas tulkojuši Jānis Zīders un Maira Mora. Rīga: Jumava, [2009], 716. lpp. Davies, Norman. Europe. A History. Oxford, New York: Oxford University Press, 1996, p. 699.

[8] Bērka citējums “mums ir jāreformē, lai saglabātu” atrodams: Egons Rusanovs, Signe Skutele, Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 45. lpp.

[9] “True but severe friend to monarchy” – Ian Harris, “Edmund Burke”, The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Summer 2020 Edition), Edward N. Zalta (ed.), https://plato.stanford.edu/archives/sum2020/entries/burke (skatīts 22. nov., 2022).

[10] Russell Kirk, The Conservative Mind: From Burke to Santayana. Chicago: Henry Regnery Co., 1953. Pp. 458. Reprint: BN Publishing, 2009.

[11] George H. Nash, The Conservative Intellectual Movement in America since 1945. Wilmington, Delaware: Intercollegiate Studies Institute, 1996, Pp. 467.

[12] Skat., piemēram, norādi: Roger Kimball, Lives of the Mind. The Use and Abuse of Intelligence: From Hegel to Wodehouse. Chicago: Ivan R. Dee, 2002, p. 326.

[13] R. Skrūtons, op. cit., 38., 39. lpp.

[14] William Hazlitt, The Fight and Other Writings. Edited by Tom Paulin and David Chandler, With an Introduction by Tom Paulin. London, New York, Camberwell, Toronto, New Delhi, Auckland, Rosebank: Penguin Books, 2000, p. 171.

[15] Ibid., pp. 177, 178.

[16] Richard Holmes, Coleridge. Early Visions 1772–1804. New York: Pantheon Books, 1990, p. 81.

[17] Samuel Taylor Coleridge, The Complete Poems. London, New York, Ringwood, Toronto, Auckland: Penguin Books, 1997, pp. 69, 70.

[18] Samuel Taylor Coleridge, Biographia Literaria. Edited by Nigel Leask. [Everyman], London: J. M. Dent; Vermont: Charles E. Tuttle, 1997, p. 111.

[19] C[live] S[taples] Lewis, The Collected Letters of C. S. Lewis, Volume II. Books, Broadcasts and the War, 1931–1949. Edited by Walter Hooper. San Francisco: HarperSanFrancisco, 2004, p. 34.

[20] C[live] S[taples] Lewis, The Collected Letters of C. S. Lewis, Volume III. Narnia, Cambridge and Joy, 1950–1963. Edited by Walter Hooper. San Francisco: HarperSanFrancisco, 2007, p. 630.

[21] Ilze Auziņa, Ieva Breņķe, Juris Grigorjevs, Inese Indričāne, Baiba Ivulāne, Andra Kalnača, Linda Lauze, Ilze Lokmane, Dace Markus, Daina Nītiņa, Gunta Smiltniece, Baiba Valkovska, Anna Vulāne, Latviešu valodas gramatika. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2013, 619. lpp.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: