Diemžēl Latvijas politika vēl aizvien slimo ar austrumslāvu politiskajai kultūrai raksturīgo “polittehnoloģiju”, kur manipulatīva balsu savākšana ir viss, bet ideja – tikai retorisks līdzeklis. Sekošana sabiedriskajai domai, nevis tās veidošana ar līderību un savas ideoloģijas popularizēšanu ir daļa no šīs “polittehnoloģiskās” slimības.

Tie, kas sludina sociālo taisnīgumu, sāk ar ideju, ka visa ekonomika ir pīrāgs, kuru var dažādi sadalīt. Taču šis pīrāgs nav dotais. Šis pīrāgs ir bagātība, kas tiek radīta tirgus atklāšanas procesā.

Diskusija par nākotnes nopietnajiem, bet, tūlītēji pieliekot pūles, novēršamajiem ļaunumiem ir pati nepopulārākā un vienlaikus pati nepieciešamākā politiķa nodarbe. Tie, kas apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši – un nereti arī saņem – pēcāko paaudžu lāstus.

Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.

1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.