Desmit lasītākie raksti apvērstā hronoloģiskā secībā no jaunākā uz vecāko:
- Pēteris Pērkons raksta, ka liberāļiem jāmeklē kompromiss ar konservatīvajiem saistībā ar Stambulas konvencijas denonsēšanu, jo bez kompromisa liberālisms riskē ar katastrofālu sakāvi, kā arī mudina pieņemt tradicionālās vērtības līdzās personiskajām izvēlēm, lai nodrošinātu mierīgu līdzāspastāvēšanu: https://telos.lv/vestule-liberaliem/
- Baiba Rudevska skaidro, kā ideoloģiskas nostādnes nedemokrātiski tiek uzspiestas valstīm caur starptautisko tiesību institucionālo sistēmu, manipulējot ar cilvēktiesību jēdzieniem un radot ilūziju par vienprātību, kā skaidri parāda Stambulas konvencijas un “dzimtes” koncepcijas piemērs: https://telos.lv/ka-ideologija-caur-starptautiskajam-tiesibam-tiek-uzspiesta-valstim-un-tautam/
- Voldemārs Lauciņš, recenzējot Induļa Paiča grāmatu, rāda, kā skaisti skanošas kristīgas frāzes un temati bez bibliska pamata noliedz evaņģēlijos aprakstīto brīnumu patiesumu, skaidrojot tos simboliski vai psiholoģiski un tādējādi nonivelējot Jēzu līdz pašpalīdzības guru līmenim un novirzot uzmanību no tradicionālās mācības par grēku, pestīšanu un augšāmcelšanos: https://telos.lv/kristigas-frazes-bez-bibliska/
- Agnese Irbe, aprakstot amerikāņu aktīvista Čārlija Kērka šaušalīgo publisko slepkavību, izceļ dziļo ideoloģisko plaisu Amerikas universitātēs, Kērka centienus atklāti debatēt par Rietumu civilizācijas nākotni un brīvību, viņa ietekmi uz studentiem un kristīgo pārliecību: https://telos.lv/nekrologs-kerkam/
- Raivis Zeltīts, reflektējot par Čārlija Kērka slepkavību, saskata tajā vardarbības kā politiska manifesta normalizāciju publiskajā telpā, nevis atsevišķu interneta īpatņu radikālismu, apcer centriskuma norietu un iestājas par stingrāku rīcību pret kreiso ekstrēmismu ASV, lai novērstu turpmāku eskalāciju: https://telos.lv/carlija-kerka-slepkaviba/
- Telos redakcija, analizējot divu valsts finansētu LGBTQ+ pētījumu pieteikumus, konstatē, ka mums ir darīšana ar pseidozinātni un sociālpolitisko aktīvismu, kas maskējas kā neitrāla izpēte, un pieprasa caurspīdīgāku zinātnes finansēšanas sistēmu, lai celtu tās kvalitāti: https://telos.lv/pseidozinatne-projektu-konkursa/
- Ilze Maskalāne, reaģējot uz mošeju būvniecības aizstāvību Latvijā, uzsver, ka Baznīca nedrīkst atbalstīt masu imigrāciju no musulmaņu kopienām, jo tā novestu pie latviešu tautas un kristīgās kultūras bojāejas; Baznīcai drīzāk jāaizstāv sabiedrības dabiskās pamatšūnas un nacionālā identitāte atbilstoši Baznīcas sociālajai mācībai: https://telos.lv/baznica-nedrikst-bojaeju/
- Braiens Mārtiņš Lapsa, balstoties statistikas datos, novēro, ka masu imigrācija no Trešās pasaules valstīm jau šobrīd izskatās pēc iebrukuma, kas apdraud latviešu tautas turpmāku pastāvēšanu savā dzimtenē un radikāli pārveido sabiedrību, kā arī aicina nekavējoties šo procesu apturēt, lai nepieļautu “Rigabādas” vai “Latvistānas” scenāriju: https://telos.lv/rigabada-latvistana/
- Mārcis Bendiks vēsturiski poētiskā esejā atskatās uz padomju laiku sabiedriskās ēdināšanas sistēmu okupētajā Latvijā, uz produktu zādzībām, korupciju un vispārīgo preču trūkumu, to ilustrējot ar “viltotā zaķa” receptes stāstu: https://telos.lv/viltotais-zakis/
- Krists Brutāns, caurskatot starptautiskos vērtību pētījumus par Latvijas iedzīvotājiem, secina, ka pieaug to cilvēku skaits, kuriem nav reliģiskas piederības, tomēr reliģiskās vērtības joprojām ietekmē uzskatus par ģimeni un morāli, tā radot paaudžu plaisu, kuras strauja aizbēršana vai izzušana ir utopiska vēlmju domāšana: https://telos.lv/latvijas-iedzivotaji-vertibu-aptaujas/
Piecas klausītākās aplādes:
- Divdaļīgā sarunā Agnese Irbe ar Juri Rudevski padziļināti aplūko Dantes Aligjēri poēmu, sākot no autora personīgās un politiskās trimdas Florencē, gvelfu–gibelīnu konfliktiem un Beatričes dāvātās iedvesmas, līdz darba teoloģiski filozofiskajai sintēzei, skaitļu simbolikai un tercu pantam, uzsverot Dantes kā viduslaiku renesanses pārstāvja lomu Rietumu kanonā: https://telos.lv/saruna-par-dievisko-komediju/ un https://telos.lv/saruna-par-dievisko-komediju-2/
- Agnese Irbe kopā ar ģimenes tiesību juristu Kasparu Herbstu un “Asociācijas Ģimene” pārstāvi Elīnu Kārklu analizē augsto šķiršanās statistiku Latvijā, Civillikuma liberalizācijas sekas, attiecību kopšanas prasmju trūkumu, negatīvo ietekmi uz bērniem un tādu preventīvo pasākumu, kā konfesionālie pirmslaulību kursi, nozīmi laulības noturības veicināšanā: https://telos.lv/saruna-par-laulibas-skirsanu/
- Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru idejvēsturisku periodu, kas caur jaunu mitoloģiju, ironiju, literārās formas eksperimentiem, Fihtes filozofiju un nacionālās apziņas dzimšanu veidoja modernā cilvēka pašizpratni, izceļot romantisma paradoksus, cildenās izjūtas un paliekošo ietekmi uz mīlestības, mākslas un pasaules uztveri: https://telos.lv/saruna-par-romantismu/
- Krišjānis Lācis un Agnese Irbe apspriež Šekspīra traģēdiju “Makbets”, tās morālo mācību, pārdabisko kārdinājumu lomu, Makbetu laulātā pāra attiecības, vēsturisko kontekstu ar karali Džeimsu I un raganu tiesām, kā arī japāņu režisora Akiras Kurosavas izcilo ekranizāciju “Asiņu tronis”: https://telos.lv/saruna-par-makbetu/
- Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par amerikāņu rakstnieka Frēnsisa Skota Ficdžeralda romānu “Ir maiga nakts” kā autora brieduma gadu darbu, kas kinematogrāfiski precīzi attēlo izirstošas attiecības, galvenā varoņa degradāciju, alkoholismu un dekadenci, balstoties paša Ficdžeralda pieredzē ar sievu Zeldu, kā arī bez moralizēšanas brīdinot no jēgas zuduma: https://telos.lv/saruna-par-maiga-nakts/
Atskatoties uz lasītākajiem Telos rakstiem 2025. gadā, nevar nepamanīt, ka trīs “pieprasītākās” vai “rezonējošākās” tēmas, kopsavilktas un izteiktas pēc iespējas neitrālākā formulējumā, ir šādas: (1) imigrācijas draudi un nacionālās identitātes aizsardzība; (2) ideoloģiskā konfrontācija starp liberālismu un konservatīvismu, īpaši Latvijas likumdošanā un mediju, izglītības u. c. atslēgas sociālo institūciju ietvaros, ar tendenci Latvijas liberāļiem (pagaidām) atrasties grūti apstrīdamas hegemonijas pozīcijās, savukārt konservatīvajiem atrodoties iedzinējos; (3) reliģisko un morālo vērtību saglabāšana, tālāknodošana un kvalitatīva interpretācija, īpašu uzsvaru liekot uz pareizu un uzmanīgu Bībeles – kristiešu centrālā reliģiskā teksta – skaidrošanu.
Vienlaikus, sev par pārsteigumu, aplūkojot klausītāko aplāžu sarakstu, esmu spiests secināt, ka “lielo tēmu” estētiski pastarpinātā pieredze joprojām ir galvenais veids, kā Latvijā runā par idejām, to vēsturi un nozīmi šodien. Telos krātuvē ir lasāmi starpkaru perioda latviešu īpatnību raksturotāja Paula Jureviča raksti par to, ka latviešiem viņa laikā salīdzinoši lielākā cieņā bija daiļās mākslas, arī dzeja, teātris, literatūra, proti, estētika, nevis akadēmiskā filozofija un dažādu profesionālo zinātņu nozares kā tādas. Kā norādīja Jurevičs, šai latviešu estētiskajai pieejai ir savi ieguvumi un trūkumi. Imanuels Kants šo savdabību varētu komentēt šādi: “Domas bez satura ir tukšas, intuīcija bez jēdzieniem ir akla.” Akvīnas Toms piebilstu: “Nihil est in intellectu quod non sit prius in sensu” (no latīņu valodas: “Prātā nav nekā, kas jau iepriekš nebūtu bijis sajūtās”). Taču, turpinot šo tomisma pavedienu, nākas piebilst: tu, latvieti, neesi pilnīgs cilvēks savā īpašajā, raksturīgajā darbībā – prātošanā –, ja paliec tikai pie sajūtu atsevišķības, nesperot soli abstrahēšanās un vispārinājuma virzienā; tu netver lietas būtību, ja paliec tikai pie sajūtamā mēmuma. Tev lieta ir jānosauc vārdā, tev lietai ir jāpiešķir vispārējs jēdziens, tikai tā lieta kļūs patiešām “redzama” (prāta gaismai), un tas, protams, prasa aktīvāku prāta iesaisti nekā tikai pasīva sajūtu, nojautu, priekšnojautu, tvērumu un fantasmu reģistrēšana.
Ar labām lietām jādalās, lai labums ietu vairumā. Šķiet, ka līdz ar Donalda Trampa atkārtoto ievēlēšanu, britu politiskās sistēmas “uzkāršanos” un Eiropas Savienības ieciklēšanos novalkātās vērtībās, vienlaikus stāvot uz kara sliekšņa ar Krieviju, ir ievērojami paātrinājusies vispārējā laika un notikumu plūsma. Visa kā ir par daudz – un tas pēc Covid gadu mazuma, lakonisma un monotonijas īpaši krīt acīs. Informācijas iespēju bagātībā var viegli noslīkt, tāpēc ir vērts izcelt patiešām vērtīgāko no 2025. gada.
Manuprāt, kā vienīgie patiesi vērtīgie un citiem lasītājiem ieteicamie mediju patēriņa ieguvumi no šī un iepriekšējā gada jāizceļ Pimlico Journal – jauns, 2023. gada izveidots britu labēji konservatīvs tiešsaistes žurnāls, kas piedāvā svaigus, intelektuāli brīvus un reizēm provokatīvus apcerējumus par Lielbritānijas un Eiropas politiku, kultūru un sabiedrības izmaiņām, bieži no jaunās paaudzes perspektīvas. Lai gan Pimlico pārsvarā anonīmie autori raksta par visu ko, sākot ar Londonas aziātu restorānu apskatiem, čehu vēlēšanu peripetijām līdz angļu sieviešu skaistuma apcerei, par lielāko žurnāla publisko sasniegumu līdz šim ir jāuzskata migrantiem, īpaši somāļiem, britu labklājības dienestu uzsaukto dzīvokļu jautājuma izpētīšanu un novešanu līdz apspriešanām un skandalēšanai britu parlamentā. Tas izsauca plašāku rezonansi, ņemot vērā augstās īres un nekustamo īpašumu cenas britu lielpilsētās, jo īpaši Londonā.
Tāpat var izcelt 2025. gadā savu darbību arvien vairāk izvērsušo American Reformer – amerikāņu protestantu sociālās un politiskās domas žurnālu, kas veltīts evaņģēlisko kristiešu pozīciju aizstāvībai mūsdienu kultūras izaicinājumu priekšā, balstoties vēsturiskajā kalvinistu tradīcijā un dabīgo tiesību principos. Plašajā dažādu amerikāņu konservatīvo un reliģisko žurnālu klāstā American Reformer izceļas ar muskuļotu un politikā aktīvi iesaistītu kristietību pretstatā nomierinātu jēriņu spiritualizējoši apātiskajai un tēloti apolitiskajai kristietībai. Tāpat American Reformer dažādos rakstos un kopējā tonī izceļas ar skaidra amerikāņu ētosa un etnosa kombinācijas uzsvēršanu. Katru otro dažādo autoru rakstu vada doma, ka ASV ir nevis cildenās tiesību propozīcijās balstīts teritoriāls veidojums vai ekonomiskā zona, bet gan balto anglosakšu protestantu izveidots aizjūras politiskais projekts, kura integrējošo kodolu, “kausējamā katla” pamatu tomēr sastāda briti, skoti un īri ar nelielu nīderlandiešu un ievērojamu vācu piejaukumu, kurus visus pārsvarā – vismaz vēsturiski – vienojusi dažādu novirzienu protestantu publiskā reliģija. Kad amerikāņu viceprezidents Dž. D. Venss dažās publiskās uzrunās, skaļi uzdrīkstoties, pauž domu, ka ASV ir nevis vienkārši vieta, ideja, tiesības un likumi, bet gan konkrēta tauta, amerikāņu nācija, tad tāda veida žurnāls kā American Reformer piekrītoši māj ar galvu un atrod daudzus avotus no ASV vēstures, kas apstiprina šo pašreizējās ASV administrācijas ievērojama atzara domu.
Vienlaikus kā vispārīgs fenomens jāizceļ arī neskaitāmi pseidonīmiski vai anonīmi Substack blogu vietnes konti, tos salīdzinot ar vecākiem, “lielajiem”, oficiālajiem žurnāliem. Piemēram, ja tīklos saklausa baumu un ieteikumu pavedienus un tiem seko, šodien Substack šķietami personīgajos blogos patiešām var lasīt daudz izsvērtākas un intelektuāli brīvākas britu partijpolitikas analīzes, jaunākos vēsturiskās populāciju ģenētikas atklājumus par mikēniešu vai balto-slāvu genomu izcelsmi, grieķu–vācu pēckara politikas filozofa un idejvēsturnieka Panagiota Kondiļa darbu mašīntulkojumus, Kanādas konstitucionālās vēstures peripetijas vai salīdzinājumus starp Gvatemalas un Salvadoras kultūras normām. “Nopietnajos”, lielajos medijos, tostarp konservatīvajos, neko tādu neatrast.
Manā skatījumā gada 2025. gada lielākais ieguvums – latviešu lasošajā publikā, visticamāk, nenovērtēts un tomēr gadsimtu perspektīvā nopietns sasniegums – ir vācu teologa, otrās paaudzes reformatora Mārtiņa Hemnica (1522–1586) Tridentas koncila atspēkojums (oriģināls: Examen Concilii Tridentini, publicēts latīņu valodā 1565–1573). Vācu versiju (tulkotājs Georgs Nigrīns, izdota 1576. gadā) latviskojusi Gundega Dumpe. Grāmatu izdevis Luterisma Mantojuma fonds šī gada septembrī (1. daļa, ar plānotiem turpinājumiem). Tā ir metode un mēraukla humānisma “ad fontes” (pie avotiem!) laikmeta vainagojumam ar pamācību, kā nodarboties ar skaidru, biblisku teoloģiju bez psiholoģizācijas, dekonstrukcijas vai zemjostas argumentācijas kļūdām un personīgiem uzbraucieniem, vienlaikus izmantojot gan Rakstus, gan arī veselā saprāta gaismā kritiski izvērtējot Baznīcas tradīciju, baznīctēvus un gadsimtos uzkrātos viedokļus, akli nesekojot kurai katrai cilvēciskai autoritātei, bet gan tās visas vērtējot augstākās, uzticamākās un pārbaudītākās autoritātes – Dieva Vārda – gaismā. Šis izdevums ir arī laba iespēja caur Hemnicu paskatīties uz jezuītiem – Latvijā visnotaļ populāru Romas katoļu reliģisko ordeni, kurš savu nesenāko augstāko darbības punktu sasniedza iepriekšējā pāvesta Franciska I episkopāta laikā.
Noslēdzot vērtīgā ieteikumus, vēlreiz vēlos pievērst lasītāju uzmanību internetā nejauši saklausītām baumām par to, ka amerikāņu ņūmetāla klasiķi Deftones “pievērsušies kristietībai”. Rezultātā radās izdevība noklausīties viņu jaunāko albumu Private Music (desmito studijas albumu, izdots 2025. gada 22. augustā), kurā patiešām ir vismaz trīs dziesmas ar eksplicītām kristīgām atsaucēm, piemēram, “Milk of the Madonna” ar refrēnu “Holy Ghost, I’m on fire / Holy Spirit, I’m on fire”, no angļu valodas: “Svētais Gars, es esmu iededzies”. Ņemot vērā Deftones dzimtās Kalifornijas aizvien pieaugošo nonākšanu Dienvidamerikas izcelsmes kultūras nesēju ietekmē, Morēno atsauce uz šo Vasarsvētku un citu harizmātisko kristiešu draudzēs iecienīto tēmu šķiet visai trāpīga. Var tikai brīnīties, kā šī eksperimentālā smagā metāla grupa, kas sastāv no aptuveni 50 gadus veciem mūziķiem un ir piedzīvojusi vismaz trīs popularitātes viļņus (jaunākais pieprasījums un stilistiskā renesanse šobrīd notiek starp zūmeriem un alfa paaudzes bērniem), joprojām vairāk nekā 30 gadu garumā spēj gandrīz katru albumu nostrādāt kvalitatīvi un aizraujoši, gandrīz svaigi, vienlaikus nezaudējot saikni ar ierasto skanējumu, it īpaši veidu, kā Deftones jau gadiem risina bungu, ritma un kopējo skaņas plūdumu, to vienlaikus nepārsātinot ar digitāliem papildinājumiem.
Turklāt jaunākais albums ir, kā teiktu angļi, “uncanny” (nemājīgs, zīmīgi dīvains, neparasts), jo šie 50 gadus vecie mūziķi rada tipisku sava jaunības stila mūziku, kas izklausās pēc 90. gadu skanējuma, tikai labāk un modernāk. It kā atceļot laika neizbēgamo secīgumu, visa organiskā sairumu un “novecošanu” un ignorējot tādus viedus padomus kā “citi laiki, citi tikumi”, Deftones zūmeriskā popularitāte no vienas puses dezorientē (“kāds īsti cipars ir kalendārā?”), un tajā pašā laikā viegli reflektē (nevis ironizē) par nostalģiju. Proti, albuma – un laikam arī solista un galvenā dziesmu autora Čīno Morēno – doma ir tāda, ka nostalģija patiesībā ir laba, cilvēcīga un īsta lieta, nevis kaut kas sīrupaini sentimentāls vai aizdomīgi maldinošs, ko vajadzētu ciniski dekonstruēt vai izšķīdināt ironijas paššaubās.
Katoļu integrālists tēvs Edmunds Valdšteins kādā referātā reiz izcēla nostalģijas pozitīvo lomu. Viņš to saistīja ar dziļi cilvēcisko ilgošanos pēc patiesās mājvietas, kas ir transcendenta un urda vēlmi pēc autentiskas kopienas un noturīgas kārtības. Jo, kā Deftones šajā albumā uz to dažādos veidos norāda (piemēram, atceroties izcilus koncertus kopā ar pirms laika aizgājušo grupas sākotnējo basistu Čī Čengu), nostalģija ir saistīta ar labām atmiņām, zaudēto un atgūto laiku, pagājušu labo lietu nemirstību un mūžīgo starojumu. Atmiņas nav naivas, un atcerēšanās nav veltīga, jo patiesi labais nekad neizgaist. Atcerēties labo nozīmē atsaukt labo uzmanības lokā. Tieši tāpēc tas ir labais, ka nav atkarīgs no laika plūduma, fakta, ka tas ir bijis labs kādreiz, bet vairs nav pieejams tādā pašā pakāpē, vai arī, ka mēs paši, uzkrājoties pieredzei, būtu mainījušies. Nostalģiska muzicēšana, atbalsojot 1990. gadu alternatīvās mūzikas virsotnes, nav lieka dublēšanās vai realitātes pavairošana caur apkvēpušiem spoguļiem, ja vien to izdara labi. Šajā Deftones albumā nostalģija izpaužas kā spēka avots un dzīvības sastāvdaļa, nevis kā eskeipiska nerealitāte vai subjektīvu priekšstatu viltojums un pieredzes falsifikācija, kas garu tikai ieaijā letarģiskā paštīksmē un nokauj.