Janīna Kursīte-Pakule Izklāsti

Kuršu ķoniņi laikā un telpā

Fragments no grāmatas KurÅ”u Ä·oniņi. Cauri paaudzēm, RÄ«ga: Madris, 2019, 128 lpp. 

Cilvēkiem raksturÄ«gas divas pretējas tiecÄ«bas: a) neatŔķirties un censties savstarpēji pielāgoties; b) atŔķirties un izcelties, iezÄ«mējot savu Ä«paÅ”o patÄ«bu ar apģērbu, valodu, paradumiem un tamlÄ«dzÄ«gi. MÅ«sdienās var ceļot nedēļām un mēneÅ”iem pa pasaules zemēm un valstÄ«m, baudot pazÄ«stamas izjÅ«tas, saskaroties ar redzētām un pierastām lietām un jÅ«toties tikpat kā mājās. Un tomēr ā€“ mēs braucam, ejam kaut kur, lai ieraudzÄ«tu ko atŔķirÄ«gu un citādu, un pārliecināmies, ka Ŕī citādā kļūst arvien mazāk. Latvijā vēsturiski izveidojies, ka kurÅ”u Ä·oniņi veido daudzējādā ziņā no citām atŔķirÄ«gu vienÄ«bu, ko ir vērts iepazÄ«t plaŔāk un dziļāk.

Ķoniņu liktenis, no vienas puses, varētu bÅ«t gan poēmas, gan traģēdijas cienÄ«gs temats. Nepārtraukta cīņa par savu tiesÄ«bu, savas brÄ«vÄ«bas saglabāŔanu cauri gadsimtiem zem mainÄ«gām varām. No otras puses, Ä·oniņu tēma ir ietilpÄ«ga jebkura veida mākslas darbā, sākot no literatÅ«ras un beidzot ar kino. Katrs no Ä·oniņu ciemiem bÅ«tu pelnÄ«jis arÄ« atseviŔķu pētÄ«jumu, un, cerams, nākotnē tādi parādÄ«sies. Å ajā grāmatā centrējos ap Ķoniņciemu, kas arÄ« vēsturiski bijis galvenais starp kurÅ”u brÄ«vciemiem. Taču jebkuram centram jeb viducim ir jābÅ«t arÄ« malām ā€“ tikai tādā veidā aplÅ«kojamais objekts iegÅ«st telpiskumu. TieÅ”i tāpēc gan kurÅ”u Ä·oniņu Ä£erboņi, uzvārdi, gan tradÄ«cijas, viņu zÄ«mÄ«gās lietas, tautas apģērbi, arÄ« izcilie vÄ«ri (jaunākos laikos arÄ« sievas) Å”eit skatÄ«ti visu Ä·oniņciemu kopsakarā.

Ķoniņu ģerboņi

Ä¢erboņi Eiropā raduÅ”ies jau 12. gadsimta sākumā. 1) Modernizējoties bruņojumam (tiek izgudroti sejsargi), karojoÅ”os vajadzēja atŔķirt, tāpēc uz bruņinieku vairogiem parādÄ«jās atpazÄ«Å”anas zÄ«mes; 2) sabiedrÄ«bā pastiprinājās dalÄ«Å”ana Ŕķirās. AugstākstāvoÅ”ie vēlējās savu dižciltÄ«bu izcelt arÄ« vizuāli. 13. gadsimtā tika veidoti kārtu Ä£erboņi, pēc kuriem varēja atpazÄ«t muižniekus, bruņiniekus, garÄ«go ordeņu locekļus u. c. privileģētos. Savus Ä£erboņus Holandē, Francijā, Anglijā varēja iegÅ«t arÄ« bagātākie no brÄ«vzemniekiem. Tā kā kurÅ”u Ä·oniņi bija ieguvuÅ”i lēņa tiesÄ«bas, respektÄ«vi, viņiem piederēja mantojams Ä«paÅ”ums, tad tas vien jau viņus nostādÄ«ja augstākā stāvoklÄ« pār citiem zemes kopējiem. Daļai Ä·oniņu par pieŔķirto lēni bija jāatlÄ«dzina ordeņa mestram, kara gadÄ«jumā cÄ«noties karaspēka rindās, vēl citiem bija jāveic regulāri pastnieka jeb ziņneÅ”a pienākumi. ÄŖpaÅ”i kara gadÄ«jumā svarÄ«ga bija atpazÄ«Å”anas zÄ«me ā€“ Ä£erbonis: ā€œIkvienam ciemam ir savs Ä£erbonis, pa lielākai daļai jātnieks, tikai kalējniekiem ir lakta.ā€ (Kolonists, 1908, 108)

Kad tieÅ”i Ä·oniņu ciemi ieguva tiesÄ«bas uz saviem Ä£erboņiem, zÄ«mogiem, karogiem, uz kuriem bija Ä£erboņa attēls, precÄ«zi nav zināms. Varētu bÅ«t, ka tas notika jau lÄ«dz ar lēņu lÄ«gumu noslēgÅ”anu 14.ā€“15. gadsimtā. Senākais no zināmajiem kurÅ”u Ä·oniņiem pieŔķirtajiem lēņiem datējams ar 1320. gadu. To ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke par nopelniem pieŔķīra Tontegodem no PliÄ·u ciema. Vācu ordeņa virspavēlniecÄ«bas atzinÄ«bu 16. gadsimta sākumā ieguva Ä·oniņŔ Andrejs PeniÄ·is, kurÅ” mestra Voltera fon Pletenberga karaspēka sastāvā bija apliecinājis varonÄ«bu cīņā pret krieviem Smoļinas kaujā. PateicÄ«bā par ordenim sniegtajiem pakalpojumiem PeniÄ·is varētu bÅ«t saņēmis arÄ« dzimtas Ä£erboni. Taču, iespējams, tāds viņam jau bija iepriekÅ” pieŔķirts, un, dodoties karā, uz vairoga vai karoga varēja atrasties kā viņa atpazÄ«Å”anas zÄ«me. 16. gadsimtā J. Rennera ā€œLivonijas hronikāā€ par kurÅ”u Ä·oniņiem rakstÄ«ts, ka viņu Ä£erbonÄ« ir lauva (Renner, 1876, 15). TieÅ”i lauva nav konstatēts vai nav saglabājies nevienā no Ä·oniņciemu vapeņiem. Lauvas gan bija Kurzemes un Zemgales hercogu Ä£erboņos, bet tas konstatēts vēlāk.

Ķoniņciemu Ä£erboņos vai spiedzÄ«mogos dominē jātnieks zirgā ar karogu vai musketi rokā (Ķoniņciemam, Ziemeļciemam, Viesalgiem, Sausgaļiem). Tāds tas, pēc nostāstiem, bijis arÄ« PliÄ·u ciemam, bet diemžēl nav saglabājies. DragÅ«nu, Viesalgu un Sausgaļu ciema zÄ«mogu augÅ”pusē saskatāma arÄ« Ä£erboņos bieži izmantotā bruņinieku Ä·ivere ar lambrekeniem tai gar sāniem. Viesalgu un DragÅ«nu ciema Ä£erboņa zÄ«mogā lejasdaļā ir vācu ordeņa krusts, bet Sausgaļu zÄ«moga Ä£erboņa augŔējā daļā ā€“ pasta radziņŔ. Kalējciema vapenÄ« attēlota lakta ar diviem simetriski izvietotiem āmuriem.

Ä¢erbonis tika uzskatÄ«ts par privilēģijas zÄ«mi, un kā tādai tai bija jābÅ«t publiski aplÅ«kojamai. Ķoniņi savu dzimtu (ciemu) Ä£erboņus izvietoja ne tikai uz karogiem vai spiedzÄ«mogiem, bet arÄ« LipaiÄ·u baznÄ«cas logos stikla vitrāžās. LÄ«dz mÅ«sdienām saglabājuŔās tikai Ziemeļciema un Kalējciema Ä£erboņu vitrāžas.

2018. gadā mākslinieks Edgars Sims izveidoja PeniÄ·u dzimtas Ä£erboni. ViņŔ respektēja vēsturisko Ķoniņciema Ä£erboņa veidolu. E. Sima veidotajā vapenÄ« zaļā laukā redzams sudrabkrāsas bruņots jātnieks zirgā ar karogu rokā. Jātnieks attēlots tērauda Ä·iverē, kas pārsegta ar sudraba un zaļu grÄ«sti. Ķivere rotāta ar zelta dzirnakmeni, kuram sudrabkrāsas serdenis. AugÅ”malas drapējums ieturēts zaļā un sudraba krāsā. Tā sauktie lambrekeni jeb Ä£erboņa sānu rotājums ieturēts sudraba un zaļā krāsojumā. DevÄ«ze ā€œKurÅ”u Ä·oniņi cauri paaudzēmā€ietver domu par Ä·oniņu paaudžu tradÄ«ciju pārmantojamÄ«bu. Tontegodes dzimtas Ä£erboņa mets (mākslinieki Ilze LÄ«biete, Juris Ivanovs) tapis 2013. gadā. Tajā attēlots zirgs ar puskailu jātnieku, divi putni, koka zars un čūska.

Ķoniņu vārdi un uzvārdi

Pirmie uzvārdi latvieÅ”iem, Ŕķiet, ir jau kopÅ” 15. gadsimta (galvenokārt RÄ«gā). Lauku apvidos tie plaŔāk parādÄ«jās 17. gadsimtā zviedru valdÄ«Å”anas laikā. To raksturÄ«ba bija uzvārda noslēdzoÅ”ajā skandināviskajā daļā ar ā€˜-sonsā€™(ā€˜dēlsā€™): Andersons, Jansons, Pētersons u. tml. 19. gadsimta sākumā uzvārdu doÅ”ana Vidzemē un Kurzemē jau notika masveidÄ«gi (Blese, 1929; Klekere, 2019; Mežs, 2017; Upelnieks, 1938). BrÄ«vlaistie zemnieki tos varēja izvēlēties pēc savas patikas (latviskus, arÄ« vāciskus), izņemot muižnieku, slavenu dzimtu vai personu uzvārdus. Ķoniņi, bÅ«dami brÄ«vļaudis, ieguva uzvārdus agrāk par citiem tautas brāļiem Kurzemē. Ķoniņu uzvārdi (vismaz daļa no tiem) ir tikai viņiem vien raksturÄ«gi. Pārsvarā Å”iem uzvārdiem, atskaitot Vidiņu, Kalēju (Kalēji varēja bÅ«t arÄ« citu novadu ļaudis), ir Ä£ermāņu vai skandināvu izcelsme, kā, piemēram, Å mēdiņŔ/Å mits, Bartolds/Bertholds. Starp Ä·oniņu uzvārdiem Ä«paÅ”i iezÄ«mÄ«gi ir divi ā€“ Tontegode (pārsvarā PliÄ·u iedzÄ«votājiem) un PeniÄ·is (pārsvarā Ä·oniņciemieÅ”iem). Laika gaitā gan atrodami arÄ« Tontegodes, kas ieprecējuÅ”ies Ķoniņciemā, un PeniÄ·i PliÄ·os vai citā no Ä·oniņu ciemiem. Lai gadsimtos izdzÄ«votu un pilnvērtÄ«gas dzimtas turpinātos, saglabājot lēņu lÄ«gumu privilēģijas (neiziet ārpus Ä·oniņu apvidiem!), viena Ä·oniņu ciema puiÅ”iem bija jāprec cita Ä·oniņu ciema meitas.

Tontegode. Uzvārds ir saliktenis, kur pirmā daļa sakrÄ«t ar igauņu (arÄ« somu) divdabÄ«ga mājas vai meža gara nosaukumu (ig. ā€˜tontā€™; somu ā€˜tonttiā€™). Kāpēc cienÄ«jamas Ä·oniņu dzimtas pārstāvjiem par dzimtas vārdu bÅ«tu bijis jāpieņem bÅ«tÄ«bā ļaunus garus jeb spokus apzÄ«mējoÅ”s nosaukums? Gan igauņi, gan somi Å”o vārdu nedaudz pārveidotā veidā pārņēmuÅ”i no zviedriem ā€“ ā€˜tomteā€™ ir mājas, meža vai purva gars. Skandināvu folklorā Å”o pagānisko garu lielākās aktivitātes laiks bijis ziemas un vasaras saulgriežos. Tomtes domājās esam lÄ«dzÄ«gus nelieliem rÅ«Ä·Ä«Å”iem. Tomtes bija daļa no skandināvu piekoptā senču dvēseļu godināŔanas kulta. KristietÄ«bā ar laiku Å”ie pagāniskie mājas gari tika pielÄ«dzināti dēmoniskiem vai pat velniŔķiem radÄ«jumiem. Zviedrijas Birgita jeb Brigita (1303ā€“1373), kas vēlāk tika kanonizēta par svēto, Atklāsmju sestajā grāmatā (78) vērÅ”as pret ā€˜tompta gudhiā€™ (mājas garu jeb mājas dievu) pielÅ«gsmi, ko piekopj zemnieki. Visticamāk, ka kurÅ”u Tontegode ir fonētiski pārveidots zviedru ā€˜tompta gudhiā€™ variants. Tontegode varētu bÅ«t bijis Ä·oniņu priesteris, kura pienākumos ietilpa mājas garu (ā€˜tompta gudhiā€™) godāŔana: ā€œSkandināvijā par ā€˜godiā€™ sauca (..) privāta dievnama Ä«paÅ”nieku un pagāniskā dievkalpojuma vadÄ«tāju (..). Gode vadÄ«ja savas draudzes sapulces un tiesas sēdes, gādāja par mieru un kārtÄ«bu, pārraudzÄ«ja tirdzniecÄ«bu utt.ā€ (Å vābe, 1962, 128). Garu godāŔanas rituāli, iespējams, tika veikti Ä·oniņu svētbirzÄ« priestera jeb tontegodes vadÄ«bā. Vai Tontegode, lÄ«dzÄ«gi kā tas bija Zviedrijā, rÅ«pējās arÄ« par ciema laicÄ«gajām lietām, nav zināms.

PeniÄ·is. Liekas, ka arÄ« Ŕī uzvārda cilme meklējama dzimtas senču Ä«paÅ”ajos pienākumos. Johana Rennera (~1525ā€“1583) sarakstÄ«tajā Livonijas vēsturē atzÄ«mēts, ka pulka priekÅ”galā iet Ä·oniņu karodznieks (Renner, 1876, 15). Vēsturnieka Arveda Å vābes skatÄ«jumā Ŕī uzvārda saknes meklējamas lejasvācu vārdā ā€˜venekenā€™ (mÅ«sd. vācu ā€˜fahnā€™) ā€“ karogs. Å is vārds, tāpat kā latvieÅ”u ā€˜karogsā€™, sākotnēji apzÄ«mēja tiklab karapulka identitātes zÄ«mi, kā paÅ”u karapulku. 15.ā€“16. gs. par fennikiem dēvēja 100 lÄ«dz 500 vÄ«ru kājnieku vienÄ«bu. ā€œKurÅ”u Ä·oniņŔ (t. i., PeniÄ·is) bij kurÅ”u novadnieku pulka komandieris.ā€ (Å vābe, 1962, 177) Viens no PeniÄ·iem, vārdā Andrejs, ir bijis Ordeņa mestra Pletenberga armijas sastāvā Livonijas karā pret krieviem, izceļoties Smolinas kaujā Pleskavas apgabalā (Dunsdorfs, 1956, 77ā€“78). Mazāk ticams, bet savulaik izteikts pieņēmums, ka Å”im uzvārdam var bÅ«t arÄ« baltiska cilme, par ko liecinot prÅ«Å”u personvārds Pennike, kas rakstos fiksēts jau 15. gadsimtā (Trautmann, 1925, 75ā€“76). PanÄ«ka prÅ«Å”iem bija uguns gars, kuru pielÅ«dza (ā€˜swenta PanÄ«kaā€™) Ä«paÅ”os rituālos. Nevar izslēgt, ka starp PeniÄ·u priekÅ”tečiem bija uguns kulta priesteri. Tomēr Å”im pieņēmumam nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu. (..)

ÄŖpatnējs un grÅ«ti skaidrojams ir Ä·oniņu uzvārds Surkants jeb Sirkants: ā€œJāievēro lēņa grāmatās sastopamā nenoteiktÄ«ba uzvārdu rakstÄ«bā un to lasÄ«bā, kāpēc ļoti ticams, ka 1310. gadā minētais Surkants bij vēlākos avotos apliecinātais Sirkants.ā€ (Å vābe, 1962, 130ā€“131) Atsaucoties uz EndzelÄ«nu, Å vābe min, ka lietuvieÅ”iem bijuÅ”i personvārdi Sukantas un Surkantas, kā arÄ« vēsturiskos avotos sastopams prÅ«Å”u personvārds Surkant (Å vābe, 1962, 130). Tāds patieŔām ir fiksēts AustrumprÅ«sijā, bijuÅ”ajā Insterburgas (tagad Čerņakovska) apkaimē.[1]

Tontegodes un PeniÄ·a ā€“ iespējams, arÄ« pārējo Ä·oniņciemu ā€“ iedzÄ«votāju uzvārdi bÅ«s raduÅ”ies krietni pirms 17. gadsimta, kad viņu senčiem vācu ordeņa mestri pieŔķīra rakstiski nostiprinātas privilēģijas, t. i., 14.ā€“15. gadsimtos. Uzvārdu nelatviskā izcelsme (atskaitot Kalējus), iespējams, liecina, ka tos pieŔķīra ordeņa pārstāvji, ņemot par pamatu galvenos Ä·oniņiem uzliktos pienākumus (karognesējs ā€“ PeniÄ·is, kalējs ā€“ Å mits/Å mēdiņŔ) vai citas raksturÄ«bas (pagānisko ritu veicējs Tontegode). (..)

Ķoniņu apdzīvoto vietu nosaukumi

SaglabājuŔās ziņas par septiņiem Ä·oniņu apdzÄ«votiem ciemiem ā€“ Ķoniņciemu, Kalējciemu, PliÄ·u ciemu, Ziemeļciemu (visi tagadējā Turlavas pagastā), DragÅ«nciemu (Rumbas pagasts), Viesalgciemu (Snēpeles pagasts) un Sausgaļciemu jeb Sausgāļciemu (Padures pagasts). NozÄ«mÄ«gākais no visiem tiem ir bijis Ķoniņciems. Kaut arÄ« brÄ«vciemi dzÄ«voja un darbojās katrs par sevi, vismaz reizi gadā visu brÄ«vciemu vecākie jeb burmeistari esot pulcējuÅ”ies Ķoniņciemā, lai savstarpēji apspriestos par padarÄ«to un turpmāk darāmo:

ā€œKopējā brÄ«vciemu pārvaldē vadoÅ”o lomu saglabāja Ķoniņciems un tā burmeistari. Ķoniņciemā vienu vai divas reizes gadā uz apspriedi sabraukuÅ”i citu brÄ«vciemu vecākie.ā€ (Dzenis, 2014, 191)

Jau pats Ķoniņciema nosaukums norāda uz to, ka te bijis Ä·oniņu centrs un, iespējams, viņu apmetnes sākumvieta. Savukārt PliÄ·i ir sens baltiskas cilmes vietas nosaukums, kuram lÄ«dzÄ«gi atrodami arÄ« bijuÅ”ajā AustrumprÅ«sijā: Plixlawken; Plica Bartha (Gerullis, 1922, 124ā€“125). Vieta ar nosaukumu Pliki ir arÄ« kādreizējā prÅ«Å”u un kurÅ”u apdzÄ«votajā Grodņas apgabalā Baltkrievijā un Klaipēdas apkaimē Lietuvā. Vārdam ā€˜pliksā€™ attiecÄ«bā uz zemi varēja bÅ«t vairākas nozÄ«mes: 1) tukÅ”a vieta; 2) neauglÄ«ga, kaila pļava; 3) no kokiem nolÄ«sta vieta mežā. (Nevskaja, 1977, 69) Taču ir arÄ« cita versija par nosaukuma izcelsmi. ZÄ«mÄ«gi, ka Ä·oniņu PliÄ·u Ä£erbonÄ«, pēc nostāstiem, esot bijis attēlots pliks jātnieks zirgā. LipaiÄ·u baznÄ«cas mācÄ«tājs J. K. Heinsiuss 18. gadsimta vidÅ« raksta, ka ordeņa mestra Pletenberga karapulkā starp citiem karotājiem cÄ«nÄ«juÅ”ies arÄ« Tontegodes: ā€œÅ ajā karā arÄ« Tontegodes caur kādu notikumu ir mainÄ«juÅ”i savu vārdu un pēc tam saukuÅ”ies PliÄ·i jeb Kailie, jo daži no viņiem toreiz kaili pārpeldējuÅ”i pār Daugavu un pārvilkuÅ”i savā pusē ienaidnieku plostus un laivas.ā€œ (cit. pēc: Dzenis, 2001, 49)

SadzÄ«viskāka ir versija par to, ka ciema sievām paticis dzÄ«rēs uzliet alu uz galda un pliķēt ar rokām: ā€œPliÄ·os brauca ciemos saimniece pie saimnieces. Protams, ka alu veda lÄ«dzi, un priekŔā jau arÄ« bija. Un tad dzÄ«rēs uzlēja to alu uz galda un cirta ar roku pa virsu, tā bija tāda paraÅ”a. Citi stāsta, ka tā radies tas PliÄ·u ciema nosaukums.ā€ (Salmgrieze, 2004, 6)

Par Sausgaļu jeb Sausgāļu ciemu ir līdzīgs nostāsts, bet jau no Kurzemes hercogistes laikiem:
ā€œLeiÅ”u karā bijuse aplenkta KuldÄ«ga un KuldÄ«gas pils, un KuldÄ«gas hercogs ticis ievainots, bet pa apakÅ”zemes eju, kura nākuse no pils uz Ventu, aizbēdzis lÄ«dz upei, bet, iznākot no alas, saļimis no nespēka. Tur gadÄ«jies viens kareivis no Sausgāļiem, laikam kāds no Bertolca dēliem. Tas ņēmis hercogu uz muguras un peldējis pāri Ventai, lai paslēptu hercogu mežā. Bertolcs pārpeldējis ar savu nastu ar sausu galvu, un tāpēc viņus nosaukuÅ”i par sausgāļniekiem.ā€ (Anna PeniÄ·is Ķoniņciema Jaunkaiļos, Anna BlÅ«ma Raņķu pag. PierakstÄ«ja V. Zorts)

LÄ«dzÄ«gi romantizētā garā Å”o teiku, piepulcējot Sausgāļiem arÄ« Ziemeļu un Viesalgu ciemu, pārstāsta Jura Jaņa Vidiņa dēls Aleksandrs VidiņŔ (1900ā€“1947) rakstā par Livonijas brÄ«vzemniekiem: ā€œSausgalnieki ar sausām galvām pārpeldējuÅ”i Ventu, ziemeļnieki kā ziemeļu vējÅ”, bet viesaldznieki kā vējÅ” brāzuÅ”ies uz ienaidniekiem.ā€ (VidiņŔ, 1931, 7) (..)

Par dažiem no mājvārdiem ir savi stāsti. Tā par Ķoniņciema Ķīkāļiem ir nostāsts, ka ā€œÄ·oniņieku dzimtstēvs esot bijis kāds iedzimto karavadonis Gigals vai Kikals, kas viens no pirmajiem pieņēmis kristÄ«go ticÄ«bu, turpmāk saucies par Andreju.ā€ (VidiņŔ, 1931, 7) Savukārt Kaiļu nosaukumam, iespējams, ir tā pati nozÄ«me kas vietvārdam PliÄ·i ā€“ burtiski, nolÄ«sta, attÄ«rÄ«ta, kaila vieta. Ķoniņciemā agrāk bijuÅ”as četras mājas, kuru vārda pamatā ā€˜kupÅ”a/ kupsisā€™: Jura KupÅ”as, AbučkupÅ”as, JaunkupÅ”i un VeckupÅ”i. Liekas, ka nosaukums radies no vārda ā€˜kupsa, kupsisā€™ ā€“ neliela koku grupa, birztala. Ķoniņciemā saglabājuŔās Atālmauļas ā€“ vienas no agrāk četrām Mauļu mājām (vēl bija Vidusmauļas, Jēpmauļi, Burmeistarmauļi). Iespējams, ka nosaukums radies no vārda ā€˜maulesā€™, kas nozÄ«mēja ceļā izbrauktas dziļas grambas. Par grambainu, izbrauktu, staignu ceļu agrāk teica ā€“ maulains ceļŔ. Laikam uz staignu augsni norāda arÄ« nosaukums Mauļpurvs (Raņķos), arÄ« māju nosaukumi citviet Kurzemē. (EndzelÄ«ns, 1961, 385)

Svētku, godu un citas ķoniņu tradīcijas

Ķoniņiem iecienÄ«ts kopā pulcÄ“Å”anās veids bijuÅ”as dzÄ«res. Tās vairākkārt minētas dažādu laiku avotos. DzÄ«res, kā Ŕķiet, palÄ«dzēja noņemt sakrājuÅ”os spriedzi starp kaimiņiem vai pat ciemiem: ā€œVēl nesen atpakaļ bija augstā cieņā lieliskas dzÄ«res, kuras vilkās veselām nedēļām: dzēra visi, saimnieki, gājēji, radi un draugi, gani un nabagi (..) Senāk uz kāzām, kristÄ«bām, bērēm saaicināja visus septiņus ciemus un tuvākos pārnovadniekus, bet tagad par tādām ķēniŔķīgām godÄ«bām jau sen vairs nekas nav dzirdēts. Kabata neatļauj.ā€ (Kolonists, 1908, 108)

Ķoniņu senās tradÄ«cijas un paradumus vairākkārt savās ceļojumu piezÄ«mēs aprakstÄ«juÅ”i cittautieÅ”i. Kēnigsburgā dzimuÅ”ais vācu farmaceits un ceļotājs Reinholds Lubenavs (1556ā€“1631) savā dienasgrāmatā atstājis vērtÄ«gas liecÄ«bas par 16. gs. Eiropas tautu paražām, dziedniecÄ«bu, botāniku, kulināriju u. c. Dienasgrāmata publicēta divos sējumos Kēnigsbergā 20. gadsimtā. Nav sÄ«kāk zināms, kāda bija Lubenava izglÄ«tÄ«ba, bet savā dienasgrāmatā viņŔ brÄ«vi citē grieÄ·u, romieÅ”u un bizantieÅ”u autorus. Jau 17 gadu vecumā viņŔ devās ceļojumā uz Poliju, vēlāk apceļoja tagadējās Vācijas un Turcijas, GrieÄ·ijas, Itālijas zemi u. c. (Paton, 1951, 46) 1586. gadā Reinholds Lubenavs ar pavadoņiem pa ceļam no Kēnigsbergas uz RÄ«gu bija apmeties Ķoniņciema tuvumā un tādējādi novērojis Ä·oniņu dzÄ«res Ziemassvētku laikā: ā€œZiemassvētkos [Ä·oniņi] devās medÄ«t savā svētā mežā, kur visu gadu nemedÄ«, ne arÄ« ko cērt. SamedÄ«tās stirnas, briežus un zaÄ·us viņi nodÄ«rāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arÄ« paÅ”i ēzdami, dzerdami un mÅ«s aicinādami piedalÄ«ties. Vēlāk atnesa tukÅ”u alus mucu, uz kuras sita ar divām nÅ«jām. VÄ«ri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.ā€ (Lubenau, 1912, 51ā€“52)

GandrÄ«z gadsimtu pirms Lubenava kurÅ”u zeme bija pa ceļam no PrÅ«sijas uz Krievzemi vēl vienam ceļotājam ā€“ bruņiniekam Žilbēram de Lannuā (Gilbert de Lannoy, 1386ā€“1462), kas Livonijas ordeņa sastāvā vēlējās karot pret krieviem. Kurzemē viņa apmeÅ”anās punkti bija ordeņa pilis Liepājā, Grobiņā, KuldÄ«gā, Kandavā (Lannua, 1850, 25). Lannuā apraksta novēroto miruÅ”o sadedzināŔanu sārtā. Viņa ceļojumu aprakstā nav konkretizēts, vai runa ir par Ä·oniņiem vai citiem kurÅ”iem. Å ajā gadÄ«jumā galvenais ir tas, ka 15. gadsimta sākumā miruÅ”o kremÄ“Å”ana kurÅ”iem vēl bijusi spēkā: ā€œKurÅ”i, lai arÄ« piegriezti kristÄ«gai ticÄ«bai ar varu, pēc nāves sadedzina miruÅ”os, apģērbtus labākajās drānās un rotās. SadedzināŔana notiek tuvākajā mežā, tÄ«ras ozolmalkas sārtos. Viņi tic, ka, ja dÅ«mi ies taisni debesÄ«s, tad dvēsele izglābsies, bet, ja pa malām, tad dvēsele ies bojā.ā€ (Lannua, 1850, 25ā€“26)

Paiet gandrÄ«z divsimt gadu pēc Lubenava, kad Vormsātes muižā Kurzemē dzimuÅ”ais baltvācu dzejnieks Ulrihs fon Å lipenbahs (1774ā€“1826), stāstot par Ä·oniņu tradÄ«cijām, raksta: ā€œVarētu domāt, ka pie kurÅ”u Ä·oniņu brÄ«vzemniekiem, kuri savā tautā vismazāk par visiem citiem tikuÅ”i ierobežoti un kuri ir senu dižciltÄ«go pēcteči, senās tautas ieražas vislabāk bÅ«tu saglabājuÅ”as. Bet pēc viņu mācÄ«tāju novērojumiem viņi savās paražās un ieražās maz atŔķiras no pārējiem latvieÅ”iem, tikai, ka viņi Ŕķiet esam mazliet māņticÄ«gāki par citiem, un ir augstās domās par burÅ”anu. Pirms apmēram 60 gadiem viņi Jāņu naktÄ« savos mežos svinējuÅ”i sava veida bakhanālijas, esot ā€“ kā stāsta ā€“ pilnÄ«gi kaili skraidÄ«juÅ”i apkārt un veikuÅ”i cermonijas, kurām sakars ar viņu seno elkdievÄ«bu. Bet reiz viņu toreizējais mācÄ«tājs Heinsiuss, kurÅ” agrāk esot bijis prÅ«Å”u huzārs, viņus pārsteidzis Ŕādos kurÅ”u Ä·oniņu svētkos un kailos prinčus apģērbis ar smagiem pātagas sitieniem.ā€ (Schlippenbach, 1809, 309ā€“310) JāpiezÄ«mē, ka Ulrihs fon Å lipenbahs bija absolvējis Kēnigsbergas Universitāti, studiju laikā apmeklējis Imanuela Kanta lekcijas filozofijā. U. fon Å lipenbahs darbojās dažādos atbildÄ«gos amatos Kurzemes guberņā. Izdomu vai brÄ«vu fantāziju Ä·oniņu lietā, kaut arÄ« dzejniekam, viņam nenāktos piedēvēt.

Lannuā, Lubenava, Å lipenbaha aprakstos minētajām elka birzÄ«m jeb svētmežiem bija svarÄ«ga loma kurÅ”u reliÄ£iskajos priekÅ”statos. Elka birzÄ«s notika gan miruÅ”o apbedÄ«Å”anas rituāli, gan arÄ« saulgriežu laika medÄ«bas ar tām sekojoŔām dzÄ«rēm, senču pieminÄ“Å”anu Ziemassvētkos un auglÄ«bas rituāliem Jāņos (sÄ«kāk: Å turms, 1948; Dunsdorfs, 1971; Laime, 2009).

2006. un 2007. gada vasarā kopā ar Latvijas Universitātes studentiem bijām folkloras ekspedÄ«cijā pie Ä·oniņiem. Joprojām dzirdējām daudz stāstu par Ķoniņciema Elku birzi, vairākas reizes tur pabijām arÄ« paÅ”i, tiesa, neko neaizskarot. Jau pēc ekspedÄ«cijām atbraucu uz turieni ar interesentiem. PēkŔņi viens saka: ā€œJÅ«tat, kā te smaržo papeles?ā€ Kad pateica, apstājāmies un patieŔām sajutām Ä«patnēju smaržu. Vēl Å”is cilvēks teica, ka tādām papelēm patÄ«kot augt senu kapu vietās. EkspedÄ«ciju laikā savācām daudz stāstu par to, kas notiek (runa ir par mÅ«sdienām, ne teiksmainiem laikiem), kad bez Ä«paÅ”as vajadzÄ«bas iet Ķoņinciema ElkbirzÄ« un uzsāk kādas darbÄ«bas. Å os tabu zināja gan gados veci, gan pavisam jauni (skolēni), gan iedzimtie Ä·oniņnieki, gan neseni ienācēji. Kad kāds Elku birzÄ« nolauzis kokam zaru vai izdomājis nozāģēt kādu koku, allaž sekojusi kāda nelaime. ā€“ ā€œJa cirta Elkās, tad dega mājas.ā€ (Dzidra Tontegode, dz. 1936; Turlavas pagasts, 2006). Kāds 35 gadÄ«gs vÄ«rs, neko ļaunu nedomājot, gribējis sakopt Elku birzi. DrÄ«z ne no Ŕā, ne no tā ņēmis un nomiris. Citam, kas arÄ« gribējis sakopt birzi, aizdegusies māja. Ja tomēr birzÄ« ir jāieiet, tad kaut kas jāatstāj ziedam, kaut vai papÄ«ra gabaliņŔ. Šādu stāstu bez gala. Ķoniņciemā apkārtnes iedzÄ«votāji savus laukus agrāk saukuÅ”i par elku laukiem. Kad pagājuŔā gadsimta 60. gados pāri gājusi meliorācija, vietējie nav ļāvuÅ”i Elku birzi izcirst, kaut arÄ« jau Ulmaņa laikos vairs neticēja senču dieviem. (Juris Bukholcs, dz. 1932; Ķoniņciems, 2006)

Ar dažādu tabu ievēroÅ”anu senāk bija saistÄ«tas arÄ« Ä·oniņu bedÄ«bas. Vācbaltu vēsturnieks un etnogrāfs Kārlis Rusvurms (1812ā€“1883) 1864. gadā publicēja plaÅ”u apcerējumu par Ķoniņciema Andreja Tontegodes (citos avotos ā€“ Andreja PeniÄ·a) bērēm, skatot tās plaŔāk ā€“ kurÅ”u Ä·oniņu tradÄ«ciju kontekstā. Å ajā aprakstā attēlota gan tuvinieku gatavoÅ”anās bedÄ«bām, gan arÄ« sÄ«ka to norise (Rusvurm, 1864, 40ā€“55). Andreja vecākais dēls ir tas, kurÅ” aizspiež miruÅ”ajam acis un saka lÅ«gÅ”anu, piesaucot Zemes māti, Vēja māti un Saules meitas: ā€œEj gulēt, Vēja māte, nedrebini apÅ”u lapas! Netraucē mÅ«su tēva miegu! Saules meitas, apraudiet mÅ«su mīļo un slēpiet viņu kapā! Saņem viņu mierā, Zemes māte!ā€ (Rusvurm, 1864, 48)

Saules meitu piesaukÅ”ana veļu valsts sakarā atspoguļo senus reliÄ£iskus priekÅ”status. ArÄ« tautasdziesmās Saules meitas minētas starp tām dievÄ«bām, kas nomiruÅ”o sagaida viņā saulē:
(..) Tur palika jājējiņis,
Kur aseņu upe tek,
Kur aseņu upe tek,
Kur gul vīri kā ozoli,
Kur gul vīri kā ozoli,
Kauliem tilti darināti.
Saules meita tur pārgāja,
Kā ieviņa ziedādama,
Kā ieviņa ziedādama,
Kā lapiņa drebēdama.
LD 31933, 6

Apglabājot Ä·oniņu vÄ«ru, tiek veikta virkne maÄ£isku aizsardzÄ«bas pasākumu: pirtÄ«, kur gulējis nelaiÄ·is, tiek iedzÄ«ta nagla (Rusvurm, 1864, 50), kā arÄ« ā€œpēc veca paraduma dēls uzlika miruÅ”ajam Andrejam zaļu velēnu ar pakavu uz krÅ«tÄ«m, lai sargātu to no ļauniem gariem.ā€ (turpat, 52) Vecākā dēla sieva uzliek miruÅ”ajam roku uz sejas, lÅ«kodama, vai tā nav silta un mÄ«ksta, kas bÅ«tu zÄ«me, ka dzimtā kāds drÄ«z mirs; viņa ir tā, kas pārklāj nelaiÄ·im palagu, uzmanÄ«dama, ā€œlai kāds stÅ«ris netiktu tam mutē, kas bÅ«tu lielas nelaimes zÄ«meā€ (turpat, 50). Kad zārks tika iznests no mājas, saimniece māju aizsargāŔanai steigÅ”us noslaucÄ«ja ceļu un izlēja aiz bēriniekiem spaini Å«dens, ā€œlai aizgājējs vairs nenāktu atpakaļā€ (turpat, 53). Gan turpceļā uz kapiem, gan atpakaļceļā bērinieki ir apstājuÅ”ies pie t. s. krusta koka, kas bijis osis. Turpejot kokā ā€œtika iegriezts krusts un apsieta sarkana un dzeltena dzijaā€ (turpat, 53). Pie koka rituālā veidā tika sadedzinātas cisas, uz kurām vecais Andrejs bija miris, un atseviŔķi aizgājēja drēbju gabali. Bērinieki tika pacienāti ar ēdieniem un medalu, pirmo kausu nolejot par ziedojumu gariem. Atpakaļ no kapiem braucot, bērinieki apstājās pie tā paÅ”a koka, nobaudÄ«ja to paÅ”u medalu, atliekas uzlejot uz koka saknēm. ā€“ ā€œTurpat mazam bērziņam tika nolauzta galotne. Ja tas bērzs pēc tam auga un zaļoja, tas nozÄ«mēja, ka aizgājējam viņā saulē labi klājas.ā€ (turpat, 55)

Stingri reglamentēta bijusi arī bērinieku darbība pie aizgājēja kapa. Kapā, pirms tas nav aizrakts, tikusi iesviesta skalu sauja viņa ceļa gaismai, uz zārka nolikts trauks ar alu un ēdiens:

ā€œMiruŔā Andreja kaimiņŔ iemeta divus kukuļus kapā, nolika kannu alus uz zārka un iesvieda vēl kapā sauju skalu, sacÄ«dams: ā€œDzÄ«vo vesels, labais draugs! Es tev pasniedzu ceļam ēdienu un dzērienu, un skalus, ko ceļu apgaismot!ā€ā€ (Turpat, 54) Te jāpiezÄ«mē, ka pāra skaitlis latvieÅ”iem ne tikai senāk, bet arÄ« mÅ«sdienās saistÄ«ts ar pabeigtÄ«bu, tāpēc miruÅ”ajiem liek pāra skaitļa ziedus uz kapa. Konkrētajā gadÄ«jumā miruŔā Andreja kaimiņŔ iemet kapā divus maizes klaipus.

Pēc tēva nāves viņa dēli nodod zvērestu, ka turēs svētu tēva novēlējumu. ZÄ«mÄ«gi, ka zvērests tiek teikts pie akmens, klātņemot lazdas nÅ«ju un zaļu velēnu: ā€œAbi Andreja dēli nometās pie kāda akmeņa zemē, uzlika zaļu velēnu sev uz galvas un turēja rokās baltu nomizotu lazdas nÅ«ju. Divus labās rokas pirkstus uz augÅ”u pacēluÅ”i, viņi solÄ«jās izpildÄ«t tēva vēlējumu, noslēgumā sakot: ā€œJa mēs Å”o solÄ«jumu neizpildÄ«tu, tad lai kļūstam tik cieti kā Å”is akmens, tik stÄ«vi kā Ŕī nÅ«ja; bet, ja mēs solÄ«jumu turam, tad lai dievs liek mums zaļot kā Å”ai velēnai!ā€ā€ (Turpat, 44)

Te redzams, ka vēl 19. gadsimtā Ä·oniņi ir pieturējuÅ”ies pie senām tradÄ«cijām, kurām ar kristÄ«gajiem priekÅ”statiem ir visai attāls sakars. Tajā paŔā laikā viņi bija luterāņi, gāja LipaiÄ·u baznÄ«cā lÅ«gties. Tomēr tā bija un palika tautas kristietÄ«ba, kurā tika ietverti gan sensenās ticÄ«bas, gan kristÄ«gās baznÄ«cas elementi.

Liels notikums Ä·oniņiem senāk bija kāzas. Vācu jurista Johana Branda (1647ā€“1691) Kurzemes 1676. gada ceļojuma piezÄ«mēs atrodam kurzemnieku kāzu paražu aprakstu. Nav gan norādÄ«ts, tieÅ”i kurā Kurzemes vietā viņŔ Å”o paražu ir novērojis. Autors piemin, ka ceļojuma laikā ir uzturējies Rucavā, Bārtā, TadaiÄ·os, Piltenē, Vindavā (VentspilÄ«), Frauenburgā (SaldÅ«) u. c. Brands savā aprakstā sÄ«kāk raksturo arÄ« kurÅ”u Ä·oniņus un viņu Ä«paÅ”o statusu. Tā vai citādi, bet stāsts ir par kurzemnieku kāzu paražu: ā€œPēc precÄ«bām lÄ«gavu aizved uz lÄ«gavaiņa māju, nesdami pa priekÅ”u kārti, kurai piesieta sarkana un zila drēbe. Tur viņus ieslēdz klētÄ«. Pēc divām stundām nāk radinieki ar nÅ«jām rokā, un nu lÄ«gavainim ir ar veiklu lecienu jāizmÅ«k, jo citādi viņŔ dabÅ« pērienu. Nu tiek lÄ«gava izpraŔņāta, vai viņa ir ar savu lÄ«gavaini mierā. Ja viņa nav mierā, tad lÄ«gavainis tiek apliets ar patekām un aizdzÄ«ts projām (..) Ja viss ir bijis labi, tad uz mājas jumta uzliek zaļu kociņu, pēc kam sāk ēst un dzert. Pēc Ä“Å”anas sievas un meitas, sasēduÅ”as uz gara sola, daždažādi kustās un grozās, ko sauc par deju, lai gan neviena neizkustās no savas vietas. Tāpat arÄ« vÄ«rieÅ”i dzied un lēkā, palikdami tomēr katrs savā vietā.ā€ (Brand, 1702, 69) Kārts, tāpat kā zaļais kociņŔ (iespējams, eglÄ«te), kā arÄ« uz gara sola sasēduÅ”o sievu gorÄ«Å”anās un grozÄ«Å”anās acÄ«mredzot simbolizēja auglÄ«bu, kas bija kāzu tradÄ«ciju pamatideja.

ÄŖpatnēja, bet, kā Ŕķiet, samērā plaÅ”i piekopta Ä·oniņiem bija t. s. mitu precÄ«bu tradÄ«cija. Lai tā varētu sekmēties, katrā Ä£imenē bija jābÅ«t krietnam bērnu skaitam, kas, izauguÅ”i un precÄ«bu gados, tad arÄ« varēja piedalÄ«ties mitos: ā€œAgrāk bija ļoti iecienÄ«ti tā sauktie miti, t. i., 2 brāļi no vienām mājām apprecēja 2 māsas no otrām mājām, vai atkal brālis un māsa no vienām mājām iztaisÄ«ja mitu ar brāli un māsu no otrām mājām, tā ka ikvienam pārim iznāca pa mājām.ā€ (Kolonists, 1908, 109)

Dažādos avotos atrodam ziņas ne tikai par Ä·oniņu svinÄ«bām, bet arÄ« par tradicionālām nodarbēm, starp kurām svarÄ«ga ir bijusi medÄ«Å”ana un zvejoÅ”ana. Ķoniņiem viņu lēņu grāmatās bija ierakstÄ«tas gan medÄ«bu, gan zvejas tiesÄ«bas. Aleksandrs VidiņŔ ar pseidonÄ«mu K. W. 1893. gadā apraksta vēžu zvejoÅ”anas paradumus: ā€œVēžus Ä·er ar Ä·eselēm ā€“ stÄ«pā ievilktu tÄ«kla gabalu, kurai pāri laipiņa; uz pēdējās uzsien ēdu. Ķeseles ir ieduramas ā€“ ar kātu ā€“ un gremdējamas ā€“ kurām stÄ«pa mēdz bÅ«t no dzelzs. Ēdai mēdz ņemt naÄ£es (vardes), kuras, vēžot vai Ä·eselēt ejot, drÄ«kst saukt tikai par jumpravām vai lecÄ«Å”iem, jo citādi vēži nekāpjot. NaÄ£i dÄ«rājot, ādu tai vajaga pārvilkt pār acÄ«m, jo, tās redzēdams, vēzis baidoties. Pa pērkona laiku vēzis nekāpj, jo tad tas Ŕķērēs satverot kādu salmu vai zariņu un, nostājies droŔā vietā, nogaidot, kamēr negaiss pāriet. Vēži sākot kāpt ap zirņu ziedÄ“Å”anas laiku.ā€ (K. W., 1893, 95ā€“96)

VidiņŔ iepazÄ«stina arÄ« ar paradumu tiesÄ«bām, pie reizes raksturodams lauku saimniecÄ«bās veicamos darbus, kā siena, rudzu pļauÅ”anu, labÄ«bas tÄ«rÄ«Å”anu. VÄ«rieÅ”iem piekritÄ«gie darbi bija siena pļauÅ”ana, kāpostu ŔķērÄ“Å”ana, ā€œmēslu lÄ«dzināŔana, pinekļu vÄ«Å”ana (..), striÄ·u ā€œsiÅ”anaā€ un dažādu saimniecÄ«bas rÄ«ku izlaboÅ”ana un pagatavoÅ”ana (..) Gar visiem darbiem uz lauka, pie kuriem jālieto zāģis, cirvis, lāpsta, izkapts, dakÅ”a, arkls, ecÄ“Å”as, rati un ragus, sievietēm nav nekāda daļa.ā€ (K. W., 1893a, 103ā€“104) Sievietēm bija jāplÅ«c lini, jāpalÄ«dz labÄ«bas tÄ«rÄ«Å”anā, nopļauto rudzu saņemÅ”anā kÅ«lÄ«Å”os, kā arÄ« visos saimniecÄ«bas kopÅ”anas darbos. Lielākie darbi tika veikti talkās: ā€œMÄ«stÄ«Å”anu un kulstÄ«Å”anu izdara talkās, agrāk pa nakti, tagad pa dienu, tā ka nakts atliek dzerÅ”anai.ā€ (K. W., 1893a, 104) Par talkām kā nepiecieÅ”amÄ«bu vēl 20. gadsimta sākumā rakstÄ«ja Janis Juris VidiņŔ, sÄ«kāk raksturojot katru no tām: ā€œAtlikuÅ”as vēl talkas: kuļamās vai linu, kuras vēl tura par nepiecieÅ”amām un par neiespējamām bez alus (..) Ķoniņciemā tādas talkas sanāk skaitā 12, un, uz katru 2 dienas rēķinot, tas iztaisa 24 dienas; 12 talkas jāsarÄ«ko arÄ« labÄ«bas kulÅ”anai, un, tā kā tur ikreiz paiet vismaz 3 dienas, kopā 36 dienas, tad Ä·oniņi pa talkām vien nodzÄ«vo savas 60 dienas.ā€ (Kolonists, 1908, 108)

Atsaucoties uz J. K. Heinsiusu, VidiņŔ apraksta Ä·oniņu izskatu un viņu ietērpu, kāds tas bijis 18. gadsimtā un vēl pēc tam. Ķoniņu vÄ«ri bijuÅ”i prāva auguma, platiem pleciem un gaiÅ”iem matiem. Viņu izejamais apģērbs bijis zilas krāsas mētelis no paÅ”austas vadmalas, aizdarāms ar misiņa pogām, un sniedzies lÄ«dz pat ikriem. Vecāki vÄ«ri nēsājuÅ”i pelēkas vadmalas mēteli, ā€œkuru apjož ar platu, dzeltenu siksnu ar lielu misiņa sprādzi. Å Ä« josta izŔķir viņus no citiem zemniekiem. Galvā ā€“ platmales bez uzliektām malām.ā€ (Kolonists, 1908, 109)

Kā redzams, Ä·oniņi atŔķīrās no pārējiem zemniekiem ne tikai ar brÄ«vÄ«bas pakāpi, bet arÄ« ar ārējām zÄ«mēm, tostarp ar apģērbu. Kā liecina etnogrāfa Jāņa Krēsliņa (1865ā€“?) fotogrāfijas un zÄ«mējumi (LatvieÅ”u etnogrāfiskā izstāde, 1896, 240; KrēsliņŔ, 2015, 151ā€“173; 239), 19. gadsimta beigās Ä·oniņu vÄ«rieÅ”u tautas apģērbā dominēja gari, balti svārki: ā€œSvārku aizdare ar metāla āķīŔiem, aizmugure bagātÄ«gi krokota (..) Visas svārku vÄ«les virspusē apÅ”uva ar zaļu aukliņu, kas savÄ«ta no vilnas dzijas. Vēl pirms 1860. gada mēteli apjoza ar misiņa jostu. Tas bija dižais apģērbs.ā€ (Stinkule, 2015, 25ā€“26)

Redzams, ka 19. gadsimta nogalē Ä·oniņu tautastērps ir kļuvis vienkārŔāks: netiek vairs lietota atŔķirÄ«bas zÄ«me ā€“ dzeltena josta ar misiņa sprādzi, bet mēteļa zilo krāsu aizstājusi balta krāsa. J. Krēsliņa 1895. gadā uzņemtajos Ķoniņu, PliÄ·u, Kalēju, DragÅ«nu, Viesalgu ciemu Ä·oniņu fotoportretos vÄ«rieÅ”iem pārsvarā vairs nav tautastērps, gan tumÅ”as krāsas uzvalks, tradicionālās platmales vietā ā€“ naÄ£ene.

Krēsliņa fotogrāfijās redzam Ä·oņinietes koÅ”os tautastērpos ar villainēm un bez villainēm. Villaines, kā var spriest no fotoattēliem un zÄ«mējumiem, ir baltas, ar tumÅ”krāsas apaudu gar malām. SievieÅ”u krekliem ir augstas un stāvas apkakles, ā€œkas izrakstÄ«tas vai nu ar tumÅ”i ziliem dzÄ«paru rakstiem, vai arÄ« ar krāsainiem stikla salmiņiem. Tādā paŔā veidā, tikai ar dzÄ«pariem vien, izrakstÄ«ja aproces.ā€ (Karnups, 1937, 129) Obligāts tautastērpa piederums, kā redzams fotogrāfijās, ir viena lielizmēra vai vairākas atŔķirÄ«ga lieluma saktas. SievieÅ”u galvas sedz lakati. Jaunietes un meitenes visbiežāk ir ar neapsegtu galvu. Dažkārt virs brunčiem uzsiets krāŔņs priekÅ”auts. PliÄ·u ciema sievai, ko 1895. gadā zÄ«mējis KrēsliņŔ, pie goda apģērba klātesoÅ”i ir balti pirkstaiņi ar krāŔņi izrakstÄ«tiem galiem (KrēsliņŔ, 2015, 239). Tomēr vairumā no Krēsliņa sievieÅ”u fotoportretiem redzams, ka 19. gadsimta beigās arÄ« Ä·oniņietes bieži tērpuŔās vairs ne tautastērpos, bet paÅ”austās vai pirktās tumÅ”as krāsas kleitās, kostÄ«mos un baltās blÅ«zēs.

LipaiÄ·u mācÄ«tāja Heinsiusa un baltvācu vēsturnieka un ārsta Oto HÅ«na (1764ā€“1832) pieminētā kurÅ”u Ä·oniņu un Ä·oniņieÅ”u 18. gadsimtā tik iecienÄ«tā zilā apģērba krāsa 19. gadsimta beigās laikam vairs nav bijusi iecienÄ«ta. Protams, no melnbaltām fotogrāfijām, kas izdarÄ«tas 19./20. gadsimtu mijā, ir grÅ«ti ko droÅ”i secināt. Tomēr ā€“ balts paliek balts, arÄ« fotogrāfijās. Tiesa, var gadÄ«ties, ka zilajai sagÅ”ai virsÅ« tika klāta baltā, kas fotogrāfijās ā€“ dabiski ā€“ nevar bÅ«t saskatāma. Zilā krāsa apģērbam senāk iegÅ«ta no mēlenes augiem: ā€œTā, piemēram, O. HÅ«na manuskriptu sējumos atrodams apraksts, kur lasāms, ka Ä·oniņietes pa laikam nēsājot tumÅ”i zilas drēbes sagÅ”as ar apakŔā piekārtu ļoti lielu zvaniņu skaitu. Mēlenes savu nosaukumu dabÅ«juÅ”as no mēļās, t. i., tumÅ”i zilās krāsas, kuru savukārt ieguva no dārzos rÅ«pÄ«gi audzināmajām mēlēm.ā€ (Karnups, 1937, 128) 20. gadsimta sākumā, kā izsecināms no Jēkaba BÄ«nes zÄ«mējumiem, Ä·oniņieÅ”u tautastērps iegÅ«st spilgtākas krāsas (sarkanÄ«ga, rÅ«sgani brÅ«na ar melnas un zaļas krāsas ornamentāliem izÅ”uvumiem). Kopumā 19./20. gadsimtu mijā pie Ä·oniņiem redzama tā pati tendence, kas citur Kurzemē: vÄ«rieÅ”i jau pielāgojuÅ”ies pilsētas modes prasÄ«bām, sievietes vēl saglabājuÅ”as tradicionālo tautastērpu. Taču sava laika pilsētas mode arÄ« viņām nav pagājusi garām.

Ķoniņu Ä«paŔās lietas un sakrālās zÄ«mes

Lietām ir sava praktiskā nozÄ«me. Tomēr tām var piemist arÄ« simboliskā nozÄ«me: ā€œLietu pasaule pieslēdzas garÄ«gajai un cilvēciskajai sfērai kā Ä«paÅ”a valoda un simbolārijs. Lieta iegÅ«st spēju runāt ne tikai par sevi, bet arÄ« par to, kas augstāks par to un kas saistÄ«ts vairāk ar cilvēku, ne lietu pasauli.ā€ (Toporov, 1995, 29) ArÄ« Ä·oniņiem laika gaitā atseviŔķas lietas un priekÅ”meti ir ieguvuÅ”i simbolisku svaru. Starp tiem izceļas t. s. PeniÄ·u kauss no Ķoniņciema VeckruÄ·iņu mājām. Lielapjoma (diametrā ā€“ 39 cm, dziļumā ā€“ 21 cm, garumā ā€“ 62 cm), darināts no gobas koka, skaisti ornamentēts: ā€œOtēts no ārpuses tumÅ”sarkanbrÅ«nā krāsā ar zeltotiem un melniem ornamentiem ā€“ zvaigznÄ«tēm. Roktura sāni ornamentēti ar iegrieztu, no sÄ«kiem trÄ«sstÅ«riem sastādÄ«tu lÄ«niju ornamentiem. Å im kausam esot liela vēsturiska nozÄ«me visā Ķoniņciemā, jo tas pastāvot tikpat ilgi kā pats Ķoniņu ciems un no tā dzēruÅ”i brÄ«vie, priviliģētie ļaudis. Kauss ticis lietots tikai seviŔķi svinÄ«gos gadÄ«jumos.ā€ (Jaunzems, 1937, 116)

Å o Ä«paÅ”o Ä·oniņu kausu pieminējis jau Johans Brants savās 1676. gada ceļojuma piezÄ«mēs (Brand, 1702, 83), kā arÄ« Ulrihs Å lipenbahs. Pēdējais raksta, ka no Ŕī kausa Ä·oniņi cienājot augstus viesus. Uz kausa esot redzams gada skaitlis 1297 (Schlippenbach, 1809, 308). JāpiezÄ«mē, ka paÅ”laik Å”o relikvāro Ä·oniņu kausu var aplÅ«kot KuldÄ«gas novada muzejā.

Ķoniņciema Atālmauļu klēts paksÄ« vēl nesen bija skatāms iecirstais slÄ«pais krusts, ko uzskatÄ«ja par spēcÄ«gu aizsargzÄ«mi. Ķoniņu klētÄ«s, lÄ«dzÄ«gi kā citur Kurzemē, izmantots arÄ« saulÄ«tes raksts. BagātÄ«gi izrakstÄ«tas Ä·oniņiem agrāk bijuÅ”as klētsdurvis. BijusÄ« Dižgaiļu klēts Turlavā, virs kuras durvÄ«m gadaskaitlis 1788, saglabājusi kādreizējo krāŔņo durvju ornamentējumu. Ornamenta zÄ«mes parasti kalpoja gan aizsargam, gan skaistumam. Klēts agrāk tika celta tieŔā dzÄ«vojamās mājas tuvumā. Tā tika izmantota labÄ«bas, drānu, dažādu vērtÄ«gu mantu glabāŔanai, vasarās gulÄ“Å”anai, Ä«paÅ”os gadÄ«jumos arÄ« citiem nolÅ«kiem: ā€œLabÄ«bas klētÄ« bez labÄ«bas glabā miltus, putraimus, sieru, maizi, žāvētu gaļu u. c. produktus. Drēbju klētÄ« noliek dažādas pÅ«ra tvertnes ā€“ lādes, tÄ«nes, skapjus, kā arÄ« vaļējas drēbes, dzijas, audeklus un citus priekÅ”metus, kam sakars ar audumiem vai audumu pagatavoÅ”anu. Drēbju klētÄ« vasarā guļ, kādam nolÅ«kam pārnes no istabas kādu gultu un krēslu. ArÄ« kāzu gadÄ«jumos drēbju klētij kā pÅ«ra glabātājai liela loma; Å”e sagatavo kāzu veltes ā€“ ā€œÅ”uj pÅ«ruā€, un nereti Å”epat klētÄ« klāta jaunlaulāto kāzu gulta. KlētÄ« uz laiku mēdz novietot arÄ« miruÅ”os, pie kam dažkārt tos turpat iezārko un izvada.ā€ (Ārends, 1937, 103ā€“104)

Vecās fotogrāfijās redzams t. s. PeniÄ·a stabs, kas vēl 20. gadsimta sākumā atradās Ķoniņciemā pie Kalna Ķīkāļu mājām. Tas bija 2 lÄ«dz 3 metrus augsts, virsējā daļā ar Ķoniņciema Ä£erboni. 2018. gadā PeniÄ·a stabs tika pilnÄ«bā atjaunots. PeniÄ·a jeb Ä·oniņu stabs tipoloÄ£iski pielÄ«dzināms indiāņu totēmiskajiem stabiem. Uz tiem indiāņi parasti attēloja dzÄ«vnieku, putnu vai augu, ko uzlÅ«koja par dzimtas pirmsenci jeb totēmu. Ticēja, ka totēmdzÄ«vnieks vai putns darbojas kā dzimtas pasargs. Totēmstabi kalpoja par dzimtas Ä£erboņiem, norādÄ«ja uz piederÄ«bu tam vai citam klanam, arÄ« uz to Ä«paÅ”nieku sociālo statusu. ArÄ« Ä·oniņu stabs, lÄ«dzÄ«gi kā tas indiāņiem, bija viena no viņu identitātes un vienlaikus varas, bet, iespējams, arÄ« no aizsargājoŔām zÄ«mēm.

Ķoniņi ir lolojuÅ”i ne ne tikai atseviŔķas lietas, bet rÅ«pējuÅ”ies arÄ« par savā Ä«paÅ”umā esoÅ”ajiem laukiem, arÄ« par puķēm pie mājām. KurÅ”u Ä·oniņu PliÄ·u ciema bijuÅ”ajās mājvietās, kā 2006. un 2007. gada ekspedÄ«cijās pārliecinājāmies, vēl krāŔņi ziedēja ā€“ vairs neviena nekoptas ā€“ kādas dzeltenas puÄ·es un zilās kurpÄ«tes. PliÄ·u ciemā agrāk pie mājām esot audzēti Ä·eizarkroņi, peonijas, Ä«risi, flokÅ”i, sniegpulkstenÄ«tes (OtÄ«lija Salmgrieze, 2006). Ķoniņciemā Atālmauļu mājas galā visu vasaru zied krāŔņas dālijas, dārzā kaut kad iesējuŔās sniegpulkstenÄ«tes, kas priecē skatu agros pavasaros. Mājas saimniecei Initai PeniÄ·ei viņas vÄ«ramāte stāstÄ«jusi, ka agrāk ap māju stādÄ«tas puÄ·es, kas bijuÅ”as lÄ«dzÄ«gas Ä«risiem (Inita PeniÄ·e, 2019). Initas PeniÄ·es sapnis ir atrast, savākt senās puÄ·u sēklas, iesēt, izaudzēt, lai priecājas savējo un ciemiņu acis.

15.ā€“19. gadsimta rakstu avotos par kurÅ”u Ä·oniņiem atrodam pieminētus viņu Ä£erboņus un zÄ«mÄ«gas lietas, pieminēta Ä·oniņu drosme, paražas u. c. Kāda bija Ä·oniņu māju ārpuse, par to ne vārda. Tas iepriekŔējos gadsimtos nelikās uzmanÄ«bas vērts ne paÅ”u, ne sveÅ”zemju rakstÄ«tājiem. DÄ«vainā kārtā liela daļa no Ŕķietami nezÅ«doŔās materiālās pasaules liecÄ«bu tomēr ir zuduÅ”as, saglabājot vien atmiņas. Bet puÄ·es kā ziedējuÅ”as, tā zied. Senāk ticēja, ka cilvēka dvēsele var iemiesoties puķē. Iespējams, ka Ä·oniņu dvēsele, bet varbÅ«t gars ir patvēries kādā no viņu ziediem.

Citētā literatūra

Ārends, 1937 ā€“ Ārends P., ā€œKurÅ”u sētaā€, Senatne un Māksla, 1937, nr. 2, 79.ā€“107. lpp.
Blese, 1929 ā€“ Blese E., LatvieÅ”u personu vārdu un uzvārdu studijas. Vecākie personu vārdi un uzvārdi (13.ā€“16. gs.). R., A. Gulbja apgāds, 1929
Brand, 1702 ā€“ Brand J. A., Reysen durch die Marck Brandenburg, Preussen, Churland, Liefland, Plescovien, Gross ā€“ Naugardien, Tweerien und Moscovien. Wesel, 1702
Dariusa, 2015 ā€“ Dariusa S., ā€œKurÅ”u Ä·oniņi ā€“ PeniÄ·u dzimtaā€, Latvietis, 2015. 3. 11, nr. 385
Dunsdorfs, 1971 ā€“ Dunsdorfs E., ā€œÄ¶oniņu svētie mežiā€, ArchÄ«vs. Raksti par latviskām problēmām. Melburna, LatvieÅ”u apvienÄ«bas Austrālijā zinātnes nozare, piedaloties Kārļa Zariņa fondam, 1971, 2. sēj., 43.ā€“47. lpp.
Dunsdorfs, 1956 ā€“ Dunsdorfs E., DeviņvÄ«ru spēks. Stockholm: Daugava, 1956
Dzenis, 2014 ā€“ Dzenis A., KurÅ”u Ä·oniņi un citi lēņavÄ«ri Rietumlatvijā. Septiņsimt gadu ilga brÄ«vÄ«bas saglabāŔanas pieredze. R., Domas spēks, 2014
Dzenis, 2001 ā€“ Dzenis A., ā€œDivi dokumenti par Kurzemes brÄ«vajiem latvieÅ”u zemturiem 18. gs. otrajā pusēā€, Latvijas arhÄ«vi, 2001, nr. 1, 42.ā€“60. lpp.
EndzelÄ«ns, 1961 ā€“ EndzelÄ«ns J., Latvijas PSR vietvārdi. R., LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecÄ«ba, 1961
Gerullis, 1922 ā€“ Gerullis G., Die altpreuƟischen Ortsnamen. Berlin und Leipzig, W. de Gruyter, 1922
Jaunzems, 1937 ā€“ Jaunzems J., ā€œKurÅ”u koka traukiā€, Senatne un Māksla, 1937, nr. 2, 110.ā€“124. lpp.
Karnups, 1937 ā€“ Karnups A., ā€œKurzemes tautas tērpiā€, Senatne un Māksla, 1937, nr. 2, 125.ā€“149. lpp.
Klekere, 2019 ā€“ Klekere I., ā€œVidzemes un Kurzemes latvieÅ”u uzvārdiā€, Latvijas Luterānis, 2019, 26.01: http://www.latvijasluteranis.lv/2013/12/15/vidzemes-un-kurzemes-latviesu-uzvardi/
Kolonists, 1908 ā€“ VidiņŔ J., ā€œÄ¶oniņiā€, MēneÅ”raksts, Liepāja, 1908., nr. 1, 37.ā€“51.; nr. 2, 107.ā€“111.; nr. 3, 182.ā€“186.; nr. 4, 240.ā€“244. lpp.
KrēsliņŔ, 2015 ā€“ Jānis KrēsliņŔ ā€“ latvieÅ”u tradicionālo kultÅ«ras vērtÄ«bu izzinātājs. R., Neputns, 2015
Kristāmi vārdi Turlavā, 1891 ā€“ ā€œKristāmi vārdi Turlavāā€, Etnogrāfiskas ziņas par latvieÅ”iem. ā€œDienas Lapasā€ pielikums. R., P. Bisnieka drukātava, 1891, 1. sēj., 122.ā€“124. lpp.
KĆ¼ttner, 1791 ā€“ KĆ¼ttner K. A., Kuronia. Dichtungen und GemƤlde. Mitau, J. F. Steffenhagen, bd.1, 1791
K. W., 1893 ā€“ Zveja K. W., ā€œEtnogrāfiskas ziņas par latvieÅ”iemā€, Dienas Lapas pielikums. R., P. Bisnieka drukātava, 1893, 3. sēj., 95.ā€“96. lpp.
K. W., 1893a ā€“ Zveja K. W., ā€œPiezÄ«mes par paradumiem un paradumu tiesÄ«bām saimnieku satiksmē. Etnogrāfiskas ziņas par latvieÅ”iemā€, Dienas Lapas pielikums. R., P. Bisnieka drukātava, 1893, 3. sēj., 103.ā€“104. lpp.
Laime, 2009 ā€“ Laime S., ā€œThe Sacred Groves of the Curonian Ä·oniņi: Past and Presentā€, Folklore. Electronic Journal of Folklore, 2009, vol. 42, p. 67ā€“81
Lancmanis, 2007 ā€“ Lancmanis I., Heraldika. R., Neputns, 2007
Lannua, 1850 ā€“ ā€œOcherk puteshestvija v pribaltijskije strany, Velikij Novgorod i Pskov, sovershonnogo rycarem Gilbertom de Lannoa v 1414ā€“1414gg.ā€, Geograficheskije izvestija, vydavajemyje ot Imperatorskogo Russkogo geograficheskogo obshchestva. Sankt-Peterburg, 1850, s. 17ā€“35
LatvieÅ”u etnogrāfiskā izstāde 1896 ā€“ LatvieÅ”u etnogrāfiskā izstāde 1896. R., Neputns, 2016
Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1998 ā€“ Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918ā€“1940. Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis. R., Latvijas Valsts vēstures arhÄ«vs, Nordik, 1998
LD ā€“ Latvju dainas. KriÅ”jāņa Barona un H. Visendorfa sakārtojumā. Pēterburga, 1910, 4. sēj.
Lubenau 1912ā€“1930 ā€“ Lubenau R., Beschreibung der Reisen des Reinhold Lubenau. Hrsg. von W. Sahm. Kƶnigsberg, Beyers Buchhandlung, 1912ā€“1930 (Mitteilungen aus der Stadtbibliothek zu Kƶnigsberg Pr. Bd. IV, 1912; bd. VI, 1915; bd. VIII, 1930)
Mežs, 2017 ā€“ Mežs I., LatvieÅ”u uzvārdi arhÄ«vu materiālos. Latgale. R., LatvieÅ”u valodas aÄ£entÅ«ra, 2017
Neiburgs, 2004 ā€“ Neiburgs U., ā€œHado Lapsas lietaā€, Mājas Viesis, 2004.10.09.
Nevskaja, 1977 ā€“ Nevskaja L., Baltijskaja geograficheskaja terminologija. Moskva, 1977
Par brÄ«vajiem novadniekiem ā€“ kurÅ”u Ä·oniņiem, 1999 ā€“ Par brÄ«vajiem novadniekiem ā€“ kurÅ”u Ä·oniņiem, Latvijas Vēstnesis, 1999.14.10., nr. 337/340
Paton, 1951 ā€“ Paton J. M., Medieval and Renaissance Visitors to Greek Lands. Princeton, New Jersey, 1951
Renner, 1876 ā€“ Johann Renner’s LivlƤndische Historien. Hrsg. von R. Hausmann und K. Hƶhlbaum. Gƶttingen, Vandenhoeck & Ruprecht’s Verlag, 1876
Rusvurm, 1864 ā€“ Rusvurm K., ā€œDas alten Andreas Todā€, Rigascher Almanach fĆ¼r 1864, s. 40ā€“55
Salmgrieze, 2004 ā€“ ā€œPliÄ·u OtÄ«le no Tontegodēmā€, Kurzemnieks, 2004.3.07., 6. lpp.
Stinkule, 2015 ā€“ Stinkule S., ā€œJāņa Krēsliņa zÄ«mējumi ā€“ avots latvieÅ”u tradicionālās kultÅ«ras izpētēā€, Jānis KrēsliņŔ latvieÅ”u tradicionālo kultÅ«ras vērtÄ«bu izzinātājs. R., Neputns, 2015, 11.ā€“31. lpp.
Schlippenbach, 1809 ā€“ Schlippenbach U. von., Malerische Wanderungen durch Kurland. Riga & Leipzig, J. G. Hartmann, 1809
Å turms, 1948 ā€“ Å turms Ed., ā€œBaltu tautu svētmežiā€, Sauksme, 1948, nr. 1/2, 17.ā€“21. lpp.
Å vābe, 1962 ā€“ Å vābe A., Straumes un avoti. /Lincoln/, Pilskalns, 1962, 1. sēj.
Toporov, 1995 ā€“ Toporov V., Mif. Ritual. Simvol. Obraz. Issledovanija v oblasti mifopoeticheskogo. Moskva, Progress, 1995
Trautmann, 1925 ā€“ R. Trautmann, Die altpreuƟischen Personennamen. Gƶttingen, 1925
Upelnieks, 1938 ā€“ Upelnieks K., Uzvārdu doÅ”ana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. R., Valters un Rapa, 1938
VidiņŔ, 1931 ā€“ VidiņŔ A., ā€œLivonijas brÄ«vzemniekiā€, IzglÄ«tÄ«bas Ministrijas MēneÅ”raksts, 1931, Nr. 7/8, 1.ā€“24. lpp.
Wischmann, 1697 ā€“ Wischmann J., Der Unteutsche Opitz. Riga, Georg Matthias Nƶller, 1697
Teicēji: Juris Bukholcs Ķoniņciemā, 2006; Inita PeniÄ·e, Ķoniņciems, 2019; Anna PeniÄ·is Ķoniņciema Jaunkaiļos, Anna BlÅ«ma Raņķu pag. PierakstÄ«ja V. Zorts; OtÄ«lija Salmgrieze, KuldÄ«ga, 2006; Dzidra Tontegode, Turlavas pagasts, 2006; MārtiņŔ Tontegode, RÄ«ga, 2019; Juris Galerijs VidiņŔ, Rēzekne, 2019; Homo Lapsas vēstule Vito Lapsam, RÄ«ga, 1984; Vito Lapsas vēstule JanÄ«nai KursÄ«tei, 2006; Jāņa PeniÄ·a vēstule JanÄ«nai KursÄ«tei, 2007; Guntas Lejniece vēstule JanÄ«nai KursÄ«tei, 2010.
http://www.umilta.net/birgitta.html
https://www.kino-teatr.ru/kino/acter/w/ros/4342/bio/
https://ru-kino.livejournal.com/4573425.html
http://studija.lv/?parent=1617
http://glierinstitute.org/ukr/study-materials/3/nestiev-prokofiev.pdf
http://elibrary.lt/resursai/Uzsienio%20leidiniai/ioffe/ztf/1999/11/ztf_t69v11_21.pdf
https://journals.ioffe.ru/articles/viewPDF/43825
https://utro.ru/articles/2005/07/21/460372.shtml
http://pruskihoryzont.blogspot.com/2015/04/pruskie-imionaold-prussian_63.html

[1] http://pruskihoryzont.blogspot.com/2015/04/pruskie-imionaold-prussian_63.html

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: