Iedomāsimies sievieti, kas jau vairākus gadus dzīvo kopā ar savu draugu. Viņa gribētu ar viņu apprecēties un ir mēģinājusi viņam dot skaidrus mājienus. Bildināt no savas puses viņa neuzdrošinās, tas būtu pārāk liels spiediens, nebūtu īsti pieklājīgi, kā arī viņa tiešām baidās, ka viņš pateiks skaidru un galēju “nē”. Taču mājienus viņš ir saņēmis. Un viņš nevēlas.
Viņš nevēlas arī pašu vienkāršāko procedūru – divu liecinieku klātbūtnē salaulāties Dzimtsarakstu nodaļā kādas darbadienas pēcpusdienā, samaksājot nelielu valsts nodevu. Viņi abi zina, ka arguments par naudas trūkumu dārgām kāzām ir nejēdzīgs – neviens no viņiem negaida “dārgas kāzas”, lai gan balles visiem patīk. Viņi arī abi saprot, ka kāzas nav vienkārši liela balle ar tortēm un kleitām. Balle tiktu svinēta par godu viņu laulību solījumam, un visi lūgtie un pat nelūgtie viesi tad būtu šī solījuma liecinieki, padarot to vēl nopietnāku. Pat ar visu balli no nopietnības nevar izvairīties. Nopietnība ir tajā, ka viņi abi, kā vīrietis, tā sieviete, un tāpat arī visi apkārt stāvošie saprot, ka laulātais draugs ir viena no vērtīgākajām lietām, ko cilvēks jebkad savā dzīvē var iegūt. Tas ir unikāls, ne ar ko nesalīdzināms statuss. Tā ir unikāla partnerība. Tās ir vienīgās šāda veida attiecības, kas cilvēku nesaista ar pirmās pakāpes radiniekiem – vecākiem vai bērniem. Tās ir vienīgās līgumattiecības, kas ne tikai pretendē uz, bet pat pieprasa beznosacījumu dalīšanos un mīlestību, turklāt bez laika un apstākļu ierobežojumiem.
Arī abu minēto cilvēku vecāki vēlas, lai viņi apprecētos, jo tad šī lieta beidzot būtu “sakārtota”. Nebūtu vairs tā, ka dēlam vai meitai ir vienkārši “jau vairākus gadus draugs” vai “dzīvo ar draudzeni”. Ja viņi apprecētos, viņi kļūtu ģimene. Sieviete to grib jo īpaši tāpēc, ka šis konkrētais vīrietis viņai ir cilvēks, ar kuru viņa tiešām vēlētos – un domā, ka arī spētu, – nodzīvot atlikušo dzīvi. Ja viņi apprecētos, viņa sev šo jautājumu, šo dzīves daļu būtu “sakārtojusi”. Doma, ka viņi ar šo konkrēto vīrieti varētu izšķirties un tad viņai, kura vairs nav jauna, nāktos meklēt jaunu partneri pilnīgi tukšā vietā – kaut kādos krogos vai, pasarg’ Dievs, tinderī – viņai iedveš mēmas šausmas un izmisumu. Tāpēc viņa dod skaidrus mājienus par precēšanos. Taču vīrietis nevēlas.
Iemesli, kāpēc viņš nevēlas, var būt dažādu veidu un līmeņu. Ja viņam kāds tos prasītu, viņš varētu nosaukt veselu virkni, lai gan neviens nebūtu īstais. Viņš varētu teikt, piemēram, ka viņa vecāki bija precējušies un tik un tā “bija nelaimīgi”. Viņš varētu pastāstīt, ka viņa labākais draugs šķīrās no savas pirmās sievas ar šausmīgu skandālu, naidu, mantas dalīšanu tiesā un ārprātīgu traumu. Bet patiesais iemesls, kāpēc viņš negrib apprecēt šo sievieti, ir tāds, ka viņš nejūtas drošs par viņu kopīgo nākotni un sevi tajā. Viņam, visdrīzāk, ir cita vīzija par savu dzīvi, un šajā vīzijā minētā sieviete neietilpst. Viņš jūtas pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot kopā, iespējams, pat ilgi, taču viņam nav pārliecības, ka šī sieviete ir viņa romantisko ilgu un ģimeniskās piederības un apņemšanās piepildījums. To sievieti, kuru viņš gribētu precēt, viņš, iespējams, vēl tikai cer satikt.
Visi cilvēki, kas no malas vēro šo – sievietei būtībā gandrīz traģisko situāciju – ir pilnīgi bezpalīdzīgi. Tur neko nevar darīt. Viņi vai nu izšķirsies, vai kāda lūzuma, varbūt pat ciešanu un sevis pārvērtēšanas rezultātā tomēr apprecēsies un izveidos ģimeni. To nav iespējams zināt un nav iespējams ietekmēt.
Kāpēc viņi nav ģimene? Tāpēc, ka vīrietis to nevēlas.
Viņu nevar “piespiest” ne sieviete, ne arī radinieki vai draugi – kur nu vēl pašvaldība vai valsts. Visu apkārtstāvošo bezpalīdzības atzīšana šajā situācijā ir nozīmīgs un godprātīgs solis.
Līdztekus šiem cilvēkiem, kas varētu apprecēties un kļūt par ģimeni, bet tomēr nevar, jo viens vai abi to nevēlas, pastāv vēl tādas pāru kopdzīves formas, kuras nekļūs par laulību objektīvu apstākļu dēļ. Laulība pēc savas jēgas un būtības ir iespējama un augstākā mērā nozīmīga tikai starp pretējā dzimuma personām. Attiecīgi viena dzimuma cilvēki savā konkrētajā partnerībā nekad neizveidos ģimeni. Viņi kā indivīdi to varētu izveidot, ja izšķirtos un nodibinātu attiecības ar pretējā dzimuma partneriem. Tas, ka viņi to nevēlas un redz to sev kā absolūtu neiespējamību, pat skandalozu absurdu, neko nemaina. Viņu vēlme būt ģimenei, pat ja tā ir abpusēja, ir līdzīga sievietes vēlmei iepriekš aprakstītajā gadījumā – viņi vēlas kaut ko, ko viņu dzīves šībrīža apstākļos nav iespējams iegūt. No vēlmes izpildīšanās viņus visus šķir vai nu partnera nevēlēšanās, vai atbilstoša partnera neesamība. Arī šajā situācijā visi apkārt stāvošie, rokas lauzošie un, protams, pašvaldība vai valsts ir pilnīgi bezpalīdzīgi. Tur neko nevar darīt. Jēdzienu pārdefinēšana arī neko nelīdz, jo tā tikai atbīda realitāti un patiesību, kuru visu zina, – tālāk.
Pagājušā gadā, kad piedalījos Tieslietu Ministrijas darba grupā Satversmes Tiesas sprieduma par paternitātes atbalstu izpildei, dzirdēju daudz interesanta. No sociālajiem darbiniekiem izskanēja labi saprotamas bažas, ka, pat ja ieviestu kaut kādu puslaulības reģistrācijas institūtu, kur vajadzētu parakstīties pie notāra (bez solījumiem, lieciniekiem, gredzeniem un ballēm), tik un tā visdrīzāk būtu gadījumi, kad vīrieti – teiksim to, kurš aprakstīts pirmajā rindkopā, – nevarētu “piedabūt” to izdarīt. Būtu tādi, kas ne tikai negribētu precēt savas draudzenes, bet negribētu pilnīgi neko parakstīt – pat ne mazāko papīrīti.
Protams, būtu arī tādas sievietes. Un atkal iznākums būtu tāds pats, kā visos šajos bēdīgajos stāstos no pieaugušo cilvēku dzīvēm: “Trīs gadus nodzīvoja kopā, pēkšņi saslima, nomira, bet sievietei dzīvoklis, mašīna nepienākas!” Vai arī: “Viņa vīrietim gan ēst gatavoja, gan gludināja, gan suni veda pastaigāties, bet tad viņš atrada citu un izmeta viņu uz ielas, un viņai nekādas kompensācijas!”
Humānistiskais impulss, saduroties ar visiem šiem bēdu stāstiem, vedina tos risināt, uzlabot, maksimāli novērst, “sakārtot”, gandrīz vai aizmuguriski “sareģistrēt”, lai tomēr sanāktu tā kompensācija, vismaz kaut kāds taisnīgums! – ja ne par dzīvokli, tad vismaz viesistabas dīvānu vai sunīti. Un par gaidās pavadītajiem gadiem, un par pieviltajām cerībām. Tas ir saprotams impulss (lai gan piebildīšu, ka pārāk strauji tiek izlemts, kurš ir jāatzīst par upuri).
Taču šim impulsam ir jāpretojas. Tam ir jāpretojas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ne valstij, ne pašvaldībai un kur nu vēl Satversmes Tiesai nav nekādas daļas un darīšanas gar cilvēku romantiskajām, erotiskajām un eksistenciālajām ciešanām. Tai nav nekādas daļas gar cilvēku sliktiem lēmumiem vai labiem lēmumiem, kas neizdevušies, vai neiespējamību pieņemt labus lēmumus. Valstij arī nav nekādas daļas un darīšanas gar nepareizu seksuālo orientāciju – vai orientāciju vispār. Starp citu, visi saprot, kāda orientācija ir pareiza un kāda ir nepareiza, visi arī saprot, kādu mērķi tā pilda un kālabad noteikta veida savienību, proti, laulību, valsts aizstāv un atbalsta. Visu šo patiesību noliegšana ir vienkārši trokšņa taisīšana un miglas pūšana. Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni. Valstij arī nav jāizpleš tās labvēlīgi tirāniskais tīmeklis tajās skumjajās vietās, kur gandrīz katrs vismaz reizi dzīvē saduras ar savas personīgās drāmas “karmiskajiem augļiem”.
Otrkārt, ir pareizi gribēt, lai valsts ar saviem likumiem palīdz cilvēkiem izdarīt labus lēmumus; tam arī kalpo likums – tas vedina uz labo un vedina prom no ļaunā. Taču labajam ir jābūt skaidri izteiktam, skaidri redzamam, atzītam un neatšķaidītam, pat ja tas savā tīrajā formā uzstāda ideālu, kuru daudzi nespēj pilnībā sasniegt. Un, ja arī sasniedz, tad bieži veiksmes, ne savu nopelnu dēļ. Tas būtu tas ideāls, kurā augstāk aprakstītā sieviete un vīrietis, laulāti un mīloši, Dzemdību namā sagaida savu zīdainīti, kurš vienu rociņu pastiepj mammai, otru – tētim, visus trīs savienojot beznosacījumu mīlestībā. Tas ir tas ideāls, kuru kādā šeit nesen publicētā tekstā aprakstīja Dostojevskis; es nedaudz pārfrazēšu: ideāls, kuru ir sludinājuši pravieši, par kuru mocekļi ir mesti lauvām, par kuru ir celtas gotiskās katedrāles, par kuru kari tiek sākti un izbeigti, par kuru tiek iznesti vislielākie upuri. Šīs beznosacījumu mīlestības trijotnes ideāls. Neviens cits.
Visi iepriekšējie likumprojekti, ar kuriem mēģina “sakārtot” kopdzīves problēmas un atvieglot cilvēkiem “dzīvi”, vienalga, ar kādu nosaukumu – partnerattiecību, dzīvesbiedru vai, kā jaunākajā iterācijā, civilo savienību – cieš no vienas un tās pašas problēmas. Tie mēģina atrisināt uzskaitītās un dažkārt arī mākslīgi uzpūstās problēmas nevis konkrēti un pa vienai, bet sareģistrējot kopā pārus. Proti, kad jauna veida pāru savienība būs izveidota un atzīta, tad arī tai apkārt vēdekļveidā risinās attiecīgās problēmas, par katru kaulējoties ar opozīciju. Piemēram, jautājot: vai šie sareģistrētie, kas nav vecāki, tiks legāli atzīti par bērna vecākiem? Kādā apjomā viņi mantos? Vai viņiem būs tikai tiesības vai arī pienākumi? Vai viņus sauks par “ģimenēm”?
Minētajā Tieslietu Ministrijas darba grupā, kura bija neglābjami sašķelta “Mozaīkā” un tās opozīcijā, opozīcijas virzīto pieeju pat neizdevās izskatīt. Tā būtu šāda: nekādu jaunu puslaulības institūtu nedibināt; pilnveidot attiecīgos līgumus, turklāt tādā veidā, ka līgumu par dzīvokli varētu noslēgt ar vienu personu, savukārt vienošanos par apmeklējumu reanimācijā – ar kādu citu. Galu galā, ir atvērts jautājums, kāpēc jauns civilo savienību līgums būtu jāattiecina tikai uz divām personām, nevis trim vai četrām? Nekādu pārliecinošu argumentu tam pretī nav, jo, ja reiz dualitāti un binaritāti, ko automātiski ietver laulība, saistot potenciālo tēvu ar potenciālo māti, noraidām, mistiskais divnieks jeb divsavienība paliek bez loģiska seguma.
Var saprast, kāpēc “Mozaīka” un tās draugi nepieņem nekādu konkrēto problēmu atrisināšanu un pastāv tikai uz pāru reģistrēšanu. Jo ir nepieciešams pārliecināt – un, ja vajag, piespiest domāt –, ka visas savienības ir vienlīdzīgas un visas valstij ir vienādi jāatbalsta. Citādāk valsts nebūs mīloša mamma. Citādāk tā drīzāk būs stingrs tētis. Argumentus par laulības izšķiroši būtisko saistību ar bērnu dabīgajām tiesībām, cik vien iespējams, augt ar vecākiem, viņi izliekas nesaprotam, lai gan ģimenes struktūras destabilizēšanai un visas pienākumu bāzes trivilizēšanai būs tālejošas negatīvas sekas.
“Mozaīka” un tās draugi darbojas pēc taktikas, kas jau perfekti pārbaudīta daudzkārt vēsturē un citās valstīs. Šo taktiku 1938. gada 5. septembrī Vinstons Čerčils Apvienotās Karalistes parlamentā raksturoja ar šādu līdzību: sākumā ar pistoli pie deniņiem paprasīja 1 mārciņu; kad to iedeva, paprasīja 2 mārciņas; galu galā prasītājs apmierinājās ar 1 mārciņu, 17 šiliņiem un 6 pensiem pie noteikuma, ka, apliecinot savu labo gribu nākotnē, tiks atdots arī viss pārējais.
Zīmīgais jautājums šeit, protams, ir, kāpēc “Mozaīkas” un viņu draugu opozīcija, par spīti intelektuālam un morālam pārākumam un augstajai platformai, kurā ir burtiski visi pasaules gudrākie cilvēki, kas par laulības institūtu nopietni domājuši, sākot ar senajiem grieķiem, ir ne tikai vāja, bet pat zaudē savus kādreizējos biedrus. Tādus kā “Jauno konservatīvo partiju”, piemēram. Nevar taču būt, ka partija nezina: viņi tika ievēlēti savas sociāli konservatīvās pozīcijas, nevis kāda cita “konservatīvisma” dēļ. Varbūt tāpēc, ka viņi izjūt ārprātīgu spiedienu, kas nāk ne tikai no Latvijas, bet arī Eiropas Savienības un Amerikas. Attiecīgi nepakļaušanās LGBT+ jautājumā viņiem riskē dārgi maksāt kādā citā jomā. Varbūt tāpēc, ka viņi šo jautājumu redz kā jau zaudētu, turklāt bezcerīgi zaudētu – un tādēļ negrib būt tajā pusē, tajā pulciņā, sauktā par vēstures mēslaini, kurš zaudēja. Taču viena lieta ir zaudēt ar godu un varbūt ar sasistu seju, bet pavisam cita – pienest pretiniekam kāroto uz paplātes. Pēdējais ir sliktāk nekā tikt iznestam uz vairoga.
Šobrīd Latvijā notiek parakstu vākšana par referendumu, kura mērķis ir noskaidrot suverēnās tautas, mūsu augstākā likumdevēja, nostāju ģimenes jautājumā. Demokrātiju mēs šeit vispār aizstāvam ar šķību seju un sakostiem zobiem, turklāt šajā jautājumā tā ir pat man: es tiešām nedomāju, ka pamata jēdzienu definīcijas un tvērumu vajadzētu atdot vairākuma nobalsošanai; es tiešām domāju, ka Satversmei jeb konstitūcijai tās vajadzētu sargāt – tāpat kā kādam augstākajos ešelonos vajadzēt spēt nosargāt varu dalīšanas principu un jo īpaši – veselo saprātu (tas ir, nosargāt to no nonākšanas vēstures mēslainē). Taču cilvēku pasaule ir tāda, kāda tā ir, un, kā saka franči, nākas strādāt ar līdzekļiem, kas pieejami uz borta.
Attiecīgā parakstīšanās saite ir šī: latvija.lv/pv. Pietrūkst vēl aptuveni 135 000 parakstu. Parakstieties un pienesiet parakstīties vecmāmiņām. Šī, iespējams, ir mūsu pēdējā cerība jautājumā, kas ir izšķirošs un skar pašas svarīgākās un svētākās lietas.