Tēvoča Hendrika medus kāres. 2. daļa

Nakts tumsa visapkārt bija piķa melna, ja neskaita kustīgo un drebošo gaismas pleķi visapkārt ugunskuram. Kaut kur tālumā no tumsas atskanēja dīvains un neskaidrs troksnis, kaut kas līdzīgs rūkoņai. Nespēju pat saprast, no kuras puses tas nāca, bet laikam jau no pretējā ezera krasta. Kas tas varētu būt? Vai patiešām lauva? Tas gan būtu interesanti! Nevarēju nepasmaidīt, atceroties kāda Namībijā satikta veca bušmeņa vārdus: “Lauvas ir līdzīgi cilvēkiem, jo viņiem patīk dziedāt naktīs un viņi mīl savas ģimenes.” Bet lauvas šajā novadā jau ļoti sen nav manīti.

Tad varbūt leopards? Tas jau izskatījās ticamāk, lai gan leopardi mīt tālāk uz dienvidiem, okeāna pusē. Bet kas zina, varbūt kāds tomēr ir atklīdis? Abi – gan lauva, gan leopards – ir lielie kaķi un pieder pie vienas un tās pašas ģints, taču cik dažādi tomēr ir šie zvēri! Lauva ir cēls, aristokrātisks dzīvnieks, kas dzīvo pēc noteikumiem; ne velti viņu dēvē par “zvēru karali”. Savukārt leopards, kaut arī izmērā mazāks, ir īsts huligāns, uz kura uzvedību nekad nevar paļauties. Piemēram, pārējie dzīvnieki cenšas ieturēt distanci no cilvēka un normālos apstākļos tīšām viņam nekad netuvosies. Cilvēku apdzīvotas vietas viņi apiet ar līkumu un it sevišķi bēg no cilvēku sakurtas uguns, jo saprot – tās ir briesmas. Bet leopardam, cilvēku valodā runājot, šādi likumi nav rakstīti. Leopards var gaišas dienas laikā mierīgi ienākt ciematā, caur logu vai durvīm iekļūt kādā no mājām un uzbrukt tās iemītniekiem. Tāpēc vietējo melnādaino bantu tautu piederīgie – kosa, zulu un citi – no leoparda vienmēr ir baidījušies daudz vairāk nekā no lauvas. Pirms nedēļas šurpu bija atbraucis tēvoča Hendrika jaunākais dēls ar ģimeni; viņš strādāja par ranger – mežsargu – Krīgera nacionālajā parkā: bīstams, bet interesants darbs! Tēvoča Hendrika vedekla apsaimniekoja vienu no boskombuise – “meža virtuvēm”, kur parka apmeklētāji var piestāt un iestiprināties tālākajam ceļam. Viņa stāstīja: pirms dažiem mēnešiem leopards bija ienācis virtuvē, kur viņa tobrīd saimniekoja, un, rūkdams un ilkņus atiezis, sācis draudīgi virzīties uz viņas pusi. Viņa izglābās, ielecot lielā pustukšā virtuves skapī un turot skapja durvis no iekšienes aizvērtas, kamēr atsteidzās vīrieši un aizdzina nekaunīgo zvēru.

Bet, piemēram, zulu tautai leoparda āda tradicionāli bija augsta sabiedriskā stāvokļa zīme un kurš katrs to nemaz nedrīkstēja nēsāt. Tikai zulu valdniekam bija tiesības tērpties tajā un pārklāt ar to savu troni bez jebkādiem ierobežojumiem. Karavadoņi, galminieki un virsaiši varēja nēsāt tikai vienu strēmeli kā galvas riņķi. Šajā brīdī atcerējos, ka tēvocis Hendriks jaunībā kādu laiku bija dzīvojis Natālas provincē, kur iedzīvotāju absolūtais vairākums ir zulu, un tur diezgan labi apguvis šīs tautas valodu un paražas.

– Pastāsti kaut ko no zulu vēstures, tēvoci Hendrik! – es palūdzu. – Tu noteikti atceries kaut ko interesantu!
– Labi, – vecais vīrs piekrita un, brīdi padomājis un atmiņas apcirkņus pārmeklējis, iesāka savu trešo un pēdējo no tā vakara lielajiem stāstiem. Tas bija garāks par pirmo un otro un aizņēma vairāk laika, taču tas noteikti bija tā vērts.

***

Kā valdnieks Kečvaijo izsauca lietu, jeb kādēļ ir noderīgi būt žēlsirdīgam

Tas notika sen – bet vēstures mērogā nemaz ne tik sen. Pār zulu tautu toreiz valdīja Mpandes dēls Kečvaijo. Varonīgs karotājs bija Kečvaijo – tiešs pretstats savam tēvam. Mpande arī bija karojis (citādi nemaz nevarēja), taču negribīgi; viņš deva priekšroku mierīgai dzīvei. Daži teica, ka Mpande esot bijis pamuļķis un gļēvulis, bet citi – gluži otrādi – ka viņš bija ļoti gudrs un viltīgs valdnieks. Vai tad muļķis būtu spējis noturēties pie varas veselus trīsdesmit divus gadus un mierīgi nomirt no vecuma savā guļvietā? Nevienam no Mpandes priekšgājējiem tas nebija izdevies, bet Mpandem izdevās.

Visi cilvēki ir mirstīgi, un arī Mpande reiz nomira. Viņa vietā tronī kāpa viens no viņa dēliem – Kečvaijo. Gan zulu, gan apkārtējās tautas toreiz dzīvoja apmetnēs, kuras paši zulu sauca par umzi, bet baltie cilvēki – par krāliem. Šāds umzi jeb krāls sastāvēja no diviem apaļiem iežogojumiem; mazākais iežogojums atradās lielākā iekšienē. Krāla vidū sadzina lopus, bet riņķī pa vidu starp ārējo un iekšējo žogu sacēla dzīvojamās būdas; to celšana bija sieviešu darbs. Valdniekam ar viņa sievām, bērniem, galminiekiem un viņu ģimenēm ir savs karaliskais umzi; baltie to sauc par “galvaspilsētu”. Zulu mēdza apbedīt savus mirušos turpat umzi iekšienē, pie aizgājēja būdiņas vai aiz tās. Ja nomira krāla saimnieks, viņu apglabāja tieši krāla vidū – tātad lopu iežogojuma vidū –, bet ar to viss nebeidzās, jo palicējiem šis krāls bija jāatstāj un jābūvē jauns umzi. Tas pats attiecās arī uz valdniekiem: katram bija sava, jauna galvaspilsēta. Mpandes krāls bija Ondini pie Umfolozi upes. Bet tad Mpande aizgāja viņsaulē un, kā pienākas, tika apbedīts sava krāla vidū. Kad paražās noteiktais sērošanas laiks bija pagājis, viņa mantinieks Kečvaijo pavēlēja Ondini pamest un pavisam netālu no tā uzcelt jaunu karalisko apmetni. To nosauca par Ulundi, tas ir, “Augstieni”.

Zulu ir lepna un kareivīga tauta. Toreiz, kad kaujā ar dziesmām devās impi – vērša galvas formā izkārtots zulu pulks – tas bija skaists un draudīgs skats. Simtiem kaujai izrotājušos vīru vai jaunekļu, un katram no tiem vienā rokā liels govs ādas vairogs (isihlangu), bet otrā – īss šķēps (iklwa) vai karavāle ar nelielu lodveida uzgali (iwisa). Šo pēdējo ieroci baltie sauc par knobkerrie. Tas ārēji izskatās nekaitīgs – gandrīz vai kā pastaigu spieķis –, taču prasmīga karavīra rokās tas ir nāvējošs rīks, kurš viegli pāršķeļ galvaskausu. Zulu valdniekam šāda vāle ir viena no varas zīmēm, līdzīgi kā scepteris balto cilvēku karaļiem.

Un, lūk, reiz Kečvaijo sēdēja savā umzi uz leoparda ādām noklāta koka troņa, karavāli rokā turēdams, un viņa skatiens bija drūms. Jo bija pienācis laiks līt lietum, bet lietus nelija. Tātad draudēja iestāties sausums, bet sausums nozīmēja badu un nāvi. Atšķirībā no baltajiem cilvēkiem, zulu vēl nemācēja iegūt un izmantot to ūdeni, kas snauž zemes dzīlēs, un viņiem bija jāpaļaujas uz debesu ūdeņiem. Bet debesu ūdeņi kā nenāca, tā nenāca veldzēt izslāpušo zemi.

Kad vēl bija dzīvs Kečvaijo tēvs Mpande, viņa galmā vienmēr bija vismaz viens lietus izsaucējs. Šis amats bija godpilns un patīkams, bet ļoti riskants. Lietus izsaucēja dzīvība karājās plāna diega galā. Visi taču saprata: ja reiz atnāks liels sausums un visi burvju triki izrādīsies bezspēcīgi, par atbildīgu atzīs viņu – lietus izsaucēju. Vairāki spēcīgi karavīri sagrābs viņu, aizvedīs pie valdnieka būdas un bez liekām ceremonijām ar atvēzienu nometīs zemē, putekļos, valdnieka dusmās zvērojošo acu priekšā. Lietus izsaucējs varēs kliegt un raudāt, lūgties un taisnoties, cik gribēs, – valdnieks neko neklausīsies un neko neteiks. Viņš tikai pacels roku un ātri pārlaidīs ar plaukstu pār lūpām – kā cilvēks, kurš ir tikko paēdis un noslauka muti. Tas ir drausmīgs žests, kas nozīmē: “Aizslaukiet viņu no šīs pasaules”. Karavīri acumirklī satvers šo nelaimīgo un kā ļenganu labības maisu aizstieps upes krastā, nāvessodu izpildei īpaši atvēlētā vietā. Tur viņam ar karavāļu un akmeņu sitieniem sašķaidīs galvu, bet līķi iemetīs upē krokodilu mielastam.

Tieši tā arī bija reiz noticis Kečvaijo tēva laikos. Mpandem bija īpaši veiksmīgs lietus izsaucējs – īsts valdnieka mīlulis, kurš vairākus gadus no vietas bija pratis pareizi paredzēt lietu un sausumu. Taču – kā tas vienmēr agri vai vēlu notiek – reiz iestājās negaidīti sausa vasara, nupat uzdīgusī raža sāka iet bojā, ganību zāle izdega un zulu zemei draudēja liels bads. Lai kā lietus izsaucējs nepūlējās, viņam tā arī neizdevās izspiest no debesīm nevienu ūdens lāsi. Un notika tas, kas bija sagaidāms: Mpande sadusmojās un lika šo neveiksminieku nonāvēt, iemest viņa ķermeni Umfolozi upē (kas sausuma dēļ bija palikusi uz pusi seklāka), nojaukt viņa būdu un sadedzināt visu, kas viņam bija piederējis. Neizsakāmi paveicās nonāvētā sievām un bērniem, jo viņu dzīvības valdnieks dīvainā kārtā pasaudzēja. Laikam jau pie vainas bija Mpandes pārlieku mīkstais raksturs – tā vēlāk pusbalsī pārsprieda vecie vīri, kukurūzas alu no māla bļodiņām strēbdami.

Tad kāds iečukstēja valdnieka ausī, ka visās tuvajās un tālajās zemēs visizslavētākie esot basuto tautas lietus izsaucēji. Mpande tūlīt pat sūtīja uz basuto zemi ašu ziņnesi, lūgdams pēc palīdzības un piesolīdams par to vērtīgas dāvanas. Ziņnesis acīmredzot bija runājis pārliecinoši, jo pēc neilga laika karaliskajā umzi dziedādami iesoļoja kāds ducis basuto lietus izsaucēju. Tolaik šīs tautas vīri jau bija sākuši jāt ar zirgiem, bet vēl nenēsāja koniskās mokorotlo cepures, pēc kurām viņus var atpazīt mūsu laikos. Lietus izsaucēju rokas bija aizņemtas: vienā rokā katrs no viņiem nesa no izdobta ķirbja darinātu trauku ar sakņu novārījumiem, bet otrā – paprāvu ārstniecisko zāļu slotiņu. Četras dienas basuto bez apstājas būrās, ripinot ķirbju traukus pa visu krālu, spraužot zemē zāļu kušķus un apslakot visus umzi nostūrus ar saviem novārījumiem. Ceturtās dienas beigās debesīs savilkās mākoņi, atskanēja tik sen gaidītā pērkona rīboņa un pār izslāpušo zemi beidzot nolija spēcīga lietusgāze. Priecīgais Mpande lika sarīkot ciemiņiem lielas dzīres ar liellopu gaļas kalniem un alus straumēm, bet, kad tie sāka posties mājup, bagātīgi viņus apdāvināja: viņu rokas bija divkārt aizņemtākas, nekā šurpu nākot. Kopš tā laika basuto lietus izsaucēju slava izplatījās pa visu zulu zemi un zulu sāka bieži izmantot viņu pakalpojumus.

Taču tas viss bija noticis jau labi sen. Diemžēl šoreiz arī izslavētie basuto nebija spējuši neko palīdzēt. Kečvaijo ar drūmu skatienu vērās zilajās debesīs, kur joprojām nebija ne mākonīša. Saule turpināja nežēlīgi svilināt izkaltušo, putekļaino zemi. Kādēļ visas lietus izsaucēju pūles paliek veltīgas? Šis jautājums īstenībā bija lieks, jo zulu jau iepriekš zināja atbildi. Ja cilvēku, ģimeni, klanu vai tautu piemeklēja kāda nopietna liksta – slimības, neraža, bads, bieža zīdaiņu un lopu mirstība, neveiksme karā –, tad šai likstai varēja būt tikai viens no diviem cēloņiem. Vai nu pie vainas bija umthakathi – ļauns burvis, vai arī dievi bija par kaut ko sadusmojušies uz cilvēkiem. Otrā iespēja tomēr bija ārkārtīgi reta un maz ticama: dievi dzīvo pārāk augstu debesīs, lai noņemtos ar šādiem sīkumiem. Tātad – burvis! Un tātad arī risinājums bija skaidrāks par skaidru: atrast šo burvi un viņu nogalināt, lai viņš vairs nevarētu nevienam kaitēt.

Bet te nu bija viens liels sarežģījums: atšķirībā no sava tēva Mpandes, Kečvaijo visām šīm burvju padarīšanām neticēja. Protams, viņš apjauta, ka redzamā un taustāmā pasaule nav viss, kas pastāv, un ka kaut kur dzīvo un darbojas arī dievi, gari un tamlīdzīgas būtnes. Viņš arī nenoliedza, ka starp lietus izsaucēju darbībām un lietu varētu pastāvēt kaut kāda cēloņsakarība. Taču visi šie stāsti par burvestībām un burvju trikiem Kečvaijo acīs bija vienkāršas vecu ļaužu pasakas. 

Zulu valdnieka vara pār saviem pavalstniekiem bija milzīga. Viņu manta, viņu sievas un bērni, viņu dzīvības – viss piederēja viņam. Kara laikā pat par mazāko pārkāpumu bija paredzēts tikai viens sods – nāve. Bet arī miera laikā, ja kāds karavīrs bez attaisnojoša iemesla nebija ieradies uz Umkhosi – ikgadējām pļaujas svētku svinībām ar karaspēka skati –, valdnieks lika diviem vīriem doties uz viņa umzi un viņu nonāvēt (vai, kā zulu toreiz mēdza teikt, “nosūtīt uz mājām”). Tomēr, lai cik varens viņš nebūtu, arī valdnieks bija tikai cilvēks un valdnieks bija atkarīgs no tautas atbalsta. Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.

Zulu tauta lieliski zināja, ar kādiem paņēmieniem burvji spēj aizturēt lietu. Viņi izmērcē noasinātu koka sprungulīti īpašā zāļu un sakņu novārījumā un iesprauž to zemē vai arī sasien uzkalnu virsotnēs augošos zāles stiebrus mezglos un apslaka tos ar šo pašu šķidrumu – un visi lietus izsaucēju pūliņi atduras kā pret sienu! Sausuma laikā zulu mēdza ļoti baidīties no skauģiem un nelabvēļiem no kaimiņu vidus: tie taču varēja paslepus sadzīt zemē sprunguļus vai sapīt mezglā zāli viņu krālu tuvumā. Ja valdnieka vīri pēc tam atrastu šos vainas pierādījumus, tad krāla saimnieku gaidītu droša nāve. “Taisnīga tiesa” vai “apsūdzētā tiesības aizstāvēties” – par tādām lietām zulu tautā toreiz neviens nezināja un nevarēja pat iedomāties; pat šādu vārdu zulu valodā nebija. Kečvaijo nosūtīja ziņnešus uz visām četrām zulu zemes pusēm, liekot apmeklēt katru umzi un rūpīgi iztaujāt tā saimnieku. Ziņneši atgriezās, apjukumā galvas šūpodami: nē, šādas burvju nedarbu pēdas nekur nebija manītas.

Tātad tomēr pie vainas ir dievu dusmas? Ja nelīst lietus, tad laikam jau uz cilvēkiem ļaunu prātu tur brīnumdaiļā debesu princese Nomkhumbulvane – lietus un auglības dieviete, augstākā dieva Unkulunkulu meita. Te nu pienāca sieviešu kārta rīkoties savu bezspēcībā apmulsušo vīru vietā – jo, kā zināms, sieviete sievieti saprot labāk, pat ja viena no viņām mīt debesīs. Noteiktā dienā visas zulu sievietes – precētās un neprecētās, neatkarīgi no vecuma – vēl pirms saullēkta izgāja no savām būdiņām un visas kopā dziedādamas devās uz tuvāko smilšaino upes krastu. Mātes izraka smiltīs bedres pusotras vai divu olekšu dziļumā, stāvus vai sēdus ievietoja tajās savas piecus līdz septiņus gadus vecās meitas un pēc tam piepildīja bedres ar smiltīm un ērkšķainiem zariem – tā, ka ārā zemes līmenī rēgojās tikai bērna galva. Tur meitenītēm bija jāpaliek vairākas stundas – vismaz līdz pusdienlaikam. Nabaga pa pusei apbedītie bērni aizgūtnēm brēca – no bailēm, neērtības, ērkšķu dūrieniem –, kamēr viņu mātes un vecākās māsas sita ar plaukstām pa gūžām, spalgi raudāja un vaimanāja. Neviena no sievietēm šajā dienā nepieskārās ēdienam. Lai kāda būtu bijusi zulu tautas vaina, vai patiešām Nomkhumbulvane, tik rūgtas asaras un ciešanas redzot, nepiedos un neapžēlosies?

Bet lietus kā nelija, tā nelija.

Tad vīrieši un sievietes klusējot saskatījās, un viņu skatienos bez jebkādiem vārdiem bija jaušama kopīga doma: Nomkhumbulvane uz viņiem īstenībā nav sadusmojusies. Savas svarīgās debesu lietas kārtodama, viņa bija vienkārši aizmirsusi par cilvēku vajadzībām. Un tas jau bija daudz drūmāk, jo kas tad ir sliktāk: māte, kas ir dusmīga uz savu bērnu un soda ar žagariem, vai māte, kas par bērnu aizmirst un ļauj viņam nomirt badā?

Tad zulu sievietes nolēma izdarīt kaut ko tādu, ko parastā laikā nekad nebūtu uzdrošinājušās darīt. Tas bija ļoti riskants paņēmiens, taču visas pārējās iespējas bija izsmeltas un nu jau vairs nebija ko zaudēt. Kādu rītu visas sievietes piecēlās labu laiku pirms saullēkta un apvilka savu vīru, tēvu vai brāļu gurnu ietērpu: priekšā no antilopes ādas darināts priekšauts jeb umutsha, aizmugurē garš miecētas teļādas gabals – ibheshu. Ap rokām un kājām viņas aplika no govs astēm darinātas rotas – amashoba, pieauguša vīrieša atribūtus. Tad sievietes paņēma rokās savu vīru, tēvu un brāļu šķēpus un karavāles, devās uz lopu iežogojumiem un tur sāka noņemties ar govīm: slaucīt to muguras, slaukt pienu, dzīt ganībās. Tas bija smags grēks un liels pārkāpums – vīriešiem un sievietēm apmainīties lomām, sievām nēsāt vīru tērpus un darīt vīru lietas (vai otrādi). Ne tikai karš, bet arī lopkopība bija tīra vīriešu lieta: govis ganīja, apkopa un slauca tikai stiprais dzimums. Sievietes nedrīkstēja nedz ieiet lopu iežogojumos, nedz aiztikt lopus. Un kur nu vēl nēsāt vīriešu drēbes un ieročus! Ļaudis apzinājās, ka šāda rīcība izjauc pasaules kārtību un draud sadusmot gan Nomkhumbulvani, gan citus dievus, taču tieši tas arī bija viņu nodoms. Tik nekaunīga pretdabiska rīcība taču noteikti piesaistīs vismaz viena debesu iemītnieka uzmanību, un tas ir galvenais. Tas ir tāpat, kā kad tīši palaidņojas novārtā atstāts bērns: lai vecāki ieper vai iepļaukā, lai tikai pievērš uzmanību. Visu šo dienu līdz saulrietam valdīja kapa klusums, un vīrieši izvairījās satikties ar sievietēm un pat pietuvoties viņām.

Bet lietus kā nelija, tā nelija!

Kečvaijo vairs nezināja, ko darīt. Un, kā tas bieži notiek, šajā brīdi kāds no galminiekiem iečukstēja viņam ausī: sausumu galu galā tomēr esot izraisījis burvis, un šis burvis esot meklējams paša valdnieka tuvumā. Tieši tādēļ, ka ļaunuma avots esot bijis tik tuvu, to līdz šim nebija izdevies atrast. Lai tikai valdnieks pavēl savam galvenajam dziedniekam – sangoma – noturēt ingoboco jeb burvja atmaskošanas ceremoniju, un gan jau dižajiem gariem labpatiksies norādīt uz vainīgo.

Kas cits gan atlika Kečvaijo, kā pieķerties pie šā salmiņa? Tieši pa vidu starp Ulundi un Ondini – tātad starp Kečvaijo umzi un veco pamesto krālu – auga liels, vecs umkhambas koks. Jau Mpande mēdza izšķirt savu pavalstnieku strīdus, šā koka platās lapotnes pavēnī sēdēdams, un viņa dēls arī bieži darīja tāpat. Nākamās dienas rītā tieši šajā vietā arī bija jānotiek liktenīgajai ceremonijai.

Kad Kečvaijo nākamajā rītā ar savu svītu ieradās nozīmētajā vietā, visi Ulundi iemītnieki jau bija sadrūzmējušies tur lielā, blīvā pūlī. Tad pūli pāršalca skaļa murdoņa un brīvajā laukumiņā valdnieka priekšā izskrēja pasākuma galvenais varonis – sangoma, karaliskais dziednieks. Viņš patiešām izskatījās iespaidīgs un draudīgs: galvu rotāja galvassega no sakabulas putna melnajām spalvām, kaklu – kaklarota no slīpētiem umzanes koka zariņiem, bet pats drausmīgākais priekšmets bija cieši saspiests viņa labajā rokā. Tā bija no gnu antilopes astes taisīta mušu slotiņa, ļoti līdzīga tai, kuru savā kreisajā rokā tobrīd turēja pats Kečvaijo. Mušu slotiņa nebūt nav domāta tikai mušu atgaiņāšanai – tā ir varas zīme, līdzīgi karavālei. Taču torīt sangomas rokā tā pirmām kārtām bija nāves likteņa zīme. Pavisam drīz šī slotiņa norādīs uz lielā sausuma vaininieku, un šim cilvēkam būs jāmirst. Jāmirst, lai izplēnētu viņa slēptais burvju spēks, lai beidzot nolītu lietus un lai tauta varētu dzīvot.

Dobji ierībējās ingungu – lielās bungas –, un sangoma sāka savu trako deju, nolūkā savienoties ar garu pasauli. Viss pūlis sastinga gaidīšanas spriedzē, kamēr bungu ritms palika arvien ātrāks un ātrāks. Sangoma pārgrieztām acīm lēkāja, raustījās un locījās uz visām pusēm, krita gar zemi un lēca gaisā – tā, it kā viņā būtu iemājojuši desmit ļaunie gari. Taču zulu zināja: ļauni vai labi, šie gari tagad ir saziņā ar dziednieku un galu galā tie būs viņi – nevis pats sangoma –, kuri norādīs uz vainīgo. Un tajā brīdī, kad bungu rīboņa jau bija kļuvusi nepanesami ātra, sangoma pēkšņi parāvās sāņus, ielēca pūlī, pieskrēja pie kāda vīrieša – tas bija viens no paša Kečvaijo klana vīriem – un iesita viņam ar savu slotiņu pa galvu. Bungas acumirklī apklusa, un pūlis ap sangomu un viņa upuri spēji pašķīrās.

Sangomas norādītā cilvēka liktenis bija skaidrs; šoreiz pat nebija jāgaida valdnieka piekrītošais galvas mājiens. Viņš bija burvis, kurš ar savu slepeno burvestību bija ilgi mocījis tautu, un viņam bija jāmirst. Četri karavīri pieskrēja pie šā nelaimīgā, sagrāba viņu aiz rokām un sāka vilkt uz upes pusi, lai tur nosistu un iemestu ūdenī. Krokodilus todien gaidīja gards cienasts.

Bet šoreiz notika kaut kas neparedzēts. Nāvei nolemtais pēkšņi atrada sevī kaut kādu pārcilvēcisku spēku, izrāvās no karavīru dzelžainajām skavām, pārsteidzošā ātrumā pieskrēja pie sēdošā valdnieka un metās ceļos pie viņa kājām, kā žēlastību lūgdams. Kečvaijo vaigam uz mirkli pārskrēja pāri kaut kas līdzīgs šaubu ēnai, taču viņš ātri saņēmās un turpināja nekustīgi sēdēt ar akmenscietu seju. Četri karavīri pieskrēja klāt un, neredzot nekādas izmaiņas valdnieka skatienā, atkal cieši sagrāba nelaimīgo “burvi”. Bet – ak, tavu brīnumu! Nāvei nolemtais atkal izrāvās un, dzeltenīgo putekļu vērpetes saceldams, aši metās skriet uz pamestā Ondini krāla pusi. Četri gūstītāji un vēl pāris desmiti bruņotu jaunekļu metās viņam pa pēdām, taču stipri atpalikdami. Pat visvecākie no sirmgalvjiem nekad nebija redzējuši cilvēku tik ātri skrienam.

Gudrākie un attapīgākie no Ulundi ļaudīm uzreiz saprata, kas nolemtajam bija padomā. Un patiešām, pēc kāda laika atskrēja viens no vajātājiem, galīgi aizelsies un noputējis, un ziņoja valdniekam: “burvis” esot ieskrējis Ondini krālā, apgūlies tieši uz Mpandes kapavietas un cieši tai piekļāvies, it kā lūdzot Kečvaijo tēva aizstāvību. Un te nu karavīri vairs neuzdrošinājās kaut ko darīt paši, jo sadusmot mirušā valdnieka garu neviens nudien nevēlējās.

Kečvaijo lēnām piecēlās un galminieku pavadībā devās uz Ondini; viss lielais pūlis viņiem sekoja. Pamestajā umzi viss bija tieši tā, kā ziņnesis bija stāstījis: nāvei nolemtais “burvis” bija knūpus uzgūlies Mpandes kapam, bet visapkārt bija sastājušies divi desmiti ar šķēpiem un karavālēm bruņotu vīru un sargāja, lai viņš neaizbēgtu.

Kečvaijo apstājās un brīdi klusēja. Bija redzams, ka viņa dvēsele pašlaik pati ar sevi izcīna iekšēju cīņu. Viņš bija zulu valdnieks un zulu karavīrs – bet zulu karavīram ir jābūt nežēlīgam. Atšķirībā no sava tēva, pret baltajiem misionāriem Kečvaijo izturējās naidīgi. Viņam nebija zināmi tādi jēdzieni, kā “nevainīgums”, “netaisnība”, “žēlastība”, “žēlsirdība” – šādu vārdu viņa vārdu krājumā nemaz nebija. Taču vispirmām kārtām Kečvaijo bija cilvēks – tāds pats, kā mēs visi. Vai mēs esam melni vai balti, izglītoti vai neizglītoti, ticīgi vai neticīgi – mums visiem sirdī gruzd dievišķā sirdsapziņas dzirkstelīte. Mēs varam uzpūst to par spožu liesmu vai, gluži otrādi, ar visiem spēkiem apslāpēt, taču pilnīgi nodzēst to diez vai ir iespējams.

Beidzot valdnieks pārtrauca klusumu un sacīja:
– Tu gan proti ātri skriet! Nekad neesmu redzējis nevienu cilvēku tā joņojam!
Tad Kečvaijo sāka smieties – nevis ļauni, bet gaiši un jautri. Kārtīgi izsmējies, viņš ar plaukstu noslaucīja smieklu asaras un atkal vērsās pie gulošā cilvēka:
– Tu patiešām tik ļoti gribi dzīvot? Nu, tad dzīvo vien tālāk!

Pūli pāršalca izbrīna sauciens, jo neviens nebija gaidījis no valdnieka šādu rīcību. Uz kapa gulošais cilvēks pacēla galvu un ar pārgrieztām, kā neredzīgām acīm vērās uz visām pusēm, vēl nespēdams noticēt laimīgajai ziņai. Un tad apdullinoši nogranda pērkons.

Visi klātesošie kā viens pavērās debesīs un ieraudzīja milzīgu, tumšu mākoni. Dīvainā kārtā neviens nebija pamanījis, kā tas savilkās; laikam jau visi bija tik ļoti noņēmušies ar nabaga “burvja” tvarstīšanu, ka bija aizmirsuši paskatīties debesīs. Bet vai tad nav tā, ka mēs paši bieži vien tvarstām dažādus burvjus – īstus vai iedomātus –, bet debesīs paraudzīties nevīžojam? Pēc brīža jau nokrita pirmās ūdens lāses – lielas un treknas, kā nogatavojušās ogas. Daudzbalsīgā korī atskanēja saucieni: “Imvula, imvula!” – “Lietus, lietus!” – un laimes asaras sajaucās ar debesu ūdens straumēm. Plaiksnīja zibeņi, ducināja pērkons, un lietus lija tik spēcīgi, ka šķita: vienlaidu ūdens siena ir nolaidusies pār zulu zemi. Kad lietus beidzot mitējās un zeme bija gana padzērusies, saulē izdegusī savanna nomainīja dzeltenpelēko ietērpu uz koši zaļu, bet debesīs parādījās tik ilgi neredzētā varavīksne. Sievietes zina stāstīt, ka tā ir daiļās Nomkhumbulvanes dzīvojamās būdas izliektā sija, bet vīrieši saka, ka tās esot blēņas: īstenībā varavīksne esot viņas sejas atspulgs, jo tiešu skatienu tik dievišķīgi skaistā sejā neviens cilvēks nespētu izturēt. Ej nu sazini, kuriem ir taisnība.

***

Lūk tā, kamēr dzīvoju tēvoča Hendrika fermā, klausījos viņa stāstus un katrs stāsts bija kā smaržīgs medus, kas piepildīja vienu šūnu pēc otras. Šūniņa pie šūniņas – kā bišu stropā, no tām izauga skaistas medus kāres. Tagad ar šo kāru medu cienāju jūs, mīļais lasītāj.

Tovakar mēs vēl kādu brīdi pasēdējām pie dziestošā ugunskura. Es pacēlu acis augšup. Zvaigžņotās debesis izskatījās kā milzīgas katedrāles joms, kurā mirgoja un laistījās Dieva rokas iedegto sveču un lampiņu miriādes. Galvu atgāzis un elpu aizturējis, es brīdi vēros zvaigznēs. Gandrīz pašā debess jumola vidū spoži un balti spīdēja Sīriuss, bet dienvidaustrumos, augstu virs tumši zobotās koku līnijas, mirdzēja Dienvidu Krusts. Ar savām miesīgajām acīm es redzēju tikai zvaigznes. Taču gara skatiens pārvērta debess jumu par grandiozu ekrānu, kurā viens pēc otra parādījās tēvoča Hendrika stāstu varoņi – cilvēki, kas kādreiz bija dzīvojuši šajā pasaulē un no kuriem tagad palika tikai atmiņas. Es redzēju kaujai sastājušos zulu karotāju pulkus ar šķēpiem un vairogiem un valdnieku Kečvaijo, kurš veda viņus cīņā. Es redzēju, kā lēnām griežas Lielā treka vēršu ratu riteņi, un redzēju mazo Raheli de Bīru ar viņas brālīti tumšajā, aukstajā klajumā. Es redzēju vecos Jakobusu un Annu pie maizes krāsns un angļu karavīrus bēgam no viņu sētas. Un jauniņo Vilhelmīni ar pārējām būru sievām koncentrācijas nometnes teltī… Visi šie cilvēki bija šeit, manā priekšā, un it kā vēlējās man kaut ko pateikt. Bet es sapratu viņus arī bez vārdiem.

Bet apakšā, zem manis, elpoja un pulsēja zeme. Koptā un novārtā pamestā, veselu paaudžu, cilšu un tautu asinīm slacītā, lietus un cilvēku asaru apūdeņotā – bet vienmēr brīnišķīgā, dzīvā zeme. Šajā brīdī es sapratu, ka, Latvijā atgriezies, vairs nekad nevarēšu uzlūkot savu senču zemi tāpat, kā agrāk. Dienvidāfrika bija devusi man šo mācību uz visu mūžu. 

Es pasmaidīju, vairākas reizes ievilku plaušās un izelpoju svaigo nakts gaisu, ar patiku izstaipījos un teicu:
– Labi gan ir šajā Dieva pasaulē dzīvot, tēvoci Hendrik!
Ja, ja, – vecais vīrs noducināja, pīpi tīrīdams.


Foto: Krīgera nacionālais parks. © Alamy Limited



Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: