Fragments no grÄmatas KurÅ”u Ä·oniÅi. Cauri paaudzÄm, RÄ«ga: Madris, 2019, 128 lpp.
CilvÄkiem raksturÄ«gas divas pretÄjas tiecÄ«bas: a) neatŔķirties un censties savstarpÄji pielÄgoties; b) atŔķirties un izcelties, iezÄ«mÄjot savu Ä«paÅ”o patÄ«bu ar apÄ£Ärbu, valodu, paradumiem un tamlÄ«dzÄ«gi. MÅ«sdienÄs var ceļot nedÄļÄm un mÄneÅ”iem pa pasaules zemÄm un valstÄ«m, baudot pazÄ«stamas izjÅ«tas, saskaroties ar redzÄtÄm un pierastÄm lietÄm un jÅ«toties tikpat kÄ mÄjÄs. Un tomÄr ā mÄs braucam, ejam kaut kur, lai ieraudzÄ«tu ko atŔķirÄ«gu un citÄdu, un pÄrliecinÄmies, ka Ŕī citÄdÄ kļūst arvien mazÄk. LatvijÄ vÄsturiski izveidojies, ka kurÅ”u Ä·oniÅi veido daudzÄjÄdÄ ziÅÄ no citÄm atŔķirÄ«gu vienÄ«bu, ko ir vÄrts iepazÄ«t plaÅ”Äk un dziļÄk.
ĶoniÅu liktenis, no vienas puses, varÄtu bÅ«t gan poÄmas, gan traÄ£Ädijas cienÄ«gs temats. NepÄrtraukta cÄ«Åa par savu tiesÄ«bu, savas brÄ«vÄ«bas saglabÄÅ”anu cauri gadsimtiem zem mainÄ«gÄm varÄm. No otras puses, Ä·oniÅu tÄma ir ietilpÄ«ga jebkura veida mÄkslas darbÄ, sÄkot no literatÅ«ras un beidzot ar kino. Katrs no Ä·oniÅu ciemiem bÅ«tu pelnÄ«jis arÄ« atseviŔķu pÄtÄ«jumu, un, cerams, nÄkotnÄ tÄdi parÄdÄ«sies. Å ajÄ grÄmatÄ centrÄjos ap ĶoniÅciemu, kas arÄ« vÄsturiski bijis galvenais starp kurÅ”u brÄ«vciemiem. TaÄu jebkuram centram jeb viducim ir jÄbÅ«t arÄ« malÄm ā tikai tÄdÄ veidÄ aplÅ«kojamais objekts iegÅ«st telpiskumu. TieÅ”i tÄpÄc gan kurÅ”u Ä·oniÅu Ä£erboÅi, uzvÄrdi, gan tradÄ«cijas, viÅu zÄ«mÄ«gÄs lietas, tautas apÄ£Ärbi, arÄ« izcilie vÄ«ri (jaunÄkos laikos arÄ« sievas) Å”eit skatÄ«ti visu Ä·oniÅciemu kopsakarÄ.
ĶoniÅu Ä£erboÅi
Ä¢erboÅi EiropÄ raduÅ”ies jau 12. gadsimta sÄkumÄ. 1) ModernizÄjoties bruÅojumam (tiek izgudroti sejsargi), karojoÅ”os vajadzÄja atŔķirt, tÄpÄc uz bruÅinieku vairogiem parÄdÄ«jÄs atpazīŔanas zÄ«mes; 2) sabiedrÄ«bÄ pastiprinÄjÄs dalīŔana ŔķirÄs. AugstÄkstÄvoÅ”ie vÄlÄjÄs savu dižciltÄ«bu izcelt arÄ« vizuÄli. 13. gadsimtÄ tika veidoti kÄrtu Ä£erboÅi, pÄc kuriem varÄja atpazÄ«t muižniekus, bruÅiniekus, garÄ«go ordeÅu locekļus u. c. privileÄ£Ätos. Savus Ä£erboÅus HolandÄ, FrancijÄ, AnglijÄ varÄja iegÅ«t arÄ« bagÄtÄkie no brÄ«vzemniekiem. TÄ kÄ kurÅ”u Ä·oniÅi bija ieguvuÅ”i lÄÅa tiesÄ«bas, respektÄ«vi, viÅiem piederÄja mantojams Ä«paÅ”ums, tad tas vien jau viÅus nostÄdÄ«ja augstÄkÄ stÄvoklÄ« pÄr citiem zemes kopÄjiem. Daļai Ä·oniÅu par pieŔķirto lÄni bija jÄatlÄ«dzina ordeÅa mestram, kara gadÄ«jumÄ cÄ«noties karaspÄka rindÄs, vÄl citiem bija jÄveic regulÄri pastnieka jeb ziÅneÅ”a pienÄkumi. ÄŖpaÅ”i kara gadÄ«jumÄ svarÄ«ga bija atpazīŔanas zÄ«me ā Ä£erbonis: āIkvienam ciemam ir savs Ä£erbonis, pa lielÄkai daļai jÄtnieks, tikai kalÄjniekiem ir lakta.ā (Kolonists, 1908, 108)
Kad tieÅ”i Ä·oniÅu ciemi ieguva tiesÄ«bas uz saviem Ä£erboÅiem, zÄ«mogiem, karogiem, uz kuriem bija Ä£erboÅa attÄls, precÄ«zi nav zinÄms. VarÄtu bÅ«t, ka tas notika jau lÄ«dz ar lÄÅu lÄ«gumu noslÄgÅ”anu 14.ā15. gadsimtÄ. SenÄkais no zinÄmajiem kurÅ”u Ä·oniÅiem pieŔķirtajiem lÄÅiem datÄjams ar 1320. gadu. To ordeÅa mestrs Gerhards fon Jorke par nopelniem pieŔķīra Tontegodem no PliÄ·u ciema. VÄcu ordeÅa virspavÄlniecÄ«bas atzinÄ«bu 16. gadsimta sÄkumÄ ieguva Ä·oniÅÅ” Andrejs PeniÄ·is, kurÅ” mestra Voltera fon Pletenberga karaspÄka sastÄvÄ bija apliecinÄjis varonÄ«bu cÄ«ÅÄ pret krieviem Smoļinas kaujÄ. PateicÄ«bÄ par ordenim sniegtajiem pakalpojumiem PeniÄ·is varÄtu bÅ«t saÅÄmis arÄ« dzimtas Ä£erboni. TaÄu, iespÄjams, tÄds viÅam jau bija iepriekÅ” pieŔķirts, un, dodoties karÄ, uz vairoga vai karoga varÄja atrasties kÄ viÅa atpazīŔanas zÄ«me. 16. gadsimtÄ J. Rennera āLivonijas hronikÄā par kurÅ”u Ä·oniÅiem rakstÄ«ts, ka viÅu Ä£erbonÄ« ir lauva (Renner, 1876, 15). TieÅ”i lauva nav konstatÄts vai nav saglabÄjies nevienÄ no Ä·oniÅciemu vapeÅiem. Lauvas gan bija Kurzemes un Zemgales hercogu Ä£erboÅos, bet tas konstatÄts vÄlÄk.
ĶoniÅciemu Ä£erboÅos vai spiedzÄ«mogos dominÄ jÄtnieks zirgÄ ar karogu vai musketi rokÄ (ĶoniÅciemam, Ziemeļciemam, Viesalgiem, Sausgaļiem). TÄds tas, pÄc nostÄstiem, bijis arÄ« PliÄ·u ciemam, bet diemžÄl nav saglabÄjies. DragÅ«nu, Viesalgu un Sausgaļu ciema zÄ«mogu augÅ”pusÄ saskatÄma arÄ« Ä£erboÅos bieži izmantotÄ bruÅinieku Ä·ivere ar lambrekeniem tai gar sÄniem. Viesalgu un DragÅ«nu ciema Ä£erboÅa zÄ«mogÄ lejasdaÄ¼Ä ir vÄcu ordeÅa krusts, bet Sausgaļu zÄ«moga Ä£erboÅa augÅ”ÄjÄ daÄ¼Ä ā pasta radziÅÅ”. KalÄjciema vapenÄ« attÄlota lakta ar diviem simetriski izvietotiem Ämuriem.
Ä¢erbonis tika uzskatÄ«ts par privilÄÄ£ijas zÄ«mi, un kÄ tÄdai tai bija jÄbÅ«t publiski aplÅ«kojamai. ĶoniÅi savu dzimtu (ciemu) Ä£erboÅus izvietoja ne tikai uz karogiem vai spiedzÄ«mogiem, bet arÄ« LipaiÄ·u baznÄ«cas logos stikla vitrÄžÄs. LÄ«dz mÅ«sdienÄm saglabÄjuÅ”Äs tikai Ziemeļciema un KalÄjciema Ä£erboÅu vitrÄžas.
2018. gadÄ mÄkslinieks Edgars Sims izveidoja PeniÄ·u dzimtas Ä£erboni. ViÅÅ” respektÄja vÄsturisko ĶoniÅciema Ä£erboÅa veidolu. E. Sima veidotajÄ vapenÄ« zaÄ¼Ä laukÄ redzams sudrabkrÄsas bruÅots jÄtnieks zirgÄ ar karogu rokÄ. JÄtnieks attÄlots tÄrauda Ä·iverÄ, kas pÄrsegta ar sudraba un zaļu grÄ«sti. Ķivere rotÄta ar zelta dzirnakmeni, kuram sudrabkrÄsas serdenis. AugÅ”malas drapÄjums ieturÄts zaÄ¼Ä un sudraba krÄsÄ. TÄ sauktie lambrekeni jeb Ä£erboÅa sÄnu rotÄjums ieturÄts sudraba un zaÄ¼Ä krÄsojumÄ. DevÄ«ze āKurÅ”u Ä·oniÅi cauri paaudzÄmāietver domu par Ä·oniÅu paaudžu tradÄ«ciju pÄrmantojamÄ«bu. Tontegodes dzimtas Ä£erboÅa mets (mÄkslinieki Ilze LÄ«biete, Juris Ivanovs) tapis 2013. gadÄ. TajÄ attÄlots zirgs ar puskailu jÄtnieku, divi putni, koka zars un ÄÅ«ska.
ĶoniÅu vÄrdi un uzvÄrdi
Pirmie uzvÄrdi latvieÅ”iem, Ŕķiet, ir jau kopÅ” 15. gadsimta (galvenokÄrt RÄ«gÄ). Lauku apvidos tie plaÅ”Äk parÄdÄ«jÄs 17. gadsimtÄ zviedru valdīŔanas laikÄ. To raksturÄ«ba bija uzvÄrda noslÄdzoÅ”ajÄ skandinÄviskajÄ daÄ¼Ä ar ā-sonsā(ādÄlsā): Andersons, Jansons, PÄtersons u. tml. 19. gadsimta sÄkumÄ uzvÄrdu doÅ”ana VidzemÄ un KurzemÄ jau notika masveidÄ«gi (Blese, 1929; Klekere, 2019; Mežs, 2017; Upelnieks, 1938). BrÄ«vlaistie zemnieki tos varÄja izvÄlÄties pÄc savas patikas (latviskus, arÄ« vÄciskus), izÅemot muižnieku, slavenu dzimtu vai personu uzvÄrdus. ĶoniÅi, bÅ«dami brÄ«vļaudis, ieguva uzvÄrdus agrÄk par citiem tautas brÄļiem KurzemÄ. ĶoniÅu uzvÄrdi (vismaz daļa no tiem) ir tikai viÅiem vien raksturÄ«gi. PÄrsvarÄ Å”iem uzvÄrdiem, atskaitot VidiÅu, KalÄju (KalÄji varÄja bÅ«t arÄ« citu novadu ļaudis), ir Ä£ermÄÅu vai skandinÄvu izcelsme, kÄ, piemÄram, Å mÄdiÅÅ”/Å mits, Bartolds/Bertholds. Starp Ä·oniÅu uzvÄrdiem Ä«paÅ”i iezÄ«mÄ«gi ir divi ā Tontegode (pÄrsvarÄ PliÄ·u iedzÄ«votÄjiem) un PeniÄ·is (pÄrsvarÄ Ä·oniÅciemieÅ”iem). Laika gaitÄ gan atrodami arÄ« Tontegodes, kas ieprecÄjuÅ”ies ĶoniÅciemÄ, un PeniÄ·i PliÄ·os vai citÄ no Ä·oniÅu ciemiem. Lai gadsimtos izdzÄ«votu un pilnvÄrtÄ«gas dzimtas turpinÄtos, saglabÄjot lÄÅu lÄ«gumu privilÄÄ£ijas (neiziet Ärpus Ä·oniÅu apvidiem!), viena Ä·oniÅu ciema puiÅ”iem bija jÄprec cita Ä·oniÅu ciema meitas.
Tontegode. UzvÄrds ir saliktenis, kur pirmÄ daļa sakrÄ«t ar igauÅu (arÄ« somu) divdabÄ«ga mÄjas vai meža gara nosaukumu (ig. ātontā; somu ātonttiā). KÄpÄc cienÄ«jamas Ä·oniÅu dzimtas pÄrstÄvjiem par dzimtas vÄrdu bÅ«tu bijis jÄpieÅem bÅ«tÄ«bÄ Ä¼aunus garus jeb spokus apzÄ«mÄjoÅ”s nosaukums? Gan igauÅi, gan somi Å”o vÄrdu nedaudz pÄrveidotÄ veidÄ pÄrÅÄmuÅ”i no zviedriem ā ātomteā ir mÄjas, meža vai purva gars. SkandinÄvu folklorÄ Å”o pagÄnisko garu lielÄkÄs aktivitÄtes laiks bijis ziemas un vasaras saulgriežos. Tomtes domÄjÄs esam lÄ«dzÄ«gus nelieliem rūķīŔiem. Tomtes bija daļa no skandinÄvu piekoptÄ senÄu dvÄseļu godinÄÅ”anas kulta. KristietÄ«bÄ ar laiku Å”ie pagÄniskie mÄjas gari tika pielÄ«dzinÄti dÄmoniskiem vai pat velniŔķiem radÄ«jumiem. Zviedrijas Birgita jeb Brigita (1303ā1373), kas vÄlÄk tika kanonizÄta par svÄto, AtklÄsmju sestajÄ grÄmatÄ (78) vÄrÅ”as pret ātompta gudhiā (mÄjas garu jeb mÄjas dievu) pielÅ«gsmi, ko piekopj zemnieki. VisticamÄk, ka kurÅ”u Tontegode ir fonÄtiski pÄrveidots zviedru ātompta gudhiā variants. Tontegode varÄtu bÅ«t bijis Ä·oniÅu priesteris, kura pienÄkumos ietilpa mÄjas garu (ātompta gudhiā) godÄÅ”ana: āSkandinÄvijÄ par āgodiā sauca (..) privÄta dievnama Ä«paÅ”nieku un pagÄniskÄ dievkalpojuma vadÄ«tÄju (..). Gode vadÄ«ja savas draudzes sapulces un tiesas sÄdes, gÄdÄja par mieru un kÄrtÄ«bu, pÄrraudzÄ«ja tirdzniecÄ«bu utt.ā (Å vÄbe, 1962, 128). Garu godÄÅ”anas rituÄli, iespÄjams, tika veikti Ä·oniÅu svÄtbirzÄ« priestera jeb tontegodes vadÄ«bÄ. Vai Tontegode, lÄ«dzÄ«gi kÄ tas bija ZviedrijÄ, rÅ«pÄjÄs arÄ« par ciema laicÄ«gajÄm lietÄm, nav zinÄms.
PeniÄ·is. Liekas, ka arÄ« Ŕī uzvÄrda cilme meklÄjama dzimtas senÄu Ä«paÅ”ajos pienÄkumos. Johana Rennera (~1525ā1583) sarakstÄ«tajÄ Livonijas vÄsturÄ atzÄ«mÄts, ka pulka priekÅ”galÄ iet Ä·oniÅu karodznieks (Renner, 1876, 15). VÄsturnieka Arveda Å vÄbes skatÄ«jumÄ Å”Ä« uzvÄrda saknes meklÄjamas lejasvÄcu vÄrdÄ āvenekenā (mÅ«sd. vÄcu āfahnā) ā karogs. Å is vÄrds, tÄpat kÄ latvieÅ”u ākarogsā, sÄkotnÄji apzÄ«mÄja tiklab karapulka identitÄtes zÄ«mi, kÄ paÅ”u karapulku. 15.ā16. gs. par fennikiem dÄvÄja 100 lÄ«dz 500 vÄ«ru kÄjnieku vienÄ«bu. āKurÅ”u Ä·oniÅÅ” (t. i., PeniÄ·is) bij kurÅ”u novadnieku pulka komandieris.ā (Å vÄbe, 1962, 177) Viens no PeniÄ·iem, vÄrdÄ Andrejs, ir bijis OrdeÅa mestra Pletenberga armijas sastÄvÄ Livonijas karÄ pret krieviem, izceļoties Smolinas kaujÄ Pleskavas apgabalÄ (Dunsdorfs, 1956, 77ā78). MazÄk ticams, bet savulaik izteikts pieÅÄmums, ka Å”im uzvÄrdam var bÅ«t arÄ« baltiska cilme, par ko liecinot prūŔu personvÄrds Pennike, kas rakstos fiksÄts jau 15. gadsimtÄ (Trautmann, 1925, 75ā76). PanÄ«ka prūŔiem bija uguns gars, kuru pielÅ«dza (āswenta PanÄ«kaā) Ä«paÅ”os rituÄlos. Nevar izslÄgt, ka starp PeniÄ·u priekÅ”teÄiem bija uguns kulta priesteri. TomÄr Å”im pieÅÄmumam nav nekÄdu dokumentÄru apstiprinÄjumu. (..)
ÄŖpatnÄjs un grÅ«ti skaidrojams ir Ä·oniÅu uzvÄrds Surkants jeb Sirkants: āJÄievÄro lÄÅa grÄmatÄs sastopamÄ nenoteiktÄ«ba uzvÄrdu rakstÄ«bÄ un to lasÄ«bÄ, kÄpÄc ļoti ticams, ka 1310. gadÄ minÄtais Surkants bij vÄlÄkos avotos apliecinÄtais Sirkants.ā (Å vÄbe, 1962, 130ā131) Atsaucoties uz EndzelÄ«nu, Å vÄbe min, ka lietuvieÅ”iem bijuÅ”i personvÄrdi Sukantas un Surkantas, kÄ arÄ« vÄsturiskos avotos sastopams prūŔu personvÄrds Surkant (Å vÄbe, 1962, 130). TÄds patieÅ”Äm ir fiksÄts AustrumprÅ«sijÄ, bijuÅ”ajÄ Insterburgas (tagad ÄerÅakovska) apkaimÄ.[1]
Tontegodes un PeniÄ·a ā iespÄjams, arÄ« pÄrÄjo Ä·oniÅciemu ā iedzÄ«votÄju uzvÄrdi bÅ«s raduÅ”ies krietni pirms 17. gadsimta, kad viÅu senÄiem vÄcu ordeÅa mestri pieŔķīra rakstiski nostiprinÄtas privilÄÄ£ijas, t. i., 14.ā15. gadsimtos. UzvÄrdu nelatviskÄ izcelsme (atskaitot KalÄjus), iespÄjams, liecina, ka tos pieŔķīra ordeÅa pÄrstÄvji, Åemot par pamatu galvenos Ä·oniÅiem uzliktos pienÄkumus (karognesÄjs ā PeniÄ·is, kalÄjs ā Å mits/Å mÄdiÅÅ”) vai citas raksturÄ«bas (pagÄnisko ritu veicÄjs Tontegode). (..)
ĶoniÅu apdzÄ«voto vietu nosaukumi
SaglabÄjuÅ”Äs ziÅas par septiÅiem Ä·oniÅu apdzÄ«votiem ciemiem ā ĶoniÅciemu, KalÄjciemu, PliÄ·u ciemu, Ziemeļciemu (visi tagadÄjÄ Turlavas pagastÄ), DragÅ«nciemu (Rumbas pagasts), Viesalgciemu (SnÄpeles pagasts) un Sausgaļciemu jeb SausgÄļciemu (Padures pagasts). NozÄ«mÄ«gÄkais no visiem tiem ir bijis ĶoniÅciems. Kaut arÄ« brÄ«vciemi dzÄ«voja un darbojÄs katrs par sevi, vismaz reizi gadÄ visu brÄ«vciemu vecÄkie jeb burmeistari esot pulcÄjuÅ”ies ĶoniÅciemÄ, lai savstarpÄji apspriestos par padarÄ«to un turpmÄk darÄmo:
āKopÄjÄ brÄ«vciemu pÄrvaldÄ vadoÅ”o lomu saglabÄja ĶoniÅciems un tÄ burmeistari. ĶoniÅciemÄ vienu vai divas reizes gadÄ uz apspriedi sabraukuÅ”i citu brÄ«vciemu vecÄkie.ā (Dzenis, 2014, 191)
Jau pats ĶoniÅciema nosaukums norÄda uz to, ka te bijis Ä·oniÅu centrs un, iespÄjams, viÅu apmetnes sÄkumvieta. SavukÄrt PliÄ·i ir sens baltiskas cilmes vietas nosaukums, kuram lÄ«dzÄ«gi atrodami arÄ« bijuÅ”ajÄ AustrumprÅ«sijÄ: Plixlawken; Plica Bartha (Gerullis, 1922, 124ā125). Vieta ar nosaukumu Pliki ir arÄ« kÄdreizÄjÄ prūŔu un kurÅ”u apdzÄ«votajÄ GrodÅas apgabalÄ BaltkrievijÄ un KlaipÄdas apkaimÄ LietuvÄ. VÄrdam āpliksā attiecÄ«bÄ uz zemi varÄja bÅ«t vairÄkas nozÄ«mes: 1) tukÅ”a vieta; 2) neauglÄ«ga, kaila pļava; 3) no kokiem nolÄ«sta vieta mežÄ. (Nevskaja, 1977, 69) TaÄu ir arÄ« cita versija par nosaukuma izcelsmi. ZÄ«mÄ«gi, ka Ä·oniÅu PliÄ·u Ä£erbonÄ«, pÄc nostÄstiem, esot bijis attÄlots pliks jÄtnieks zirgÄ. LipaiÄ·u baznÄ«cas mÄcÄ«tÄjs J. K. Heinsiuss 18. gadsimta vidÅ« raksta, ka ordeÅa mestra Pletenberga karapulkÄ starp citiem karotÄjiem cÄ«nÄ«juÅ”ies arÄ« Tontegodes: āÅ ajÄ karÄ arÄ« Tontegodes caur kÄdu notikumu ir mainÄ«juÅ”i savu vÄrdu un pÄc tam saukuÅ”ies PliÄ·i jeb Kailie, jo daži no viÅiem toreiz kaili pÄrpeldÄjuÅ”i pÄr Daugavu un pÄrvilkuÅ”i savÄ pusÄ ienaidnieku plostus un laivas.ā (cit. pÄc: Dzenis, 2001, 49)
SadzÄ«viskÄka ir versija par to, ka ciema sievÄm paticis dzÄ«rÄs uzliet alu uz galda un pliÄ·Ät ar rokÄm: āPliÄ·os brauca ciemos saimniece pie saimnieces. Protams, ka alu veda lÄ«dzi, un priekÅ”Ä jau arÄ« bija. Un tad dzÄ«rÄs uzlÄja to alu uz galda un cirta ar roku pa virsu, tÄ bija tÄda paraÅ”a. Citi stÄsta, ka tÄ radies tas PliÄ·u ciema nosaukums.ā (Salmgrieze, 2004, 6)
Par Sausgaļu jeb SausgÄļu ciemu ir lÄ«dzÄ«gs nostÄsts, bet jau no Kurzemes hercogistes laikiem:
āLeiÅ”u karÄ bijuse aplenkta KuldÄ«ga un KuldÄ«gas pils, un KuldÄ«gas hercogs ticis ievainots, bet pa apakÅ”zemes eju, kura nÄkuse no pils uz Ventu, aizbÄdzis lÄ«dz upei, bet, iznÄkot no alas, saļimis no nespÄka. Tur gadÄ«jies viens kareivis no SausgÄļiem, laikam kÄds no Bertolca dÄliem. Tas ÅÄmis hercogu uz muguras un peldÄjis pÄri Ventai, lai paslÄptu hercogu mežÄ. Bertolcs pÄrpeldÄjis ar savu nastu ar sausu galvu, un tÄpÄc viÅus nosaukuÅ”i par sausgÄļniekiem.ā (Anna PeniÄ·is ĶoniÅciema Jaunkaiļos, Anna BlÅ«ma RaÅÄ·u pag. PierakstÄ«ja V. Zorts)
LÄ«dzÄ«gi romantizÄtÄ garÄ Å”o teiku, piepulcÄjot SausgÄļiem arÄ« Ziemeļu un Viesalgu ciemu, pÄrstÄsta Jura JaÅa VidiÅa dÄls Aleksandrs VidiÅÅ” (1900ā1947) rakstÄ par Livonijas brÄ«vzemniekiem: āSausgalnieki ar sausÄm galvÄm pÄrpeldÄjuÅ”i Ventu, ziemeļnieki kÄ ziemeļu vÄjÅ”, bet viesaldznieki kÄ vÄjÅ” brÄzuÅ”ies uz ienaidniekiem.ā (VidiÅÅ”, 1931, 7) (..)
Par dažiem no mÄjvÄrdiem ir savi stÄsti. TÄ par ĶoniÅciema ĶīkÄļiem ir nostÄsts, ka āÄ·oniÅieku dzimtstÄvs esot bijis kÄds iedzimto karavadonis Gigals vai Kikals, kas viens no pirmajiem pieÅÄmis kristÄ«go ticÄ«bu, turpmÄk saucies par Andreju.ā (VidiÅÅ”, 1931, 7) SavukÄrt Kaiļu nosaukumam, iespÄjams, ir tÄ pati nozÄ«me kas vietvÄrdam PliÄ·i ā burtiski, nolÄ«sta, attÄ«rÄ«ta, kaila vieta. ĶoniÅciemÄ agrÄk bijuÅ”as Äetras mÄjas, kuru vÄrda pamatÄ ākupÅ”a/ kupsisā: Jura KupÅ”as, AbuÄkupÅ”as, JaunkupÅ”i un VeckupÅ”i. Liekas, ka nosaukums radies no vÄrda ākupsa, kupsisā ā neliela koku grupa, birztala. ĶoniÅciemÄ saglabÄjuÅ”Äs AtÄlmauļas ā vienas no agrÄk ÄetrÄm Mauļu mÄjÄm (vÄl bija Vidusmauļas, JÄpmauļi, Burmeistarmauļi). IespÄjams, ka nosaukums radies no vÄrda āmaulesā, kas nozÄ«mÄja ceÄ¼Ä izbrauktas dziļas grambas. Par grambainu, izbrauktu, staignu ceļu agrÄk teica ā maulains ceļŔ. Laikam uz staignu augsni norÄda arÄ« nosaukums Mauļpurvs (RaÅÄ·os), arÄ« mÄju nosaukumi citviet KurzemÄ. (EndzelÄ«ns, 1961, 385)
SvÄtku, godu un citas Ä·oniÅu tradÄ«cijas
ĶoniÅiem iecienÄ«ts kopÄ pulcÄÅ”anÄs veids bijuÅ”as dzÄ«res. TÄs vairÄkkÄrt minÄtas dažÄdu laiku avotos. DzÄ«res, kÄ Å”Ä·iet, palÄ«dzÄja noÅemt sakrÄjuÅ”os spriedzi starp kaimiÅiem vai pat ciemiem: āVÄl nesen atpakaļ bija augstÄ cieÅÄ lieliskas dzÄ«res, kuras vilkÄs veselÄm nedÄļÄm: dzÄra visi, saimnieki, gÄjÄji, radi un draugi, gani un nabagi (..) SenÄk uz kÄzÄm, kristÄ«bÄm, bÄrÄm saaicinÄja visus septiÅus ciemus un tuvÄkos pÄrnovadniekus, bet tagad par tÄdÄm Ä·ÄniŔķīgÄm godÄ«bÄm jau sen vairs nekas nav dzirdÄts. Kabata neatļauj.ā (Kolonists, 1908, 108)
ĶoniÅu senÄs tradÄ«cijas un paradumus vairÄkkÄrt savÄs ceļojumu piezÄ«mÄs aprakstÄ«juÅ”i cittautieÅ”i. KÄnigsburgÄ dzimuÅ”ais vÄcu farmaceits un ceļotÄjs Reinholds Lubenavs (1556ā1631) savÄ dienasgrÄmatÄ atstÄjis vÄrtÄ«gas liecÄ«bas par 16. gs. Eiropas tautu paražÄm, dziedniecÄ«bu, botÄniku, kulinÄriju u. c. DienasgrÄmata publicÄta divos sÄjumos KÄnigsbergÄ 20. gadsimtÄ. Nav sÄ«kÄk zinÄms, kÄda bija Lubenava izglÄ«tÄ«ba, bet savÄ dienasgrÄmatÄ viÅÅ” brÄ«vi citÄ grieÄ·u, romieÅ”u un bizantieÅ”u autorus. Jau 17 gadu vecumÄ viÅÅ” devÄs ceļojumÄ uz Poliju, vÄlÄk apceļoja tagadÄjÄs VÄcijas un Turcijas, GrieÄ·ijas, ItÄlijas zemi u. c. (Paton, 1951, 46) 1586. gadÄ Reinholds Lubenavs ar pavadoÅiem pa ceļam no KÄnigsbergas uz RÄ«gu bija apmeties ĶoniÅciema tuvumÄ un tÄdÄjÄdi novÄrojis Ä·oniÅu dzÄ«res ZiemassvÄtku laikÄ: āZiemassvÄtkos [Ä·oniÅi] devÄs medÄ«t savÄ svÄtÄ mežÄ, kur visu gadu nemedÄ«, ne arÄ« ko cÄrt. SamedÄ«tÄs stirnas, briežus un zaÄ·us viÅi nodÄ«rÄja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecÄm, lai mielotu savu vecÄku, vecvecÄku, bÄrnu un radinieku dvÄseles, pÄc tam arÄ« paÅ”i Äzdami, dzerdami un mÅ«s aicinÄdami piedalÄ«ties. VÄlÄk atnesa tukÅ”u alus mucu, uz kuras sita ar divÄm nÅ«jÄm. VÄ«ri, sievas un bÄrni dejoja visu nakti ap galdu.ā (Lubenau, 1912, 51ā52)
GandrÄ«z gadsimtu pirms Lubenava kurÅ”u zeme bija pa ceļam no PrÅ«sijas uz Krievzemi vÄl vienam ceļotÄjam ā bruÅiniekam ŽilbÄram de LannuÄ (Gilbert de Lannoy, 1386ā1462), kas Livonijas ordeÅa sastÄvÄ vÄlÄjÄs karot pret krieviem. KurzemÄ viÅa apmeÅ”anÄs punkti bija ordeÅa pilis LiepÄjÄ, GrobiÅÄ, KuldÄ«gÄ, KandavÄ (Lannua, 1850, 25). LannuÄ apraksta novÄroto miruÅ”o sadedzinÄÅ”anu sÄrtÄ. ViÅa ceļojumu aprakstÄ nav konkretizÄts, vai runa ir par Ä·oniÅiem vai citiem kurÅ”iem. Å ajÄ gadÄ«jumÄ galvenais ir tas, ka 15. gadsimta sÄkumÄ miruÅ”o kremÄÅ”ana kurÅ”iem vÄl bijusi spÄkÄ: āKurÅ”i, lai arÄ« piegriezti kristÄ«gai ticÄ«bai ar varu, pÄc nÄves sadedzina miruÅ”os, apÄ£Ärbtus labÄkajÄs drÄnÄs un rotÄs. SadedzinÄÅ”ana notiek tuvÄkajÄ mežÄ, tÄ«ras ozolmalkas sÄrtos. ViÅi tic, ka, ja dÅ«mi ies taisni debesÄ«s, tad dvÄsele izglÄbsies, bet, ja pa malÄm, tad dvÄsele ies bojÄ.ā (Lannua, 1850, 25ā26)
Paiet gandrÄ«z divsimt gadu pÄc Lubenava, kad VormsÄtes muiÅ¾Ä KurzemÄ dzimuÅ”ais baltvÄcu dzejnieks Ulrihs fon Å lipenbahs (1774ā1826), stÄstot par Ä·oniÅu tradÄ«cijÄm, raksta: āVarÄtu domÄt, ka pie kurÅ”u Ä·oniÅu brÄ«vzemniekiem, kuri savÄ tautÄ vismazÄk par visiem citiem tikuÅ”i ierobežoti un kuri ir senu dižciltÄ«go pÄcteÄi, senÄs tautas ieražas vislabÄk bÅ«tu saglabÄjuÅ”as. Bet pÄc viÅu mÄcÄ«tÄju novÄrojumiem viÅi savÄs paražÄs un ieražÄs maz atŔķiras no pÄrÄjiem latvieÅ”iem, tikai, ka viÅi Ŕķiet esam mazliet mÄÅticÄ«gÄki par citiem, un ir augstÄs domÄs par burÅ”anu. Pirms apmÄram 60 gadiem viÅi JÄÅu naktÄ« savos mežos svinÄjuÅ”i sava veida bakhanÄlijas, esot ā kÄ stÄsta ā pilnÄ«gi kaili skraidÄ«juÅ”i apkÄrt un veikuÅ”i cermonijas, kurÄm sakars ar viÅu seno elkdievÄ«bu. Bet reiz viÅu toreizÄjais mÄcÄ«tÄjs Heinsiuss, kurÅ” agrÄk esot bijis prūŔu huzÄrs, viÅus pÄrsteidzis Å”Ädos kurÅ”u Ä·oniÅu svÄtkos un kailos prinÄus apÄ£Ärbis ar smagiem pÄtagas sitieniem.ā (Schlippenbach, 1809, 309ā310) JÄpiezÄ«mÄ, ka Ulrihs fon Å lipenbahs bija absolvÄjis KÄnigsbergas UniversitÄti, studiju laikÄ apmeklÄjis Imanuela Kanta lekcijas filozofijÄ. U. fon Å lipenbahs darbojÄs dažÄdos atbildÄ«gos amatos Kurzemes guberÅÄ. Izdomu vai brÄ«vu fantÄziju Ä·oniÅu lietÄ, kaut arÄ« dzejniekam, viÅam nenÄktos piedÄvÄt.
LannuÄ, Lubenava, Å lipenbaha aprakstos minÄtajÄm elka birzÄ«m jeb svÄtmežiem bija svarÄ«ga loma kurÅ”u reliÄ£iskajos priekÅ”statos. Elka birzÄ«s notika gan miruÅ”o apbedīŔanas rituÄli, gan arÄ« saulgriežu laika medÄ«bas ar tÄm sekojoÅ”Äm dzÄ«rÄm, senÄu pieminÄÅ”anu ZiemassvÄtkos un auglÄ«bas rituÄliem JÄÅos (sÄ«kÄk: Å turms, 1948; Dunsdorfs, 1971; Laime, 2009).
2006. un 2007. gada vasarÄ kopÄ ar Latvijas UniversitÄtes studentiem bijÄm folkloras ekspedÄ«cijÄ pie Ä·oniÅiem. JoprojÄm dzirdÄjÄm daudz stÄstu par ĶoniÅciema Elku birzi, vairÄkas reizes tur pabijÄm arÄ« paÅ”i, tiesa, neko neaizskarot. Jau pÄc ekspedÄ«cijÄm atbraucu uz turieni ar interesentiem. PÄkÅ”Åi viens saka: āJÅ«tat, kÄ te smaržo papeles?ā Kad pateica, apstÄjÄmies un patieÅ”Äm sajutÄm Ä«patnÄju smaržu. VÄl Å”is cilvÄks teica, ka tÄdÄm papelÄm patÄ«kot augt senu kapu vietÄs. EkspedÄ«ciju laikÄ savÄcÄm daudz stÄstu par to, kas notiek (runa ir par mÅ«sdienÄm, ne teiksmainiem laikiem), kad bez Ä«paÅ”as vajadzÄ«bas iet ĶoÅinciema ElkbirzÄ« un uzsÄk kÄdas darbÄ«bas. Å os tabu zinÄja gan gados veci, gan pavisam jauni (skolÄni), gan iedzimtie Ä·oniÅnieki, gan neseni ienÄcÄji. Kad kÄds Elku birzÄ« nolauzis kokam zaru vai izdomÄjis nozÄÄ£Ät kÄdu koku, allaž sekojusi kÄda nelaime. ā āJa cirta ElkÄs, tad dega mÄjas.ā (Dzidra Tontegode, dz. 1936; Turlavas pagasts, 2006). KÄds 35 gadÄ«gs vÄ«rs, neko ļaunu nedomÄjot, gribÄjis sakopt Elku birzi. DrÄ«z ne no Å”Ä, ne no tÄ ÅÄmis un nomiris. Citam, kas arÄ« gribÄjis sakopt birzi, aizdegusies mÄja. Ja tomÄr birzÄ« ir jÄieiet, tad kaut kas jÄatstÄj ziedam, kaut vai papÄ«ra gabaliÅÅ”. Å Ädu stÄstu bez gala. ĶoniÅciemÄ apkÄrtnes iedzÄ«votÄji savus laukus agrÄk saukuÅ”i par elku laukiem. Kad pagÄjuÅ”Ä gadsimta 60. gados pÄri gÄjusi meliorÄcija, vietÄjie nav ļÄvuÅ”i Elku birzi izcirst, kaut arÄ« jau UlmaÅa laikos vairs neticÄja senÄu dieviem. (Juris Bukholcs, dz. 1932; ĶoniÅciems, 2006)

Ar dažÄdu tabu ievÄroÅ”anu senÄk bija saistÄ«tas arÄ« Ä·oniÅu bedÄ«bas. VÄcbaltu vÄsturnieks un etnogrÄfs KÄrlis Rusvurms (1812ā1883) 1864. gadÄ publicÄja plaÅ”u apcerÄjumu par ĶoniÅciema Andreja Tontegodes (citos avotos ā Andreja PeniÄ·a) bÄrÄm, skatot tÄs plaÅ”Äk ā kurÅ”u Ä·oniÅu tradÄ«ciju kontekstÄ. Å ajÄ aprakstÄ attÄlota gan tuvinieku gatavoÅ”anÄs bedÄ«bÄm, gan arÄ« sÄ«ka to norise (Rusvurm, 1864, 40ā55). Andreja vecÄkais dÄls ir tas, kurÅ” aizspiež miruÅ”ajam acis un saka lÅ«gÅ”anu, piesaucot Zemes mÄti, VÄja mÄti un Saules meitas: āEj gulÄt, VÄja mÄte, nedrebini apÅ”u lapas! NetraucÄ mÅ«su tÄva miegu! Saules meitas, apraudiet mÅ«su mīļo un slÄpiet viÅu kapÄ! SaÅem viÅu mierÄ, Zemes mÄte!ā (Rusvurm, 1864, 48)
Saules meitu piesaukÅ”ana veļu valsts sakarÄ atspoguļo senus reliÄ£iskus priekÅ”status. ArÄ« tautasdziesmÄs Saules meitas minÄtas starp tÄm dievÄ«bÄm, kas nomiruÅ”o sagaida viÅÄ saulÄ:
(..) Tur palika jÄjÄjiÅis,
Kur aseÅu upe tek,
Kur aseÅu upe tek,
Kur gul vÄ«ri kÄ ozoli,
Kur gul vÄ«ri kÄ ozoli,
Kauliem tilti darinÄti.
Saules meita tur pÄrgÄja,
KÄ ieviÅa ziedÄdama,
KÄ ieviÅa ziedÄdama,
KÄ lapiÅa drebÄdama.
LD 31933, 6
ApglabÄjot Ä·oniÅu vÄ«ru, tiek veikta virkne maÄ£isku aizsardzÄ«bas pasÄkumu: pirtÄ«, kur gulÄjis nelaiÄ·is, tiek iedzÄ«ta nagla (Rusvurm, 1864, 50), kÄ arÄ« āpÄc veca paraduma dÄls uzlika miruÅ”ajam Andrejam zaļu velÄnu ar pakavu uz krÅ«tÄ«m, lai sargÄtu to no ļauniem gariem.ā (turpat, 52) VecÄkÄ dÄla sieva uzliek miruÅ”ajam roku uz sejas, lÅ«kodama, vai tÄ nav silta un mÄ«ksta, kas bÅ«tu zÄ«me, ka dzimtÄ kÄds drÄ«z mirs; viÅa ir tÄ, kas pÄrklÄj nelaiÄ·im palagu, uzmanÄ«dama, ālai kÄds stÅ«ris netiktu tam mutÄ, kas bÅ«tu lielas nelaimes zÄ«meā (turpat, 50). Kad zÄrks tika iznests no mÄjas, saimniece mÄju aizsargÄÅ”anai steigÅ”us noslaucÄ«ja ceļu un izlÄja aiz bÄriniekiem spaini Å«dens, ālai aizgÄjÄjs vairs nenÄktu atpakaļā (turpat, 53). Gan turpceÄ¼Ä uz kapiem, gan atpakaļceÄ¼Ä bÄrinieki ir apstÄjuÅ”ies pie t. s. krusta koka, kas bijis osis. Turpejot kokÄ ātika iegriezts krusts un apsieta sarkana un dzeltena dzijaā (turpat, 53). Pie koka rituÄlÄ veidÄ tika sadedzinÄtas cisas, uz kurÄm vecais Andrejs bija miris, un atseviŔķi aizgÄjÄja drÄbju gabali. BÄrinieki tika pacienÄti ar Ädieniem un medalu, pirmo kausu nolejot par ziedojumu gariem. Atpakaļ no kapiem braucot, bÄrinieki apstÄjÄs pie tÄ paÅ”a koka, nobaudÄ«ja to paÅ”u medalu, atliekas uzlejot uz koka saknÄm. ā āTurpat mazam bÄrziÅam tika nolauzta galotne. Ja tas bÄrzs pÄc tam auga un zaļoja, tas nozÄ«mÄja, ka aizgÄjÄjam viÅÄ saulÄ labi klÄjas.ā (turpat, 55)
Stingri reglamentÄta bijusi arÄ« bÄrinieku darbÄ«ba pie aizgÄjÄja kapa. KapÄ, pirms tas nav aizrakts, tikusi iesviesta skalu sauja viÅa ceļa gaismai, uz zÄrka nolikts trauks ar alu un Ädiens:
āMiruÅ”Ä Andreja kaimiÅÅ” iemeta divus kukuļus kapÄ, nolika kannu alus uz zÄrka un iesvieda vÄl kapÄ sauju skalu, sacÄ«dams: āDzÄ«vo vesels, labais draugs! Es tev pasniedzu ceļam Ädienu un dzÄrienu, un skalus, ko ceļu apgaismot!āā (Turpat, 54) Te jÄpiezÄ«mÄ, ka pÄra skaitlis latvieÅ”iem ne tikai senÄk, bet arÄ« mÅ«sdienÄs saistÄ«ts ar pabeigtÄ«bu, tÄpÄc miruÅ”ajiem liek pÄra skaitļa ziedus uz kapa. KonkrÄtajÄ gadÄ«jumÄ miruÅ”Ä Andreja kaimiÅÅ” iemet kapÄ divus maizes klaipus.
PÄc tÄva nÄves viÅa dÄli nodod zvÄrestu, ka turÄs svÄtu tÄva novÄlÄjumu. ZÄ«mÄ«gi, ka zvÄrests tiek teikts pie akmens, klÄtÅemot lazdas nÅ«ju un zaļu velÄnu: āAbi Andreja dÄli nometÄs pie kÄda akmeÅa zemÄ, uzlika zaļu velÄnu sev uz galvas un turÄja rokÄs baltu nomizotu lazdas nÅ«ju. Divus labÄs rokas pirkstus uz augÅ”u pacÄluÅ”i, viÅi solÄ«jÄs izpildÄ«t tÄva vÄlÄjumu, noslÄgumÄ sakot: āJa mÄs Å”o solÄ«jumu neizpildÄ«tu, tad lai kļūstam tik cieti kÄ Å”is akmens, tik stÄ«vi kÄ Å”Ä« nÅ«ja; bet, ja mÄs solÄ«jumu turam, tad lai dievs liek mums zaļot kÄ Å”ai velÄnai!āā (Turpat, 44)
Te redzams, ka vÄl 19. gadsimtÄ Ä·oniÅi ir pieturÄjuÅ”ies pie senÄm tradÄ«cijÄm, kurÄm ar kristÄ«gajiem priekÅ”statiem ir visai attÄls sakars. TajÄ paÅ”Ä laikÄ viÅi bija luterÄÅi, gÄja LipaiÄ·u baznÄ«cÄ lÅ«gties. TomÄr tÄ bija un palika tautas kristietÄ«ba, kurÄ tika ietverti gan sensenÄs ticÄ«bas, gan kristÄ«gÄs baznÄ«cas elementi.
Liels notikums Ä·oniÅiem senÄk bija kÄzas. VÄcu jurista Johana Branda (1647ā1691) Kurzemes 1676. gada ceļojuma piezÄ«mÄs atrodam kurzemnieku kÄzu paražu aprakstu. Nav gan norÄdÄ«ts, tieÅ”i kurÄ Kurzemes vietÄ viÅÅ” Å”o paražu ir novÄrojis. Autors piemin, ka ceļojuma laikÄ ir uzturÄjies RucavÄ, BÄrtÄ, TadaiÄ·os, PiltenÄ, VindavÄ (VentspilÄ«), FrauenburgÄ (SaldÅ«) u. c. Brands savÄ aprakstÄ sÄ«kÄk raksturo arÄ« kurÅ”u Ä·oniÅus un viÅu Ä«paÅ”o statusu. TÄ vai citÄdi, bet stÄsts ir par kurzemnieku kÄzu paražu: āPÄc precÄ«bÄm lÄ«gavu aizved uz lÄ«gavaiÅa mÄju, nesdami pa priekÅ”u kÄrti, kurai piesieta sarkana un zila drÄbe. Tur viÅus ieslÄdz klÄtÄ«. PÄc divÄm stundÄm nÄk radinieki ar nÅ«jÄm rokÄ, un nu lÄ«gavainim ir ar veiklu lecienu jÄizmÅ«k, jo citÄdi viÅÅ” dabÅ« pÄrienu. Nu tiek lÄ«gava izpraÅ”ÅÄta, vai viÅa ir ar savu lÄ«gavaini mierÄ. Ja viÅa nav mierÄ, tad lÄ«gavainis tiek apliets ar patekÄm un aizdzÄ«ts projÄm (..) Ja viss ir bijis labi, tad uz mÄjas jumta uzliek zaļu kociÅu, pÄc kam sÄk Äst un dzert. PÄc ÄÅ”anas sievas un meitas, sasÄduÅ”as uz gara sola, daždažÄdi kustÄs un grozÄs, ko sauc par deju, lai gan neviena neizkustÄs no savas vietas. TÄpat arÄ« vÄ«rieÅ”i dzied un lÄkÄ, palikdami tomÄr katrs savÄ vietÄ.ā (Brand, 1702, 69) KÄrts, tÄpat kÄ zaļais kociÅÅ” (iespÄjams, eglÄ«te), kÄ arÄ« uz gara sola sasÄduÅ”o sievu gorīŔanÄs un grozīŔanÄs acÄ«mredzot simbolizÄja auglÄ«bu, kas bija kÄzu tradÄ«ciju pamatideja.
ÄŖpatnÄja, bet, kÄ Å”Ä·iet, samÄrÄ plaÅ”i piekopta Ä·oniÅiem bija t. s. mitu precÄ«bu tradÄ«cija. Lai tÄ varÄtu sekmÄties, katrÄ Ä£imenÄ bija jÄbÅ«t krietnam bÄrnu skaitam, kas, izauguÅ”i un precÄ«bu gados, tad arÄ« varÄja piedalÄ«ties mitos: āAgrÄk bija ļoti iecienÄ«ti tÄ sauktie miti, t. i., 2 brÄļi no vienÄm mÄjÄm apprecÄja 2 mÄsas no otrÄm mÄjÄm, vai atkal brÄlis un mÄsa no vienÄm mÄjÄm iztaisÄ«ja mitu ar brÄli un mÄsu no otrÄm mÄjÄm, tÄ ka ikvienam pÄrim iznÄca pa mÄjÄm.ā (Kolonists, 1908, 109)
DažÄdos avotos atrodam ziÅas ne tikai par Ä·oniÅu svinÄ«bÄm, bet arÄ« par tradicionÄlÄm nodarbÄm, starp kurÄm svarÄ«ga ir bijusi medīŔana un zvejoÅ”ana. ĶoniÅiem viÅu lÄÅu grÄmatÄs bija ierakstÄ«tas gan medÄ«bu, gan zvejas tiesÄ«bas. Aleksandrs VidiÅÅ” ar pseidonÄ«mu K. W. 1893. gadÄ apraksta vÄžu zvejoÅ”anas paradumus: āVÄžus Ä·er ar Ä·eselÄm ā stÄ«pÄ ievilktu tÄ«kla gabalu, kurai pÄri laipiÅa; uz pÄdÄjÄs uzsien Ädu. Ķeseles ir ieduramas ā ar kÄtu ā un gremdÄjamas ā kurÄm stÄ«pa mÄdz bÅ«t no dzelzs. Ädai mÄdz Åemt naÄ£es (vardes), kuras, vÄžot vai Ä·eselÄt ejot, drÄ«kst saukt tikai par jumpravÄm vai lecīŔiem, jo citÄdi vÄži nekÄpjot. NaÄ£i dÄ«rÄjot, Ädu tai vajaga pÄrvilkt pÄr acÄ«m, jo, tÄs redzÄdams, vÄzis baidoties. Pa pÄrkona laiku vÄzis nekÄpj, jo tad tas ŔķÄrÄs satverot kÄdu salmu vai zariÅu un, nostÄjies droÅ”Ä vietÄ, nogaidot, kamÄr negaiss pÄriet. VÄži sÄkot kÄpt ap zirÅu ziedÄÅ”anas laiku.ā (K. W., 1893, 95ā96)
VidiÅÅ” iepazÄ«stina arÄ« ar paradumu tiesÄ«bÄm, pie reizes raksturodams lauku saimniecÄ«bÄs veicamos darbus, kÄ siena, rudzu pļauÅ”anu, labÄ«bas tÄ«rīŔanu. VÄ«rieÅ”iem piekritÄ«gie darbi bija siena pļauÅ”ana, kÄpostu ŔķÄrÄÅ”ana, āmÄslu lÄ«dzinÄÅ”ana, pinekļu vīŔana (..), striÄ·u āsiÅ”anaā un dažÄdu saimniecÄ«bas rÄ«ku izlaboÅ”ana un pagatavoÅ”ana (..) Gar visiem darbiem uz lauka, pie kuriem jÄlieto zÄÄ£is, cirvis, lÄpsta, izkapts, dakÅ”a, arkls, ecÄÅ”as, rati un ragus, sievietÄm nav nekÄda daļa.ā (K. W., 1893a, 103ā104) SievietÄm bija jÄplÅ«c lini, jÄpalÄ«dz labÄ«bas tÄ«rīŔanÄ, nopļauto rudzu saÅemÅ”anÄ kÅ«līŔos, kÄ arÄ« visos saimniecÄ«bas kopÅ”anas darbos. LielÄkie darbi tika veikti talkÄs: āMÄ«stīŔanu un kulstīŔanu izdara talkÄs, agrÄk pa nakti, tagad pa dienu, tÄ ka nakts atliek dzerÅ”anai.ā (K. W., 1893a, 104) Par talkÄm kÄ nepiecieÅ”amÄ«bu vÄl 20. gadsimta sÄkumÄ rakstÄ«ja Janis Juris VidiÅÅ”, sÄ«kÄk raksturojot katru no tÄm: āAtlikuÅ”as vÄl talkas: kuļamÄs vai linu, kuras vÄl tura par nepiecieÅ”amÄm un par neiespÄjamÄm bez alus (..) ĶoniÅciemÄ tÄdas talkas sanÄk skaitÄ 12, un, uz katru 2 dienas rÄÄ·inot, tas iztaisa 24 dienas; 12 talkas jÄsarÄ«ko arÄ« labÄ«bas kulÅ”anai, un, tÄ kÄ tur ikreiz paiet vismaz 3 dienas, kopÄ 36 dienas, tad Ä·oniÅi pa talkÄm vien nodzÄ«vo savas 60 dienas.ā (Kolonists, 1908, 108)
Atsaucoties uz J. K. Heinsiusu, VidiÅÅ” apraksta Ä·oniÅu izskatu un viÅu ietÄrpu, kÄds tas bijis 18. gadsimtÄ un vÄl pÄc tam. ĶoniÅu vÄ«ri bijuÅ”i prÄva auguma, platiem pleciem un gaiÅ”iem matiem. ViÅu izejamais apÄ£Ärbs bijis zilas krÄsas mÄtelis no paÅ”austas vadmalas, aizdarÄms ar misiÅa pogÄm, un sniedzies lÄ«dz pat ikriem. VecÄki vÄ«ri nÄsÄjuÅ”i pelÄkas vadmalas mÄteli, ākuru apjož ar platu, dzeltenu siksnu ar lielu misiÅa sprÄdzi. Å Ä« josta izŔķir viÅus no citiem zemniekiem. GalvÄ ā platmales bez uzliektÄm malÄm.ā (Kolonists, 1908, 109)
KÄ redzams, Ä·oniÅi atŔķīrÄs no pÄrÄjiem zemniekiem ne tikai ar brÄ«vÄ«bas pakÄpi, bet arÄ« ar ÄrÄjÄm zÄ«mÄm, tostarp ar apÄ£Ärbu. KÄ liecina etnogrÄfa JÄÅa KrÄsliÅa (1865ā?) fotogrÄfijas un zÄ«mÄjumi (LatvieÅ”u etnogrÄfiskÄ izstÄde, 1896, 240; KrÄsliÅÅ”, 2015, 151ā173; 239), 19. gadsimta beigÄs Ä·oniÅu vÄ«rieÅ”u tautas apÄ£ÄrbÄ dominÄja gari, balti svÄrki: āSvÄrku aizdare ar metÄla ÄķīŔiem, aizmugure bagÄtÄ«gi krokota (..) Visas svÄrku vÄ«les virspusÄ apÅ”uva ar zaļu aukliÅu, kas savÄ«ta no vilnas dzijas. VÄl pirms 1860. gada mÄteli apjoza ar misiÅa jostu. Tas bija dižais apÄ£Ärbs.ā (Stinkule, 2015, 25ā26)
Redzams, ka 19. gadsimta nogalÄ Ä·oniÅu tautastÄrps ir kļuvis vienkÄrÅ”Äks: netiek vairs lietota atŔķirÄ«bas zÄ«me ā dzeltena josta ar misiÅa sprÄdzi, bet mÄteļa zilo krÄsu aizstÄjusi balta krÄsa. J. KrÄsliÅa 1895. gadÄ uzÅemtajos ĶoniÅu, PliÄ·u, KalÄju, DragÅ«nu, Viesalgu ciemu Ä·oniÅu fotoportretos vÄ«rieÅ”iem pÄrsvarÄ vairs nav tautastÄrps, gan tumÅ”as krÄsas uzvalks, tradicionÄlÄs platmales vietÄ ā naÄ£ene.
KrÄsliÅa fotogrÄfijÄs redzam Ä·oÅinietes koÅ”os tautastÄrpos ar villainÄm un bez villainÄm. Villaines, kÄ var spriest no fotoattÄliem un zÄ«mÄjumiem, ir baltas, ar tumÅ”krÄsas apaudu gar malÄm. SievieÅ”u krekliem ir augstas un stÄvas apkakles, ākas izrakstÄ«tas vai nu ar tumÅ”i ziliem dzÄ«paru rakstiem, vai arÄ« ar krÄsainiem stikla salmiÅiem. TÄdÄ paÅ”Ä veidÄ, tikai ar dzÄ«pariem vien, izrakstÄ«ja aproces.ā (Karnups, 1937, 129) ObligÄts tautastÄrpa piederums, kÄ redzams fotogrÄfijÄs, ir viena lielizmÄra vai vairÄkas atŔķirÄ«ga lieluma saktas. SievieÅ”u galvas sedz lakati. Jaunietes un meitenes visbiežÄk ir ar neapsegtu galvu. DažkÄrt virs brunÄiem uzsiets krÄÅ”Ås priekÅ”auts. PliÄ·u ciema sievai, ko 1895. gadÄ zÄ«mÄjis KrÄsliÅÅ”, pie goda apÄ£Ärba klÄtesoÅ”i ir balti pirkstaiÅi ar krÄÅ”Åi izrakstÄ«tiem galiem (KrÄsliÅÅ”, 2015, 239). TomÄr vairumÄ no KrÄsliÅa sievieÅ”u fotoportretiem redzams, ka 19. gadsimta beigÄs arÄ« Ä·oniÅietes bieži tÄrpuÅ”Äs vairs ne tautastÄrpos, bet paÅ”austÄs vai pirktÄs tumÅ”as krÄsas kleitÄs, kostÄ«mos un baltÄs blÅ«zÄs.
LipaiÄ·u mÄcÄ«tÄja Heinsiusa un baltvÄcu vÄsturnieka un Ärsta Oto HÅ«na (1764ā1832) pieminÄtÄ kurÅ”u Ä·oniÅu un Ä·oniÅieÅ”u 18. gadsimtÄ tik iecienÄ«tÄ zilÄ apÄ£Ärba krÄsa 19. gadsimta beigÄs laikam vairs nav bijusi iecienÄ«ta. Protams, no melnbaltÄm fotogrÄfijÄm, kas izdarÄ«tas 19./20. gadsimtu mijÄ, ir grÅ«ti ko droÅ”i secinÄt. TomÄr ā balts paliek balts, arÄ« fotogrÄfijÄs. Tiesa, var gadÄ«ties, ka zilajai sagÅ”ai virsÅ« tika klÄta baltÄ, kas fotogrÄfijÄs ā dabiski ā nevar bÅ«t saskatÄma. ZilÄ krÄsa apÄ£Ärbam senÄk iegÅ«ta no mÄlenes augiem: āTÄ, piemÄram, O. HÅ«na manuskriptu sÄjumos atrodams apraksts, kur lasÄms, ka Ä·oniÅietes pa laikam nÄsÄjot tumÅ”i zilas drÄbes sagÅ”as ar apakÅ”Ä piekÄrtu ļoti lielu zvaniÅu skaitu. MÄlenes savu nosaukumu dabÅ«juÅ”as no mÄļÄs, t. i., tumÅ”i zilÄs krÄsas, kuru savukÄrt ieguva no dÄrzos rÅ«pÄ«gi audzinÄmajÄm mÄlÄm.ā (Karnups, 1937, 128) 20. gadsimta sÄkumÄ, kÄ izsecinÄms no JÄkaba BÄ«nes zÄ«mÄjumiem, Ä·oniÅieÅ”u tautastÄrps iegÅ«st spilgtÄkas krÄsas (sarkanÄ«ga, rÅ«sgani brÅ«na ar melnas un zaļas krÄsas ornamentÄliem izÅ”uvumiem). KopumÄ 19./20. gadsimtu mijÄ pie Ä·oniÅiem redzama tÄ pati tendence, kas citur KurzemÄ: vÄ«rieÅ”i jau pielÄgojuÅ”ies pilsÄtas modes prasÄ«bÄm, sievietes vÄl saglabÄjuÅ”as tradicionÄlo tautastÄrpu. TaÄu sava laika pilsÄtas mode arÄ« viÅÄm nav pagÄjusi garÄm.
ĶoniÅu Ä«paÅ”Äs lietas un sakrÄlÄs zÄ«mes
LietÄm ir sava praktiskÄ nozÄ«me. TomÄr tÄm var piemist arÄ« simboliskÄ nozÄ«me: āLietu pasaule pieslÄdzas garÄ«gajai un cilvÄciskajai sfÄrai kÄ Ä«paÅ”a valoda un simbolÄrijs. Lieta iegÅ«st spÄju runÄt ne tikai par sevi, bet arÄ« par to, kas augstÄks par to un kas saistÄ«ts vairÄk ar cilvÄku, ne lietu pasauli.ā (Toporov, 1995, 29) ArÄ« Ä·oniÅiem laika gaitÄ atseviŔķas lietas un priekÅ”meti ir ieguvuÅ”i simbolisku svaru. Starp tiem izceļas t. s. PeniÄ·u kauss no ĶoniÅciema VeckruÄ·iÅu mÄjÄm. Lielapjoma (diametrÄ ā 39 cm, dziļumÄ ā 21 cm, garumÄ ā 62 cm), darinÄts no gobas koka, skaisti ornamentÄts: āOtÄts no Ärpuses tumÅ”sarkanbrÅ«nÄ krÄsÄ ar zeltotiem un melniem ornamentiem ā zvaigznÄ«tÄm. Roktura sÄni ornamentÄti ar iegrieztu, no sÄ«kiem trÄ«sstÅ«riem sastÄdÄ«tu lÄ«niju ornamentiem. Å im kausam esot liela vÄsturiska nozÄ«me visÄ Ä¶oniÅciemÄ, jo tas pastÄvot tikpat ilgi kÄ pats ĶoniÅu ciems un no tÄ dzÄruÅ”i brÄ«vie, priviliÄ£Ätie ļaudis. Kauss ticis lietots tikai seviŔķi svinÄ«gos gadÄ«jumos.ā (Jaunzems, 1937, 116)
Å o Ä«paÅ”o Ä·oniÅu kausu pieminÄjis jau Johans Brants savÄs 1676. gada ceļojuma piezÄ«mÄs (Brand, 1702, 83), kÄ arÄ« Ulrihs Å lipenbahs. PÄdÄjais raksta, ka no Ŕī kausa Ä·oniÅi cienÄjot augstus viesus. Uz kausa esot redzams gada skaitlis 1297 (Schlippenbach, 1809, 308). JÄpiezÄ«mÄ, ka paÅ”laik Å”o relikvÄro Ä·oniÅu kausu var aplÅ«kot KuldÄ«gas novada muzejÄ.
ĶoniÅciema AtÄlmauļu klÄts paksÄ« vÄl nesen bija skatÄms iecirstais slÄ«pais krusts, ko uzskatÄ«ja par spÄcÄ«gu aizsargzÄ«mi. ĶoniÅu klÄtÄ«s, lÄ«dzÄ«gi kÄ citur KurzemÄ, izmantots arÄ« saulÄ«tes raksts. BagÄtÄ«gi izrakstÄ«tas Ä·oniÅiem agrÄk bijuÅ”as klÄtsdurvis. BijusÄ« Dižgaiļu klÄts TurlavÄ, virs kuras durvÄ«m gadaskaitlis 1788, saglabÄjusi kÄdreizÄjo krÄÅ”Åo durvju ornamentÄjumu. Ornamenta zÄ«mes parasti kalpoja gan aizsargam, gan skaistumam. KlÄts agrÄk tika celta tieÅ”Ä dzÄ«vojamÄs mÄjas tuvumÄ. TÄ tika izmantota labÄ«bas, drÄnu, dažÄdu vÄrtÄ«gu mantu glabÄÅ”anai, vasarÄs gulÄÅ”anai, Ä«paÅ”os gadÄ«jumos arÄ« citiem nolÅ«kiem: āLabÄ«bas klÄtÄ« bez labÄ«bas glabÄ miltus, putraimus, sieru, maizi, žÄvÄtu gaļu u. c. produktus. DrÄbju klÄtÄ« noliek dažÄdas pÅ«ra tvertnes ā lÄdes, tÄ«nes, skapjus, kÄ arÄ« vaļÄjas drÄbes, dzijas, audeklus un citus priekÅ”metus, kam sakars ar audumiem vai audumu pagatavoÅ”anu. DrÄbju klÄtÄ« vasarÄ guļ, kÄdam nolÅ«kam pÄrnes no istabas kÄdu gultu un krÄslu. ArÄ« kÄzu gadÄ«jumos drÄbju klÄtij kÄ pÅ«ra glabÄtÄjai liela loma; Å”e sagatavo kÄzu veltes ā āÅ”uj pÅ«ruā, un nereti Å”epat klÄtÄ« klÄta jaunlaulÄto kÄzu gulta. KlÄtÄ« uz laiku mÄdz novietot arÄ« miruÅ”os, pie kam dažkÄrt tos turpat iezÄrko un izvada.ā (Ärends, 1937, 103ā104)
VecÄs fotogrÄfijÄs redzams t. s. PeniÄ·a stabs, kas vÄl 20. gadsimta sÄkumÄ atradÄs ĶoniÅciemÄ pie Kalna ĶīkÄļu mÄjÄm. Tas bija 2 lÄ«dz 3 metrus augsts, virsÄjÄ daÄ¼Ä ar ĶoniÅciema Ä£erboni. 2018. gadÄ PeniÄ·a stabs tika pilnÄ«bÄ atjaunots. PeniÄ·a jeb Ä·oniÅu stabs tipoloÄ£iski pielÄ«dzinÄms indiÄÅu totÄmiskajiem stabiem. Uz tiem indiÄÅi parasti attÄloja dzÄ«vnieku, putnu vai augu, ko uzlÅ«koja par dzimtas pirmsenci jeb totÄmu. TicÄja, ka totÄmdzÄ«vnieks vai putns darbojas kÄ dzimtas pasargs. TotÄmstabi kalpoja par dzimtas Ä£erboÅiem, norÄdÄ«ja uz piederÄ«bu tam vai citam klanam, arÄ« uz to Ä«paÅ”nieku sociÄlo statusu. ArÄ« Ä·oniÅu stabs, lÄ«dzÄ«gi kÄ tas indiÄÅiem, bija viena no viÅu identitÄtes un vienlaikus varas, bet, iespÄjams, arÄ« no aizsargÄjoÅ”Äm zÄ«mÄm.
ĶoniÅi ir lolojuÅ”i ne ne tikai atseviŔķas lietas, bet rÅ«pÄjuÅ”ies arÄ« par savÄ Ä«paÅ”umÄ esoÅ”ajiem laukiem, arÄ« par puÄ·Äm pie mÄjÄm. KurÅ”u Ä·oniÅu PliÄ·u ciema bijuÅ”ajÄs mÄjvietÄs, kÄ 2006. un 2007. gada ekspedÄ«cijÄs pÄrliecinÄjÄmies, vÄl krÄÅ”Åi ziedÄja ā vairs neviena nekoptas ā kÄdas dzeltenas puÄ·es un zilÄs kurpÄ«tes. PliÄ·u ciemÄ agrÄk pie mÄjÄm esot audzÄti Ä·eizarkroÅi, peonijas, Ä«risi, flokÅ”i, sniegpulkstenÄ«tes (OtÄ«lija Salmgrieze, 2006). ĶoniÅciemÄ AtÄlmauļu mÄjas galÄ visu vasaru zied krÄÅ”Åas dÄlijas, dÄrzÄ kaut kad iesÄjuÅ”Äs sniegpulkstenÄ«tes, kas priecÄ skatu agros pavasaros. MÄjas saimniecei Initai PeniÄ·ei viÅas vÄ«ramÄte stÄstÄ«jusi, ka agrÄk ap mÄju stÄdÄ«tas puÄ·es, kas bijuÅ”as lÄ«dzÄ«gas Ä«risiem (Inita PeniÄ·e, 2019). Initas PeniÄ·es sapnis ir atrast, savÄkt senÄs puÄ·u sÄklas, iesÄt, izaudzÄt, lai priecÄjas savÄjo un ciemiÅu acis.
15.ā19. gadsimta rakstu avotos par kurÅ”u Ä·oniÅiem atrodam pieminÄtus viÅu Ä£erboÅus un zÄ«mÄ«gas lietas, pieminÄta Ä·oniÅu drosme, paražas u. c. KÄda bija Ä·oniÅu mÄju Ärpuse, par to ne vÄrda. Tas iepriekÅ”Äjos gadsimtos nelikÄs uzmanÄ«bas vÄrts ne paÅ”u, ne sveÅ”zemju rakstÄ«tÄjiem. DÄ«vainÄ kÄrtÄ liela daļa no Ŕķietami nezÅ«doÅ”Äs materiÄlÄs pasaules liecÄ«bu tomÄr ir zuduÅ”as, saglabÄjot vien atmiÅas. Bet puÄ·es kÄ ziedÄjuÅ”as, tÄ zied. SenÄk ticÄja, ka cilvÄka dvÄsele var iemiesoties puÄ·Ä. IespÄjams, ka Ä·oniÅu dvÄsele, bet varbÅ«t gars ir patvÄries kÄdÄ no viÅu ziediem.
CitÄtÄ literatÅ«ra
Ärends, 1937 ā Ärends P., āKurÅ”u sÄtaā, Senatne un MÄksla, 1937, nr. 2, 79.ā107. lpp.
Blese, 1929 ā Blese E., LatvieÅ”u personu vÄrdu un uzvÄrdu studijas. VecÄkie personu vÄrdi un uzvÄrdi (13.ā16. gs.). R., A. Gulbja apgÄds, 1929
Brand, 1702 ā Brand J. A., Reysen durch die Marck Brandenburg, Preussen, Churland, Liefland, Plescovien, Gross ā Naugardien, Tweerien und Moscovien. Wesel, 1702
Dariusa, 2015 ā Dariusa S., āKurÅ”u Ä·oniÅi ā PeniÄ·u dzimtaā, Latvietis, 2015. 3. 11, nr. 385
Dunsdorfs, 1971 ā Dunsdorfs E., āĶoniÅu svÄtie mežiā, ArchÄ«vs. Raksti par latviskÄm problÄmÄm. Melburna, LatvieÅ”u apvienÄ«bas AustrÄlijÄ zinÄtnes nozare, piedaloties KÄrļa ZariÅa fondam, 1971, 2. sÄj., 43.ā47. lpp.
Dunsdorfs, 1956 ā Dunsdorfs E., DeviÅvÄ«ru spÄks. Stockholm: Daugava, 1956
Dzenis, 2014 ā Dzenis A., KurÅ”u Ä·oniÅi un citi lÄÅavÄ«ri RietumlatvijÄ. SeptiÅsimt gadu ilga brÄ«vÄ«bas saglabÄÅ”anas pieredze. R., Domas spÄks, 2014
Dzenis, 2001 ā Dzenis A., āDivi dokumenti par Kurzemes brÄ«vajiem latvieÅ”u zemturiem 18. gs. otrajÄ pusÄā, Latvijas arhÄ«vi, 2001, nr. 1, 42.ā60. lpp.
EndzelÄ«ns, 1961 ā EndzelÄ«ns J., Latvijas PSR vietvÄrdi. R., LPSR ZinÄtÅu akadÄmijas izdevniecÄ«ba, 1961
Gerullis, 1922 ā Gerullis G., Die altpreuĆischen Ortsnamen. Berlin und Leipzig, W. de Gruyter, 1922
Jaunzems, 1937 ā Jaunzems J., āKurÅ”u koka traukiā, Senatne un MÄksla, 1937, nr. 2, 110.ā124. lpp.
Karnups, 1937 ā Karnups A., āKurzemes tautas tÄrpiā, Senatne un MÄksla, 1937, nr. 2, 125.ā149. lpp.
Klekere, 2019 ā Klekere I., āVidzemes un Kurzemes latvieÅ”u uzvÄrdiā, Latvijas LuterÄnis, 2019, 26.01: http://www.latvijasluteranis.lv/2013/12/15/vidzemes-un-kurzemes-latviesu-uzvardi/
Kolonists, 1908 ā VidiÅÅ” J., āĶoniÅiā, MÄneÅ”raksts, LiepÄja, 1908., nr. 1, 37.ā51.; nr. 2, 107.ā111.; nr. 3, 182.ā186.; nr. 4, 240.ā244. lpp.
KrÄsliÅÅ”, 2015 ā JÄnis KrÄsliÅÅ” ā latvieÅ”u tradicionÄlo kultÅ«ras vÄrtÄ«bu izzinÄtÄjs. R., Neputns, 2015
KristÄmi vÄrdi TurlavÄ, 1891 ā āKristÄmi vÄrdi TurlavÄā, EtnogrÄfiskas ziÅas par latvieÅ”iem. āDienas Lapasā pielikums. R., P. Bisnieka drukÄtava, 1891, 1. sÄj., 122.ā124. lpp.
Küttner, 1791 ā Küttner K. A., Kuronia. Dichtungen und GemƤlde. Mitau, J. F. Steffenhagen, bd.1, 1791
K. W., 1893 ā Zveja K. W., āEtnogrÄfiskas ziÅas par latvieÅ”iemā, Dienas Lapas pielikums. R., P. Bisnieka drukÄtava, 1893, 3. sÄj., 95.ā96. lpp.
K. W., 1893a ā Zveja K. W., āPiezÄ«mes par paradumiem un paradumu tiesÄ«bÄm saimnieku satiksmÄ. EtnogrÄfiskas ziÅas par latvieÅ”iemā, Dienas Lapas pielikums. R., P. Bisnieka drukÄtava, 1893, 3. sÄj., 103.ā104. lpp.
Laime, 2009 ā Laime S., āThe Sacred Groves of the Curonian Ä·oniÅi: Past and Presentā, Folklore. Electronic Journal of Folklore, 2009, vol. 42, p. 67ā81
Lancmanis, 2007 ā Lancmanis I., Heraldika. R., Neputns, 2007
Lannua, 1850 ā āOcherk puteshestvija v pribaltijskije strany, Velikij Novgorod i Pskov, sovershonnogo rycarem Gilbertom de Lannoa v 1414ā1414gg.ā, Geograficheskije izvestija, vydavajemyje ot Imperatorskogo Russkogo geograficheskogo obshchestva. Sankt-Peterburg, 1850, s. 17ā35
LatvieÅ”u etnogrÄfiskÄ izstÄde 1896 ā LatvieÅ”u etnogrÄfiskÄ izstÄde 1896. R., Neputns, 2016
Latvijas armijas augstÄkie virsnieki, 1998 ā Latvijas armijas augstÄkie virsnieki. 1918ā1940. Sast. Ä. JÄkabsons, V. Å Äerbinskis. R., Latvijas Valsts vÄstures arhÄ«vs, Nordik, 1998
LD ā Latvju dainas. KriÅ”jÄÅa Barona un H. Visendorfa sakÄrtojumÄ. PÄterburga, 1910, 4. sÄj.
Lubenau 1912ā1930 ā Lubenau R., Beschreibung der Reisen des Reinhold Lubenau. Hrsg. von W. Sahm. Kƶnigsberg, Beyers Buchhandlung, 1912ā1930 (Mitteilungen aus der Stadtbibliothek zu Kƶnigsberg Pr. Bd. IV, 1912; bd. VI, 1915; bd. VIII, 1930)
Mežs, 2017 ā Mežs I., LatvieÅ”u uzvÄrdi arhÄ«vu materiÄlos. Latgale. R., LatvieÅ”u valodas aÄ£entÅ«ra, 2017
Neiburgs, 2004 ā Neiburgs U., āHado Lapsas lietaā, MÄjas Viesis, 2004.10.09.
Nevskaja, 1977 ā Nevskaja L., Baltijskaja geograficheskaja terminologija. Moskva, 1977
Par brÄ«vajiem novadniekiem ā kurÅ”u Ä·oniÅiem, 1999 ā Par brÄ«vajiem novadniekiem ā kurÅ”u Ä·oniÅiem, Latvijas VÄstnesis, 1999.14.10., nr. 337/340
Paton, 1951 ā Paton J. M., Medieval and Renaissance Visitors to Greek Lands. Princeton, New Jersey, 1951
Renner, 1876 ā Johann Renner’s LivlƤndische Historien. Hrsg. von R. Hausmann und K. Hƶhlbaum. Gƶttingen, Vandenhoeck & Ruprecht’s Verlag, 1876
Rusvurm, 1864 ā Rusvurm K., āDas alten Andreas Todā, Rigascher Almanach für 1864, s. 40ā55
Salmgrieze, 2004 ā āPliÄ·u OtÄ«le no TontegodÄmā, Kurzemnieks, 2004.3.07., 6. lpp.
Stinkule, 2015 ā Stinkule S., āJÄÅa KrÄsliÅa zÄ«mÄjumi ā avots latvieÅ”u tradicionÄlÄs kultÅ«ras izpÄtÄā, JÄnis KrÄsliÅÅ” latvieÅ”u tradicionÄlo kultÅ«ras vÄrtÄ«bu izzinÄtÄjs. R., Neputns, 2015, 11.ā31. lpp.
Schlippenbach, 1809 ā Schlippenbach U. von., Malerische Wanderungen durch Kurland. Riga & Leipzig, J. G. Hartmann, 1809
Å turms, 1948 ā Å turms Ed., āBaltu tautu svÄtmežiā, Sauksme, 1948, nr. 1/2, 17.ā21. lpp.
Å vÄbe, 1962 ā Å vÄbe A., Straumes un avoti. /Lincoln/, Pilskalns, 1962, 1. sÄj.
Toporov, 1995 ā Toporov V., Mif. Ritual. Simvol. Obraz. Issledovanija v oblasti mifopoeticheskogo. Moskva, Progress, 1995
Trautmann, 1925 ā R. Trautmann, Die altpreuĆischen Personennamen. Gƶttingen, 1925
Upelnieks, 1938 ā Upelnieks K., UzvÄrdu doÅ”ana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. R., Valters un Rapa, 1938
VidiÅÅ”, 1931 ā VidiÅÅ” A., āLivonijas brÄ«vzemniekiā, IzglÄ«tÄ«bas Ministrijas MÄneÅ”raksts, 1931, Nr. 7/8, 1.ā24. lpp.
Wischmann, 1697 ā Wischmann J., Der Unteutsche Opitz. Riga, Georg Matthias Nƶller, 1697
TeicÄji: Juris Bukholcs ĶoniÅciemÄ, 2006; Inita PeniÄ·e, ĶoniÅciems, 2019; Anna PeniÄ·is ĶoniÅciema Jaunkaiļos, Anna BlÅ«ma RaÅÄ·u pag. PierakstÄ«ja V. Zorts; OtÄ«lija Salmgrieze, KuldÄ«ga, 2006; Dzidra Tontegode, Turlavas pagasts, 2006; MÄrtiÅÅ” Tontegode, RÄ«ga, 2019; Juris Galerijs VidiÅÅ”, RÄzekne, 2019; Homo Lapsas vÄstule Vito Lapsam, RÄ«ga, 1984; Vito Lapsas vÄstule JanÄ«nai KursÄ«tei, 2006; JÄÅa PeniÄ·a vÄstule JanÄ«nai KursÄ«tei, 2007; Guntas Lejniece vÄstule JanÄ«nai KursÄ«tei, 2010.
http://www.umilta.net/birgitta.html
https://www.kino-teatr.ru/kino/acter/w/ros/4342/bio/
https://ru-kino.livejournal.com/4573425.html
http://studija.lv/?parent=1617
http://glierinstitute.org/ukr/study-materials/3/nestiev-prokofiev.pdf
http://elibrary.lt/resursai/Uzsienio%20leidiniai/ioffe/ztf/1999/11/ztf_t69v11_21.pdf
https://journals.ioffe.ru/articles/viewPDF/43825
https://utro.ru/articles/2005/07/21/460372.shtml
http://pruskihoryzont.blogspot.com/2015/04/pruskie-imionaold-prussian_63.html
[1] http://pruskihoryzont.blogspot.com/2015/04/pruskie-imionaold-prussian_63.html