Kamēr Eiropā nebūs atjaunojusies spēcīga tautu nacionālās un kristīgās identitātes apziņa, kamēr nebūs atcelti likumi, kas vērsti uz individuālu un kolektīvu sevis iznīcināšanu, kamēr Eiropa atkal nebūs lepna par savām saknēm, savu vēsturi, savu mantojumu, tikmēr tās atvērtība uz “citādo”, mīlestība uz svešinieku un sevis aizliegšana būs nevis kristīgās mīlestības, bet gan pašnāvniecisku tieksmju izpausme.
Latvija
Arī tie, kuri šodien uzskata, ka pasaule ir pārapdzīvota, pēc dažām desmitgadēm būs spiesti konstatēt, ka miljardu populācijas Āzijā automātiski nenozīmēs lielas pensijas Latvijā. Tādēļ labāk savu ego mazliet pieklusināt un padomāt par visas sabiedrības interesēm vai arī rēķināties, ka par ērto dzīvi būs jāmaksā. Nav svarīgi – ar mazākām pensijām, vēlāku pensionēšanos, lielākiem nodokļiem vai citā veidā, taču vājās demogrāfijas negatīvā ietekme uz tautsaimniecību būs jākompensē.
Valsts prezidents Tamurlāns Abulajevs aicina uz iecietību un asi nosoda latviešu ksenofobiskās reakcijas. Laimīgā kārtā latviešu vairs nav daudz, un tie, kas vēl palikuši valstī, negrib pulcēties piketam galvaspilsētas netīrajās, atkritumu pilnajās ielās. Bet vai Rīgas mērs Šeihs Amīrs Khans (arī viņš, tāpat kā Abulajevs, ievēlēts no saraksta “Latvija pieder visiem”) apstiprinās piketa atļauju, un, ja ne, vai iedzīvotāji tomēr protestēs…?
Un, aizturot elpu,
Es dzirdu:
Tīreļa purvos,
Kur kroplīgi bērzi un ašķi,
Viens laiku kā aizkarus pašķiŗ
Un sauc man caur telpu.
Cietvielu fiziķis Zigismunds Jahno un jaunizceptā juriste Ilze Apkalna, apkārtējo acīs saderīga pāra bezmaz etalons, viens otru tā pa īstam iepazina agri – savās kāzās.
Agnese Irbe sarunājas ar ģimenes tiesību juristu Kasparu Herbstu un pāru mentoringa programmas izstrādātāju, kādreizējo sociālo darbinieci Elīnu Kārklu, sarunā apskatot laulību šķiršanas statistiku Latvijā un galvenos cēloņus.
Tad nāca tas, ko negaidījām, bet kas gan būtu bijis jāgaida, – bēgšana. Pēkšņi jau viņš bija uz galda malas, varbūt pat uz grīdas. Atmiņas ceļi ir aizputināti. Pušķis nemaz tik plāns nelikās, taču arī ne pirmā svaiguma. Badā, nabags.
Poļu kardināla Karola Vojtilas ievēlēšana par pāvestu 1978. gadā nebija tikai formāls vēsturisks notikums – pirmais ne-itālis amatā kopš 1523. gada. Svarīgākais, manuprāt, bija kas cits. Nākošais pāvests bija piedzīvojis gan nacistu, gan boļševiku okupāciju un skaidri zināja, kurai pasaulei ir piederīgs.
Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas.
Stratēģijā pieņemtajam ilgtspējīgas attīstības modelim ir grūti noteikt konkrētu mērķi. Vai šo mērķi var identificēt ar paaudžu taisnīguma nodrošināšanu? Varbūt tā ir sabiedrības vai cilvēka labklājība, vai, visbeidzot, dabas saglabāšana? Stratēģijā šis jautājums, šķiet, tiek izlemts, pieņemot “kapitālu pieeju”, kas nozīmē, ka sabiedrības galvenais mērķis ir ekonomiskā izaugsme
Lubānes draudzes skolotājs (miris 1860) esot augšāmcēlies un baznīcā pa naktīm ērģelējis. Tad uzlikuši kapam labu akmeni – vēl cēlies augšā; likuši otru akmeni; vēl cēlies: likuši trešo akmeni nokniedēdami, tad vairs necēlies.
Telos piektais darbības gads sākas ar atziņu, ka portāls ir pilnībā izstumts no Latvijas Kultūras Ministrijas pārvaldītajām institūcijām, kurās konkursa kārtībā ir iespējams iegūt finansiālu atbalstu.
Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.
Mani studiju gadi (vakarniekos, jo pa dienu ofiss) aptuveni sakrita ar periodu, kad tāds smalkums kā migrēna sāka iziet no modes, bet depresijai vēl tikai bija jānāk modē.
Muļķa runai tautas acīs piekrīt tik negativas īpašības un tauta viņu tik zemu vērtē, ka tādos gadījumos, kad kāda cilvēka runu vajag nonievāt, šo runu salīdzina ar muļķa runu.
Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.
Pilsētas leģendas vēstī, ka ēdnīcās kotletes reizēm iztrūkušas ne tādēļ, ka gaļas mazumiņš nebūtu atvests, bet gan tādēļ, ka papīra salvešu piegāde kavējusies, un bez tām pavārs nav atļāvis kotlešu masu gatavot. Es pats šādiem stāstiem neticu, jo salvetes bija reāls deficīts, bet “ķieģelīša” maizes pilsētas ēdnīcās netrūka.
Daudz runā par visaptverošo valsts aizsardzību un valsts lomu, taču pašas sabiedrības brīvprātības loma arvien šķiet neizvērtēta, jo tās pamats ir jau šobrīd. Tā ir pilsoniskā kustība Ukrainas atbalstam, kas pārvar sabiedrības grupu, ideoloģiju un partiju robežas.
Ja mēs uztveram Starptautisko dzimtās valodas dienu kā patiesi vērstu uz mazo, apdraudēto vai uz izmiršanas sliekšņa esošo valodu aizsardzības dienu, tad mūsu pienākumus būtu normatīvajos aktos rīkoties tā, lai izbeigtu statistisku krievu pirmās valodas pielīdzināšanu tautībai.
Laiks pie vēstures sliekšņa apzīmēts ar kara zīmi. To ļoti skaidri atspoguļo ieroči un cietokšņu būve. Šis laiks ne tuvu nebija “zelta laikmets”, kad nedraudēja briesmas ne no vienas puses. Situācija mainījās baltiem par sliktu: sākās pastāvīgi vikingu uzbrukumi no ziemeļiem, pastiprinājās slāvu spiediens austrumos un dienvidos, visubeidzot, XIII gs. sākās krusta kari, kuros gāja bojā prūši un kurši. Saglabājās tikai pats baltu kodols, kaut arī krietni samazinājies austrumu pusē.