Pētījuma pirmo daļu lasiet: https://telos.lv/gimenes-likumdosanas-attistiba-eiropa-1-dala

Tradicionālo monogāmo ģimeni, kas sastāv no vīra, sievas un bērniem, pašreiz Eiropā vēl uzskata par normu. Vienlaikus arvien izplatītāka kļūst savienība starp vīrieti un sievieti, viņiem dzīvojot kopā, bet nenoslēdzot laulību. Šādas kopdzīves izplatīšanās ir lielā mērā atkarīga no morāles, kultūras un reliģiskajām tradīcijām, kurām izmainoties, aizvien vairāk cilvēku uzskata, ka laulības slēgšana viņiem nav nepieciešama.

20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā jaunās sievietes un vīrieši arvien vairāk sāka atturēties no laulībām un bērnu radīšanas. Laulība un kļūšana par vecākiem tika atlikta no agras jaunības uz nobriedušāku vecumu. Vienlaikus laulības šķiršana kļuva daudz biežāka pat pāriem ar bērniem.[1] Rezultātā ir izteikti krities summārais dzimstības koeficients – vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī. Auglības rādītāji samazinājušies krietni zem iedzīvotājiem nepieciešamā atražošanās līmeņa, kas ir vidēji 2,1 bērns uz sievieti. 2019. gadā Eiropas dzimstības koeficients bija 1,53 bērni uz sievieti.[2] Latvijā šis rādītājs 2019. gadā bija nedaudz labāks – 1,6 bērni uz sievieti, taču tas joprojām nav pietiekami liels. 2009. gadā tas bija 1,5, tātad desmit gadu laikā rādītāji ir nedaudz uzlabojušies.[3]

Mūsdienu Eiropas sabiedrībā vērojama individuālisma un personas neierobežotas brīvības slavināšana personīgās dzīves filozofijā, kas neizbēgami rada tieksmi izvairīties no valsts, kopienas un tradīciju regulējošās lomas ģimenes dzīvē. Būtiska nozīme ir arī mūsdienās pieaugušajai sieviešu emancipācijai. Daudzas feministes norāda, ka nereģistrētā kopdzīvē vai brīvajās attiecībās saskata atbrīvošanos no tradicionālās laulības.[4]

Abi faktori ir sekmējuši personu nereģistrētas kopdzīves pieaugumu daudzās Eiropas Savienības valstīs. 42% jaundzimušo Eiropas Savienībā 2018. gadā piedzima ārpus laulības. Tas ir par 17 procentpunktiem vairāk nekā 2000. gadā. Ārlaulības bērni dzimst ārpuslaulības attiecībās, kopdzīves pāriem un vientuļiem vecākiem. 2018. gadā ārpuslaulību dzemdību skaits bija lielāks nekā laulībā dzimušo skaits astoņās ES dalībvalstīs: Francijā (60%), Bulgārijā (59%), Slovēnijā (58%), Portugālē (56%), Zviedrijā (55%), Dānijā un Igaunijā (54%), kā arī Nīderlandē (52%). Grieķija un Horvātija bija otrā spektra galā kopā ar Lietuvu un Poliju, jo tur vairāk nekā 70% jaundzimušo dzima laulības ietvaros.

2018. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, gandrīz visās ES dalībvalstīs pieauga ārpuslaulības dzimstība. Izņēmums bija Igaunija, Latvija un Zviedrija, kas saglabāja rādītājus salīdzinoši stabilus, samazinot mazāk nekā par 1 procentu punktu. Dzimstība ārpus laulības laikā no 2000. līdz 2018. gadam visvairāk pieauga Pireneju valstīs – Portugālē un Spānijā: attiecīgi +33,7 un +29,6 procentpunkti.

Šobrīd Latvijā 38,4% bērnu dzimst ārpus laulības, kas ir mazāk, nekā 2010. gadā, kad ārpus laulības dzimušie bērni bija 44,4%.[5] Līdz ar to nevar uzskatīt, ka ir notikusi ārlaulības bērnu problēmas būtiska saasināšanās. Stāvoklis Latvijā ir pat nedaudz uzlabojies.

Eiropā vislielākais viena vecāka mājsaimniecību īpatsvars ir Dānijā, bet zemākais – Horvātijā. Visā Eiropas Savienības līmenī 15% mājsaimniecību ar bērniem bija viena vecāka mājsaimniecības. Vislielākais viena vecāka mājsaimniecību īpatsvars starp mājsaimniecībām ar bērniem bija Dānijā (29%) un Igaunijā (28%), apsteidzot Lietuvu un Zviedriju (25%), Latviju (23%), Apvienoto Karalisti (22%) un Franciju (21%). Turpretī zemākais vientuļo vecāku mājsaimniecību īpatsvars bija Horvātijā (6% no visām mājsaimniecībām ar apgādājamiem bērniem), Rumānijā (7%), Grieķijā, Slovākijā un Somijā (8%).[6]

Izplatītākais ģimenes tips Latvijā 2021. gadā ir viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (24%). Nākamais pēc izplatības ir pāris bez bērniem (22,4%), savukārt 13,6 procenti ir precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem. Nereģistrētā kopdzīvē dzīvojoši pāri ar nepilngadīgiem bērniem sastāda 3,5 procentus. Jāpiebilst, ka iedzīvotāju reģistrā nav informācijas par nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošiem pāriem un to identificēšana ir problemātiska. Lai šos pārus identificētu, izstrādāts algoritms, kurā iekļauti nosacījumi – tās var būt divas personas mājoklī, kas sasniegušas 18 vai vairāk gadus, nav radniecībā (nav kopīgu vecāku, nav viena uzvārda) un kuru vecuma starpība (vīrieša vecums mīnus sievietes vecums) iekļaujas intervālā [-10, 15]. Pēc algoritma ģimenes kodolu var veidot arī viendzimuma pāri – par tādiem tiek uzskatītas personas, kuras dzīvo divatā, ir vismaz 18 gadus vecas, nav radniecīgas un vecumu starpība ir <10 gadiem.[7]

Salīdzinot ar 2011. gadu, būtiski pieaudzis viena vecāka ģimeņu īpatsvars, īpaši vientuļo māšu. Vientuļo vecāku pieaugums saistīts ar vairākiem faktoriem – Latvijā ir augstākie šķiršanās rādītāji Eiropas Savienībā (2019. gadā šķirto laulību skaits bija 3,1 uz 1000 iedzīvotajiem, kur gandrīz pusē gadījumu laulībā bija nepilngadīgi bērni), augsta ārpus laulības dzimstība (ap 40% bērnu ik gadu dzimst ārpus laulības), kā arī augsta emigrācija (vairāk nekā ceturtā daļa no aizbraukušajiem ir vīrieši vecumā 25–44 gadi, no kuriem viena trešdaļa bija precējušies). Ģimenes, kur viens no vecākiem pastāvīgi nedzīvo Latvijā, statistikā tiek skaitītas kā vientuļā vecāka ģimenes. Daļēji šo viena vecāka ģimeņu pieaugumu ietekmē datu sagatavošanas metodes maiņa, jo informācija par ģimenēm tiek gatavota atbilstoši informācijai administratīvajos datos, izmantojot iedzīvotāju reģistrēto dzīvesvietu un pielietojot papildu korekcijas.[8]

Vadoties pēc statistikas datiem, var secināt: neskatoties uz to, ka ārlaulībā dzimušo bērnu skaits pēdējo desmit gadu laikā nav palielinājies, pastāv būtiskas problēmas. Latvijā ir liels viena vecāka mājsaimniecību īpatsvars un augstākais šķiršanās gadījumu skaits Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā Latvijā ir arī viens no lielākajiem laulību slēgšanas gadījumu skaitiem ES. Tas liecina, ka attieksme pret laulību slēgšanu sabiedrībā ir labvēlīga. Uz to norāda arī 2015. gadā veiktā aptauja “Pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku”. Laulību par novecojušu institūciju atzīst tikai 24% cilvēku vecumā no 18 līdz 64 gadiem – 28% vīriešu un 20% sieviešu. Apgalvojumam, ka laulība būtu novecojusi institūcija, nepiekrīt arī 59% to respondentu, kas patlaban dzīvo nereģistrētā kopdzīvē. Tas atklāj, ka kopdzīve bez laulības reģistrācijas nav pretstats laulībai un dzīve nereģistrētā kopdzīvē var sakrist ar morālu atbalstu laulībai.[9]

Paaugstināto šķiršanās gadījumu un tam sekojošo viena vecāka mājsaimniecību rašanos daļēji iespējams skaidrot ar lielo noslēgto laulību skaitu. Jāņem arī vērā, ka 2011. gadā kļuva iespējama laulību šķiršana pie notāra, tāpēc virkne pāru, kas nevēlējās vai nevarēja savu attiecību pārtraukšanu noformēt tiesā, izvēlējās šo atviegloto veidu. Šādas prakses pārtraukšana varētu stiprināt laulību, jo, kā rāda iepriekš apskatītie vēsturiskie piemēri, atvieglota laulības šķiršana vienmēr ir devusi nelabvēlīgus rezultātus.

Vajadzētu rīkoties tieši pretēji. Vajadzētu atvieglot laulības noslēgšanu un dot notāriem tiesības reģistrēt laulību par nelielu, simbolisku samaksu. Atšķirībā no pašlaik spēkā esošās kārtības, kad laulībām dzimtsarakstu nodaļā nepieciešami divi liecinieki, slēdzot laulību pie notāra, varētu iztikt bez lieciniekiem. Laulības slēgšana būtu kā lietišķs darījums, kurā piedalās tikai trīs personas: laulājamie un zvērināts notārs.

Šķiršanos skaita apjomu ir ietekmējusi arī brīvā darbaspēka tirgus atvēršana Eiropas Savienības valstīs un tam sekojoša daļas iedzīvotāju pārcelšanos strādāt uz ārzemēm. “Iedzīvotāju reproduktīvās veselības pētījums” atklājis, ka trīs un vairāk mēnešu partnera prombūtne gada laikā palielina gadījuma sakaru risku. Tāpēc emigrācijas apturēšana vai ierobežošana varētu būt laulības un ģimenes stiprinošs faktors. Emigrācijas apturēšana ietekmētu arī statistiku, jo ģimenes, kur viens no vecākiem pastāvīgi nedzīvo Latvijā, zināmā mērā nepamatoti tiek uzskaitītas kā vientuļā vecāka ģimenes.[10]

Laulības slēgšanā un ģimenes stiprināšanā liela nozīme Latvijā ir bērna piedzimšanai. Šis notikums ir lielāka motivācija laulības slēgšanai nekā tikumiski apsvērumi. 2015. gadā veiktās aptaujas dati rāda, ka tikumība kā vērtību kategorija mūsdienās nerada būtisku attieksmju maiņu ar laulību saistītu jautājumu vērtēšanā. Kopdzīvi ārpus laulības par netikumīgu atzīst 24% respondentu – 19% vīriešu un 29% sieviešu. Tomēr tikai 12% respondentu – 10% vīriešu un 15% sieviešu noteikti precētos pirms dzimumattiecību uzsākšanas. Tas liecina, ka lielā sabiedrības daļā dzimumattiecības vairs netiek asociētas ar kopdzīvi, laulību un ģimeni. Bērna piedzimšana ir daudz būtiskāks slieksnis attiecībā uz laulības noslēgšanu nekā dzimumattiecību uzsākšana, kopdzīve vienā mājoklī un bērna ieņemšana. Vairums respondentu – 54% vīriešu un 63% sieviešu – apgalvo, ka noteikti precētos pēc bērna piedzimšanas.[11] Iespējams secināt, ka samērīgs valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem pastāvošajā situācijā varētu veicināt dzimstību, kas savukārt nodrošinātu lielāku slēgto laulību skaitu un to stabilitāti. Līdztekus būtu nepieciešams sabiedrībā stiprināt izpratni par tikumību un tās nozīmi laulības slēgšanā un ģimenes dzīvē.

Laulību un bērnus Latvijas sabiedrība skata kā ģimenes noturību veicinošus faktorus, savukārt nereģistrētās partnerattiecības – kā nestabilas. 2013. gadā veiktajā aptaujā secināts, ka partnerattiecību pāraugšanu laulībā 25 līdz 44 gadu veciem respondentiem veicina otrā bērna piedzimšanu. Savukārt nereģistrētajās partnerattiecībās dominē viena bērna modelis. Precēto pētījuma dalībnieku intervijās reģistrētas attiecības tika vērtētas kā drošākas, uzsverot, ka sieviete un bērni laulībā ir labāk aizsargāti. Vairāki precētie pētījuma dalībnieki atzina, ka gadījumā, ja nebūtu precējušies, vairāk kā vienu bērnu neradītu. Līdzīgi reproduktīvās veselības pētījumā tika konstatēts, ka attiecību statusam ir nozīme, plānojot grūtniecību un tās iznākumu. Laulāti partneri biežāk savā starpā apspriedās un šaubu gadījumos izšķīrās par bērna laišanu pasaulē.[12] Apgalvojumam, ka laulība jāreģistrē pirms bērnu radīšanas, piekrīt 54% respondentu, bet apgalvojumam, ka tā jāreģistrē pirms kopdzīves uzsākšanas – 36% respondentu. Jautājumā par laulāšanās nepieciešamību pirms kopdzīves uzsākšanas jaunākās paaudzes viedoklis ir būtiski liberālāks nekā vecākās paaudzes, taču jautājumā par laulāšanās nepieciešamību pirms bērnu radīšanas jaunākās paaudzes atbildes būtiski neatšķiras no vecākās paaudzes sniegtajām.[13] Var secināt, ka nevēlēšanās radīt bērnus ir viens no nereģistrētas kopdzīves cēloņiem.

No dažādu aptauju datiem redzams, ka vīriešu attieksme pret laulību un ģimeni ir vieglprātīgāka nekā sieviešu. To ņemot vērā, ASV Republikāņu partijas ģimeņu stiprināšanas programma paredz pasākumus tieši vīriešu pilnīgākai iesaistei ģimenes izglītošanas programmās. Tas ir ļoti svarīgi, jo bērnu audzināšana bez iesaistītiem tēviem var ne tikai radīt finansiālas grūtības un palielināt nevienlīdzību, bet arī pakļaut bērnus negatīvu sociālo un uzvedības iznākumu riskam. Konservatīvajiem vajadzētu apsvērt, kā vislabāk palīdzēt nestabilām ģimenēm, pirmām kārtām atbalstot vīriešus, kuri vēlētos vairāk iesaistīties savās ģimenēs. Piemēram, vīrieši, kuri paši ir audzināti bez tēva, varētu vēlēties būt aktīvi, iesaistīti tēvi, bet nezina, kā to izdarīt. Ir dažādas kopienas līmeņa tēvu apmācības programmas, kas mēģina mazināt šo plaisu. Vajadzētu atrast veiksmīgākās programmas, kuras varētu ieviest arī Latvijā, lai stiprinātu laulību un ģimeni.[14]

Jaundzimušo skaita samazināšanos Latvijā pamatā skaidro ar ekonomiskajiem apstākļiem. 2013. gadā veiktajā pētījumā konstatēts, ka nodarbinātība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas tiek izvērtēts, plānojot bērnu. Vecāki norāda, ka pirmais bērns tiek radīts neatkarīgi no finansiālās stabilitātes, tomēr, pārējos plānojot, vecāki apzinās reālās bērna vajadzības un to apmierināšanai nepieciešamos resursus. Finansiālās iespējas – algas un nedrošā situācija darbā – padziļinātajās intervijās tika minētas kā faktors, kas pašlaik neļauj atļauties vēl vienu bērnu, jo bērna ienākšana ģimenē tiek skatīta kā dārga investīcija. Tas liecina, ka bērnu plānošanā paralēli citiem apsvērumiem tiek izmantota arī ekonomiskā racionalitāte.[15]

Iedzīvotāju finansiālā stabilitāte ir atkarīga no valsts vispārējā ekonomikas attīstības līmeņa, kuram kāpjot, uzlabojas arī labklājība. Papildus tam ir iespējams dot iespēju bērnu vecākiem nopelnīt vairāk. Svarīgs ir atbalsts nepilna laika nodarbinātībai. ASV veiktā aptaujā secināts, ka starp precētām mātēm, kuru mājās ir bērni vecumā no 0 līdz 3 gadiem, tikai 17% dod priekšroku strādāt pilnu slodzi, un 34% uzskata, ka palikšana mājās būtu ideāla.

Tātad konservatīvā ģimenes atbalsta plānā jāapsver, kā vislabāk atbalstīt mātes vai tēvus, kuri vēlas strādāt nepilnu darba laiku, iespējams, no mājām vai pilnībā pamest pamatdarbu uz laiku, lai koncentrētos bērnu audzināšanai. Tāpēc nepieciešams nepilna laika darbu vai pašnodarbinātību nodokļu likumā padarīt vieglāk pieejamu. Turklāt nodokļu likums nedrīkst “sodīt” primārā apgādnieka ienākumu paaugstināšanos.[16] Šādā ziņā ļoti nelabvēlīga ģimenēm ir nodokļu reforma Latvijā, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā. Tika palielināts nodokļu slogs tiem cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ strādā nepilnu slodzi.[17] Vajadzētu apsvērt šis reformas atcelšanu vai pilnveidošanu tā, lai uzlabotu bērnus audzinošu ģimeņu iespējas palielināt ienākumus.

Veidojot konservatīvi orientētu valsts atbalsta politiku ģimenēm, jāatceras, ka nedrīkst pieļaut pārmērīgu valsts iejaukšanos ģimenes autonomijā. Neatkarīgas ģimenes aizstāšana ar “valsts klientu sabiedrību”, kurā pilsoņi ir valsts darbinieku klienti, ir raksturīga sociālismam. Sociālisms “rūpējas par indivīdu no dzimšanas līdz kapam”. Bērni un pusaudži šādā sistēmā tiek spēcīgi integrēti visaptverošā valsts kontroles aparātā. Taču ģimenes institūcija ir dabīga. Šī dabīgajā likumā balstītā institūcija, ko papildina un atbalsta vietējās kopienas un brīvprātīgās organizācijas, jau kopš pašiem senākajiem laikiem ir nodrošinājusi savu locekļu aizsardzību un aprūpi. Mūsdienu labklājības valsts pieaugumu var uzskatīt par šo funkciju pārnešanu no ģimenes uz valsti. Citiem vārdiem sakot, no personām, kas saistītas ar asinsradniecības, laulības vai adopcijas saitēm, šīs dabiskās funkcijas pāriet uz personām, kas strādā valsts birokrātiskajā aparātā.

Piemēram, Zviedrijā šis process sākās jau 19. gadsimta vidū. Izmantojot birokrātiskus valsts projektus, sāka irdināt dabīgo saikni starp vecākiem un viņu bērniem. Tas ir radījis stāvokli, ka mazi bērni un pusaudži ir kļuvuši “brīvi” no paļaušanās uz saviem vecākiem, savukārt pieaugušie ir “brīvi” no morālām saistībām pret saviem bioloģiskajiem vecākiem un pret bērniem. Vīrieši un sievietes ir “brīvi” no jebkādiem savstarpējiem solījumiem, kurus reiz iemiesoja un uzturēja spēkā laulība. Šī “brīvība” ir iegūta apmaiņā pret universālu, kopīgu atkarību no valsts un gandrīz pilnīgu kādreizējās dabīgās ģimenes dzīves birokratizāciju. Kad valsts uzurpē dabīgās ģimenes tiesības, tā darbojas ar netiešo pieņēmumu, ka valsts labklājības speciālisti var labāk izvērtēt ģimenes un laulāto attiecības nekā paši laulātie un ir līdzjūtīgākas pret bērniem nekā viņu vecāki. Šādā veidā tiek izjauktas dabīgās attiecības ģimenē un tiek arī ierobežota iespēja katram ģimenes loceklim pēc brīvas gribas dot savu ieguldījumu ģimenes kopībā.[18] Valsts nesamērīgā iejaukšanās ģimenes autonomijā aktīvi sekmē laulības un dabīgas ģimenes sabrukumu. Tāpēc Latvijas virzīšanās uz Zviedrijas labklājības modeli nekādā ziņā nebūtu vēlama.

Nereģistrētās kopdzīves problēmas risinājuma metodes

Statistika un aptaujas parāda, ka, neskatoties uz tradicionālās laulības popularitāti, nereģistrēta kopdzīve Latvijā kļūst aizvien pieņemamāka partnerattiecību forma. Joprojām gan vērojamas atšķirības sieviešu un vīriešu viedokļos. Sievietes biežāk atbalsta laulību un biežāk uzskata kopdzīvi bez laulības par nepieņemamu. Arī šķiršanās pieredze liek negatīvāk vērtēt laulību kā institūciju.[19] Kā liecina dati no Apvienotās Karalistes, dažkārt cilvēki cenšas izvairīties no laulības ideoloģisku apsvērumu dēļ. Laulība viņiem asociējas ar reliģiju, apgrūtinošu nekustamo īpašumu un “patriarhātu”.[20] Mūsdienās nereģistrētās partnerattiecības veicina arī materiāli apsvērumi. Izbeidzot nereģistrētas partnerattiecības, nav nepieciešama dažās valstīs dārga un nogurdinoša šķiršanas procedūra. Var izvairīties arī no šķiršanās negatīvajām sekām – partnerim nav pamata prasīt sadalīt kopdzīves laikā iegādāto īpašumu vai pieprasīt līdzekļus iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai. Eiropas valstīs pastāv dažādas pieejas nereģistrētās kopdzīves noregulēšanai, sākot no pilnīgas ignorēšanas līdz vispusīga regulējuma izstrādāšanai un oficiāli reģistrētai laulībai pielīdzināma statusa piešķiršanai, vērtējot pēc piešķiramo tiesību apjoma.[21]

Iespējams izdalīt divas galvenās pieejas nereģistrēto partnerattiecību regulēšanai. Pirmajā gadījumā nereģistrētā kopdzīve netiek likumdošanā regulēta. Otrajā gadījumā likumdošanā ar civiltiesiskās partnerības likumu palīdzību tiek radīta mazāk diskriminējoša attieksme pret kopdzīves partneriem, lai mazinātu viņu neizdevīgo stāvokli sociālo un nodokļu tiesību jomā. Privāto tiesību jomā tiek nodrošināti viņu kopdzīves aizsardzības minimālie standarti.[22] Tiesiskās aizsardzības apjoms, ko nosaka šādi civiltiesiskās partnerības līgumi, dažādās Eiropas Savienības valstīs ir atšķirīgs.[23]

Latvijā ir vērojami mēģinājumi nereģistrēto kopdzīves partneru problēmas risināt, aicinot pieņemt civiltiesiskās partnerības likumu (Kopdzīves likums, Dzīvesbiedru likums). Likuma aizstāvji apgalvo, ka šādā veidā tikšot nodrošināta vienlīdzīga tiesiskā aizsardzība visām Latvijas ģimenēm.[24] Tomēr šis apgalvojums nav patiess. Kā rāda iepriekš minētā Eiropas valstu prakse, civiltiesiskās partnerības līgumu noslēgušo partneru tiesiskā aizsardzība vienmēr ir zemāka līmeņa nekā laulībā esošo partneru tiesiskā aizsardzība. Likumdošanā būtu nepieciešams izvairīties no civiltiesisko partnerattiecību kļūšanas par “otrās šķiras” laulības institūtu. Tas būtu pretrunā ar “Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas” deklarācijas 14. pantu, kas paredz diskriminācijas aizliegumu: “Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana ir nodrošināma bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, ticības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai minoritāti, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai jebkura cita stāvokļa.”[25] Tātad būtu diskriminējoši piedāvāt personām tādu partnerattiecību reģistrācijas veidu, kas paredzētu mazākas tiesības nekā laulātu personu tiesības. Savukārt, ja šī alternatīvā partnerattiecību reģistrācijas forma civiltiesiskās partnerības līguma veidā tiek pilnībā pielīdzināta laulībai, tad jāatzīst, ka divu pilnīgi vienādu reģistrācijas formu pastāvēšana nav lietderīga.

Daudzās Rietumeiropas valstīs un ASV civiltiesiskās partnerības līgumu visbiežāk izmanto viendzimuma partnerattiecību slēgšanai. Drīz vien pēc civiltiesiskās partnerības likumu pieņemšanas šajās valstīs pret to sākas iebildumi no lesbiešu un geju aktīvistu puses. To pamatā ir iepriekš minētais apstāklis, ka šādas civiltiesiskās attiecības ir diskriminējošas, jo ir statusā zemākas par laulību. Tas nelikumīgi atņemot lesbietēm un gejiem cilvēcisko cieņu. Visas ģimenes esot jāgodā vienādi, dažām nenorādot uz to, ka tās ir “otrās šķiras” ģimenes. Atsevišķas partnerattiecību sistēmas izveide lesbietēm un gejiem arī stigmatizējot viendzimuma pāru bērnus.[26]

Kā piemēru tam, ka civiltiesiskā partnerība uzskatāma par diskrimināciju, var minēt 2008. gada Konektikutas Augstākās tiesas spriedumu. Tiesai bija jālemj, vai pavalsts ieviestais civiltiesiskās partnerības statuss viendzimuma partneriem apmierina konstitucionālo vienlīdzības garantiju. Tiesa secināja: “Ņemot vērā lesbiešu un geju postošās diskriminācijas vēsturi, kā arī tāpēc, ka laulības institūcija nes sevī tādu statusu un nozīmi, kas jaunizveidotajai civiltiesiskās partnerības institūcijai nepiemīt, heteroseksuālu un homoseksuālu pāru segregācija atsevišķās institūcijās nodara jūtamu kaitējumu”. Tiesas spriedums paredzēja laulību institūciju padarīt pieejamu arī viendzimuma pāriem.[27]

Polemikā par civiltiesiskās partnerības likumu Latvijas progresīvie spēki izliekas šo diskriminācijas niansi nemanām. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka viens no būtiskiem iemesliem civiltiesiskās partnerības likuma radīšanai ir politiskas rūpes tieši par viendzimuma pāriem. Kā zināms, lielākajā daļā valstu, kas atzinušas viendzimuma civiltiesisko partnerību, šī partnerība jau ir vai nu papildināta, vai aizstāta ar viendzimuma laulību. Lesbiešu un geju tiesību aizstāvji uzskata civiltiesisko partnerību par “pirmo soli” viendzimuma laulību nodibināšanas virzienā. Intervijā laikrakstam Deutsche Welle Vācijas pilsonis Andreass civiltiesisko partnerību raksturoja kā “svarīgu soli” ceļā uz viendzimuma laulību: “Es nezinu, cik daudz protestu mēs apmeklējām, cik daudz petīcijas parakstījām šajos 16 gados. Bet bez civiltiesiskās partnerības precedenta tas būtu bijis daudz grūtāk.” Vācijas parlaments 2017. gadā ratificēja vienlīdzīgu laulību iespēju viendzimuma pāriem, tādējādi atceļot tiesības jaunām civiltiesiskām partnerattiecībām.[28]

Civiltiesiskās partnerības likums kalpo kā “tautas gatavināšana” viendzimuma laulībām. Par to liecina vairāku Eiropas valstu vēsture. Agrāk tajās bija civiltiesiskas partnerattiecības viendzimuma pāriem, bet no šī pagaidu institūta atbrīvojās, legalizējot viendzimuma laulību. Dānija bija pirmā valsts pasaulē, kas 1989. gadā ieviesa civilās partnerattiecības viendzimuma pāriem. Tā likvidēja šo institūtu, 2012. gadā legalizējot viendzimuma laulības. Vācija un Īrija rīkojās līdzīgi, sākumā legalizējot civilās partnerattiecības, taču tad tās nomainot ar laulību.[29] No šādas prakses iespējams secināt, ka polemika par civiltiesiskās partnerības likuma nepieciešamību patiesībā ir politisks solis, nevis rūpes par noteiktu pāru praktiskajām vajadzībām.

Ir virkne tiesību jomu, kurās valsts, atbalstot ģimeni un laulāto savienību, garantē laulātajiem noteiktas tiesības un piešķir noteiktus atvieglojumus. Kopā dzīvojošiem partneriem, kas ir izvēlējušies nereģistrēt savas attiecības, šādas tiesības un atvieglojumus valsts nepiešķir un negarantē. Vienkāršākais risinājums ir laulības noslēgšana. Šīs tiesības saskaņā ar dabīgo likumu garantē Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. pants: “Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību”.[30]

Tas paredz vienādas likumdošanas piemērošanu visām personām, neparedzot nevienu citu leģitīmu kopdzīves veidu kā tikai laulību. Uz laulības īpašo vietu sabiedrībā un tās unikālo lietderību norāda pētījumu rezultāti, pēc kuriem var secināt, ka laulība Latvijā lielākajai daļai sabiedrības saistās ar stabilitāti un pārliecību par drošu nākotni. Turklāt tieši laulība veicina bērnu dzimšanu ģimenē, kas ir svarīgi demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Noturīga laulība nodrošina arī bērna dabīgās tiesības uz ģimeni, kurā ir abi vecāki. Civiltiesiskā partnerība, kurā parasti tiek nodrošināti tikai kopdzīves aizsardzības minimālie standarti, ar šādu drošību un statusu nav saistīta un nav konkurētspējīga ar laulību.

Laulībā balstītā ģimene ir ne tikai juridiska, sociāla un ekonomiska vienība. Tā ir mīlestībā un solidaritātē balstīta kopība, kas unikāli piemērota, lai mācītu un nodotu tālāk kultūras, ētikas, sociālās un garīgās vērtības, kuras ir būtiskas tās locekļiem un sabiedrībai. Kad ģimene uzplaukst, uzplaukst arī apkārtējā sabiedrība. Ja tā nav, tad sabiedrība kļūst nabadzīgāka. Ģimene ir arī vieta, kur pirmo reizi tiek apgūta un nodota tālāk tautas un cilvēces vēsture, jo tā ir vieta, kur kopā sanāk dažādas paaudzes. Tā palīdz ģimenes locekļiem augt pagātnes gudrībā, kas nostiprinās tagadnē un pieaugs nākotnē. Sabiedrības labklājība ir tieši saistīta ar ģimenes labklājību.

Savukārt ģimenes stabilitāte veicina un atbalsta sabiedrības un tās kultūras stabilitāti. Līdz ar to valstij un starptautiskajām organizācijām ir pienākums aizsargāt laulību un ģimeni, izmantojot politiskus, ekonomiskus, sociālus un juridiskus pasākumus, kuru mērķis ir stiprināt ģimenes vienotību, lai tā varētu īstenot savas īpašās funkcijas. Šiem pasākumiem ne tikai jāstiprina laulība un ģimene, bet arī jānodrošina tās samērīga autonomija, nemēģinot padarīt ģimeni par valsts sociālekonomisko eksperimentu instrumentu. Valsts pienākums būtu arī maksimāli atvieglot leģitīmas laulības slēgšanas procedūru, padarot to vienkāršu, lētu un ātru. Risinājums pastāvošajai situācijai ir meklējams arī laulības popularizēšanā, informējot sabiedrību par pastāvošajiem riskiem nereģistrētās partnerattiecībās. Tādējādi cilvēki varētu pārvarēt psiholoģisko barjeru un izlemt par labu laulības noslēgšanai. Būtu arī nepieciešams Latvijas sabiedriskajos medijos sniegt vairāk informācijas par laulības, ģimenes un dzimstības nozīmību sabiedrībā.

Senās Romas un jaunāko laiku revolucionāro diktatūru vēsture māca, ka, atstājot kopdzīves regulāciju pašplūsmā un ļaujot attīstīties sociālajai anarhijai, iespējams nonākt pie sabiedrības degradācijas un valsts sabrukuma. Ja pret laulības institūciju vairs nav cieņas un ir radies stāvoklis, kad laulība vairāk ne ar ko neatšķiras no izlaidības, tad arī līdzpilsoņa gods vairs netiek ievērots un solījumiem vairs nav spēka. Tādējādi pazūd arī kārtība cilvēku savstarpējās attiecībās un sociālās sadarbības iespēja. Vēsture māca, ka laulības institūcijas aizstāvēšana un turēšanās pie konservatīvām ģimenes vērtībām vienmēr palīdzējusi nodrošināt sabiedrības attīstību un uzplaukumu.

[1] L. Olah, “Changing Families in the European Union: Trends and Policy Implications”, Pieejams: https://www.un.org/esa/socdev/family/docs/egm15/Olahpaper.pdf

[2] Eurostat – “Fertility statistics”. Pieejams: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Fertility_statistics

[3] Latvijas oficiālā statistika – “Dzimušo skaits un dzimstības koeficienti”. Pieejams: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/238-dzimuso-skaits-un-dzimstibas-koeficienti

[4] “Feminist Perspectives on Reproduction and the Family”, Stanford Encyclopedia of Philosophy. Pieejams: https://plato.stanford.edu/entries/feminism-family/

[5] Eurostat – “42% of Births in the EU are Outside Marriage”. Pieejams: https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/ddn-20200717-1

[6] Eurostat – “Households with Children in the EU”. Pieejams: https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/edn-20190601-1

[7] https://www.csp.gov.lv/lv/majsaimniecibas-un-gimenes

[8] “CSP: Latvijā pēdējā desmitgadē būtiski audzis viena vecāka ģimeņu īpatsvars”. Pieejams: https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/csp-latvija-pedeja-desmitgade-butiski-audzis-viena-vecaka-gimenu-ipatsvars.d?id=52534741

[9] A. Putniņa, K. Dupate, I. Mileiko, M. Brants, “Pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku”, Rīga, Pārreseoru koordinācijas centrs, 2015, 36. lpp.

[10] P. Eglīte, A. Putniņa, M. Brants, I. Mileiko, M. Laizāne, “Tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpētes veikšana”, Rīga, Valsts Kanceleja, 2013, 66. lpp.

[11] A. Putniņa, K. Dupate, I. Mileiko, M. Brants, “Pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku”, Rīga, Pārreseoru koordinācijas centrs, 2015, 40-46 lpp.

[12] P. Eglīte, A. Putniņa, M. Brants, I. Mileiko, M. Laizāne, “Tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpētes veikšana”, Rīga, Valsts Kanceleja, 2013, 63. lpp.

[13] A. Putniņa, K. Dupate, I. Mileiko, M. Brants, “Pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku”, Rīga, Pārreseoru koordinācijas centrs, 2015, 40. lpp.

[14] M. L. Braunstein, “A Conservative Plan for Supporting America’s Families”. Pieejams:
https://ifstudies.org/blog/a-conservative-plan-for-supporting-americas-families

[15] P. Eglīte, A. Putniņa, M. Brants, I. Mileiko, M. Laizāne, “Tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpētes veikšana”, Rīga, Valsts Kanceleja, 2013, 81. lpp.

[16] M. L. Braunstein: “A Conservative Plan for Supporting America’s Families”. Pieejams:
https://ifstudies.org/blog/a-conservative-plan-for-supporting-americas-families

[17] E. Barkāns, “Cilvēki sociālajos tīklos sašutuši par nodokļu politiku”. Pieejams: https://jauns.lv/raksts/bizness/448481-cilveki-socialajos-tiklos-sasutusi-par-jauno-nodoklu-politiku

[18] A. Carlson, “What Has Government Done to Our Families?”. Pieejams: https://mises.org/library/what-has-government-done-our-families

[19] A. Putniņa, K. Dupate, I. Mileiko, M. Brants, “Pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku”, Rīga, Pārreseoru koordinācijas centrs, 2015, 39. lpp.

[20] “Where are Heterosexual Civil Partnerships Legal?”, BBC News. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-44633711

[21] O. Beinaroviča, “Ārpus laulības kopdzīves ekskluzīvais statuss tiesībās un tās tiesiskais regulējums”, Rīga, Latvijas Universitāte, 2014, 8. lpp.

[22] M. C. Thery, “The PACS and Marriage and Cohabitation in France”, International Journal of Law, Policy and the Family, Vol. 15, 2001, p.142.

[23] O. Beinaroviča, “Ārpus laulības kopdzīves ekskluzīvais statuss tiesībās un tās tiesiskais regulējums”, Rīga, Latvijas Universitāte, 2014, 77. lpp.

[24] “Saeimā iesniedz pilsonisko iniciatīvu par Kopdzīves likumu”. Peejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeima-iesniedz-pilsonisko-iniciativu-par-kopdzives-likumu.a264343/

[25] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649

[26] “Civil Unions are Discriminatory”. Pieejams: https://www.lambdalegal.org/publications/civil-unions-discriminatory

[27] “Why is Same-Sex Marriage Important?”. Pieejams: https://www.equality-network.org/wp-content/uploads/2013/07/Why-is-same-sex-marriage-important.pdf

[28] “LGBT rights: German gay couple celebrates 20 years of same-sex partnership”. Pieejams: https://www.dw.com/en/gay-marriage-germany-lgbt/a-55547405

[29] “Where are heterosexual civil partnerships legal?”, BBC News. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-44633711

[30] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649