Konservatīvisma būtības meklējumos. Konservatīvisms kā attieksme, reakcija un ideoloģija

Konservatīvisma jēdziens ir viens no visplašāk definētajiem politiskās filozofijas terminiem. Lai gan mūsdienu izpratnē tas kā politiskas pozīcijas apzīmējums pastāv jau vairākus gadsimtus, tā formas ir daudzveidīgas un mainīgas. Situāciju vēl grūtāku padara politiskais oportūnisms, kas konservatīvismu tiecas pārdefinēt atbilstoši katram pieļautajam kompromisam. Kā piemēru var minēt partijas “Konservatīvie” atbalstu Satversmes tiesas mēģinājumiem pārdefinēt ģimeni un uzurpēt likumdevēja varu. Taču arī kopumā sabiedrībai ir raksturīga domāšana neideoloģiskās kategorijās, kas partijām ļauj būt “elastīgām” sava liberālisma vai konservatīvisma politiskajā praksē.

Šī raksta mērķis ir galvenajās līnijās aptvert konservatīvisma būtību, tā centrālos elementus un apskatīt galvenās politiskās formas. Raksta nolūks nav sniegt galējo konservatīvisma definīciju, ne arī visaptverošu sarakstu ar konservatīvisma virzieniem. Tā nolūks ir padziļināt izpratni par jēdzienu, kuru daudzi izmanto kā savas cīņas karogu, bet ne vienmēr ir cienīgi nest.

Konservatīvisms kā attieksme

Konservatīvismu reizēm neuzskata par ideoloģiju – vismaz ne tādā izpratnē kā, piemēram, sociālismu vai liberālismu. Ideoloģijas tiecas ārkārtīgi sarežģītas sistēmas, kā cilvēka daba un no tās izrietošā sabiedrības uzbūve, pakārtot vienai idejai par vēlamo sabiedrisko iekārtu. Taču konservatīvisms drīzāk ir attieksme, kas aicina uz pazemību cilvēka un sabiedrības negrozāmo likumsakarību priekšā. Šīs likumsakarības aicina ņemt vērā, ķeroties pie jebkādām reformām.

Ģimenes definīcijas jautājums ir klasisks piemērs, kurā izpaužas konservatīvā attieksme: konservatīvais aicina respektēt iedzimtās atšķirības un unikalitāti, kas raksturo vīriešus un sievietes, kā arī bioloģisko faktu, ka tikai caur šo atšķirību savienošanos, kuru institucionalizē laulība, var rasties un attīstīties jauna dzīvība. Tas ir ģimenes pamats, ar kura starpniecību savukārt tiek nodrošināta sabiedrības turpināšanās. Ikviens elements šajā izpratnē ir dabisks, sistēmisks, neatņemams, bet arī neideoloģisks, jo tam nav nekāda sakara ar mēģinājumiem pārkārtot sabiedrības pamatus atbilstoši kādai abstraktai idejai. Lieki piebilst, ka konservatīvā attieksme arī nevar tikt pakārtota modei vai valdošajai sabiedriskajai domai, kā to mēģina darīt mūsu “modernā konservatīvisma” pārstāvji.

Konservatīva attieksme tādējādi var pastāvēt daudzu ideoloģiju ietvaros, kamēr vien to raksturo pazemība pret cilvēka un sabiedrības negrozāmo dabu. Šī attieksme ir arī lielā mērā psiholoģiska: tai raksturīgs zems atvērtības līmenis jaunām pieredzēm, kā arī uzticība iedibinātai kārtībai un strukturētai dzīvei. Pretējā attieksme ir liberālā, kas jebkādu brīvības paplašināšanu vai jaunas pieredzes gūšanu uzskata par a priori labām. Kaut arī sabiedrības nevar pastāvēt bez zināma atvērtības elementa, jo konkurence ar citām sabiedrībām pieprasa izaugsmi, pieredzes pārņemšanu un jauninājumus, beznosacījumu atvērtība pati par sevi nevar būt nevienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā. Ko nozīmē šāda atvērtība, var labi novērot Rietumu sabiedrībās, kuru “velkamisma” politika ir novedusi pie iekšējas sašķeltības un bumbas ar laika degli, par kuru var pateikties Rietumu kultūrai svešajai un visnotaļ reliģiski konservatīvi noskaņotajai musulmaņu imigrantu kopienai.

Konservatīvisms kā reakcija

Tā kā konservatīvisma attieksme paredz pretestību nepārdomātām sociālām pārmaiņām, konservatīvisms vismaz zināmā mērā ir reakcija pret tiem spēkiem, kuri tiecas sagraut pastāvošās institūcijas un tradīcijas. Taču bieži vien konservatīvismu uzskata tikai par reakciju – neatkarīgi no tā, ko tas tiecas aizsargāt un pret ko. Šādā izpratnē var pastāvēt milzīgs skaits konservatīvismu – reliģiskais, fiskālais, vides vai pat tādi savādi salikumi kā “komunistiskās partijas konservatīvais spārns”, kas savulaik pretojās “perestrokai”. Ja konservatīvisms ir kaut kā esoša saglabāšana pret kaut ko jaunu, tad tik tiešām var mēģināt iekonservēt teju vai visu.

Iespējams, ka šāda “reaktīvā” jeb “reaģējošā” konservatīvisma izpratne jānolasa, piemēram, Nacionālās apvienības priekšsēdētāja Raivja Dzintara skaidrojumā par konservatīvismu kā hameleonisku ideoloģiju, kas reaģē uz dažādām situācijām.[1] Taču es sacītu, ka šāds “reaģējošais konservatīvisms” ir drīzāk reakcionārisms nekā konservatīvisms.

Pretestība pārmaiņām, kas izriet no konservatīvās attieksmes, ir tikai viena konservatīvisma izpausme. Tās avots ir noteiktu vērtību kodolā un elementos, kurus konservatīvisms tiecas aizsargāt. Konservatīvisms var būt pat revolucionārs savās formās, ja pastāvošā vara grauj tos sabiedrības pastāvēšanas principus, kurus konservatīvā opozīcija uzskata par aizsargājamiem un negrozāmiem. Tā arī rodas tādi jēdzieni kā “konservatīvā revolūcija”, kas patiesībā ir loģiskāki nekā “konservatīvais komunisms”, kas ietver savstarpēji izslēdzošus elementus. Lai lasītājus, kuriem šī tēma nav tik labi pazīstama, nemulsinātu vēl vairāk, apskatīsim konservatīvisma idejisko būtību un elementus, kurus tas mēģina aizsargāt neatkarīgi no “hameleoniskās” nepieciešamības.

Konservatīvisma būtība

Konservatīvisma centrā ir noteiktas pārliecības un vērtības, kuru ārējā forma ir izteikta tikumos, institūcijās un pastāvošajā kārtībā. Vienā vārdā to varētu saukt par tradīciju. Tradīcija ir konservatīvisma pasaules uzskata centrā. Konservatīvie ir pārliecināti, ka kopējo labumu sabiedrībā ir iespējams nodrošināt, sekojot tradīciju priekšrakstiem. Tradīcija ir stabilitātes un kārtības avots, kā arī ietvars individuālajai un kolektīvajai identitātei, saskaņai un jēgpilnumam.

Liberālisms, iestājoties pret šādu izpratni, lielās līnijās pauž šādu nostāju: ikviena tradīcija ir cilvēka izdomāta, bet sabiedrības evolucionē, tāpēc ir kaitnieciski pieķerties novecojušām un mākslīgām tradīcijām, kuras kavē indivīda brīvību un sabiedrības attīstību. Ja konservatīvisms tiek formulēts tikai kā reakcija pret šādu šķietami loģisku pretargumentu, tad tas ir nams, kas celts uz smiltīm. Taču konservatīvisma tradīcija ir nevis aizspriedums, bet gan dabīgā likuma izpausme.

Dabīgais likums ir teorija, ka cilvēka dabā kā tādā ir iebūvēti universāli morāles principi, kurus atklāj saprāts un empīriski novērojumi. Cilvēku formulētajiem likumiem ir jāatspoguļo dabīgais likums, citādi tie ir netaisnīgi un kaitnieciski. Dabīgais likums ir arī visu ilgtspējīgo sabiedrības institūciju pamats. Tās nedrīkst pārdefinēt, jo pārdefinēšana un izjaukšana novedīs pie netaisnības un posta. Sabiedrības evolūcija var notikt tikai tad, ja dabīgā likuma robežas netiek pārkāptas. Lai tas tā nenotiktu, pastāv tradīcija, kura iemieso dabīgā likuma normas noteiktā kultūras formā, kas katrā civilizācijā var ārēji atšķirties, taču savā kodolā ir nemainīga, jo pauž Radītāja gribu. Tāpēc konservatīvie iestājas par tādu politiku, kas arī reformās saglabā dabīgajā likumā balstīto tradīciju, jo tā nodrošina sabiedrības veselību un attīstību.

Konservatīvisma elementi

Daži no būtiskākajiem konservatīvisma elementiem, kas izriet no dabīgajā likumā balstītās tradīcijas, būtu šādi:

(1) Ģimene un kopiena: konservatīvie aizstāv ģimeni, kas balstīta divu dzimumu savienībā, un no šīs kopības izaugošu kopienu kā sabiedrības pamatu. Dabīgā likuma izpratnē cilvēks ir sociāla būtne, kas cieši saistīta ar citiem cilvēkiem un atkarīga no tiem. Šī ciešā saikne visspēcīgāk izpaužas asinsradniecībā, it īpaši vecāku un bērnu attiecībās, bet ne mazāk būtiska ir plašāka kopiena – piemēram, ciems, pilsēta vai profesionāla apvienība. Šo saikņu sairums modernajā pasaulē ir viens no galvenajiem sabiedrības pagrimuma un pieaugošā totalitārisma cēloņiem.

(2) Subsidiaritāte: konservatīvisms ir pārliecināts, ka lēmumi ir jāpieņem pēc iespējas tuvāk tiem, kurus skar šo lēmumu sekas. Iespējami vairāk varas jādeleģē iespējami mazākai sociālajai vienībai. Subsidiaritātes princips balstās cieņā pret ģimeni un kopienu, kā arī pārliecībā, ka pārlieku liela valdības iejaukšanās šajos sabiedrības pamatelementos ir pretēja dabīgajam likumam. Šis skatījums ļauj labāk izprast, piemēram, vēsturisko amerikāņu politisko tradīciju, kas savā ārējā formā dzima kā revolūcija pret angļu monarhiju, taču savā būtībā pauda tos principus, kurus īstam konservatīvismam ir jāaizstāv pret despotisku ārējo varu, kas nepamatoti tiecas kontrolēt cilvēku dzīves.

(3) Nacionālisms: piederības sajūta ģimenei un kopienai paplašinātā formā tiek pārnesta uz nāciju, kas izriet no izcelsmes, valodas un kultūras kopības. Turklāt nācija ir tradīcijas nesēja, saglabājot šo tradīciju un to izpaužot noteiktā nacionālā formā.

(4) Tikumi un morāle: dabīgais likums un tradīcija tiek formulēta un izpaužas konkrētās indivīda rīcībās, kuras sauc par tikumiem un morāli. Tikumi ir pozitīvas rakstura iezīmes, kuras izkopj caur praksi, lai saskaņotu indivīda dzīvi ar dabīgo likumu, – piemēram, taisnīgums, drosme, līdzjūtība, godīgums u. tml. Morāle savukārt ir indivīda lēmumu pieņemšanas kritērijs un princips, kas ļauj izkopt tikumus, balstoties noteiktā reliģiskā vai filozofiskā tradīcijā.

(5) Paražas: tās iemieso tradīciju noteiktā kultūras normu veidolā, kas ne tikai ļauj to saglabāt nerakstītā veidā, bet arī piešķir cilvēka dzīvei noteiktu ētosu un jēgpilnumu, kas modernajā pasaulē lielā mērā ir zudis, jo to aizstāj pārejoša mode un mainīga popkultūra.

Šeit aprakstītos konservatīvisma elementus droši var izmantot kā kontrolsarakstu, pārbaudot mūsu politisko konservatīvo atbilstību šai politiskajai tradīcijai. Turklāt, kā redzams, konservatīvisms neaprobežojas tikai ar ģimenes jautājumu, nemaz nerunājot par LGBT tēmu, bet pauž arī citas pārliecības, pieprasot noteiktu attieksmi pret nodokļu politiku, lai tā negrautu ģimenes un lokālās kopienas, pret valsts birokrātiskā aparāta nesamērīgu uzblīšanu un nacionālisma noraidījumu, kas savukārt ir Latvijas visādi citādi konservatīvo “šleseristu” grēks.

Konservatīvisma formas

Iepriekš aprakstītā konservatīvisma izpratne atbilst klasiskajam jeb tradicionālajam konservatīvismam. Šis konservatīvisms uzsver morālo principu nozīmi, kas balstīti dabīgajā likumā. Tradicionālais konservatīvisms ir sākotnējā konservatīvisma forma, kas radās drīz pēc Franču revolūcijas satricinājumiem. Tā aizsācēji bija franču monarhistu filozofs Žozefs Marī Demetrs un britu filozofs un valstsvīrs Edmunds Bērks. Viņu pārdomas par revolūcijas atnesto postu noveda pie fundamentālām konservatīvisma atziņām par sabiedrību kā sarežģītu paražu un lojalitāšu sistēmu, kuru satur kopā kolektīvi atzītas autoritātes un kultūras normas. Indivīds pats par sevi nespēj apvaldīt savas kaislības – viņam ir nepieciešama ārēja vara, taču šādai ārējai varai ir jābūt taisnīgai, to ir jāvada tradīcijas kompasam, kas orientēts uz dabīgo likumu. Gan Demetrs, gan Bērks īpaši uzsvēra reliģijas nozīmi kā galveno tradīcijas avotu. Tradicionālā konservatīvisma virzieni ir daudzi un atkarīgi no vēsturiskā un kultūras konteksta. Var minēt reliģisko konservatīvismu, sociālo konservatīvismu un paleokonservatīvismu (ASV). Katrs virziens īpaši izceļ noteiktas tradīcijas formas, institūcijas un paražas.

Vienlaikus Edmunds Bērks ir arī liberālā konservatīvisma pamatlicējs un iedvesmas avots. Šis virziens iestājas pret liberālisma pārmērībām, t. i., revolūciju, taču ne pret tā kodolu, kurā ir indivīds, tā brīvība un sociālais progress. Kamēr vien liberālisms iet pakāpenisku sociālo reformu ceļu, liberālais konservatīvisms ir tā līdzgaitnieks. Politiskā oportūnisma rezultātā šāds konservatīvisms tik tiešām var kļūt “hameleonisks”, aizmirstot savus pamatus un sākot apkalpot liberālisma sistēmu. Turklāt liberālisma sistēma 20. un 21. gadsimtā gadsimtā ir pakāpeniski, bet nesaraujami saaugusi ar kreiso radikāļu kultūras hegemoniju, kas tiecas iznīcināt tradīciju un konservatīvisma fundamentālos elementus. Tādējādi liberālais konservatīvisms vairs nav uzskatāms par efektīvu pretestības platformu radikāliem sabiedrības pārkārtošanas mēģinājumiem. Atskaitot protestus pret “vārda brīvības” ierobežošanu vai “lielo valdību”, tā programma aprobežojas ar kreiso “progresa” īslaicīgu aizkavēšanu. Traģikomiski piemēri šim konservatīvismam ir, piemēram, Lielbritānijas “Konservatīvā partija” ar tās LGBT spārnu un imigrācijas politiku, kas pēc būtības neatšķiras no leiboristu politikas, kā arī ASV “neokonservatīvie”, kuru prioritāte ir izplatīt “demokrātiju” un “cilvēktiesības” tradicionālajās musulmaņu sabiedrībās ar militāra spēka palīdzību.

Nozīmīga konservatīvisma forma ir nacionālais konservatīvisms, kas uzsver konservatīvo vērtību nozīmību nācijas interešu kontekstā. Tradīcija ne tikai raksturo nācijas identitāti, bet arī ļauj saglabāt tās iekšējo solidaritāti, dabisko ataudzi un locekļu morālo spēku. Citiem vārdiem sakot, tradicionālā konservatīvisma izpratnē tradīcija nenozīmē vienkārši uzvilkt tautastērpu reizi vai divas reizes gadā, bet gan smelt vērtības no tautas gudrības avotiem, lai tās dzīvības koks būtu mūžzaļš. Vienlaikus nacionālais konservatīvisms var būt arī liberālisma ietekmēts un šī ietekme var būt pat lielāka nekā tradicionālisma ietekme.

Donalda Trampa politisko kustību ASV un “Brexit” kustību Lielbritānijā var uzskatīt par tradicionālā un nacionālā konservatīvisma atbildes triecienu desmitgadēm ilgušajai liberālo un neokonservatīvo dominēšanai un oportūnismam anglosakšu politikā. Līdzīgu šāda konservatīvisma atdzimšanu var redzēt, piemēram, Itālijas premjerministres Džordžas Meloni politikā, Andžeja Dudas Polijā un, uzdrošināšos pieminēt, Viktora Orbana Ungārijā. Būtiski ir saprast, ka konservatīvisma formas izvēlei nav saistības ar ģeopolitiskajām izvēlēm, jo konservatīvisma kodols un elementi nav saistīti ar novietojumu noteiktā ģeogrāfiskajā telpā. Vienlaikus jāpiebilst, ka konservatīvie domātāji un politiķi nav ideāli. Kā raksta Ģirts Brūders, arī liela daļa konservatīvo ir “inficējušies” ar kreiso postmodernismu,[2] kas pieļauj relatīvismu ģeopolitikā attiecībā uz, piemēram, tādu netaisnīgu un ļaunu varu, kāda ir Putina Krievija. Nav arī jālolo ilūzijas, ka Donalds Tramps vai Boriss Džonsons būtu brīvi no liberālisma ietekmes – otrajā gadījumā pat būtu pamats runāt par tīru liberālismu.

Noslēgums

Lai gan politiskais oportūnisms un vienkāršs intelektuāls slinkums sarežģī konservatīvās politikas definēšanu un īstenošanu, tradīcijā balstīta nacionālā konservatīvisma prakse Latvijai ir vairāk nepieciešama kā jebkad. Mūsu konservatīvismam trūkst ne tikai idejiskās skaidrības, bet arī sociālās bāzes. Latvijai nav aristokrātijas, un mūsu sīkburžuāzija ir smagi cietusi PSRS un vēlākajos “prihvatizācijas” gados, kas turklāt ir iedragājuši spēju solidarizēties un kooperēties. Tāpēc konservatīvisma ticība tradīcijai kā individuālās un kolektīvās integritātes avotam Latvijā atrodas teju ekskluzīvi reliģisko konservatīvo spārnā, turpretī nacionālistu nometnē valda idejisks apjukums: izņemot koncentrēšanos uz valodu kā gandrīz vienīgo saglabājamo sabiedrības elementu, pārējie jautājumi ir palikuši otrajā plānā.

Kreiso paranoiskajos prātos Latvijā pēc 14. Saeimas vēlēšanām esot izveidojusies gandrīz vai konservatīva tirānija. Tomēr mūsu parlamentārais konservatīvisms nebūt nav pakārtots konservatīvam pasaules uzskatam – tas ir pakārtots politiskai manevrēšanai liberālisma ietvaros. Šādā kontekstā gluži loģiski ir, piemēram, kultūras ministra Naura Puntuļa (NA) izteikumi diskusijā par “seksuālo minoritāšu tiesībām” ar aktrisi Mariju Luīzi Meļķi. Nauris Puntulis sacīja: “Ja jūs sakāt, ka jums nepatīk, ka mēs tik ļoti uzsveram, ka viens no mums ir konservatīvs un viens – liberāli domājošs, tad mana atbilde ir vienkārša. Tā slēpjas apstāklī, cik mēs katrs ar savu konservatīvismu vai liberālismu esam karojoši. Tas ir līdzīgi kā ar veģetārismu vai vegānismu – tā ir katra izvēle būt veģetārietim vai vegānam, ciktāl tā ir katra izvēle. Mēs dzīvojam kopā sabiedrībā, un katram ir tiesības tādam būt.”[3]

Šajā deklarācijā konservatīvisms tiek iebīdīts liberālisma “nebeidzamās sarunas” rāmī, kurā nav vienas patiesības, bet pastāv tikai viedokļu plurālisms. Ja no īstermiņa politiskās retorikas viedokļa šādu pieeju vēl var saprast, tad no tradicionālā un nacionālā konservatīvisma pozīcijām tautas pastāvēšanai būtiski principi nav tikai sarunas priekšmets plurālistiskā sabiedrībā. Tā ir aizsargājama pozīcija, kuru var aizstāvēt arī “karojoši”.

Tāpat kārtējo reizi ir pieņemts tehnokrātisks valsts budžets, bet drīzumā ir paredzēta kārtējā nodokļu reforma, kas, visticamāk, nevienā brīdī netiks saskaņota ar, piemēram, ģimenes un lokālo kopienu stiprināšanas politiku, subsidiaritātes principu un konservatīvo politikas praksi vispārīgi.

Līdz ar to, ja runājam par politisko konservatīvismu Latvijā, tad tā pārstāvniecība ne tuvu nav apmierinoša, taču tas neizbēgami izriet no nepadarītajiem priekšdarbiem konservatīvo ideju un interešu grupu ietekmes audzēšanā. Tādi projekti kā portāls Telos vai izdevniecība KODOKA ir spēcīgs aizsākums šādam procesam, kura politiskie augļi vēl ir tālākas nākotnes jautājums.



[1] https://twitter.com/KNL_LTV1/status/1575032625840160768

[2] https://telos.lv/postmodernisms-liberalisma-konservativisma-1/

https://telos.lv/postmodernisms-liberalisma-konservativisma-2/

[3] https://www.lsm.lv/raksts/kas-notiek-latvija/raksti/12.03.2023-naids-vai-duelis-starp-konservativo-un-liberalo-aktrise-pret-ministru-par-seksualo-minoritasu-tiesibam.a500278/

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: