Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.
Mēnesis: marts 2024
Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.
Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi.
Arhitekta darbs ir viens no bīstamākajiem, jo uz lepnību, aroganci, paštaisnumu var kūdīt maldīga sajūta, ka tu, jā, savā ziņā patiešām diriģents, esi teju vai rados ar Dižo Pasaules Arhitektu, ka tavos spēkos ir ne tikai nesaudzīgi pārplānot un sagraut gadsimtos veidotu ielu tīklu, bet arī noteikt un diriģēt, kā savu dzīves telpu nāksies saprast un apdzīvot ļaužu tūkstošiem paaudzēs uz priekšu.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga fon Gētes 1808. un 1832. g. darbu “Fausts”, kurā sava laika “dižākais eiropietis” ir mēģinājis grieķiski klasisko pasaules ainu sintezēt ar viduslaicīgi kristīgo kārtību, kā arī izcilā zinātnieka, mīlētāja, grēcinieka, pasaules uzlabotāja un dzīves baudītāja Fausta personā ir centies attēlot gan noapaļoti piepildītu dzīvi, gan visu robežu pārvarēšanas dziņu.
Aicinām noklausīties izdevniecības KODOKA un portāla Telos rīkotās konferences ceturtās sesijas referātus un diskusiju paneli, kas notika 6. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā.
Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.
Ja indivīds dzīvo autoritāras varas kontrolētu mediju telpā, tad viņa izpratne par reālajām valsts problēmām un labākajiem to risinājumiem var būt izkropļota. Maldināts vēlētājs vairs nerīkojas savās labākajās interesēs, jo viņš ir apmānīts. Tāpat, ja demokrātiskā valstī sabiedriskais medijs atbalsta pāris liberālo partiju, tad tā ir demokrātijas izkropļošana un slīdēšana autoritārisma virzienā.
Lai arī ģimenes lielums ir katra pāra privāta izvēle, tomēr vairums pāru, kuriem jau ir bērni, spriež līdzīgi. Tā, piemēram, pēdējo gadu aptaujas liecina, ka visbiežāk vēlamais bērnu skaits esošā ģimenē ir trīs.
Baznīca pēc grēkā krišanas lielākoties ir pastāvējusi nekristīgā sabiedrībā, un kristīga sabiedrība ir uzskatāma par izņēmumu, nevis normu.
Pārdomājot izstādē redzēto, ārkārtīgi skumdina izstādes veidotāju pārliecība, ka viņi paveikuši kaut ko revolucionāru, palīdzējuši sievietēm emancipēties. Patiesībā šeit tika atražoti stereotipi, pieteiktas neeksistējošas problēmas un vienas sievietes ņirgājās par citām sievietēm.