Zane Eniņa, “Vai ģimenes ar bērniem ir tiesīgas dzīvot pilnībā nošķirti no pārējās sabiedrības?”, LSM.LV, 21.04.2023: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/21.04.2023-vai-gimenes-ar-berniem-ir-tiesigas-dzivot-pilniba-noskirti-no-parejas-sabiedribas.a505478/ 

Pie tālejošajām sekām viņa pieskaita arī nošķirti audzināto bērnu socializācijas trūkumu: “Spēt veidot adekvātu komunikāciju ar līdzcilvēkiem, spēt socializēties, spēt veidot savu ģimeni, mācīt savus bērnus, būt šis sabiedrības daļai, maksāt nodokļus, uzturēt valsti, uzturēt pensionārus pēc tam. Tas viss ir cieši savstarpēji saistīts.”

Garie Covid-19 mājsēdes gadi daudzus vecākus pirmo reizi klātienē iepazīstināja ar valstij uzticēto bērnu izglītības saturu. Daudzi valsts “dāsni” sniegtie pakalpojumi balstās uzticībā un savstarpēji slēgtā izdevīgā darījumā – vecāki cītīgi maksā nodokļus, divpadsmit vai vairāk gadu garumā uztic bērnus valsts izglītības sistēmai, kas apņēmusies gan pieskatīt bērnus, gan nosacīti audzināt, gan iemācīt visas vajadzīgās zinības, lai bērns spētu “konkurēt darba tirgū” (uzstādījums ir briesmīgs, taču tāda, diemžēl, ir oficiālā valsts izglītības sistēmas ilgi kultivētā pašizpratne un pašreklāma). Taču, piemēram, ASV Covid gados daudzi vecāki pirmo reizi nepastarpināti uzzināja, ka bērniem nevis vienkārši iemāca lasīt vai rēķināt, bet iemāca arī baltās rases un it īpaši balto amerikāņu ontoloģisko ļaunumu, dažādus kapitālisma un patriarhijas trūkumus, neskaitāmus mikroagresiju identificēšanas veidus, kā arī plašu iespējamo personu vietniekvārdu taksonomiju, kurai ar realitāti nav ne mazākā sakara. Amerikāņu vecāku reakcija bija likumsakarīga – dažādu “kritiskās rases teorijas” un “dzimtes studiju” apkarošanas programmu un kustību aizsākšanās,[1] valsts mērogā pastiprināta vecāku iesaistīšanās dažādās apgabalu izglītības padomēs, kā arī iespaidīgs mājmācītu, no “sistēmas” izņemtu bērnu pieaugums.

2020. gadā ASV mājmācību izgāja ap 2,65 miljoniem skolēnu, bet 2022. gadā šis skaitlis bija pieaudzis līdz 4,3 miljoniem. No 2022. gada marta beigām līdz maija sākumam 5,22% no visiem skolas vecuma bērniem ASV mācījās mājās.[2] Šāda atbilde no vecāku puses šķiet dabiska – ja valsts no savas puses lauž tā saukto sabiedrisko līgumu, kurā tā apņēmusies izglītot, nevis samaitāt bērnus, tad vecāki saskaņā ar dabīgajām tiesībām mierīgi var atgriezties “dabiskajā stāvoklī”, kurā bērns labāku izglītību, rūpes un audzināšanu var saņemt tikai un vienīgi mājās.

Latvijas radio žurnāliste un ierēdniecība jautā: “Kāpēc”? Turklāt vēl piemetina: “Nu, kā lai pasaka… lai bērns nepazūd, lai bērns neizkrīt no šīs izglītības sistēmas. To, ka vecāki saka – mēs varam izglītot paši, mēs neuzticamies šai izglītības sistēmai – tas ir vecāku viedoklis, bet mēs tomēr raugāmies caur bērna labāko interešu prizmu. Ja viņam nebūs attiecīgā izglītības dokumenta – mēs tomēr raugāmies uz izglītības sistēmu kā uz sistēmu –, bērns arī attiecīgi nevarēs iegūt augstāko izglītību. Bērns nevarēs iegūt vidējo, bērns nevarēs apgūt profesiju.” Vai bērni primāri pieder valstij vai tomēr ģimenei? Kurai no iesaistītajām pusēm ir lielākas un īstākas tiesības uz “bērna labāko interešu” pārstāvniecību un aprūpēšanu? Ieklausīsimies dažās vienkāršās tēzēs no patiesās Rietumu vēsturiskās tradīcijas, kas skar ģimeni un bērnu audzināšanas pienākumu ar izrietošajām tiesībām:

(1) Ģimene ir nepieciešamā sabiedrība,[3] ko nepastarpināti veido katra auglīga laulība.
(2) Laulības darbīgais cēlonis ir savstarpējas uzticības apsolījums pēcnācēju radīšanas un audzināšanas darbā.
(3) Ņemot vērā kopīgās mājsaimniecības mērķi, vecākiem ir dabīgas tiesības valdīt pār saviem bērniem, līdz viņi sasniedz pilngadību.
(4) Ģimene atbilstoši nojēgumam un realitātei ir pirmēja laicīgajai valstiskai kopienai, tāpēc tai ir no tās neatkarīgas tiesības un pienākumi.
(5) Izglītība ir bērnu audzināšana līdz pilngadībai, un tā ietver ķermeņa vingrināšanu, intelektuālo apmācību un apdomības vadītu tikumu izkopšanu. (6) Laicīgā vara nedrīkst iejaukties audzināšanā, ko vecāki sniedz saviem bērniem, ja vien vecāki būtiskā apmērā nepamet novārtā savu pienākumu.[4]

Protams, bez labas vai vismaz pienācīgas izglītības vairums šo tēžu nemaz nav saprotamas. Taču vienu Latvijā bieži piemirstu domu gan vajadzētu spēt saprast: ģimene, un līdz ar to bērnu audzināšana un izglītošana, ir pirmējas valstij. Ja valsts nav spējīga kaut vai publiskās izglītības pakalpojuma nodrošināšanas veidolā gādāt par kopīgo labumu, kas ir neatraujams no patiesības teikšanas un apgūšanas, tad pienākums gādāt par ģimenes kopīgā labuma sasniegšanu, t. sk. bērnu izglītošanu, atgriežas pie pašiem vecākiem, kuriem lielākas tiesības uz to piešķir pati daba.

“Aptaujas: Reģionālajās vēlēšanās Nīderlandē uzvarējusi Fermeru pilsoņu kustība”, Diena, 16.03.2023: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/eiropa/aptaujas-regionalajas-velesanas-niderlande-uzvarejusi-fermeru-pilsonu-kustiba-14296304

Nīderlandes valdība apgalvo, ka tai līdz 2030. gadam jāsamazina slāpekļa emisija par 50%, sevišķi vainojot piesārņojumā lauksaimniecībā izmantoto mēslojumu un kūtsmēslus. Valdība norādījusi, ka tai jāpilda Nīderlandes tiesas rīkojums, kurā teikts, ka tā ir pārkāpusi Eiropas Savienības (ES) noteikumus par slāpekļa izmešiem, kas ietekmē augsni un ūdeni. Taču lauksaimnieki uzskata, ka valdības attieksme pret viņiem ir negodīga, salīdzinot ar tādām nozarēm kā būvniecība, rūpniecība un transports. Nobalsojušo vēlētāju aptaujas liecina, ka BBB ieguvusi pirmo vietu visās provincēs, kur tika veiktas aptaujas, tai skaitā Overeiselas provincē, kur izcīnījusi 31,3% balsu, un Ziemeļholandes provincē, kur ieguvusi 14,3% balsu.

Proukrainisku agrāro populistu (šī vārda labajā, demokrātiski antielitiskajā nozīmē) vēlēšanu uzvara vienā no vecākajām Eiropas demokrātijām varētu iezīmēt jaunu un, iespējams, sekmīgāku disidentu politikas paveidu, kas ielej svaigas asinis 2015. gada bēgļu krīzes izraisītajā, tagad daļēji pagurušajā Eiropas labējo nacionālpopulistu kustībā.[5] Tā ir tikai daļēji atslābusi, jo, neskaitot ierastos Polijas un Ungārijas piemērus, par nozīmīgiem panākumiem var uzskatīt pēdējo gadu nacionālpopulistu ieguvumus vai pat uzvaras Itālijā, Zviedrijā un Somijā.

Nīderlandes gadījums ir pamācošs, jo vienas partiju sistēmas nesenas vēstures ietvaros var izsekot vairākiem secīgiem Eiropas “populistu” politikas viļņiem: 1) vispirms klasiskajā liberālismā balstītu noraidošu attieksmi pret Nīderlandes “islamizāciju”, masu migrāciju un Eiropas Savienības pilnvaru pārsniegšanu, ko 2006. gadā aizsāka un joprojām pārstāv Gērta Vildersa vadītā “Brīvības partija” (Partij voor de Vrijheid), kas šobrīd ir trešā lielākā partija Nīderlandes pārstāvju palātā; 2) tad uz īsu brīdi laikposmā 2017–2020 “Brīvības partiju” popularitātē apsteidza “Demokrātijas forums” (Forum voor Democratie), kas savās nostādnēs bija izteiktāk nacionālkonservatīva, intersekcionālismu kritizējoša, augsto kultūru uzsveroša un Rodžeru Skrūtonu citējoša partija; 3) šobrīd par galveno opozīcijas spēku var uzskatīt “Zemnieku pilsoņu kustību” (BoerBurgerBeweging), kas dažādu, plašu pēdējo gadu zemnieku protestu rezultātā radusies kā Eiropas Savienības zaļo kursu skaļi kritizējoša centriski agrāra partija.

Socioloģiskos ideāltipos šo pārmaiņu varētu izteikt šādi: ar pilsētu islamizāciju un getoizāciju neapmierināto “mazo cilvēku” (Vildersa bieži piesaukto vidusmēra nīderlandiešu pāri “Henku un Ingrīdu”) uz brīdi nomainīja tvīda uzvalkos tērpti elitāri domnīcu intelektuāļi, kuri fanoja par Trampu un Skrūtonu, līdz viņus aizstāja lauku aktīvisti, zemnieki un žurnālisti, kuri vēl bez ielu bloķēšanas ar traktoriem un pārvaldes ēku apliešanas ar mēsliem ieguva popularitāti tviterī ar mirkļbirku #BoerBurgerTweet, katru nedēļu kādam lauksaimniekam, dārzniekam vai zvejniekam aizrautīgi stāstot par ikdienas darbu savā saimniecībā, kūtī, siltumnīcā, jūrā vai uz lauka.

Tā kā smagi urbanizētajā Nīderlandē lauksaimniecībā ir nodarbināti apmēram 2% iedzīvotāju, šāda saasināta politiska uzmanība lauku problemātikai varētu šķist pārsteidzoša. Tomēr, ja paskatāmies uz Nīderlandi, tas ir liels, labi iekopts, zaļš un izcili apūdeņots lauks labvēlīgā klimata joslā. 2018. gadā Nīderlande eksportēja lauksaimniecības preces 90,3 miljardu eiro vērtībā un tādējādi bija otra lielākā lauksaimniecības preču eksportētāja pasaulē aiz ASV. Nīderlandes lauksaimniecības produktus starptautiski atpazīst un pērk tieši to kvalitātes un labās cenas dēļ. BBB uzsver, ka laucinieki nevar iztikt bez pilsētniekiem un otrādi. Laukos dzīvo aptuveni 5–6 miljoni Nīderlandes iedzīvotāju. Nīderlandieši, protams, var programmēt, ražot ķimikālijas un konteinerus, kuģot, tirgoties, gleznot un dibināt konservatīvas domnīcas, taču tas viss nav iespējams, ja ļaudis nav paēduši. BBB lielā mērā radās kā atbilde ES komisijas spiedienam uz Nīderlandes valdību, lai tā piespiedu kārtā izpirktu un slēgtu lauksaimniecības ar nolūku samazināt slāpekļa emisijas.[6] Pēc uzvaras nesenajās pašvaldību vēlēšanās BBB uzreiz paziņoja, ka nepieņems nevienu pret lauksaimniekiem vērstu likumu. Tā kā BBB tagad būs arī lielākā partija Nīderlandes Senātā, ko ievēl pašvaldības, BBB būs arī pietiekami ietekmīga, lai piespiestu pašreizējo valdību atteikties vai vismaz koriģēt dažādus ES zaļā plānā rīkojumus, t. sk. plānus izpirkt un slēgt saimniecības.

BBB uzsver, ka lauksaimniecība 21. gadsimtā nebūt nav zaudējusi savu pamata lomu jebkurā tautsaimnieciskā izkārtojumā. Ja pašreizējā Eiropas Savienības zaļā politika ir uzbrukums tieši tik taustāmi un organiski sajūtamai lietai kā paēšanai, nav brīnums, ka laikā, kad viss tiek izļodzīts, politika Eiropā pakāpeniski atgriežas pie pamatlietām – ēdiena, darba, īpašuma, robežām un audzināšanas. BBB kā savas politiskās programmas galveno mērķi uzstāda “lauksaimnieku tiesības uz eksistenci”.[7] Lai nodrošinātu “godīgu pārtiku”, kas veido “veselīgu un labu sabiedrību”, BBB ir izstrādājusi apbrīnojami konkrētu un detalizētu partijas programmu, turklāt katram reģionam un novadam piedāvājot vietējai savdabībai un izaicinājumiem piemērotu redzējumu. Piemēram, ir aizkustinoši lasīt, kā BBB Frīzlandes atzars sola iestāties par frīzu valodu un kultūru, savukārt Ziemeļholandes programmā apskatīti veidi, kā būvēt labākus dambjus pret spēcīgajām Ziemeļjūras vētrām, savukārt Gelderlandes provincei veltītajā programmā uzsvērta vēja parku ierobežošana, lai aizsargātu skaisto ainavu un mazo lauku skolu aizstāvība. Zemnieku lokālisms paģēr tāda veida tuvas un praktiskas zināšanas par vietējiem apstākļiem, vajadzībām un fiziskajiem nosacījumiem, kādas bieži vien nav pieejamas nedz Hāgas, nedz Briseles ierēdņiem.

Tā kā BBB uzskata, ka daudzi mūsdienu ES zaļās politikas pārpratumi rodas no vienkāršas pilsētnieka (Briseles ierēdņa) neziņas par to, kā top un uz galda nonāk kruasāns ar sviestu, viņu programmā redzam atkārtotus aicinājumus vairot un izplatīt īstas hidroloģijas, ekoloģijas, ķīmijas, bioloģijas un fizikas zināšanas, kurās saikne starp cēloni, sekām un reāli sasniedzamiem mērķiem vēl nav sarauta. Piemēram, BBB sola “strādāt pie veselīgas kūtsmēslu politikas, lai sabiedrībai skaidri parādītu, ka kūtsmēsli nav “netīri”, bet gan nepieciešami pārtikas ražošanai un augsnes dzīvībai. Lopkopībai tādēļ ir izšķiroša nozīme. Jo: nav dzīvnieku, nav mēslu. Nav lauksaimnieka, nav lopbarības”. Tāpat, piemēram, nesenā tikšanās reizē ar EK viceprezidentu un zaļo lietu galveno komisāru Fransu Timmermansu BBB secināja, ka “EK delegācija nezina, ko ēd cūkas un govis”.[8] Tāpēc augstajiem Briseles kungiem nācās skaidrot, kāda ir vidējā Nīderlandes govs barības deva; ka govis tikpat kā neēd soju un ka cūkas galvenokārt ēd dažādu pārtiku, arī pārtikas ražošanas atlikumus.

BBB partijas programma, salīdzinot ar Vildersa teatrālajiem uzsaucieniem un “Demokrātijas foruma” kārtējām konferencēm par “Vakarzemes norietu”, iepriecina un iedvesmo tieši ar savu konkrētību, reālismu, praktisko, piezemēto pieeju un informētību par “šīs zemes lietām.” Turklāt BBB progamma pārliecina, ka ir iespējama arī saprātīga, pārdomāta un reālistiska zaļā politika, kas nenicina lauku cilvēkus, pārtikas audzētājus un darba darītājus. Šķiet, daudzas mūsdienu absurdās vides aizstāvju un zaļās politikas iniciatīvas, piemēram, vēlme aizliegt malkas kurināšanu, dažādos veidos ierobežot personīgā auto lietošanu vai Latvijas kūdras nozares likvidēšana tiešām rodas no šī zaļuma pilsētnieciski augstprātīgā un aprobežotā rakstura, kas par lauku cilvēka dzīvi zina gaužām maz.

Daudzos jautājumos BBB tiešām var uzskatīt par konservatīvi populistisku: pārdomāta vides aizsardzība, kas līdzsvarota ar gudru zemes kopšanu, ir labās un vērtīgās lietas “saglabājoša” un tālāk nododoša rīcība pati par sevi. Turklāt BBB, līdzīgi daudziem konservatīvajiem, uzsver lokālismu, lielāku vietējo pašnoteikšanos un referendumus, iestājas pret tālāku ES federalizāciju un aicina ES atgriezties tikai pie tirdzniecības savienības veidola (pretēji “Brīvības partijas” un “Demokrātijas foruma” aicinājumiem izstāties no ES), kā arī izsaka aizdomas par līdzšinējā migrācijas kursa ilgtspējību. Tāpat BBB visās programmās apgalvo, ka jāveicina darbs no mājām, ka mobilitāte laukos un no laukiem uz pilsētu un atpakaļ ir drīzāk jāatvieglo, nevis jāsarežģī. Ir jādod priekšroka dzelzceļa, nevis gaisa satiksmei, kā arī pēc ES zaļā plāna atcelšanas ir jāizvērš kodolenerģijas ieguve. Svarīgi, ka atšķirībā no “Demokrātijas foruma” un pāris citiem Eiropas identitāriešiem, BBB atbalsta Ukrainu un NATO.

Tomēr daudzos vērtību un sociālajos jautājumos BBB piekrīt Nīderlandes sabiedrības vairākuma noklusētajam liberālismam, kas neapšauba nedz narkotiku pieejamību, nedz eitanāzijas “pakalpojumus”, nedz abortus vai viendzimuma savienības. BBB arī ir vecmodīgi daudzos ar labklājības valsts pārvaldīšanu saistītos jautājumos. Tāpat BBB kā akmenī cirstu pieņem valdošo uz tirgu vērsto lielsaimniecību un industriālās lauksaimniecības modeli, kaut gan pilsētcentrisku un liberālu skatījumu visvairāk izaicinātu tieši vidējās vai mazās ģimenes lauksaimniecības, dažādas deurbanizācijas programmas un pāreja uz organiskāku saimniekošanas veidu, kurā lauksaimniecība ir nevis vienkārši bizness vai ražošana tirgum, bet gan pašpietiekams, sevi atražojošs dzīvesveids, ģimenes lauku mājsaimniecībām veidojot ekonomikas pamata šūniņu.

BBB panākumi, pat ar idejiskiem trūkumiem, māca, ka Rietumeiropas status quo apšaubošam nacionālpopulismam vai nacionālkonservatīvismam ir jāiekļauj labākais no visa: Vildersa eiroskepticisms, masu migrācijas un islāma kritika jāapvieno ar “Demokrātijas foruma” izsmalcināto elitārismu, liberālisma kritiku un intelektuālismu, bet praksē vairāk jāpievēršas konkrētu tautsaimniecisko jautājumu risināšanai, kas paredz zemnieku politikai raksturīgo lokālismu, reālismu, utopisko zaļo kursu kritiku un ekonomikas balstīšanu taustāmās lietās – vietējās pārtikas un tās audzētāju suverenitātē. Reālistiska, konkrēta un taustāma konservatīvisma nākotne Eiropā var būt tikai un vienīgi agrāra. Tā arī būtu īstā un burtiskā “atgriešanās pie saknēm”.

ASV agrāro tradīciju savulaik kopsavilka sekojošos punktos,[9] kuri labi iederētos jebkuras autentiski konservatīvas kustības programmā:
(1) Augsnes kultivēšanā ir “pozitīvs garīgais labums”, un tās apstrādātājs iemanto “godu, vīrišķību, pašpaļāvību, drosmi, morālu godīgumu un viesmīlību”. Šie tikumi izriet no tiešas saskarsmes ar dabu un ciešākām attiecībām ar Dievu caur dabu. Lauksaimnieks ir svētīts ar to, ka viņš seko Dieva piemēram, haosa vietā iedibinot kārtību.
(2) Lauksaimniecība ir vienīgā nodarbošanās, kas sniedz pilnīgu neatkarību un pašpietiekamību.
(3) Zemniekam pasaules kārtībā ir stingrs, stabils novietojums. Viņam “ir identitātes apziņa, vēsturisko un reliģisko tradīciju izjūta, piederības sajūta konkrētai ģimenei, vietai un reģionam, kas ir psiholoģiski un kultūras ziņā labvēlīgi”. Zemnieka dzīves harmonija izaicina sadrumstalotās, atsvešinātās mūsdienu sabiedrības uzbāzību.
(4) Pilsētas dzīve, finanšu kapitālisms un tehnoloģiju pārmērs iznīcina neatkarību un cieņu, vienlaikus veicinot netikumus un vājumu.
(5) Lauksaimnieciskas kopienas ar savu darba un sadarbības mijiedarbību ir paraugsabiedrības.

““Viņiem pat bakalaura grāds nevarētu būt” – Stukāns netaupa asus vārdus Latvijas izglītības sistēmai”, jauns.lv, 21.02.2023: https://jauns.lv/raksts/zinas/546060-viniem-pat-bakalaura-grads-nevaretu-but-stukans-netaupa-asus-vardus-latvijas-izglitibas-sistemai

“Katru trešo mēnesi organizējot konkursus, nevaram atlasīt nepieciešamo darbinieku skaitu. Piemēram, piesakās 70 kandidāti ar augstāko juridisko izglītību un maģistra grādu. Piedošanu, bet viņiem pat bakalaura grāds nevarētu būt, jo testā jautājumu par noziedzīga nodarījuma elementiem un pamatiem nespēj atbildēt. Ko es varu teikt? Izglītības sistēma degradējas līdz ļoti zemam līmenim,” pauda Stukāns.

Latvijas juristu zemo izglītotības līmeni gan mēģināja aizstāvēt dažas augstskolas, apgalvojot, ka “eksāmena saturs būtu jāmaina”. Taču Tiesnešu biedrība atgādināja, ka “tik nopietnā nozarē kā jurisprudence, kur no juridisko pakalpojumu kvalitātes atkarīgi cilvēku likteņi, mantiskais stāvoklis, nedrīkstētu strādāt neviens, kuram nav attiecīgās izglītības.”[10]

Šīs atziņas sniedz būtisku atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijā tik bieži “nestrādā likumi”, ko nereti mēģina lāpīt ar jaunu likumu pieņemšanu, tā administratīvo aparātu audzējot un noslogojot vēl vairāk. Latvijai varētu būt tik izcils pamatlikums un izrietošie sabiedrības dzīvi regulējošie likumi, cik vien iespējams, taču tie būs tikai tukša skaņa, tikai papīri un paziņojumi, ja nebūs apmācītu cilvēku, kuri šos likumus piemēro konkrētiem gadījumiem. Likumi nepiemēro paši sevi – to dara dzīvi cilvēki: ministri, ierēdņi, tiesneši, juristi, prokurori un advokāti. Nevis likums, bet cilvēks izspriež, izlemj un iztiesā. Tāpēc “tiesiskā valstī” – ar ko mēdz lepoties gan Latvija, gan ES, gan plašāka Rietumu tradīcija – viss ir atkarīgs ne tik daudz no pareiziem likumiem, cik no pareiziem tiesnešiem.

Kāpēc Latvijas tiesvedībā gandrīz vispār nav iespējams uzvarēt valsti, piemēram, diskriminējošu Covid-19 ierobežojumu, aizliegumu vai atlaišanu gadījumā?[11] Kā Augstākā Tiesa tā vienkārši pretkonstitucionāli var konstatēt “publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu” viendzimuma pāriem?[12] Kāpēc svaigajā Jēkabpils slepkavības lietā tiesa atbildību par nolaidību noveļ uz policijas pleciem, savukārt policija vaino tiesu? Kā Latvijas tiesa var uzdot “valstij sniegt patvērumu kādam Krievijas pilsonim, kuram draudēja iesaukšana armijā un iespējamā iesaistīšana kara noziegumu izdarīšanā Ukrainā”?[13] Kāpēc ir tik grūti Latvijā mītošus lielkrievu šovinistus notiesāt par “naida noziegumiem” pret latviešiem un ukraiņiem?[14] Kāpēc tiesu procesi Latvijā nereti iestrēgst kafkiāniskā instanču un ierēdniecības labirintā?[15]

Atbilde nav tālu jāmeklē – Latvijas juristi gluži vienkārši nav pietiekami izglītoti. Ja jurists ir amats, kura galvenā rūpe ir likumi kā valsts “asinsrite”, tad nav brīnums, ka valsts organismā šobrīd ir tik daudz trombu. Kāds teiciens vēsta: “PSRS sagrāva leišu komunisti, igauņu ekonomisti un latviešu juristi”. Latvijā tiešām izsenis jurisprudence ir samērā iecienīta saimniekdēlu nodarbošanās. Daudzi Latvijas dibinātāji un atjaunotāji pēc izglītības bija juristi, un var saprast, kāpēc tā. Cara laikos vismaz viens izskolots jurists bija vajadzīgs katrā saimē, lai palīdzētu ģimenei orientēties un izdzīvot sarežģītajos cariskās birokrātijas līkločos, kā arī īpašumtiesību strīdos ar muižniekiem vai citiem saimniekiem. Starpkaru periodā juristi bija nepieciešami, lai konceptuāli celtu, kodificētu un administrētu jauno valsti. Padomju okupācijas periodā jurisprudence vieniem bija izdzīvošanas, citiem kolaborācijas jautājums, savukārt trimdā noderēja, lai izprastu jaunās mītnes zemes apstākļus, kā arī cīnītos par Latvijas atjaunošanu un cilvēktiesībām.

Pēc neatkarības atjaunošanas jurists Latvijā ir kļuvis bezmaz vai par noklusējuma profesiju. Noslēdzot apburto loku, šī profesija ļauj saimnieciskās izdzīvošanas nolūkā noorientēties Latvijas barokāli sarežģītajā un pretrunīgajā likumu, noteikumu un regulējumu celtnē, kā arī, protams, atrast iespējas, kā valsti apvest ap stūri. Jau starpkaru periodā Edvarts Virza kādā rakstā atzīst, ka latviešiem patiesi ir daudz juristu, taču pagalam maz tieslietu filozofu. Taču bez izpratnes par likumu, taisnīguma un tiesību sasaisti ar labo visa nemitīgā latviešu juristu rosība ir veltīga sofistika.

Ko darīt? Dažas pamācības un vērtīgus atgādinājumus Latvijas tieslietu sistēmas reformētāji varētu pasmelties Platona dialogos Valsts un it īpaši Likumi. Par advokātiem Platons izsakās sevišķi nicinoši: advokātu ir daudz tur, kur pieaug bagātība. Vispār vērsties tiesā ir negods. Par ļaunu un apkaunojošu izglītības stāvokli liecina tas, ka tiesneši ir nepieciešami ne tikai neizglītotajiem, bet arī tiem, kuri apgalvo, ka ieguvuši labu izglītību. Ja filozofu raksturo lēnīga pacietība un apdomīgs vārdu lietojums ar mērķi sasniegt patiesību, tad advokāts nemitīgi steidzas, manipulē ar vārdiem un faktiem, tikai lai izdabātu saimniekam, viņš ir sīkmanīgs, verdzisks, nepastāvīgs un ar šaudīgu prātu, kaut arī iedomājas, ka ir gudrs. Advokāta šaurais, sīkumainais prāts atklāj savu bezpalīdzību, kad, šķirts no pasūtījumiem un aizstāvības runām, tas nonāk pārdomās par pareizā un nepareizā vai cilvēka laimes un posta būtību. Advokāts prot plūstoši izteikties un apvārdot, bet nespēj saprātīgi runāt par labas dzīves jēgu.[16]

Platons uzskatīja, ka taisnīga tiesvedība ir viens no cilvēces lielajiem labumiem. Taču to apdraudēja profesionālā interešu aizstāvības māksla, kas sākas ar apgalvojumu, ka ar noteiktu paņēmienu palīdzību var nodrošināt uzvaru tiesvedībā neatkarīgi no tā, vai lietā aplūkotā rīcība būtu bijusi likumīga un taisnīga vai nē. Tāpēc Platons no ideālās valsts padzītu tādus advokātus, kuri par labu samaksu aizstāvētu jebkuru. Ja kāds mēģinātu sagrozīt taisnīguma izpratnes varu pār tiesneša prātu vai nepamatoti pavairotu tiesas prāvas vai nepamatoti palīdzētu citiem iesniegt šādas prasības, tāds būtu pienācīgi jātiesā un jāsoda. Ja vainīgais advokāts rīkojies slavas labad, viņš ir jāizslēdz no turpmākas dalības jebkādā tiesas procesā. Ja advokāts rīkojies tikai naudas dēļ, viņu kā pilsoni vajadzētu sodīt ar nāvi, bet, ja viņš bijis ārzemnieks, – izraidīt.

Tiesnešiem savukārt jābūt cilvēkiem ar augstāku intelektu un, izlemjot kādu lietu, nav jāsamierinās ar drošu juridisku jā vai nē, bet gan jāizklāsta sava lēmuma principi. Platons noraidīja tiesas, kurās tiesneši nekad neteica viens otram, ko domā, un slēpa savus uzskatus no sabiedrības.[17] Tiesnešus jāizraugās valsts amatpersonām, kurām jāsapulcējas templī un no savām rindām jāizvēlas tie, kuri vislietpratīgāk pildījuši savus pienākumus un kuri lemtu par līdzpilsoņiem vislabākajā veidā. Kad atlase ir veikta, pašai vēlēšanu padomei jāveic atkārtota pārbaude, un, ja kāds vārds tiek noraidīts, tādā pašā veidā jāizvēlas cits. Par nepareiziem lēmumiem tiesneši būtu jāsoda ar naudas sodu, amata zaudēšanu vai izraidīšanu. Tiesnešus arī jāpiespiež labot savas kļūdas.

Tomēr arī paši tiesnešu eksaminētāji, pēc Platona domām, būtu jāpārbauda. Viņš piedāvāja īpašu tribunālu, kurā ikviens pilsonis varētu ierosināt eksaminētāju apšaubīšanas procedūru. Sliktu eksaminētāju notiesāšana paredzētu jebkāda statusa zaudēšanu, dzīvam esot, un zaudētu iespēju, ka valsts pēc nāves apmaksās eksaminētāja bēres.[18]

Krista Burāne, “Staņislava Tokalova filma “Viss būs labi”. Cilvēki aiz stikla”, kinoraksti.lv, 16.03.2023: https://www.kinoraksti.lv/domas/recenzija/stanislava-tokalova-filma-viss-bus-labi-cilveki-aiz-stikla-1082

Tā [Uzvaras pieminekļa] vietā Rīgas telpā pagaidām ir tukšums. Vai tā būs vieta, kurā satiksies un norims karojošo sociālo atmiņu kari? Staņislavs Tokalovs un Valdis Celmiņš ar savu darbu uzdod sarežģītus jautājumus, bez kuru atbildēšanas nav iespējama saliedētas sabiedrības izveidošanās Latvijā. Filmas autori gan apgalvo, ka viss būs labi, bet to, kad tas būs un kā to panākt, īsti nesaka. Iespējams, tas būtu jājautā Kultūras ministrijai un Nacionālajai apvienībai, kura jau gadu desmitiem ir atbildīga par iekļaujošas un saliedētas sabiedrības veidošanu. Tomēr skatoties uz Irinu, Ņinu un Raulu, var redzēt, ka līdzšinējā politika šo ģimeni nav sasniegusi. Viņi joprojām ir tur – aiz stikla.”

Šī gada martā un aprīlī Latvijas publiskajā telpā gandrīz ne dienu nevarēja iztikt bez kāda raksta, intervijas, sižeta, kurā kārtējo reizi paredzami ierastā pēdējo trīsdesmit gadu manierē aprunāta mūžīgā tēma par to, ka krievi Latvijā nejūtas pieņemti un latvieši viņus apceļ, nepieņem, neciena, “nepietiekami integrē” un tamlīdzīgi. Tomēr Krievijas agresijas karš Ukrainā neļauj uz šo latviešu liberāļu un “labo krievu” kauninošo moralizēšanu paskatīties neitrāli vai galvu viegli šūpojot. Ir tiešām grūti saprast, kāpēc gadu pēc kara sākuma Latvijas intelektuāļi joprojām izšķiež tik daudz spēku un digitālās tintes, lai runātu par krieviem un viņu “problēmām”, nevis ukraiņiem. Kā vienā no pēdējām 13. Saeimas sēdēm par latviešu valodas stāvokli izteicās deputāts Aleksandrs Kiršteins: “Kāpēc visu laiku visur ir krievi, sakiet?”^[19] Galu galā Latvijā arī pirms kara dzīvoja diezgan prāva ukraiņu kopiena, lai gan pārsvarā pārkrievota vai sovjetizēta.

Šķiet, kādu brīdi kopš kara sākuma Latvijas liberāļi un mūžīgie integrētāji īsti nezināja, ko teikt, jo Latvijas sabiedrības vairākums diezgan vienprātīgi iestājās par dažādu krievu imperiālisma atribūtu – t. sk. pieminekļu un valodas – demontāžu. Apgaismotā inteliģence varbūt brīžiem pakurnēja par neiecietīgā pūļa “melnbalto domāšanu”, tomēr pārsvarā izvēlējās ciest klusu un rūgt savā nodabā, varbūt reizēm pasūdzoties ārzemju kolēģiem par “bezprecedenta agresīvu sabiedrisko spiedienu”, kas traucē zinātniekiem un publiskajiem intelektuāļiem “kritiski un demokrātiski apspriest idejas”.^[20] Kādu brīdi milzušais liberāļu aizvainojums spēji izlauzās uz āru tieši Tokalova filmas izrādīšanas sakarā. Beidzot Latvijas liberāļiem parādījās kāds emocionāli iedarbīgs karogs, ap ko pulcēties, lai pretotos dažādām Latvijā jau tā gausi notiekošajām atkrieviskošanas kampaņām. Tokalova filma vienlaikus sakrita ar mediju “diskusiju” par to, vai izraidīt latviešu valodu neprotošus Krievijas pilsoņus vispār ir “pieņemami”, jo tas nozīmē traucēt pensionāru vecumdienu mieru. Tokalova skatījums esot “niansēts”, “cieņpilns”, “cilvēcīgs”, uz “saprašanos” vērsts, Tokalovs okupantos un viņu pēctečos ļauj saskatīt kādas abstraktas “Krievijas upurus”, nevis “Latvijas ienaidniekus”.^[21] Turpretī latviešu nacionālisti esot agresīvi, neiecietīgi, krievu pasaules sarežģītību ignorējoši un varbūt pat liekuļi, jo paši ir pret viendzimuma laulībām, kas taču ir tāda pati nostādne kā Putinam. Un tādā garā.

No pieraduma ir grūti atradināties. Jo īpaši stipri ierobežotas paškritikas apstākļos, kuros liberāļi iet viens uz otra filmām, raksta recenzijas viens par otra darbiem, aicina uz diskusijām paši sevi un tikai retu reizi “viedokļu dažādības” uzturēšanai piesaista vienu simbolisku konservatīvo vai nacionālistu ar pretēju viedokli. Šāds paškritikas iztrūkums gan var novest visai absurdā strupceļā un saķeres zaudēšanā ar ārpasauli.

Kā lai citādāk kara otrajā gadā skaidro atjaunotu liberāļu pārmetumu latviešiem, ka “diskusijas neesamība neļauj arī latviskajā telpā pārskatīt esošos uzskatus par krievvalodīgajiem, starp kuriem ir arī seni, stereotipiski, kolektīvajās bailēs balstīti aizspriedumi”?^[22] Tikai jāpiebilst, ka ukraiņi šodien ir ne tik daudz “rusofobiski” (t. i., baidās no krieviem), cik drīzāk krievus aktīvi nicina un faktiski atvaira krievu uzbrukumus un kara noziegumus. Interesanti, cik “stereotipiski” un “kolektīvajās bailēs balstīti aizspriedumi” bija varonīgajam ukraiņu kapteinim, kurš pagājušajā nedēļā ierakumos pie Bahmutas viens pats atvairīja vairāku krievu uzbrukumu, turklāt nikni lādējot okupantus tieši krievu valodā?^[23]

Iespējams, daļu latviešu intelektuāļu raksturo tāds paradoksāls apzīmējums kā “provinciāls kosmopolītisms”, ko nesenā esejā lieliski aprakstījusi ukraiņu rakstniece Saša Dovžika: “Mēs ieņēmām kosmopolītisku disidentu nostāju, kuri nav piesaistīti konkrētai valstij vai tautībai. Es tobrīd nepamanīju, ka mūsu kosmopolītisms nozīmēja vienkārši dominējošās krievu kultūras asimilēšanu, kura tik plaša un “bagātīga” bija tikai citu kultūru izlaupīšanas dēļ.”^[24] Varbūt daudzi latviešu liberāļi, tāpat kā iepriekš pārkrievotā Dovžika, baidās, ka aktīva pretestība krievu imperiālismam viņus nepadara pārāk nacionālistiskus, vienā nometnē ar “tiem tur” tumsonīgajiem, tautisko kaislību pārņemtajiem plebejiem, kas būtu pretrunā “kosmopolītiskiem ideāliem”.

Iespējams, šis latviešu liberāļu pieradums, visaptverošā dziņa noliegt savējos (turklāt ne tikai savējos – šajā gadījumā tiek noliegtas vai relativizētas arī ukraiņu pamatotās bažas par krievu labajiem nodomiem) ir daļa no kāda liberālās liturģijas^[25] paššaustīšanās rituāla. Tajā publiskos grēksūdzes un sevis apsūdzēšanas aktos vienmēr skaļi jāapliecina sevis kā privileģēta apspiedēja statuss, bet krievi, pat agresijas kara apstākļos, ieņem mūžīgās apspiestās, nesaprastās un vairākuma diskriminētās minoritātes lomu. Šķiet, daži Progresīvo aktīvisti tā arī domā: geji un krievi Latvijā ir vienlīdz apspiestas, diskriminētas un nesaprastas “minoritātes”, kuras ar savu eksistenci un “tiesību” prasībām “apdraud” neiecietīgo latviešu vairākuma identitāti.^[26] Protams, jebkuru šādu diskusiju ātri vien varētu apklusināt, “apcelto krievu” vietā ieliekot nacistiskos vāciešus, par kuriem gan nav dzirdēts, ka viņi saucami par sava režīma “upuriem”. Iespējams, latviešu liberāļi savā kosmopolītismā ir iesavinājuši lielai Rietumu pēckara historiogrāfijas daļai raksturīgo izvēlīgumu Otrā pasaules kara notikumu interpretācijā, kas paredz nacistisko vāciešu noziegumus un vācu imperiālismu kā tādu uzskatīt par neattaisnojamu absolūto ļaunumu, savukārt komunistisko krievu gadījumā vienmēr atradīsies kādi aizbildinājumi un atbildības relativizācijas mēģinājumi.

Uz latviešu liberāļu nebeidzamajiem pārmetumiem 30 gadu laikā vienkāršos teikumos atbildēts ne reizi vien: 1) nevar saliedēties ar tiem, kuri negrib saliedēties, ir ļoti grūti saliedēties ar tiem, kuri atklāti vai klusi nicina tavu valsti, valodu, tautību un vēsturi un jūtas “apspiesti”, ja viņiem kāds norāda, ka šeit ir Latvija, nevis Krievija; 2) Tokalova filmas galvenā varone, padomju armijas veterāne ir uzskatāma par okupanti saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem un elementāru Latvijas vēstures izpratni, kurā galveno vielu sastāda konkrēti fakti par konkrētiem notikumiem, noteiktas vēsturiskās patiesības, nevis relativizējamas “sociālās atmiņas”, kuras Tokalova varoņos izpaužas kā dažādas melu, safabricētas vēstures un pašapmāna formas; 3) ārkārtēja apdraudējuma apstākļos ir tikai normāli reaģēt, ieslēdzot “melnbalto domāšanu”: ja kāds uzbrūk, tad dabiskais pienākums prasa aizstāvēties, tā uzreiz sadaloties “aizstāvjos” jeb draugos un “uzbrucējos” jeb ienaidniekos; aizstāvēt savējos netaisnīga uzbrukuma apstākļos ir rīcība, ko pieprasa tuvākmīlestības pienākums; 4) “dialogs” ir iespējams tikai ar tiem, kuri ir gatavi uz dialogu un nožēlu, ko nevar teikt par Latvijas krievu statistisko vairākumu; 5) krievu imperiālisms ar dažādām tā maigās varas formām ir objektīvs ļaunums, kas ir izskaužams ne tikai no Ukrainas, bet arī no Latvijas, Baltijas, Austrumeiropas un arī plašākas pasaules. Šādi varētu atbildēt līdz bezgalībai.

Taču Tokalova filmas sakarā pārsteidza latviešu liberāļu iracionālisms un galējā pakāpe, līdz kurai savējo noliegšanā un naidīgu svešo aizstāvībā ir gatavi iet cilvēkmīlestību sludinoši “viesmīlības”^[27] apoloģēti. Kara sākumā Oksfordas Universitātes asociētā profesore Dace Dzenovska piedāvāja liberālismam raksturīgo “beznosacījumu viesmīlību pret svešiniekiem” skatīt kā sekularizētas kristietības augstāko tikumu. Politiskais liberālisms esot kristīgās morāles sekulārā versija, kurai ģimene – savējie – ir nepieciešama tikai kā institūcija, kas audzina pilsoņus, taču kas neizprotamu iemeslu dēļ jāatstāj malā, piedaloties sabiedriskajā dzīvē. Dzenovska raksta: “Liberāli demokrātiskā sabiedrībā cilvēks ieiet publiskajā telpā kā svešinieks starp svešiniekiem; kā pilsonis, nevis kā ģimenes loceklis.” Tāpat “būt viesmīlīgam nozīmēja uzņemt svešiniekus un būt atvērtam tiem riskiem un nedrošībai, ko šāda uzņemšana var radīt.” Galu galā: “Šo visaugstāko kristīgo un liberālo tikumu – kad radniecība tiek atstāta malā, lai izrādītu viesmīlību svešiniekiem – spēj iedzīvināt vien daži.”

Patiesi, pirms kara 2020. gada vasarā šādus tikumības griestus sasniedza Santa Remere, savā pasaku grāmatā Mūsējās iekļaujot Latvijas valsts un latviešu tautas rūdīto ienaidnieci Tatjanu Ždanoku. Šāds Remeres žests līdz ar to būtu jāuzskata par svētu rīcību, augstāko intelektuālā pašnolieguma paveidu. Tādējādi varētu šķist, ka latviešu liberāļi savā “beznosacījumu viesmīlībā” pret padomju kara veterāniem un latviešu valodu mācīties negribošiem Krievijas pilsoņiem (ievērojiet, strīds bija nevis par nepilsoņiem vai naturalizētiem krieviem, bet gan par Latvijā dzīvojošiem svešas, naidīgas valsts pilsoņiem) gluži vienkārši mēģina pārtrumpot pārējos latviešus ar savu svētulīgo morāli. Viņi ir “kristīgāki” par vidusmēra kristiešiem, jo liberālā kristietības versijā jau izsenis svarīgāk ir nevis tas, kam tu tici, bet gan tas, ko tu dari tuvākajam. Bet vai tiešām kristietība noliedz patmīlu un savējo mīlestību?

ASV protestantu vidū jau pāris mēnešus norit dedzīga diskusija par Stīvena Volfa grāmatu Kristīgā nacionālisma aizstāvība,^[28] kuras galveno tēzi var izteikt šādi: “Kristus nav atcēlis dabiskās attiecības starp cilvēkiem, žēlastība dabu paceļ un pilnīgo, nevis atceļ.” Proti, kristietība ne brīdi neparedz, ka cilvēkam ir aizliegts mīlēt un rūpēties par sevi, savu ģimeni, tuvākajiem draugiem, savējiem, ciltsbrāļiem un tautiešiem, jo daudzos veidos mīlestība un pieķeršanās iepriekšminētajiem ir dabiskas, izrietošas no cilvēkbūšanas fakta kā tāda, pat ja grēkākrišana ir samaitājusi cilvēku savstarpējās dabiskās saistības. Noliegt savus bērnus un senčus, lai “viesmīlības tikuma” vadībā dotu priekšroku svešiem bērniem un senčiem nav ne dabiski, ne kristīgi – tas ir perversi un apvērš cilvēku savstarpējo attiecību mīlestības hierarhiju. Volfs meistarīgi parāda, ka kristīgā tradīcija tiešām paredz savējo mīlestību. Piemēram, Augustīns raksta: “Tā kā nevar palīdzēt visiem, ir jārūpējas par tiem, kuri vietas, laika un apstākļu dēļ ar jums ir ciešāk saistīti.”^[29] Kalvins norāda, ka “starp cilvēkiem, atbilstoši mūs savstarpēji saistošās saiknes ciešumam, dažiem ir spēcīgākas prasības pēc mūsu mīlestības nekā citiem.”^[30] Jaunanglijas sludinātājs Džonatans Edvards raksta: “Dabas likums un dievišķās atklāsmes likums māca mums būt vienotiem ar tiem, ar kuriem mēs dzīvojam vienā valstī, īpaši mīlēt viņus, un daudzējādā ziņā padara mūs par vienu ķermeni.”^[31] Daudzi kristīgie autori citē Ciceronu: “Pastāv ciešāka izcelsmes (gens), nācijas un valodas saistība, kas ieved cilvēkus ļoti ciešā jūtu sabiedrībā.”^[32] Protams, kristiešiem ir jāmīl savs tuvākais, kas ietver visus cilvēkus, taču kristīgās morāles tradīcija ir izšķīrusi tuvākus un tālākus tuvākos. Jaunanglijas puritāņu garīdznieks Semjuels Vilards 17. gadsimtā raksta, ka, lai gan vārds “tuvākais” sevī aptver visu cilvēci, “tas [arī] ietver visas dažādās attiecības, dabiskās, civilās un reliģiskās, kurās cilvēki atrodas saiknē cits ar citu.” Tāpēc mums nav “visi jāmīl vienādi” saskaņā ar domu, kas “nāk no neziņas par attiecībām, kuras Dievs ir noteicis starp cilvēkiem; kam viņš ir uzlicis tos īpašos pienākumus, kas jāpilda ar īpašu mīlestību citam pret citu. (..) Ir daži, par kuriem mums būtu jārūpējas vairāk nekā par citiem.”^[33] Arī Akvīnas Toms māca, ka “mēs vairāk mīlam tos, kuri ir ciešāk saistīti ar mums, jo mēs viņus mīlam daudzākos veidos.”^[34] Akvīnietis arī norāda, ka “jautājumos, kas skar attiecības starp pilsoņiem, (..) mums vajadzētu dot priekšroku saviem līdzpilsoņiem.”^[35]

Šādi varētu turpināt. Taču nav šaubu, ka Daces Dzenovskas raksturotajam politiskajam liberālismam kā “sekularizētai kristietības formai” ir visai attāla saistība ar vēsturisko un ortodoktisko kristīgo mācību.

Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.^[36] Jo egalitārāka ir oficiālā ideoloģija, jo grūtāk augstākajai šķirai jāstrādā, lai atrastu iemeslus, ar kuru palīdzību atšķirties no masām, kas noved pie morālo atšķirību pārspīlēšanas starp abām sociālajām ciltīm. Zemākās šķiras pārstāvji varbūt daudz ko nesaprot par “sociālās atmiņas” un “beznosacījumu viesmīlības” teorijām, toties viņi saprot, kad “smalkāki kungi” viņus nicina. Tāpēc parastie ļaudis reaģē, kļūstot par augstākās šķiras zīmētajām karikatūrām par sevi, pieķeroties reliģijai, tradicionālajai morālei un nacionālismam, un dažādām izslēgšanas, savējo un radniecības uzsvēršanas praksēm. Augstākā šķira to visu vēro internetā un gūst apstiprinājumu savai nojautai, ka zemākā šķira ir morālās un estētiskās kategorijās zemāka. Zemākā šķira atkal jūt, ka augstākajai šķirai ir vēl izteiktāks nicinājums pret to nekā iepriekš, līdz ar to tiek iekustināta bezgalīga savstarpēja nicinājuma un norobežošanās spirāle, ko anglofonā pasaule pazīst kā kultūrkarus.

Un tiešām: sociologi Bredlijs Kempbels un Džeisons Menings ir konstatējuši, ka daudzās liberālās, pārtikušās, augsti izglītotās sociālajās vidēs cilvēks iegūst augstāko sociālo statusu, biedrojoties un “empatizējot” ar agrāk stigmatizētām identitātēm, piemēram, identificējoties kā rasu, etniskā vai reliģiskā minoritāte, seksuālā minoritāte vai kā persona ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem.^[37] Iespējams, latviešu liberāļu siltās jūtas pret Tokalova filmā rādītajiem “marginalizētajiem krieviem” ir viena šāda sociālā statusa iemantošanas metode, kurā savu tautiešu, “savējo” dedzīga publiska nosodīšana un kaunināšana ir raksturīgs paņēmiens.

Tomēr šim liberāļu bezprecedenta vēsturiskajam svešinieku mīlēšanas un savējo nicināšanas fanātismam ir arī nopietnas psiholoģiskas un labsajūtu ietekmējošas blaknes. Viens no skaidrojumiem, kāpēc liberāļi salīdzinājumā ar konservatīvajiem ir tik neirotiski, depresīvi, nomākti, nemierīgi, ar pieaugošu “mentālo traucējumu” klāstu, ir tāds, ka viņi gluži vienkārši ir pieņēmuši tādus uzskatus, kuros “galvenie sliktie” ir viņi paši – baltie, pārtikušie, privileģētie, izglītotie Rietumu cilvēki. Piemēram, baltie liberāļi (ne tikai ASV) uz visām pārējām rasu un etniskajām apakšgrupām raugās labvēlīgāk nekā uz savējām. Nav nevienas citas ideoloģijas un rases vai etniskās piederības kombinācijas, kas veidotu līdzīgu modeli. Kā konstatē pētnieks: “Šī spriedze, esot daļai no grupas, kuru pats ienīsti, rada spēcīgu disociatīvu spiedienu uz daudziem baltajiem liberāļiem.”^[38] Varbūt latviešu liberāļi, pieaugot latviešu tautas vienprātībai atkrieviskošanas jautājumā, kopš kara sākuma tiešām jūtas neērti, ka ir latvieši, ja reiz viņi ir gatavi, Igora Gubenko vārdiem runājot, krievu imperiālisma slavinātājus saukt par “Krievijas upuriem”. Mūsu liberāļi varbūt ir lieli moralizētāji, taču grūti par morāli nosaukt tādu sociālā statusa paaugstināšanas paņēmienu, kas pašus svētos ar viņu “beznosacījuma viesmīlību” pret agresoriem padara par antidepresantu patērētājiem un psihoterapeitu klientiem. Liberāļu grūtsirdības un pašnaida problēmu varētu atrisināt ļoti viegli – viņiem kļūstot tikai nedaudz atvērtākiem un iejūtīgākiem pret tādu tuvākmīlestību, kas neignorē un neatstāj novārtā dabiski dotos “savējos”.

[1] Skat. šīs kustības redzamākā aktīvista darbu: https://rufo.substack.com/

[2] https://brighterly.com/blog/homeschooling-statistics/

[3] Par “nepieciešamām sabiedrībām” sauc tādas cilvēku kopdzīves vai savienības formas, kuru veidols un mērķi nav atkarīgi no individuālas izvēles vai dzīvesstila: https://www.firstthings.com/article/2017/06/the-three-necessary-societies

[4] Thomas Crean, Alan Fimister, Integralism. Editiones Scholasticae, p. 69.

[5] Termins popularizēts šajā grāmatā: Roger Eatwell, Matthew Goodwin, National Populism: The Revolt Against Liberal Democracy. Penguin UK, 2018.

[6] https://nos.nl/artikel/2468396-verplichte-uitkoop-boeren-is-uitweg-uit-crisis-kreeg-nederland-te-horen-in-brussel

[7] https://boerburgerbeweging.nl/verkiezingsprogramma/

[8] https://boerburgerbeweging.nl/fractienieuws/caroline-van-der-plas-in-gesprek-met-eurocommissaris-frans-timmermans/

[9] https://xroads.virginia.edu/~Hyper/HNS/Yoeman/agri1.html

[10] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/juristu-eksamena-bedigie-rezultati-atspogulo-problemas-nozare.a499551/

[11] https://neatkariga.nra.lv/izpete/410093-tiesvedibas-par-covid-19-sertifikatiem-izskerde-ieverojamus-valsts-resursus

[12] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesa-pirmo-reizi-latvija-atzist-viendzimuma-para-gimenes-attiecibas.a459312/ Sal. ar pretēju tendenci Igaunijā: https://news.err.ee/1608889133/tallinn-court-ban-on-customers-inside-caf-during-covid-unlawful ; https://www.baltictimes.com/estonian_court_for_1st_time_ever_deems_requirement_for_coronavirus_passport_invalid/

[13] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/17.04.2023-no-sutisanas-uz-ukrainu-begoss-krievijas-pilsonis-tiesas-cela-izcina-patverumu-latvija.a505155/?utm_source=lsm&utm_medium=article-bottom&utm_campaign=article

[14] https://www.la.lv/sadus-noziegumus-pasplusma-atstat-nedrikst

[15] https://www.la.lv/lai-tiesa-butu-isa-un-taisniga-2

[16] Skat. Valsts, 405; Teaitēts, 175–177. Skat. arī Huntington Cairs, “Plato as Jurist”, Plato, Princeton: Princeton University Press, 1970, pp. 311–312.

[17] 876b.

[18] Izvilkumi no “Plato as Jurist”, op. cit., pp. 297–303.

[19] https://www.youtube.com/watch?v=WlYDzo1lJAg

[20] https://www.cultures-of-history.uni-jena.de/latvia/toppling-monuments-how-russias-war-against-ukraine-has-changed-latvias-memory-politics

[21] https://www.kinoraksti.lv/domas/recenzija/viss-bus-labi-vai-viss-bus-tapat-1087

[22] https://satori.lv/article/vai-tiesam-viss-bus-labi

[23] https://www.youtube.com/watch?v=qHZ3mPNxF_w

[24] https://www.punctummagazine.lv/2023/04/17/dzimta-valoda-stasts-par-valodas-metamorfozi/

[25] https://www.firstthings.com/article/2017/01/liturgy-of-liberalism

[26] https://twitter.com/nezobis/status/1647346198125199362 ; https://victorytk.wixsite.com/victorytk ; https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/60222

[27] https://satori.lv/article/politiska-radnieciba

[28] Stephen Wolfe, Case for Christian Nationalism, Moscow, Idaho: Canon Press, 2022.

[29] Augustine, De Doctrina Christiana, 1.28; John Calvin, Commentary on a Harmony of the Evangelists, 1:471 (par Mat. 10:37).

[30] John Calvin, Commentary on a Harmony of the Evangelists, 1:471.

[31] The Works of Jonathan Edwards, ed. Amy Plantinga Pauw, vol. 20, The “Miscellanies” 833–1152 (1740), New Haven, CT: Yale University Press, 2002, no. 928.

[32] Cicero, On Duties, trans. Andrew P. Peabody, Boston: Little, Brown, 1887, 1.17.

[33] Samuel Willard, Body of Divinity, loc. 31641.

[34] Aquinas, ST, II–II.26.7.

[35] ST, II–II.26.8.

[36] Sīkāk skat. https://www.richardhanania.com/p/a-psychological-theory-of-the-culture

[37] https://link.springer.com/book/10.1007/978-3-319-70329-9 ; https://brill.com/view/journals/coso/13/6/article-p692_2.xml?language=en

[38] https://americanaffairsjournal.org/2023/03/how-to-understand-the-well-being-gap-between-liberals-and-conservatives/