Ja pie tevis atnāktu viendzimuma pāris, kas ilgstoši dzīvo kopā un viņiem vajadzētu sakārtot lietas, kas saistītas ar dzīvokli, ar kredītu, ko tu varētu piedāvāt? Nemainot tāpēc ģimenes vai kur nu vēl laulības jēdzienu… Ko varētu piedāvāt šiem cilvēkiem?

Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.

Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Pilsoņu tumsonības un muļķības tēma, starp citu, šogad dominē plašsaziņas līdzekļos. Tā ir kļuvusi par valdības un atbalstošā izglītotā slāņa labo toni. Apelējot pie šīs pilsoņu muļķības, drastiski ir ierobežotas iespējas rīkot referendumu. Ir notikusi atteikšanās no tiešajām pilsētas mēru vēlēšanām. Ir redzami centieni atteikties arī no iespējas tieši vēlēt Seima locekļus, atstājot tikai izvēli pēc partiju sarakstiem.

Programma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu fizisko, psihisko un morālo pienācīgu attīstību, jo īpaši tādēļ, ka tajā dominē pašmērķīgs seksualitātes attēlojums, pornogrāfija, novirzes no dzimšanas brīdī konstatētā dzimuma identitātes, dzimuma maiņas un homoseksualitātes veicināšana vai demonstrēšana, nav uzskatāma par sabiedriskas nozīmes vēstījumu vai reklāmu sociāliem mērķiem.

Kas ir laulība, un kādam vajadzētu būt laulības tiesiskajam statusam? Tie ir jautājumi par pamata vērtībām – par to, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu darīt. Tādēļ tos nevar atrisināt, vadoties vienīgi pēc sociālo zinātņu aprakstošajiem vērojumiem, tieši tāpat kā veselības aprūpes likumu morālo ietvaru nevar izvērtēt, vadoties pēc zāļu ražotāju norādēm par vielu iedarbību un sekām.

Man jau daudzus gadus ir noturīgas, cieņpilnas, mīlošas un draudzīgas attiecības ar citiem vīriešiem. Zinu, ka daži no viņiem attiecībās ar sievietēm ir tādi paši neveiksminieki vai nemākuļi kā es. Esmu jau apvaicājies un, izdzirdēdams par jauno Satversmes interpretāciju, viens no maniem draugiem ir gatavs mūsu attiecības turpināt nākamajā fāzē un veidot tā saucamo jaunā parauga ģimeni.

Ja kādu no šiem Resenenas izteikumiem atzīs par krimināli sodāmu, vārda brīvība tiks ierobežota tādā veidā, kas negatīvi ietekmēs sabiedrisko diskusiju. Daudzos gadījumos Resenenas apgalvojumi ir balstīti pētījumu datos, kuriem ir jābūt atvērtiem brīvām zinātniskām debatēm, kā arī morālās, filozofiskās un sociālās nostādnēs, par kurām būtu jālemj brīvās kritiski analītiskās diskusijās.

Gadiem ritot, mans skatījums uz sevi un pasauli ir kļuvis aizvien reālāks. Es pārāk labi zinu, ka nevaru būt ne meitene, ne sieviete. Tieši tāpat es zinu, ka man visu atlikušo dzīvi nāksies sadzīvot ar vīrieša lomas tēlošanu. Jo es tāds neesmu un nekad arī nebūšu.

Cilvēktiesību deklarācija sakņojas viegli kantianizētā dabīgo tiesību teorijā. “Cilvēka cieņa” šajā teorijā apzīmē cieņu, kas ikvienam cilvēkam pienākas substanciāli, proti, tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks. Šī cieņa nenorāda ne uz ko citu, kā vienīgi uz to, ka pastāv no cilvēka iedabas izrietošas cilvēka pamattiesības, kuras nekāda valsts un nekāds valstisks veidojums cilvēkam nedrīkst atņemt.

Kad Kanāda 2017. gadā pieņēma likumprojektu C16, dēvētu par “pretdiskriminācijas” dzimtes identitātes likumu, slavenais psiholoģijas profesors Džordans Pītersons paredzēja, ka likumprojekta uzspiestā runa novedīs pie nopietniem pilsoņu vārda brīvības ierobežojumiem.

Atšķirībā no statiskās un pelēki garlaicīgās nominālistu pasaules, Aristotels redz Visumu kā kaut ko dinamisku un spriedzes pilnu. Visas lietas tiecas uz savu pilnību; katra lieta ir spriedzes stāvoklī starp to, kāda tā ir, un to, kādai tai jābūt, – līdzīgi uzvilktai atsperei vai loka stiegrai. No otras puses, lietu spējības var tikt īstenotas un kļūt aktuālas, un šīm lietām ir noteikta, skaidra iedaba – “galapunkts”, uz kuru tās tiecas.

Gan individuālās lietas, gan universālās idejas ir vienlīdz reāli pastāvošas Esības sastāvdaļas, turklāt lietas ir “primārās substances” (jo tās mūsu saprāts uztver pirmām kārtām), bet idejas – “sekundārās substances”. Var teikt arī tā: Platonam no “Rozes” izriet roze, bet Aristotelam no rozes izriet “Roze”. Īstu zenītu Rietumu pasaulē reālisms sasniedza 13. gadsimta otrajā pusē, pateicoties sv. Akvīnas Tomam un tomismam.